sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE TICĪGAJIEM (otrā redakcija)

VĒSTULE TICĪGAJIEM (otrā redakcija)

¹ Kunga - Tēva un Dēla, un Svētā Gara - vārdā. Visiem kristiešiem konsekrētiem, garīdzniekiem un lajiem, vīriešiem un sievietēm, visiem, kuri dzīvo visā pasaulē, brālis Francisks, viņu kalps un padotais, sveicina ar pagodināšanu un novēl patiesu mieru no debess un patiesu mīlestību Kungā.

² Man, kas esmu visu kalps, jākalpo visiem un jāsludina mana Kunga smaržīgie vārdi. ³ Es, saprazdams, ka mana ķermeņa slimības un vājuma dēļ nevaru individuāli apmeklēt, es nolēmu šajā vēstulē un vēstījumā mūsu Kunga Jēzus Kristus, Kurš ir Tēva Vārds, vārdus paziņot, kā arī Svētā Gara vārdus, kuri ir gars un dzīvība (sal. Jņ 6,64).

⁴ Šo Tēva Vārdu - tik cienīgo, tik svēto un godības pilno - pasludināja visaugstākais Tēvs no debess caur savu svēto eņģeli Gabriēlu, [lai nokāptu] svētās un godības pilnās Jaunavas Marijas klēpī, no kuras klēpja patiesi saņēma mūsu cilvēcisko un trauslo miesu. ⁵ Kurš, būdams bagāts (sal. 2Kor 8,9) pāri visam, gribēja sev uz zemes, ar Vissvētāko Jaunavu, savu Māti, izvēlēt nabadzību. ⁶ Un tuvu ciešanām Viņš svinēja pashu ar saviem mācekļiem un paņēma maizi, pateicās un svētīja, un lauza un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa! ⁷ Un paņēma biķeri (sal. Mt 26,27) un saka: Šīs ir manas Jaunās Derības Asinis, kuras par jums un par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai (sal. Mt 26,28). ⁸ Pēc tam Viņš lūdzās uz Tēvu sacīdams: Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen (sal. Mt 26,39). ⁹ Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē (sal. Lk 22,44). ¹⁰ Tomēr Viņš ielika savu gribu Tēva gribā sacīdams: Tēvs, lai notiek Tavs prāts (sal. Mt 26,42); ne kā Es vēlos, bet kā Tu (sal. Mt 26,39). ¹¹ Tēva griba bija tāda, lai Viņa Dēls, svētīgs un godības pilns, Kuru mums ir devis un [Kurš] ir piedzimis mūsu dēļ, lai Viņš sevi pašu upurētu caur savām Asinīm kā Upuri un Hostiju uz Krusta altāra; ¹² ne par Sevi, caur Kuru viss ir radies (sal. Jņ 1,3), bet par mūsu grēkiem, ¹³ un atstāja mums paraugu, lai mēs sekotu Viņa pēdām. ¹⁴ Un Viņš grib, lai mēs visi tiktu pestīti caur Viņu un lai mēs pieņemtu Viņu ar mūsu tīru sirdi un šķīstu miesu. ¹⁵ Bet maz ir to, kuri gribētu Viņu pieņemt un būt pestīti caur Viņu, kaut gan Viņa jūgs ir salds, un Viņa nasta viegla (sal. Mt 11,30).

¹⁶ Tie, kuri negrib baudīt, cik salds ir Kungs (sal. Ps 34,9) un vairāk mīl tumsu nekā gaismu (sal. Jņ 3,19) negribēdami izpildīt Dieva baušļus, lai ir nolādēti; ¹⁷ par viņiem runā pravietis: Nolādēti, kuri nomaldās no Taviem baušļiem (sal. Ps 119,21). ¹⁸ Bet, cik svētīgi un laimīgi ir tie, kuri mīl Dievu un dara, tā kā saka pats Kungs Evaņģēlijā: Mīli savu Kungu Dievu no visas sirds un no visa prāta, bet savu tuvāko kā sevi pašu (sal. Mt 22,37.39).

¹⁹ Tad mīlēsim Dievu un pielūgsim Viņu ar tīru sirdi un tīru prātu, jo Viņš, to pāri visam meklēdams, teica: īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā (sal. Jņ 4,23). ²⁰ Jo visiem, kuri Viņu pielūdz, [tiem] Viņš jāpielūdz patiesības garā (sal. Jņ 4,24). ²¹ Un godināsim Viņu, un lūgsimies dienu un nakti (sal. Ps 32,3) sacīdami: Tēvs mūsu, kas esi debesīs (sal. Mt 6,9), jo tā mums vienmēr vajag lūgties un nepagurt (sal. Lk 18,1).

²² Mums jāizsūdz visi mūsu grēki priesterim; un no viņa mēs saņemam mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis. ²³ Kas neēd Viņa Miesu un nedzer Viņa Asinis (sal. Jņ 6,55.57), tas nevar ieiet Debesu Valstībā (sal. Jņ 3,5). ²⁴ Tomēr lai ēd un dzer cienīgi, jo kas pieņem necienīgi, tas ēd un dzer sev tiesu, neizšķirdams Kunga Miesu, (sal. 1Kor 11,29), tas ir, viņš neatšķir [no citiem ēdieniem]. ²⁵ Darīsim vairāk gandarīšanas cienīgus augļus (sal. Lk 3,8). ²⁶ Un mīlēsim tuvākos kā sevi pašus (sal. Mt 22,39). ²⁷ Bet ja kurš negrib tos mīlēt, tā kā sevi pašu, vismaz lai nedara tiem [nekā] ļaunā, bet lai dara labu.

²⁸ Tie, kuri saņēma tiesāšanas varu, lai tiesā ar žēlsirdību, tā kā viņi paši grib saņemt žēlsirdību no Dieva. ²⁹ Jo tiesa bez žēlsirdības būs tiem, kuri nedara žēlsirdību (sal. Jk 2,13). ³⁰ Lai mums ir žēlsirdība un pazemība; un dosim žēlsirdības dāvanas, jo tā mazgā dvēseles no grēcīgām netīrībām (sal. Tob 4,11; 12,9). ³¹ Cilvēki zaudē visu [to], ko viņi atstāj virs zemes; tomēr sev līdzi viņi ņem atlīdzību par mīlestību un žēlsirdības dāvanas, kuras darīja un par tām viņiem būs apbalvojums un cienīga atlīdzība.

³² Mums jāgavē un jāatsakās no vājībām un no grēkiem, un no pārmērības ēšanā un dzeršanā, un [mums] jābūt katoļiem. ³³ Mums bieži jāapmeklē baznīcas un jāgodina un jāciena garīdznieki, ne viņu pašu dēļ, jo viņi var būt grēcinieki, bet ordinācijas dēļ un Kristus Vissvētākajai Miesai un Asinīm - kuras konsekrē uz altāra un pieņem, un citiem dala - kalpošanas dēļ. ³⁴ Un visi būsim stipri pārliecināti, ka neviens nevar pestīties, kā tikai caur mūsu Kunga Jēzus Kristus svētiem vārdiem un Asinīm, kurus garīdznieki saka, sludina un dala. ³⁵ Un viņiem pašiem jākalpo, nevis citiem. ³⁶ Sevišķi mūkiem, kuri atsakās no pasaules, jādara vairāk un lielākas lietas, bet arī otras neatstāt (sal. Lk 11,42).

³⁷ Mums ir jāienīst mūsu ķermeņi ar netikumiem un grēkiem, jo Kungs saka Evaņģēlijā: Viss ļaunums, netikumi un grēki iziet no sirds (sal. Mt 15,18-19; Mk 7,23). ³⁸ Mums jāmīl savi ienaidnieki un jādara labi tiem, kas mūs ienīst (sal. Mt 5,44; Lk 6,27). ³⁹ Mums jāievēro mūsu Kunga Jēzus Kristus baušļi un padomi. ⁴⁰ Mums jāaizliedz sevi (sal. Mt 16,24) un jāieliek mūsu ķermeņi zem kalpošanas un svētās paklausības jūga, kā katrs apsolīja Kungam. ⁴¹ Un nevienam cilvēkam nav jāklausa - zem paklausības - citam tajā, kas ir noziedzība vai grēks.

⁴² Kas ir atbildīgs par paklausību un kuru uzskata par lielāko, tam jābūt kā mazākais (sal. Lk 22,26) un citu brāļu kalps. ⁴³ Un pret savu ikkatru brāli lai viņš dara žēlsirdību, kuru gribētu [saņemt], kad līdzīgā situācijā viņš būtu. ⁴⁴ Un lai brāļa noziedzības dēļ nedusmojas pret viņu, bet ar visu pacietību un pazemību viņu maigi pamāca un iztur.

⁴⁵ Mums nav jābūt gudriem un saprātīgiem pēc miesas (sal. 1Kor, 1,26), bet vairāk mums jābūt vienkāršiem, pazemīgiem un tīriem. ⁴⁶ Un mums jātur mūsu ķermeņi negodā un nicinājumā, jo mēs visi mūsu vainu dēļ esam nožēlojami un bojāti, netīri un tārpi, tā kā Kungs ir sacījis caur pravieti: Es esmu tārps, nevis cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nīsts (sal. Ps 21,7). ⁴⁷ Nekad nevēlēsimies būt virs citiem, bet vairāk mums jābūt kalpiem un padotiem katrai cilvēciskai radībai Dieva dēļ (sal. 1Pēt 2,13). ⁴⁸ Un visi tie un tās, kuri tā darīs un izturēs līdz beigām, dusēs pār viņiem Svētais Gars (sal. Is 11,2) un darīs viņos mājokli un mājvietu (sal. Jņ 14,23). ⁴⁹ Un viņi būs debesu Tēva - Kura darbus darīs - dēli (sal. Mt 5,45). ⁵⁰ Un viņi ir mūsu Kunga Jēzus Kristus līgavaiņi, brāļi un mātes (sal. Mt 12,50). ⁵¹ Mēs esam līgavaiņi, kad Svētajā Garā uzticīga dvēsele vienojas ar Jēzu Kristu. ⁵² Mēs esam brāļi, kad mēs pildām Viņa Tēva gribu, Kurš ir debesīs (sal. Mt 12,50); ⁵³ [mēs esam] mātes, kad Viņu nesam mūsu sirdī un miesā (sal. 1Kor 6,20) caur mīlestību un caur tīru un labu sirdsapziņu; mēs Viņu dzemdinam caur svētiem darbiem, kuriem jāspīd kā piemērs citiem (sal. Mt 5,16).

⁵⁴ Ak, cik godības cienīga un svēta, un liela [lieta, ka mums] ir Tēvs debesīs! ⁵⁵ Ak, cik svēta, cēla, skaista un brīnišķīga [lieta, ka mums] ir Līgavainis! ⁵⁶ Ak, cik svēta un cik mīļa, labpatīkama, pazemīga, miermīlīga, salda un mīlestības cienīga, un pāri pār visām vēlama [lieta, ka mums] ir tāds Brālis un Dēls, Kurš lika savu dvēseli par savām avīm (sal. Jņ 10,15) un lūdzās uz Tēvu par mums, sacīdams: Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā tos, kurus Tu Man devi (sal. Jņ 17,11). ⁵⁷ Tēvs, visi, kurus Tu Man devi pasaulē, bija Tavi, un Tu devi tos Man (sal. Jņ 17,6). ⁵⁸ Un vārdi, kurus Tu Man devi, Es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka Es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu Mani esi sūtījis (sal. Jņ 17,8); Es lūdzu par viņiem, nevis par pasauli (sal. Jņ 17,9); svētī un svētdari tos (sal. Jņ 17,17). ⁵⁹ Un par viņiem Es upurēju pats sevi, lai viņi tiktu svētdarīti (sal. Jņ 17,19) vienā, tā kā Mēs (sal. Jņ 17,11) esam. ⁶⁰ Tēvs, Es vēlos, lai tur, kur Es esmu, arī tie būtu ar Mani, lai viņi redzētu manu godību (sal. Jņ 17,24) Tavā valstībā (sal. Mt 20,21).

⁶¹ Tam, kas tik daudz izcieta par mums, tik daudz labā dāvāja mums un dāvās nākotnē, lai visa radība, kura ir debesīs, virs zemes, jūrā un dziļumos atdod svētību, slavu, godu un godību kā Dievam (sal. Atkl 5,13), ⁶² jo Viņš ir mūsu spēks un stiprums, Kurš pats ir labs, pats Visaugstākais, pats Visvarenais, brīnišķīgs, godības cienīgs un pats Svēts, slavas cienīgs un svētīgs nebeidzamos mūžīgi mūžos. Amen.

⁶³ Tomēr visi tie, kuri negandara un nepieņem mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis, ⁶⁴ un dara netikumus un grēkus, un kuri seko ļaunām iekārēm un ļaunām vēlmēm, un neievēro to, ko apsolīja, ⁶⁵ un kalpo pasaulei ar miesīgām vēlmēm, rūpēm un šīs pasaules raizēm, un šīs dzīves rūpēm, ⁶⁶ sātana - kura dēli tie ir un kura darbus tie dara - maldināti (sal. Jņ 8,41), tie ir akli, jo tie neredz patieso Gaismu, mūsu Kungu Jēzu Kristu. ⁶⁷ Tiem nav garīgās gudrības, jo viņiem nav sevī Dieva Dēla, Kurš ir Tēva patiesa Gudrība; par tiem ir sacīts: viņu gudrība tika aprīta (sal. Ps 106,27). ⁶⁸ Viņi redz, atzīst, zina un dara ļaunu; un apzināti zaudē dvēseles. ⁶⁹ Skatieties, akli, mūsu ienaidnieku - miesas, pasaules un sātana - maldināti, jo miesai saldi ir darīt grēkus un rūgti kalpot Dievam, jo visi ļaunumi, netikumi un grēki no cilvēka sirds iziet un nāk (sal. Mk 7,21.23), kā Kungs runā Evaņģēlijā. ⁷⁰ Un jums nav nekā ne šajā pasaulē, ne nākamā. ⁷¹ Jūs domājat, ka ilgi jums būs šīs pasaules tukšības, bet jūs esat maldināti, jo atnāks diena un stunda, par kurām jūs nedomājat un [...] nezināt.

⁷² Miesa slimo, nāve tuvojas, nāk radinieki un draugi, sacīdami: Sadali to, kas tavs. ⁷³ Lūk, viņa sieva un viņa bērni, un radinieki, un draugi spēlē raudāšanu. ⁷⁴ Un skatīdams redz tos, ka raud, viņš padodas ļaunam aizkustinājumam; viņš to sevī pārdomā un saka: Lūk, dvēseli un manu miesu, un visas manas [mantas] es ielieku jūsu rokās. ⁷⁵ Patiesi, šis cilvēks ir nolādēts, kurš uztic un ieliek savu dvēseli un miesu, un visas savas [mantas] tādās rokās; ⁷⁶ tāpēc Kungs runā caur pravieti: Nolādēts vīrs, kas uz cilvēku paļaujas (sal. Jer 17,5). ⁷⁷ Un tūlīt atved priesteri; priesteris viņam saka: Vai tu gribi gandarīt par visiem saviem grēkiem? Tas atbild: Es gribu. ⁷⁸ Vai tu apņemies gandarīt, pēc iespējas, no sava īpašuma, par krāpšanu un cilvēku maldināšanu? Viņš atbild: Nē. ⁷⁹ Un priesteris saka: Kāpēc nē? ⁸⁰ Jo es visas [mantas] ieliku radinieku un draugu rokās. ⁸¹ Un sāk zaudēt valodu un tā mirst šis nelaimīgais.

⁸² Bet lai zin visi, ka jebkurā vietā un jebkurā veidā mirst cilvēks nāvīgajā grēkā bez gandarīšanas, un var gandarīt, bet negandara, sātans izrauj viņa dvēseli no viņa miesas ar tādām ciešanām un vajāšanām, kuras neviens nevar zināt, ja tās nepieredzēja. ⁸³ Un visi talanti, un vara, un zināšana, par kurām domāja, ka viņam esot, tiks viņam atņemti (sal. Mk 4,25; Lk 8,18). ⁸⁴ Un atstāj [visu] radiniekiem un draugiem, un tie paņem un dala viņa īpašumu, un pēc tam tie saka: Lai ir nolādēta viņa dvēsele, jo viņš varēja mums dot vairāk un savākt, nekā ir savācis. ⁸⁵ Miesu apēd tārpi; un tā viņš zaudē miesu un dvēseli šajā īsajā dzīvē, un viņš ieiet ellē, kur ir spīdzināts bez beigām.

⁸⁶ Iekš vārda Tēva un Dēla, un Svētā Gara. Amen. ⁸⁷ Es, brālis Francisks, jūsu vismazākais kalps, lūdzu [...] jūs mīlestībā, kura ir Dievs (sal. 1Jņ 4,16), ar vēlmi skūpstīt jūsu pēdas, lai jūs šos un citus mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdus ar pazemību un mīlestību pieņemtu un pildītu, un ievērotu. ⁸⁸ Un visus tos un tās, kas šos [vārdus] labvēlīgi pieņem, saprot un citiem sūta, un ja šajos [vārdos] tie izturēs līdz beigām, lai tos svētī Tēvs un Dēls, un Svētais Gars. Amen.

Bez Dieva cilvēks ieiet slazdā.

Bez Dieva cilvēks ieiet slazdā.

Kādreiz es lasīju šo vēstules ticīgajiem fragmentu un domāju, ka svētais Francisks izdomāja šo paraugu (tas būs citātā). Bet jau nākamās dienās Dievs man atļāva satikties ar cilvēkiem, kuri bija tieši tā aizkustināti, kaut gan savu radinieku maldināti. Šie gadījumi nebeidzās ar nāvi, bet ļāva man saprast, ka cilvēkam vienmēr draud tāda situācija, ka viņi emocijas pieņems par patiesību, un tā dzīvos, bet patiesību uzskatīs par kaut ko neiespējamo.

Lūk, svētā Franciska vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā) pēdējais fragments. Man paliks vēl ielikt numerāciju visā vestulē un publicēt. Kā rakstīju sākumā, tā arī notika - šo garu vēstuli tulkoju ļoti lēni, arī daudzu pienākumu dēļ šajā laikā.

"Miesa slimo, nāve tuvojas, nāk radinieki un draugi, sacīdami: Sadali to, kas tavs. Lūk, viņa sieva un viņa bērni, un radinieki, un draugi spēlē raudāšanu. Un skatīdams redz tos, ka raud, viņš padodas ļaunam aizkustinājumam; viņš to sevī pārdomā un saka: Lūk, dvēseli un manu miesu, un visas manas [mantas] es ielieku jūsu rokās. Patiesi, šis cilvēks ir nolādēts, kurš uztic un ieliek savu dvēseli un miesu, un visas savas [mantas] tādās rokās; tāpēc Kungs runā caur pravieti: Nolādēts vīrs, kas uz cilvēku paļaujas (sal. Jer 17,5). Un tūlīt atved priesteri; priesteris viņam saka: Vai tu gribi gandarīt par visiem saviem grēkiem? Tas atbild: Es gribu. Vai tu apņemies gandarīt, pēc iespējas, no sava īpašuma, par krāpšanu un cilvēku maldināšanu? Viņš atbild: Nē. Un priesteris saka: Kāpēc nē? Jo es visas [mantas] ieliku radinieku un draugu rokās. Un sāk zaudēt valodu un tā mirst šis nelaimīgais.

Bet lai zin visi, ka jebkurā vietā un jebkurā veidā mirst cilvēks nāvīgajā grēkā bez gandarīšanas, un var gandarīt, bet negandara, sātans izrauj viņa dvēseli no viņa miesas ar tādām ciešanām un vajāšanām, kuras neviens nevar zināt, ja tās nepieredzēja. Un visi talanti, un vara, un zināšana, par kurām domāja, ka viņam esot, tiks viņam atņemti (sal. Mk 4,25; Lk 8,18). Un atstāj [visu] radiniekiem un draugiem, un tie paņem un dala viņa īpašumu, un pēc tam tie saka: Lai ir nolādēta viņa dvēsele, jo viņš varēja mums dot vairāk un savākt, nekā ir savācis. Miesu apēd tārpi; un tā viņš zaudē miesu un dvēseli šajā īsajā dzīvē, un viņš ieiet ellē, kur ir spīdzināts bez beigām.

Iekš vārda Tēva un Dēla, un Svētā Gara. Amen. Es, brālis Francisks, jūsu vismazākais kalps, lūdzu [...] jūs mīlestībā, kura ir Dievs (sal. 1Jņ 4,16), ar vēlmi skūpstīt jūsu pēdas, lai jūs šos un citus mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdus ar pazemību un mīlestību pieņemtu un pildītu, un ievērotu. Un visus tos un tās, kas šos [vārdus] labvēlīgi pieņem, saprot un citiem sūta, un ja šajos [vārdos] tie izturēs līdz beigām, lai tos svētī Tēvs un Dēls, un Svētais Gars. Amen".

Vara pieder Dievam.

Vara pieder Dievam.

Šī ziņa nebūs par politiku. Bet pēdējās nedēļās man stāstīja par dažām filmām no pēdējiem gadiem un, kas nozīmīgi, šie cilvēki - neatkarīgi - pasvītroja vienu lietu, vienu galveno domu, kura bija šajās filmās: "vara un ticība ir viens vesels" vai "vara un baznīca ir viens vesels".

Šie vārdi nekādā veidā neattiecas tomēr uz Dievu, bet uz tādām ideologiskām konstrukcijām, kuras izdomāja ļauni cilvēki, lai citus apzagtu - protams "Dieva vārdā". Kad uz šīm situācijām, kuras tika parādītas filmās un kuras kādā mērā atspoguļo realitāti, paskatīsimies Evaņģēlija gaismā, mums nav nekādu problēmu, lai ieraudzītu patiesību, kaut gan cita lieta ir - kādā mērā vēsturiska patiesība atrod savu vietu filmā?

Tomēr realitāte ir tāda, ka cilvēki bieži dumpojas pret Dievu, atmet To, bet par viņu grēkiem kādam jāmaksā. Un maksā protams vienkārši un labi cilvēki, kuriem nav izejas no situācijas, ko ātrāk vai vēlāk redz un atteicas no šīs pasaules, lai neatteiktos no Dieva un no patiesas ticības.

Uz mocekļiem un viņu moceklību mēs nevaram skatīties ar šīs pasaules acīm, jo tā redz viņus kā tos, kuri zaudēja. Bet taču Dievam pieder vara un Viņa svētie un svētās cīnās ar Dieva spēka palīdzību, lai būvētu Valstību Debesīs, nevis virs zemes.

Vienmēr arī atgriežas tēma par cilvēka veselību, it kā tā būtu vissvarīgāka lieta dzīvē. Un vajag drusciņ laika, drusciņ jārunā, lai šo problēmu redzētu patiesā perspektīvā, ka mūsu dzīve virs zemes ir sagatavošana dzīvei Debesu Valstībā. Es neteicu, ka jātaisa acis ciet un ka vislabāk neko neredzēt un tādā veidā visi būsim laimīgi. Nē, bet vajadzīga Dieva gaisma, jo pārāk bieži - liekas - cilvēks neredz, kas no kā ir atkarīgs, kas ir savarīgākais un beidzot kam pieder vara, pilnīga vara. Ja cilvēks to neredzētu, kā varētu ar pārliecību meklēt un pildīt Dieva gribu? Jo tikai tad visiem cilvēka lēmumiem un darbiem ir vērtība - tāda, kura nekad nepāries.

Šodienas Dieva vārds bija:

"Tas, kas pilda Mana Tēva gribu, Kurš ir Debesīs, ieies Debesu valstībā".

Lai pietiek šīs dažas domas, jo vienmēr būs ko darīt, lai atpazītu to, kas nav no Dieva, lai tam nesekotu, un lai atpazītu Dieva gribu, kuras pildīšana ir cilvēka laime. Un lai pašam un citiem neieietu kādā slazdā.

Rīt Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvaiņīgās Ieņemšanas lielie svētki. Kādus vārdus no Evaņģēlija var pieņemt un nesāt sirdī?

“Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!”

Marija, palīdzi mums vienmēr redzēt Dieva gribu mūsu dzīvē un ar mīlestību un paļāvību to pildīt.

Nebūsim kā tie, kuri negandara.

Nebūsim kā tie, kuri negandara.

Es mēģinu tālāk tulkot svētā Franciska vēstuli ticīgajiem (otrā redakcijā). Tagad nākamais fragments:

"Tomēr visi tie, kuri negandara un nepieņem mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis, un dara netikumus un grēkus, un kuri seko ļaunām iekārēm un ļaunām vēlmēm, un neievēro to, ko apsolīja, un kalpo pasaulei ar miesīgām vēlmēm, rūpēm un šīs pasaules raizēm, un šīs dzīves rūpēm, sātana - kura dēli tie ir un kura darbus tie dara - maldināti (sal. Jņ 8,41), tie ir akli, jo tie neredz patieso Gaismu, mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tiem nav garīgās gudrības, jo viņiem nav sevī Dieva Dēla, Kurš ir Tēva patiesa Gudrība; par tiem ir sacīts: viņu gudrība tika aprīta (sal. Ps 106,27). Viņi redz, atzīst, zina un dara ļaunu; un apzināti zaudē dvēseles. Skatieties, akli, mūsu ienaidnieku - miesas, pasaules un sātana - maldināti, jo miesai saldi ir darīt grēkus un rūgti kalpot Dievam, jo visi ļaunumi, netikumi un grēki no cilvēka sirds iziet un nāk (sal. Mk 7,21.23), kā Kungs runā Evaņģēlijā. Un jums nav nekā ne šajā pasaulē, ne nākamā. Jūs domājat, ka ilgi jums būs šīs pasaules tukšības, bet jūs esat maldināti, jo atnāks diena un stunda, par kurām jūs nedomājat un [...] nezināt".

Jēzus mūs baro precīzā laikā.

Jēzus mūs baro precīzā laikā.

Šodienas Dieva vārds, kuru vakar vakarā pieņēmu nesāt sevī:

"Man ir žēl ļaužu, jo viņi jau trīs dienas ir pie Manis un viņiem nav, ko ēst. Un Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai viņi ceļā nepagurtu".

Svētais Bernārds no Klervo saka, ka Jēzus nāk pie cilvēkiem trīs reizes. Pirmo reizi atnāca tad, kad pieņēma cilvēcisko dabu. Otro reizi atnāks un par laiku neviens nezin. Tomēr trešā atnākšana notiek starp šīm divām. Jo Jēzus nāk savā vārdā, nāk lūgšanā, nāk savā žēlastībā, nāk sakramentos, bet sevišķi svētajā Komūnijā.

Tad Jēzus mūs baro. Viņš grib mūs barot nemitīgi, ikkatrā situācijā, visdažādākajā veidā, tā kā tikai Viņš var, jo taču Viņš ir Dievs. Sevišķi Viņš mūs baro svētajā Komūnijā.

Varbūt mēs dzirdējām, ka katoļus apsūdz ar to, ka maz zin Svētos Rakstus, ka bieži nav dedzīgi, ka viņu dzīve ir ne vienmēr pēc Dieva baušļiem. Un ka citi ir labāki, it kā viņu dzīvē būtu redzamais Evaņģēlijs, kuru nepilda katoļi.

Šajos vārdos, liekas, ka ir tikai patiesība. Bet es domāju, ka šajā domāšanā ir viena galvena kļūda: mūsu ticības centrā nav priekšraksti, kuri jāizpilda, jo, ja cilvēks to neizpildīs, tad viņu vajās. Katoļu Baznīcas centrā ir Jēzus Kristus Persona un Baznīca, ar mazākiem vai lielākiem centieniem, To sludina. Kas Viņu pieņems un dzīvos vienotībā ar Viņu - un tas izpaužas sakramentos - tiks pestīts.

Ziniet, es pirms kāda laika lasīju kādas grāmatas - par karu Ruandā - fragmentu. Un taču visi zin, cik tur cieta tauta un cik cieta Baznīca. Un visi zin, ka šis karš bija, lai šīs pasaules lielie varētu netraucēti ekspluatēt visu šo Āfrikas reģionu. Bet šīs grāmatas autors rakstīja, ka vainīga ir... Katoļu Baznīca. Ak, cik viegli ir ļauno cilvēku grēku pielīmēt katoļiem.

Es šodien tā kā no jaunā sapratu, ka ir iespēja un būtu labi ik pēc laika upurēt Dievam sevi, savus talantus, lietas, kuras mēs lietojam, lai tas būtu Dievam par godu. Jo taču Jēzus mūs baro, baro ļoti precīzi un katrs, kas rūpējas par savu dievbijību, bez problēmu to ieraudzīs - nevis es, bet Jēzus grib ar mani satikties konkrētā laikā, lai man dotu sagatavotas žēlastības. Piemēram šodien man bija žēlsirdības stunda... mašīnā, tieši tur plkst. 15:00 es palūdzos. Un arī mašīnu veltīju Dievam - Dieva žēlsirdības godināšanas un kulta izplatīšanai.

Bet vai tas ir vienmēr ievads tam, lai sevi upurētu Dievam. Un tas jādara.

Rītdienai vārds:

  

"Tas, kas pilda Mana Tēva gribu, Kurš ir Debesīs, ieies Debesu valstībā".

Baznīcā ir brāļi un māsas Kristū.

Baznīcā ir brāļi un māsas Kristū.

Dieva Vārds darbojas, jo Viņš ir dzīvs. Šodien man bija jānes sirdī tādi vārdi:

"Daudzi pravieši un ķēniņi gribēja redzēt to, ko jūs redzat, bet neredzēja, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, bet nedzirdēja".

Šodien pēc katehēzes, kura man bija vakarā, mēs runājām par garīgo dzīvi. Tāpēc lai neatkārtotu līdzīgas lietas, es vienkārši ielīmēšu šeit citātu no pēdējas ziņas, kaut gan tas stāsta par sarunu, kura bija citur un kura bija plašāka, tomēr mērķis tāds pats: ieraudzīt to, kas cilvēkā darbojas garīgajā dzīvē, mēģināt to saprast un redzēt, kā Dievs ar pārdabiskām dāvanām cilvēkam palīdz iet svētuma ceļu:

"Īstenībā šie vārdi jau sāka darboties šodien no rīta, kad bija sarunas par garīgo dzīvi, par dažādām kļūdām un slazdiem, no kuriem cilvēkiem grūti atbrīvoties, lai beidzot ieraudzītu to, ko Dievs viņiem dod un lai ieraudzītu un dzirdētu tā, kā tas jāredz un jādzird. Lai veidotu garīgo dzīvi, jāpievērš uzmanība galvenokārt garam nevis maņām un emocijām, un visam jāatrod sava vieta. Jāskatās uz visu un jāsaprot ikkatra elementa nozīme. Bet, kā sarunās bija teikts, bez piedošanas un bez patiesības meklēšanas, nevar veidot garīgo dzīvi, bet attīstās, teiksim, katastrofiskā dzīve - jo ātrāk no tāda veida atbrīvosimies, jo labāk. Jālasa Evaņģēlijs, jānes savā garā un jādod liecība labos darbos".

Bet tas vēl nav viss, kas šajā Evaņģēlija fragmentā ("Daudzi pravieši un ķēniņi...") ir vissvarīgākais.

Man šodien vajadzēja svinēt svēto Misi pie Kalkūtas māsām. Un tā arī bija. Tam bija skaists un sevišķs ievads. Lūk, zakristējā ir neliels uzraksts, kurš palīdz redzēt (jāskatās arī uz šodienas pirmo lasījumu) šo perspektīvu starp Veco Derību - kurā Dievs stāstīja par savu Dēlu un Debesu Valstību zem figurām un zīmēm - un Jauno Derību, kurā Jēzus upurēja pats Sevi un tagad mums dod Sevi - jā, zem Maizes un Vīna zīmēm - bet tomēr dod Sevi reāli un patiesi klātesošo.

Tad šis uzraksts ir šāds:

"Dieva priesteri,

svini šo Misi, it kā tā būtu

tava pirmā Mise,

tava pēdējā Mise,

tava vienīgā Mise".

Šie vārdi prasa sirdsapziņas izmeklēšanu un labās sidsapziņas veidošanu. Jo:

 "Daudzi pravieši un ķēniņi gribēja redzēt to, ko jūs redzat, bet neredzēja, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, bet nedzirdēja".

Bet tas nav viss. Padomāsim vēl, kāda nozīme ir svētajai Komūnijai cilvēkam, kurš pieņem To, lai pēc īsa laiciņa jau vienotos ar Jēzu Kristu - Debesu Valstībā.

Kādi Evaņģēlija vārdi būs rīt? Kādi vārdi būs jānes savā dvēselē, savā garā, veselu dienu? Lūk, arī šie vārdi virza mūsu domas un garu uz Euharistiju:

"Man ir žēl ļaužu, jo viņi jau trīs dienas ir pie Manis un viņiem nav, ko ēst. Un Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai viņi ceļā nepagurtu".

Kungs Jēzu, es Tev pateicos, ka Tu esi mūsu barība uz mūžīgo dzīvi. Stiprini mūs, lai mēs nepagurtu. Es Tev pateicos arī par tiem svētajiem un svētajām, kuri sevišķi mīlēja Tevi klātesošo Vissvētākajā Sakramentā. Un es Tev pateicos par brāļiem un māsām Tevī, un par dāvanu apmaiņu, kas notiek Baznīcā pateicoties Tavai mīlestībai.

Trīs galdi.

Trīs galdi.

"Dieva vārds ir dzīvs un iedarbīgs" - tā mums māca Jaunā Derība. Un tā arī ir. Lūk, vakar vakarā man uzrunāja vārdi no šodienas Evaņģēlija:

"Daudzi no austrumiem un rietumiem nāks un apsēdīsies ar Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu Debesu Valstībā".

Un šodien es mēģināju bieži par šiem vārdiem domāt, lai ieraudzītu, kā tie darbojas mana dzīvē. Tad tikai īsi pastāstīšu par to.

Šodien klostermāsu kopiena sapulcinājās vienā klosterī. Viņas atnāca vai atbrauca no austrumiem, rietumiem un es - no dienvidiem. Mēs svētās Mises laikā ieklausāmies Dieva vārdā. Pēc tam no otrā galda, tas ir no altāra mēs pieņēmām Jēzus Kristus Miesu un Asinis. Pēc tam bija agape pie trešā galda. Un sarunas, garīgās sarunas. Un kaut gan katrs runāja, tomēr mēs nebijām sašķelti, jo mūs vienoja Jēzus Kristus, Kas ir Patiesība un Mīlestība

Šo vārdu turpinājums būs rīt. Un ne tikai tādā veidā, ka priesteri kopā lūgsies, bet man būs Euharistija pie Kalkūtas māsām. Tad skatieties, vakar Ķīna, ķīnieši un ķīniešu valoda, bet rīt Indijas, Kalkūta, svētā māsa Terēze un māsas no visas pasaules. Un pēc tam vēl viena saplānota sapulce, saiets no visiem virzieniem - lai arvien vairāk iepazīties ar Dievu un ar Dieva Baznīcu un tās mācību.

Bet kādi vārdi būs rīt?

"Daudzi pravieši un ķēniņi gribēja redzēt to, ko jūs redzat, bet neredzēja, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, bet nedzirdēja".

 Īstenībā šie vārdi jau sāka darboties šodien no rīta, kad bija sarunas par garīgo dzīvi, par dažādām kļūdām un slazdiem, no kuriem cilvēkiem grūti atbrīvoties, lai beidzot ieraudzītu to, ko Dievs viņiem dod un lai ieraudzītu un dzirdētu tā, kā tas jāredz un jādzird. Lai veidotu garīgo dzīvi, jāpievērš uzmanība galvenokārt garam nevis maņām un emocijām, un visam jāatrod sava vieta. Jāskatās uz visu un jāsaprot ikkatra elementa nozīme. Bet, kā sarunās bija teikts, bez piedošanas un bez patiesības meklēšanas, nevar veidot garīgo dzīvi, bet attīstās, teiksim, katastrofiskā dzīve - jo ātrāk no tāda veida atbrīvosīmies, jo labāk. Jālasa Evaņģēlijs, jānes savā garā un jādod liecība labos darbos.

Adventa ikdiena.

Adventa ikdiena.

Tuvojas Jēzus Kristus otrreizēja atnākšana, kaut gan neviens nezin datumu. Un tuvojas Kristus Dzimšanas svētki. Vajag gatavoties.

Es domāju, ka labs veids būtu tāds: vakarā nolasīt nākamas dienas Evaņģēliju un vārdus, piemēram kādu teikumu, kas man uzrunāja, ierakstīt kādā burtnicā. Un tad nākamā dienā atgādināt šos vārdus sevī. Un visu dienu tā darīt, lai diena būtu izdzīvota šō vārdu gaismā. Tādā veidā cilvēks vēl vairāk var atvērt savu dvēseli Dievam un nemitīgai lūgšanai. Vakarā būtu laiks paskatīties uz šo dienu un laiku pavadītu kopā ar Dieva vārdu.

Pēc pateicības lūgšanas vajadzētu lasīt fragmentu no nākamas dienas Evaņģēlija un vienu teikumu ierakstīt piem. burtnīcā vai datorā. Un tādā veidā diena pēc dienas būs pārdzīvotas kopā ar dzīvo Vārdu.

Svētais Francisks tieši tā mācīja ticīgos savā vēstulē: vajag nesāt Dieva vārdu savā sirdī, lai Jēzus Kristus piedzimtu no mums caur labiem darbiem. Un tā mēs kļūsim Jēzus Kristus mātes.

Tad man šīs dienas vārds ir "Esiet nomodā". Un tā arī bija, ka Dieva gribas pildīšanai jāupurē kaut kas no sevis, piemēram laiks, domas, plāni - lai tikai cilvēks būtu nomodā.

Dievs nāk pretī, jo rītdienas Evaņģēlijā ir vārdi: "Daudzi no austrumiem un rietumiem nāks un apsēdīsies ar Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu Debesu Valstībā". Tāpēc Dievs jau iepriekš sūtīja cilvēkus no austrumiem, no ļoti ļoti tāliem austrumiem, kurus es satiku šodien, nu... pateikšu: no Ķīnas, ar kuriem bija jārunā arī... ķīniešu valodā (es ceru, ka jūs nepārprātīsiet šos vārdus). Padomājiet un atbildiet paši uz šo jautājumu, kā Dievs to organizēja, ka cilvēks ar ķiniešu valodas zināšanu 0.0001 līmenī varētu satikties ar ķiniešiem un parunāt par Dievu un Baznīcu? Bet vēl visa diena priekšā un jānes Dieva Vārds savā garā - ar vislielāko pazemību un pateicību, un paļāvību, jo nav zināms, ko tādu Dievs ir sagatavojis, kādus darbus Viņš ir sagatavojis, lai mēs tos pildītu.

Ja kāds gribētu tieši tādā veidā kā es gatavoties Adventa laikā Jēzus Kristus atnākšanai - otreizējai un pirmajai - man būtu liels prieks. Tad man jau ir šie divi vārdi:

"Esiet nomodā".

un

"Daudzi no austrumiem un rietumiem nāks un apsēdīsies ar Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu Debesu Valstībā".

Ceļš uz Madonu 2.

Ceļš uz Madonu 2.

Sākumā es gribēju dot šai ziņai citu virsrakstu, jo taču es jau nebraucu uz Madonu, bet tajā biju. Tomēr nolēmu ziņu nosaukt tā, kā augšā, jo es braucu uz Madonu, bet atbraucu uz citu Madonu. Es tūlīt pastāstīšu, kas ir šī cita Madona, bet, lai saprastu, nepieciešams ir sākumā vēlreiz nolasīt pēdējo ziņu Ceļš uz Madonu.

Kad jau visi uzmanīgi nolasīja šo pēdējo ziņu un lasa to, kuru es šobrīd rakstu, laikam brīnīsies (vai nebrīnīsies?), ka pirmais cilvēks, kuru es ieraudzīju Madonā pie katoļu baznīcas, bija... klostermāsa, māsa "antoņanka" - no svētā Antona no Padujas kongregācijas.

Bet tas nav viss. Māsa un dažas draudzes kundzes tīrīja sniegu uz ceļa, lai es tiktu augšā, jo mašīna nevarēja uzbraukt kalnā. Es arī paņēmu lāpstu un sāku tīrīt sniegu. Viss labi beidzās un mašīna atrada savu vietu zem pajumes.

Tagad vajadzētu pastāstīt par šo pajumi. Kāpēc nē? Kādi ir šīs pajumes sakari ar franciskāņiem un kapucīniem? Atbildēšu uzreiz - nekādi. Bet... Tie, kuri kopš sākumiem lasa šo blogu, varbūt jau saprata un atceras kādus notikumus no 2012. un 2013. gadiem.

2013. gada jūlija sākumos, kāds kapucīns no Polijas, kas daudzus gadus strādā Baltkrievijā, bija tieši Viļņā, kad pa ielu gāja jaunieši no Polijas, kuri braukā pa draudzēm, lai tur fiziski strādātu un tādā veidā palīdzētu prāvestiem, bet arī, ja ir tāda iespēja, palīdzētu klostermāsām un tur arī strādā dažas dienas. Un, lūk, šie jaunieši ieraudzīja kapucīnu, pajautāja, vai viņa klosterī nevajag palīdzēt un pastrādāt, viņš tiem teica: Brauciet uz Viļaku, pie tēva Staņislava.

Un tā jaunieši nākamā dienā, ar autostopiem, jau atradas Viļakā, kur pie plebānijas un baznīcas strādāja 2 dienas. Un uzdeva jautājumu: Vaj jūs zināt kādu draudzi, kur būtu vajadzīga mūsu palīdzība? Es piezvanīju pr. Rihardam, uzzināju, kāda situācija ar šķūni, kuru kāds sadedzinājā 2012. gada novembrī un jauniešu grupa jau nākamā dienā sāka strādāt Madonā. Strādāja un tīrīja šķūni no pelniem trīs dienas. Tagad tur ir viss atjaunots, iespēju robežās, arī stāv šī pajume.

Ejam tālāk. Kad iegāju draudzes mājā, pirmas lietas, kuras ieraudzīju, bija... svētā Franciska un svēta Antona figuras, kā šo svēto darbību zīme šajā draudzē. Francisks un Antons - divi svētie (nav vienīgie), kuri darbojas Madonā - bet figuras parādījās tur laikam tieši pirms brīža.

Uz kādu laiciņu, uz dažām stundām, draudzes māja bija - kādā mērā - viena kapucīna klosteris.

Tas par franciskāniskām lietām. Bet sevišķi liela un skaista liecība, dievbijības un viesmīlības liecība - arī ar to, ne tikai ar maizi, dalījās ar mani Madonas draudze - liels paldies. Liels paldies Prāvestam Pāvilam par uzaicinājumu, viesmīlību, kā arī par novadītām rekolekcijām priekš semināristiem.

Tās bija manas pirmas divas svētās Mises Madonā, trešā bija Ērgļos - liels paldies arī šai draudzei par viesmīlību un par to, ka kopā sākām svinēt jauno Baznīcas liturģisko gadu ar sv. Misi un pasvētījām Adventa vainagus un sveces.

Un tā es ieraudzīju jauno Madonu, drusciņ jau tādu, kura ieies Debesu Valstībā.

Ceļš uz Madonu.

Ceļš uz Madonu.

Šajās divās dienās man jābūt Madonā un Ērgļos. Tad es lūgšos ar šīm draudzēm. Un es domāju, ka svētais Francisks man palīdzēs šīs dienas dzīvot tā, kā vajadzētu mazākam brālim kapucīnam, kā šajās dienās, nedēļās un mēnešos es tulkoju šā svētā rakstus.

Svētais Francisks savās pamācībās atgādinaja brāļiem par to, lai savu aicinājumu apstiprinātu ar darbiem. Jo brāļi nekļūst svētie tad, kad tikai stāstīs par svētajiem un rādīs citiem ceļu uz svētumu.

Madonā nekad nebija franciskāņu klostera. Vistuvākais franciskāņu klosteris bija 13.-16. gadsimtos Rīgā un vēl daži citās pilsētās (es neatcēros kur) - līdz reformācijas, kad viņiem kādi zagļi nozaga klosterus un baznīcas. Pēc tam bija bernardīnu klosteris Viļānos 17.-19. gadsimtos, kad cars nolikvidēja klosterus. Tagad atpakaļ Rīgā un Olainē.

Bet Madonā ir kopš pāris gadiem māsas "antoņankas" (no svētā Antona), tad ir tomēr šis sv. Franciska garīgums arī tur, Madonā.

Slavēsim Kungu Jēzu kopā ar sv. Francisku.

Slavēsim Kungu Jēzu kopā ar sv. Francisku.

Tad slavēsim Jēzu Kristu ar vārdiem, kurus savā vēstulē ticīgajiem (nākamais fragments, bet vēl ne pēdējais) uzrakstīja svētais Francisks:

"Ak, cik godības cienīga un svēta, un liela [lieta, ka mums] ir Tēvs debesīs! Ak, cik svēta, cēla, skaista un brīnišķīga [lieta, ka mums] ir Līgavainis! Ak, cik svēta un cik mīļa, labpatīkama, pazemīga, miermīlīga, salda un mīlestības cienīga, un pāri pār visām vēlama [lieta, ka mums] ir tāds Brālis un Dēls, Kurš lika savu dvēseli par savām avīm (sal. Jņ 10,15) un lūdzās uz Tēvu par mums, sacīdams: Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā tos, kurus Tu Man devi (sal. Jņ 17,11). Tēvs, visi, kurus Tu Man devi pasaulē, bija Tavi, un Tu devi tos Man (sal. Jņ 17,6). Un vārdi, kurus Tu Man devi, Es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka Es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu Mani esi sūtījis (sal. Jņ 17,8); Es lūdzu par viņiem, nevis par pasauli (sal. Jņ 17,9); svētī un svētdari tos (sal. Jņ 17,17). Un par viņiem Es upurēju pats sevi, lai viņi tiktu svētdarīti (sal. Jņ 17,19) vienā, tā kā Mēs (sal. Jņ 17,11) esam. Tēvs, Es vēlos, lai tur, kur Es esmu, arī tie būtu ar Mani, lai viņi redzētu manu godību (sal. Jņ 17,24) Tavā valstībā (sal. Mt 20,21).

Tam, kas tik daudz izcieta par mums, tik daudz labā dāvāja mums un dāvās nākotnē, lai visa radība, kura ir debesīs, virs zemes, jūrā un dziļumos atdod svētību, slavu, godu un godību kā Dievam (sal. Atkl 5,13), jo Viņš ir mūsu spēks un stiprums, Kurš pats ir labs, pats Visaugstākais, pats Visvarenais, brīnišķīgs, godības cienīgs un pats Svēts, slavas cienīgs un svētīgs nebeidzamos mūžīgi mūžos. Amen".

Jēzus Kristus līgavaiņi, brāļi un mātes.

Jēzus Kristus līgavaiņi, brāļi un mātes.

Mūsu pazemība Dieva priekšā ir nepieciešama, lai mums būtu iespēja dzīvot pēc Evaņģēlija. Mums ir dots sekot Jēzum Kristum, kā teica svētais Francisks - mēs nevaram Viņam sekot kā Dievam, bet varam Viņam sekot Viņa cilvēciskumā. Un tas ir tik daudz, ka pietiek uz visu dzīvi. jo tas prasa no mums būt dināmiskiem attiecībās ar Jēzu, jo lai kļūtu par Viņa līgavaini, brāli un māti, mums jācenšas no visiem spēkiem, no visas sirds, no visas dvēseles (skaties uz ziņu par krustu). Jo Viņš jautās tiesas dienā, kādi mēs bijām? Vai mēs bijām Viņa līgavaiņi, brāļi un mātes, un kā tas ir redzams mūsu darbos?

Lūk, nākamais svētā Franciska vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā) fragments:

"Mums nav jābūt gudriem un saprātīgiem pēc miesas (sal. 1Kor, 1,26), bet vairāk mums jābūt vienkāršiem, pazemīgiem un tīriem. Un mums jātur mūsu ķermeņi negodā un nicinājumā, jo mēs visi mūsu vainu dēļ esam nožēlojami un bojāti, netīri un tārpi, tā kā Kungs ir sacījis caur pravieti: Es esmu tārps, nevis cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nīsts (sal. Ps 21,7). Nekad nevēlēsimies būt virs citiem, bet vairāk mums jābūt kalpiem un padotiem katrai cilvēciskai radībai Dieva dēļ (sal. 1Pēt 2,13). Un visi tie un tās, kuri tā darīs un izturēs līdz beigām, dusēs pār viņiem Svētais Gars (sal. Is 11,2) un darīs viņos mājokli un mājvietu (sal. Jņ 14,23). Un viņi būs debesu Tēva - Kura darbus darīs - dēli (sal. Mt 5,45). Un viņi ir mūsu Kunga Jēzus Kristus līgavaiņi, brāļi un mātes (sal. Mt 12,50). Mēs esam līgavaiņi, kad Svētajā Garā uzticīga dvēsele vienojas ar Jēzu Kristu. Mēs esam brāļi, kad mēs pildām Viņa Tēva gribu, Kurš ir debesīs (sal. Mt 12,50); [mēs esam] mātes, kad Viņu nesam mūsu sirdī un miesā (sal. 1Kor 6,20) caur mīlestību un caur tīru un labu sirdsapziņu; mēs Viņu dzemdinam caur svētiem darbiem, kuriem jāspīd kā piemērs citiem (sal. Mt 5,16)".

Kā nest savu krustu?

Kā nest savu krustu?

Rīt, 30. novembrī, svētā Andreja Apustuļa svētki. Mēs zinām, kā izskatās sv. Andreja krusts, uz kura viņš nomira, un par to arī mums atgādina zīmes pie dzelzceļiem. Arī Skotijas karogs ņēma krusta zīmi no svētā Andreja krusta.

Kā nest savu krustu? Jēzus aicina pārdot visu, atdot nabagiem, pēc tam nākt, ņemt savu krustu un sekot Jēzum. Es atceros, ka bērnībā un jaunībā man bija grūti saprast krustu. Kas ir krusts?

Cilvēks var dzīvot tā, ka var pateikt: es esmu iekšā tukšs, man nav spēka nest krustu. Kāpēc viņš nevar nest krustu? Ja ir tukšs, ja šim cilvēkam nav citu smagumu, tad krustu nest būs laikam ļoti viegļi? Nu, bet nevar.

Cits cilvēks seko Jēzum, nu, bet tā 50%, lai arī atpūstos, lai būtu laiks pašam sev. Katrs mēģinājums paņemt un nest savu krustu, beidzas ar katastrofu. Jo nav tāda spēka cilvēkā - kaut gan atpūtās un spēki ir - nav tāda spēka, kas ļautu cilvēkam nest savu krustu.

Abos piemēros cilvēki ir nelaimīgi, neatkarīgi no tā, vai saprot, vai nesaprot savu situāciju. Bet ir vēl viena iespēja.

"Kā tu dzīvo?" - "Līdz robežām". - "Kā tu jūties?" - "Es nezinu, jo es esmu noguris". - "Tad tu esi nelaimīgs?" - "Nekādā mērā. Jo dzīvot līdz robežām nozīmē ļoti intensīvu un dināmisku dzīvi. Tas nozīmē, ka ar visiem saviem spēkiem, ar visu sirdi, ar visu prātu, ar visu savu dvēseli es gribu pildīt Dieva gribu. Tāpēc viss ir piepildīts līdz robežām, vai - kā teica Psalmists - mans biķeris ir piepildīts līdz malam. Es teiktu, ka tāda dzīve ir īstenībā pāri robežām, jo nav vairs vietas sevī - jo vecais cilvēks nomira - jaunā cilvēka dzīve, kuru piepilda Dieva gribas pildīšana, pāriet robežas un cilvēks var runāt: vairs nedzīvoju es, bet dzīvo manī Kristus. Man nav vairs spēka. Bet Jēzus runā, tā kā sv. Pāvilam, ka spēks pilnveidojas vājumā, ka Pāvilam pietiks spēka, jo tas būs no Dieva. Un, lūk, tā sākas krusta nešana, kad cilvēkam nav vairs spēka, ir slims, atkarīgs no citiem, un tajā visā viņš tomēr pilda Dieva gribu".

Tas viss, par ko es rakstīju augšā, notiek patiesībā un mīlestībā, un vienotībā ar Jēzu Kristu. Var pateikt arī tā, ka Dievs tur mūsu krustus savās rokās un to nes, bet aicina: Seko Jēzum. Tad cilvēks, kurš mīl Jēzu, izstieps savas rokas un pieskarsies krustam, nesīs to un tā sekos Jēzum.

Daži vārdi par attiecībām starp brāļiem Kristū.

Daži vārdi par attiecībām starp brāļiem Kristū.

Svētais Francisks savā vēstulē ticīgajiem (otrā redakcijā) raksta arī par attiecībām starp brāļiem Kristū un tas attiecas uz visiem kristītiem, nevis tikai uz brāļiem ordenī.

Mēs varam ieraudzīt, ka, tā kā vienmēr, brālīgu attiecību pamats ir Evaņģēlijs, Jēzus mācība, dzīvā Dieva Vārds, jo pat savam Mazāko brāļu ordenim par pamatu Francisks deva tieši Evaņģēliju. Citiem kristiešiem, kuri nav mūki, viņš arī piedāvāja dzīvot pēc Evaņģēlija, caur kuru cilvēks mācās parādīt žēlsirdību pat saviem ienaidniekiem. Bet sākums ir: turēt savu ķermeni tā, lai tas būtu pilnīgi padots Dievam. Citā vietā, laikam kādā no pamācībām, Francisks sauc miesu par pirmo ienaidnieku, kuru vajag padot Dievam.

Lūk, nākamais vēstules ticīgajiem fragments:

"Mums ir jāienīst mūsu ķermeņi ar netikumiem un grēkiem, jo Kungs saka Evaņģēlijā: Viss ļaunums, netikumi un grēki iziet no sirds (sal. Mt 15,18-19; Mk 7,23). Mums jāmīl savi ienaidnieki un jādara labi tiem, kas mūs ienīst (sal. Mt 5,44; Lk 6,27). Mums jāievēro mūsu Kunga Jēzus Kristus baušļi un padomi. Mums jāaizliedz sevi (sal. Mt 16,24) un jāieliek mūsu ķermeņi zem kalpošanas un svētās paklausības jūga, kā katrs apsolīja Kungam. Un nevienam cilvēkam nav jāklausa - zem paklausības - citam tajā, kas ir noziedzība vai grēks.

Kas ir atbildīgs par paklausību un kuru uzskata par lielāko, tam jābūt kā mazākajam (sal. Lk 22,26) un citu brāļu kalpam. Un pret savu ikkatru brāli lai viņš dara žēlsirdību, kuru gribētu [saņemt], kad līdzīgā situācijā viņš būtu. Un lai viņš brāļa noziedzības dēļ nedusmojas pret viņu, bet ar visu pacietību un pazemību viņu maigi pamāca un iztur".

Vai lūgšanā mēs esam diplomāti?

Vai lūgšanā mēs esam diplomāti?

Es kādu brītiņu domāju par to, kādu dot šim tekstam virsrakstu. Uzvarēja ar šo diplomātu, kaut gan es īstenībā nezinu, kas tie tādi diplomāti. Šeit vissvarīgākais ir tas, ka tie ir kādu citu cilvēku, kuriem ir lielāka vara, pārstāvji. Pietiek ar to, jo lūgšanā konkrēts cilvēks nav nekādu citu pārstāvjis, bet viņam ir iespēja satikties ar Dievu, parunāt ar Viņu, izteikt savu pateicību, mīlestību, priekus un sāpes, cerības un kļūdas, un nožēlu par grēkiem, ieraudzīt savu dzīvi Dieva gaismā, Dieva klātbūtnē atklāt no jaunā Dzīvības Avotu, būt kopā ar Tēvu un Dēlu, un ar Svēto Garu, paskatīties uz pēdējo ceļa posmu, lūgties par citiem, bet ne tā, ka tas, kuram ir vara pār citiem, bet kā Dieva bērns par citiem Dieva bērniem. Tad diplomācija lūgšanā nedarbojas, jo šeit, lūgšanā, cilvēks, kas paļaujas uz Dievu, atrod patiesību mīlestībā un mācās saprast patiesību mīlestībā, un ne tikai saprast - drusciņ - bet ieviest savā dzīvē.

Cilvēks gaida patiesību no otra cilvēka. Bet brīžiem tas liekas pārāk liels uzdevums, vai pārāk lielas cerības, lai gaidītu patiesību. Jo laikam ir tāds dīvains mehanisms: attaisnot ļaunumu un apsūdzēt labumu. Tādā mehanismā grūti atrast vietu, lai satiktos patiesībā. Bet Dievam ir cits veids, nevis mehanisms, lai satiktos patiesībā: Dievs ar cilvēku un cilvēks ar savu tuvāko. Tā ir žēlsirdība. Žēlsirdībā grēcīgs cilvēks, kurš atgriežas, droši var pieiet pie Dieva. Žēlsirdībā divi grēcīgi cilvēki var satikties, ja atzīstas savos grēkos Dieva priekšā un Baznīcas priekšā. Žēlsirdība, Dieva žēlsirdība, pārspēj visu, pieņem visu, tā netiesā, neapsūdz, dod drošību, tai nav nekādu asu ieroču, tā vienmēr darbojas, vienmēr gaida, vienmēr priecājas par cilvēku, kurš tuvojas, vienmēr ir pretī nākošā, vienmēr skaidra un laba, klusa un saprotoša, nav bīstama, nav neiespējama, nav tālu, tai nav robežu, gaida ar dāvanām, dziedina, stiprina, dod spēkus, pieceļ, uzlabo, klausās, runā patiesību mīlestībā.

Vēlreiz liels paldies bijušajiem (jau) misionāriem, kuri vienu gadu līdzdarbojās ar mani Viļakā, kuri vakar deva tik skaisto liecību un daudzu priesteru priekšā stāstīja par misijām, stāstīja par patiesību mīlestībā: Kārlim, Rutai, Dzintrai, Ēsterei, Regīnai, Marianam Dominikam, Jāzepam un Sofijai.

Man arī ir vienmēr liels prieks satikties ar saviem brāļiem Ordenī, brāļiem kapucīniem, vai seminārā, vai klosterī "Zemaišu divi", vai klosterī Olainē. Varbūt es tā tik bieži nerakstītu, ja es dzīvotu klosterī, bet kas zin. Tagad tomēr es gribu to vienmēr pasvītrot, šo brālību, kura izpaužas gan rīta lūgšanā "Zemaišu divi" šodien, vai vēlāk sarunās, visdažādākā palīdzībā un atbalstā, un saprašanā. Jā, Kungs man ir devis brāļus - kā uzrakstīja svētais Francisks savā Testamentā. Pateicība Dievam.

Liels paldies jums par 2000.

Liels paldies jums par 2000.

Šajā brīdī mēs sasniedzam šajā mēnesī 2000 skatījumu - abos blogos. Es jums pateicos, bet sevišķi tomēr un vienmēr - Dievam. Un es ceru, ka šie raksti kaut ko labo ienesīs jūsu, dārgie Lasītāji, dzīvē. Un, kā vienmēr, aicinu līdzdarboties.

Revolūcija ir ļaunums.

Revolūcija ir ļaunums.

"Mieram tuvu" novembra mēnesim ir pašās beigās teksts par nabaga itāļiem, kuri 19./20.gs., 40 gadu laikā, lielā skaitā (14 miljonu) izbrauca no savas dzimtenes uz abām Amerikām meklēt darbu. Uz turieni trīs reizes braukāja arī sv. tēva Pio tēvs.

Kas notika, ka no 30 miljonu Itālijas iedzīvotājiem izbrauca gandrīz puse īsā laikā? Vai tā bija nabadzīgā (jo katoliskā) valsts? Nu nē, tur bija ļoti bagātas valstis, kuras gadsimtiem ilgi ļoti ietekmēja Eiropas ekonomiju un kultūru. Mēs protams šeit par to nerunāsim, kas notika un kādi spēki no tālienes veidoja šo karu, iznīcināja valsti un izmeta dēlus no mājām. Es tikai aicinu meklēt un lasīt. Šī revolūcija ir ļaunums un nes ļaunus augļus.

Par revolūcijām jau pietiek.

Mēs atgriežamies pie svētā Franciska un uz nākamo īsu fragmentu no viņa vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā). Darbi iet lēni, jo ir daudz citu pienākumu. Piemēram šodien priesteriem bija iespēja klausīties, kā gāja misionāriem Viļakā pirms pāris gadiem. Un to stāstīja paši misionāri: trīs pieaugušie un pieci bērni (tie vairāk ar žestiem un darbiem). Tie protams nebija visi misionāri no evaņģēlizācijas gadiem Viļakā (sveiciens Viļakiešiem), bet tika uzaicināti, lai pastāstītu par tādu evaņģēlizācijas veidu draudzē. Es esmu viņiem ļoti pateicīgs. Un kaut gan mums bija tikai iespēja runāt (nebija iespējas taisīt prezentāciju ar projektoru), tomēr Svētais Gars mūs iedvesmoja un tā bija skaista Jaunās Evaņģēlizācijas skolas, misionāru skolas darbības, liecība. Liels paldies!

Un tagad svētais Francisks, kurš ir ļoti konkrēts un pievērš uzmanību galvenam, lai mēs šajā Evaņģēlija perspektīvā redzētu savu dzīvi ceļā uz Debesīm:

"Mums jāgavē un jāatsakās no vājībām un no grēkiem, un no pārmērības ēšanā un dzeršanā, un [mums] jābūt katoļi. Mums bieži jāapmeklē baznīcas un jāgodina un jāciena garīdznieki, ne viņu pašu dēļ, jo viņi var būt grēcinieki, bet ordinācijas dēļ un Kristus Vissvētākajai Miesai un Asinīm - kuras konsekrē uz altāra un pieņem, un citiem dala - kalpošanas dēļ. Un visi būsim stipri pārliecināti, ka neviens nevar pestīties, kā tikai caur mūsu Kunga Jēzus Kristus svētiem vārdiem un Asinīm, kurus garīdznieki saka, sludina un dala. Un viņiem pašiem jākalpo, nevis citiem. Sevišķi mūkiem, kuri atsakās no pasaules, jādara vairāk un lielākas lietas, bet arī otras neatstāt (sal. Lk 11,42)".

Ko ņemsim sev līdzi uz mūžību?

Ko ņemsim sev līdzi uz mūžību?

Šodien, Kristus Vispasaules Karaļa svētdienā, ļoti jāņem vērā paļāvība uz Dievu  un žēlsirdības nostāja pret tuvākajiem. Kā cilvēks varētu darīt žēlsirdības darbus, ja viņam nebūtu paļāvības uz Dievu? Un kā cilvēks varētu paļauties uz Dievu, ja viņš neredzētu žēlsirdību? Tāpēc mūsu plāniem mūsu dzīvē jābūt maksimāli 1% vietas, kuros galvena lieta ir padoties Dieva gribai, bet 99% Dieva plāniem. Ar vienu vārdu sakot, 100% Dieva gribas mūsu dzīvē. Jo kādi mēs būtu Karaļa karavīri, ja mēs negribētu pildīt Karaļa pavēles?

Un šeit nav ko daudz domāt: vērts vai nav vērts būt paklausīgam Karalim? Jo tas, ko piedāvā Karalis, iemet cilvēku zemē. Par to šodien nākamais svētā Franciska vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā) fragments par svēto Komūniju, mīlestības baušļiem, grēksūdzi un gatavošanos uz mūžīgo dzīvi:

"Mums jāizsūdz visi mūsu grēki priesterim; un no viņa mēs saņemam mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis. Kas neēd Viņa Miesu un nedzer Viņa Asinis (sal. Jņ 6,55.57), tas nevar ieiet Debesu Valstībā (sal. Jņ 3,5). Tomēr lai ēd un dzer cienīgi, jo kas pieņem necienīgi, tas ēd un dzer sev tiesu, neizšķirdams Kunga Miesu, (sal. 1Kor 11,29), tas ir, viņš neatšķir [no citiem ēdieniem]. Darīsim vairāk gandarīšanas cienīgos augļus (sal. Lk 3,8). Un mīlēsim tuvākos kā sevi pašus (sal. Mt 22,39). Bet ja kurš negrib tos mīlēt, tā kā sevi pašu, vismaz lai nedara tiem [nekā] ļaunā, bet lai dara labu.

Tie, kuri saņēma tiesāšanas varu, lai tiesā ar žēlsirdību, tā kā viņi paši grib saņemt žēlsirdību no Dieva. Jo tiesa bez žēlsirdības būs tiem, kuri nedara žēlsirdību (sal. Jk 2,13). Lai mums ir žēlsirdība un pazemība; un dosim žēlsirdības dāvanas, jo tā mazgā dvēseles no grēcīgām netīrībām (sal. Tob 4,11; 12,9). Cilvēki zaudē visu [to], ko viņi atstāj virs zemes; tomēr sev līdzi viņi ņem atlīdzību par mīlestību un žēlsirdības dāvanas, kuras darīja un par tām viņiem būs apbalvojums un cienīga atlīdzība".

Svētais Francisks mūs aicina lūgties.

Svētais Francisks mūs aicina lūgties.

Svētais Francisks mūs aicina lūgties ar visu sirdi un ar visu prātu, un tā arī mīlēt Dievu. Paskatīsimies uz mūsu mīlestību uz Dievu un uz mūsu lūgšanu, piemēram, vai tā ir nemitīga. Un uzdosim sev jautājumu, vai mēs gribam būt pestīti? Un ko konkrēti tas nozīmē mūsu dzīvē?

Rīt Kristus Karaļa svētdiena. Paskatīsimies uz savu dzīvi Dieva gaismā: vai mēs visā pildam Viņa gribu? Vai šie svētki, Viņa svētki, ir arī mūsu, Dieva kalpu, svētki? Ko sagatavojām, lai ar Viņu satiktos, bet ko mēs nesagatavojām?

Lūk, nākamais fragments sv. Franciska vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā):

"Bet maz ir to, kuri gribētu Viņu pieņemt [svētajā Komūnijā] un būt pestīti caur Viņu, kaut gan Viņa jūgs ir salds, un Viņa nasta viegla (sal. Mt 11,30).

Tie, kuri negrib baudīt, cik salds ir Kungs (sal. Ps 34,9) un vairāk mīl tumsu nekā gaismu (sal. Jņ 3,19) negribēdami izpildīt Dieva baušļus, lai ir nolādēti; par viņiem runā pravietis: Nolādēti, kuri nomaldās no Taviem baušļiem (sal. Ps 119,21). Bet, cik svētīgi un laimīgi ir tie, kuri mīl Dievu un dara, tā kā saka pats Kungs Evaņģēlijā: Mīli savu Kungu Dievu no visas sirds un no visa prāta, bet savu tuvāko kā sevi pašu (sal. Mt 22,37.39).

Tad mīlēsim Dievu un pielūgsim Viņu ar tīru sirdi un tīru prātu, jo Viņš, to pāri visam meklēdams, teica: īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā (sal. Jņ 4,23). Jo visiem, kuri Viņu pielūdz, [tiem] Viņš jāpielūdz patiesības garā (sal. Jņ 4,24). Un godināsim Viņu, un lūgsimies dienu un nakti (sal. Ps 32,3) sacīdami: Tēvs mūsu, kas esi debesīs (sal. Mt 6,9), jo tā mums vienmēr vajag lūgties un nepagurt (sal. Lk 18,1)".

Havaju salas 3. Misionāri.

Havaju salas 3. Misionāri.

Lūk, Havaju arhipelāgam ir daži tūkstoši kilometri, tāpēc vēl viena īsa ziņa par šo arhipelāgu, proti, īstenībā par Baznīcu Latvijā. Es ļoti labi atcēros priesteru konferenci 2011. gada februārī, kad par Jaunās Evaņģēlizācijas skolu stāstīja misionāri, no kuriem pirmie trīs tuvākus divus mēnešus pavadīja Latvijā. Par to es jau rakstīju, starp citiem šeit. 

Tagad, kad jau pārgāja gandrīz 7 gadi, daži jau bijušie misionāri (misionārs un misionāre) stāstīs priesteriem par savu pieredzi misiju laukā. Un ļoti labi, ka tas ir no dažu gadu perspektīvas, jo var redzēt gan augļus, gan to, kā kalpošana evaņģēlizatoru komandā un konkrētā draudzē ietekmēja un mainīja viņu pašu dzīvi, un kā viņi tagad redz savu lomu Baznīcā, un kā to realizē.

Šoreiz tas būs, es domāju, kā informācija un liecība, lai citi varētu pārliecināties par šīs Jaunās Evaņģēlizācijas skolas darbību un tās vajadzību draudzēs. Skaidrs, ka tas ir atkarīgs no daudzām lietām. Bet taču evaņģēlizācija, tieši tādā formā, kurā prāvests aicina misionārus un cieši līdzdarbojas ar tiem, ir iespējama. Tad lūgsimies misionāru, priesteru un draudžu nodomā. Varbūt bijušie misionāri pateiks arī dažus vārdus par savu formāciju Baznīcā šodien un kādā kustībā šī formācija notiek. Jo nav tā, ka jaunie (un ne tikai jaunie) cilvēki negrib neko darīt. Ir pavisam pretēji, viņi meklē un ieiet tādā formācijā un tādās kustībās, kuras Baznīca viņiem piedāvā šodien.

Havaju salas 2.

Havaju salas 2.

Šis teksts nav par īstām Havaju salām, bet par Baznīcu, Baznīcu Latvijā. Tie lasītāji, kuri lasīja iepriekšējo tekstu, var uzdot sev jautājumu: kurā salā es esmu un kā es kontaktējos ar citām salām.

Ceturtdienas teksts tika uzrakstīts praktiski viena galvena iemesla dēļ, jo es, brīvā laikā, mēģināju tikt uz kādas lūgšanas grupiņas tikšanās, jo mani aicināja, bet es nepaspēju, bet sazvanīties arī neizdevās.

Punktualitāte un informācija ir ļoti svarīgas, bet vēl svarīgākas ir nemitīgas rūpes par savu ticību un savas kopienas, ģimenes, draudzes ticību, lai tā būtu Baznīcas ticība un visu laiku atdzīvināta. Varbūt šie darbi un šīs piepūles liekas nevajadzīgi un ka tas ir zaudēts laiks. Bet tā nav. Kāpēc?

Ļoti svarīgie ir mazi darbi, mazas kalpošanas, mazas lūgšanas, bet arī svarīgs ir tas, lai to darītu nemitīgi, lai neatkāptos, lai nepateiktu: jau dažas reizes man kaut kas neizdevās un tāpēc es jau necentīšos neko labot. Tā ir kļūda, kad cilvēks grib redzēt savas ticības augļus un labo darbu augļus ātri, uzreiz. Vajag redzēt šajā perspektīvā, par kuru es rakstīju vakar, ka galvenie ir Dieva darbi un ka Dievs palīdz mums pildīt Viņa gribu.

Vajag no jaunā lasīt svētīgo Honorātu, jo viņš dzīvoja laikos, kad visi redzēja, ka Baznīcas nozīme sabiedrībā, tautā un valstī arvien samazinājās un katrai paaudzei nāca redzēt lielus zaudējumus, piemēram, ka klosteri vairākumā tika slēgti, ka lielos regionos konsekrēta dzīve tika pilnīgi likvidēta, ka cilvēkiem atņema priesterus, mūkus un mūķenes, taisīja ciet skolas, kurās bija katahēze, ka visu sabiedrību padeva intensīvai ideoloģizācijai, kuras mērķis bija atņemt cilvēkiem Dievu. Šajā laikā svētīgais Honorāts, klostermāsas no slēptām kongregācijām un daudzi citi, darīja mazos darbus, sapulcināja cilvēkus mazās lūgšanas grupiņas, organizēja skolas, mācīja katehismu un labi saprata, ka pretinieki ir arvien stiprāki. Bet galvenais - jārūpējas par dzīvo Baznīcu, par cilvēkiem, no kuriem būs aicinājumi uz priesterību, konsekrēto dzīvi un uz svētām ģimenēm.

Būtu liela kļūda, ja katoļi domātu, ka viss ir labi (jo tā, piemēram, runā kāda propaganda), ka nevajag neko darīt, ka nevajag rūpēties arvien labāk par dzīvo Baznīcu. Jo mēs zinām no vēstures - senās un tuvākās - ka tādas lietas, kuras var nosaukt ar vienu vārdu "revolūcija", tiek nemitīgi organizētas, veidotas un realizētas, bieži zem skaistām, bet nepatiesām, idejām, zem skaistiem, bet viltīgiem, karogiem. Un pēc tam visi brīnas, no kurienes tas ir, ka pēkšņi baznīcas izpostītas un mainītas uz kaut ko citu (skat. 16. gadsimts), priesteri izmesti, un pat visi katoļi izmesti. Tādas lietas mēs piedzīvojām vēsturē daudzas reizes, jo tiem, kuriem jau sākumā izdevās, patīk tādi "treniņi".

Es ceru, ka tie, kuriem vienalga, pārdomās un mainīs savu dzīvi, un vairs nerunās: es neko nevaru un neko negribu darīt. Bet tie, kuri saprot Baznīcas būtisko daļu - veidot nemitīgas misijas - auglīgi turpinās savus centienus un palīdzēs saviem ganiem evaņģēlizācijas un katehizācijas kalpošanā.

Havaju salas.

Havaju salas.

Šis teksts nav par īstām Havaju salām, tad tas, kas gribētu kaut ko uzzināt par šīm salām, diemžēl šeit neko tādu neuzzinās. Varbūt vienīgi to, ka tur visu salu ir 137 un tās atrodas ļoti ļoti tālu no kontinentiem. Pietiek.

Es šodien domāju, ar ko var salīdzināt Baznīcas situāciju, ne tikai Latvijā, bet sevišķi arī Latvijā. Un dažādu iemeslu dēļ man asocējās ar arhipelagu. Protams baznīcu ēkas ir kā šīs lielas galvenas salas, bet vairākumā šajā arhipelagā ir mazas salas, tas nozīmē - ģimenes.

Nākama lieta, kura raksturo Havaju salas, tā ir, kādā mērā, nedrošība. Jo tur problēmas ir lielas: zemes trīces, vulkāni, tsunāmi. Ar tām var salīdzināt visas grūtības, kuras notiek draudzēs un ģimenēs, un arī kopienās.

Vienmēr vajadzētu paskatīties (es nezinu, vai tā notiek) uz, piemēram, savas ģimenes grūtībām tā, lai atrastu šo galveno un citas mazas. Tā ir kā šajā arhipelagā: vislielāka grūtība ir šā arhipelaga būtība, tas nozīmē, ka viss ir atkarīgs no vulkāniem.

Es neesmu specialists vulkānoloģijā, bet man šķiet, ka vulkānu darbība, kura izveidoja konkrētas salas, dod tiem arī nemitīgi "dzīvību", un tas ir viss šis karstais būvniecības materiāls, lava. Līdzīgi katra draudze, kā arī ģimene saņem dzīvību no Svētā Gara un Viņš uztur Baznīcas dzīvību, uztur arī katru ģimeni, katru laulību, dāvājot šo karsto būvmateriālu, tas nozīmē, Dieva žēlastības, sevišķi mīlestību.

Un par to nedrīkst aizmirst, jo ģimene pieaug, attīstās, pēc tam, kad bērni ir lieli un brauc uz skolām mācīties, pēc tam meklē darbu un savu ģimeni, sala kļūst arvien mazāka un vajag daudz piepūļu, daudz domu, sarunu, darbu, laika, plānu un sevišķi mīlestības, lai saglabātu šo ģimeni, šajā vietā un šajā formā, kā bija līdz šim. Bez Dieva nav tādas iespējas. Tad, lūk, tas, kas  prasa visvairāk piepūļu no ģimenes, tas nozīmē, attiecības ar Dievu, ja cilvēki to samazina un atstāj - tas draud ģimenei, ka nepastāvēs, no otras puses tās ir katras ģimenes glābšana un pamats - attiecības ar Dievu, bet labas, paļāvības pilnas, saprastas kā Dieva gribas pildīšana. Es esmu pārliecināts, ka pateicoties Havajām, mēs labāk varējām saprast to, kas ir galvenais mūsu "salās", lai to neatstātu, un kas ir otršķirīgs, kas var mainīties.

Dieva Dēla Iemiesošanās, Upuris, Euharistija - sv. Franciska vēstulē ticīgajiem 2.

Dieva Dēla Iemiesošanās, Upuris, Euharistija - sv. Franciska vēstulē ticīgajiem 2.

Lūk, liela mīlestība, nabadzīga Franciska mīlestība uz Nabadzīgo, Šķīsto un Debesu Tēvam Paklausīgo Jēzu Kristu. Franciska euharistiskā kruciāta klātesoša nākamā vēstulē, vēstulē ticīgiem otrajā redakcijā (fragments):

"Šo Tēva Vārdu - tik cienīgo, tik svēto un godības pilno - pasludināja visaugstākais Tēvs no debess caur savu svēto eņģeli Gabriēlu, [lai nokāptu] svētās un godības pilnas Jaunavas Marijas klēpī, no kuras klēpja patiesi saņēma mūsu cilvēcisko un trauslo miesu. Kurš, būdams bagāts (sal. 2Kor 8,9) pāri visam, gribēja sev uz zemes, ar Vissvētāko Jaunavu, savu Māti, izvēlēt nabadzību. Un tuvu ciešanām Viņš svinēja pashu ar saviem mācekļiem un paņēma maizi, pateicās un svētīja, un lauza un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa! Un paņēma biķeri (sal. Mt 26,27) un saka: Šīs ir manas Jaunās derības Asinis, kuras par jums un par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai sal. Mt 26,28). Pēc tam Viņš lūdzās uz Tēvu sacīdams: Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen (sal. Mt 26,39). Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē (sal. Lk 22,44). Tomēr Viņš ielika savu gribu Tēva gribā sacīdams: Tēvs, lai notiek Tavs prāts (sal. Mt 26,42); ne kā Es vēlos, bet kā Tu (sal. Mt 26,39). Tēva griba bija tāda, lai Viņa Dēls, svētīgs un godības pilns, Kuru mums ir devis un [Kurš] ir piedzimis mūsu dēļ, lai Viņš sevi pašu upurētu caur savām Asinīm kā Upuri un Hostiju uz Krusta altāra; ne par Sevi, caur Kuru viss ir radies (sal. Jņ 1,3), bet par mūsu grēkiem, un atstāja mums paraugu, lai mēs sekotu Viņa pēdām".

Konsekrēto diena Aglonā.

Konsekrēto diena Aglonā.

Šodien es saņēmu skaisto dāvanu - būt Aglonā, kur tika organizēta konsekrēto personu diena. Un vēl viens prieka iemesls: Pāvesta Franciska Nuncijs Latvijā pasludināja, ka Klēra Kongregācija dibināja Latvijā Starpdiecēžu Garīgo Semināru. Liels prieks un pateicība visiem, kuri centīgi strādāja, lai to sasniegtu. Tad arī novēlējumi Tēvam Rektoram, lai Dievs viņu stiprina un dod nepieciešamas žēlastības.

Baznīca vienmēr meklē iespēju attīstīties, lai palīdzētu ticīgajiem svētīgi dzīvot un pēc nāves ieiet Debesu Valstībā. Iepriekšējos gadsimtos šie centieni un valdnieku, augstmaņu un citu bagātu cilvēku līdzdarbošanās ar Baznīcu deva augļus, kuri ir redzami kā vecās baznīcas un liecības par tautas evaņģēlizāciju un katehizāciju.

Šodien viens no daudziem priesteriem, kuri bija klātesoši Aglonā, man teica, ka senāk, vēl 19. gadsimtā, bagātiem cilvēkiem bija šī sapratne, ka jābūvē baznīcas. No šiem laikiem palika galvenokārt tieši baznīcas, kuras tālāk kalpo ticīgajiem. Kad īpašniekiem tika atņemti īpašumi, "jaunie īpašnieki", precīzāk jāsaka "zagļi", par to jau nerūpējas, jo neplānoja atgriezties un negaidīja, ka kāds par viņiem lūgsies.

Šodien Aglonā bija konsekrēto personu pārstāvji, gan no dažādām kongregācijām (man sevīšķi pie sirds ir vienmēr māsu skrytku klātbūtne), gan no visiem četriem ordeņiem, kuri tagad funkcionē Latvijā (dominikāņi, paulīņi, jezuīti un kapucīni). Šī klātbūtne, īstenībā mazā ganāmpulkā, liecina par atvertību tādām dzīves formām Baznīcā Latvijā. Jo, man šķiet, ka visas kongregācijas un ordeņi tika savā laikā aicināti šeit dzīvot un strādāt. Senāk tie bija lielākā skaitā un kaut gan politiski-ekonomiskas revolūcijas vienmēr nīcināja konsekrēto dzīvi, bet, ja es labi atcēros, no paša evaņģēlizācijas sākumiem 12. gadsimtā nebija tāda perioda, kurā konsekrēta dzīve tiktu pilnīgi iznīcināta, pat ja tā bija tikai viena vienīga 100-gadīga (laikam) klostermāsiņa Rīgā, kura pēc 16. gadsimta revolūcijas sagaidīja brīvību Baznīcai 16. gadsimta beigās.

Kāpēc Baznīcai ir vajadzīgi mūki un mūķenes? Lai liecinātu par Jēzu Kristu paklausīgu Debesu Tēvam, par Jēzu, Kas ir nabadzīgs un šķīsts. Un lai liecinātu, ka mūžīgā dzīve, kurā cilvēki neprecēsies, bet dzīvos vienotībā ar Dievu kā brāļi un māsas Kristū, ka šī mūžīgā džīve sākas jau drusciņ šeit, virs zemes. Tad konsekrētie ir mūžīgas dzīves liecinieki un kā tie, kuri nes cerību visiem, bet sevišķi tiem, kuri cerību savai dzīvei zaudēja.

Ko tādu dara kapucīni?

Ko tādu dara kapucīni?

Iekams šeit rakstīšu dažus vārdus par to, ko tādu dara kapucīni, jāraksta par pašiem kapucīniem, kas viņi ir? Kad parādījās pasaulē?

Svētais Francisks uzrakstīja Pirmo Regulu, kuru sauc "Regula apstiprinātā", 1223. gadā. Šī regula tomēr neparādījās no gaisa. Dažus gadus agrāk svētais uzrakstīja regulu, kuru sauc "Regula neapstiprinātā", jo Pavests to neapstiprināja, bija pārāk plaša, ietvēra sevī galvenokārt Svēto Rakstu fragmentus. Bet regulai jābūt juridisks dokuments. Tāpēc vēlāk tika uzrakstīta "Regula apstiprinātā".

Tomēr sākumi ir 1209. gadā, kad Francisks uzrakstīja īsu Regulu, kurā bija trīs fragmenti no svētā Mateja Evaņģēlija, kuros bija runa par to, kā kļūt par Jēzus mācekli (pārdot īpašumus, atdot nabagiem, ņemt savu krustu, sekot Jēzum).

Var vēl piebilst, ka regulas sākumi ir Franciska atgriešanās procesā, viņa tikšanās ar Jēzu Kristu, sekošanā Viņam, jaunajā dzīves formā.

"Regulas apstiprinātās" (APSTIPRINĀTĀ REGULA) mērķis, kā arī to iepriekšējo regulu mērķis, ir palīdzēt dzīvot pēc Evaņģēlija. Un mēs redzam, ka tas bija ceļš - no Franciska atgriešanās sākumiem, caur ordeņa sākumiem, caur ordeņa attīstību līdz laikam, kad nepieciešami bija uzrakstīt konkrētu juridisku dokumentu, tieši šo "Apstiprinātu Regulu".

Francisks, zinādams, ka brāļi var visdažādāk interpretēt Regulu, sevišķi brāļi, kuri vēlāk iestāsies ordenī, uzrakstīja savu "Testamentu" (TESTAMENTS), kurā stāsta par savu dzīvi un sākotnējas kopienas dzīvi, lai brāļi nākamās paaudzēs, saņemtu šo gaismu, kurā jālasa Regula.

Pirmā Ordeņa dzīvē visu laiku bija kaut kas, kas bija līdzīgs strīdam, bet kas īstenībā bija Svētā Gara darbība plus ordeņbrāļu darbība. Svētais Gars vienmēr virza brāļus uz dzīvi pēc Evaņģēlija un to apstiprina Baznīca. Brāļi mēģina saprast, kā jādzīvo pēc Evaņģēlija - svētā Franciska veidā, bet konkrētos jaunos laikos. Tāda situācija izveidoja Ordenī dažādas dzīves formas un klosteros parādījās brāļi, kuriem priekšnieki atļāva stingrāk ievērot Regulu. Provincē parādījās klosteri, kuros brāļi gribēja tādā vai citā formā dzīvot pēc vienas Regulas.

Šīs formas un šie virzieni tika atpazīti un pieņemti Baznīcā, ka labi esam, jo taču Evaņģēlijs ir ļoti bagāts un dzīvs. Tāpēc arī šīs formas tika konkrētos laikos un apstākļos apstiprinātas, un tāpēc Baznīca XVI gadsimtā juridiski apstirināja Pirmā Ordeņa (tas ir franciskāņu ordenis) trīs atzarus (OFM, OFMConv un OFMCap - šis pēdējais ir kapucīni). Šajā ģimenē (nepilnā, jo taču ir vēl Otrais Ordenis - māsas klarisses no sv. Klāras, un vislielākais - Trešais Ordenis) kapucīni, kad lasa Regulu, lasa to "Testamenta" gaismā.

Un tagad - līdosim uz XXI gadsimtu, uz Latviju 2017. gadā. Ko tādu dara kapucīni. Sākumā - kāpēc es to rakstu? Jo kāds man uzdeva jautājumu un nebija laika atbildēt. Un tādēļ šis teksts.

Īsumā, Ordenis tas ir tāda institucija Baznīcā, kura padota Pāvestam, nevis Diecēzes Bīskapam - Ordeņa lietās. Tāpēc, ka jau sen parādījās lūgums (daudzās valstīs) palīdzēt diecēzes garīdzniecībai draudžu garīgajā aprūpē, kapucīniem Bīskapi sāka uzticēt vai atdot draudzes. Un tad arvien vairāk kapucīnu kļūva par prāvestiem vai vikāriem (manā Varšavas provincē 1681.g.-1955.g. pie klosteriem nebija nevienas draudzes).

Raksturīgi kapucīniem bija, starp citiem pienākumiem, klausīties grēksūdzes, vadīt rekolekcijas un garas misijas draudzēs, garīgā vadība, slimnieku apkalpošana. Bet tagad pienākumi ir drusciņ (ārēji) līdzīgi diecēzes garīdzniecībai - sakarā ar draudžu pieņemšanu - visu to, kas jādara draudzēs, bet arī rekolekcijas - piem. dažādām grupām vai (sevišķi) klostermāsu kopienām, kuras tika dibinātas, dzīvo un attīstās sv. Franciska, svētīga Honorāta (kapucīna) un savas kongregācijas harizmā. Bet ir dažas būtiskas atšķīrības. Šeit ātri dažas tādas atšķirības:

1. Par draudzi ir atbildīga kapucīnu kopiena.
2. Kapucīnu kopienas Rīgā un Olainē ir Varšavas provincē, tāpēc ir plašāka iespēja kalpot Latvijā brāļiem no citām valstīm (provinces terītorijs: Latvija, 50% Polijas, Zviedrija, Baltkrievija, brāļi strādā arī dažās citās valstīs Eiropā, Āfrikā, Austrālijā un Amerikā), vai vismaz kontaktēties ar brāļiem, kuri dzīvo dažādās valstīs.
3. Kapucīniem ir savs franciskāņu garīgums (par to var palasīt šajā blogā), habīts, lūgšanas, dienas kārtība, svētie, seminārs, garāka formācija.
4. Dzīve pēc Evaņģēliskiem padomiem, tāpēc brāļiem ir paklausības, šķīstības un nabadzības svētsolījumi.
5. Klosteris saucas "māja", bet kopiena saucas "ģimene" (garīgā ģimene), tomēr jauns vīrietis, kandidāts neiestājās klosterī, bet iestājās ordenī un ik pēc laika tiek pārcelts no kopienas uz kopienu.
6. Ko citu vēl kapucīni dara Latvijā? - vajag sekot viņu un viņu draudžu, un kopienu, kuri attīstās šajās draudzēs, mājās lapām, vai blogiem, piemēram. Var arī jautāt tiem, kuri līdzdarbojas ar kapucīniem, vai pašiem jāmēģina līdzdarboties.

Es priecājos, ka vēstule pārtulkota.

Es priecājos, ka vēstule pārtulkota.

Pēdējā laika es biju drusciņ slims un noguris, tāpēc es pats brīnos, ka izdevās pārtulkot VĒSTULI SŪTĪTO VISAM ORDENIM...

Es zinu, ka tur ir kādas kļūdas un saprotu, ka daudzās vietās būtu labāki citi vārdi, nekā tie, kurus es lietoju. Jūs lasīsiet un redzēsiet.

Arī šī vēstule ir pērle, jo svētais Francisks vēlreiz ietver savā tekstā savu ticību un mīlestību uz Dievu klātesošo Vissvētākajā Sakramentā. Francisks cenšas arī atdzīvināt vai stiprināt ordeņa priesteru un citu brāļu ticību un mīlestību uz Euharistiju. Viņš balstās uz Svēto Rakstu fragmentiem, kā arī euharistisko dievbijību cieši saista ar Svētiem Rakstiem.

Es ceru, ka šī vēstule, kā arī citi jau pārtulkoti teksti, kurus var atrast šeit , būs jums ne tikai kā viduslaiku tekstu lektura, bet palīdzība lūgšanai un iespēja lēni un mierīgi iepazīties ar svētā Franciska garīgumu.

Es pateicos Dievam, ka tas līdz šim izdevās.

Liels paldies arī Jums, dārgie Lasītāji. Pēdējās 30 dienās lapu skatījumu abos blogos bija 2500, bet tikai novembrī jau ir vairāk nekā 1500 skatījumu.