Kas ir vissdārgākais cilvēkā?

Latvijā es bieži satiku cilvēkus, kuri runā par veselību. Es pats arī vismaz dažas reizes gadā par to runāju. Nav ko slēpties un melot, ka veselība nav svarīga. Daudzi pat saka:

"Vissvarīgāka ir veselība. Lai Dieviņš dod veselību".

Drusciņ mazāk, bet tas ir tuvu pie pašas virsotnes, kādas divas reizes mazāk, seko veselībai divas svarīgas visiem tēmas: ģimene un nauda.

Tūlīt pēc ģimenes un naudas, kādas apm. trīs reizes zemāk, cilvēki runā protams par Dievu, kā mēs to redzam augšā, pat ja Dievs nebūtu sarunas galvena tēma. Bet tajā pašā līmenī iet jūtas, kuras brižiem liekas galvenas, bet vārds "Dievs" ir it kā pielīmēts:

"Kā tu jūties"?

"Es jūtos labi. Paldies Dievam".

Tad veselība ir pirmā un, teiksim, gandrīz divas reizes rētāk sastopam sarunās jēdzienus "ģimene" un "nauda", pēc tam un daudz zemāk vārdus "Dievs" un"jūtas". Kas iet tālāk?

Nākamais līmenis, kādas 5-10 stāvu zemāk, ir "ticībā" un ar to saistīta "lūgšana" un "grēks". Tajā pašā līmenī ir tādi tikumi, kā piem. "gudrība", "uzticība" un "draudzība". Un vēl viens jēdziens, uz kuru cilvēks atsaucās ļoti bieži, ir "labklājība".

Pagaidiet, pagaidiet, mēs vēl neesam zemes līmenī. Vajag nokāpt vēl kādus 10-20 stāvus lejā, jo tur sastapsimies ar kaut ko sevišķo, ļoti rēti sastopamo cilvēku sarunās, rakstos, nekad nesastopamo reklāmās. Kas tur slēpjas?

Šie dārgumi, uz kuriem grūti atrast ceļu, dažreiz pat ieraudzīt tos, vai padomāt par tiem, un vēl grūtāk palikt ar tiem un rūpēties par tiem, ir tādi tikumi kā pazemība un mērenība. Jūs, protams, par tiem jau dzirdējāt un tie ir jūsu acu priekšā katru dienu 24 stundas dienā. Un ne tikai tiem, kuri ir pazemīga sv. Franciska sekotāji, bet tiem visiem, kuri nopietni veido savu garīgo dzīvi visā paklausībā Dievam un Baznīcai. Jā, un šeit, šajā stāvā, ir klātesoša pestīšanas tēma, rēti sastopama sarunās, vairāk sprediķos un lūgšanās, es ceru, ka ļoti bieži mūsu sarunās ar Dievu un mūsu lēmumos, lai nezaudētu šo mērķi, kā dēļ mēs esam virs zemes.

Ja kāds domātu, ka jau esam zemes līmenī, tad šis cilvēks kļūdītos. Mūsu ceļojumā ir vēl viena lieta. Šī lieta ir tik svarīga, ka bez tās nevar funkcionēt Baznīca pilnā līmenī, tā, lai pildītu visus savus pienākumus. Ko tādu cilvēki paslēpa kādā ēnā, ka tas nemetās acīs? "Paaicinājums"

Protams, biežāk runā "aicinājums", piemēram "aicinājums uz priesterību", "aicinājums un konsekrēto dzīvi", "aicinājums uz ģimeni". Bet vārds "paaicinājums" asocējas gandrīz vienmēr ar tādu aicinājuma veidu, kas ir saistīts ar kalpošanu baznīcā vai klosterī. Tāpēc arī šis vārds tika lietots kā atslēga.

Pateicība Dievam, ka ir paaicinājumi uz priesterību un uz klosterdzīvi, un ka šajā cilvēku vārdu un sarunu, un informāciju mežā, Dieva balss ir dzirdama. Bet tā nes sevī dzīvo Dieva Vārdu, ar Kuru ticīgais cilvēks satiekas savā garā, klusumā.

"Uz Dieva tautas katolisko vienotību [...] ir aicināti visi cilvēki".

Vienmēr jāmācās un sev jāatgādina par dažādām svarīgām lietām. Un viena no tādām lietām ir attiecības starp piederību Baznīcai un pestīšanu. Tāpēc vajag paskatīties Vatikāna II koncila dokumentā "Lumen gentium" nr. 13-16.

"Uz Dieva tautas katolisko vienotību, kas ir priekšvēstnese vispārējam mieram un to veicina, ir aicināti visi cilvēki; tai dažādos veidos ir piederīgi (latiņu: pertinent) vai uz to tiek virzīti (latiņu: ordinantur) gan katoļticīgie, gan citi, kas tic Kristum, un, visbeidzot, visa cilvēce, jo Dieva žēlastība visus cilvēkus aicina uz pestīšanu" (LG 13).

"Pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem un Tradīciju, [Svētais Koncils] māca, ka šī svētceļojošā Baznīca ir nepieciešama pestīšanai. Jo tikai Kristus ir pestīšanas Vidutājs un Ceļš, un Viņš mums ir klātesošs savā Miesā, kas ir Baznīca" (LG 14).

Nepieciešama ir gan ticība, gan Kristība, lai saņemtu pestīšanu: "[Jēzus] pats mums skaidri mācīja par ticības un Kristības nepieciešamību (sal. Mk 16,16; Jņ 3,5), vienlaikus apliecinot to, cik nepieciešama ir Baznīca, kurā cilvēki ienāk pa Kristības durvīm. Tāpēc tie, kas atteiktos ienākt katoliskajā Baznīcā vai arī palikt tajā, labi zinādami, ka to kā nepieciešamu ir dibinajis Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību, nevarēs tikt pestīti" (LG 14).

Tālāk mēs varam lasīt par to, kas ir vajadzīgs, lai pilnīgi piederētu Baznīcas kopībai: "Baznīcas kopībai pilnīgi piederīgi (latiņu: incorporantur) ir tie, kas, saņēmuši Kristus Garu, pilnībā pieņem tās kārtību un visus tajā iedibinātos pestīšanas līdzekļus un kas turklāt, pateicoties saitēm, kuras veido ticības apliecināšana, sakramenti, Baznīcas pārvalde un vienotība, Baznīcas redzamajā kopībā ir vienoti ar Kristu, kas to vada ar pāvesta un bīskapu starpniecību" (LG 14).

Kas ir vajadzīgs pestīšanai? "Tomēr piederība Baznīcai nenodrošina pestīšanu tiem, kuri, mīlestībā neizturot līdz galam, paliek Baznīcas klēpī vienīgi "ar miesu" (latiņu: corpore), bet ne "ar sirdi" (latiņu: corde). Lai visi Baznīcas bērni atceras to, ka viņu cildenais stāvoklis ir nevis viņu nopelns, bet gan īpaša Kristus žēlastība. Ja viņu domas, vārdi un darbi tai neatbildīs, tad viņi ne tikai netiks pestīti, bet gan bargāk tiesāti" (LG 14). Vai mēs ar savām domām, ar saviem vārdiem un darbiem liecinām par šo saņemto žēlastību?

Ir arī katehūmeni, tas ir tie, kuri tikai gatavojas Kristības sakramentam: "Katehūmeni, kas, Svētā Gara mudināti, skaidri izsaka savu vēlēšanos tikt uzņemtiem Baznīcā, jau šī nodoma dēļ ir ar to vienoti (latiņu: coniunguntur), un Māte Baznīca savā mīlestībā un gādībā viņus jau uzņem kā savējos" (LG 14).

Laiks paskatīties uz kristiešiem, kas nav katoļi: "Daudzu iemeslu dēļ Baznīca apzinās savu saistību (šeit ir lietots vārds latiņu: coniunctam) ar tiem, kas, būdami kristīti, nes cēlo kristieša vārdu, taču neapliecina ticību visā tās pilnībā vai arī nesaglabā kopības vienotību ar Pētera pēcteci" (LG 15).

Tālāk ir runā par to, ka daudzi "godā Svētos Rakstus kā savas ticības un dzīves normu", "izrada patiesu reliģisku dedzību", tic uz Svēto Trīsvienību. "Daudziem no viņiem ir pat episkopāts, viņi svin Euharistiju un dievbijīgi godina Jaunavu, Dieva Māti. Tam pievienojas kopība lūgšanā [...] patiesa vienotība (coniunctio) Svētajā Garā [...]. Tādējādi Gars visos Kristus mācekļos rosina vēlēšanos un aktivitāti, lai visi mierīgi tiektos uz vienotību vienā ganāmpulkā un viena Gana vadībā" (LG 15).

Pasaulē dzīvo arī nekristieši: "Visbeidzot, arī tie, kas vēl nav pieņēmuši Evaņģēliju, ir dažādos veidos saistīti (latiņu: ordinantur) ar Dieva tautu. Vispirms jau tā tauta, kura ir sanēmusi derības un apsolījumus un no kuras pēc miesas ir cēlies Kristus. [...] Pestīšanas nodoms aptver arī tos, kas atzīst Radītāju [...]. Arī no tiem, kas meklē nepazīstamo Dievu pustumsā un tēlos, Dievs nav tālu, jo Viņš visiem dāvā dzīvību, elpu un visu (sal. Apd 17, 25-28) un, būdams Pestītājs, vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti (sal. 1Tim 2,4)" (LG 16).

"Jo tie, kas ne savas vainas dēļ nepazīst Kristus Evaņģēliju un Viņa Baznīcu, bet ar atvērtu sirdi meklē Dievu un žēlastības ietekmē, paklausot sirdsapziņas balsij, cenšas pildīt Viņa gribu, var sasniegt mūžīgo pestīšanu" (LG 16). Tā ir kā sagatavošana Evaņģēlija pieņemšanai. Tai traucē cilvēku grēki un maldi. "Tāpēc, lai vairotu Dieva godu un veicinātu visu cilvēku pestīšanu, Baznīca, atcerēdamās Kunga vārdus : 'Sludiniet Evaņģēliju visām tautām' (Mk 16,16), - visiem spēkiem cenšas atbalstīt misijas" (LG 16).

Pasaka no senseniem laikiem.

Sensenos laikos dzīvoja kāds karalis kādā skaistā karalistē tā, kā vajadzētu būt pasakās. Viņš mājoja savā pilī pilsētas centrā, bet apkārt pilsētas bija mūris.

Un viss būtu labi un visi dzīvotu mierīgi un laimīgi, ja kādu skaistu dienu, jo tur ir tikai tādas dienas, jā kādu skaistu dienu vārtu sargs neuzkliegtu:

"Tuvojas ienaidnieks!"

Ko darīt? Visi karaļa galminieki un augstmaņi sapulcinājās pie karaļa, viņa pilī. Un sākās sanāksme un sarunas, lai pasargātu savu pilsētu un lai uzvarētu ienaidnieku. Pēc tam, kad viss jau beidzās, visi kopā ar karali izgāja no šīs lielās kronēšanas zāles, kur notika sarunas, un tālāk no pils, sapulcināja kareivjus, un devās karot.

Pēc kāda laika kauja beidzās. Diemžēl zaudējums. Pirmie jautājumi: kas ir vainīgs? Kāpēc mēs zaudējām, ja bijām vairākumā? Un vēl viens jautājums - bet kur ir karalis? Nav karaļa! Varbūt paņemts gūstā? Varbūt gāja bojā? Un visi sāka viņu meklēt, bet nevarēja atrast.

Tad kāds pacēla acis uz augšu un teica:

"Laikam karalis ir jau pilī, jo gaismas logos deg". Un tieši tā bija. Tomēr neviens neuzdrošinājās, lielas cieņas dēļ, jautāt karalim par to, ko viņš darīja un kāpēc mēs zaudējām kaujā.

Nākamā dienā atkal visi karaļa galminieki un augstmaņi sapulcinājās pie karaļa, kronēšanas zālē un sākās karstas sarunas par to, kas jādara, lai uzvarētu kaujā. Kad visi plāni tika pabeigti, visi kopā ar karaļi izgāja ārā un devās pie kareivjiem, kuri atkal jau bija gatavi cīnīties un pēc kāda laiciņa sākās kauja ārpus pilsētas.

Diemžēl nākamais zaudējums. Labi, ka šis karš nav pārāk smags, bet pat liekas, ka tik viegli varēja nākt uzvara, bet tomēr zaudējums. Un vēlreiz tie paši jautājumi par to kas ir vainīgs? Un beidzot vēl viens jautājums - kur ir karalis? Visi sāka viņu meklēt kaujas laukumā un neatrada. Tad viens no kareivjiem pacēla acīs uz augšu un teica:

"Karalis jau ir pilī, jo gaismas logos deg". Un tieši tā bija, bet neviens nejautāja karalim: kur tu biji un ko tu darīji?

Nākamā dienā atkal visi karaļa galminieki un augstmaņi sapulcinājās pie karaļa un ilgi runāja par jauniem ideāliem plāniem un jaunām ideālām metodēm, par bruņinieku ideāliem. Kad beidzās sarunas un viss bija gatavs, visi kopā ar karali izgāja ārā, viņiem pievienojās drosmīgie kareivji un devās uz kauju ārpus pilsētas.

Cīņa bija ideāla, visas jaunas un ideālas metodes tika ideāli izmantotas, bet, diemžēl, atkal zaudējums. Un no jaunā jautājumi: kāpēc? Bet tūlīt kāds pajautāja: kas notika ar karali? Visi sāka viņu meklēt, bet ātri kāds kareivjis pacēla acis uz augšu un teica:

"Karalis jau pilī, jo redzu gaismu logos". Un tieši tā bija, bet neviens negribēja karalim traucēt. Jo taču rīt nākama diena un būs nākama iespēja uzvarēt.

Nākamā diena, kad bija ieplānots iet visiem karaļa galminiekiem un augstmaņiem iet pie karaļa un diskutēt par cīņu, kauju, plāniem un gaidītu uzvaru karaļa vadībā, pie karaļa galminiekiem un augstmaņiem atnāca kareivjis, kas kalpoja karaļa pilī un teica:

"Jums, cienījamie kungi, jādodas kopā ar karali, tad droši uzvarēsiet".

Visi galminieki un augstmaņi paskatījās uz šo kareivju un teica:

"Taču karalis devās kopā ar mums karot, katru dienu! Ko tu runā?"

"Nē, - atbildēja kareivjis - karalis šajās dienās vienmēr palika savā kronēšanas zālē. Es to redzēju, jo taču es tur kalpoju".

[...]

Šajā dienā arī bija zaudējums.

"Es tā arī domaju, - teica kareivjis - ka būs zaudējums, jo jūs nepaņēmāt karali".

"Taču karalis gāja kopā ar mums, - teica viens no augstmaņiem - pēc tam tikai mēs nevarējām viņu atrast".

"Nē, - atbildēja kareivjis - es esmu gatavs zvērēt, ka karalis palika savā kronēšanas zālē un sēdēja tronī visu laiku. Ja jūs ieiesiet kopā ar karali, jūs uzvarēsiet".

Nākamā dienā karaļa galminieki ātrāk, jo no paša rīta sapulcinājās un sprieda par šo dīvano situāciju. Viens galminieks teica:

"Skaidra lieta, ka karalim jādodas karā kopā ar savu troni. Tad iesim karot, bet iesim kopā ar karali un arī nesīsim troni, kroni, karaļa zīmes, ģērboni, zobenu, šķēpu, vairogu. Un tad uzvarēsim. Es domāju, ka šeit ir šis noslēpums, bet karalis ir tik pazemīgs un mums par to nestāstīja, bet mēs sagrēkojām ar lepnību, jo nejautājām viņam".

Visi piekrita un pēc sarunām pie karaļa, visi kopā ar karali, nesdami troni, kroni, zobenu un citus priekšmetus, devās karot.

Bet diemžēl zaudējums. Karalis, kā atklājās, palika pilī. Neviens nezinaja, kā tas notika? Kareivjis teica:

"Viņš šeit bija visu laiku".

"Kā to var saprast?" - pajautāja viens no augstmaņiem.

Kareivjis teica:

"Man šķiet, ka es drusciņ saprotu to, kas notiek. Karalis gaidā jūsu mīlestību, bet to nesaņem. Viņš ir liels un stiprs, un uzvarēja katrā kaujā, arī tad, kad jūs domājāt, ka zaudējāt. Viņš uzvarēja un jūs pasargāja no lielāka ļaunuma. Bet jūs to neredzat tā, kā jūs neredzējāt to, ka viņš tomēr palika savā tronī. Vienu vienīgu lietu, kuru viņš gaidā no jūsu puses, ir mīlestība. Bet jūs vinu uzskatāt par kādu mirušo, nedzīvo lietu. Jūs esat kā tie, kuri paņem maizi rokās un drusciņ ēd, palikušo izmet un pēc tam raud, ka ir slikti, jo nav maizes. Uzvara būs tad, kad mēs mīlēsim viņu pilnīgi, vispirms par šo mīlestību rūpēsimies, tad mēs nezaudēsim karali no acīm un no sirds".

Kā svētais Francisks attiecās pret priesteriem?

Daži fejsbukā veidoja dialogu šajā naktī, ko no rīta ieraudzīju. Es nepaspēju to izlasīt. Tur parādījās kādas fascinācijas par tādu dzīves veidu, kas ir autentisks, patiess un ka tieši pie mums ir patiesība un tā tālāk. Bet jautājums ir vienmēr viens, šis pirmais jautājums: vai tu esi ticībā vienots ar pāvestu? Nē? Nu tad atā. Man bija koleģi pirms daudziem daudziem gadiem. Viņi bija katoļi. Bet kāda "kristīgā baznīca" viņu uzaicināja un šos vājas ticības cilvēkus viegli pārliecināja, ka viņi esot šī "patiesa baznīca". Kad mani koleģi iegāja šajā vidē, sāka ar laiku dibināt savas, protams "patiesi patiesas", baznīcas. Pagājušajā gadā skatījos internetā, kā "iet" maniem koleģiem un, lūk, viņu grupā jau bija vairāk nekā 50 "patieso baznīcu", bet pēc pāris mēnešiem, jo vairāk nekā 60. Paskatījos cik cilvēku ir šajās organizācijās un atklājās, ka tās ir tādas mazas, nu, lūgšanu grupiņas. Kādus viņi rituālus tur taisa, tas man neinteresē. Galvenais, kas attiecas uz viņu ticību, ir tas, ka viņi nav vienoti ticībā ar Svēto Tēvu, tas nozīmē ka viņi nav katoļi. Pietiek.

Savā "Testamentā" sv. Francisks no Asīzes raksta, ka satika savā dzīvē daudzus dažādus priesterus. Viņiem bija dažāda izglītība, dzīves apstākļi, pildītas funkcijas. Bet kam Francisks pievērsa uzmanību? Kas bija vissvarīgākais priesterī? Un kas pavisam ir priesteris? Lasīsim "Testamentu":

"Kungs man deva un dod tik lielo ticību uz priesteriem, kuri dzīvo pēc svētās Romas Baznīcas principiem viņu priesteriskā amata dēļ".

Mēs skatamies uz Francisku, kuram ir "liela ticība uz priesteriem, kuri dzīvo pēc svētās Romas Baznīcas principiem" un Francisks viņus tur godā "viņu priesteriskā amata dēļ". Īsos vārdos daudz un skaidri pateikts.

Francisks satika dažādus priesterus:

1. Tādi, kuri Francisku vajāja. Un kāda ir Franciska atbilde? Kā Francisks mācā savus brāļus? "Kaut gan viņi mani vajātu, es vēlos griezties pie viņiem".
2. Tādi, par kuriem Francisks raksta: "Ļoti nabadzīgie šīs pasaules priesteri", kuri negrib, lai Francisks sludinātu gandarīšanu teritorijā, kur viņi ir gani: "Draudzēs, kurās viņi dzīvo, es negribu sprediķot pret viņu gribu". Visu laiku redzam šo lielo cieņu pret priesteriem un Francisks nekad negrib piespiest viņus, lai atļautu viņam sludināt šajās draudzēs, kā pats uzrakstīja: "Kaut gan man būtu tik liela gudrība kā Salomonam".
3. Tādi, kuri ir grēcinieki. Jā jā, mēs zinām, mēs visi esam grēcinieki, bet atzīties savos grēkos nav viegli un meklēt attaisnojumu citā grēciniekā, sevišķi priesterī - varbūt vieglāk, vai nē? Bet ko darīja Francisks? Teica: "Es negribu viņos meklēt grēku" Viss. Kāpēc? "Jo es viņos saskatu Dieva Dēlu, un viņi ir mani kungi". Skaidrs.

Kur ir šis pirmais un galvenais iemesls tam, ka Svētais no Asīzes tā dara un ciena priesterus? Jau drusciņ sākām atbildēt: "Jo es viņos saskatu Dieva Dēlu, un viņi ir mani kungi". Un tālāk lasām:

"Un es daru tā, jo neko es neredzu miesīgi šajā pasaulē no Visaugstākā Dieva Dēla, kā vienīgi Viņa Vissvētāko Miesu un Vissvētākās Asinis, ko viņi pieņem un viņi paši citiem izdala".

Šī cieņa nāk no tā, ka viņi sevišķā veidā, sakramentāli, ir vienoti ar Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, kuru Francisks mīl no visas savas sirds un no visiem saviem spēkiem, un mēs zinām, ka šī mīlestība ir patiesa, un vienotība ar Romas Katoļu Baznīcu ir patiesa, par ko liecina Franciska cieša lidzdarbošanās ar bīskapiem, kardināliem un ar pašu Pāvestu - bez nekāda šaubu brīža -, ko arī Dievs apliecināja ar ārējām zīmēm, par ko bija rakstīts iepriekšējā ziņā.

Un vēl daži vārdi par priesteriem, par to, ka caur viņiem runā Dievs, un nav vienalga, kā mēs izmantojam viņu kalpošanu, jo tieši caur viņu kalpošanu mēs varam dzīvot arvien lielākā vienotībā ar Dievu un mīlestībā uz Viņu:

"Un visi teologi, un tie, kuri mums pasniedz Vissvētāko Dieva vārdu, mums jāgodina un jāciena, jo viņi mums pasniedz garu un dzīvi".

Un beigās lūgums tiem, kuri grib parādīt savu "gudrību" un ka viņiem ir "taisnība", vai grib pierādīt kādas kļūdas Romas Katoļu Baznīcā: nezaudējiet pārāk daudz spēka tam un neaizmirsiet, kaujas ugunī, ka tuvojas ziema un cepuri uz galvas jānēsā, lai neparādītos vēl trakākas domas.

Svētais Francisks - alter Christus.

Jaunība tas ir laiks, kad cilvēks domā par ideāliem. Pat tad, kad nezin, kas ir šie ideāli, bet kaut ko plāno un meklē. Tāds arī bija jaunībā Francisks.

Un viņš, kā Asīzes bagāto jauniešu grupas pavadonis un sabiedrības dvēsele, teica saviem draugiem un draudzenēm, kad tie viņu ieraudzīja iegrimušo dziļās domās - kas šajā grupā bija neparasts -, ka atrada visskaistāko jaunkundzi, ideālo jaunkundzi, visbrīnišķīgāko jaunkundzi. Visi uzreiz saprata, ka Francisks domā par laulībām, jo kādi citi ideāli atrastu ceļu pie bagāta jaunekļa un atrastu tur savu vietu kopā ar visskaistāko ideālo jaunkundzi.

Tomēr Francisks šajā brīdī jau nebija padots tādiem ideāliem, bet viņā darbojās Svētais Gars, lai no viņa, viņam vēl šobrīd nezinot, izdarītu - ar viņa paklausīgo piekrišanu - otro Kristu, "Alter Christus".

Savā "Testamentā" Francisks raksta:

"Man, brālim Franciskam, Kungs deva tā sākt gandarīšanas dzīvi: kad es biju grēkos, man likās rūgts redzēt spītālīgos".

 Francisks tik ļoti mainījās pēc pāris mēnešiem, kad staigāja kalpot spītālīgiem, mazgāt viņu brūces, rūpēties par ēdienu un runāt par Dievu, ka varēja uzrakstīt tālāk savā testamentā:

"Tas, kas man likās rūgts, mainījās man dvēseles un miesas saldumā".

Francisks pēc šīs pieredzes neatgriezās savā sabiedrībā, pie saviem skaistiem ideāliem, jau negribēja kļūt par ideālo Asīzes pilsoni, kas būs labs pret nabagiem, bet sevišķi pret spītālīgiem. Viņš izdarīja kaut ko citu, tad ne tā, kā dara mūsu laiku daudzi jaunieši ar ideāliem, kas brauc uz Āfriku vai Ameriku palīdzēt misionāriem. Ko tādu nolēma Francisks?

"Un pēc tam ilgi negaidīdams, es pametu pasauli".

Francisks pameta pasauli ar tās visiem skaistiem ideāliem. Tagad viņš, kopā ar brāļiem, sekoja Jēzum Kristum krustā sistam. Viņš sāka, kā svētais Pāvils, sludināt krusta muļķību, caur kuru Dievam patika atpestīt pasauli. Kopš šī laika Francisks sāka lēpoties ar savām vājībām, kurās tagad mājoja un darbojās Dieva žēlastības, Dieva mīlestība.

"Un Kungs deva man tādu ticību baznīcās, ka tā vienkārši es esmu lūdzies un runājis: Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, (šeit) un visās tavās baznīcās, kuras ir visā pasaulē, un svētījam Tevi, jo caur tavu svēto krustu esi atpestījis pasauli".

Šī Dieva mīlestība Franciskā bija tik liela un karsta, ka teica, ka Francisks mīl Jēzu ar serafisko mīlestību, ar šo garu mīlestību, kuri skatās Dieva vaigā debesīs un Viņu slavē. Tāpēc ir svētais Francisks, mūsu serfiskais Patriarhs, tādas mīlestības paraugs un zīme, ka pats Dievs viņu apdāvināja ar sava Dēla Jēzus Kristus brūcēm (17. septembris - sv. Franciska stigmatizācijas svētki). Tāpēc Francisks, kurš divus gadus nēsāja Jēzus Kristus brūces, bet iekšēji vēl vairāk tika pārveidots ar mīlestību uz Krustā Sisto, ka viņu nosauca "Alter Christus - otrais Kristus". Jo viņš bija Jēzus dzīvais attēls. 

Kā svētais Francisks no Asīzes aicināja brāļus strādāt.

Dažreiz cilvēkā ir tik liels prieks, ka tad, kad skatās pa logu, brīnas, ka nav stipra vēja, bet vējiņš, ka nav vētras, bet spīd saule, ka nav zemes trīces, bet zāle mierīgi aug, un nav nekā ārēja, kas ietu līdzi šim garīgam priekam.

Šodien es pabeidzu tulkot kādu dokumentu no skaistiem un krāsainiem viduslaikiem, protams no latiņu valodas (jāmācās latiņu valoda, netikai priesteriem, mūkiem, ārstiem un mežniekiem) un vajadzēs ķerties pie nākama darba.

Es šeit ievietošu vienu fragmentiņu no tā, kā sv. Francisks aicina visus savus brāļus, arī šodien dzīvojošus, strādāt, un redzēsim, ko Svētais uzskatīja par vissvarīgāko darbā:

 

"Šie brāļi, kuriem Kungs deva žēlastību strādāt, lai strādā uzticīgi un dievbijīgi, tādā veidā, ka atmestot slinkumu - dvēseles ienaidnieku, viņi nedzēstu svētās lūgšanas un dievbijības garu (sal. 1Tes 5,19), kuram jākalpo citas laicīgas lietas".

Visusvētas Jēzus Sirds kronītis

Vakar bija sv. tēva Pio piemiņas diena. Tāpēc šeit es atkārtošu viņa izdomātu lūgšanu, kas saucās VISUSVĒTĀS jĒZUS SIRDS KRONĪTIS:

I Mans Jēzu, Tu esi sacījis: „Patiesi Es jums saku, lūdziet un jums tiks dots, meklējiet un atradīsiet, klauvējiet un jums tiks atvērts!” Lūk es klauvēju, meklēju un lūdzu šo žēlastību: ...

Tēvs mūsu..., Esi sveicināta, Marija..., Gods lai ir Tēvam...,

Visusvētā Jēzus Sirds, es uzticos Tev un ceru uz Tevi!

II Mans Jēzu, Tu esi sacījis: „Patiesi Es jums saku, visu, ko jūs lūgsiet Tēvam Manā vārdā, Viņš jums dos!” Lūk es lūdzu Tavam Tēvam Tavā vārdā šo žēlastību: ...

Tēvs mūsu..., Esi sveicināta, Marija..., Gods lai ir Tēvam...,

Visusvētā Jēzus Sirds, es uzticos Tev un ceru uz Tevi!

III Mans Jēzu, Tu esi sacījis: „Patiesi Es jums saku, debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!” Lūk, balstoties uz Tavu svēto vārdu nemaldīgumu, es lūdzu šo žēlastību: ...

Tēvs mūsu..., Esi sveicināta, Marija..., Gods lai ir Tēvam...,

Visusvētā Jēzus Sirds, es uzticos Tev un ceru uz Tevi!

Visusvētā Jēzus Sirds, Tev ir neiespējams nebūt līdzjūtīgai nelaimīgajiem, apžēlojies par mums, nabaga grēciniekiem, un sniedz mums žēlastības, kuras mēs lūdzam caur Marijas, Tavas un mūsu maigās Mātes, Bezvainīgās Sirds aizbildniecību.

Svētais Jāzep, Visusvētās Jēzus Sirds audžutēvs, lūdz par mums!

Esi sveicināta, Karaliene...

Franciskāņisms un kapucīnisms nav moderni.

Varbūt es maldos, bet vai mūsdienu moderns "garīgums" nav končas, konfektes un citi saldumi? Ahā, un vēl "svētais miers", kā kādreiz rakstīju. Un vēl labsajūta.

Jo cilvēks, barots ar tādām dārgām lietām, garīgas dzīves vezumu vilkt laikam nevarēs, vai nē? Mēģinājums, ja kāds tev pateiks, ka tu esi mazais bērniņš garīgajā dzīvē, tad priecāsies, vai piekritīsi? Jā jā, sākumā, protams, vajadzētu pajautāt, par ko šis cilvēks runā, lai viņu saprastu.

Vai izturība lūgšanā un labos darbos, kad vienīgais atbalsts būtu Dievs, arī tādā nozīmē, ka nav ko gaidīt, ka kāds izdarīs to, kas man jāizdara, bet ar tādiem spēkiem, kādi cilvēkam ir šobrīd, jāmēģina izpildīt Dieva griba - pilnīgi.

Ahā, nav tev spēka? Ļoti labi, vēlreiz atkārtošu: ar tādiem spēkiem, kādi cilvēkam ir šobrīd, jāmēģina izpildīt Dieva griba - pilnīgi. Jāmācās pildīt Dieva griba, arī jāmācās, ka šī diena ir vislabākais laiks, lai pildītu Dieva gribu.

Nākama lieta: labi labi, Dieva griba, bet kas tas ir, man nav pieredzes, es arī maldos, tad kā atrast Dieva gribu? Brīnišķīgi, ja kāds grib droši uzzināt, kāda ir Dieva griba, lai īsi palūdzas un iet pie sava prāvesta, un uzdot jautājumu: "Kā es varu palīdzēt jums un draudzei?" Ļoti vienkārši cilvēks uzzinās Dieva gribu savā dzīvē un varēs to pildīt.

Nav ko bīties, tā nebūs mistika uzreiz, bet arī tās nebūs končas. Un varbūt tad, kad tu runāsi ar savu prāvestu, tu nesaņemsi kādu dāvanu no Dieva, piemēram mūsu Kunga Ciešanu instrumenti neierakstīsies tavā sirdī fiziskā veidā un prāvests nepavēlēs: "uzzīmē tavu sirdi ar visām šīm naglām, šķēpu, amuru, īzapu, ērkšķu kroni". Svētā klostermāsa, mūķene kapucīne Veronika Džuljāni saņēma no Dieva tādas dāvanas, sv. Francisks un sv. tēvs Pio - stigmatus. Jāpagaida. Vajag sākt ar baznīcas grīdas mazgāšanu. Ja ticīgais cilvēks nedarīsi tādus vai līdzīgus darbus, viņa "garīgums" būs končas un konfektes.

Jāiepazinās ar baznīcas grīdu, lai tā ir vislabāk pazīstams baznīcas elements. Citas lietas sekos līdzī.

Kur tu esi?

Sākumā es gribēju ielikt virsrakstu "Where are you?", bet mainīju uz to, kas ir, kaut gan jau šodien bija virsraksts angliski. Bet taču tas nav punkts, uz kuru jāskatās tad, kad cilvēks kaut ko dara. Un drusciņ par tādām lietām tagad.

Tiek organizēti daudzi dažādi pasākumi un vairākumā tie nav saistīti ar mūsu dzīvi, kā piemēram kāds skaļš pasākums Rīgas centrā pirms pāris dienām. Pēc divām stundām jau tur bija tukša vieta tā, kā tur nekas nenotiktu.

Ir pasākumi, kuri aicina cilvēkus, lai tie vienotos ar organizatoriem, lai pieņemtu viņu redzes skatapunktu. Tas varbūt "izraus" no dzīves dažas dienas vai stundas, lai pārdomātu organizatoru idejas un mēģinātu identificēties ar šīm idejām.

Ir tādas tikšanās vai pasākumi, kur tiek prezentētas kādas idejas, kuras varētu viegli pieņemt, bet nav zināms šo ideju konteksts, kurā tās parādījās un attīstījās, un funkcionē.

Es domāju, ka labi būtu turēties pie navigācijas punkta, kas ir Baznīca, jo tas ir drošs ceļš, un salīdzināt savu dzīvi ar Baznīcas mācību. Iepriekšējā ziņā es rakstīju par svēto Francisku, ka viņam bija šis periods dzīvē, kad viņam vajadzēja pārstrādāt savas dzīves ceļu, virzienu, un pieņemt virzienu uz Baznīcu. Baznīca tā nav vieta vai kopiena, lai dalītos uz arvien mazākām grupiņām, kuras meklē to, kas mūs izslēdz, atšķīr, padod kādām izdomātām ideoloģijām. Tieši pretēji, Baznīca meklē to, kas mūs vieno ar arvien lielāko cilvēku grupu un veido kopienu, kur pamats ir visdrošākais, jo Tas ir Jēzus Kristus vienots ar Baznīcu, nevis izdomāts. Baznīca kalpo visiem, kaut gan ne visi ir Baznīcā. Jo caur Baznīcu iet Dieva žēlastības, kuras sagatavotas visiem, lai saņemtu pestīšanu. Lai tikai cilvēkam gribētos iet Baznīcas virzienā. Francisks bija labā zīme, lai cilvēki ietu Baznīcas virzienā. Kāda zīme mēs esam?

It's my life.

Un tas jau būtu gandrīz viss no manas angļu valodas zināšanas un ceru, ka šajā teikumā nav kļūdas. Bet tas nebūs angļu valodas stunda tikai daži vārdi par svēto Francisku.

Mēs jau zinām, ka par Francisku ir daudzi raksti, grāmatas, bet ne vienmēr tur ir patiesība. Dažreiz ir kādas fantāzijas, vai meli, uzrakstīti dažādu iemeslu dēļ. Piemēram kādreiz uzskatīja to par labo - izdomāt kādas fantastiskas lietas, kādus brīnumus, kurus izdarīja konkrēts svētais, lai augtu viņa slava un lai cilvēki meklētu pie viņa palīdzību, drusciņ tā, kad mamma izdomā saviem bērniem kādu pasaku, protams aiz mīlestības, lai viņus vilktu uz labiem darbiem.

Dažreiz paši svētie mums komplicē situāciju, kad viens vai otrais pārspīlē savu garīgo dzīvi runādams, ka viņš esot bijis liels grēcinieks. Līdzīgi Francisks runāja par sevi, ka jaunībā viņš bija liels grēcinieks un neprata pieņemt un cienīt spītālīgus, viņu slimības dēļ, bet pret citiem, bagātiem, brīnišķiem - pret saviem draugiem un draudzenēm no bagātām Asīzes ģimenēm - viņš bija laipns, labs un pavisam "sabiedrības dvēsele".

Bet Dievs gribēja šo viņa priecīgo "itsmailaif-u" izdarīt patiesi bagātai un priecīgai, kā tikai Dievs var. Tāpēc Franciskam sākās "dīvainie gadi". Viņam bija visas iespējas attīstīt ģimenes veikalu un nozīmi tirdzniecības laukumā, un arī gāja šajā virzienā. Bet gāja ļoti specifiski: viens solis uz priekšu, divi-trīs atpakaļ. Un tā bija dažus gadus. No šīs pasaules skatiena var likties, ka šie gadi ir zaudēti, jo nekādi plāni neattīstījās un, beidzot, viņš visu atstāja. "Tā notiek ar katru, kas ir no Svētā Gara".

Galvena lieta, kas bija viņa priekšā, ir: atrast savu vietu, vietu, kuru Dievs viņam ir sagatavojis, Baznīcā. Pēc kāda laika atklājās, ka arī citiem jāiet pa šo ceļu. Jā, savs ceļš, sava vieta Baznīcā, vieta un pienākumi Baznīcā, kura jāmīl, jo tā ir Jēzus Kristus Līgava. Cik pavisam citā situācijā ir tie, kas iziet no Baznīcas un atrod savu vietu ārpus Baznīcas un skatās. It's my life?

Sv. tēvs Pio - vienots ar Jēzu Krustā sisto.

Atpakaļ mēs lasām grāmatas "Svētais TĒVS PIO no Pjetrelčīnas - kirēnietis visiem" kādu fragmentu, kurā svētīgais pāvests Pāvils VI stāsta par šo mūku:

"Cik daudz cilvēku no visas pasaules viņš ap sevi pulcināja! Bet kāpēc? Vai tāpēc, ka viņš bija filozofs vai zinātnieks, vai tāpēc, ka viņa rīcībā būtu kādi līdzekļi? Nē! Tāpēc, ka viņš pazemīgi celebrēja Svēto Misi, no rīta līdz vakaram uzklausīja grēksūdzes un bija mūsu Kunga stigmu apzīmogots. Viņš bija lūgšanu un ciešanu cilvēks" (1971. gada 20. februāris).

Kādreiz vienā ziņā par svētīgo Honorātu es uzrakstīju, ka šajā garīgās aprūpes un garīgās dzīves laukumiņā, kas viņam palika vecumdienās un vienlaikus vajāšanu dienās, viņš gribēja visu un arī sevi pašu pilnīgi atdot Dievam. Es domāju, ka līdzīgi ir ar citiem svētajiem, arī ar sv. tēvu Pio, kurš savu spēku atrada tur, kur to atrod Baznīca, Jēzus krusta pakājē.

Grāmata mūs sūta uz "Lumen gentium" nr. 1., lai mēs izlasītu, ka "svētais Koncils [...] dedzīgi vēlas [...] izliet pār visiem cilvēkiem Kristus gaismu, kas atmirdz Baznīcas vaigā". Jā, vajadzīgi svētie, kā tēvs Pio, lai stiprāk - caur mācību un liecību, un caur Dieva zīmēm - visi cilvēki redzētu šo Baznīcas skaistumu, kurš ir no Baznīcas vienotību ar Kristu.

Šī grāmata mūs sūta arī uz "Lumen gentium" 3. numuru, lai atgādinātu šo būtiskāko:

"Baznīcas sākumu un attīstību simbolizē asinis un ūdens, kas izplūda no krustā sistā Jēzus atvērtā sāna, kā arī pravieto vārdi, kurus Kungs ir sacījis par savu nāvi pie krusta: 'Kad Es tikšu pacelts no šīs zemes, Es visus vilkšu pie sevis'. Ik reizes, kad uz altāra tiek svinēts Kristus Upuris, kurā 'Kristus ir upurēts kā mūsu Pasha', norisinās mūsu pestīšanas darbs. Vienlaikus euharistiskās maizes sakramentā tiek izteikta un īstenota vienotība starp ticīgajiem, kas Kristū veido vienu Miesu".

Dievs caur svēto tēvu Pio atgādinaja un no jaunā atklāja ticīgajiem Baznīcas skaistumu. Tādā veidā Viņš daudziem cilvēkiem atvēra ceļu uz pestīšanu, ceļu pie Sevis, pie Tā, Kura pazemīgais instruments bija tēvs Pio, kurš "pazemīgi celebrēja Svēto Misi, no rīta līdz vakaram uzklausīja grēksūdzes un bija mūsu Kunga stigmu apzīmogots. Viņš bija lūgšanu un ciešanu cilvēks".

Sv. tēva Pio vēstule Svētajam Tēvam Pāvilam VI.

Grāmatā par sv. tēvu Pio, kurš ir kirēnietis visiem, tika ievietota viņa vēstule pāvestam Pāvilam VI. Šeit es atgādināšu dažus fragmentus:

"Jūsu Svētība, [...] garā vienots ar saviem brāļiem, noliku pie Jūsu kājām savu mīlestības pilno padevību un cieņas apliecinājumu Jūsu personai, paužot ticību, mīlestību un paklausību Tam, kuru Jūs virs šīs zemes pārstāvat. Kapucīnu ordenis vienmēr ir aplecinājis mīlestību, uzticību, paklausību un cieņu Apustuliskajam Krēslam. Es lūdzu Dievu, lai tas tāds būtu vienmēr un savā ordeņa tradicinālajā nopietnībā, stingrībā un evaņģēliskajā nabadzībā turpinātu uzticīgi ievērot regulu un konstitūcijas. Lai atjaunotos tā vitalitāte un gars saskaņā ar Vatikāna II koncila norādēm, un lai mēs pēc Jūsu Svētības mājiena būtu gatavi rīkoties atbilstoši Mātes Baznīcas vajadzībām.

[...]

Savu garīgo bērnu un lūgšanu grupu vārdā es pateicos Jums par skaidrajiem un noteiktajiem vārdiem, kādus veltījāt, īpaši pēdējā enciklikā 'Humanae vitae', un es vēlreiz aplecinu savu ticību un beznosacījumu paklausību Jūsu apgaismojošajiem norādījumiem.

[...]

Kungs vēlas, lai izklīstu šie pārejošie mākoņi un Dieva valstība visās sirdīs uzvarētu, pateicoties Jūsu - visu kristiešu augstākā Gana - apustuliskajam darbam. Domās nometies pie Jūsu kājām, es lūdzu Jūsu svētību sev, saviem brāļiem, garīgajiem bērniem, lūgšanu grupām, slimniekiem, kuri pie manis vēršas, un visām labajām iniciatīvām, kuras Jēzus vārdā un ar Jūsu aizbildnību mēs cenšamies īstenot.

Sandžovanni Rotondo, 1968. gada 12. septembrī. Jūsu Svētības pazemīgais dēls tēvs Pio, 'Capp.no'".

Un jautājums visiem: "Vai es jau mēģināju iepazīties ar Vatikāna II koncila dokumentiem, kuri jau ir latviešu valodā? Vismaz ar vienu dokumentu? Vai es to bieži lasu? Un vai es bieži savā individuālā lūgšanā lūdzos par Svēto Tēvu Francisku?"

Franciskāņu lūgšana

Otro reizi es atvēru grāmatu par sv. tēvu Pio, kas ir kirēnietis visiem un atradu kādu fragmentu. Šī fragmenta vārdi nav tēva Pio, bet tos runāja Ravennas arhibīskaps sv. tēva Pio lūgšanu grupām, kuras lielā skaitā atbrauca uz savām tikšanām Boloņā, Itālijā, 1960. gadā. Es domāju, ka šie vārdi attiecas arī uz mums, sevišķi uz tiem, kuri ir sv. Franciska bērni, un aicina uz kaut ko ļoti svarīgo, uz tādu darbu, kurā katram atradīsies vieta:

"...un jūs zināt, ka svētais Francisks un viņa sekotāji mums ir atstājusi baznīcas, klosterus un neskaitāmus labos darbus. Taču atcerieties, ka šīs baznīcas, klosteri un karitatīvais darbs ir auglis Franciska dotajam garīgumam, kam izdevās mainīt tā laika sabiedrību, kas bija gandrīz tikpat slima kā mūsējā.

Lūgšanu grupu draugi, cik gan vērta būtu tik skaista baznīca kā šī - svētā Franciska baznīca Boloņā -, cik gan vērta būtu Ciešanu atvieglošanas mājas celtniecība, kaut arī tai piemistu viņa vitālais gars, ja mēs nedotu kaut ko no sevis, ja mēs nepārveidotu visu ap sevi par baznīcu, par Ciešanu atvieglošanas, tas ir, Tuvākmīlestības, māju. Ja viss būs baznīca, ja viss būs tuvākmīlestība un ja viss pirmkārt būs lūgšana, tad jūsu kustība kļūs, ja atļausiet sacīt, viena no skaistākajām, varbūt pati skaistākā lappuse svētā Franciska un viņa darbu vēsturē kopš franciskāņu ordeņa aizsākuma trīspadsmitajā gadsimtā".

Pie kā turas sv. Francisks?

Pirms brīža Anželika man uzdeva jautājumu, kuru līdz beigām nesaprotu, jo es neesmu zinātnieks. Bet pastāstīšu ar saviem vienkāršiem vārdiem un Franciska vārdiem par to, kas Franciska doktrīnā bija ļoti svarīgs.

Vajag ar kaut ko sākt, tad sāksim ar sv. Franciska ordeņa Regulu. Kad jau Francisks zināja, kā viņam dzīvot kā jaunam cilvēkam, tas nozīmē tādam, kas atgriezās un kalpo Baznīcā, un viņa liecība - patiesa un dedzīga - atnesa pirmos augļus, tas ir brāļus, kuri viņam sekoja, viņš nolēma (pēc konsultācijam ar Asīzes bīskapu), lai šo Dieva dāvanu, jauno brālību, jauno ordeni, padot pašam Pāvestam. Francisks devās uz Romu un saņēma no Pāvesta Innocentija III svētību jaunam ordenim un tā regulai (1209. gads). Šī regula bija īsa, ietvēra sevī dažus teikumus no sv. Mateja Evaņģēlija.

Pāvests deva franciskāņu ordenim arī kardinālu, kas mūkiem palīdzēja dažādās lietās. Nākamais Pāvests sūtīja Francisku uz Svēto Zemi, lai viņš tur sludinātu visiem mieru. Mēs zinām, ka tas notiek līdz šim.

Francisks, pēc pāvesta Innocentija III sprediķa par krustu, pieņēma savam ordenim krusta zīmi "Tav" formā. Pāvests savā sprediķī Laterāna IV koncila laikā balstījās uz pravieša Ezehiēla grāmatas fragmenta, kur bija runa par vīriem, kuri vienmēr ir uzticīgi Dievam, un tāpēc tika apzīmogoti ar "Tav" zīmi. Vajag zināt, ka ar tādu zīmi Ēģiptes zemē ebreji apslacinaja savas durvis, jā, apslacināja savu māju durvis ar nokauta jēra asinīm. Mēs varam pateikt, ka mēs esam apzīmogoti ar Dieva Jēra Vissvētajām Asinīm un tāpēc varam nēsāt uz sevis Jēzus Kristus krusta zīmi.

Tālāk, nakamais pāvests, Honorijs, apstiprināja Franciskam jauno regulu (1223. gadā), kas balstījās uz pirmas un so pirmo ietvēra sevī. Šajā regulā, kas saucas "Regula apstiprinātā", pāvests raksta: "Mazāko brāļu regula un dzīve ir, proti, pildīt mūsu Kunga Jēzus Kristus svēto Evaņģēliju dzīvojot paklausībā, bez īpašuma un šķīstībā". Bet tūlīt šiem vārdiem, kuri rāda pamatu, seko vārdi, kuros parādas sv. Franciska mīlestība uz sv. Tēvu un uz Svēto Dieva Baznīcu: "Brālis Francisks apsola paklausību un cieņu Honorija pāvesta kungam un viņa likumīgiem pēcnācējiem, un Romas Baznīcai". Tā protams nav mūsdienu valoda un tas ir dokuments, kas tomēr īsos vārdos liecina par būtiskām lietām.

Svētais Francisks nolēma arī, lai franciskāņu breviārs būtu visvairāk līdzīgs Pāvesta kūrijas breviāram, par ko arī īsi rakstīja Regulā: "Kleriķi lai skaita Dievišķo dievkalpojumu pēc svētās Romas Baznīcas likuma".

Es ceru, ka ar laiku arvien vairāk un skaistāk varēs uzzināt par sv. Francisku, viņa ordeņa zariem un doktrīnu viņa rakstos. 

Tuvojas sv. tēva Pio piemiņas diena.

Sv. tēva Pio piemiņas diena ir 23. septembrī un šogad tie jau ir 49. gadi, kad viņš aizgāja mūžībā, lai dzīvotu Debesu Tēva mājās. Bet viņam šeit, virs zemes, ir pienākumi, kurus viņam deva Dievs un kuri ir saistīti ar Svēto sadraudzības patiesību. Daudzi cilvēki varētu pateikt, ka sv. tēvs Pio par viņiem maigi rūpējas, un ka Dievs viņiem deva šo Svēto, kurš piedzima Pjetrelčīnā un vēlāk dzīvoja Sandžiovanni Rotondo klosterī, un ka daudziem cilvēkiem šis mūks kļuva ļoti svarīgs ceļā uz svētumu.

Kad atvēru grāmatu "Svētais TĒVS PIO no Pjetrelčīnas - kirēnietis visiem" un sāku lasīt, tad ātri atklāju, ka tā nav tāda grāmata, kuru cilvēks lasa, beidz, pārdomā un meklē citu grāmatu. Autors tā sagatavoja saturu, lai būtu garīga barība konkrētām tēmām. Un lūk, nodaļā "Labāk mirt, nekā kaut reizi sagrēkot", kad pats virsraksts rāda kaut ko, liekas, neiespējamo, mēs redzam tēvu Pio, kas ieiet garīgajā cīņā, kurā, liekas, nav nekādas cerības, jo pat Svētie Raksti liecina, ka pat taisnīgais septiņas reizes dienā krīt grēkā. Svētais tēvs Pio ieiet šajā cīņā ar cerību, ka Dievs viņu stiprinās un neļaus kārdināt vairāk, nekā viņš varētu izturēt.

Autors raksta:

"Ļaunā gara neatlaidība sastapās ar sīkstu pretestību - tēvs Pio bija nolēmis nekādā gadījumā nezaudēt mīlestību pret Dievu un bija gatavs paciest jebkādas mocības un sāpes".

Tad centrā bija mīlestība pret Dievu un, kā tālāk ir rakstīts, šaubas par šo mīlestību, "vai viņš atbilst mīlestības prasībām", tās viņam nesa arī lielas ciešanās. Un kādā vēstulē savam garīgajam tēvam viņš raksta:

"Par to visu [netīrajiem kārdinājumiem] es saskaņā ar Jūsu padomu pasmejos kā par kaut ko tādu, par ko man nav jāuztraucas. Tikai dažbrīd sāpina tas, ka neesmu drošs, vai pirmajā ienaidnieka uzbrukumā pietiekami izrādīju pretestību".

Mēs ceram un ticam, ka šīs ciešanās, kuras pieredzēja sv. tēvs Pio, ne tikai ir vienotas ar Jēzus Kristus Ciešanām, kas nes mums pestīšanu (un tas ir galvenais), un ne tikai mēs mācāmies, kā veidot savu garīgo dzīvi un kā garīgi cīnīties. Es domāju, ka tā ir zīme (arī tas ka cilvēks ik pēc laika atgriežas lasīt par t. Pio), ka viņš par mums rūpējas, kā mūsu aizbildnis pie Dieva.

Sv. Tēvs Pio, lūdzies par mums.

Jēzus ir Dievs. Lūdzies uz Viņu.

21. septembrī tiek svinēti svētā Mateja Apustuļa svētki. Paskatīsimies, kādā kontekstā Jēzus paaicināja muitnieku Mateju. Redzēsim, cik viss notiek dinamiski, ātri, un Jēzus parāda savu Dievišķo spēku, satikdami konkrētus cilvēkus ļoti skaidrās situācijās. Es domāju, ka var paskatīties uz savu piedalīšanos svētajā Misē, kurā Jēzus nāk satikties ar mums un pieskarties mūsu konkrētām problēmām. Kā mēs gribam satikties ar Jēzu?

Lūk, Jēzus "iekāpa laivā, un mācekļi sekoja Viņam". Pēc tam "jūrā sacēlās liela vētra" un mācekļi lūdza Jēzu: "Kungs, glāb mūs!" Tad "Viņš pavēlēja vētrai un jūrai, un iestājās pilnīgs klusums".

Jau būdams krastā Jēzus izdzina ļaunus garus no diviem cilvēkiem. Tad brauca ar laivu atpakaļ.

Jēzus teica paralizētajam: "Uzticies, dēls, tavi grēki tev piedoti!" un tūlīt viņu izdziedināja. "Kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņš redzēja cilvēku, Mateju vārdā, sēžot muitnīcā. Un Viņš sacīja tam: Seko man! Un tas uzcēlies sekoja Viņam".

Tālāk pie Jēzus nāca muitnieki un grēcinieki. Atnāca uz 'konsultācijām' sv. Jāņa Kristītāja mācekļi. Jēzus visu skaidroja viņiem un citiem, kuri uzdeva jautājumus.

Pēc tam atnāca kāds priekšnieks un Jēzus gāja viņam līdzi uz kādu neiespējamo situāciju. Pa ceļu vēl bija tikšanās ar slimo sievieti, kura ļoti gribēja ar Jēzu satikties un Viņa drēbēm pieskarties un viņas dzīvē notika brīnums. Un priekšnieka ģimenē arī notika brīnums. Un šajā laikā Jēzus tālāk darbojās. Jēzus darbojas visu laiku.

Kā jau bija teikts vienā no iepriekšējām ziņām, jābūt sagatavotam svētajai Misei, jāsagatavo savi lūgumi, lūgšanas, pateicības lūgšanas. Tas nav mākslīgi, ja es to darīšu. Paskatīsimies un padomāsim, kā Jēzus sagatavojies tam, ko viņš darīja sv. Mateja Evaņģēlija fragmentā, par kuru augšā? Un vēl vairāk, kā teica Jēzus māsai Faustīnei, Viņš nāk ar žēlastību pilnām rokām, lai tās iedotu mums. Iesim Viņam un Viņa gribai pretī, lai visskaistāk pildītu Viņa gribu un tādā veidā parādītu mūsu mīlestību uz Viņu.

Audio. Garīgā dzīve un garīgā cīņa. Radio Marija Latvijā.

Audio. Garīgā dzīve un garīgā cīņa. Radio Marija Latvijā.

Liels paldies Solveigai un Arsenijam par viņu brīnišķo raidījumu "Duc in altum":

http://arhivs.rml.lv/RML_arhivs/Raidijumi/Duc%20in%20altum/2017-09-18_17-00_GarigaDzive_GarigaCina.ogg

Jēzus un mēs Euharistijā

Dažas reizes dzīvē man sanāca uzdot citiem neparasto jautājumu, tādu jautājumu, uz kuru tiem, kuriem vajadzēja (es ceru) zināt atbildi, neatrada atbildi.

Šis jautājums bija, varbūt, divains. Varbūt tāpēc, ka parasti cilvēks nedomā par tādām lietām. Bet arī bija uzdots neparastiem cilvēkiem, tādā nozīmē "neparastiem", ka kalpot pie altāra nav parasta darbība, jo tā ir kalpošana pašam Dievam, Dieva Dēlam Jēzum Kristum, Kurš nāk pie mums Vissvētākajā Sakramentā konsekrācijas brīdī.

Lūk, mēs redzam, ka situācija ir neparasta, jo tā ir liturģija, kuru protams dara cilvēki, bet nedrīkst nekad aizmirst, ka Galvenais, bez Kura arī šīs liturģijas nebūtu, ir pats Dievs. Un ir tie, kuri kalpo pie paša altāra, un, kādā veidā, viņi ir konsekrācijas liecinieki. Šī neparasta darbība prasa no neparastiem cilvēkiem, kuri piedalās liturģijā, svētajā Misē, vai citā euharistiskā dievkalpojumā, ļoti konkrētu pienākumu. Kādu pienākumu? Atdzīvināt savu ticību.

Tagad vajadzētu atpūsties, padzert tēju, pastaigāt un padomāt par to, kas jau tika nolasīts.

Labi, ejam tālāk. Mēs jau kopš viduslaikiem (ne tikai) zinām, ka ticība meklē iespēju, lai tā tiktu saprasta. Meklē iespēju arvien ciešāk saistīties ar prātu, lai tas, ko Dievs atklāja un dod caur Baznīcu, tiktu saprasts; lai ticības saturs tiktu pieņemts kā patiess, tas nozīmē, ka patiess ir tas, ko Dievs atklāja - mūsu dzīvei jābūt tādai, kas ar katru soli mēģina liecināt par patiesu Dievu, par Dievu, Kas ir Patiesība. Bez prāta nav tādas iespējas un tas prasa garīgo darbu ikdienā.

Tagad ir laiks uzrakstīt šo jautājumu, kurš ir saistīts ar divām lietām (lai nekomlicētu):

1. Jēzus paslēpts Vissvētākajā Sakramentā ir dzīvs un es esmu aicināts satikties ar Viņu, kā satiekas divas personas - vienā ir Dievišķā Persona (Jēzus) un otrā persona (es).
2. Jēzus ir klātesošs neatkarīgi no manas uzmanības vai neuzmanības. Vislabāk būtu nekad nezaudēt kontaktu ar dzīvo Dievu paslēpto konsekrētajā Hostijā. Jārūpējas par Jēzu Euharistijā un nekad nedrīkst Viņu zaudēt no acīm. Jēzus ir klātesošs konsekrētajā Hostijā un tad, kad priesteris to lauž, arī pilnīgi klātesošs katrā mazā Hostijas daliņā uz patenas un uz korporāla, kad tur kāda maza daliņa krita. Tas attiecās arī uz konsekrēto Vīnu, zem kura zīmes slēpjas Jēzus Kristus Asinis.

Labi. Tagad šis jautājums: Kāda ir būtiska atšķirība starp tabernākulu un korporālu?

Tos, kuri nesaprotas šajos liturģiskajos jautājumos, neaicinu dot atbildi uz šo jautājumu, bet pārdomāt savu piedalīšanos svētajā Misē, cik tā ir dievbijīga, pilnīga, sagatavota, cik es mēģinu vienoties ar Jēzu Vissvētākajā Sakramentā, kā es liturģijā sekoju Jēzum, Kas runā caur lasījumiem un pēc tam nāk konsekrācijas laikā; un kādi nodomi ir man sagatavoti, lai es Viņam izteiktu savus lūgumus tad, kad Viņš nāk pie manis svētajā Komūnijā?

Lūdzu, nemēģini ātri atbildēt uz šo jautājumu. Nav ko steigties. Pārdomā par savām attiecībām ar Euharistisko Jēzu. Es šeit neskaidrošu šīs lietas.

Kas ir konsekrēta dzīve?

 Apmēram pirms diviem gadiem es uzrakstīju īsu ziņu par konsekrēto dzīvi. Šajā laikā es dzīvoju Viļakā. No šī laika tika pastiprināta brālība, vismaz ārēji, jo es esmu tuvāk saviem līdzbrāļiem kapucīniem, bet apustulātā arī daudz ir mainījies, vismaz formas:

   Šodien pie manis ciemos atbrauca ordeņa līdzbrālis, tēvs Krišjānis no Rīgas. Tāpēc es atstāju saplānotus darbus ar malku un ar prieku gaidīju savu brāli.

    Kas ir konsekrēta dzīve? Mūs, jaunus kapucīnus, vai vēl tos, kuri tikai gribēja par tiem kļūt, mācīja, ka mūsu dzīvē ir jābūt četri elementi: Pirmais un galvenais - kontemplācija, lūgšana, kontakts ar Dievu. Otrais - nabadzība, lai nepiesaistītos lietām, lai strādātu pateicoties talantiem, kurus Dievs deva, lai visā meklētu un pildītu Dieva gribu. Trešais - brālība, dzīve brāļu kopienā, kā garīgajā ģimenē, kur viens par otro rūpējas labāk, nekā māte par savu bērnu. Ceturtais - apustulāts, lai brālis, kas dzīvo un iesakņojas trijos elementos, ar Dieva palīdzību un ar brāļu palīdzību (caur lūgšanu un klātbūtni), sludinātu Evaņģēliju tā, kā Dievs viņu iedvesmos.

    Konsekrētā dzīve tas ir aicinājums, lai sekotu Jēzum, Kas ir paklausīgs debesu Tēvam, nabadzīgs un šķīsts. Tas nenozīmē, ka sekotāji, kuri atstāja visu, jau uz reiz ir kā Jēzus. Nē. Bet tas ir aicinājums, lai atstātu visu, arī savu gribu, un ietu un sekotu Jēzum. Tas ir ikdienišķs uzdevums, brižiem patiesi smags darbs, lai uzvarētu savus ienaidniekus, starp kuriem vistuvākais ir mūsu paša miesa - vajag padot to Dieva gribai. Dažreiz līdz mocekļa nāvei, ikdienā - tā sauktajā "baltajā moceklībā". Tāpēc svētais Francisks uzdzirdot par savu piecu līdzbrāļu mocekļa nāvi Ziemeļāfrikā, teica: "Beidzot, man ir pirmie patiesie brāļi".

Kā sv. Francisks skatās uz cilvēku?

Kādreiz es satiku kādu cilvēku, kas teica, ka jau ir vecs un tālāk dzīvē mierīgi pavadīs laiku. Un tajā viņam palīdzēs hobijs - makšķerēšana un datorspēles. Bet zināt cik viņam bija gadu? 50!!! Tagad pēc 20 gadiem jau tikai sēž datorspēlēs dziļās skumjās. Kā viņam palīdzēt?

Cits cilvēks, kas arī nav vecs, nolēma, ka neko vairs dzīvē nedarīs, ka viņam jau pietiek tas, kas viņam ir. Nekādi argumenti nepalīdz. Laikam abos gadījumos prāts atstāts novārtā?

Protāms abos gadījumos var palīdzēt lietojot asus "instrumentus", bet problēma ir dziļāk, kur cilvēkam vajadzētu satikties ar Dievu, cilvēka garā, kur nevienam citam cilvēkam nav pieejas. Ko darīt?

Svētam Franciskam bija sevišķa nostāja pret citiem cilvēkiem. Lūk, jaunajā sv. Franciska biogrāfijā, kuru uzrakstījis dominikāņu tēvs Augustin Thompson, autors atklāj, ko viņu iemācīja Svētais no Asīzes.

1. Dieva mīlestība dara cilvēka dvēseli jauno. Pateicoties tam cilvēks dara labumu savam tuvākajam. Bet vēl svarīgākais ir mīlēt cilvēku, un ne tāpēc mīlēt, ka es gribētu viņu padarīt labāko.
2. Jāmācās - paaicinājuma ceļā - pareizi redzēt Dievu un radību.
3. "Patiesa garīgā brīvība, patiesi kristīgā brīvība, ir nevis neatkarības, bet paklausības rezultāts". "Brīvība nozīmē būt 'visu vergs'".

Un ievada beigās autors raksta skaistus vārdus, pie kuriem labi ir turēties, lai līdzdarbotos ar Dievu, ka nav viena viegla ceļa uz svētumu.
Tad, pie darba.

Cik bīstami ir lasīt grāmatas.

Pirms pāris dienām t. Krišjānis man deva Johana Jorgensena grāmatu "Svētais Asīzes Francis" un šajā brīdī es nezināju, kādi pārdzīvojumi sāksies. Situācija ir tāda, ka grāmata vēl nav nolasīta un ātri nebūs, varbūt pavisam nebūs. Kāpēc? Klausieties.

Grāmata sākās ar svētā Franciska miera lūgšanu. Es nezinu, vai tā bija oriģinālā grāmatā, vai tie, kuri Latvijā izdeva šo grāmatu, ielika šeit šo lūgšanu. Bet ko raksta poļu franciskāņu tēvs Vaclavs Mihaļčiks (Wacław Michalczyk)? Grāmatā "Św. Franciszek. Św. Klara. Pisma" no 2015. gada viņš raksta, ka nav zināms, kas ir šīs lūgšanas autors. Pirmo reizi šī lūgšana tika publicēta katoļu laikrakstā "La Clochette" (zvaniņš) 1912. gada decembrī un saucās "Skaista lūgšana skaitīšanai svētās Mises laikā". Tur nebija ne autora, ne avota. Varbūt šī laikraksta dibinātājs pr. Estērs Ogūsts Bukerēls (Esther August Bouquerel) pats to uzrakstīja.

Jau nākamajā gadā šī lūgšana atrodas mieram veltītā laikrastā "Annales de Notre-Dame de la Paix", bet pēc diviem gadiem šī lūgšana, kura jau saucas "Lūgšana uz Vissvēto Jēzus Sirdi", ir Vatikānā un ļoti patīk Pāvestam.

1916. gadā Vatikāna žurnāls "L'Osservatore Romano" publicē to pirmajā lapas pusē zem virsraksta "Miera lūgšana" (vai "Lūgšana par mieru").

1918. gadā šī lūgšana atrodas uz sv. Franciska no Asīzes svētbildītēm, Francijā, un tur arī kopš 1925. gada izplatījās starp protestantiem, jo viņu Miera bruņinieku kustība pieņēma so lūgšanu par savējo. Viņi arī saistīja šo lūgšanu ar svēto Francisku no Asīzes.

1925. gadā un 1936. gadā ir tulkojumi angļu valodā, arī anglikāņu lūgšanas grāmatiņā.

1937. gadā miera lūgšana tika pārtulkota uz vācu valodu.

1945. gadā protestanti Ženevā pieņem šo lūgšanu.

Šī lūgšana tika izlasīta Sanfrasisko, kad tika dibināta Apvienoto naciju organizācija.

1947. gadā, Francijā, katoļu vidū pirmo reizi saista šo lūgšanu ar svēto Francisku.

Kā šī lūgšana atnāca uz Poliju? Lūk, šīs polietes, kuras vācieši turēja savā Ravensbrīka vācu koncentrācijas nometnē un izdzīvoja, tika pēc kara sūtītas uz Zviedrīju. Pēc tam, kad brauca uz Poliju, katra saņēma svētbildīti ar sv. Francisku un šo lūgšanu. Šī lūgšana tika pirmo reizi publicēta poliski 1946, gadā, laikrakstā "Zemnieku pasaule" ("Chłopski świat") 8. numurā, zem virsraksta "Francisks no Asīzes". Šajā artikulā autors raksta, ka šo svētbildīti un lūgšanu deva redakcijai ieslodzītā ar tetovējumu nrs 18279.

Nākama lieta izlasīta Johana Jorgensena grāmatā, bija saistīta ar svētā Franciska ģimeni. Lūk, autors raksta, ka Franciska tēvs ir no Moriconi ģimenes. Šis ģimenes centrs atrodas Lukas (Lucca) pilsētā. Tā bija ļoti varena un bagāta ģimene, ar nozīmīgiem kontaktiem visā Eiropā. Par to ir rakstīts kādā 19. gadsimta grāmatā un vēlāk arī citās grāmatās. Tās balstas uz senākiem avotiem, ģimenes ģenealoģijām un tam līdzīgām lietām. Pat daži ģimenes pārstāvji atnāca uz Poliju 16. un 17. gadsimtā un tur palika, bet Polijas karalis Jans Kazimiežs deva viņiem zemi Lietuvā, tas nozīmē, ka jau netālu Latvijai. Viņi Polijā drusciņ mainīja uzvārdu uz "Morykoni". Šīs informācijas atrodas arī itaļu franciskāņu daudzās mājas lapās.

Arī daudzos avotos ir par sv. Franciska māti, ka viņa esot no Dienvidfrancijas aristokrātiskās ģimenes. Bet. Bet.

Vienā vienīgā tekstā (internetā) tika paskaidrots, kā šīs ziņas izplatījās, ka kāds gribēja savā ģenealoģijā pielīmēt Svēto (sv. Francisku), kas nestu lielāko slavu šai ģimenei. Tāpāt ar sv. Franciska māti - šajos laikos nebija tādas iespējas, lai kāds tirgotājs (kaut gan bagāts) varētu salaulāties ar kādu kundzi no aristokrātijas.

Beidzot, sv. Francisks nav no aristokrātijas, bet no vienkāršiem ļaudīm. Aristokrātija, bruņinieki saucās šajos laikos "MAIORES" (lielākie), bet vienkāršie ļaudis "MINORES", kaut gan starp tiem bija diezgan daudz bagātnieku.

Skaidrā lieta, ka sv. Francisks, dibinādams savu ordeni, deva tam nosaukumu ORDO FRATRUM MINORUM (Mazāko brāļu ordenis), lai šie būtu tie pēdējie un visu kalpi. Padomājiet, cik ļoti vajadzēja darboties Dieva žēlastībai cilvēku sirdīs, un cik spilgts un mirdzošs, un stiprs bija Franciska piemērs, ka starp pirmiem viņa brāļiem bija MAIORES, un arī svētā Klāra un viņas pirmās sekotājas, klostermāsas, bija arī MAIORES.

Lūk, cik bīstami ir lasīt grāmatas.

Žēlsirdība un piedošana

Šodien Dieva Vārds mūs aicina piedot, piedot katru reizi, katrā situācijā. Sākumā tomēr vajag uzrakstīt dažus vārdus, kas labāk, es ceru, šo lietu parādīs, jo pareizā gaismā.

20. gadsimtā Ltavijā tika izdotas dažas grāmatas veltītas Dieva žēlsirdībai. Par vienu es kādreiz rakstīju - 1950 gads - uzrakstītā ASV vai Kanādā, izdota 1953 gadā tēvu Mariāņu izdevniecībā Viļānos.

Otrā man tagad ir uz galda:

"SŪTU TEVI DIEVA ŽĒLSIRDĪBAS KULTA IEVIEŠANĀ.

'Jēzu, es Tev uzticos'

Dievmātes Žēlsirdības ordeņa māsas Faustīnas Kovaļskas dzīvesstāsts"

Rīga 1995

Šai gramatai ir arī arhibīskapa Jāņa Pujata imprimatur.

Šai skaistai grāmatinai ir 15 lpp. Tajā ir īsas informācijas par Dieva žēlsirdību, ko Jēzus atklāja Māsai Faustīnai. Es to redzu kā mazo, bet svarīgo, soli uz priekšu Dieva žēlsirdības kulta izplatīšanā. Tāpēc, ka šī  grāmatiņa ir maza, ir dažas neprecīzi uzrakstītas lietas, piem. nav atdalīts tas, kas ir Dieva žēlsirdības godināšanas pamats (paļāvība uz Dievu lūgšanā un žēlsirdības darbi tuvākajiem) no Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem (kronītis, svētbilde un citi). Tomēr varbūt tas bija liela palīdzība tiem, kuri izlasīja to, iemācījās skaitīt kronīti, godināt žēlsirdības stundu un svētbildi, tā ka pēc daudziem gadiem Dieva žēlsirdības kronītis nebija jau kaut kas eksotisks, bet zināms, vajadzēja tikai pareizi pārtulkot un padziļināt zināšanu (piemēram kādi ir Jēzus apsolījumi), un šī grāmata mācīja cilvēkus, ka ļoti svarīga ir paļāvība un uzticēšanās Dievam, kā arī žēlsirdības darbi.

Tad šīs grāmatiņas un Dieva žēlsirdības kulta izplātītāji izdarīja lielo darbu, arī garīgā nozīmē, ka tagad gaidām, ka būs varbūt vistuvākajā laikā pieņemta viena pareiza Dieva žēlsirdības kronīša tulkojuma versija. Tajā visā nevar neredzēt Dieva plānu, kas audzina savus bērnus un rāda mums, ka vajag piepūlēties, lai būtu augļi. Nepietiek garīgajā dzīvē un lūgšanā kaut ko iemācīties, bet jāsaprot kas tas ir un pareizi lietot.

Pateicoties Dieva žēlsirdībai, par kuru tik daudz un skaisti stāstīja Jēzus sv. Māsai Faustīnai, cilvēks var iemācīties darīt žēlsirdības darbus, dzīvot paļāvībā uz Dievu un praktizēt arī piedošanu - vienmēr un katrā situācijā. Jo Jēzum ļoti rūp grēcinieki. Viņš negrib, lai tie ietu pazušanā, bet tieši grib, lai tie atgrieztos; Dieva žēlsirdība tos meklē.

Lai šie vārdi palīdz mums piedot vienmēr un neraudāt par kādiem mūsu ievainojumiem, bet rūpēties par Dieva žēlsirdību un lūgties par grēciniekiem.

Kam ir vajadzīgi kapucīni?

Šodien uz Rīgu atbrauca kāds rakstnieks no Igaunijas, Viņš meklēja materiālus par tēvu Andreju (Jāni) Pavlovski, jo tie viņam vajadzīgi grāmatas rakstīšanai. Tēvs Andrejs daudzu igauņu atmiņā palika dzīvs un tāpēc kāds nolēma savākt informācijas par viņu, arī Latvijā, un uzrakstīt grāmatu.

Jāredz tas viss visā kontekstā, tas nozīmē, ka kapucīni bija klātesošie Igauņijā jau kopš 1930. gadiem un dažas paaudzes Baznīcā varēja ar viņiem satikties. Kā raksta t. Krišjānis savā maģistra darbā, Igauņijā kalpoja kapucīni no dažām valstīm. Un viens no viņiem pat pārtulkoja Svētos Rakstus un tie ir igauņu valodā. Kapucīni, to starpā arī t. Andrejs, bija Igauņijā un tikai Dievs zin, vai bārdainie mūki tur atgriezīsies.

Mēs ceram ka šis rakstnieks uzrakstīs savu grāmatu un mēs varēsim to nopirkt pēc kāda laika. Kaut gan tā ir tik ļoti atšķirīga valoda, bet ne tā, ka pavisam nevar neko saprast, jo tomēr ir daudzi līdzīgi, vai pat gandrīz tādi paši vārdi. Es jau to pārbaudīju, kad lasīju drusciņ grāmatu veltīto kādam latviešu priesterim, kas kalpoja Igauņijā. Protams igauņu valodā.

Kapucīni un citi priesteri nav nepieciešami rakstniekiem, bet Baznīcai. Tāpēc lai nekad nebeidzas lūgšana par paaicinājumiem uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi.

Bet kam konkrēti ir vajadzīgi kapucīni? Tam, lai cilvēki nebūtu slēgti sevī gan individuāli, gan mazās grupās; lai svētuma augļi ticīgos parādītos gan tajā, gan nākamās paaudzēs. Jo ir laikam tāda tendence, lai cilvēku sākumā iepakotu kādā maisā, kādā kastē, dotu viņam medu, lai viņš no šīs perspektīvas redzētu Baznīcu kā kādu ārējo lietu, tādu, kas nespēj organizēt manu dzīvi. Bet jādzīvo Baznīcā un visām kopienām jāorganizējas pie Jēzus, pie Jēzus, Kas ir Vissvētākajā Sakramentā. Ja, šo sestdien bija brāļiem kapucīniem svētās Mises un citi dievkalpojumi septinām dažādām kopienām, Rīgā un Olainē. Ticīgie cilvēki, dažādu paaicinājumu apdāvināti, meklē iespēju satikties ar Jēzu, brāļu un māsu kopienā.

Daži stariņi par svētīgo tēvu Honorātu, kapucīnu (1829-1916)

Šis teksts nebūs svētīgā Honorāta biogrāfija, bet ieskatīsimies viņa dienas grāmatā, kuru - būdams ordenī - rakstīja. Šajā grāmatā viņš ievietoja savas garīgas pārdomas, vārdus no meditācijām, rekolēkciju lēmumus, atgriešanās centienus, dienas kārtību. Par šiem rakstiem neviens nezināja, tos atrada viņa klostera cellē nāves dienā. Svētīgais Honorāts šo grāmatu rakstīja sev, bet Dieva priekšā, tā bija - ja drīkst tā teikt - viņa garīgās dzīves rokas grāmata, bet arī viņa garīgās dzīves atspulgs. Kādā mērā tā ir kā lūgšana vai liecība par lūgšanu. Tā ir kā ceļš uz svētumu, pa kuru šis mūks gribēja iet stingri un precīzi, lai ierobežotu un atmestu to, kas traucē attiecībās ar Dievu; lai būt gatavam pildīt Dieva gribu un pieņemt to, ko Dievs ir sagatavojis. Jo laiki bija tādi, ka valsts arvien vairāk ierobežoja brīvību, arī ticības brīvību, ļoti ierobežoja garīgo aprūpi, ka kalpošanas laukums palika arvien mazākais. Tāpēc svētīgais Honorāts Kozminskis nolēma visu, pilnīgi visu šajā laukumā, piepildīt ar Dievu - vai svētajā Misē, vai grēksūdzē (ļoti liels katehizācijas un evaņģēlizācijas laukums), vai rakstīšanā - garīgajā literatūrā (sevišķi klostermāsām slēptajās kongregācijās), vai rakstīšanā sev un Dievam dienasgrāmatā ("Notatnik duchowy").

Šeit būs daži mazi fragmentiņi, kā arī fragmentu saīsinājumi.

***

Visām rekolēkcijām tēvs Honorāts pieņem šādus principus:

1. Pēc kādām rekolekcijām gatavo un raksta savus lēmumus.
2. Viņš grib mainīt savu dzīvi.
3. Lēmumiem no rekolekcijām jābūt tādiem, lai tas būtu atgriešanās un dzīves atjaunotnes pamats.
4. Lēmumi jāraksta, lai pie tiem grieztos.
5. Neko nedrīkst mainīt lēmumos, bet ja mainīt, tad tikai uz labāko.

***

Pēc kādām rekolekcijām Svētīgais raksta:

1. Viņš lūdz Mariju, Dieva Māti, lai Tā būtu viņa atgriešanās aizbildne.
2. Viņš lūdz Mariju, lai Tā viņu sargātu, atgadinātu par lēmumiem, palīdzētu izpildīt tos.
3. Viņš lūdz Mariju, lai Tā pieņemtu savā sirdī šos viņa lēmumus un centienus atgriezties, un lai upurētu tos Dievam no savas sirds.
4. Viņš lūdz Mariju, lai Honorātam Tā izlūgtu pie Dieva vēl bagātāko svētību.

***

Pēc citām rekolekcijām Honorāts...:

1. ...lūdz Dievmāti, lai Tā viņu uzņemtu savā sirdī, jo viņš vēlas dzīvot šajā sirdī, sekot viņas sirds tikumiem, grib visu pārdzīvot kopā ar Mariju, grib kalpot Dievam no Marijas sirds; viņš vēlas tādā veidā kļūt par Dievam patīkamu upuri.
2. ...upurē no jaunā Marijas sirdij klostermāsas no kongrgācijām, kuras viņš dibināja, un vēlas šīm kongregācijām vislabāk kalpot.

***

Pēc 40. dienu rekolēkcijām:

1. Svētīgais Honorāts redz ļoti dadz žēlastību, kuras Dievs viņam piešķir.
2. Kapucīns saprot, ka Dievs viņu aicina atgriezties.

***

Citreiz viņš raksta par saņemtām žēlastībām:

1. Atgriešanās - viņš jūtas kā kāds, kas atgriezās no elles, lai šeit, virs zemes, labotos un gandarītu, pateiktdamies Dievam par atbrīvošanu no Sātana verdzības.
2. Viņš redz savu dzīvi kā kalpošanu Dievam, Kurš viņu izglāba.
3. Tagad Honorāts saprot, ka viņš pilnīgi pieder Dievam.
4. Svētīgais raksta, ka ne tikai jūt paaicinājuma balsi, bet jūt to vēl stiprāk un nemitīgi.
5. Viņš atzinas savos netikumos: iekārē un slinkumā, vājā mūka disciplīne, kopš noviciāta atzīstas, ka ir Jēzus nodevējs, ka zaudē Dieva žēlastības, ka neatbild paaicinājumam.
6. Jau daudzus gadus Honorāts lūdza Dievu, lai klosteros būtu dzīvs ordeņa gars, dievbijības gars, domāšanas par Dievu gars, gandarīšanas gars, augstākās pilnības un svētuma gars; Honorāts lūdz Dievu, lai palīdzētu viņam iet labošanas ceļu.

***

Darbs formācijas un jauno kongregāciju dibināšanas laukumā:

1. Svētīgais Honorāts sauc šīs dvēseles: nevainīgas, šķīstas, dedzīgas Dieva mīlestībā, nemitīgi lūgšanā, gandarīšanā stingras, ar visu sirdi drosmīgi iet uz pilnību, apdāvinātas ar Dieva dāvānām piešķirtām vienīgi izredzētiem Dieva kalpiem, neparasta dzīve, ikdienišķie un heroiskie tikumu pierādījumi, dzīvo stingrā konsekrētā dzīvē līdzīgi kā sv. Francisks un viņa brāļi, un kā sv. Klāra un viņas māsas, dzīva ticība, svēta degsme.
2. Viņš pats tieši tā gribēja dzīvot.
3. Honorāts saprata, ka Dievs deva viņam kalpot šīm dedzīgām dvēselēm, lai viņš zinātu, ka arī šodien var tik dedzīgi kalpot Dievam.

***

Šķērslis:

1. Daudz garīgas aprūpes, maz laika sev, lai dziļāk padomātu par savu garīgo dzīvi.
2. Viņš pieņēma lēmumus pēc rekolekcijām, pildīja tos, bet pēc dažiem gadiem pietrūka spēka.
3. Honorāts lūdza Kungu Dievu, lai to pārceltu mierīgajā klosterī, kur ir maz garīgas aprūpes.
4. Dievs atbildēja viņa lūgumam un jau nākamajā diena pārcela viņu uz citu klosteri (nakti atnāca cara policisti un visus mūkus - izņemot vienu - pārveda uz klosteri Zakročimjā).

***

Jaunajā klosterī:

1. Sākumā dedzība, bet virspusīga un ātri beidzās.
2. Honorāts saprata, ka labākas vietas labošanai viņam nebūs, viņam ir miers, klusums, garīgais tēvs, vajadzīgas grāmatas, celle un visu ko vajag.
3. Tēvs saprata, ka viņam jādarbojas uz reiz: sākumā 40. dienu rekolekcijas, kurās viņš grib:

• sagatavoties grēksūdzei no visas dzīves,
• paskatīties uz savu lūgšanu, garīgo aprūpi, mortifikācijai - kā tos uzlabot,
• labāk iepazīties ar ordeņa regulu, konstitūcijām, liturģiju,
• uzrakstīt lēmumus pēc rekolekcijām, arī atkārtot šos iepriekšējos lēmumus,
• ieviest kārtību dienas, nedēļas, mēneša un gada plānā,
• pilnīgi visu un precīzi rakstīt, lai nākotnē no jaunā to lasītu un labotu savu dzīvi. Tā būs viņa ikdienišķa dzīves regula.

***

Dažas domas no dienasgrāmatas ("Notatnik duchowy"):

1. "Es izjūtu lielo pateicību par paaicinājuma žēlastību; visas īpašības un dāvanas dotas apustuļiem esmu atradis konsekrētajā dzīvē".
2. "Dievs, Tu zini, ka es mīlu tikai Tevi vienīgo, tikai Tevi es vēlos, tikai Tevī es priecājos,, bet ja Tu redzi, ka es priecajos vairāk no tā, ko Tu dari caur mani, tad piedod un iznicini šo egoismu, un ļauj man priecāties tikai Tavā godībā, vienalga caur kādu cilvēku Tu to gribēsi izplatīt".
3. "Piepildīties vienīgi ar Dievu [...] bet no radībām [...] atraut sirdi".
4. "Kristus ir pasaules, Baznīcas un Ordeņa pamats. Šo triju iemeslu dēļ mēs visā esam Viņa parādnieki un mums jākalpo Viņam. Pilnīga gudrība ir pazīt Kristu, jo Viņā ir visa pasaule ar savu sākumu. Pazīt Kristu ir pilnīgs saprāts, jo Viņā atrodas visi praktiskie svētuma un tikuma principi. Pazīt Kristu - tā ir svētība, jo Viņš pats piepilda, bez Viņa nekā [nav]".
5. "Senāk es gribēju būt universālais un es biju nemierīgs, kaut gan es visu ķēru; šodien es neko neprotu un es esmu mierīgs. Kāpēc tādās tumsībās Tu, Dievs, atstāj cilvēku, ka viņam jāskrej pie Tevis ar tātām piepūlēm. Kristus ir mūsu gribas vislielākais labums, Viņš vienīgais ir spējīgs piepildīt sirdi".
6. "Kā Bezvainīgā Marija ir jūtīga uz katru trūkumu, tāpat arī mūsu sirdīm jābūt gatavām parūpēties par katru trūkumu. Darīt izvēli mīlestības darbos tikai lielākas un steidzīgākas vajadzības dēļ tur, kur Dieva Apredzība mūs ievieto".
7. "Lūgšana dziedina visu ļaunu. Lūgšanas [auglis] - laba dzīve".
8. Jēzu Kristu, "varbūt tāpēc man līdz šim viss gāja tik grūti un negribējās strādāt, ka es žēloju [veltīt] laiku lūgšanai, bet to veltīju darbam un es steidzos, cilvēciski maz gaidīdams Tavu palīdzību".
9. "Lai mana mortifikācija Tev patīk, apdāvini mani ar lielāko lūgšanu".
10. "Es gribu būt svēts ar jebkādu upuri".
11. "Apgaismo mani, [lai es zinātu] kas man jādara".

***

Svētīgā Honorāta dzīves ceļa atspulgs viņa dienasgrāmatā:

1. Viņš atmeta grēcīgo pasauli.
2. Viņš atmeta bailes pret pasauli, bet pieņēma Dieva bijāšanu.
3. Viņš dedzīgi veido sakramentālo dzīvi, kas stiprina viņa saites ar Baznīcu.
4. Viņš atmeta grēku, lai dzīvotu pēc Dieva gribas.
5. Viņš pieņēma paaicinājuma žēlastību ar pateicību un ticību.

***

Kādā runā klostermāsām:

1. "Jums vajag rūpēties par vienu lietu, tas ir, lai jūsu upuris būtu pilnīgs, lai jūs atdotos Dievam ar visu sirdi, lai jūsu starpā nebūtu nekādas šaubas un nenolemtības - vai Dievam [kalpot] vai pasaulei".

***

Kādās rekolekcijās kapucīniem viņš raksta:

"Cilvēkiem ir trīs mērķi:

1. Labāk pazīt Kungu Dievu.
2. Vairāk mīlēt Viņu.
3. Pieņemt spēkus dvēselei un miesai, un lai no tā būtu palīdzība vairāk kalpot Dievam, un lai citus vest uz Dieva mīlestību".

Mēs mācāmies kopā ar Kristu.

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Krusta Pagodināšanas svētkos mēs skatāmies uz šo vienīgo krustu, bet vēl vairāk uz Krustā Sisto, uz Jēzu Kristu. Mēs skatāmies uz Jēzu ar lielo mīlestību un ar lielo pateicību. Šajā brīdī, ja būtu tāda iespēja, mēs mainītos mīlestībā un pateicībā, lai pagodinātu Jēzu - Krustā Sisto, un lai pagodinātu Viņa krustu. Jēzu, mēs Tev pateicamies par Tavu Krustu, mēs Tevi mīlam.

Mēs skatāmies uz Jēzu, uz Dieva Dēlu, Kas kļuva cilvēks, lai mums parādītu paklausību Tēvam, lai mums iemācītu dzīvot pilnīgā paklausībā Dievam. Vēstules Ebrejiem autors rakstīja, ka Jēzus iemācījās paklausību caur to, ko izcieta. Šie vārdi nozīmē pirmkārt, ka Jēzus ir ne tikai īstais Dievs, bet arī īstais cilvēks. Otrkārt, ka Jēzus mācās, jo tā ir katra cilvēka spēja - mācīties, mācīties labas lietas, mācīties būt paklausīgam Dievam. Jēzum taču ir līdzīga pieredze kā mums - Viņš mācījās un iemācījās visu labo un vajadzīgo Viņa dzīvē. Jo taču Viņam viss bija jauns - Viņa dzīvē kā cilvēkam. Kaut gan Viņš, būdams Dievs, visu laiku rūpējas par katru cilvēku un par visu pasauli. Bet, lūk, šeit Viņš mācās. Un sevišķi mācās dzīvot paklausībā Tēvam.

Mums tādas lietas, kā paklausība Dievam, kā mīlestība uz Viņu, kā pazemīga un citi tikumi - godīgi sakot - laikam nāk ar grūtībām. Ar Jēzu bija savadāk, jo Viņš visu mācījās un visu darīja vienotībā ar Tēvu. Un tādā veidā parādīja mums ceļu pie Tēva. Tāpēc ir arī šī lūgšana: "Tēvs mūsu", kura iet mums līdzi mūsu dzīvē. Mēs tik ļoti gribētu būt visvairāk līdzīgiem Jēzum Kristum. Šī mūsu vēlme, kas nāk no Dieva, ir jaunā cilvēka vēlme, kurš savā brīvā gribā seko Jēzum Kristum, ņem savu krustu, aizliedz pats sevi, lai tikai būtu kopā ar Jēzu un lai mācītos kopā ar Jēzu.

Jēzus caur savu krustu salika Tēvam patīkamu Upuri, pilnīgo un svēto Upuri, pilnīgas paklausības Upuri. Šis Upuris ved mūs uz pestīšanu, bet arī grib ieviest mūsu dzīvē arvien lielāko kārtību, kuru īstenot var caur mūsu paklausību un ikdienišķo garīgo darbu, garīgo cīņu.

"Neaizmirsīsim Kunga lielos darbus", jo Kungs Jēzus darīja visu mīlestībā pret Tēvu, bet arī mīlestībā pret mums, nabaga grēciniekiem. Centīsimies Kunga darbus pārdomāt un redzēt tos gan liturģijā, gan ikdienišķajā dzīvē. Neaizmirsīsim - tas arī nozīmē: sapratīsim un turēsim savā garīgajā atmiņā, bet tālāk - ievedīsim labos darbos caur mūsu brīvo grību. Tad mācīsimies, mācīsimies no Jēzus Kristus.

Šajā mācīšanā Jēzus Kristus Krusta pakājē mums nāk palīgā Baznīcas ticība. Mēs ticam Dieva apsolījumiem uz mūžīgo dzīvi Debesu Valstībā, tāpēc pagodinām šo Krustu un pielūdzam Jēzu Kristu, Kas nomira uz tā lielās ciešanās - mūsu atpestīšanai. Tāpēc mēs pielūdzam Jēzu, Kuru "Dievs (...) paaugstināja un deva Viņam vārdu, kas ir pāri pār katru vārdu, lai Jēzus vārda priekšā locītos visi ceļi Debesīs, virs zemes un pazemē un lai ikviena mēle atzītu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dieva Tēva godam". Jo "Dievs tā mīlēja pasauli", tā mīl katru no mums. Lai šī patiesība atdzīvina mūsu ikdienu, lai mēs patiesi nestu savu krustu un sekotu Jēzum Kristum.

Kāpēc ir vērts lūgties?

Šajā tekstā nerakstīšu par lūgšanas pašu būtību, par šo kontaktu ar Dievu, par šo nepieciešamību, bez kuras nevar pat padomāt par garīgo dzīvi, gadījumā, kad cilvēks nelūgtos, negribētu lūgties un dzīvot pēc Dieva gribas. Visa garīgā dzīve notiek ļoti konkrētajā lūgšanā, kurā ļoti reāli dvēsele atklāj konkrētas Dieva prasības un ieved tās savā dzīvē.

Šeit būs par kādu vienu, konkrētu, lūgšanas aspektu. Lūgšanā varu ieraudzīt citu cilvēku ticības liecību. Lai to visi varētu saprast, es došu tādu piemēru:

Man patīk lūgties kapsētās. Nē tāpēc, lai sev uzlabotu labsajūtu, meklētu kontaktu ar mirušiem, vai starp lapām, kuras tagad lielā skaitā krīt no koku zariem, meklētu kādu iedvesmu dzejoļiem vai tam līdzīgām lietām. Iemesls ir viens: ir celiņš, pa kuru neviens nestaigā un var mierīgi noskaitīt rožukroni vai citu lūgšanu.

Ir viens tāds celiņš kādā mazā kapsētā, draudzē, kurā kadreiz par vikāru kalpoja tēvs Oļģerts Aleksāns OFMCap.. Praktiski katru laiku var pa šo celiņu staigāt, jo ir no betona. Labi ir taču pie baznīcām uztaisīt betona celiņu, pa kuru staigātu cilvēki, arī tad, kad ies uz kapiem vai atpakaļ - lūgties baznīcā. Un ne tikai tāpēc, lai neienestu dubļus baznīcā. Bet, kā par baznīcu, tā līdzīgi jārūpējas arī par citām vietām, kuras saistītas ar kultu, ar lūgšanu, ar garīgo dzīvi.

Varbūt prāvests vai vikārs nolēma šajā laikā uzlabot šo vietu kapsētā, kur apglabāti priesteri un bīskapi, un tā ir pasvētīta vieta un lūgšanas vieta. Tad tika uztaisīts betona celiņš, kas kalpo līdz šim, un tas notika 1987. gadā, jo ir uzraksts: "AD 1987".

Kad celiņš tika pabeigts, bet betons vēl nebija līdz beigām gatavs, ciets, tad kāds cilvēks atnāca un pastaigāja turp un atpakaļ. Varbūt atnāca pie kāda kapa un palūdzās? Interesanta ir tāda lieta, ka tieši šīs vietas, pa kurām staigāja šis cilvēks, palika līdz šim. Palika šīs pēdas. Betons apkārt zaudēja šo savu virsmu. Varbūt tāpēc, ka šis cilvēks izspieda no šīm vietām nevajadzīgu gaisu vai ūdeni, un palika tas kas ir vislabākais? Es neesmu speciālists. Bet tā, vismaz līdzīgi, garīgajā cīņā, no cilvēka "tiek izspiests" tas, kas nav vajadzīgs, no kā vajag atteikties, notikumos, kurus mēs saucām par grūtībām. Bet tas ir krusts mūsu dzīvē, Dieva darbības pēdas un pestīšanas dāvanas zīmes.

Ahā, tas protams ir pie sv. Franciska Baznīcas. Uzrakstītu datumu var pameklēt, nav grūti atrast.