Rīt būs bērnu un jauniešu diena.

    Rīt Viļakā notiks Latgales draudžu bērnu un jauniešu diena. Pirms nedēļas piesakās četri bērni un divas mammas. Bet pēdējās 2-3 dienās, kad Inita sāka zvanīt pa draudzēm, dalībnieku skaits auga ar tādu ātrumu, ka vēl šodien nevarēja apturēties un sasniedza 62 dalībnieku (pašu bērnu un jauniešu) plus organizatori, kā arī mammas. Un es domāju, ka Inita ir ļoti laba organizatore kopā ar komandu. Bet man nevajag par neko uztraukties, jo viss būs pēc Dieva gribas. Atvērtas Dievam sirdis, tāpēc būs labi, ļoti labi. Pateicība Dievam jau tagad, kā arī tiem, kas visdažādākajā veidā palīdzēja un vēl palīdz.

    Šodien paskatījos uz vienu zemes gabalu, kas pieder draudzei. Tas atrodas gandrīz ārpus pilsētas, ielejā, pie Kiras upītes. Zāle, vai kaut kas līdzīgs, kā jūra. Lanka, mitrā pļāva, laikam pirms kara deva daudz siena, bet tagad... neviens tur nestaigā.

    Šodien pirmie cilvēki gribēja pieteikties uz slaveno (jau trešo) Viļakas-Aglonas svētceļojumu. Bet diemžēl šogad nebija neviena, kas gribētu to organizēt. Tāda ir dzīve. Un, ko tur daudz runāt, svētceļojuma šogad nebūs.

    Lūgsimies par veselību Evijai, Marjanam Dominikam, Rutai un citiem slimiem, lai nestu krustu un tādā veidā viņi ir Jēzus mācekļi.

    Pirms daudziem gadiem kāds mūks man teica, ka kopš 100 gadiem daudzi grib aizvietot garīgumu ar psiholoģiju, vai tam līdzīgām lietām. Parādījās visdažādākie virzieni psiholoģijā, psihoterapijā utml.. Pirms diviem gadiem lasīju par tādu virzienu, kur iekšā ir gandrīz viss (izņemot Katoļu Baznīcas mācību), gan hipnoze, gan austrumu filozofijas un ticējumi, un citas visdažādākās lietas, ar kuriem es nekad negribētu satikties. Pirms gada pirmo reizi dzirdēju par pozitīvo psiholoģiju, kas pasvītro cilvēka labsajūtu un pašrealizāciju, un kā viss notiek ķermenī, kuras valoda ir emocijas. Protams, tā ir psiholoģija un tā, kā zinātne, neattiecas uz Dievu. Ak vai, ko es rakstu, vai var nosaukt par zinātni to, kas saistīts ar tādām lietām, kā "joga", "zen". Kāds jau sen man stāstīja, ka cilvēks caur transcendentālo meditāciju atmet Dievu. Bet vai cilvēki jau nesaprot savu dzīves mērķi, savu laimi kā labsajūtu? Šodien atradu kādu grāmatu, kuru uzrakstīja ļoti izglitots cilvēks (tas nav Latvijā), kas apvieno pozitīvo psiholoģiju un vēl šo citu ar hipnozi. Bet Jēzus mūs mācā nest krustu un sekot Viņam, un mēs esam Viņa mācekļi. Un kur ir Jēzus, tur esam arī mēs. Un tieši to vajag, jo pie Jēzus ir viss. Un tas ir ikkatra patiesā garīguma pamats Baznīcā.

Garīgā aprūpe vasarā

    Pie manis jau dažas dienas ir seminārists Lauris un es domāju, ka šeit jau viņam patīk. Varbūt ne tikai tāpēc, ka var atpūsties, kaut gan vakar pat strādāja baznīcas mežā līdz laikam, kad bija nepanesami karsti. Bet šis klusums, kas ir šeit, palīdz atgūt spēkus ikkatram cilvēkam un palīdz ticīgā cilvēka domas pacelt uz Dievu.

    Divu bērnu katehēzes Liepnas banīcā iet uz priekšu. No dienas, kad sākās, visas katehēzes notika. Arī cilveki svetās Mises laikā audzina bērnus ticībā un mācā, ko, kad un kā darīt. Es ceru, ka šī bērnu dedzība paliks vēl kādu laiku un viņi varēs iet pie grēksūdzes un uz sv. Komūniju. Es ceru, ka no dedzības izaugs kaut kas stiprāks un bērni atradīs savu dzīves vietu Baznīcā. Pieņemt par Dievu šo patieso Dievu, Kas Ir Trijās Personās, tas ir galvenais mērķis. Mūsu ticības galvenais centrs tas nav kopt kapus, bet dzīvot Baznīcā un mācīties ievest savā dzīvē to visu, ko Dievs Baznīcai ir devis.

    Ne tikai ko darīt mēs mācāmies baznīcā, bet arī kā to darīt. Sekot Jēzum tā, kā to darīja Marija un citi svētie un svētās un ienest kaut ko no sevis, jo mēs arī esam apdāvināti, tas ir šis mūsu ceļš, šī ticības liecība, kas dod ticību otram. Bērni to dara ar burtnīcas palīdzību, kur vajag ielīmēt svētbildes un skaisti zīmēt apkārt svētbildes, zīmēt baznīciņas no ārpuses un no iekšpuses. Un mācās baušļus un citas ticības patiesības. Un mācās piedalīties svētajā Misē. Bet kā mēs to darām?

Karsts laiks

    Šodien bija plānota talka. Vajadzēja pļaut zāli baznīcas mežā no pansjonata puses. Un arī lasīt zarus, jo stipro vēju laikā daudz krita.

    Atnāca daži cilvēki, tāpēc vēl darbs netika pabeigts. Man bija pirmslaulību sarunas. Jau bija šogad 26 bēres, nav vietējo cilvēku (kuri šeit dzīvo) paredzētas laulības šogad. Neviens vietējais bērns nav kristīts šajā gadā.

    Es strādāju pēc 16:00, jo bija ļoti ļoti karsti. Es pļāvu zāli.

    Un tagad laiks iet lūgties, breviārs un citas lūgšanas.

    Pasaulei ir lielas problemas. Pateicība Dievam, ka mums ir tādas mazas ikdienišķas lietas un vienkāršie darbi.

Jau 1 gads ŠSK Viļakā

    Pirms gada, jūnijā, pirmo reizi Viļakā notika Šķīsto Siržu Kustības tikšanās Viļakā. Kopš šī laika vienu reizi mēnesī mēs satiekamies vai klosterī, vai kā pēdējas reizes, plebānijā. Arī šodien mēs satikāmies. Tā kā vienmēr, sākumā ir sv. Mise. Pirms Mises iespēja iet pie grēksūdzes. Euharistijā Jēzus Sirds baznīcā, klusā baznīcā, piedalījās vēl jauni dalībnieki. Es varu pateikt, ka grupa aug. No sākuma dalībnieku skaits nesamazinājās, bet drusciņ pieauga. Praktiski neviens no tiem, kas sāka piedalīties tikšanās, neaizgāja. Un vēl ar laiku atnāca jauni. Šodien pēc Mises ŠSK tikšanās plebānijā bija kopā ar mani 7 cilvēki. Man šķiet, ka nekur citur Latvijā nenotiek tādas tikšanās.

    Tas, kas mūs vieno, ir pats Jēzus Kristus pieņemts Euharistijā. Viņa klātbūtne un mīlestība ir redzama arī tālāk. Jo mēs vienmēr satiekamies lielajā priekā un mācāmies pieņemt Baznīcas mācību, kas pasludināta īsās, vai drusciņ garākās katehēzēs. Ar laiku aug arī uzticība un kāda tāda vajadzība satikties, palūgties, parunāt par Dieva lietām, uzdot jautājumus, aicināt citus. Viss šis modelis darbojas un tas arī liecina, ka Dievs ir Tas, Kas vada grupu.

    No tādā citām lietām, materiālām, es ceru, ka 4 nedēļu laikā tiks uztaisīts jauns žogs pie tualetes. Un ka tiks uztaisīts vistuvākajā laikā (piezvanišu specialistam) jauns jumts akai pie plebānijai.

    Es šajā nedēļā mēģināju skaldīt malku: otrdien 1 stunda, tāpat trešdien, ceturtdien 2 stundas un piektdien jau 4 stundas. Tāpēc situācija pagalmā arvien skaidrāka: arvien mazāk ozoļu klocīšu un arvien lielāka ozoļu malkas kaudze.

    Šodien bija stiprs vējš. Un tā relultātā divi koki ir salauzti. Būs vēl viens darbs jaunajā nedēļā.

    Jāņos, 24. jūnijā, pēc sv. Mises 18:00 baznīcā, notiks sv. tēva Pio lūgšanas grupas tikšanās plebānijā. Kā vienmēr, visi aicināti.

    25. jūnijā pl.9:00 pļausim zāli mežā pie baznīcas. Visi ar trimeriem aicināti.

Cilvēks un sv. Mise

    Šodien ir tā kā svētā Antona otrā diena, jo vienmēr otrdien pēc sv. Mises ir sv. Antona litānija un relikvijas. Tāpēc arī ornāts ar šo lielo svēto, kas vienā rokā tur Bērnu Jēzu, bet otrā balto liliju. Tā ir vienmēr mācība ticīgiem, ka dzīve mīlestībā uz Jēzu vienmēr palīdz atklāt sevī un dzīvot vislielākajā cieņā, kuru Dievs mums ir devis. Svētie ļoti nopietni pieņēma Dieva aicinājumu: "Esiet svēti, kā Es esmu Svēts" un viens no mocekļiem 2. gadsimtā teica kādu laiku pirms nāves, ka viņš būšot pilns cilvēks, kad pēc nāves būs kopā ar Kristu.

    Šodien arī notika sv. Mise pansjonatā. Tādā veidā jau kopš oktobra, man šķiet, katru mēnesī ir pansjonatā šī skaistā diena. Un tad lūdzamies gan par darbiniekiem, gan par iemītniekiem. Un priekam vienkārši robežu nav. Un daudzi jautajumi: "Kad būs nākama sv. Mise?" man atgādina kādu ļoti dievbijīgo kapucīnu tēvu, t. Cipriānu, kas kā jau ļoti vecs mūks staigāja pa klostera koridoriem Lubļinā un jautāja brāļiem, arī man, vai viņš nebūtu vajadzīgs baznīcā, vai nevajag sv. Misi vadīt, vai klausīties grēksūdzi? Tā daudzos vecos cilvēkos ir labi redzama šī draudzība ar Jēzu, kura visvairāk parādas Euharistijā.

    Šodien jau drusciņ sāku skaldīt malku. Es ceru, ka rīt izdosies vairāk pastrādāt. Pateicība Dievam.

    Ahā, neaizmirsīsim katru dienu, pēc iespējas, godināt Žēlsirdības stundu, kas protams nav 60 minūtes, bet tas ir šis mirklis pl. 15:00, kad Jēzus nomira pie krusta par mums. Kā godināt? Tiem, kuri vēl nezin:

https://www.faustyna.pl/zmbm/

Tuvojas vasara.

    Arvien mazāk cilvēku nāk baznīcā. Varbūt tāpēc, ka ir auksti. Varbūt. Ne tikai darba dienās mazāk nāk, bet arī svētdienās. Daudzās svētdienās uz sv. Misi pl. 18:00 nāca daži cilvēki. Pagājušajā svētdienā 2 cilvēki.

    Tāpēc līdz septembrim sv. Mise klosterī nenotiks. Un arī pavisam šajā laikā nenotiks sv. Mise pl. 18:00, izņemot trīs dienas, kad sv. Mise pl. 18:00 notiks baznīcā: sv. Jāņa Kristītāja Piedzimšanas lielajos svētkos 24. jūnijā, svēto Apustuļu Pētera un Pāvila lielajos svētkos 29. jūnijā un Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas lielajos svētkos 15. augustā. Tās ir dienas, kurās daudzi varbūt strādās un vajag dot iespēju piedalīties Euharistijā.

    Šodien katehētes un es runājām par Latgales bērnu un jauniešu dienu, kas notiks Viļakā 1. jūlijā. Es ceru, ka jau pēc pāris dienām būs sīkāka informācija.

    Šodien ir sv. Antona piemiņas diena. Lai katrs, kas kaut ko zaudējis dzīvē, lūdzas uz viņu un tad atgūs. Vajag lūgties tā, lai mēs zinātu, ka izdarījām kādu konkrētu darbu. Lūgties un sēdēt, un neko nedarīt, un gaidīt, ka sv. Antons palīdzēs bez laba darba no mūsu puses - tā protams ir kļūda. Ora et labora! - lūdzies un strādā! Vai tā, kā runāja sv. Francisks no Asīzes un vēlāk arī sv. Antons: Pax et bonum! Miers un labums!

    Miers un labums! "Ak vai, lai tikai Dieviņš dotu veselību! Veselība ir vissvarīgāka" - daudzi teica. Es gribu tikai atgādināt, ka protams veselība tas ir labums, kuru mēs saņēmām no Dieva, bet uz īsu laiku. Pietiek pacelt galvu un tad cilvēks redzēs, ka dzīve ir vēl svarīgāka. Bet Dievs caur svētiem Rakstiem mums māca, ka cilvēka cieņa ir vissvarīgāka. Cieņu un visu pārējo cilvēks saņēma no Dieva. Dzīvosim pateicībā Dieva priekšā, lai mēs saglabātu savu cieņu un par to rūpētos vairāk, nekā par veselību. Kaut gan daudzi no veselības uztaisīja sev dievu, bet mēs sargāsim savu cieņu, ka mēs esam pēc Dieva attēla un līdzības radīti, bet arī mums ir dota iespēja dzīvot mūžīgi pie Viņa. Uz to veselība nerāda. Jā, bet tur būs tāda ļoti stipra, jo mūžīga veselība. Lai iemantotu tādu mieru un labumu, ir vērts strādāt ar sevi virs zemes, tas nozīmē pildīt Dieva gribu, nevis savu gribu.

    Tāpēc dārgais draugs, ja tavi vecāki neveda tevi uz Baznīcu, vai mācīja, ka veselība ir vissvarīgāka, tad zini, ka varbūt arī viņi to saņēma no saviem vecākiem. Cilvēks nevar dot otram to, kā viņam nav. Tev ir iespēja to mainīt, ja atvērsi sirdi Jēzum Kristum un būsi uzticīgs Viņa Baznīcai. Tāpēc meklē Dievu un Viņa Valstību un viss pārējais tev tiks dots, bet sevišķi pasargāta tava cieņa. Cilvēka cieņu nicina grēks, bet atklāj un stiprina žēlastība.

Svētā Mise Žīguros

    Šodien man zvanija Inita un teica, ka būs kāda ekskurija. Es sapratu, ka ekskursanti grib redzēt baznīcu. Tāpēc es gaidīju zvanu. Zvanija Laura. Nu tad es gāju, jo grupa gaida. Tikai atbrauca ar busiņu, vai ar autobusu? Es gāju un aiz baznīcas mūra stūra parādījās mazā mašīna un jauna sieviete. Grupas nav nekādas. Nu tad es nepareizi sapratu.

    Bet arī viens cilvēks labprāt ieklausījās manā stāstā par baznīcu un arī par vēsturi, par cilvēkiem, kas būvēja, kas šeit dzīvoja un kristīja savus bērnus pa apm. 200-300 katru gadu (no sv. Mateuša draudzes dzimšanas reģistra, 19. gadsimta otrā pusē).

    Bet šie laiki jau sen pārgāja un laikam šodien daudziem cilvēkiem, no šiem nedaudziem, kas palika, šī lielā baznīca nav pie sirds, ja kopš daudziem mēnešiem neviens vietejais bērns nav kristīts?

    Es ceru, ka Laura, kura ir ļoti dievbijīga, atrada Viļakā arī citas vietas, kuras meklēja. Laura, lai Dīvs tev svētej!

    Pēc tam es braucu uz Žīguriem. Kā pagājušajā gadā vislabāk kapusvētkiem sagatavota bija Vēdenišu kapsēta, jo paši sagatavoja pajumi virs altāra (liels paldies), tā Žīguru lūgšanas kopa ir visu laiku pirmajā vietā. Parasti svētā Mise ir katru sestdienu, vai piektdienu. Bet šoreiz sv. Mise bija 7. majiā. 14. majiā man bija ceļojums. 21. majiā dzēru antibiotiku. 28. majiā es gulēju slimnīcā. Jūnija sākumā bija draudzes atlaidas. Un beidzot šodien sv. Mise. Ne tikai ka sv. Mise, bet kā vienmēr cien. kundzes gaidīja, lūdzās, piedeva man, ka es nepaņēmu mikrofonu, bet arī pēc Euharistījas man novēlēja daudz Dieva žēlastību priesterības gadadienā. Skaistas puķes pēc stundas atrada savu vietu pie Bezvainīgās Dievmātes statujas netālu no plebānijas.

    Ja, ir atšķirība, kad cilvēks pats kaut ko organizē, piemēram lai kādā vietā būtu svētā Mise - nekad nav zināms, vai atnāks kādi cilvēki? Bet ja cilvēki paši organizē un gaidā priesteri, sagatavo altāri, sveces, krēslus sev un priesterim, atceras par dzimšanas dienu, vārda dienu, priesterības jubileju, tas tikai vislabāk liecina par viņu mīlestību uz priesteriem (visiem), bet sevišķi, ka viņas ļoti mīl Jēzu kristu, grib Viņu pieņemt, iet pie grēksūdzes, ieiet Debesu Valstība.

    Labi, ka draudzē ir tāda kopa, ka ir citas ģimenes, ka ir arī vientuļi cilvēki, kuri galveno savas dzīves jēgu redz baznīcā un Baznīcā, tāpēc rūpējas par to katru dienu.

Mani kaimiņi

    Šeit nebūs runa par kaimiņiem, kas dzīvo mājā blakus, bet par citiem kaimiņiem. Šķūnī, kura tagad ir gandrīz tukša, atrada vietu putnu ģimene. No ornitoloģijas es nekad nebiju labs, tāpēc nezinu, kā viņi saucas. Ligzda atrodas zem paša jumta tādā vietā, kur netiks ne vārna, ne kaķis. Mājas pretējā pusē, ozoļu dobumos, atrada vietas citas putnu ģimenes, starp tiem strazdi un zīlītes.

    Tās nav vienīgas ligzdas plebānijas vistuvākajā apkārtnē. Es domāju, ka tas, kas ir īpašs šajā apkārtnē šajā gadā, ir klusums. Jo parasti majiā un jūnijā pagalmā starp šīm ligzdām klusuma nebija un es ar prieku sirdī skaldīju malku.

    Šogad es varu saviem maziem kaimiņiem piedāvāt klusumu. Cik laika vēl tā paliks, es nezinu.

    Es mācos atpūsties. Atpūtas daļā ir tāds darbs, kuru man nekad negribētos darīt. Tas ir darbs virtuvē. Zupa, kuru šodien sagatavoju, ir ļoti ļoti garšīga. Pietiks arī rītdienai. Es ceru, ka neviens nejautās, kā es to gatavoju un kā saucas. Tā saucas vienkārši "kapucīnu zupa" un starp tām visgaršīgākām zupām tā ir ļoti ļoti garšīga.

   Pateicība Dievam par šo atpūtu, kuru es pats nebūtu izdomājis, un kas ļauj paskatīties uz tādiem maziem darbiem, kā darbi virtuvē, un padomāt par kaimiņiem, kuriem ir mazuļi. Un nāca man prātā doma, kad es varētu nokristīt kādu bērnu manās draudzēs, bērnu, kas ar ģimeni šeit dzīvo, jo es jau neatceros pēdējas tādas kristības, kaut kur 2015. gadā.

3. jūnijā

    ...2001. gadā Lubļinā, Bezvainīgās Marijas Sirds un svētā Franciska baznīcā, es kopā ar līdzbrāļiem no mana kursa saņēmu priesterības sakramentu. Dievs, es Tev pateicos par šo dāvanu un pienākumu, kas darbojas nemitīgi un palīdz redzēt Tavas žēlastības un darbus pasaulē. Es pateicos tiem, bez kuriem tas nebūtu.

    Viļakā jau sākām svinēt Jēzus Sirds lielos svētkus, jo tie ir taču baznīcas un draudzes svētki, atlaidas. Nākamā dienā būs Bezvainīgās Marijas Sirds piemiņas diena. Un vēl daudzi citi elementi līdzīgi, ka šajās dienās pirms 15 gadiem.

    Bet tas, kas ir svarīgs, ir uzticība Jēzum Kristum, ko tik daudzi man mācīja šajos gados. Brāļi, kopā ar kuriem es pieņemu priesterību, kalpo dažādās valstīs, trījos kontinentos. Lai Dievs stiprina mūsos visos šo paaicinājumu. 

4 dienas slimnīcā

 Pēc visām braukāšanām es tik ļoti saaukstējos, ka vajadzēja visu atstāt un braukt uz slimnīcu. Īstenībā mani veda ātrā un tā es sāku tuvāk draudzēties ar mediķiem.

    Sākumā es braucu uz polikliniku Viļakā, tur saņēmu sistēmu, ārste nolēma, ka vienīgais atrisinājums ir mani aizvest ar ātro uz Balvu slimnīcu. Tas nozīmē, ka tajā dienā Viļakā nebija svētas Mises. Izdevas Viļakas baznīcā svinēt sv. Misi tikai svētdien pl. 11:00. Sv. Misi vadija pr. Jānis Bartulis. Pateicība Dievam un priesterim.

    Man atvēda visas vajadzīgas lietas, lai svinētu sv. Misi, ministrants Leonards. Liels paldies viņam un visiem citiem labdariem, kas man palīdzēja šajās dienās, arī ar savām lūgšanām.

    Balvu slimnīcā atmosfēra bija ļoti laba. Visi pret visiem ir ļoti laipni un preti nākoši. Tikai ceturdienā man nebija svētas Mises. Nākamās trijās dienās palātā svinēju Euharistiju.

    Diezgan ātri sapratu, ka mana slimība ir vismazāka šajā slimnīcā. Jo cilvēkiem ir konkrētākās problēmas ar veselību. Bet redzēju, cik cilvēki, kuri patiesi cieš, prot to pieņemt ar lielo pacietību.

    Ļoti labi, ka tur ir ļoti garš koridors, jo bija kur pastaigāt, sevišķi trešajā dienā, kad es jau jūtos labāk.

    Pēc četrām dienām ministrants Leonards mani atveda uz Viļaku. Liels paldies. Un tādā veidā pirmdien pl.18:00 svinēju Viļakā sv. Misi. Pēc Mises braucu pie slimās uz Borisovu. Un vēlāk... sāku pļaut zāli pie plebānijas un baznīcas. Šodien turpināju pļaut un laikam kāda kundze ieraudzīja un sūtīja savus vnukus man palīdzēt darbā. Un tādā veidā viss no rietumu puses tika šodien nopļauts. Paldies kundzei un vnukiem.

Divas Latvijas

    Pirms apmēram 80-90 gadiem Latvijā parādījās brāļi kapucīni, kuri tika uzaicināti uz Latviju no Bavārijas provinces. Tie, kuri viņus uzaicināja, meklēja veidu, lai Baznīca nestu svētuma augļus. Ticēja, ka palīdzēs svētumam Latvijā. Ka cilvēkiem būs iespēja kļūt par svētajiem.

    Pirmais un galvenais svētuma pamats (līdzīgi kā mīlestībā) ir brīvība. Šeit nav runa par politisko brīvību. Īsta brīvība ir saistīta ar cilvēka attiecībām ar Dievu. Dzīve vienotībā ar Dievu, ar Jēzu Kristu, sākas tad, kad cilvēks atmet grēkus, jo grēks dara no grēcinieka vergu. Cilvēks, kas atgriežas no grēkiem, pilda Dieva gribu. Bet Dieva gribas pildīšana prasa vēl vienu lietu: darīt labus darbus, kurus vēlas Dievs.

   Kapucīni  bija spiesti atstāt visus trīs jaunus klosterus jau pēc dažiem gadiem un nākamos gados kalpoja klusumā ticīgai tautai visdažādākajās vietās, jo svētuma ceļš nebeidzas, bet jādzīvo kopā ar tautu. Un daudz mainījās, jo piem. pirms 77 gadiem kapucīni pie sava klostera Viļakā gatavoja uz Pirmo sv. Komūniju apm. 150 bērnu, bet šogad, kad jau klostera nav, draudzē bēru bija apm. 25, bet neviens vietējais bērns netika kristīts.

    16. gadsimtā kapucīni tika uzaicināti uz kādu valsti. "Kāpēc tu gribi šos mūkus savā karalistē?" - pajautāja karalim kāds bīskaps. "Tāpēc, ka viņi gatavo cilvēkus uz labo nāvi" (tas nozīmē, ka iet pie slimiem un veciem ar svētiem Sakramentiem). Lūk dažreiz ir redzams un gaidīts viens konkrēts kalpošanas veids.

    Bet tik un tā jāskatās uz svētuma ceļu: kā mēs ejam pa šo ceļu? Es atcēros, ka ļoti ļoti sen, kad es ar citiem 39 jauniem vīriešiem iestājāmies ordenī, kāds brālis kapucīns mums stāstījā: "Kad cilvēks iestājas ordenī - izskatās kā svētais, bet nav svētais. Pēc daudziem gadiem jau neizskatās kā svētais un nav svētais. Nāves brīdī tālāk neizskatās kā svētais, bet ir svētais..."

Kad cilvēks pamet sevi.

    Pirms kāda laika, tālu no Viļakas, man bija dots sēdēt kopā ar cilvēkiem, kuri (man šķiet) ir atbildīgi par kultūru, vismaz vairāk, nekā citi. Un brīnījos, cik dziļā slazdā daži no tiem sēž. Lūk, es neatklāšu nekā jaunā, ja pateikšu, ka normāla pieredze māca cilvēkam meklēt patiesību ārpus sevis tādā nozīmē, ka cilvēks un pasaule nav sākums un mērķis. Ka ir Kāds, Kas mums dod Likumu un arī atklāj Sevi Pašu cilvēkiem, kā Svētā Trīsvienība. Šī patiesība tik augsti pacēļ cilvēka cieņu, ka tās robežu nevar ieraudzīt. 

    Tomēr kas notiek, ka cilvēks, nezin kāpēc, tieši pasaulē meklē atbildi uz saviem jautājumiem, un tieši pasauli redz ka savas laimes avotu. Lūk daži cilvēki apmeklē vietas, kur ir kādi akmeni centrā, bet apkārt koki, ka piedalās kādos rituālos ar uguni, kuru laikā "pieņem kādas enerģijas". Un pēc tam brauc pie kāda burvja, lai tas pārbaudītu, vai ir, vai nav enerģiju. Un tikai tad, ar burvja papīru rokā, cilvēks var citiem runāt par mīlestību un labvēlību. Jo taču viņā ir šī enerģija. Jūs saprotāt?

    Es nezinu, kur strādā šie cilvēki, varu tikai cerēt, ka nestrādā skolā un nemācā bērnus un jauniešus tādas lietas.

    Vai Jūs jautājāt tiem, kuri māca Jūsu bērnus, uz ko viņi tic? Jo taču to propaģēs?

    Pat kāds sunītis, ja spētu runāt, nejautātu svešam kungam, vai šajā sunītī ir laimes enerģija, jo katrs suns zina, ka viņa laime ir viņa kungs. Bet, lūk, cilvēkiem ir lielas problēmas ar šo vienkāršo patiesību.

    Ja cilvēks neatgriežas pie Kunga, tad viņa laime vienmēr būs, kā liels maiss ar 1000...caurumiem.

30. bērns

    15. maijā es sāku lūgties par 30. ieņemto nepiedzimušo bērnu, kura vārdu zina tikai Dievs. Un manā sirdī ir šis sevišķs prieks, kas pavisam nav saistīts ar emocijām, bet ar pateicību tiem, kuri 1994. gadā sagatavoja svētceļojumam uz Čenstohovu lekcijas par šo tēmu. Visās grupās, kas gāja uz Čenstohovu, bija lasītas gan lekcijas par dzīvības noslēpumu un vērtību, gan savas liecības runāja tie, kuri atgriezās no nāves, abortu ceļa, nožēlo to un tagad citiem stāsta patiesību par dzīvību, par to, ka cilvēks sākas ieņemšanās brīdī, par mīlestību, ar kuru pieņem katru bērnu.

    Santehniķa kungs šodien strādāja un viņa darba rezultātā mājās ūdens jau ir. Pateicība Dievam.

Vienu reizi gadā

    Pirms pāris dienām esmu atbraucis...

    Vienu vai divas reizes gadā - parasti tik bieži redzu savus vecākus un savu ģimeni. Tā ir parasta lieta, kad cilvēks pieņem paaicinājumu un ar laiku jāatsakas do daudzām labām lietām un jāpieņem šos 1000km., kas jābrauc, lai satiktos ar ģimeni. 1,2 vai 3 dienas.

    Liela dāvana no Dieva bija piedalīties svētajā Misē dažās baznīcās, kur ir daudz bērnu un visi dzied kā viens, vienā balsī un stipri.

    Liela dāvana bija arī satikties arī kādā klauzūras klosterī ar kādu mūķeni, kas jau daudzus gadus lūdzas arī par mani. Paldies Dievam par viņu un par visiem citiem brīnišķīgiem cilvēkiem, kas lūdzas par misionāriem.

    Dievs visu ļoti labi plāno. Tagad, kad jau nav evaņģēlizācijas skolas misionāru plebānijā, notika, ka nestrādā neviens no diviem sūkņiem ar hidroforu. Nav ūdens. Labi, ka vismaz bija lietus. Es tikai varu gaidīt, ka santehniķis tiks galā ar šo problēmu. Un varu lūgties. Tad ir ļoti labi.

Trimers un cirvis

    Šodien pirmo reizi šajā gadā jau vajadzēja pļaut. Kādas divas stundas. Pēc tam es skaldīju malku. Bet ne tas ir vissvarīgākais.

    Pēc gadiem priesterībā varu pateikt, ka cilvēks sevī tur kādu noslēpumu, kas viņam neļauj laikā satikties ar Dievu, atgriezties, dzīvot ar domu, ka iet pestīšanas ceļu. Ir kaut kas, ka cilvēks atļauj citiem organizēt savu dzīvi tālu no Dieva. Liekas, ka viss ir labi. Ir smaids, ir runa par vērtībām, ir daudz cilvēku, skaistas dziesmas, kameras, aplausi, troksnis, vārdos pārliecība, noslēpums, svecītes, viss precīzi režisēts, ka negribas ticēt, ka tas nav patiess. Un nāk stāvēt daudzu cilvēku priekšā, kuriem nomira tuvinieki, bet nekas nebija sagatavots, vai gaidīts, nolemts, sarunāts, saprasts. Kad cilvēks atļauj sev beigu beigās dzīvot, nevis piedalīties filmā, kas īstenībā beidzas skatītāja nāves brīdī? Kāpēc cilvēkā ir tāda ļoti ļoti liela bārenība dzīvē tā, kā Dieva nebūtu, kā debesu Tēva nebūtu? Un cilvēks pilda instrukcijas, lai viņu pieņemtu sabiedrībā, vērtētu darbā, ieliek savus talantus, attīstās brīnišķīgi, bet šis mazais bērniņš iekšā sapņo par tādu dzīvi, kur nevajadzīgas instrukcijas, bet Dzīve. Kas priekš tevis ir Jēzus?

Labsajūta s.i.a.

    Visu laiku ir ko darīt. Un ne tikai ar šo brīnišķīgo malku. Jā, malka. Pirms nedēļas, kad atbraucu no svētās Mises Žīguros, dzēru tēju un gatavojos iet zāģēt zarus, ieraudzīju, ka atbrauca divas mašīnas. Un cilvēki gāja uz pagalmu, un skatās uz malku. Pēc tam treša mašīna. Un ceturtā. Un traktors ar piekābi. Es paņēmu motorzāģi, benzīnu un eļļu, izgāju ārā un redzu, ka tā ir viena liela ģimene no Medņevas pagasta. Es skaldīju, viņi zāģēja, nēsāja zarus, kārtoja terītoriju. Pēc trījām stundām atklājās, ka piekābe ir mazo zaru pilna, visas resnas daļas palika un liels darbs padarīts. Liels paldies labdariem! Lai Dievs atdod savās žēlastībās.

    Es pēdējā gadā iemācījos divas (vismaz) lietas: strādāt ar dažādām motorzāģiem un... atpūsties. Jā, nevar strādāt lielā slodzē un vienlaikus vadīt dievkalpojumus, sēdēt aiz stūres, mācīties, neslimot un vēl rakstīt blogu. Nav iespējams. Vajadzīga atpūta. Katru dienu un katru nedēļu.

    Kādā sieviete man jautāja (uzdeva ļoti labo jautājumu), vai var laulāties bez nepieciešamas sagatavošanas, bez visiem šiem papīriem. Bet lai būtu tā sirsnīgi (es domāju, ka papīram nav tāda spēka, lai mēs nevarētu sirsnīgi pavadīt laiku papīra klātbūtnē). Problēma ir tāda, teiksim, vienkārša, ka ikdienišķā dzīvē pat vecākiem ir vajadzīgi dokumenti, ka konkrēts bērns ir viņu bērns, un katram cilvēkam vajadzīgs ir dokuments, kas liecinātu, ka šis cilvēks ir tieši šis cilvēks. Un šis dokuments ir kādā dokumentu sistēmā. Tāda jau ir šī dzīve. Bet tas mums nevar traucēt, lai mēs būtu sirsnīgi vieni pret otriem, pēc iespējas. Ak, šīs ilgas pēc zaudētas paradīzes... bet dzīve prasa no mums kaut ko tādu, ka bieži vienkārši negribas, vai nē?

    Ļoti labi iet pasaulē "firmai" Labsajūta s.i.a.. Es ceru, ka realitātē tādas firmas nav. Bet manām vajadzībām šajā ziņā es šo firmu dibināju. Firmai Labsajūta ir mūsu pasaulē loma apsēgt un paslēpt visdažādākus nedarbus un netaisnības, un bezcerību, un neuzticību arī pret sevi, lai tikai to paslēptu zem smaida un zem vārdiem "viss kārtībā". Jā, labi iet šai firmai. Pretēji, cilvēks, kas veido garīgo dzīvi... (kas ir garīgā dzīvē? Lūk, svētā Terēze no Lizjē rakstīja, ka būdama vēl mazā, trīsgadīga, slēpjas aiz aizkariem un grima dziļās domās par Dievu. Sv. Terēze raksta, ka viņai jau trīs gadu vecumā bija garīga dzīve. Tas ir līdzdarbošanās ar Dievu, dialogs ar Dievu, Dieva gribas pildīšana. Mēs zinām, ka sv. Terēze, vai sv. Francisks, vai sv. Klāra, vai sv. tēvs Pijo, vai citi svētie un svētās nemeklēja labsajūtu. Kad ir garīga dzīve, tad nevajag meklēt labsajūtu. Labsajūta nav vajadzīga, jo Svētais Gars dod cilvēkam tādu prieku, ka tas grib dalīties ar citiem un stāstīt un stāstīt par Dieva mīlestību un par savu mīlestību uz Dievu. Šajā pilsētā nav tādas pieturas: "Labsajūta s.i.a.".

    Kad korintieši meklēja labsajūtu un gribēja darīt brīnumus, tad svētais Pāvils viņiem rakstīja: "Pienu jums vajag, nevis cieto barību..." un: "Meklējiet lielakas dāvanas... - mīlestību". Un šie vārdi, un vēl citi svarīgākie vārdi tika uzrakstīti priekš mums, lai mēs mācītos un lai mēs tiktu pestīti, lai mums būtu daudz nopelnu uz debesu valstību. Visi šie vārdi ir uzrakstīti uz papīra un saucās Svētie Raksti. Un mēs tos lasam un skūpstam ar mīlestību, jo caur viņiem Dievs uz mums runā. Un tas nes tik daudz prieka. Jā, arī lielā prieka, kas nebeidzas, bet kuram ir spēks iedarbināt cilvēku.

Kristus ir augšāmcelies!

    Sirsnīgie sveicieni visiem bloga Lasītājiem! Es neplānoju, ka tik rēti rakstīšu ziņas. Iemesli ir divi, saistīti viens ar otru: daudz fiziska darba un daudz jāatpūšas. Dzīves veids pavisam cits bez Misionāriem un bez Misionārēm. Sevišķi šis klusums, bet tomēr Rīgā lielākais priecīgs troksnis, bērnu troksnis. Visi kaut ko dara, strādā vai meklē darbu, evaņģēlizē vai mācās skolās. Es šeit mēģinu strādāt ar stiprāko motorzāģi, smago cirvi un citiem instrumentiem. Otro reizi tīrīju vecās baznīcas dārzu Liepnā. Tur ir darba uz mēnešiem. Diezgan smags darbs. Tāpēc paņēmu daudz ēdamo (visvairāk derīga bija ievārījumu burka) un slaveno 5-litrīgo pudeli (no virtuves galda) ar ūdeni. Mazi koki un krūmi tukstošiem tika nozāģēti un parādījās baznīcas dārzā jaunas lielas kučas. Atklājās, ka tur ir vairāk nekā krūmju džunglos saredzamie trīs priesteru kapi. Vienkārši trīs bija vaļā, varbūt kāds paņēma akmens jumtus un tapēc šie lielie kapi tika atvērti, lai diemžēl sevī pieņemtu lapas, zarus, zemi, bet arī diemžēl atkritumu maisus, kuri paši neatnāca. Citi kapi palika veseli. Šie kapi ir divās vai trijās taisnās rindās. Viņiem jau nav nekādu akmeņu ar uzrakstiem. Bet ir cerība, jo lapu, zaru un zemes kārta ir šajā vietā diezgan liela. Ja būtu laiks notīrīt šo teritoriju tā 100%, es varētu kaut ko vairāk pateikt. Varbūt kaut kas blakus palika. Šī vieta bija un praktiski vēl tālāk ir kā džungļi, ka pat daudzi vietējie cilvēki nekad šeit nebija. Senākos laikos, krievu laikos, kādi skolnieki-huligāni apmeklēja šo vietu, atvēra kapus un spēlējās ar apbedīto priesteru kauliem. Ak, priesteri, varbūt kāda jaunkristītā bērna mazbērni arī lietos jūsu galvaskausus kā bumbu?

    Kāds man atsūtīja pa epastu informāciju, ka Rīgā būs tikšanās ar Vassulu Rīdenu. Man pietiek tas, ko par viņu tika jau uzrakstīts Katoļu Baznīcas Vēstnesī pirms pāris gadiem. Ja viņas pašas vārdi liecina par viņas nepatiesībām, bet taču mums vairāk patīk patiesība, pati Patiesība - Jēzus Kristus, tad atstāsim viņu viņas priekšniekiem pareizticīgajā Baznīcā, lai viņi kārto lietas ar viņu.

    Cita lieta, nesen izlasīju grāmatu, lai pameklētu, vai grāmatā, kas ir diezgan populārā Latvijā, nav nekādu hereziju, tas ir, teiksim, kļūdu ticībā. Šajā grāmatā autors uzskata, ka Baznīcai sākumos nebija struktūras (laikam aizmirsa par Jēzu Kristu, par svēto Pēteri - pirmo pāvestu, Apustuļiem, ticīgo tautu, diakoniem, iesvētītiem bīskapiem, priesteriem, draudzēm un citām funkcijām Baznīcā, bet arī sevišķi par Sakramentiem, piem. par svēto Misi). Tālāk raksta, ka kāda reliģija (nē nē, tā nav Baznīca) nes sevī Dieva Vārdu (jā jā, nebrīnieties, to taču raksta katolis - es ceru, ka Jūs to sapratīsiet). Man negribas visu rakstīt. Var pašam nopirkt un palasīt, grāmata brīžiem interesanta, daudz piedzīvojumu, var apdāvināt daudzu cilvēku dzīves. Kā saucas, nepateikšu, lai kāds nepateiktu, ka es to reklāmēju.

    Es tikai brīnos, ka var tik viegli ticības vietā pieņemt šovu. Vai vieglāk vienkārši spēlēt uz "bumbu" kapsētā?

Dažādi darbi

    Šajā nadēļā man vajadzēja tīrīt no krūmiem un maziem kokiem teritoriju pie vecās baznīcas Liepnā (varbūt turpināšu darbus nākamā nedēļā), zāģēt zarus un baļķus Viļakā (šie zari bija diezgan lieli). Mazos zarus es nēsāju mežā. Šie darbi jāturpina. Kopā ar draudzi tīrījām baznīcas terītoriju (mežā un pļāvā pie baznīcas) - vienu dienu. Vēl daudz palika, bet izskats mainījās, ir skaistāk. Šajā nedēļā arī es pārnesu draudzes arhīvu uz vienu lielo skapi. Tādā veidā viss būs uz vietas. Tagad vajag to aprakstīt. Tas arī būs darbs, kaut gan, es ceru, ne tik liels vai sarežģīts. Es tīrīju pļāvu pie Dieva Mātes statujas. Tas arī jāturpina. Un tā tālāk. Jau ir nissanā vasaras riepas. Pateicība Dievam, ka lūgšana bija vissvarīgāka un centrā, jo no turienes dzīvība. Atpūtai arī bija laiks.

    Un lūdzamies mūsu nodomos. Šodien sevišķi par priesteriem un paaicinājumiem uz priesterību. Un par tiem, kurus nesen esmu redzējis, bet tagad jau viņi ir mūžībā.
    Ir ko darīt, tāpēc pat nemēģinu rakstīt par kaut ko citu, bet par šo tik mazo pasauli, kas saucas nevisgalvenākie pienākumi.

Liepnā, pie vecās baznīcas

    Liepnā, kur no vecās baznīcas palika tikai pamatu akmeni, bet jaunās sienas un kolonnas veido 70 gadīgie koki, mēģināju šodien tīrīt teritoriju no krūmiem. Dievs deva saulaino laiku un auksto vēju, kas palīdzēja darbā.

    Pirmais darba posms bija nozāģēt mazus kokus un krūmus, kas uzauga uz mūra, vai pie mūra, kas ir apkārt baznīcas dārza. Ar cirvi tas būtu pārāk smags darbs, kas nedotu lielus efektus. Es sazvanījos ar Lūcijas kundzi, viņa atbrauca, atvēra baznīcu un es varēju pieslēgt pie elektrības motorzāģi.

    Nākama lieta, ka vajadzēja vilkt sazaģētos krūmus uz kaudzēm. Un tad parādījās skaistie pauguri, lai ekoloģi saprastu, ka mēs šeit zinām, ka vajag šos visus zarus atstāt, lai būtu vieta putniem, ķirzakām un kukainiem.

    Kaut gan man vajadzēja lietot arī cirvi, tomēr beigu beigās krūmus, kas nebija parāk resni, es lauzu ar roku. Tādam darbam arī bija liela nozīmē.

    Diemžēl, kaut gan saplānots darbs tika izpildīts, teiksim, 90%, man neizdevas tikt ar darbiem līdz baznīcas akmeniem. Un tikai sāku drusciņ tīrīt kapus. Tur vajag milzīgo darbu, lai notīrītu šo teritoriju, kur bija baznīca, bet tagad kaut kas līdzīgs mežam.

    Es paņēmu pamaz ēdama un ūdens. Ja būtu vairāk, es strādātu vairāk, varbūt vēl divas trīs stundas. bet tur ir vajadzīgs milzīgs darbs.

    Kādā kapā (bedrē, kas no kapa palika), kas atrodas krūmos un zem kokiem, ēnā, es redzēju... daudz sniega.

Šķīsto Siržu Kustības tikšanās.

    Šodien, kā katru mēnesi, Viļakas klosterī (bijušajā klosterī) notika ŠSK tikšanās. Kaut gan mēs esam nelielā skaitā, tomēr satiekāmies uz svēto Misi un pēc tam uz lekciju un tēju.

    Kāds teica: "Ko mēs darīsim svešā vietā, starp svešiem cilvēkiem?" Lūk mūsu tikšanās ir pierādījums, ka vajag pildīt Dieva gribu, atvērt sirdi Jēzum un cilvēks atradīs savu vietu un lomu draudzē, savu kalpošanas veidu. Un varēs palikt tam uzticīgs. Jo Dievam nav nepieciešams liels ļaužu pulks, lai varētu darboties. Mēs zinām no Bībeles, ka Dievs speciāli darbojās caur vismazākajiem, lai parādītos Viņa visvarenība, ka nevis cilvēks to dara ar saviem spēkiem, bet Dievs. Radītājs un Pestītājs dod žēlastību. Laimīgi tie, kas to pieņem. Un viņi redz un var liecināt, cik daudz Dievs mainīja viņu dzīvē. Tiem, kuri nepieņem, tas viss iet, teiksim, garām. Un nav par ko runāt un jautāt. Baznīca ir, lai mēs piedalītos, arī mazās formācijas grupās.

Atgriezties... neatgriezties... atgriezties!

    Piedalīties kādās rekolēkcijās, formācijas dienās, vai nepiedalīties, tas ir jautājums saistīts ar to, vai es patiesi gribu atgriezties. Gulbenē, kur šodien sākās Marijas skolas sesija (jau otrā!), priesteris Arnis aicināja arī tos, kas ir klatesoši, bet vēl nenolēma: palikt vai nē. Ka vajadzīgs ir dažreiz tāds trakums. Jo Dievs mīl katru cilvēku un šajās dienās, arī tieši šodien, Viņš grib cilvēku padarīt laimīgu. Tur es satiku daudzus cilvēkus, to starpā arī drosmīgas misionāres, kas šajos gados dzīvoja un kalpoja Viļakas draudzē. Prieks. No Viļakas bija viena dalībniece, es ceru, ka arī rīt būs, bet varbūt divas, trīs?

    Pie plebānijas daudz darba ar malku piemēram. Mugura un rokas sāpēja, ka cilvēks nevarēja gulēt. Ko darīt? Vajag biežāk strādāt, vai nē?

    Šodien es lasīju par to, ko cilvēki domā par Baznīcu, bet sevišķi par tādu, vai citu kopienu. Un brīnos, kādos mitos dzīvo daudzi un tos atkārto citiem. Lūk nekas no Baznīcas sākumiem nemainījās. Baznīca, Jēzus Kristus Līgava, ir tik skaista un bagāta, ka cilvēks nevar to aptvērt ar savu prātu un sirdi. "... Es ticu uz... svēto katolisko Baznīcu..."

Kur ir melnie pipari? Kur ir sāls?

    Mūsu drosmīgas misionāres jau kalpo Bebrenē, bet mani pirmie jautājumi virtuvē nākamajā dienā pēc misionāru izbraukšanas, tas ir pirmajā aprīlī, bija tieši tādi: "Kur ir melnie pipari? Kur ir sāls?" Viss tika atrasts un ēdiens bija garšīgs.

    Draudzē ir nepieciešami tādi cilvēki, kuri iet atgriešanās ceļu. Tas ir viņu ceļš. Ar citiem vārdiem viņi nes krustu un cīnās, lai to nepazaudētu. Un protams es šeit nerunāju par tiem, kuri visu var izdarīt, bet par tiem, kuri savā garīgajā dzīvē saprot nepieciešamību līdzdarboties ar prāvestu. Prāvesti mainās, tapēc cilvēkam jāiemācās līdzdarboties ar viņu.

    Šiem cilvēkiem ir vēl viena īpatnība. Viņi ir saistīti ar kādām kustībām, kopienām Baznīcā. Bieži un pat parasti šie centri ir tālu no draudzes. Kontakts un formācija ir saistīti ar nākamo nepieciešamību, jo vajag biežāk, vai rētāk braukāt uz rekolēkcijām un tikšanām. Tur var pašam saņemt daudz dažādu žēlastību, bet arī klausīties un redzēt, kā citur cilvēki līdzdarbojas ar priesteriem. Tādā veidā veidojas plašākas saites Baznīcā, kas ir stipras, jo balstās uz mīlestības uz Jēzu.

    Šiem cilvēkiem ir vēl viena īpatnība. Savās draudzēs rūpējas par mazām grupiņām. Draudzē ir jābūt mazas grupiņas, lūgšanas un formācijas grupiņas. Un tikšanās notiek regulāri.

    Es domāju, ka dažreiz tādiem cilvēkiem var parādīties šaubas, vai ir vērts to darīt, vai man to vajag, vai nepietiek ar to, ko es jau esmu izdarījis? Atbilde ir viena: nepietiek. Šie ceļi, pa kuriem viņi staiga, ir viņu izveidoti. Bez viņiem šo ceļu nebūs. Un otra lieta, šīs mazās grupiņas ir kā vietas ar ūdeni, kad apkārt tuksnesis.

    Lai Dievs dod katrai draudzei tādus cilvēkus, grupiņas, kopienas, ceļus. 

Sīkumi

    Izdevās man atvest ziedus no Rekovas. Kā teica Jāzepa kungs, vēl divas minūtes un viņš nebūtu uz vietas. Bet kāda iedvesma viņam teica, lai drusciņ pagaidītu. Veikalā teica, lai ziedi būtu 15C gradu temperatūrā. Un brīnījās, ka baznīcā ir tikai +1C grads. Neatrada atrisinājuma vārdu uz tādu situāciju. Paldies Šķilbēnu draudzei par ziediem.

    Tad ziedi baznīcā. Bet man vajadzēja parūpēties par baznīcas dārzu. Tomēr to, ko iepriekš grābu, man neizdevās izvilkt nost no dārza, jo daudz, bet laika maz.

    Arī atnāca kāds specialists, lai remontētu lielas lampas procesijai. Es ceru, ka pēc pāris dienām, Kristus Augšāmcelšanās Svētdienā, iesim rezurēkcijas procesiju ar lampām, kurās būs aizdegtas sveces.

    Un vēl svētā tēva Pio lūgšanas grupa. Tajā mēs lūdzamies konkrētos nodomos. Katrs var padalīties par to, kā saprot konkrēto Evaņģēlija fragmentu. Bet arī tad, kad sirdis priecājas, jo ir vienotas Kungā, tēja un "kaut kas" piepilda prieku. Un tad seko Vissvētās Jēzus Sirds kronītis un svētība.

Malka pagaidīs.

    Ir jau Lielā Nedēļa un citi darbi ir svarīgāki, nekā malkas skaldīšana.

    Nedēļa sākās kā vienmēr - intensīvi. Svētdien bija trīs svētās Mises: baznīcā, Liepnā un klosterī. Ceļš uz Liepnu, sevišķi aiz Kupravas, aiz Strautiem, traģisks - 10 000 000 bedru, apmēram. Nissans izturēja. Bet ne visi elementi un tāpēc šodien vajadzēja kaut ko metināt.

    Svētdiena nebeidzās tik vienkārši, jo jau no pl. 00:00 līdz pl. 01:00 pirmdien nemitīga rožukroņa stunda, manēja. Izturēju. Pateicība Dievam, gandrīz divas rožukroņa daļas.

    Pirmdien, otrdien - vajadzēju braukt uz dažām vietām un vajag tīrīt teritoriju pie baznīcas. Vakar misionāre Diāna tīrīja sniegu. Es šodien grābu skujas, čiekurus un zarus zem eglēm. Rīt to visu vilkšu nost. Ja paspēšu. Jābrauc pēc ziediem. Malka jānes. Trauki svētajām eļļām Lielajai Ceturtdienai jāsagatavo. Jāatpūšas.

    25. martā sākas novenna Dieva Žēlsirdības Svētkiem (Lieldienu 2. svētdiena).

    Misionāre Baiba sagatavoja meditācijas Krusta Ceļam, kas ies pa pilsētu Lielajā Piektdienā pēc Kunga Ciešanu Liturģijas, ap 19:00, no Jēzus Sirds baznīcas - ceļš pa pilsētu - līdz Jēzus Sirds baznīcai. Jāpaņem svecītes.

    Mēs turpinam lūgties nodomos, kurus uzrakstīju pirms pāris dienām. Kādi ir Jūsu nodomi?

Lasīju kādu grāmatu.

    Lasīju grāmatu "Manā sirdī uguns" Johannesa Hartla. Lūk dažas manas domas par šīs grāmatas saturu.

    Autors bieži lietoja vārdu "haoss" un īstenībā šis vārds vismaz daļeji raksturo saturu. Jo aprakstītas domas, laikus, piedzīvojumus, kādā mērā raksturo kaut kas tāds, ka nevar pateikt, ka tas, kas ir rakstīts, tās ir zēna domas un ticība, vai tās ir domas un ticības saturs autora jau kā pieaugušā cilvēka.

    Kādā brīdī parādas kaut kas kā herezija, kad autors raksta, ka Baznīcai sākumos nebija struktūras. Laikam autors azimirsa par sv. Pēteri un Apustuļiem, un no kurienes viņi parādījās. Grāmatā pavisam gandrīz nav tāda avota kā "pāvests". Varbūt es lasīju neuzmanīgi.

    Autors raksta nākamo hereziju, ka Dieva Vārdu nes sevī judaisms. Tad lūk jaunums, es nezināju, ka Dieva Vārds izgāja no Baznīcas un parcēlās dzīvot citur. Rabbinu judaisma sākums tas ir laikam 4.-5. gadsimts pēc Kristus dzimšanas. Lai kāds mani uzlabo, ja es šeit rakstu nepareizi. Grūti visu atcerēties.

    Autors divas reizes pieminēja grēksūdzi, tāpēc es varu cerēt, ka viņš to praktizē. Un pieminēja arī Vissvētāko Sakramentu. Cerība tāda pati. Ceru, ka autors nepraktizē jogu (par kaut ko līdzīgo ir runā tad, kad viņš lūdzās ar tehnikas palīdzību Jeruzalemē). Lūk tāda grūtība ar šo grāmatu - kad autors raksta par kaut ko dīvaino, tad ir šaubas (vismaz dažreiz), vai viņš gadījumā to nepraktīzē, vai praktizē un aicina uz to?

    Es saprotu, ka autors rakstīja šo grāmatu tādā "brīvā veidā", spontāniski, emocionāli, pēc sajūtas, jauniešiem (laikam?) un daudzās tēmās neiedzilinājās, skatījās virspusīgi, jo grāmata ir taču tikai par lūgšanu, vai nē?

    Grāmatā ir daudzi interesanti piemēri "no dzīves" par lūgšanu un es domāju, ka tā var dot tādu svaigu aicinajumu lūgties nemitīgi.

    Tomēr es būtu pateicīgs par Jūsu vārdu.

Lūgsimies

    Kāds mazais bērniņš ļoti skaisti aug, sirds skaisti un ātri pūkst. Lūgsimies par veselību un par Dieva svētību šim bērnam un viņa ģimenei, kas dzīvo Polijā.

    Kāds cits mazais bērns, kas piedzima Rīgā, bet kristīts Viļakā, slimo uz plaušu karsoni. Arī viņa mammai nesen bija operācija. Lūgsimies par veselību un Dieva svētību viņiem un visai ģimenei, kas dzīvo Rīgā.

    Kāds daudzbērnu ģimenes tēvs (viņi dzīvo Rīgā) meklē darbu. Lūgsimies svētā Jāzepa aizbildniecībā, lai viņš atrastu darbu, kuru Dievs viņam ir sagatavojis.

    Lūgsimies par tēvu Jāzepu Kornaševski OFMCap. vārda dienā.

    Lūgsimies, lai mēs mīlētu mūsu Māti Baznīcu, jo caur viņu pazīstam patieso un dzīvo Dievu.

    Lūgsimies par cilvēkiem draudzēs, lai vienmēr labprāt līdzdarbotos ar prāvestiem un vikāriem.

    Lūgsimies par misionārēm un citiem OASIS Valmierā organizatoriem, un par dalībniekiem jauniešiem, lai šis laiks ienestu viņu dzīvē prieku, mīlestību, draudzību un lūgšanas dāvanu.

    Par ko vēl lūdzamies?

Diena pēc dienas

    Lielajā Gavēnī tūlīt sākas Klusā Nedēļa. Un es redzu, ka tas nav vienīgi nosaukums. Dievs palīdz ieiet klusumā, lai cilvēks būtu kopā ar Viņa Dēlu Ciešanu ceļā.

    Šajās dienās klusums ir tik liels, ka sasniedz savu pamatu. Vienu vienīgo reizi.

    Cilvēkam ir iespēja ieklausīties klusumā. Dievs izteica Sevi Visu.

    Tas ir aicinājums.

    Diena pēc dienas. Līdzīgas. Lūgšana, tikšanās, darbs. Klusums. Un rūpes par lūgšanu.

Cilvēks zina, uz ko Jēzus viņu aicina.

    Gandrīz pirms 100 gadiem jaunā sieviete Helēna Kovaļska devās ar  draudzenēm uz balli. Šī balle bija saplānota lielā pilsētā, Lodzā. Balles laikā, kad visi dejoja, pēkšņi, Helēna palika viena pati. Bet ne viena pati. Blakus bija Jēzus, Viņš viss bija brūcēs. Un teica Helēnai: "Cik ilgi vēl Es tevi cietīšu?".

    Pēc brīža atpakaļ redzēja visus koleģus un savas draudzenes. Teica viņām, ka slikti jūtas, un aizgāja. Atrada pirmo baznīcu. Tā bija katedrāle. Iegāja iekšā un neskatīdama, vai ir kādi cilvēki vai nav, viņa krita uz grīdas un tā, krusta veidā, palika daudz laikā lūgšanā.

    Helēna saprata, ka Jēzus viņu uz kaut ko aicina, tā kā uz klosterdzīvi. Tāpēc ar vilcienu brauca uz Varšavu, tur izkāpa un meklēja klosteri. Kad atrada, parunāja ar priekšnieci un atklāja savu domu, ka grib iestāties klosterī. Priekšniece atbildēja, lai Helēna atnāktu pēc gada.

    Ko darīt tādā situācijā? Helēna sāka staigāt pa lielo cilvēku pilno pilsētu un ieraudzīja lielo sarkano baznīcu. Tā bija svētā Apustuļa Jēkaba baznīcā. Iegāja un sāka lūgties. Svētās Mises "gāja" viena pēc otras. Savā sirdī saprata, ka vajag viņai iet uz zakristēju pēc sv. Mises, lai parunātu ar šo priesteri, kas svin šo Misi.

    Tā arī izdarīja. Viņš priecājās par to, ka viņai ir paaicinājums uz klosterdzīvi. Bet arī par to, ka viņš tikko runāja ar ģimeni, kurai ir vajadzīga aukle. Tad Helēna devās ceļā pie šīs ģimenes, brauca ar vilcienu, atrada šo vietu, kur ģimene dzīvoja un palika tur veselu gadu.

    Pēc gada pabeidza savu kalpošanu un darbu pie šīs ģimenes un atpakaļ stāvēja un zvanīja pie klostera durvīm.

    Šoreiz priekšniece sūtīja Helēnu uz klostera kapelu, lai viņa pati pajautātu Saimniekam, tas ir Jēzum, vai Viņš pieņem Helēnu klosterī. Pēc tam pajautāja, ko Jēzus viņai teica? "Jā" - atbildēja Helēna. Tad arī māte priekšniece piekrita.

    Tas ir īss stāsts par svēto Faustīnu (Helēnu Kovaļsku), par šiem viņas dzīves notikumiem jaunībā, lai arī visi jaunieši zinātu, ka Jēzus grib ar katru runāt, būt dialogā. Ka Viņš katram jaunam cilvēkam ir sagatavojis tādu stāstu, ka otrā tāda paša nav. Ka Jēzus mīl katru jauno cilvēku un, ziniet, Viņš jautā: "Cik vēl ilgi Es tevi cietīšu?" Nemeklē mierīgu dzīvi, jo tā ved uz tukšumu, meklē Jēzu un to, kā Viņam atbildēt.

Lai brauka tika pasvētītas mašīnas.

    No senseniem laikiem es atcerējos, ka pirms braukšanas vajag pārkrustīties. Labi ir arī palūgties "Tavā patvērumā". Lūgties uz svētajiem, lai viņi ceļā būtu mūsu aizbildni pie Dieva. Piemēram uz svēto Jāni Pāvilu II, vai uz svēto Kristapu, kas ir šoferu aizbildnis, vai arī uz svēto, kura piemiņas diena ir šodien. Nav droši braukāt bez svēto palīdzības. Kas lūdzas, tas zin atšķirību gadījumā, kad vienkārši aizmirsa palūgties. 100%.

    Mašīnu vajag pasvētīt, lai tā būtu veltīta labiem darbiem un lai tā būtu arī lūgšanas vieta, un labu sarunu vieta. Tas ir, lai tā būtu vieta, kur viss tiek saskaņots ar Dievu. Tas ir tā, kā mūsu dzīve: tā nav mūsu rokās, bet Dieva rokās. Un tas jau uz reiz labāk, un labi to zināt. Vēl vairāk priekšmeti, kurus Dievs dod mums, jo cilvēks lietojot lietas var priecāties Dievā.

    Arī pasvētītas lietas, kā svētbildītes, rožukroņi, svēcītes var atrast savu vietu mašīnā. Es šodien atvadījos no savas mašīnas, kurai uzbrauca virsū cita, lielāka un smagāka. Pateicība Dievam ka nevienam pasažieram nekas smags un slikts nebija. Viens stūris tika iznīcināts. Visas vietas, kur atradās kādi pasvētītie priekšmeti, palika veseli. Viens stūris tika iznīcināts, bet blakus viss bija kārtībā. Tur vienkārši, pavisam vienkārši, kādreiz ieliku pasvētīto sveci.

    Mašīna pasvētīta, katru gadu, lūgšana mašīnā, labas sarunas un darbi Dieva priekšā, pasvētītie priekšmeti un galvenais, ka pašam cilvēkam vajag rūpēties par savu dvēseli, jo kā mēs jūtamies droši mašīnā, tā vēl vairāk dvēselei jādzīvo drošībā mūsu mirstīgajā miesā.

Kad cilvēks nevar iekāpt mašīnā?

    Šodien es biju poliklinikā, stāvēju (sēdēju) rindā un atļāvu dažiem cilvēkiem ieiet ātrāk, pirms manis. Tas ir tāpēc, ka es lasīju breviāru un kad jau pabeidzu konkrētas lūgšanas, varēju iet pie daktieres. Kad vēlāk biju aptiekā, es satiku kādu veco kundzi, pie kuras nesen biju ar Svētiem Sakramentiem. Teicu viņai, ka varētu ar mani braukt, ka es aizvedīšu līdz mājām, bet viņa teica, ka jau nevar iekāpt mašīnā. Un tā cilvēks savā pieredzē mācās pieņemt to, ko jaunībā nevarētu pieņemt un turpināt draudzību ar Jēzu apstākļos, kad, tā cilvēciski šķiet, nevar daudz veltīt Dievam. Jēzus mums katram tomēr piedāvā upurēt Dievam visu, arī sevi pašu, tas ir nest savu krustu un sekot Jēzum.

    Pēc tam daudzas stundas skaldīju malku un priecājos, jo izdarīts darbs ir saredzams un Dievs deva labu laiku un spēkus. Vakar pēcpusdienās bija cits darbs pie baznīcas dārza žoga un ir cerība, ka pēc divām nedēļām būs jaunie sānu vārtiņi. Es ceru, ka skaistie.

    Mūsu trīs misionāres evaņģēlizē skolā. Pateicība Dievam. Paldies tiem, kuri atļāva, pateica "jā" Dieva vārda sludināšanai. Mūsu misionāres nezaudē dedzību un lūgšanas garu. Lai Dievs svētī.

Kad Dievs klusē?

    Kāds man uzaicināja uz koncertu pūpoļu svētdienā. Uz plakata divi cilvēki. Es viņu nepazīstu, bet informācijas par viņiem internetā nemeklēšu, jo nav laika. Jaunai sievietei (uz plakata) uz krekliņa apdruka "Dievs runā".

    Tā ir vairāk (kā 100% pret 0%) Kunga Ciešanu Svētdiena, nekā pūpoļu svētdiena. Tas ir pirmais. Otrais man šķiet, ka vārdiem "Dievs runā" vai jebkuram citam citātam no Bībeles vieta uz krekliņa nav vislaimīgāka. Bet ka tas ir biznes, lieta droša. Evaņģēlizācija? - es šaubos.

    Dievs nekad neklusē, runā, Dieva Dēls ir Tēva Vārds. Mums jāklusē. Ir tādas dienas, kad mums jāklusē ļoti ļoti... Jāiet pie grēksūdzes, uz adorāciju, uz rūgtām asarām, uz Krusta Ceļu. Šī Dieva Mīlestība, Kas atklājās pie Krusta, lai piepilda mūs visus, klusumā...

    Redzat, veciem cilvēkiem patīk klusums.

Vai tu cīnies par vārdu saturu?

    Šodien es ar misionārēm runājām par ļoti interesanto tēmu, kas ir pie pašiem pamatiem. Par vārdu saturu. Ja piemēram misionārēm ir kāda lekcija skolā, saruna ar jauniešiem, tad lai dotu labo barību, drošu barību, vajag rūpēties par to, kas īstenībā ir vārdos, kāds ir katra vārda saturs. Kāds ir vārda konteksts, tas nozīmē, kā mans stāsts skaidro vārdu. Dievs radīja visu un deva cilvēkam pienākumu visu nosaukt, tas ir atrast vārdu, kas atbilst realitātei. Kas tas ir? Tas ir gandrīz patiesības definicija, kur cilvēka prāts satiekas ar lietu, tādu, kāda tā ir. 

    Kad jau prāts satikās ar lietu, tad jāskatās, kādi man ir pienākumi pret šo lietu. Pēc tam, kā izpildīju šos pienākumus, tas nozīmē, vai es esmu atbildīgs. Kad tā nav lieta, bet cilvēks, tad vēl labāk ir redzams, ka tāda attieksme pret šo cilvēku nes sevī mīlestību. Mīlestība ir vienmēr konkrēta un saistīta ar līdzdarbošanos ar Dievu, vajadzīgs ir darbs, kas nes mīlestības augļus, kaut gan pa ceļu bieži nevar atrast neko tādu brīnišķīgo, kas pēkšņi paceltu mūsu sirdis uz augšu. Jo tas pavisam nav vajadzīgs mīlestībā. Ir cilvēks. Pret šo cilvēku man ir pienākumi, kurus es protu nosaukt vārdā. Tālāk pienākumu pildīšanā atklājas mana atbildība, kas dod efektu - mīlestību pret šo cilvēku. Kā Jūs domājat, vai visā šajā "procesā" (labāk pateikt manā garīgajā un fiziskajā darbā) ir brīdis, kur īstenībā nebūtu mīlestības? Un kapēc?

Diena sākās pl. 00:00

    Pirms divām dienām pirmo reizi notika Nemitīgā Rožukroņa pulciņa brokastis. Kopš pāris mēnešiem tiek svinēta svētā Mise par Nemitīgo Rožukroni mēneša pirmajā sestdienā, bet pirmo reizi izdevās organizēt brokastis. Es pats parādījos tur tikai uz brītiņu, jo garīgās aprūpes pienākumi sauca. Bet nozīme šaj tikšanām ir lielā, jo taču Baznīcā, tas ir arī draudzē, ir vieta visdažādākām lūgšanas grupām. Kā pāvests Pijis XII teica caur radio 1942. gadā, ka nepietiek lūgties vienīgi individuāli, ka vajag lūgties grupās, un pirmais auglis parādījās tēva Pio lūgšanu grupas, tā katra labā inicjatīve atradīs savu vietu draudzē. Mēs redzam, ka mūsu draudzei ir labs raksturs, vai labāk pateikt: ir sirdis atvērtas uz Svēto Garu, tāpēc parādījās un pieņēmās dažas grupas, kurās cilvēki lūdzas kopā, kā brāļi un māsas Kristū.

    Man šodien bija vairāk spēka un izturēju lūgšanā apmēram 45 minūtes. Es to gribu uzlabot nākamreiz, lai pirmdienas sākums lūgšanā būtu pilns 00:00-01:00.

    Svētā Mise bijušajā klosterī tika svinēta starp Valda Buša gleznām, kas ar šo izstādi jautā: "Kas ir patiesība?" Es saprotu, ka gleznotājs meklē patiesību un kā tas, kas nepazīst Jēzu, pieņem par savu dievu Sauli (avots: internets). Un kā šeit nepārdomāt to, kā tik daudz mainās: vietā, kur apmēram 150 gadu bija sv. Mateuša Romas katoļu baznīca (to slēdza cara policisti), pēc tam īsu laiku jaunajā klosterī dzīvoja, lūdzās un kalpoja ticīgiem visā apkārtnē kapucīni, kur daudzi, varbūt daži simti saņēma pirmo svēto Komūniju, un kur tagad, zem nozīmīga krusta svinām svētdienās un citos lielos svētkos Euharistiju, uz šo vietu atnāca cilvēks ar savu mākslu un jautā: "Kas ir patiesība?" Šo saucienu nosauksim par šīs pasaules saucienu, par šo cilvēku saucienu, kas nepazīst Kristu, kuri nepieņēma vēl Evaņģēliju, un kur, citos apstākļos, kad vieta gandrīz zaudēja savu sakrālo raksturu, priesteris svin Jēzus Upuri par visiem cilvēkiem, Upuri kas vienīgais patīk Tēvam, Upuri, ar Kuru mēs vienojam savus mazos upurus, savas lūgšanas, ar šo cerību, ka šī vieta atgūs savu svēto raksturu, un vēl vairāk - cilvēki, par kuriem mēs lūdzamies, atradīs jau ne patiesību, bet Patiesību, Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Kas dzīvo un valda mūžu mūžos. Āmen.

"Atgriezieties un ticiet Evaņģēlijam!"

    Atnāca kāds cilvēks un sarunas laikā es sapratu, ka viņam ir kāda ideja par Baznīcu, bet ļoti īpaši viņš domāja par Baznīcu. Laikam priesteris ir tikai tāpēc, lai kristītu, vadītu bēres, lai pavisam draudzes cilvēkiem būtu labi. Ahā vēl svētā Mise un kaut kas. Hmm ko tad darīt ar baznīcu, ar šo ēku, kur notiek dievkalpojumi? Draudzes zeme? - Atdot valstij!

    Jā jā daudz vēsturē bija tādu "Baznīcas reformatoru". Bet tagad ir Lielais Gavēnis un vajag skatīties uz sevi, vajag pašam atgriezties. Šajā atgriešanās nepietiek vienīgi negrēkot. Protams tas ir pirmais un nekad nedrīkst to zaudēt no acīm. Vajag paskatīties uz visu, kas apkārt, un atteikties no visa tā, kas grēku baro, no tām indēm, kas neatļauj cilvēkam pilnīgi atgriezties, kas visus mūsu centienus laboties ātrāk vai vēlāk likvidē, nicinā.

    Nesen es lasīju dažādus blogus, kuros blogeri mēģina rakstīt no jaunā vēsturi. Ne tikai blogos, bet arī raksta grāmatas, avīzes, lasa lekcijas (var paklausīties Youtubē). To vajag darīt, vajag no jaunā uzrakstīt vēsturi, jo līdz šim patiesība (daļēji) par cilvēkiem un notikumiem tika rūpīgi apslēpta. Ne tādā nozīmē, ka nekas nav redzams, bet virza mūsu acis tā, lai tās neredzētu patiesību.  Šī vēstures rakstīšana no jaunā nenozīmē, ka ņēmam kādu grāmatu un to no jaunā, pareizi, rakstām. Bet cilvēks, katrs cilvēks var dalīties ar citiem ar to, ko zin, ko atrada, kas viņam patīk, bet... (tas ir ļoti svarīgs) bet... ar lielo cieņu pret lasītājiem. Tālāk, šis cilvēks kā perspektīvi paņem nevis Ņujorku, Maskavu vai Londonu, bet savu ciemu, pilsētu, valsti. Lai nemēģinātu pielīmēties citiem, kuri ir netikai sveši, bet arī nav draugi. Un vissvarīgākais: pamats ir Romas katoļu Baznīca, tās mācība, kas ved uz vienotību ar Dievu. Jēzus teica, ka elles vārti Baznīcu neuzvarēs. Dievs ir patiess un ikkatru aicina līdzdarboties ar Viņu.

    Ar citiem vārdiem, cilvēkam, kas grib pazīt patiesību, ļoti skādē vēstures shēmas, kas izdomātas pie kādiem galdiem. Šīs shēmas ir nē tāpēc, lai palīdzētu ieraudzīt patiesību, bet lai to paslēptu. Tāpēc nepieciešams ir veidot tādu tikšanās laukumu, kur cilvēki varētu dalīties ar tādām domām, kas citiem palīdzēs atrast patiesību. Ne tādā veidā, ka es kaut ko uzrakstīšu un neviens to izdos, bet pats rūpējos, lai konkrēts teksts meklētu un atrastu lasītājus. Ja tam vērtības nekādas, tad arī neviens to nelasīs.

    Ja neveidosies tāds laukums, loks, vai kā to nosaukt, tad mums draud, ka līdz pasaules galam izdevniecības izdos vēl varbūt 100 000 000 eksempl. "Lāčplēša" un viņa draugu un pēcnācēju, bez nekādas nozīmes, kādas armijas virsnieki viņi būs. Jā, un par visu vajadzēs samaksāt.

    No shēmas atbrīvo Evaņģēlijs. Jā, dažreiz grūti sekot Jēzum, bet katram šis ceļš ir atsevīšķs, vajag strādāt ar sevi, vajadzīga atbildība - tas ir pirmais pluss. Otrais pluss ir vēl labākais - tā ir dzīve ar Jēzu, Viņš ir Dievs, tāpēc tāda dzīve ir pilnā. Izdomātiem saindētiem stāstiem - atā!

Jēzus dzīvē un adorācijā

    Pirms kāda laika es runāju ar cilvēku, kas gribētu ierobežot savu dievbijību. Tāpēc man ir jautājums: "Vai garīgās lietas var pieņemt tādā mērā, ka izskatās, ka kāda daļa ir nevajadzīga?" Un tāds jautājums: "Vai ir dievbijība bez mīlestības?" Un trešais jautājums: "Kādas ir attiecības starp dievbijību un atgriešanos?" Atstāsim šos jautājumus uz laiku, kad cilvēks atnāks uz baznīcu un Jēzus priekšā atbildēs. Mēs varam domāt, ka tad, kad cilvēks kādā veidā atbildēs uz šiem jautājumiem, Jēzus uzdos savus jautājumus: "....., vai tu mani mīli?" Un tā trīs reizes. Atstāsim cilvēku pašu ar Dievu, jo šī saruna, tā, kā katra lūgšana, ir gan liels noslēpums, gan liela laime.

    Bet lūk atnāca citi cilvēki. Un viņiem ir lielas ilgas. Lielākas nekā visa pasaule. Lai būtu kopā ar Jēzu. Lai pildītu ikdienišķajā dzīvē Viņa gribu. Nu lai beidzas šis stāvoklis, kurā Jēzus ir kā nesasniedzams karalis, kas kaut kur tālu sež savā tronī. Lai beidzas šis laiks, kurā pat karaļa pils ir nesasniedzama. Šī pils tā ir baznīca, uz kuru daudzi iet. Kāpēc es nevaru? Kāpēc es nevaru iet pretī manai laimei? Manai īstai laimei? Un tā cilvēks skatās uz citiem un uz sevi un jautā: "Ko darīt, lai būtu kopā ar Jēzu? Kas ir Baznīca? Kāda ir Baznīcas loma, lai es satiktos ar Jēzu un ietu pestīšanas ceļu? Kas ir sakramenti? Kāpēc tie ir nepieciešami? Kā praktizēt sakramentus? Kā to visu sākt? Ahā, jāiet pie sava prāvesta, jo viņš ir gans." Vienmēr sākumi ir grūti, lai sāktu iet pestīšanas ceļu, lai sāktu rūpēties par savu garīgo dzīvi. Bet Evaņģēlijs par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Kas kļūva cilvēks, lai nomirtu arī par mani, un augšāmcēlās, un dzīvo, tiek sludināts ar domu arī par mani. Un cilvēki, kuri tur ir pieminēti, jautā tāpat kā es: "Kas man jādara? Kā tas notiek? Kur Tu dzīvo?" Vai arī viņiem ir vēlmes kā man: "Lai es Viņu redzētu. Lai es Viņam pieskartos. Lai es Viņu klausītos." Un ticība, kas rodas no klausīšanās: "Es ticu, Kungs. Tu esi Dieva Dēls. Mans Kungs un mans Karali." Un tad seko ticības darbi, kad cilvēks visu dara aiz mīlestības uz Dievu un savu tuvāko. Jā, tas viss, augšā minēts, ir Baznīcā. Jo lielāka uzticība Jēzum, jo lielākais svētums. Tikai tici.

    Šodien draudzē mēs sākām 24 stundas Kristum. Kaut gan mums nesanāks precīzi 24 stundas, bet jau šodien sākām ar Vissvētākā Sakramenta Adorāciju bijušajā kapucīnu klosterī Viļakā. Sv. Mise un pusotru stundu adorācijā. Pārgāja vairāk nekā 70 gadi un no jauna - pirmā adorācija klosterī, jau 21. gadsimtā. Rīt adorācija baznīcā no rīta līdz vakaram.

Krusta Ceļš

    Sirsnīgi aicinu Jūs iet Krusta Ceļu. Viļakā šis dievkalpojums ir plānots Lielajā Piektdienā, pēc vakara liturģijas. Krusta Ceļa staciju pārdomas no pagājuša gada jāmeklē ziņās no marta 2015. gada:

http://triszemes.blogspot.com

Maltīte un evaņģēlizācija

    Kopš kāda laika es aicināju misionāres stāstīt stāstus tad, kad mēs visi satiekamies virtuvē pie galda, palūdzamies un sākam ieturēt maltīti. Ar prieku man jāsaka, ka šie stāsti nav tādi vienkārši. Šie stāsti nav tālu no realitātes. Šie stāsti nav tāpēc, lai kaut ko darītu ar laiku.

    Stāsti, kurus stāsta misionāres, liecina, cik ļoti ikdienišķa dzīve ir saistīta ar Dievu un cilvēks savās domās, vārdos un darbos var dzīvot Dieva klātbūtnē. Tā ir klātbūtne, kas nes pestīšanu. Grūtības pieņemtas un atdotas Jēzum, jau vairs nav kādas grūtības, bet krusts, kuru nesdams cilvēks seko Pestītājam.

    Tālāk šie stāsti ir laba iespēja sludināt labo vēsti prāvestam (kas arī raksta šos vārdus), man, un ticiet man, ka pirmkārt es neesmu tikai pasīvs klausītājs, bet ņemu aktīvo dalību.

    Katrs ir aicināts, vajag vienīgi zināt, cikos konkrētā dienā ir brokastis, pusdienas, vai vakariņas, un mājas evaņģēlizācija sākas. Šajās dienās pie galda sēdēs jau ne četri, bet pieci cilvēki.

    Plakatus neražosim un nelīmēsim pilsētā. Visi ir aicināti. Bet ko darīt, ja tu dzīvo ļoti tālu? Es ceru, ka tad, kad arvien stiprāk kalposi savā draudzē, tad izveidosies tādas evaņģēlizācijas formas, kuras pieņemsies. Ja tu vari, saplāno gadu Jēzum un kļūsi par misionāru vai misionāri. Un nedomā, ko tu dabūsi šajā gadā, bet paļaujies uz Jēzu. 

    Nu jā, krusts, pestīšana, sekošana Jēzum. Mēs to visu saprotam un darām, bet šajās sarunās var kaut ko jauno atklāt. Piemēram, katru cilvēku bērnībā kāds nēsāja uz rokām, glāstīja, mierināja, atklāja mīlestību. Tā bija pirmā pestīšanas dāvana, mācība, Dievs tomēr sagatavojis mums to visā pilnībā, lai tas piepildītos mūžībā. Būt Dieva rokās, padoties Viņam vairāk nekā zīdainis mammai, būt vienmēr Viņa klātbūtnē... Trūkst vārdus, lai pat drusciņ pateiktu par Pestīšanu. Ceļā uz Pestīšanu jāskatās uz Jēzu un jāseko Jēzum, nesot krustu.

Vai aļņi lūdzas?

    Iepriekšējā svētdienā, ceļā no Marijas skolas sesijas Rīgā, nāca mūsu misionārēm evaņģēlizēt daudzus citus cilvēkus. Tas ir sakarā ar avāriju, kad būsiņš mūsu mašīnai uzbrauca virsū. Evaņģēlizēti bija policisti, ātrā, tie, kuru mašīna uzbrauca virsū, tie, kuru mašīna bija grāvī ar riepām augšā, tie, kuri vienkārši gribēja palīdzēt un beidzot palīdzēja. Tā bija protāms evaņģēlizācijas cita forma: "Kas tu esi? Ko tu dari?" "Es esmu misionāre." "?"

    Laikam cilvēku skaits piepildījies, tas ir to skaits, kas gaidīja, vai negaidīja Labo Vēsti par Jēzu Kristu, bet galvenais, ka tas bija Dieva plānos. Cilvēku skaits piepildījies, jo vēl šajās dienās bija svētīga Marijas skolas sesija Gulbenē (pirmo reizi vēsturē). Laikam tāpēc Misionārēm vajadzēja sludināt Labo Vēsti citām radībām. Šodien misionāru (kas ir lūgšanas cilvēki) mašīnas priekšā parādījās divi aļņi, kas pat nezināja, ka savā dzīvē bija vistuvāk (tie daži metri - laikam pārspīlēju?) cilvēkiem, kuri lūdzas un ienes pasaulē īsto prieku un mīlestību uz Baznīcu. Visi, gan cilvēki, gan dzīvnieki, bija ļoti maigi un draudzīgi, misionāres brauca lēni, jo nav ko steigties, taču no Gulbenes līdz Viļakai jābrauc tik un tā apm. vienu stundu. Šeit vajadzētu palasīt sv. Pāvila vēstuli Romiešiem 8. nodaļā par to, ka visai radībai ir vajadzīgi Dieva bērni. Un lūk, Dieva bērni lūdzas mašīnā, bet blakus divi aļņi, kuri neprot lūgties (šeit sirsnīgs smaids visiem, kas apvainojās par manu blogu; es ceru ka aļņi neapvainosies, jo tad man būtu jaunās, līdz šim nezināmās, problēmas).

    Tad sirsnīgi aicinu visus uz Marijas skolu. Tos, kas nevar braukt, aicinu ieiet dziļāk savā draudzē un tur uz vietas kalpot Dievam un cilvēkiem. Un lūdzu, neapvainojieties, ja ne viss iet tā, kā mēs gribētos. Dievs jūs ļoti ļoti mīl. Jo Viņš ir ļoti ļoti labs (šeit obligāti sveicieni Balviem).

Atpūta, atpūta

    Gribētos strādāt, skaldīt malku, tīrīt sniegu, bet vajag atpūsties. Laikam tad, kad vilku mantas no manas mašīnas, kurai uzbrauca virsū cita lielāka un smagāka, kad manēja mierīgi stāvēja ceļa malā (pateicība Dievam, ka nevienam nekas ļoti slikts nebija) un pēc mirkļa jau atradas grāvī, es, man šķiet, lauzu ribu. Vismaz tā šķiet, jo sāp. Bet pateicība Dievam, ka visi cilvēki, kas bija iekšā, izgāja no mašīnas veseli, kaut gan diviem vieglais smadzeņu satricinājums tomēr ir. Tas bija pirms pāris dienām. Bet šodien misionārēm bija tuksneša diena, tas nozīmē, ka arī man, un no paša rīta atklājām, cik labi ir būt kopā cilvēkiem, kurus mīl Jēzus un kuri, vajag to pazemībā pateikt, arī mēģina mīlēt Jēzu.

    Tad ja Dievs dod atpūtu, tad jāatpūšas. Vienmēr, bet pēdēja nedēļa sevīšķi, Dievs to rāda un dod saprast. Lai labi kalpotu garīgajā aprūpē un jaunajā evaņģēlizācijā, vajag rūpēties par atpūtu. Tā ir Dieva dāvana un jāpieņem ar pateicību. Atpūtas laiks - dažreiz tas ir vienīgais variants. Savos plānos jāņem vērā Dieva plāni. Sevišķi tad, kad daudz mainās, jāskatās ar lielāko uzmanību, kāda ir Dieva griba manā dzīvē.

Ātrāk

    Sestdien, kā es jau rakstīju, kāds cilvēks atdeva man Dievmātes svētbildītes un teica: "Tas man nav vajadzīgs".

    Svētdien kāds cilvēks man teica, ka vistuvākajā laikā ar Dievu nedraudzēsies (vai, ja es pareizi sapratu, Dieva draudzība pazemīgi gaidīs šā cilvēka sirds priekšā). Vismaz tā es to sapratu.

    Pēc pāris stundām tika "likvidēta" mana mašīna. Palikt šeit bez mašīnas, kad kalpošanā mašīna ir nepieciešama, ir neiespējams.

    Laiks ātrāk skrien. Daudzas lietas vajag atstāt, vai zaudēt. Daudziem man pazīstamiem cilvēkiem šajās dienās Dievs parādīja, cik ļoti par viņiem rūpējās, cik ļoti viņus mīl. Pat kādas nelaimes ir nekas salīdzinājumā ar šo mīlestību.

    Viļakā pēc pāris nedēļām drosmīgi misionāri un drosmīgas misionāres pabeigs trīsgadīgo kalpošanu Viļakā. Laimīgi un svētīgi tie, kuriem viņu darbs un kalpošana palīdzēja ciešāk saistīties ar Baznīcu, ar draudzi, līdzdarboties ar prāvestu - arī. Vai tie, kuri apzināti pretojās un atmeta visu, ko ienesa misionāri, darīja to aiz mīlestības uz Baznīcu? Mīlestība pieauga?

    Kā jūs redzāt, šī ziņa nav par pasaules galu, bet par neiespējamību būt gan pār Kristu, gan pret Kristu. Kādas ir šā lēmuma sēkas? Vismaz drošas. Un mūžīgas. Tie nav joki. Tas ir Lielais Gavēnis. Viss skrien ātrāk nekā "parasti". Katrā solī var atrast kaut ko lielo, vai zaudēt kaut ko lielo. Nav laika bez nozīmes. Vai tas kādam patīk, vai nē. Cilvēks bēg no Kristus, vai cilvēks seko Kristum. Nav trešās iespējas, nebija un nekad nebūs.

Zīmes un klātbūtne

    Vatikāna 2. koncils savos dokumentos līdzina Baznīcu ar sakramentu. Baznīca ir kā sakraments, kā pestīšanas sakraments. Mēs zinām, ka ikkatrā sakramentā zem redzamām zīmēm darbojas neredzama Dieva žēlastība. Tāpēc redzamajā Baznīcas zīmē mēs varām redzēt ar ticības acīm pestīšanu, kas ir atvērta visiem, sevišķi sakramentos. Baznīcas klātbūtne pasaulē ir pestīšanas klātbūtne starp cilvēkiem, pestīšanas, kuru dod Jēzus Kristus.

    Šodien, kad tikko izkāpu no mašīnas pēc braukšanas sakarā ar garīgo aprūpi, atbrauca kāds jauns cilvēks. "Es gribu Jums atdot. Tas man nav vajadzīgs" - viņš teica. Diemžēl neko nepaskaidroja. Es paskatījos, kas tas ir. Tās bija viena liela un dažas mazas svētbildītes ar Dieva Māti Mariju un bērnu Jēzu, un arī divas ar sv. Nikolāju. Kā nepriecāties, ka pēc garīgas aprūpes cilvēks saņem tādu dāvanu - pēkšņi un no cilvēka kuru neredzēju apmēram pus gadu? Bet no otras puses šie vārdi "Tas man nav vajadzīgs" - ko nozīmē?

    Cilvēks meklē sev tādus citus cilvēkus, kuri varētu kļūt par viņa draugiem. Skaidrs. Garīgajās lietās tie, kuri jau ir mūsu draugi (vai to zinām vai nē), ir svētie, tie, kuri jau var priecāties no pestīšanas un zina, ka to nekad nezaudēs. Katoļu dzīve tā ir drusciņ līdzīga ceļam, pa kuru ejam kopā ar šiem draugiem, kuru klātbūtne parasti ir ļoti klusā. Vajag meklēt viņu klātbūtni un lūgt palīdzību iet pestīšanas ceļu. Viņi jau pārgāja šo ceļu, mēs esam ceļā. Vēl vairāk, Dievs līdzīgi kā sargeņģeļus, sūta svētos, lai mums palīdzētu. Jo nerēti cilvēks meklē sev citus "vadoņus", kuriem ļoti tālu no pestīšanas un kuri bieži vēlk cilvēku pavisam citā virzienā, kur nekas nav drošs, sevišķi pestīšana.

    Sakramenti Baznīcā ir katoļiem, kuri sagatavoti un spējīgi tos pieņemt. Tad Dievs dod saviem bērniem Baznīcā drošu barību, kas tuvina cilvēkus pie sava Radītāja un Pestītāja, un pat savu Miesu kā Patieso Barību uz mūžīgo dzīvi Jēzus dod svētajā Komūnijā. Nekā netrūkst. Dievs mūs radīja kā personas, lai mēs varētu runāt un draudzēties ar pašu Dievu, Kas ir Viens Trijās Personās. Dieva klātbūtne un žēlastības Baznīcā ir priekš personām, jo tās ir radītas pēc Dieva attēla un līdzības. Cilvēkiem, kuri mīl Dievu, Viņš dod žēlastības bez mēra.

    Pēdējos vārdos vēl būs par to, par ko rakstīju iepriekšējā ziņā. Tas ir par netaisnības un grēcīguma noslēpumu, kas darbojas cilvēkā, lai tas klanītos dzīvniekiem un izdomātiem dzīvniekiem, zem kuriem slēpjas Dieva un cilvēka ienaidnieki. Par ticību aklam liktenim, kuru var "atrast" vaska gabalos, krāsainos balonos, horoskopos, par ticību kalendāriem, no kuriem cilvēka dzīve ir pilnīgi "atkarīga". Tās nav nevainīgas "spēles", jo cilvēks, kas tam tic un to propaģē, atsakas no savas cilvēciskas cieņas pamatiem, atsakas no tā, ka viņš esot persona. Joks: "halo halo! ja kāds sevi padot tādām lietām, lai to labāk atklāti nerunā, jo atbrauks marsieši un taisīs uz tāda eksperimentus, jo taču tas nav persona". Joks ir beidzies. Ja tomēr kāds tic tādam lietām, tad labāk lai atgriežas. Viņam būs daudz īsto draugu un draudzība ar Dievu. Tas ir galvenais.

"Labāk, ja es būtu nomirusi Sibirijā."

    Jūs ticāt Evaņģēlijam? Ja nē, tad nelasiet tālāk. Nav jēgas.

    Jēzus teica savējiem, ka daudz atraitņu bija Izraēlī pravieša Elija laikā, bet ne pie vienas viņš netika sūtīts, ka tikai pie atraitnes Sidonas Sareptā. Un daudz spītālīgo bija Izraēlī pravieša Eliseja laikā, bet neviens netika šķīstīts, ka tikai sīrietis Nāmans. Mēs zinām, kāda bija Nāzaretes iedzīvotāju reakcija uz šiem vārdiem, cik ļoti bija impregnēti, lai nepieņemtu patiesību, patiesību, kuru zināja un lasīja Bībelē. Laikam Bībele viņiem traucēja? Laikam gribēja dzīvot "normāli", "kā atļauts", "kā visi"? "Pravieši? Nu nē... Dievs? Mēs tā Viņu godināsim, nu tā... ziniet... aiz piecām miglām... un būs labi".

    Es kādreiz rakstīju, ka kādā kulturnamā sevišķi pieminēja Raini un arī dziedāja "Saule...." Tad ņēmu vikipēdiju latviešu valodā, lai uzzinātu kaut ko par viņu un par šo dziesmu un drusciņ uzrakstīju no tā, ko citi rakstīja. Un citēju šo rakstnieku un šīs dziesmas tekstu. Un ko? Vētra. Jo laikam "nav atļauts runāt"? Jo tam nav zīmogu? Īstenībā, kā trūkst? Ahā, varbūt nedrīkst labi runāt par Baznīcu? Bet slikti drīkst? Taču Rainis uzskatīja kristietību par vislielāko ļaunumu (citēju no galvas, var atrast gan manā blogā, bet vēl labāk - vienkārši internetā). Ahā, ja kāds ir kristietības ienaidnieks, vai atstāj kristietību, tad būs varonis?

    "Nevar diviem kungiem kalpot..." Ja kāds domā, ka var kalpot Dievam un ka tam netraucē tāda "mazā kalpošana" ļaunam, tad viņš jau ir ļoti tālu no Dieva. Tāda sistēma izmet no dzīves ticību uz patieso Dievu, izmet kristietību, izmet Baznīcu. Tomēr tas, kas dzīvo Baznīcā, patīk Dievam. Tas, kas dzīvo Dieva žēlastībā, patīk mūsu Radītājam un Pestītājam. Tāds cilvēks būvē savu dzīvi uz īstiem pamatiem, uz patiesības pamatiem, nevis uz meliem. Tāpēc ļoti labi to saprot tie, kuri bija Sibirijā un kuriem izdevās atgriezties. Un nezaudēja ticību. Un nezaudēja ticību nākamos gados pēc kara līdz mūsu dienām. Kā piemēram Geņas kundze. Tādi cilvēki atmet ļaunumu, kaut gan daudz ļaunuma redz apkārt. Viņi pieņem Kristu un neviens cits un neviena cita mācība, kā vienīgi Jēzus mācība, Evaņģēlijs, atrod vietu viņu sirdīs. Daži cilvēki no šīs paaudzes domā, ka varbūt tiks piespiesti iet dzīvot citur, nevi savā mājā, starp citiem, nevis starp savējiem. Un baidās. Es viņus saprotu. Ne pilnīgi, bet vismaz druscīņ. Es viņu vietā arī ļoti baidītos. Jo kā viens cilvēks varēs pretoties ļaunumam, ja gandrīz nevarēs pats staigāt, ja būs slikta atmiņa, ja citi mani "apjozīs un vedīs tur, kur es negribu"? Ja nebūs to, kas ar mani skaitītu ružaņcu un litāniju? Ja nebūs ikdienišķas sv. Mises? Ja, lai mani izpriecinātu, stāstīs ar smaidiem uz lūpām par demoniem, kādiem ticējumiem, spokiem, zvēriem, austrumu šausmām, enerģijām, šaustīs ar vārdiem, ka paņem manu dvēseli, kā ņem vergu un stāstīs un spriedīs, kas ar mani jānotiek šajā gadā... Šausmas! Vai tu zini, kur ir tava vecmāmiņa? Kur ir tavs vectētiņš? Kādās rokās? Vislielākais sods dievbijīgam cilvēkam ir atdot viņu - vājo un bezspēcīgo, tiem, kuri sistēmatiski mēģinās izmest no viņa Dievu. Vai viņi to saprot?

    Kā jūs domājat? Es pārspīlēju? Bet ja jūs dzirdētu vārdus, kurus varbūt neviens līdz šim neteica: "Labāk, ja es būtu nomirusi Sibirijā, nekā nekristīgā Latvijā", jūs nedomātu, ka Jēzu Kristu, nevis sarkano pērtiķi, pestīšanu nevis horoskopus, Mīlestību (Dievs ir Mīlestība) nevis aklo likteni vajag cilvēkam? Bet lūk cilvēka cīņa par savu dvēseli, lai tā būtu vienmēr Dievā, notiek līdz pēdējai elpai. Mūsu dzimtene ir Debesīs. Dieva Māte, lūdzies par mums "tagad un mūsu nāves stundā. Āmen."

4 gadi Viļakas draudzē

    Šodien pl. 12:00 es saņēmu sms-u no cilvēkiem, kas priecājas, ka es esmu viņu draudzē jau četri gadi.

    Šodien arī māja atkal ir cilvēku pilna, jo atbrauca iepriekšējie misionāri - Lindes ģimene. Prieka tad ir trīs reizes vairāk.

    Vajag skatīties uz to, ko mēs lasām. Vajag mācīties atšķirt labo no ļaunā. Tas notiek tad, kad padodam savu gribu Dieva gribai un ticām tam, ko viņš ir devis Baznīcai. Liela kļūda ir tad, kad cilvēks grib mērīt visu pēc sevis. Ja atgriežas - tad labi. Ja neatgriežas - tad beigu beigās nocietinās savu sirdi. Un liekas, ka atgriešanās ir neiespējama. Lepnība tik stipri aptumšo prātu, ka tāds cilvēks stāsta, ka esot pilnīgi brīvs, kad jau gandrīz krīt ellē.

    Lielajā Gavēnī sekojam Kristum, jo Viņš ir Svēts un caur savu Krustu svētdara ikkatru mūsu dzīves brīdi un mūs pašus.

Kas ir cilvēks?

    Šodien bija laiks gan atpūsties, gan pastrādāt ar cirvi. Ir sniegs, tāpēc pavasara darbi var pagaidīt. Tomēr ir brīnišķīgs laiks, lai skaldītu malku. Tomēr tā nav vasara un vajadzīga atpūta. Vecums?

    Rīt būs 4 gadi, kad atbraucu uz Viļaku. Mani atveda t. Krišjānis. Kad pēc kāda laika es sāku skaldīt malku, domāju ka tas ir nākamam prāvestam, kas būs Viļakā. Pārgāja četri gadi un "no visām pusēm" man jautā, vai tā ir patiesība, ka es pametīšu Viļaku? Man vienmēr ir tikai viena atbilde, ka man ir priekšnieki un kad man zvanīs, ka vajag braukt citur, tad braukšu. Pēc šiem četriem gadiem var jau drusciņ paskatīties uz šo laiku no perspektīves. Bija daudzas jaunas aktīvitātes draudzē, jo labi izveidojās mana līdzdarbība ar katehētēm. Tālāk Marijas skola piedāvāja palīdzēt jaunajā evaņģēlizācijā Viļakā un tas tika pieņemts. Var pateikt, ka pēdējie trīs gadi tā bija Marijas skolas misionāru svētīga klātbūtne. Šī klātbūtne auga, mainījās laikā un daudzi cilvēki, sevišķi bērni un jaunieši, varēja būt kopā lūgšanā, spēlēs, darbā, kopā pavadīt laiku, klausīties lekcijas un mēģināt būt tuvāk dzīvam Dievam. Es domāju, ka Marijas skola labi pieminēs šos gadus, kad tik cieši līdzdarbojās ar Viļākas draudzi.

    Tomēr daudz vajag darīt un evaņģēlizēt. Kāda kundze teica, ka redz ļaunumu citos cilvēkos. Bet viņas stāsts liecināja, ka viņai ir pavisam cita problēma, tāda paša, par kuru runāja Jēzus (brālis gribēja izvilkt skabargu no brāļa acs, bet balķi savā acī neredzēja). Kas ir cilvēks, ka nevar sevi pazīt? Vajag ievest Evaņģēliju dzīvē, Evaņģēlijs vienmēr ir svaigs un labs, lai pēc tā dzīvotu un arī sevi pazītu.

    Šajos gados daudz mainījās arī visā Latvijā. Ir Radio Marija un šodien jau otro reizi mūsu trīs drosmīgas misionāres stāstīja par savu dzīvi, kā satika Jēzu un kā kalpo Marijas skolā.

    Kādreiz sākās tāda akcija, lai lūgtos par kapucīniem-misionāriem. Es zinu, ka pirms kādiem 15 mēnešiem par mani jau lūdzās 15 cilvēku. Cik tagad? To nezinu. Bet Kārlis man uzrakstīja, ka grib lūgties par nākamo kapucīnu-misionāru. Informāciju sūtīju brālim Kšīštofam (Krzysztof) Varšavā un gaidu atbildi. Lūdzamies arī par "Mīliet viens otru", lai izdevniecība Polijā paspētu izdot jauno numuru līdz Lieldienām.

Malkas skaldīšana

    Es domāju no rīta, kādu darbu darīšu pēcpusdienās. Ko es izdarīšu ar šīm dažām stundām, kas paliks pēc bērēm, kas man šodien bija saplānotas? Es domāju, ko darīt: skaldīt malku, grābt baznīcas dārza teritoriju vai nēsāt malku? Ar visiem šiem darbiem vajag iet uz priekšu. Uzvarēja malkas skaldīšana, jo tur ir visvairāk darba un vistuvākā nākotnē var parādīties citi pienākumi, kurus jādara steidzīgi. Tad bija trīs stundas ar smago cirvi rokās. Liela rezultāta nav, jo tomēr tas ir ozols. Tas ir drusciņ līdzīgi konsekrētai dzīvei: tas nav liels šovs, ir vājības - kā sapuvuši (iekšā) koki, ir redzams, cik ir labas malkas tā, kā konsekrētai personai - cik daudz ir padota Svētajam Garam un bagāta tikumos un pateicībā Dievam. Un cik kārstuma dos šī malka pēc pāris gadiem krāsnī - tāpat cik dedzīga ir mūka vai mūķenes lūgšana, kad apkārt ir ziema, ticības nakts, nav iepriecinājuma, ir kārdinājumi, sevišķi aktīvitātes kārdinājums un viss tā, kā gribētu vilkt cilvēku no galvena pienākuma un no aicinājuma sirds, tas ir no lūgšanas dzīves, kurā sevišķā veidā konsekrēta persona atdod Dievam godu.

    Tad sākas Lielais Gavēnis un jāmeklē sava vieta Krusta Ceļā.

    Tā jau ir 400. ziņa šajā blogā! Pateicība Dievam.

Vecie ļaudis māca, kā dzīvot un ticēt.

    Kad lasu kādas intervijas vai citus tekstus presē (tas nenotiek bieži), varu ieraudzīt, ka laikam galvenais elements ir laimes meklēšana. Un tas notiek caur smaidu un labo noskaņojumu un caur to, ka cilvēks grib baudīt dzīvi. Tik daudzas iespējas, jo "dzīve ir manās rokās".

    Cik tukši ir šie vārdi var redzēt tad, kad jābrauc vai jāiet pie slimniekiem. Tieši pie viņiem ir redzams, ka meli bēg no turienes, ka pat nenāk uz vietu, kur vecs un slims cilvēks grib pieņemt Dievu. Varbūt jau rakstīju par to, ka kādreiz biju pie slimās. Visa ģimene bija klāt. Slimā gulēja, jo dzēra stipras zāles un jau četras dienas neko neēda. Kad mēs skaitījām Dieva žēlsirdības kronīti par šo kundzi, kas gatavojās atstāt šo pasauli, viņa mierīgi aizgāja mūžībā. Svētīgā aiziešana. Mūsu māsa miesīgā nāve.
    Cita ģimene, vīrs un sieva, kas dzīvo laulībā daudzus daudzus gadus, arī aicināja priesteri. Tad es atbraucu. Viņiem būt kopā ar Dievu - tas ir visgalvenākais.
    Vēl cita kundze arī nevar jau iet uz baznīcu. Tāpēc dažas reizes gadā sauc priesteri, lai atnestu žēlastību, sevišķi grēku piedošanu un Vissvētāko Sakramentu. Pateicoties Viņam vecs un slims cilvēks var pastāvēt un turēt sirdī cerību. Cerība ir Dievā.
    Vēl cita kundze, kurai jau 101 gads, pieņēma slimnieku sakramentu, bet jau sv. Komūniju pieņemt nevarēja. Lūk cik cilvēks kļūst vājš vecumdienās. Bet ģimenē atradās vēl viena slima un viņa pieņēma sv. Komūniju.
    Ar viņiem neviens intervijas netaisa. Varbūt i ļoti labi, jo neticīgiem lasītājiem šo cilvēku laime nebūs saprotāma? Kā cilvēkam, kas skatās uz sevi, grib baudīt dzīvi, laimi meklē tukšībās, stastīt par kalpošanu? Taču viņa dzīvē tās nav līdz šim. Kā stāstīt par Mīlestību, Kas pieņēma Krustu un tā, no Krusta, kalpo? Un brīnums, cilvēki līdz pēdējai elpai grib palikt tieši Viņā, palikt Jēzū.

Pavasara darbi

    Pateicoties tam, ka bija dažas siltas dienas daži vīrieši un viena sieviete drosmīgi zāģēja un skaldīja malku šajā nedēļā. Es jau rakstīju, ka visdrosmīgākās domās es pat ij nepadomātu, ka tik ātri daudz darba tiks izdarīts.

    Es sāku arī citus darbus baznīcas dārzā, tādus darbus, kuri parasti notiek pavasarī. Bet nebija sniega, ne sala, un pēc stipriem vējiem guļošie uz zemes zari, čiekuri, lapas un skujas neizskatījās skaisti. Es paņēmu grābekli un vienā dienā grābu teritoriju. Nākamā dienā es paņēmu lielo brezentu, krāmēju to visu un vilku ārā no baznīcas dārza. Palika grābt vēl 80% teritorijas.

    Malkas nēsāšana un kurināšana krāsnī piepildīja šos ziemas-pavasara darbus.

    Es esmu pateicīgs Dievam, ka šie darbi un citi pienākumi ir tieši tādi, vienkārši, un raksturo šo kluso vietu tālu tālu no kariem. Bet cik vēl laika būs šeit tik klusi? Kādas ir mūsu attiecības ar Dievu, Kas nāk pie mums katru dienu?

Vai tie nav joki?

    Kādi vīrieši, laji, nolēma pasmieties no kāda priestera. Izdomāja tādu joku, ka viņu aicinās, lai parunātu par grēksūdzi un par grēku piedošanu. Priesteris laikam nesaprata, ka tas ir joks un laikam pat nebija viņam iespējas kaut ko vairāk pateikt. Es neklausījos šo "diskusiju", bet domāju, ka šie vīri gribēja pārliecināt priesteri, ka viņiem arī esot spēja piedot grēkus. Šie vīrieši protams nebija katoļi un pat nezinu, vai visi no viņiem bija kristīti. Atstāsim viņus viņu līdzbrāļiem. Bet paši būsim tālu no naīvitātes.

    Ja ir tik daudz ticību, to starpā tik daudz kristiešu ticību, tad varbūt arī daudzi var domāt, ka katram ir sava ticība, ka ticību vērtība ir tāda pati, vai arī var parādīties reliģiska vienaldzība, vai pārliecība, ka katrs var dibināt savu baznīcu.

    Bet tomēr vienu vienīgo Baznīcu dibināja pats Jēzus Kristus un tas bija apm. pirms 2000 gadiem. Vēl vairāk, Jēzus ir Baznīcas Galva, bet mēs Jēzus Kristus Mistiskās Miesas locekļi. Jēzus dibinādams Baznīcu deva viņai arī svētos sakramentus un priesterus, kas dala šos sakramentus. Baznīca ir svētā, jo tās Galva, Jēzus Kristus ir Svēts. Un Baznīcu vada Svētais Gars.

    Lūk ja kāds zaudē ticību un iziet no Baznīcas, atmet tās mācību un "dibina" jaunu "Baznīcu", tad diemžēl tur ir pavisam citi biznesi, jo vilciens jau sen ir aizbraucis, bet Baznīca jau sen ir. Viena. Var ieiet caur kristības sakramentu. Vienkārši. Cilvēkam, kas taisa kādus nedarbus un "dibina" jaunu "Baznīcu", jāatgriežas. Ja nē, tad viņa bērniem vai mazbērniem nebūs viegli atgriezties. Jo vajag turēt cieņā senču lēmumus un tradicijas, vai nē? Bet Dievu, Kas dibināja Baznīcu, nevajag turēt cieņā?

    Ja kāds smagi grēko un paliek smago grēku stāvoklī un atmet Dievu, Kas viņu mīl, Dievu, Kas ir pati Mīlestība, tad šis cilvēks iet nevis pie Dieva, Kas par viņu rūpējas, bet viņam draud elle. Ja tāds nepaklausīgs Dievam cilvēks meklē kādu citu attaisnošanas un pestīšanas ceļu, bet atmet to, kas jau ir Baznīcā, tad... nu... lai viņš paskatās, vai viņam netrūkst pazemības. Bez pazemības nekā nebūs.

    Tēvs vienmēr gaidā pazudušo dēlu mājās. Un kad šis dēls atgriezīsies, tad aiz lielas Mīlestības piedod un taisa lielus svētkus, jo viņa dēls dzīvo. Bet kur tie, kuri dēla slikta piemēra dēļ pameta māju un svin pavisam citus "svētkus" - dēla iziešanas no mājas "svētkus"?

    Šodien mēs drusciņ runājām ar misionārēm par "veselīgo dzīves veidu" un "veselīgo barību". Visu sarunu es virzīju uz kaut ko pavisam citu. Nestāstīšu visu sarunu, bet atkārtošu pēdējo domu, kuru ne es esmu izdomājis, ka īsta problēma nav tajā, cik ķīmijas barībā, bet kam pieder zeme, kas ražo barību, kas to tirgo un beidzot rezultātā: vai barība ir lēta.

Laiks zāģēt II

    Šodien jau trīs vīri intensīvi zāģēja klocīšus plebānijas pagalmā. Visi ozoļi sazāģēti. Visaugstākajās domās es nepadomātu, ka tik ātri atnāks vīri un strādās. Tās bija tikai divas darba dienas un tik daudz darba izdarīts. Paldies.

    Es uzdrošinājos aicināt vīriešus pastrādāt pie plebānijas pirmkārt tāpēc, ka pats mēģināju strādāt un drusciņ strādāju. Un otrkārt ka šī malka nebūs priekš manis. Šodien jau sāku skaldīt šo malku. Alleluja!

    Vēl ir daudz darba, ir ko zāģēt: pāpeles, priedes, zari - ne tikai mazie, bet arī ļoti resnie. Viss guļ pagalmā. Un gaidā.

Atgriezties - nozīmē dzīvot Baznīcā.

    Šodien runāju ar misionārēm par dzimtkoku dziedināšanu. Un kā palīdzību es lietoju tekstu, kuru 2015. gadā sagatavoja Episkopata ticības mācības komisija Polijā. Šajā tekstā ir runā par to, kādi ir dzimtkoku dziedināšanas sākumi un kas tas pavisam ir. Tad bija runā par kādu anglikāņu daktieru, kas piedzima Ķīnā un tur iedzilinājās ķīniešu ticējumos. Un domāja, ka senču grēki ir mūsu slimību iemesls. Šo ideju turpināja kāds katoļu priesteris. Šajā idejā ir arī Jungs ar savu psiholoģiju, reinkarnācija, bet arī kādi fragmenti no Vecās Derības, bet izrauti no konteksta.

    Šajā tekstā ir parādītas šīs idejas kļūdas, kuras cilvēki, kuriem ir problēmas ar grēka sajūtu, pieņem vieglāko attaisnojuma veidu, lai nedomātu, ka paši ir netaisnīgi, tādu veidu, kur vainīgi ir senči ar saviem grēkiem. Ja šo problēmu atrisinās, tad mums nevajadzēs atgriezties. Jūs saprotāt kāda ir šeit domāšana?

    Šajā rakstā ir parādīts skaidrs Baznīcas ceļš, pestīšanas ceļš, kur ļoti svarīga loma ir sakramentiem, no kuriem pirmais protams ir Kristības sakraments, un vajag atdzīvināt ticību un uzticību, ka sakramentālā dzīve nes svētumu, nes žēlastību. Vajag atdzīvināt ticību, jo sakramentos zem redzamām zīmēm darbojas neredzamā Dieva žēlastība.

    Šajā tekstā ir vēl vairāk dažādu lietu, kā piemēram, ka katrs cilvēks ir atbildīgs par saviem darbiem. Slikti, ja kāds par to aizmirstu. Labi, kad cilvēka dzīvē tas ir pamats visās lietās, arī šajā pirmajā - lūgšanā, sarunā ar Dievu.

Laiks zāģēt

    Šajās dienās mazāk rakstīju, jo biju ļoti aizņemts, bet arī brīvajā laikā man vajadzēja atpūsties, jo drusciņ saaukstējos. Tagad jau ir labāk, pateicība Dievam, baznīcā jau silti, jo tikai -2C. Bet šīs divas dienas, kad dažas stundas zāģēju zarus un kokus, kas guļ un gaidā pagalmā, beidzās ar slimību, jo sviedri plus stiprs auksts vējš nes tādus rezultātus. Kad pasludināju svētdien, ka, ja kādi vīrieši gribētu drusciņ pazāģēt, tad var pie plebānijas un nevajag meklēt prāvestu, es nedomāju, ka jau nākamā dienā viens vīrietis atbrauks un īsā laikā izdarīs lielo darbu. Arī šodien kāda ģimene zvanīja un rīt atbrauks vīrs un zāģēs. Es redzu, ka man ātri vajadzēs sākt skaldīt malku. Malku paredzētu uz ziemām... 2018-2020. Jā jā, šeit nav kļūdas.

    Es pateicos Dievam par konsekrēto dzīvi. Tā ir dāvana no Dieva un pirmais šo ceļu gāja Jēzus. Šeit nav nekāda marginesa. Nekāda.