Vispopulārāka "dāvana"

    Ir tādas akcijas, kad pircējs par nopirkto preci saņem dāvanā vēl kādu citu preci. Dzīvē tādas lietas notiek biežāk, nekā mēs domātu. Lūk šodien Jēzus mūs aicināja, lai mēs dzīvotu pēc Svētā Gara. Un ka roka, kāja, acs un jebkura cita vajadzīga lieta, un sevišķi veselība nav svarīgāka nekā dzīve Debesu Valstībā. Bet vai ne parāk bieži dzīvē cilvēks sastopas ar situācijām, kad tieši veselību uzskata par vislielāko vērtību? Vai kādus talantus uzskata par vislielāko vērtību. Lūk vai nav tādu situāciju, kad vecāki grib "visu" dot saviem bērniem? Kāds aicināja kādu ģimeni uz svēto Misi, bet vecāki teica, ka viņu dēlam ir kādas sacensības, un ka viņš nestaigās uz baznīcu, jo viņš būs sportists, hokeists, futbolists vai vēl kāds cits. Kas notiek? Lūk vairāk nekā pirms 100 gadiem svētajam Jānim Bosko viņa dibinātā skolā (oratorijā) zēni dalījās uz divām grupām. Ne tādā nozīmē, ka bija atsevišķi, jo spēlējās un mācījās kopā, bet ka vieni bija paklausīgi, lūdzās un darīja labus darbus, Otrajā grupā zeni bija nepaklausīgi. Man šķiet ka sv. Jānis Bosko mēgināja palīdzēt viņiem, bet bez redzāma rezultāta. Tad Dievs deva viņiem pārdabiski paskatīties uz šo situāciju. Un viņš ieraudzīja, ka katram nepaklausīgam zēnam uz plecs sēž melnais runcis un neatļauj zēnam atgriezties. Ja es labi atceros, tad šiem zēniem palīdzēja grēksūdzes sakraments, jo taču tur nebija neviena kaķa, bet ļaunais gars, kas caur grēkiem turēja cilvēku tādā stāvoklī, ka pat dažreiz pateikt ko nevarēja lielo baiļu dēļ. Bet tas kas nolēma atgriezties, saņēma atbrīvošanu, atgūva prieku, bet sevišķi Dieva žēlastību. Vai mūsdienu vecāki (ne visi protāms) brīžiem negrib dot saviem bērniem šo "melno kaķi"? Tieši caur to, ka viņiem organizē svētdienas tālu no Dieva un tālu no Baznīcas. Vai viņi izsūdz tādus grēkus? Vai tāpēc cirst kontaktus ar Dievu, jo viņiem traucē Dieva griba? Talanti, dāvanas - taču tie ir no Dieva, Kas ir to avots un mērķis. Bez Dieva tie zaudē savu jēgu, bet cilvēks zaudē Debasu Valstību.

Leningrads un burves

    Nesen uz ielas sapulcējās cilvēki, kuri jau nav jauni un sāka runāt par... Leningradu. Viņi nerunāja par vēsturi, bet par šīm mūsu dienām. Vienkārši domās un valodā funkcionē tāds, nevis kāds cits nosaukums. Un cīnīties nav jēgas un runāt, ka tagad šī pilsēta atguva seno nosaukumu (tā man šķiet).

    Arī nesen runāju ar cilvēkiem. Tēmas bija visdažādākas, interesanta diskusija, bet pēkšņi daudzi sāka pretoties. Kam? Tam, ko es runāju par maģiju un un par tiem, kuri ar maģiju līdzdarbojas. Kādi argumenti pār to, ka tā ir laba lieta? Jo filmā parādīja, kā cilvēks dziedināja otro. Un vēl kādi? Ka tiem, kuri līdzdarbojas ar maģiju, ir "kabinētos" ikonas un krusti (es saprotu, ka šie cilvēki, ar kuriem es runāju, zina visas šīs lietas no savas pieredzes un to visu redzēja ar savām acīm). Tādā veidā es uzzināju, ko cilvēki sargā, par ko maksā un par ko ir gatavi cīnīties "vairāk nekā par neatkarību". Svētais tēvs Pio kādai šamanei, vai sievietei, kura gribēja dzirdēt atļauju, ka drīkst līdzdarboties ar maģiju, atbildēja tikai tā: "Ir Jēzus un Evaņģēlijs; lai tev pietiek".

    Dažādiem šīs nedēļas garīgās aprūpes notikumiem šodien pievienojās arī Sestdieņi Žīguros. Pateicība Dievam un tiem, kuri to organizēja, sevišķi mūsu misionāriem. Ir vērts runāt par Dievu un Baznīcu. Cik daudz lietu var atklāt!

Ko vajag, lai ietu uz priekšu?

    Ko vajag, lai ietu uz priekšu garīgajā dzīvē? Vajag maksāt. Cenas ir ļoti ļoti konkrētas. Un Jaunajā Derībā ir pat daži šo cenu saraksti. Ir skaidrs, ka vajag atteikties no grēkiem, kuri nāk, kā Jēzus ir teicis, no cilvēka sirds. Ja kāds atteicas no grēkiem, "krustā sita savu miesu un vairs nedzīvo sev, bet Tam, Kas par viņu nomira un augšāmcēlās". Tas, kas atteicās no grēkiem, bet arī atstāja "savu tēvu un māti, un brāļus, un māsas, un tīrumus... saņems šeit virs zemes simts reizes vairāk... kaut gan vajāšanās un iemantos mūžīgo dzīvi" pie Dieva.

    Es tā šodien sāku, jo šodien bija svētā Mise Šķīsto Siržu Kustībai un Piektdieņiem, un pēc tam tikšanās. Un katrs kaut ko atstāja, kaut ko Dievam upurēja, ļoti konkrēti mainīja vakara plānus, lai atnāktu un satiktos ar Jēzu. Nevar iet uz priekšu garīgajā dzīvē, ja cilvēks kaut ko nemitīgi Dievam neupurē. 

    Tikšanās, arī tā 23. septembrī (sv. tēva Pio lūgšanas grupa), bija Svētā Gara vadītas. Piemēram, bija kāds, kas pirmo reizi uzrunāja cilvēkiem tādā sapulcē. Otrkārt dalībnieki ar prieku dalījās ar savām domām un lūgšanas dzīves pieredzi. Treškārt atklājās, ka nemitīga formācija iedod cilvēkiem kaut ko jauno, atbild uz jautājumiem, rāda uz to, kas bieži ir neredzamais un nezināmais svētajos Rakstos.

    Es domāju, ka tādas formācijas grupas, kā sv. Pio lūgšanas grupa, ŠSK (Šķīsto Siržu Kustība), Piektdieņi, kā arī misionāru klātbūtne ir ikkatrā draudzē vienkārši nepieciešamas.

Svētā Pio piemiņas diena Viļakā

    Šodien, kā parasti ap 23. datuma, notika sv. Pio lūgšanas grupas tikšanās Viļakā. Tāpēc ka tā ir viņa piemiņas diena, viss sākās ar svēto Misi. Vēl pirms Mises dalībnieki rakstīja savus nodomus uz lapiņām. Es tos lasīju Euharistijas sākumā. Pēc Mises turpinājās lūgšanas, Evaņģēlija lasīšana, dalīšanās ar savām domām, kā mums uzrunāja Dieva vārds. Pēc tam tēja un saruna, Jēzus Sirds Kronītis un svētība. Tā bija svētīga diena. Arī tāpēc, ka bijām ar misionāru Kārli trijās skolās, lai parunātu par Alfa kursu prezentāciju jauniešiem. Arī šodien faktiski beidzās sānu vārtiņu kāpņu remonts, blakus baznīcas. Un vēl citas labas lietas Dievs man parādīja, ka piem. braucot ar mašīnu divatā ir vieglāk lūgties un ka cilvēki rūpējas par misionāru ģimeni, un daudzi ir ļoti pateicīgi par viņu klātbūtni un kalpošanu Viļakā.

https://sites.google.com/site/kapuciniolaine/home/sveta-teva-pio-lugsanu-grupa/visusvetas-jezus-sirds-kronitis

Zāles uz visu

    Tāpēc ka ne visu var darīt, ko gribētos garīgajā aprūpē un evaņģēlizācijā, ne viss izdodas, ne viss ir iespējams, bieži vajag atgriezties pie tās, kas ir zāles uz visu, pie lūgšanas. Kāds katolis jau sen teica, ka ja tu jau neko nevari darīt, vienmēr tu vari pieņemt pestīšanu no Dieva. Līdzīgi ir ar lūgšanu, kura ir kā pestīšanas zīme. Kas lūdzas, tas iet pestīšanas ceļu. Kas nelūdzas, tam draud elle. Lūgšana, kā pārdabiskais līdzeklis, tur cilvēku Dieva gribas pildīšanas gatavībā. Tieši lūgšanas laikā ticīgais atklāj, kāda garīgā barība ir viņam vajadzīga un nolēmj, ko darīt, lai to saņemtu. Lūgšanas laikā cilvēks var atklāt vienkāršo, bet brīnišķīgo patiesību, ka viņš neesot no šīs pasaules. Pateicoties lūgšanai cilvēks var nolemt piem. katru dienu piedalīties svētajā Misē. Ja tā nolēmj ģimene un vēl vairāk, ka ar bērniem iet uz baznīcu, tas liecina ne par ko citu, ka par lūgšanas dzīvi tajā ģimenē. Ja tas tā nav, tad situācija liecina par lūgšanas trūkumu. Tagad lūgšana ir kā zāles, bet mūžībā tas būs dzīves veids. Kad ģimene lūdzas kopā, tad lūdzas tie, kuri taču labi zina, kādas ir tuvāko vājības, bet vada viņus mīlestība. Ja negribas lūgties ar tiem, kuru vājības cilvēks ļoti labi zina, tad arī neļaus Dievam veidot ģimenē mīlestības saites.

Kur ir pilnīgi cilvēki?

    Visi augam, lai sasniegtu vislielāko pilnību. Mūsu paraugs ir Jēzus, Kurš mums parādīja, kā dzīvot un Viņš pats kļuva dzīvs Ceļš, kas ved pie Tēva. Tomēr ne viss ir tik vienkāršs. Došu vienu piemēru. Šodien, pateicoties misionāriem, es biju Rekovas pansjonātā. Tur dzīvo cilvēki, kuriem vajadzīga palīdzība un par kuriem rūpējas visu dienu un nakti. Darbs šeit ir līdzīgs vairāk kalpošanai mīlestībā, nevis kādam parastam darbam. Pansjonāta iemītnieki visi ir citi, tik atšķīras ar saviem raksturiem. Viņiem ir vajadzīga otra cilvēka palīdzība. Vai Dievs izdarīja kādu kļūdu radīdams pasauli tā, ka cilvēkam vecumdienās ir nepieciešama nemitīga palīdzība? Varbūt daži no šiem mūsu brāļiem un māsām ir vairāk dievbijīgi, citi mazāk. Bet pēc saņemtām iespējām un pēc sava garīgā darba parādas viņos šis pilnīgs cilvēks, kuram vienīgi līdzināties ar pašu Jēzu Kristu. Jo, ja mēs augam līdz Kristus pilnībai, tad vecumdienās sevišķi ir redzams, es domāju, cik mazi ir mūsu spēki šajā pilnveidošanās, bet cik stipri darbojas Dieva žēlastība, lai līdz beigām izveidotu pilnīgo cilvēku. Kas visu grib pārbaudīt, pieņemt labo un patieso, bet atmest ļauno.

Augļi gaidīti

    Ja es labi atceros, svētais Pāvils savās vēstulēs rakstīja ļoti konkrētas lietas saistītas ar žēlastību un ar žēlastības augļiem. Tas nozīmē, ja cilvēks līdzdarbojas ar savu Pestītāju, tad savā dzīvē nesīs labos augļus. Kaut gan Apustulis rakstīja, ka viens sēj, otrais aplaist, trešais redz augļus, tomēr ir vajadzīgi redzamie augļi, evaņģēlizācijas augļi. Kādā vēstulē Pāvils rakstīja ticīgiem, lai viņu labie darbi liecinātu par viņu žēlsirdību un rūpēm par nabadzīgiem, nevis lai liecinātu par viņu skopumu. Jo "kas skopj sēj, tas arī skopj pļauj". Evaņģēlizēt tas nav darbs, tas ir aicinājums, bet tajā ir mazie darbiņi. Šos darbiņus var darīt katrs, kas jūtas aicināts un tiem nav robežu - vai cilvēks ir darbā, vai skolā, vai mājās. Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no paļāvības uz Jēzu, vai es ticu Viņam, ka mani darbi ir piedalīšanās Viņa darbos, vai redzu tikai grūtos sākumus un gaidu, kad šī moka beigsies. Kad Karols Voitila kļūva par pāvestu un pieņēma vārdu Jānis Pāvils II, tad pirmajā runā teica: "Nebaidieties, atveriet, atveriet durvis Kristum! Viņa pestījošai varai atveriet valstu robežas... Nebaidieties! Kristus zina, ko cilvēks nes savā iekšienē. Viņš pats to zina. Šodien cilvēks bieži nezin, kas slēpjas viņa dvēseles un sirds dziļumos. [...] Ļaujiet Kristum runāt uz cilvēku! Viņam pašam ir dzīvības vārdi, jā, mūžīgās dzīvības vārdi. Tieši šodien Baznīca svin misiju dienu, Baznīca lūdzas, meditē, darbojas, jo Kristus vārdi sasniedz visus cilvēkus un viņi tos pieņem kā cerības, glābšanas, pilnīgas atbrīvošanas sūtību". Tas nekas, ka svētais Jānis Pāvils II šos vārdus teica 1978. gada 22. oktobrī. Viņi ir aktuāli arī šodien un visur - gan ģimenēs, gan skolās, gan darba vietās. Atveriet durvis! Atveriet sirdis! "Ļaujiet Kristum runāt uz cilvēku!"

Atpakaļ Viļakā

    Ātrāk nekā bija plānots esmu atpakaļ Viļakā. Rekolēkcijas īsākas - 3 nevis 7 dienas, kā parasti. Citi palika, man pēkšņi vajadzēja braukt. 1690 km ceļā. Bija drusciņ atpūtas, jo no kurienes būtu spēks, lai tā braukātu? Kā vienmēr, tā arī tagad, mēģināju aicināt dažus brāļus kapucīnus, lai viņi atbrauktu uz Latviju, bet... tomēr zinu, ka tāds aicinājums ir no Dieva. Dieva dāvana, šeit ir šis noslēpums. Cilvēks veido (ar Dieva palīdzību) šo aicinājuma vietni sevī, lai Dievs paaicinājumā dotu konkrētam cilvēkam vēl vienu sevišķo, tikai viņam vienam, aicinājumu.

    Attīstas labas lietas. Piemēram manā provincē ir 60 misionārus (!), tas nozīmē, ka apmēram katrs 3.-4. brālis ir misionārs - Austrālijā, Azijā, Āfrikā, Amerikā un Eiropā. Par visiem 60 misionāriem lūdzas. Šobrīd šajā lūgšanā (par to stāstīju rudenī un pat daži no Latvijas ņem dalību) piedālās 1060 cilvēku. Par mani jau lūdzas 20 cilvēku! Pateicība Dievam. Meklēsim iespēju, lai par mums, par mani, par Tevi kāds/kādi lūgtos.

Labi, ka ir laiks veltīts tikai lūgšanai.

    Gandrīz līdz septembra beigām man būs atpūta no interneta. Tās būs manas rekolēkcijas. Tāds laiks veltīts Dievam apm. 30 brāļu kapucīnu kopienā ir man, kas dzīvoju viens pats kapucīns (bet labi, ka ir misināri), sevišķi vajadzīgs. Tāpēc šajā laikā nerakstīšu jaunas ziņas, bet es Jūs aicinu lasīt tās iepriekšējās.

    Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Pa maz misionāru!

    Pa maz misionāru! Misionāri gaidīti Viļakā, lai būtu precīzi: man ir ļoti vajadzīgi misionāri draudzē. Vai ir kādi brīvi misionāri Latvijā? Vismaz līdz decembrim. Es atceros Jēzus vārdus: "Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Lūdziet pļaujas Kungu, lai sūtītu strādniekus savā pļaujā". Vienu es varu garantēt: nebūs laika zaudēt laiku. Es nezinu, kā Dievs dod cilvēkam paaicinājumu, lai viņš kļūtu piem. par misināru. Bet misionāru ir pa maz un tāpēc jautājums: vai Jēzus vārdi "lūdziet" Dievu nav vērsti uz ikkatru no mums? Uz mani arī. Ja pēkšņi ticīgie nolemtu kalpot draudzēs un būtu līdzīgi lieliem plūdiem, kas nes Dieva žēlastību un ir neatlaidīgi, un gribētu palīdzēt saviem priesteriem... Es ceru, ka tas nebūs pārspīlēts, ja pateikšu, ka pa daudz ir tādu situāciju, kad cilvēks atdod gandrīz visus savus spēkus un talantus, un laiku tam, kas neved pie Dieva. Un tad draudzēm atdod no saviem spēkiem kādus mazus strautiņus, un ļoti neregulāri. "Strādnieku ir maz". Es vakar citēju pāvestu Francisku, kas runāja par baznīcām un draudzēm, kas ir vairāk līdzīgi muzejiem, nevis dzīvai Baznīcai. Paskaties uz sevi: tas viss, ko Dievs tev deva, deva tev, lai tu kalpotu Viņam, sevišķi draudzēs. Kad parādīsies kāds paaicinājums ģimenē un draudzē, tad cilvēks dzīvos tālāk tur, uz kurieni Dievs viņu sūtīs. Bet sākums ir tieši šeit: ģimenē un draudzē. Kur ir šie misionāri? Vai visiem jau ir tik labi? Nāc uz savu baznīcu, uz savu draudzi un kalpo. Ja ne, tad zini, ka sēdēsi pie televizora un domāsi, ka tava vislielākā problēma ir tā, ka kaut kur kāds kādam nocirta galvu.

Kur Evaņģēlijs satiekas ar cilvēku?

    Zvanīja kāds cilvēks un jautāja: "Kāpēc jūs aizliedzāt bēres?" Dīvains jautājums, jo man bija ļoti daudzas bēres un nekad neaizliedzu. Daudz laikam bija vidutāju un pastāstīja šim cilvēkam tādas lietas, ka es pat nevaru iedomāties. Bet lieta ir ļoti vienkārša, ka mirušo vajag turēt tādos apstākļos, lai līdz bērēm nesāktos satrūdēšanās process. Jo vienkārši vajadzīga ir cieņa pret mirušā ķermeni. Vēl neviens neatnāca un neizteica pateicību par to, ka es neatļāvu ienest mirušo baznīcā, mirušo, kas vasaras laikā tika turēts pagrabā. Bet kapsētā pat netaisīja vaļā zārku, jo saprotiet... smirdoņa... Nedrīkst atļaut tādām situācijām.

    Kāpēc dzīvais Dieva vārds, kuru sludina priesteri, nevar ieiet cilvēka sirdī? Kāpēc runa par Dieva un tuvākmīlestību iet garām? Tāpat par pazemību, par žēlastību un grēku? Kāpēc pēc sprediķa neviens neatnāca un nepateica: "Paldies par sprediķi, es nolēmu katru svētdienu un visos citos lielos svētkos piedalīties svētajā Misē"? Kāpēc neviens neatnāca un nepateica: "Es nolēmu atgriezties un salaulāties, lai nedzīvotu smagos grēkos"? Kāpēc un kāpēc... Kāpēc? Jo tas viss laikam iet garām "normālai dzīvei", dzīvei uz pazušanu, uz elli. Lai priesteris runā, pat lai runā 24 stundas, atgriešanās nebūs. Kāpēc sviestu mēs turam ledusskapī, bet mirušā cilvēka ķermeni negribam turēt speciālā slimnīcas saldētavā?

    Kas notiek, kad nav atgriešanās? Kas notiek draudzē un baznīcā? Pajautāsim pāvestam Franciskam. Ko viņš teica par tādām situācijām, kad ticība nav dzīva, kad cilvēkiem baznīca nav vajadzīga dienas laikā, kad neiet lūgties pie Vissvētākā Sakramenta, kad iet garām uz vai pēc skolas, uz darbu vai pēc darba, kad baznīca ir dienas laikā ciet? Pāvests Francisks, pirms pāris dienām, nosauca tādu draudzi un baznīcu par muzeju. Vai mums muzeji ir vajadzīgi? Vai par muzeja eksponātiem kāds atdos dzīvi? Vai kāds veidos savu dzīvi pēc muzeja principiem?

    Kad Evaņģēlijs tiek sludināts, tad cilvēks piekrīt un stiprina savu ticību, vai atmet un jau ir kā nevajadzīgs muzeja eksponāts. Bet tas, kas tic atrod savu vietu Dieva prātā un sirdī, bet tā turpinājums ir Debesu Valstībā.

Pirmie svētsolījumi

    Pirms 20 gadiem, tieši šodien, es un citi līdzbrāļi kapucīni, mēs salikām pirmos svētsolījumus. Kaut gan jau divus gadus dzīvojām kā īstie mūki, šo otro gadu jau habītā, tomēr dzīve ordenī skaitās kopš pirmiem svētsolījumiem.

    Jau 20 gadi ordenī. Mēs sākām postulatu, kur jauns vīrietis dzīvo klosterī kā mūks, kaut gan vēl nesaņēma habitu, mēs sākām 40 vīriešu. Bet pēc diviem gadiem pirmos svētsolījumus pēc noviciata salika 15. Daudzi saprata, ka tas nav viņu paaicinājums. Citiem brāļi kapucīni palīdzēja saprast, ka vajadzētu pārdomāt savu paaicinājumu.

    Katru gadu mēs atjaunojām savus svētsolījumus. Bet pēc 3 gadiem palika 9 brāļi. Mēs visi esam priesteri, bet kalpojam un strādājam dažādās vietās pasaulē: viens Gabonā (Āfrikā), viens Romā (Itālijā), divi Baltkrievijā (no tiem viens kā diecēzes priesteris), viens Latvijā (es) un pārējie 4 Polijā. Nav ko liegt, Dievs deva mums misionāru garu.

    Satikties šeit virs zemes mēs laikam nekad nesatiksimies, kaut gan tik nesen sākām kopā klosterdzīvi un 8 ilgus gadus dzīvojām kopā klosteros. Klosterdzīvi tomēr izdomāja pats Dievs un tas nekas cits, kā sekot Jēzum tur, uz kurieni Viņš sūta.

Kurlmēmo epidēmija

    Evaņģēlija fragments, kuru šodien mēs lasījām svētajā Misē stāsta mums par Jēzu, Kas izdziedināja kurlmēmo. Es gribētu pievērst uzmanību diviem elementiem. Pirmais ir ģimene. Taču šo slimo atveda pie Jēzus vistuvākie cilvēki, kuri katru dienu viņu veda. Viņš paļaujās uz savējiem. Bet šobrīd tiem savējiem bija īpašs dārgums - ticība uz Jēzu Kristu. Dievs veda viņus pie sevis caur ticību, bet viņi veda sev līdzi savu radinieku. Caur viņu ticību šis slims cilvēks satika Jēzu un tika izdziedināts. Jēzus ir visas šīs ģimenes ticības pamats.

    Otrais elements ir saistīts ar katru no mums, jo katram draud šī dvēseles slimība un katrs var kļūt par "kurlmēmo". Šajā nozīmē "kurlmēmais" ir tas, kas nedzird Jēzu un arī nevar izteikt savu ticību uz Jēzu. Arī citiem pastāstīt par Jēzu nevar. Tāds "kurlmēmais", kas visu dzird, bet negrib dzirdēt par Jēzu, audzina savus bērnus tā, lai arī viņi būtu "kurlmēmie". Piemērs? Kāda kundze man stāstīja, ka kādā skaistā valstī, kādā skolā vecāki balsoja par to, lai nebūtu tur ticības mācības, bet ētika. Lūgsimies par vecākiem un bērniem, lai viņu ģimenēs būtu tādi, kuri tic uz Jēzu Kristu ar dzīvu ticību, un lai tie ar mīlestību atveda "slimos" pie Jēzus.

Šodien ir bloga 1. gadadiena.

Šīs divas dienas man bija garīgas sarunas. Jo pie manis atbrauca ciemos t. Krišjānis. Bija par ko parunāt, sevišķi par šiem gadiem šeit, Viļakā, par to, kas tika izdarīts, par Dieva plāniem, par to, kā cilvēkam saprast Dieva plānu, atklāt, pildīt. Tas viss ir liela Dieva dāvana. Metode, kuru es pieņēmu Viļakas draudzē, saucas "jaunā evaņģēlizācija" un Jēzus atsūtīja arī cilvēkus, kas tieši darbojas jaunajā evaņģēlizācijā - Marijas skolas misionārus. Misionāri darbojas komandā, kopienā, grupā, nevis atsevišķi. Līdzīgi kapucīni - dzīvo kopienās, kas saucas latiniski familia, ģimene. Ir cerība, ka šī līdzdarbošanās ar Marijas skolu skaisti attīstīsies nākamos gados. Kā? Dievs to zina.

Kas ir konsekrēta dzīve?

    Šodien pie manis ciemos atbrauca ordeņa līdzbrālis, tēvs Krišjānis no Rīgas. Tāpēc es atstāju saplānotus darbus ar malku un ar prieku gaidīju savu brāli.

    Kas ir konsekrēta dzīve? Mūs, jaunus kapucīnus, vai vēl tos, kuri tikai gribēja par tiem kļūt, mācīja, ka mūsu dzīvē ir jābūt četri elementi: Pirmais un galvenais - kontemplācija, lūgšana, kontakts ar Dievu. Otrais - nabadzība, lai nepiesaistītos lietām, lai strādātu pateicoties talantiem, kurus Dievs deva, lai visā meklētu un pildītu Dieva gribu. Trešais - brālība, dzīve brāļu kopienā, kā garīgajā ģimenē, kur viens par otro rūpējas labāk, nekā māte par savu bērnu. Ceturtais - apustulāts, lai brālis, kas dzīvo un iesakņojas trijos elementos, ar Dieva palīdzību un ar brāļu palīdzību (caur lūgšanu un klātbūtni), sludinātu Evaņģēliju tā, kā Dievs viņu iedvesmos.

    Konsekrētā dzīve tas ir aicinājums, lai sekotu Jēzum, Kas ir paklausīgs debesu Tēvam, nabadzīgs un šķīsts. Tas nenozīmē, ka sekotāji, kuri atstāja visu, jau uz reiz ir kā Jēzus. Nē. Bet tas ir aicinājums, lai atstātu visu, arī savu gribu, un ietu un sekotu Jēzum. Tas ir ikdienišķs uzdevums, brižiem patiesi smags darbs, lai uzvarētu savus ienaidniekus, starp kuriem vistuvākais ir mūsu paša miesa - vajag padot to Dieva gribai. Dažreiz līdz mocekļa nāvei, ikdienā - tā sauktajā "baltajā moceklībā". Tāpēc svētais Francisks uzdzirdot par savu piecu līdzbrāļu mocekļa nāvi Ziemeļāfrikā, teica: "Beigās man ir pirmie patiesie brāļi".

Šodien pastkastītē

    Šodien pastkastītē es atradu kādu laiksrakstu, kura 1. lapaspusē ar lieliem burtiem bija rakstīts: lasi šeit:

http://vilaka.lv/index.php?mact=CGBlog,cntnt01,detail,0&cntnt01articleid=2791&cntnt01returnid=77

Lai saprastu, ko nozīmē šie vārdi, es nolēmu drusciņ pameklēt gudrību pie gudrākiem. Un tad kādā vietā internētā kāds raksta:

vienādi domāt - tas ir mieriigi un jau uz priekšu zināmas atbildes, bet citādi domājošie - o tas jau ir kaut kas...

Citā vietā ir skaists stāsts:

http://www.osukalns.lv/?/LV/about/42/

Internetā var atrast vēl citus vārdus:

Ja mēs gribam, lai visi domātu vienādi un būtu vienādi – tad tēvzemes uztvere kļūs arvien primitīvāka.

Bet citi runā tā:

Ir svarīgi, lai abi partneri par treniņiem domātu vienādi, viņiem būtu vienlīdz liela motivācija (nav svarīgi pat motivācijas avoti, bet gan līmenis).

Un vēl citi:

Vai tas nebūtu forši??? Visi ēstu tikai ar karotēm, izskatītos vienādi, domātu vienādi... visi būtu tik lieliski vienādi!

 Var arī tā:

Ja visi domātu vienādi nebūtu par ko runāt un uzklausīt vienam otru.

Katrs var to viegli atrast internetā. Tad skatieties, uz kurieni viss iet (bet kas tas ir viss?). Un ko vēl teikšu? Veiksmi darbā! Protams ka nepateikšu: "Lai Dievs svētī darbā." Atā!

Svētās Durvis cietuma cellē

   8. decembrī sāksies Baznīcā Dieva Žēlsirdības Gads. Tas ir saistīts ar sevišķu jubileju. Lūk pirms 50 gadiem beidzās 2. Vatikāna Koncils. Šajā Žēlsirdības Gadā varēs saņemt pilnas atlaidas - par sevi, vai par kādu dvēseli šķīstītavā. Šīs atlaidas (es gaidu, kad parādīsies informācija, ko precīzi vajag darīt, lai saņemtu pilnas atlaidas) varēs saņemt ne tikai Romā, svētā Pētera bazilikā, bet arī visās katedrālēs un citās nozīmētās baznīcās. Pāvests dod iespēju arī ieslodzītajiem tās saņemt, kad pēc svētās Mises cietuma kapelā atgriežas savā cellē un dievbijīgi ieiet caur celles durvīm. Šīs durvis šobrīd būs viņa Svētās Durvis.

    Ir nozīmīgs, ka pāvests Francisks savā pirmajā tikšanās ar ticīgiem (Kunga Eņģelis lūgšanā) pasvītroja trīs svarīgus elementus, ka vajag dzirdēt Dieva vārdu + būt žēlsirdīgam + viss mainās. Tas ir veids, caur kuru var mainīt pasauli. Un vajag saprasts Dieva, žēlsirdīgā tēva, žēlsirdību, Kuram ir tik liela pacietība.

    Dieva Žēlsirdības Gads noslēgsies 2016. gada 20. novembrī.

Kas paliks no mums?

    Katram cilvēkam ir savi plāni, kurus grib izpildīt, bet pēc brīža vajag taisīt korektu. Katram ir kādas labas un skaistas ilgas, bet rokās nav nekā, lai samaksātu par tām. Katrs dara daudzus labus darbus, bet kad tie sākās? No visiem darbiem - kuri palika? Svētais Augustīns rakstīja, ka Dievs neatnāca pie mums tāpēc, ka bijām labi. Nepateica: "Iesim pie cilvēkiem, jo tie ir labi un dara labus darbus. Līdzdarbosimies ar viņiem". Nē. Dievs atnāca pie cilvēkiem, jo tie ir ļaundari, lai viņus atpestītu. Neviens no cilvēku darbiem nepaliks. Paliks tikai tie, kurus Dievs pats izdarīja mūsos. Mēs atceramies šodienas Evaņģēliju: "No cilvēka sirds ir"... grēki. Svētīgi ir tie, kuri dzīvo pēc Svētā Gara, jo viņu dzīvē būs Svētā Gara augļi: "mīlestība, lēnprātība, miers"... Baznīca ir šī sevišķa vieta, kura ir piepildīta ar Svēto Garu un kura nes augļus. Katrs ir aicināts piedalīties šajā kalpošanā, ne kā skatītājs, bet kā Dieva bērns. Lai Dievs dod, ka Debesu Valstībā mēs redzēsim sevi tādus, kādi mēs esam un cik mūsos no Dieva darbiem. Svētais Jānis par to rakstīja savā vēstulē, ka redzēsim Dievu. Kāpēc redzēsim? Lasiet par to sv. Jāņa pirmajā vēstulē

Kad tev jau vienalga, sāksi pildīt Dieva gribu.

    Dieva griba - šis jēdziens ir varbūt visbiežāk lietots, kad kāds runā par garīgo dzīvi. Bet mēs zinām, ka tas nav vienīgi jedziens. Jo dzīvē tā ne tik reti atklājas kā reaktīva lidmašīna un cilvēks, kas pirms brīža mierīgi sēdēja uz vietas un kaut ko taisīja savā dārziņā, tagad skrien, lai paspētu uz pilotu kursiem, vai tam līdzīgi. Visvienkāršākais piemērs: atnāca jauneklis pie prāvesta un sacīja: "Es gribu pildīt Dieva gribu". "Labi - atbildēja prāvests, - iestājies seminārā vai klosterī". "Nē nē, ne tik... saprotiet, ne tādā nozīmē". "Labi, saka prāvests - ņem pļaujmašīnu un nopļauj zālienu pie baznīcas". "Es nevaru, jo tūlīt man būs mēģinājums". "Kāds mēģinājums?" "Mēs gatavojam Ziemassvētkus. Dejosim un dziedāsim velnus". "Aaa, - teica prāvests - tad uz reiz ņem pļaujmašīnu un nopļauj zālienu ne tikai pie baznīcas, bet arī pie plebānijas un dārzā". "Prāvest, taču tūlīt man sāksies mēģinājums. Es vienīgi gribēju uzzināt, kā pildīt Dieva gribu". "Ja tu tagad pļausi 3 stundas zālienu, tu pildīsi Dieva gribu. Ja to darīsi uz reiz un ar prieku, un ja tu lūgsies, tad tu pildīsi Dieva gribu gandrīz 100%. Ja nē, tad padomā pats, vai tev būs 0.01%?"

    Baznīcā ir tādā brīnišķa iespēja pildīt Dieva gribu. Un ne tikai to, bet iespēja zināt, ka tieši tā ir. Jo caur Baznīcu, caur priekšniekiem (klosterī tēvs gvardians, draudzē - prāvests) cilvēks var uzzināt, kāda ir Dieva griba. Svētā Veronika Džjuljāni, kapucīne, visvairāk gribēja pildīt Dieva gribu. Kāda ir Dieva griba viņa zināja no saviem priekšniekiem un no biktstēviem. Un kaut gan viņa bija mistiķe un no Dieva ļoti apdāvināta, tomēr kad skatāmies uz citu mistiķi, sv. Faustīni Kovaļsku, pats Jēzus pavēlēja viņai darīt to, ko pateiks priekšniece, vai priesteris biktskrēslā, kaut gan tie ne vienmēr atļāva Faustīnei darīt to, ko teica Jēzus. Ja cilvēks nav padots Baznīcai, bet pat no dievbijības pieņem savas domas par Dieva atklāsmi un sāks dzīvot pēc tām, tad ātri iekritīs kādā bedrē. Bet Dieva gribas pildīšana brīžiem ir kā krusta ceļš, brīžiem kā Jēzus Pārveidošanās Tabora kalnā, citreiz kā satikšanās ar Augšāmcelto Kristu.

    Dažreiz Dieva griba atklājas arī tajā, ka mūks, mūķene, vai priesteris, ņem savas mantas un pēc priekšnieka lēmuma dodas uz citu klosteri vai draudzi. Uz reiz un ar prieku, protams.

    Vai tu gribi pildīt Dieva gribu? Jā? Tad ej un jautā savam priekšniekam.

Mūsu palīdzība ir Kunga vārdā.

    Svētajos Rakstos, Vecajā Derībā ir daudzkārt runā par tādu problēmu, ka izredzētā tauta nemeklē palīdzību Dievā un Viņa baušļos, bet skatās uz lielākām valstīm un draudzībā ar viņām meklē glābšanu. Šī draudzība nozīmē verdzību, vai citas nelaimes. 

    Šodien lasīju, ka Suomija kara gadījumā nepalīdzēs Baltijas valstīm. Rūpēsies pati par sevi. To var saprast no Somijas prezidenta vārdiem. Igaunījas valdība nolēma būvēt augsto mūri ar dzeloņdrātiem pie robežas ar Krieviju. Vai Latvijā arī būs tāds mūris?

    Pāvests Francisks savā katehēzē 23. augustā pasvītroja to, ka mēs dodamies pie Kristus. Mēs neejam uz kaut kādu vietu. Mēs ejam pie Personas, pie Jēzus Kristus, Kas nokāpa no debesīm. Viņš ir patiesā Maize un šī Maize dod patieso dzīvību. Daudzi mācekļi aizgāja un vairs nestaigāja ar Jēzu, jo domāja, ka Vinš dibinās lielo un stipro valstību virs zemes. Bet Viņš teica, ka dos savu Miesu kā barību. Apustuļi palika pie Jēzus. Pestīšana ir Jēzū Kristū ikkatrā situācijā. Mums vajag rūpēties par kopienu, liturģiju un svēto Rakstu lasīšanu, jo tas viss katoļiem ir vajadzīgs kā dzīves vide, labo attiecību starp brāļiem un sevīšķi draudzības ar Jēzu Kristu attistības vide.

Uz betona puķes neaug.

    Nesen man bija saruna ar cilvēku, kas sevi uzskatīja par neticīgo. Saruna sākās diezgan... neparasti, jo viņš gribēja, lai es ar viņu dzertu kaut ko stipro. Tas, kas raksturoja šo cilvēku, var nosaukt dažos vārdos: "nekad neatbild uz uzdoto jautājumu". Nestāstīšu, kur viņš strādāja un kādā profesijā viņš bija specjalists, bet, kad es uzdevu vienu jautājumu, ļoti vieglo jautājumu, no viņa specialitātes, viņš neatbildēja - nezināja vai negribēja, vai nevarēja atcereties. Bet runāja "non-stop". Bija kā disks CD, kas tikai atkārto to, kas ir ierakstīts. Un tur nebija ierakstītas labas lietas.

    Es to rakstu, lai pasvītrotu, ka ne katrs, kas runā par Dievu un Baznīcu, uz reiz runā patiesību. Patiesība iet kopā ar mīlestību. Nekad tās nav atsevišķi. Tāpēc patiesība par Jēzu un mīlestība uz Viņu ir nesaraujami saistīta ar patiesību par Baznīcu (Jēzus Kristus Mistisko Miesu) un ar mīlestību uz to. Ja tā nav, tad šis vai cits "Baznīcas reformators" atklājas kā revolucionists, kas izsmej Jēzu un nicina Baznīcu, kaut gan ir tik laimīgs, cik var būt laimīgs disks CD.

    Tas, par ko es augstāk rakstīju, saucas "pasaules katehēze". Es domāju, ka iet lielie līdzekļi, lai tā rādītu cilvēkiem pasauli un visu, lai cilvēki domātu, ka viss ir kā liels purvs, kur nekāda svētuma un tikuma nav. Cilvēks, kas padodas tādai "katehēzei" (daudzi to klausās ar atvērtām mutēm), diez vai gribēs kļūt par svēto. Bet tieši tāpēc mēs dzīvojam, lai kļūtu svēti, jo Dievs ir Svēts. Kad pajautāju cilvēkam, kas dzīvo kādā draudzē pie pašas baznīcas, vai iet katru dienu uz svēto Misi, atbildēja īsi "Nevajag!". Bet interesanti, ka citus stāstus "krāsainus" par priesteriem var klausīties stundām ilgi.

    Beidzot atkārtošu dažus vārdus, kurus pateica kardināls Jānis Pujats t. Oļģerta Aleksāna OFMCap. bēru sv. Misē: "Kad svētā māsa Faustīna pajautāja klostermāsām, kas nomira iepriekš no šī klostera, vai ir laimīgas, viņas atbildēja -"Jā." "Jūs esat svētās?" -"Mēs esam svētās tādā mērā, kādā mērā virs zemes pildījām Dieva gribu."

    Atvērsim savas sirdis, lai katru dienu ļoti ļoti labi līdzdarbotos ar Dieva gribu.

Kāda ir ticība bez Dieva?

    Vēlreiz rakstīšu par to, kas jau bija. Lūk ir cilvēki, kuriem traucē bērni baznīcā. Un daži ir tādi, kuri iet pie prāvesta un to stāsta, un daži tādi, kuri runā bērnu vecākiem:"Ejiet prom no baznīcas, jo jūsu bērni traucē man un visai draudzei!" Bet kādu atbildi var dzirdēt no vecākiem? Varbūt tādu: "Sakiet prāvestam un redzēsim, ko viņš pateiks." Varbūt kādu citu.

    Ir cilvēki, kuri domā, ka ar Dievu var satikties tikai labi sagatavotos apstakļos. Kādos? Tādos, ka viens cilvēks nesatiekas ar otru. Jā jā, nesatiekas ar otru, kaut gan skaita tās pašas lūgšanas vienā un tā pašā ritmā. Ja tas ir klosteris, vai seminārs, kur citiem nav parasti pieejas, tad labi, tā "iet breviārs". Bet ko darīt, ja ir bērni - Dieva dāvana? Ja cilvēks jau paspēja izdomāt sev dievu un paspēja aiztaisīt ciet savu sirdi Dievam, tad mēs varam būt droši - otram cilvēkam šajā sirdī vietas nebūs. Un ko tur domāt un runāt par draudzību, vienotību, vai mīlestību? Kaza apēdīs gandrīz visu savā kūtī, nav cerības, ka tur kaut kas izaugs? Kāds auglis? Kaza neatļaus. Bet taču draudzē ir vajadzīgi augļi? Neatļaus. Nebūs. Un viss.

    Katrs ir aicināts aktīvi darboties. Bet nevar sākt no tā, ka kādi man traucē. Vai to mēs gribām? Kurus vēl izmest no baznīcas? Vajag ar savu domu atnākt pie prāvesta, parunāt, paskatīties uz visiem pār un pret, un tad nolemt kaut ko un to darīt. Par visu ir jāmaksā, kā teica tēvs Pio. Cik tad ir gatavi samaksāt tie, kuriem nedrīkst traucēt, lai nopirktu klusumu? Bet Debesīs taču klusuma nebūs, bet būs ļoti daudz bērnu. Tas, kas neprot pieņemt bērnus svētajā Misē, kura mūs tuvina Debesīm, kā varēs dzīvot tur starp bērniem?

Darba diena kā svētdiena

    Šodien draudzē bija četras svētās Mises. Katra citā vietā un citiem cilvēkiem. Pirmā - baznīcā, draudzei. Otrā - Žīguros, lūgšanu kopai. Trešā - privātā dzīvoklī, sakarā ar Dievmātes svētceļošanu, ģimenei un misionāriem. Ceturtā (cits priesteris) - klosterī Šķīsto Siržu Kustībai (ŠSK) un tikšanās viņiem. Rīt būs līdzīgi, bet cits raksturs, jo kapusvētki, laulības sakraments, kristības sakraments. Mūsu drosmīgi misionāri visur, Svētā Gara iedvesmoti, sludina Evaņģēliju. Ahā, vēl viena lieta. Starp visām šīm vietām ir konkrētie kilometri un benzīns iet, iet, iet... Zaķīši + stirnas + putņi = mašīnu remonti. No tā nav iespējams atbrīvoties. Neviens no mums taču nemeklē mierīgo dzīvi. Paldies tiem, kuri lasa jau 301. ziņu šajā blogā vai fejsbukā.

"Daudz aicināto, bet maz izredzēto"

    Šie vārdi no šodienas Evaņģēlija prasa pārdomāt, ko es daru ar aicinājumu, kuru Dievs deva. Un no cita fragmenta Jēzus vārdi: "Seko Man!" rāda perspektīvu jeb ceļu. Jēzus pats ir teicis arī tos vārdus: "Es esmu Ceļš, Patiesība u Dzīvība". Skatoties uz šiem otriem vārdiem, sevišķi uz vārdu izredzētais, nāk domā šis notikums, kuru šodien pieminējām Rožukronī: Jēzus Kristīšana Jordānā. Debesu Tēvs atklāja savu Dēlu, Kuru Viņš mīl un Kurš Viņam ļoti patīk. Tādā perspektīvā izredzētais ir tas, kas seko Jēzum, kas iet Dievam pretī, bet grēkam pagriež muguru. Tas izpaužas visdažādākos garīgumos Baznīcā, gan tādos, kas veido kopienas, ordeņus, kongregācijas, gan tādos, kas ir vairāk piemēroti individuālām attiecībām ar Dievu, kā piem. kad cilvēks, lai pilnīgāk pildītu Dieva gribu, padodas Dieva Mātei sevišķā verdzībā. Kaut gan tas skan ļoti necilvēciski, bet tas arī ir svētuma ceļš, uz kura cilvēks atsakas no daudzām lietām, bet par tām rūpējas Dieva Māte Marija. Un tā piemēram svētīgam kapucīnu tēvam Honoratam kā dzīves moto bija vārdi: "Tuus totus" ("Tavs viss") - attiecībā uz Dieva Māti, bet svētam pāvestam Jānim Pāvilam II "Totus Tuus" ("Viss Tavs"). Tas atnesa lielos svētuma augļus (par Jāni Pāvilu II Jūs daudz dzirdējāt; svētīgais Honorāts dibināja ļoti grūtos apstakļos gandrīz 30 reliģiskas kongrēgācijas. Šis reliģisko institutu tīkls un kontakti starp individuālām personām palīdz izplatīt Evaņģēliju ikkatra zemes stūrītī) un nemitīgi prasa arī no mums šodien aktīvi darboties savās kopienās un draudzēs, bet sākumā - lūgšanā.

Reklāmticība un ticība

    Kāds zēns dodoties svētceļojumā uz Aglonu teica: "Pieci eiriki! Ja es nebrauktu, man būtu kabatā 5 eiriki un es sev nopirktu končas, cepumus, dzerienus. Bet..." Šajā svētceļojumā, kurā bijām šodien Aglonā, bērni tika pabaroti līdz ausīm un uz turieni tika ar ērto autobusu. Bet ne tas ir vissvarīgākais. Ceļā bija garīgas dziesmas, rožukroņa noslēpums, stāsts par grēksūdzi un atlaidām, pasaka, kurā visi varēja ņemt aktīvi dalību. Tas autobusā. Bet Aglonā bija svētā Mise, bet pirms Mises bija grēksūdzes sakraments. Mises laikā daudzi puiši pirmo vai otro reizi dzīvē piekalpoja kā ministranti, daudzi pieņēma sv. Komūniju, varēja dzirdēt arī stāstu par Fatimu un par bīskapiem, kuri abglabāti bazilikā. Visi gājām pie Dievmātes svētbildes (daudzi pirmo reizi) un varējā kārtīgi palūgties. Bija laiks apstaigāt visu teritoriju pie baznīcas un grupās izpildīt sagatavotus uzdevumus piemēram pie trijiem krustiem, pie svētavota, pie Dievmātes no La Salette staujas un citur. Ar laiku auga prieks un laime, ka mēs esam Aglonā pie Dievmātes. Kāda meitene teica, ka šī baznīca ir ļoti skaista, bet puikas kļuva daudz klusāki, jo, man šķiet, daži sāka ļoti vērtēt to notikumu, kurā piedalās. Atpakaļceļā meitenes skaisti dziedāja un dziedāja, ar to liecinādamas par šo prieku un par žēlastībām, kuras saņēma no Dieva. Es ceru, ka tas turpināsies ikdienišķajā dzīvē, bet sevišķi svētdienu svētajās Misēs.

Kad tu brauksi ciemos...

    Kad tu brauksi ciemos, neaizmirsti par Dievu - to šī bloga lasītājiem pat nevajag atgadināt. Tāpēc es to nerakstu, lai atgadinātu, bet lai akcentētu. Jo daudzas reizes cilvēks nepilda savus reliģiskus pienākumus, arī tos zem smaga grēka (piem. neiet uz svētdienas svēto Misi), tikai tāpēc, ka "atbrauca ciemiņi".

    Lūk kādā pilsētā tuvojās sv. Mise. Un atnāca kāds cilvēks, priesteris ar viņu parunāja, pēc tam bija grēksūdze, šis cilvēks palūdzās un... izgāja. Sv. Mise kāvējās, jo citi viņu meklēja, bet neatrada. Laikam viņš ar ciemiņiem staigāja svētdien pa veikaliem un vēl gribēja viņiem parādīt baznīcu. Tāpēc šī tikšanās ar priesteri, "neplānota" grēksūdze un... atkal pie ciemiņiem, bet diemžēl bez svētdienas sv. Mises. Ja ir šī svētā Mise, tad ir vissvarīgākais. Ja svētdienas sv. Mise izlaista, tad cilvēks neiet pretī augšāmceltam Jēzum Kristum, vēl nesatikās ar dzīvo Jēzu, vēl citur meklē savu dzīvi.

    Vai nebūtu labi un skaisti, ja ciemiņi vestu saimniekus uz baznīcu? Braukšu pie tevis, ja svētdien brauksim un svēto Misi. Es gribu braukt pie tevis, bet daudz vairāk gribu iet pretī Jēzum, Kas svētdien augšāmcēlās. Grill? - Labi, bet pēc sv. Mises.

Lielā miera mīļotāji kontra bērni

    Nesen es rakstīju par sevišķo... teiksim... "garīgumu", kas izpaužas lielā miera un klusuma mīlestībā. Protams ar tādiem "garīgumiem" ir tā, ka nekad nevar sasniegt gan mieru, gan klusumu, jo izslēdz šo vissvarīgāko, tas ir mīlestību. Kad parādās pat mazais bērniņš, kas vēl neprot runāt, bet tomēr runā savā valodā, beidzas "garīgums". Nu nē, nebeidzas, jo nebija nekāda garīguma. Vienkārši. Tad cilvēks, kas ļoti rūpējās 60, 70, 80 gadus par "garīgumu", palika ar neko. Labi, labi, kāds pateiks, viņi tā iemācījās lūgties. Kā iemācīja lūgties? Ka gatavi ir izmest katru no baznīcas, pat mazo bērnu? Nu labi, atstāsim viņus, lai pat katru dienu runā man un citiem, ka bērni viņiem traucē, jo trokšņo. Jā jā, koncertu dalībnieki, kuriem netraucē 1 000 000 Watu mūzika, bet viena normāla balss, bērna balss traucē? Netraucējiet bērniem nākt pie Jēzus tā, kā jūs varbūt traucējāt saviem bērniem. Kāds kādreiz teica, ka egoisti nekad nekādu kopienu neizveidos. Atā!

    Šodien galvenajā Misē pirmo reizi bija ministrantu pilnā (gandrīz) asiste. Bija jaunie ministranti, kuri ātri tika iemācīti, kā nēsāt sveces, aizdegt tās, kā ar svecēm staigāt, kā kalpot ar tribulāru un laiviņu, kā iet procesijā. Tajā piedalījās arī vecie ministranti un ceru, ka viņi nedomās, ka es gribu viņiem vistuvākā laikā pateikt paldies. Protams, ka nē! Jo liturģija, jo svētā Mise ir visiem un vajag palielināt aktīvo dalībnieku loku. Ja cilvēks aktīvi piedalās (ne visi tā var, jo taču ir slimie un vecie ļaudis baznīcā un man teica, ka vajadzētu visu runāt un dziedāt vēl skaļāk, jo nedzird), tad, tā es to saprotu, var vēl labāk lūgties. Taču pat vārds liturģija (grieķu valodā: laos - ļaudis, ergon - darbs) rāda tās raksturu - ļoti aktīvo piedalīšanos, kur klusuma ir vismazāk. Tad bija svētajā Misē svinīgākie elementi, kā ieejas un izejas procesija, sveces Evaņģēlija lasīšanas laikā, dažas reizes tribulārs, lai incensētu Evaņģēlija grāmatu un Vissvētāko Sakramentu. Nedrīkst ļaut liturģijai "nomirt", sasalt, apklusēt. Vai Jūs daudzās reizēs piedalījāties tādās liturģijās, kur neviens, jā, neviens, izņemot priesteri, nepateica nevienu vārdu? Liturģijai jābūt skaistai un dzīvai, jo tā ir ticības attēls.

Draudze aktīviem cilvēkiem

    Nebaidieties, nespēlēsim bumbu. Ne par tādu aktivitāti es domāju. Bet par aktivitāti, kas ir kalpošana. Ne katrs būs ērģelnieks, ne katrs būs korī, ne visi būs draudzes padomē. Bet ir vajadzīgi ministranti, lai svētdienas summā būtu lielā un pilnā ministrantu asiste. Ir vajadzīga bērnu un jauniešu schola, koris, vajag vēl vairāk cilvēku, kas rūpētos par bērniem pirms liturģijas un liturģijas laikā. Ir tie, kas lasa lasījumus, bet vēl vajadzīgi jauni. Ir vajadzīgi visi ar saviem jautājumiem, lai tos atrisinātu. Un šie jautājumi visbiežāk nav pārāk sarežģīti, bet var vest uz kalpošanu draudzē. Draudzē nav tā, ka ir priesteris, viens ministrants, varbūt viena katehēte un viss - pilnīga organizācija. Ja tā ir, tas nozīmē, ka tā ir ļoti mazā draudze. Ja ne mazā, jo daudz cilvēku, tas nozīmē, ka nav līdzdarbības un uzticības, un ticība nav galvenais dzīves motors, bet kaut kas cits. Tomēr katrs var kaut ko dot no sevis, kādu dāvanu, talantus, kurus lietos Dievam par godu un citu labā. Ja es kaut ko redzu, ko vajadzētu mainīt, uzlabot, tad es iešu un runāšu par to, jo man nepatīk dzīvot tā sauktā mierā. Īstenībā nav mierīgas dzīves. Jo vai viens otram ir brālis un māsa Kristū, vai tā vienkārši nav. Un tad cilvēkus vieno citi biznesi, nevis mīlestība, kas ir no Dieva. Jūs redzāt atšķirību? Tāpēc jau sen, pirms apmēram 1500 gadiem, svētais pāvests Leons Lielais pasvītroja, ka cilvēks, kas dzīvo, ir Dieva gods. Kas dzīvo? Tas, kas pilda Dieva gribu. Bet jau tas prasa būt aktīvam Baznīcā.

Misionāri paliek Viļakā!

    Es ļoti priecājos, ka nebūs pārtraukuma misionāru kalpošanā mūsu draudzēs. Pēc sarunām un lūgšanām, pēc dažām nedēļām pārdomās, ir pieņemts lēmums: Misionāri paliek. Tagad var visu plānot, visas misionāru darbības turpināt gan Viļakā un Liepnā, gan visā Latvijā (Marijas skola un Oasis).

    Kāds man nesen teica: "kur rezultāti? Nav rezultātu!" Bet es varētu viņam atbildēt: "Kāpēc tu savā dzīvē neredzi rezultātus? Vai tu gribēji, lai tie būtu? Ko tu esi darījis, lai ar misionāru palīdzību kaut ko varbūt mainīt savā dzīvē? Ak, tu neesi darījis neko! Kā tad tu vari redzēt rezultātus? Jo ir tādi, kuri izmanto šo iespēju, līdzdarbojas ar misionāriem un redz savā dzīvē labos augļus. Jo problēma nav tur, ka es neredzu, bet šeit: man negribas. Varbūt man ir ērti dzīvot tā, kā līdz šim dzīvoju. Dievs to zina. Ir tā, kā ar šo puisi, kas nēsāja cepuri ar lielo sarkano zvaigzni: "No Kubas" - teica. Kaut gan viņam skaidroja daži cilvēki dažas reizes, ko nozīmē šis simbols, un kaut gan šķita, ka viņš saprata, bet tomēr... nesaprata, vai propagandas spēks bija tik liels, ka viņš dziļi tur šo pārliecību, ka ar šo zvaigzni viņam būs feini. Nu bet šo stāstu neturpināšu, jo nav jēgas. Bet varbūt... sāksim stāstu, kā pasaku. Kāda firma ražo cepures ar zvaigzni (šoreiz nerunāsim, kāpēc, jo ir cita tēma) 1 miljonu cepuru gadā. Cita firma ražo priekšmetus līdzīgus rožukroņiem, līdzīgus, jo uz krusta ir pavisam citi elementi, piemēram 10 milj. "rožukroņus". Citas firmas ražo vēl citas lietas saistītas ar revolūciju. Un arī to propaģē filmas un dziesmas, un grāmatas. Cilvēki to pērk. Neizdod savu naudu uz citām, bet labām lietām un kā šeit neticēt tam, kas teica, ka iekams tu saņēmsi naudu, īstenībā tā jau ir izdota. Kad cilvēks redz apkārt tādas lietas un domā, ka tā ir patiesība, nevis propaganda, un tā viņu mācā skolā (varbūt; vai Jūs atcerāties, kā mēs runājām par projektiem un kredītiem - lai "izražotu" jaunus vergus, kuri strādās līdz nāvei tikai, lai atdotu procentus), tad kā brīnīties redzot jauno cilvēku ar "rožukroni" uz kakla un cepuri ar lielo sarkano zvaigzni uz galvas?

    Bet varbūt Jums ir arī kādi "rožukroņi" un sarkanas zvaigznes, vai tam līdzīgas lietas? Kā kurš grib: zvaigzne vai rezultāti. Citā vietā tas ir labāk pateikts: "Jūs nevarāt kalpot Dievam un mamonai".

Svētceļojuma 6. un 7. diena

    6. dienā mūsu grupa palielinājās par 5 cilvēkiem. Tie bija ciemiņi no Nīderlandes. Starp viņiem divi priesteri, kas jau septiņus gadus brauka uz Latviju un dodas uz Aglonu. Šoreiz viņi pievienojās mūsu grupai un kopā ar viņiem trīs jaunieši no viņu valsts. Lai saprastos, nāca palīgā angļu un franču valodas. Šajā dienā arī rožukronis ceļā bija piecās valodās: latviešu, nīderlandiešu, vietnamiešu (jā!), poļu un krievu. Man izdevās atbraukt pie svētceļniekiem, bet drusciņ vēlāk, jo man vēl bija otrā sv. Mise Viļakā, kādā mājā, pie Dievmātes, kas arī svētceļo un iet pie ģimenēm statujas zīmē. Un tur bijām kopā ar misionāru ģimeni. Svētceļojumā uz Aglonu mūs gaidīja pārsteigums - pusdienas pie Lauras vecākiem Maltā. Šajā dienā man izdevās iet 13 km - no Feimaņiem pie svētceļniekiem un pēc tam jau kopā uz Feimaņiem. Tur bija sākumā sv. Mise ar vēsperēm, pēc tam vakariņas. Bija jau tumšs, kad devos atpakaļceļā un braucu lēni (jā, nogurums) 2.5 stundas.

    7. dienā gājām uz pašu Aglonu un mēģinājām uzvarēt nogurumu. Un izdevās. Otro reizi (gan 1. gan 2. svētceļojumā) no Viļakas uz Aglonu gāja visās septiņās dienās Iveta. Pateicība Dievam. Es un Līga arī, bet ne visās dienās. Citi no Viļakas gāja pirmo reizi (kaut gan dzirdēju, ka kādreiz bija tāds svētceļojums, bet bez turpinājuma).

    Šobrīd nogurums nav svarīgs. Es jau esmu mājās, daži ceļā uz Viļaku, daži palika uz vienu vai uz divām dienām. Mēs atnācām uz baziliku, palūdzāmies Vissvētākā Sakramenta priekšā, gājām pie Dievmātes svētbildes, fotogrāfējāmies, satikām draugus un draudzenes. Pirms izbraukšanas mani uzaicināja Rīgas katoļu ģimnazija grupa uz vakariņām, jo tur ir daudz cilvēku, ar kuriem es līdzdarbojos daudzus gadus Rīgā un Olainē, pat kopš atbraukšanas uz Latviju, sevišķi no neokatehumenāta.

    Ceļā mēs lūdzāmies nodomos, kurus mums uzrakstīja cilvēki gan Viļakā, gan pa ceļu. Svētceļojums tas ir lūgšanas laiks un dzīvē parādās arvien jaunie lūgšanas nodomi. Tas arī ir kalpošanas laiks. Un pateicības laiks: pateicība Dievam par šīm dienām un liels paldies labas gribas cilvēkiem, kuri visdažādākajā veidā atbalstīja šo svētceļojumu. Paldies misionārei Dzintrai, kas to organizēja un misionāru ģimenei, kas gan rūpējās par bērniem, gan par mums, lai vienmēr būtu ļoti garšīga maltīte. Ar Dieva palīdzību pēc gada būs trešais svētceļojums Viļaka-Aglona.

Svētceļojuma 5. diena

    Pēc rīta sv. Mises es ar diviem cilvēkiem devamies ceļā pie svētceļniekiem. Satikām viņus jau Rēzeknē un pievienojamies (es pēc pusstundas, jo vajadzēja atstāt mašīnu pie baznīcas). Es redzēju, ka svētceļojums ir ļoti vajadzīgs arī Rēzeknes iedzīvotājiem un es ceru, ka ar dziesmām un katehēzi parkā mēs ienesām prieku viņu dzīvē. Kā pagajušajā gadā, tā arī šogad ar lielo sirsnību mūs uzņēma tēvi mariāni un pie viņiem Sāpju Dievmātes baznīcā svinējām svēto Misi. Galvenais nodoms bija par laulātajiem, par vīru un sievu, kuri tieši šodien pirms 14 gadiem laulības sakramentu pieņēma, un kuri daudzas stundas pavadīja kopā ar svētceļniekiem.

    Ceļā arī satikām tēvus mariāņus. Bet arī cilvēku kas ar prieku rādīja virzienu uz Aglonu. Satikām ar daudziem no mums pazīstamu svētceļnieku no Rīgas sv. Jēkaba katedrāles, kas bija Aglonā ar divriteni.

    Tagad grupa (vairākumā) ir Ozolainē, lai atpūstos nākamai dienai.

Svētceļojuma 4. diena

    Svētceļniekiem bija svētā Mise baznīcā Kārsavā. Pēc tam brokastis un tālāk uz priekšu. Liels paldies Kārsavas Prāvestam, tautas nama darbiniekiem un visiem Kārsavas iedzīvotājiem par viesmīlību.

    Es atbraucu pie grupas pirms pl. 12:00, atstāju mašīnu pie skolas Adamovā un pateicoties Direktoram un mūzikas Skolotājam ātri tiku atpakaļ pie grupas. Šodien mūsu grupā bija 18 dalībnieki: 5 vīrieši un 13 sievietes. Vīriešu 5 reizes vairāk nekā pagājušajā gadā, bet sieviešu - gandrīz 2 reizes vairāk. Ejot pa ceļu redzējām daudz traktoru ar piekābēm. Jo ir pļaujas laiks un graudus ved uz Rēzekni. Satikām dažādus cilvēkus, kuri laipni ar mums parunāja, vai arī piepildīja mūsu tukšas pudeles ar ūdeni. Brīžiem, kad satiku cilvēkus, kuri tic uz kādām divainām lietām, uz kādiem akmeņiem un tā tālāk, tad ļoti brīnījos un uzdevu sev jautājumu: kāpēc tāds vai cits cilvēks nespēj līdzdarboties ar Dievu? Vai ne tāpēc, ka ir ateists un materialists un visu slēdz tikai materiālajā pasaulē?

    Šodien bija visgarākais ceļš un pat es kopā ar grupu gāju šodien 26 km.. Tāpēc bija daudz laika lūgšanai, gan rožukronim, gan meditācijai pēc Evaņģēlija lasīšanas. Bija lasīts īss katehīsms, kas ļoti konkrēti mums atgadināja mūsu ticības patiesības. Pusdienas ēdām tajā pašā vietā, ka pirms gada (tas protams nebija plānots). Un arī ceļā es un divas veterānes no pirmā svētceļojuma (Iveta un Līga) varējām atgadināt šo iepriekšejo ceļu.

    Adamovas skolā mūs sirsnīgi uzņēma, kārtīgi pabaroja un tad mēs pēc vēsperēm un kompletorija devāmies atpūsties, bet es un trīs dalībnieces - pēc plāna - braucām uz Viļaku.

Svētceļojuma 3. diena

    No rīta pēc pl. 6:00 es devos ceļā ar mašīnu uz Baltinavu, kur satiku svētceļniekus gatavus svinēt svēto Misi. Tā notika kristīgās skolas kapelā un tika apvienota ar laudēm. Šv. Mise ir svētceļojuma galvenais notikums un tieši tā tika saplānots maršruts, lai tā būtu katru dienu. Šodien pa ceļu dažas reizes es redzēju cilvēkus, kas gāja uz svēto Misi, vai mašīnas pie baznīcām Rekovā un Kupravā Mises laikā. Kad cilvēks iet svētceļojumā, tad drusciņ citādāk skatās uz apkārtējo pasauli, jo vienkārši iet citu ceļu, nekā parasti. Šodien Dieva vārds pievērsa uzmanību ticībai un tam, ka vajag, lai tā augtu un lai liecinātu par to. Un tieši pateicoties Baznīcas ticībai mēs varam satikties ar Jēzu kā Dievu un pieņemt Viņu svētajā Komūnijā. Svētceļnieki-misionāri bija arī klātesošie Viļakā, kur pēc plāna vadīja visu svēto skolu bērniem. Un notika, ka šoreiz misināru bērni izlozēja Bērniņu Jēzu un Viņš savas figuriņas zīmē devās svētceļojumā. Mūsu grupa aug un šodien jau ir 4 svētceļnieki vairāk. Un tas vēl nav viss. Citi arī grib ar mums iet uz Aglonu.

Svētceļojuma 2. diena

    Es zvanīju un jautāju svētceļniekiem par šo dienu, jo pats biju aizņemts Viļakā un Vēdeniešos (kapusvētki - bija daudz ko darīt, piemēram uztaisīt pajumi). Tad kāds teica, ka bija ļoti silti. Cits, ka bija kā uz pannas. Tāpēc mēs nolēmām, ka labi būtu nākamā dienā iziet no paša rīta, kad nav tik karsti un vairāk laika būs atpūtai. Un man sanāks satikties ar svētceļniekiem un kopā ar viņiem svinēt svētdienas svēto Misi Baltinavā 7:00. Ļoti labi, ka rīt būs vairāk mežu. Šodien svētceļnieki drosmīgi gāja uz priekšu un arī evaņģēlizēja cilvēkus, kurus satika. Tie, kuri svētceļniekiem deva lapiņas ar uzrakstītiem nodomiem lai zina, ka svētceļnieki tās lasa un lūdzas šajos nodomos.

Svētceļojuma 1. diena

    Svētceļojums sākās pl. 11:20 ar svēto Misi, kurā piedalījās svētceļnieki. Bet ne tikai no mūsu grupas. Tieši šajā dienā atbrauca ar autobusu uz Viļaku svētceļnieki no Nīdermuižas. Es viņiem pastāstīju par Viļaku un baznīcu, arī par vēsturi. Pēc tam viņi dievbijīgi piedalījās sv. Misē un skaisti dziedāja. Pēc tam kopā devamies svētceļojumā, bet māsas no Nīdermuižas mūs pavadīja līdz pieminekļa netālu no baznīcas, kur palūdzāmies par tiem, kuri atdeva savu dzīvi par brīvo Latviju. Pastāstīju, ka mūsu baznīcā var saņemt pilnas atlaidas katru dienu.

    Viduču skolā mūs uzņēma ar garšīgām pusdienām, par kuru liels paldies gan direktorei, gan visiem darbiniekiem. Izdevās pirmo etapu iet mums visiem, visiem dalībniekiem kopā. Šajā brīdī mēs bijām 15. Bet taču pēc pāris dienām vēl daži pievienosies.

    Laiku Dievs deva ļoti labo, bija arī kur pasēdēt, vislabāk ēnā, lai kājas atpūstos. Un Škilbanu sākumā apēdām pirmās vieglas vakariņas. Bet bija vēl kaut kas, sevīšķs pārsteigums pēc vakariņām, jo viens saimnieks mūs uzaicināja uz avenēm, kurus ēdām no krūmīšiem.

    Rekovas baznīcā arī mūs sirsnīgi uzņēma un tur bija galvenās vakariņas un vēsperes, un kompletorijs, kurus vadīja Šķīlbēnu draudzes prāvests Staņislavs.

    Visjaunākam dalībniekam ir tikai trīs mēneši un piecas dienas!

    Man šķiet, ka nevienam nevienas tulznas nav.

Uz Aglonu!

    Jau tikai pēc apmēram 15 stundām mūsu svētceļnieku grupa dosies 2.(!) svētceļojumā no Viļakas uz Aglonu. Lūgšanas gars ir, pilna gatavība arī, sagatavoti nodomi, ceram uz Dievmātes aizbildniecību mūsu ceļam, tālāk Dievs piepildīs visu ar savu žēlastību. Pēc iespējas katru dienu mēģināšu uzrakstīt dažus vārdus, kā svētceļniekiem iet. Rīt sāksim svētceļojumu ar svēto Misi pl. 11:00 Viļakas Jēzus Sirds baznīcā, vienu gadu pēc tā, kad pie mums bija Pasaules Jauniešu Dienu Krusts un Dieva Mātes ikona.

Jaunās dienas

    Sākās citas, jaunas dienas. Jo bija lielie kapusvētki Viļakas sv. Mateja kapsētā, notiek pēdējas sagatavošanas svētceļojumam uz Aglonu, ciemos atbrauca divi priesteri no Nīderlandes, šodien es piedalījos ielas evaņģēlizācijā Viļakā, kuru vadīja pr. Stefans no Nīderlandes un misionāre Dzintra, redzēju šīs sarunas ar satiktiem cilvēkiem, viņu gatavību klausīties par Dieva mīlestību un pieņemt Jēzu par savu Kungu un Pestītāju. Redzēju cilvēku mīlestību pret tiem, kuri arī mājās vēlas stāstīt par Dieva Mīlestību. Šīs dienas turpināsies, jo piektdien sāksies svētceļojums, sestdien kapusvētki Vēdeniešos un nākamās dienās man iespēja iet dažas stundas kopā ar svētceļniekiem. Grupa arī būs sevišķa un ļoti atšķīras no tās, kas gāja iepriekšējā gadā. Ne tikai, ka būs lielāka, bet ka būs mazi bērni. Ir jau jauns krusts (paldies Aldim), lūgšanu un dziesmu grāmatiņas, kā arī gatavas laudes, vēsperes un kompletoriji uz katru dienu (paldies Dzintrai).

Kad gribas raudāt.

    Gribas raudāt, kad kāds nāk un prasa kristīt bērnu. "Kas ir kristības sakraments?" -"Es nezinu." Vai cita tam līdzīga atbilde. Es negribu šeit runāt kā kāds tiesnesis, kas tūlīt atradīs kādu sodu. No tā es esmu tālu. Jo kaut gan gribētos, ļoti ļoti gribētos dzirdēt kādu pareizo atbildi (tā arī notiek un dzīve par to liecina), bet tomēr tas, ka cilvēks atnāca, lai kristītu savu bērnu, tas dod cerību, tādu cerību, kas ir no Dieva, ka atnāks diena, kad važas tiks sarautas un cilvēks ļoti dedzīgi un auglīgi līdzdarbosies ar Dievu un ļoti centīsies, lai viņā visu laiku būtu svētdaroša žēlastība, jo tas ir ceļš uz Debesu Valstību. Tā ir taisnība, ka viens sēj, bet otrais pļauj. Un tāpēc šī laju līdzdarbošanās ar priesteriem ir kā Dieva darbu cilvēkos ilustrācija. Jo Dievs vienmēr ir šis sākums, galvenais viedotājs un mērķis. Bet mūsu līdzdarbošanās savā starpā un ar Dievu pārveidosies pestīšana. Vajag tikai šajā darbā izturēt.

Evaņģēlizācijas diena

    Kapusvētki Viļakā tā bija laba iespēja runāt cilvēkiem par Jēzu Kristu, aicināt uz svētceļojumu Viļaka-Aglona, pieņemt lūgumus un nodomus uz šo svētceļojumu no cilvēkiem, kuri nevar iet, izplatīt avīzi "Miliet viens otru" un citu garīgo literatūru, aicināt lūgties par paaicinājumiem uz priesterību un uz klosterdzīvi. Tas šodienas evaņģēlizācijas fragments, kuru darīja misionāri. Ne tikai kapsētā, bet arī pie baznīcas, jo bija koncerts. Ja kāds vēl domātu, ka misionāri nav vajadzīgi, vai ka nav nozīmes - ir vai viņu nav, tas nozīmē, ka tas nav cilvēks, bet laikam kāds innoplaņetjanins, bet tomēr Evaņģēlijs tiek sludināts un cilvēki atver savas sirdis Jēzum.

Dieva griba dzīvē

    Ziniet, Dieva gribu var gaidīt tā, kā bērni kādu ļoti ļoti gaidīto dāvanu no saviem mīļiem vecākiem. Bet ja kāds negrib būt kā bērns un negrib ieiet Debesu Valstībā, tad viņa dzīvē nepastāv tāds jautājums: "Pildīt vai nepildīt Dieva gribu?" Lai tā notiktu tomēr vajag cilvēkam daudz strādāt un uz ceļa pie Dieva uztaisīt tādu šķērsli, kas garantēs, ka Dievs nespēs "traucēt". Bet cik brīnišķīga ir cita cilvēka situācija, kas atver savu sirdi Dievam un līdzdarbojas ar Viņu. Šeit nevajag nekādu šķēršļu būvēt, nocietināt sirdi. Ar tādu cilvēku var arī prāvests līdzdarboties, kad piemēram vajadzētu atrast vietu lūgšanas grupai - "Vai drīkst pie Jums?" - "Kāpēc nē?" Vai ir kādi šķēršļi? Nav! Kāpēc? Tā ir bērna paļāvība uz Tēvu, kas ir debesīs un tieši Viņš ir Tas, Kas organizē mums dzīvi. Kad kāds cilvēks organizē kaut ko, tad tas ir redzams, bet ne viss un ne viss mums nes labumu. Kad Dievs organizē kaut ko, tad tajā ir pestīšana. Bez šaubām. Vai viegli ir paļauties uz Dievu? Nē. Jo vajag mācīties šo uzticību. Arī miesa pretojas, jo nesaprot Dieva lietas. Nu kad cilvēks paļaujas uz Dievu kā bērns, sākas viņā šis liels prieks un liela laime, un pateicība Dievam. Un grib dalīties ar citiem un meklēt brāļus un māsas Kristū, un runā citā valodā, mīlestības valodā. Un par tādu dzīvi draudzē un par tādiem centriem mājās un dzīvokļos vajag rūpēties. Un ļoti labi, ka ir Viļakā misionāri. Es ceru, ka viņu klātbūtne un kalpošana mainīs mūsu draudzē daudz uz labo, tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku kļūs par Dieva bērniem.

Otrais svētceļojums Viļaka - Aglona

(šis teksts būs Viļaka-Aglona svētceļojuma dalībnieku grāmatiņās:)

    Pagājušajā gadā tika organizēts pirmais vēsturē svētceļojums no Viļakas uz Aglonu. Par to bija atbildīgas Marijas skolas misionāres Signe un Ineta (galvenā organizatore). Tas bija viņu pēdējais darbs un kalpošana viņu misijā Viļakā. Ceļš tika sagatavots, nakšņošanas vietās mēs vienmēr bijām laipni uzņemti un gandrīz visur arī pabaroti. Mūsu mazā grupiņa sasniedza Aglonu 13. augustā ap Dieva žēlsirdības stundas. Dalībnieku ceļi dzīvē pēc tam gāja tālāk un redzēsim, kas otro reizi piedalīsies svētceļojumā - šogad jau otrajā svētceļojumā.

    Šo svētceļojumu arī gatavo misionāri, no tiem galvenā organizatore ir Dzintra. Šo grāmatu, kas tagad Tev rokās, tieši viņa sagatavoja. Viņa smēļa no svētceļnieku grāmatas no 2014. gada, bet arī tai bija sava vēsture un saknes citās grāmatās un citās grupās. Tā arī ir svētceļojuma tradīcija un dzīvas katoliskās ticības izpausme. Šogad Tu, cienījamais svētceļniek, varēsi izdziedāt Dievam par godu šīs dziesmas un lūgties ar to vārdiem. Uz Tevi runās dziesmu laikā Dzīvais Vārds - Jēzus Kristus. Kad Tu dziedāsi, lūdzies no visas sirds. Šajā grāmatā ir arī citas lūgšanas, sevišķi svētās Mises teksts. Grāmata ir kā instruments un Tev svētceļojuma laikā jāmācās to lietot.

    "Jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos" (Jņ 15,16). Lūk cik liels noslēpums un cik lielā lieta ir lūgšana. Ne tikai, ka mēs runāsim uz Dievu, ne tikai, ka Viņš mūs dzirdēs, bet arī uzklausīs un dos! Vai visu? To, ko lūgsim Jēzus Vārdā. Kas lūgs Jēzus Vārdā? Viņa ganāmpulka avis. Kas ir šīs avis? Tie nokristīti, kuri dzīvo bez smagiem grēkiem, kuri dzīvo vienotībā ar savu Labo Ganu. Vilkus Dievs neuzklausīs, jo katru avi, kas nolēma iet savu ceļu, Jēzus pamet, jo Jēzus nedzīvo plēsīgos vilkos. Bet tomēr viņus meklē, lai atgrieztu atpakaļ ganāmpulkā, tas ir Baznīcā un vienotībā ar Dievu. Vilka dzīve ir vienmēr katastrofa, bet Jēzus savas avis vada Baznīcā un dod vislabāko barību. Avīm ir iespēja katru dienu pazīt Dievu, Kas ir Mīlestība un šīs Mīlestības saites vieno avis vienā ģimenē.

    Savas sirdīs nesīsim gan savus lūgumus, gan arī lūgsimies par citiem, sevišķi par veciem, slimiem, nelaimīgiem, vajātiem, trūcīgiem, sevišķi par tiem, kuri ir tālu no Dieva. Mēs lūgsimies ar Dieva Mātes palīdzību šajā Terra Mariana gadā un sāksim savu ceļu Viļakas Jēzus Sirds baznīcā, kur, sakarā ar Konsekrēto Personu gadu var saņemt katru dienu pilnas atlaidas - jau svētceļojuma sākumā!

    Lai Dievs katram svētceļniekam svētī!

tēvs Staņislavs

Kristīts vai nekristīts?

    Garīgajā aprūpē var satikties ar tādu situāciju, ka kāds cilvēks lūdz, lai priesteris uzrakstītu izziņu par kristības sakramentu. Un var atklāties, ka nav draudzes arhīva dokumentos nekādas informācijas par šo cilvēku. Kaut gan viņš šeit dzīvoja, gāja pie grēksūdzes, uz sv. Komūniju, tika iestiprināts, tomēr dokumentu nekādu nav. Šodien runāju ar kādu priesteri par šo jautājumu un viņš teica, ka krievu laikos bieži tā bija, ka dažādu iemeslu dēļ par dalītiem sakramentiem varēja liecināt liecinieki, nevis dokumenti. Un šodien ir to laiku sēkas: trūkst dokumentu.

    Ir ar sakramentiem tāda problēma (protams - ne ar sakramentiem, bet ar cilvēkiem), ka liekas ka parāk bieži sakramentiem gatavojas tie, kurus es nepazīstu no baznīcas. Kā tad var gaidīt, ka viņi tūlīt nesīs ticības augļus savā dzīvē? Bet Baznīca nav ierobežota, lai būtu vienīgi kādiem izredzētiem, bet citiem lai ceļš būtu slēgts. Tāpēc ir tas, kas daudziem nepatīk - Baznīca ir priekš visiem, jo visi ir aicināti. Cits jautājums, kā pats Jēzus teica, ka daudzi nepieņem Dieva aicinājumu. Un bez sakramentiem un lūgšanas, bez svētiem Rakstiem un dievkalpojumiem dzīvo virs zemes nezinādams, ka var būt kopā ar Jēzu.

    Ar to ir saistīts nākamais jautājums audzināšanā: bieži nav autoritātes augstākas kā vienīgi cilvēciska. Un kad vecāku un citu autoritāte tiks atmesta un vienlaikus nav ticības tālāknodošanas ģimenē (ticība stiprina vecāku autoritāti un iedod kontaktu ar vislielāko autoritāti - pašu Dievu), nevar jau runāt par sabiedrību, par vienotību, par kopienu, par būvēšanu, nerunājot pat par ticības dzīvi un par garīgo dzīvi. Tādā situācijā Dieva klātbūtne un sakramenti tie jau ir kā kosmoss, tālu no cilvēka domām. Cilvēks slēdzas sevī.

Latgales rekatolizācija

    Bija tādi laika posmi, kad latgalieši, protams katoļi, sāka apmesties visos Latvijas regionos un lielās pilsētās. Kopā ar viņiem gāja katoļu ticība, lai atpakaļ to apliecinātu un svinētu Euharistiju tur, kur jau sen tā nav bijusi. Līdzīgi latgaliešiem katoļu ticību sāka izplatīt citu tautību katoļi, piemēram poļi, sevišķi laukos. Kur katoļi, tur parādījās vajadzība būvēt savu baznīcu. Tur atjaunojās Marijas zeme, Terra Mariana. Šodien, kad Latgale ir pustukša, kaut gan labāk būtu uzrakstīt stiprāko vārdu, vajadzīga ir Latgales rekatolizācija, Un ne tikai jaunās evaņģēlizācijas nozīmē, bet arī vajadzīgi fiziski paši katoļi, kuri piepildītu tukšas vietas  mūsu baznīcās, kuri liecinātu par savu ticību, sūtītu savus bērnus uz skolu, bagātinātu cilvēku sarunas. Tikai... kam tas būtu pie sirds? Vēsture liecina, ka iepriekšējos gadsimtos bija tādi, jo Latgale ir taču viesmīlīga zeme.

Sprīdītis, Sprīdītis...

    Šodien pirmo reizi es redzēju šo filmu. Kaut gan es zinu, ka ir tādi, kuriem patīk šīs filmas mūzika un pat gribētu to dzirdēt baznīcā savās laulībās, tomēr vajadzētu atstāt tādu domāšanu un paskatīties drusciņ savādāk. Pirmkārt filma nav saistīta ar Baznīcu un tās saturs ir ļoti tālu no kristietības. Otrkārt, ja es labi atceros, filma bija taisīta 1985. gadā un jau datums liecina par to, ka tas nevar būt cita lieta, kā valsts propaganda un tas nozīmē, ka tās mērķis ir veidot cilvēka domāšanu un skatienu uz realitāti pēc kādas ideoloģijas. Galvenais varonis paņem kredītus, kas ir it kā "burvīgas dāvanas" un devās ceļā izpildīt misiju. Kādu? Tas ir redzams filmas beigās . "Kungs un ķēniņš" atdot sprīdītim-laupītājam pēdējo naudu, bet saņem... Ko saņem? Nu jā, taču šī sieviete parūpēsies, lai viņš un viņa meita, tas ir nākamā paaudze, ļoti mīlētu naudu, lasi: lai ņemtu kredītus. Filmā burvīgas dāvanas pēkšņi pazūd, bet... tomēr paliek, jo tauta danco.

    Lai tie, kuri izdomāja sprīdīti, man piedod. Bet arī tagad jaunieši, kā man paši kādreiz kādā skaistā vietā stāstīja, saņem "misiju" darīt lielas lietas, tas ir rakstīt projektus un pēc tam paņemt... ko paņemt? Kredītus! Un galvā tāda doma nāk pati no sevis, tāds jautājums: tie, kuri taisīja filmu un tie, kuri ierakstīja skolas programmā mācīties tādas lietas, vai viņi neēda kopā vienā ēdnīcā?
    Ahā, es aizmirsu, ka vienīgais, kam bija kautkāds īpašums - neliela nauda, šis cilvēks tika filmā parādīts kā ļoti ļaunais un vēl vairāk - sadists. Un kredīta devēju uzņemt mājās viņš arī negribēja. Bet tomēr lielie kredīti arī viņu un viņa kalponi uzvarēja...

Kapusvētki un konsekrētās dzīves sākumi

    Uz reiz atbildēšu uz šaubām, kuras varētu parādīties pēc tāda virsraksta: kapusvētki tie nav ordeņu sākumi. Bet es šodien braucu uz Liepnu, kur Saidu kapsētā bija saplānota svētā Mise un lūgšanas par mirušiem. Sākumā sakramēju mašīnu. Pēc tam ar ministrantu braucām 32 km. līdz kapiem. Tad vajadzēja visu parnest. Tālāk mēs taisījām pajumi, tādu vienkāršu, kuru par 30 eirikiem var nopirkt veikalā. Pēc 45 minūtēm gan pajume, gan viss sv. Misei bija gatavs. Arī apskaņošana. Tad svētā Mise. Pirms Mises kāda kundze no Rīgas man teica, ka es iepriekšējos divos gados neesmu izteicis pateicību Dievam par labu laiku. Tāpēc Mises sākumā to esmu izdarījis un gaidīšu, ko vēl neesmu izdarījis. Bet to uzzināšu nākamajā gadā. Ja Dievs dos. Liekas, ka jumts nebija vajadzīgs, bet laiks majnījās. Sv. Mises laikā nekas nav mainījies tālāk no altāra, jo cilvēki kā runāja, tā runāja skaļā balsī tālāk. Kuri bija tuvāk, tie piedalījās svētajā Misē. Pēc Mises lūgšanas par mirušiem, svētība bērniem, kuri paši neatnāktu, ja māmiņas un vecmāmiņas nepalīdzētu un kapu pasvētīšana. Kuri kapi tiks svētīti es varēju zināt pēc lielām cilvēku grupām (5-15), kuri stāvēja un no tālienes skatījās vienā virzienā, tas ir uz mani, kad nāku.

    Un tā kā mēs ar ministrantu atbraucām, kad vēl maz cilvēku bija kapsētā, tā arī pēc visa bijām pēdējie un jau sen sen neviena nebija pat tuvu kapiem, viss palika tukšs, kad mēs ar ministrntu sakramējām mašīnu un braucām atpakaļ. Piecas stundas. Un tad Viļakā sāka līt lietus. Varbūt arī Liepnā.

    Bet kur konsekrētā dzīve? Tā rodas pirmkārt no aicinājuma, no Dieva. Un otrkārt tā rodas no kalpošanas Baznīcā. Šie divi elementi līdzspēlē un konkrētos apstākļos sākas tāda vai cita dzīves forma Baznīcā ar vienu pamatu: sekot Jēzum Kristum, lai savā dzīvē īstenotu Evaņģēliju. Gan svinīgā liturģijā, gan ikdienišķā brālībā, gan kalpošanā, gan darbā, gan apustulātā. Šodien ir labs laiks konsekrētai dzīvei. Pateicība Dievam.

Dzejnieku funkcijas

    Nebaidieties, šis teksts nebūs kāds mēģinājums saprast dzejniekus, par ko stāsta dzejnieks savos dzejoļos. Tas arī neattiecas uz visiem dzejniekiem. Bija un vēl dzīvo dzejnieks un dzejniece. Varbūt viens par otru pat nedzirdēja, nekad nesatikas, varbūt arī tie, kas to lasīs arī par viņiem nedzirdēja. Dzejniece, kura jau ir ļoti cienījamā vecumā, savos dzejoļos stāsta par miglu un tam līdzīgām lietām. Es nekad nevarēju saprast, kāda ir galvena domā šajos rakstos. Bet otrais dzejnieks teica, ka viņam vissvarīgāka ir gaisma. Ka tā ir pavisam vissvarīgāka vertība pasaulē. Un vēl stāsta, ka labais un ļaunais ir ir vērtības, kurām jābūt līdzsvarā. Pirmā dzejniece, kaut gan stāsta par miglu, iet kā tanks, un kur tikai iespēja runā savus dzejoļus. Otrais varbūt nav kā tanks, bet tomēr propagēja savas "vērtības" skolās tiem, kas tagad jau paspēja kļūt par pieaugušiem. Varbūt dzejnieki saprot savu misiju. Vismaz tāds dzejnieks, kā karalis Dāvids saprata savu misiju, sv. Terēze no Lizjē arī kaut ko rakstīja, sv. Jānis Pāvils II arī un tā bija misija, kas veda uz tikšanām ar Dievu. Jā kādam pietiek migla un minētas "vērtības", tad būs vēl nākamie, kuri lasīs vai klausīsies un domās: "Ko šis dzejnieks domā? Un kāda ir viņa funkcija šeit?"

Svētais tēvs Pio darbojas Viļakā.

    Vakar vakarā, kad vēl nebija interneta mājās un tikai šodien par to rakstu, bija sv. Pio lūgšanas grupas tikšanās bijušajā klosterī. Kaut gan laiks nebija vislabākais - vējš un brižiem lietus, tomēr anāca pieci cilvēki. Cilvēciski ir domāt, ka būtu ļoti labi, kad atnāktu piem. 20 vai 50. Bet no tādas domāšanas, es ceru, nav grūti atbrīvoties. Tikšanās skaisti un skaidri vadīta, Bībeles lasīšana un visu dalībnieku aktīva piedalīšanās. Kaut gan tas nebija saplānots, bet Bībeles fragmenta izskaidrošana notika ar metodi "skaidrot Bībeli ar Bībeli". Tas nozīmē, ka Evaņģēlija fragmentu, kuru lasījām sākumā, skaidrojām ar citu Jaunās Derības fragmentiem, piemēram no sv. Jāņa Atklāsmes grāmatas un no sv. Pāvila 2. vēstules Korintiešiem. Šī lēna lasīšana (nozīmīgi, ka visi lasīja fragmentus), mūsu izteiktās domas par atrastām problēmām, deva mums saprast, ka pats Dievs, pats Jēzus uz mums runā un "skaidro mums Rakstus". Tēja, cepumi un sarunu turpinājums, tas viss arī deva iespēju dalīties ar šo lielo prieku, kas ir no Dieva. Šī tikšanās deva mums saprast arī to, ka ir vērts Dieva lietas darīt ļoti nopietni, ne tādā nozīmē, ka būsim skumji, bet ja Dievs aicina līdzarboties ar Viņu, tad vajag ieiet ar visu sirdi, prātu un spēkiem. Un ļoti svarīgi: palikt pēc tikšanām Dieva klātbūtnē, jo par mums un par mūsu mūžīgo dzīvi notiek ļoti nopietna cīņa. Dieva dāvanas nedrīkst atdalīt no Dieva klātbūtnes, kā upi nedrīkst atdalīt no tās avota. Kā pēdējais bija Vissvētās Jēzus Sirds kronītis: 

https://sites.google.com/site/kapuciniolaine/home/sveta-teva-pio-lugsanu-grupa/visusvetas-jezus-sirds-kronitis

"Nevar diviem kungiem kalpot".

    Dažas dienas nebija interneta. Tapēc tagad būs ziņa no 22. jūlija:

    "Nevar diviem kungiem kalpot". Man šķiet, ka vienmēr atradīsies kaut kas, lai es ļoti brinītos. Jo lūk kāds man pastāstīja par savām šaubām. Kādām? No bērnības atceras, ka 20. jūlijā ir Ilija diena un tajā nedrīkst strādāt. Kā arī piektdien pirms šīs dienas nedrīkst strādāt. Un šis cilvēks man uzdeva jautājumu: kā īstenībā ir? Es atbildēju, ka līdzīgas lietas dzirdēju par labām un sliktām dienām, par mitrām dienām, par dienām, kurās drīkst kaut ko darīt, vai nedrīkst darīt. Bet kas priekš mums ir dzīves ceļvedis? Kas priekš mums ir drošas zīmes, lai mēs vienmēr zinātu, kur mēs esam un uz kurieni iet? Tas ir tas viss, ko Dievs mums atklāja un deva Baznīcai, kuru dibināja: svētie Raksti, Tradīcija, pāvestu mācība, svēto dzīves paraugs, septiņi svētie Sakramenti, liturģija, kopiena - un tajā visā Svētā Gara klātbūtne un vadība. Katrā dzīves posmā, katrā situācijā un visdažādākos apstākļos vajag padot sevi un visu, ko mēs daram - Baznīcai, bet caur Baznīcu Dievam. Ja ne, tad mums draud kārdinājumi un grēki, kuros cilvēks neiekristu, ja stiprāk saistītos ar Baznīcu. Jā, vajadzīgi ir cilvēki, kuri būtu kā paraugi, kā Jēzus liecinieki. Bet tos var atrast kopienā un tur var mācīties no viņiem. Varbūt tāpēc Svētais Gars tik daudzus cilvēkus iedvesmoja, lai dibinātu jaunas kopienas, kongregācijas, ordeņus Baznīcā, jo cilvēka sirdī, kā es saprotu, ir šī vēlme un vajadzība mīlēt savu tuvāko. Un tā ir taču mīlestība, kas prasa cilvēciskas attiecības starp brāļiem un māsām Kristū, jo tas, kas saņēma Dieva mīlestību, nevar palikt uz vietas un nevar nedalīties ar to. Arī ar to, kas viņu neuzskata par brāli. Šī dalīšanās ir arī saistīta ar to, ko cilvēks nes savā sirdī, kas ļoti bieži ir ievainota tā, ka gadi pārgāja, bet sirds ievainojumi ir ļoti stiprs darbības motors. Un kāds var gandrīz katru dienu braukāt uz kapsētu un rūpēties par kapiem, kas ir protams ļoti labs darbs un pienākums, bet Baznīcai ir jādod iespēja tādam cilvēkam ieiet kopienā, padzilināt savu ticību un ar mīlestību ieiet kādā kalpošanā draudzē. Mēs ciešam, jā, tā ir taisnība, bet mēs esam aicināti kalpot pēc Jēzus parauga.

Jāmācās atpūsties.

    Kādreiz kāds vecākais kapucīnu tēvs man pamācīja, ka jāmācās atpūsties. Ka nedrīkst visu laiku strādāt. Pirms pāris gadiem (tas bija priesterībai veltītajā gadā Baznīcā) pāvests Benedikts XVI teica priesteriem no Dienvidamerikas, ka obligāti vajag atpūsties. Ir vajadzīgs laiks, kādas dažas nedēļas, kad priesteris atstātu savus ikdienišķus pienākumus, izbrauktu uz citu vietu un tur gan dievbijīgi protams, gan aktīvi atpūstos. Tas ir vajadzīgs ne tikai ķermenim, bet arī lai pats paskatītos ar distanci uz savu dzīvi un lai paļautos uz Dievu, ka tomēr viņa darbi ir tikai piedalīšanās Dieva darbos.

    Nesen bija lasījums no Evaņģēlija, kurā Jēzus sūtīja mācekļus uz vientuļu vietu, lai viņi atpūstos pēc apustuliskā darba. Katram cilvēkam ir tāds laiks vajadzīgs. Nav labi, kad cilvēks katru dienu darītu to pašu bez atpūtas, bez iespējas kaut ko mainīt. Ir vajadzīgas tādas dienas, rekolēkcijas, formācija, svētceļojums uz Aglonu, bet arī vienkārša atpūta, sarunas par citām tēmām, vai vienkārši vajag darīt kaut ko, kas pat liekas nederīgs, bet darīt to ar prieku, veltīt Dievam. Un par tādām divām atpūtas dienām es Dievam ļoti pateicos.

Ziloņi izmesti?

    Marijas skolas misionāri ļoti labi iegāja draudzes dzīvē. Līdzdarbojas ar draudzes katehētēm, kas ir redzams starp citiem visu svēto skolā, Dievmātes figuras svētceļošanā, tālāk Bērna Jēzus svētceļošanā, bērnu svētajā Misē piedalīšanās, sagatavošanā bērnu grēksūdzei un citās lietās. Šīs svētcoļošanas liecina par tādu vajadzību cilvēkos, lai izpaustu savu ticību un tādā redzamā veidā rūpēties par Dieva lietām. Šī līdzdarbība ar draudzi izpaužas arī Mises lasījumu lasīšanā Viļakas baznīcā un klosterī, kā arī Liepnā. Lidojoša bibliotēka un garīgās literatūras reklāma nes redzamus augļus un grāmata vai katoļu žurnals iepakots smaidā un evaņģēlizācijas vārdā, atrod labo vietu mūsu sirdīs. Pastaigas pa ielām tādas lielas misionāru grupas ar vismaz četriem ratiem ir arī evaņģēlizācija bez vārdiem. Tas viss ir tāda realitāte, kuru pasaule nepazīst, kaut gan daudzi cilvēki ilgojas pēc tā. Cilvēku loks, kuri līdzdarbojas šajā jaunajā evaņģēlizācijā palielinājās. Un palielināsies, kad visi tā sauktie laimes ziloņi, zvaniņi, pūķi, vardes un citi tādi priekšmeti neatradīs vairs vietu mājās un dzīvokļos un tiks inicināti un izmesti, bet izplauksies ticība uz Jēzu Kristu.

Kapusvētku diena

    Šodien jau pēc brokastīm braucu uz Aizgalīnes kapsētu un ar četru cilvēku palīdzību sagatavoju pajumi pie krusta virs altāra. Jo iepriekšējo kapusvētku laikā lija. Šoreiz tomēr lietus nebija, bet krusts+altāris+pajume un iestādīti bērzi kopā izveidoja skaisto kapliču. Pēc svētās Mises un procesijas visi bija ļoti pateicīgi un viens otram palīdzēja pārnest mantas apakaļ mašīnā. Gribētos tomēr redzēt vairāk cilvēku ejam uz sv. Komūniju, nevis vienīgi dažus.

Tēvs ģenerālis Viļakā

 Pēdējo reizi kapucīnu galvenais priekšnieks no Romas bija Viļakā apmēram pirms 18. gadiem. Šodien no jauna bija šī skaista diena, kad Viļakā, kopā ar dažiem citiem kapucīniem, ciemos bija tēvs Mauro. Es ļoti gaidīju šo dienu, jo tad, kad atbrauc cilvēks ar tādu lielo misiju no Baznīcas, kopā ar viņu iet Dieva žēlastība. Mēs sākām ar kapucīnu fotogrāfiju pie Dievmātes dārzā, pēc tam bija fotogrāfija ar misionāru ģimeni un tad mēs devamies uz baznīcu, lai ar svēto Misi visvairāk parādītos kapucīnu vienotība, jo tā ir garīga ģimene. Kapucīni saucas brāļi, mūsu klosteris - māja, bet kopiena - familia (latiniski tas nozīmē ģimene). Paldies tiem, kuri pucēja māju, sagatavoja pusdienas un vakariņas un nāca uzklāt galdu. Tāpēc šis īsais laiks varētu būt veltīts sarunām un arī vizītei bijušajā kapucīnu klosterī Viļakas centrā, kur 18.-19. gadsimtā atradās sv. Mateuša katoļu baznīca.
    Tas bija īss, bet ļoti svētīgs laiks.

Svētīga diena

    Šodien man bija svētīga diena. Trīs reizes svētā Mise, trijās vietās, trijām grupām. Katru reizi piedalīšanos liturģijā bija saistīta ar cilvēku sirsnību un paļāvību uz Dievu. Un to dalībnieki izteica gan vārdos, gan žestos. Ļoti skaista un garīgi bagāta bija tikšanās vakarpusē: sv. Mise un saruna Šķīsto Siržu Kustībā, un pat bija atbraucis vēl viens priesteris. Es ticu, ka rīt arī būs ļoti ļoti svētīga diena, jo pie manis ciemos atbrauks pats kapucīnu ordeņa ģenerālis no Romas ar dažiem brāļiem kapucīniem.

Misionāri priesteri

    Alūksnes svētā Bonifācija Romas katoļu baznīcai 14 gadi! Šodien, 15. jūlijā, biju tur, lai ar citiem priesteriem un ticīgo tautu svinēt šīs draudzes atlaidas. Prieks bija redzēt entusiasmu un sirsnīgo mīlestību cilvēkos, kas vēl atcerējās šos laikus, kad uz vietas nebija priestera un ar asarām acīs lūdzās, lai vienmēr priesteris Alūksnē dzīvotu un kalpotu. Vajag pasvītrot arī tās puķes un siltus vārdus priesteriem pēc sv. Mises, kā arī klinģeri un tēju draudzes telpās. Tas viss ļoti labi liecina par draudzi. Tā bija darba diena, tāpēc baznīca nebija pilna, bet klātesošie vairākumā gāja uz sv. Komūniju. Galvenais celebrans pasvītroja to, ka priesteros ir redzama misiju Baznīca. Jo katrs priesteris kalpo cita draudzē, bet vēl vairāk šī misiju Baznīca ir redzama tajā, ka viņi visi atbrauca no ārzemēm. Un vēl - viens ir diecēzes priesteris, otrais verbistu kongregācijā, trešais saleziānu kongregācijā, ceturtais kapucīnu ordenī. Bija arī klostermāsa no karmelītēm. Mēs arī lūdzamies par priesteriem, kuri šeit iepriekš kalpoja un arī par jauniem paaicinājumiem uz priesterību un uz klosterdzīvi no Alūksnes.

Dievmātes svētceļojums

    Kopš 11.janvāra Dieva Māte statujas zīmē svētceļo pa mūsu draudzēm. Bet šajās dienās pat pie plebānijas atrada savu vietu cita skaista un liela Marijas figura. Postuments uztaisīts no neliela, bet smaga ozola blūķa, apkārt tam uz zemes granita akmeni. Es ceru, ka vistuvākajā laikā tiks iestādīti kādi krūmi un puķes. Es ieraudzīju, ka ne tikai es pie Dievmātes statujas lūdzos, bet arī citi, starp tiem mazi bērni. Vajag lai Marija "ieietu" dziļi mūsu dzīvē.

Bībele un mierīga dzīve

    Pēdējā ziņā rakstīju par jautājumu, kuru es uzdodu vīriešiem trīs reizes pēc kapusvētkiem. Kā atbilde bija klusums. Drusciņ līdzīga situācija (ņemot vērā gan proporcijas, gan kontekstu) tika aprakstīta svētajos Rakstos, kad palika tikai viens Kunga pravietis Elijs, bet pagānu praviešu bija valstī 850. Visi viņi un tauta tika sapulcināti kādā vietā un tur Elijs pajautāja tautai, kam tā grib kalpot: Kungam, vai elkiem? Atbildē bija klusums. Mēs zinām, kas notika tālāk, kā Dievs parādīja savu varu un mēs zinām, kādu sodu saņēma viltus pravieši - nāvi.

    Arī skaidro šo situāciju svētdienas (12. jūlijs) lasījumi. Pirmajā pravieti Amosu grib izmests no valsts. Kāpēc? Vai viņš ir noziedznieks? Nē. Bet tāpēc, ka viņš pilda savu paaicinājumu un runā Dieva vārdus. Bet laikam cilvēki grib mierīgi dzīvot, un tāpēc padot savu dzīvi Dievam nozīmētu zaudēt šo mierīgo dzīvi. Kas ir šī mierīgā dzīve? Atbilde ir atkarīga no tā, kurā vietā cilvēks atrodas: ja tas ir karalis, vai kāds, kas īstenībā kontrolē naudas plūsmu, tad viņam jēdziens mierīga dzīve nozīmē tālāk to kontrolēt un nopelnīt regulāri lielo naudu. Ja tas ir cits cilvēks, tad viņam mierīga dzīve nozīmē dzīvi bailēs, lai tikai nezaudētu darbu. No visām šīm bailēm atbrīvo mūs Jēzus. Lūk Evaņģēlijā īsi tika aprakstīts, kas notiek ar cilvēku, kas pieņēma Dieva vārdu. Viss mainās uz reiz - ļaunie gari izdzīti, dziedināšana un citi brīnumi. Kas bija šie laimīgie cilvēki? Kādas funkcijas pildīja sabiedrībā? Par to evaņģēlists neraksta, bet ir skaidrs, ka pieņemts Dieva vārds maina gan cilvēku, gan viņa ģimeni, gan sabiedrību. Labāk taču dzīvot kā brāļi un māsas Jēzū Kristū, nekā bailēs tā sauktajā mierīgā dzīvē? Taču tā sauktajā mierīgā dzīvē cilvēki pamet savu dzīves vietu un savu dzimteni, jo neredz nekādas cerības, bet tie, kuri pieņēma Jēzu otrādi - brauc uz turieni, kur Baznīca viņu sauc. Arī uz turieni, sevišķi uz turieni, kur cilvēki grib tikai mierīgi dzīvot.

Ko vīrieši nevar?

   Šodienas ziņa ir saistīta ar kapusvētkiem. Protams nav nekādu kapusvētku, bet ir svētā Mise un Visu Svēto svētku procesija. Līdzīgi piem. Polijā komunisti propagēja nosaukumu "miroņu svētki". Nu bet to atstāsim un paskatīsim, ko vīrieši nevar. Jo es pēc sv. Mises un procesijas kapsētā uzdevu jautājumu vīriešiem: "Vai nākamajā gadā būs jumts virs altāra?". Jo tieši Mises laikā lija un tikai dažos brīžos kāda sieviete pati no sevis, vai pēc mana lūguma, turēja lietussargu virs manis un Vissvētākā Sakramenta. Protams es tiku gala, jo biju sagatavots tādai situācijai. Bet trīs reizes uzdevu jautājumu par šo jumtu, kas ir ļoti vajadzīgs. Atbildēja tika Antona kungs, pie kura mājas ir skaists krusts. Bet kāpēc citi vīrieši nevarēja atbildēt? Taču skaļrunis ir labs. Un beigās teicu: "Sievas, parunājiet ar saviem vīriem."

Kāpēc pieaugušie neiet uz baznīcu?

    Nesen ģimenes specialists un rakstnieks Jaceks Pulikovskis teica, kāpēc pieaugušie neiet uz baznīcu. Lūk ir kāda ģimene. No šīs ģimenes ne bērni, ne vecāki neiet uz baznīcu. Vecvecāki, ņemot vērā to, ka ar saviem bērniem būtu grūti runāt par ticību, mēģina atgriezt pie Dieva vismaz savus mazbērnus. Tādā veidā viņi ieiet vecāku lomā un liekas, ka ir ļoti labi, jo mazbērni bija uz bikts, uz sv. Komūniju un tika iestiprināti. Bet pēc tam pazud no baznīcas. Kāpēc tas tā notiek? Pulikovska kungs dod tādu ļoti vienkāršu piemēru no dzīves: zēns jautā vecmamiņai: "Kad es būšu tik liels, kā tētis?" Vecmamiņa: "Kāpēc tu jautā?" Zēns: "Jo tad man nevajadzēs iet uz baznīcu!"

    Vecāku lomā ir atgriezt pie Dieva savus bērnus. Ja to darīs vecvecāki, tad bērni pat jau pēc daudziem gadiem kā pieaugušie - paliks savā ticībā kā mazie bērni. Vecākiem, pat ja tie jau būtu gados, jāmēģina atgriezt savie bērni, nevis mazbērni.

    Tas bija kā informācija, kas izrauj mierīgo cilvēku no siltām čībām. Tagad ir skaidrāka tik bieži sastopāma situācija, kad veca tante, vai vecs onkulis, kas visu dzīvi staigājis uz baznīcu, var pateikt par ticību tikai to, ka viņš tic Dieviņam un ka Dieviņš ir žēlsirdīgs un visiem piedos visus grēkus. Bet kad kādiem (tas ir īpašs piemērs) pajautāju: "Kas ir Dievs?" viņš uz reiz parādīja koku un teica: "Šīs koks katoļiem ir dievs."(!?) Vai kaut ko konkrētāko pateikt par Dievu - klusums. Paliek lūgšanu grāmatiņa (un ļoti labi!), jo to iemācijušies bērnībā. Bet ja viņu pieaugušie bērni pateiks: "Neejiet uz baznīcu svētdien, palieciet ar mums pie galda, vai ar mūsu bērniem mājās", tad vecvecāki padodas savu pieaugušo bērnu gribai, vai nē? Palika kā mazie bezspēcīgie bērni ticības lietas, jo savā dzīvē nekad neredzēja savu vecāku ticības piemēru. Un tā iet no paaudzes paaudzē.

    Un beigās drusciņ anegdotiskais stāsts. Priesteris jautā vecākiem: "Kur ir jūsu bērni? Kāpēc neatnāca kopā ar jums uz svēto Misi?" Tad vecāki ar smaidu: "Mises laikā mūsus bērnus pieskata plūdmalē cita ģimene, mūsu draugi." Priesteris: "Viņi neiet uz svēto Misi?" (ar smaidu): "Iet. Bet tad mēs sēžam ar viņu un mūsu berniem plūdmalē, vai parkā." Priesteris: "Taču jūs visi kopā varētu atnākt uz svēto Misi! Jo bērni sēž divas garlaicīgas stundas parkā... Bet ko viņi ar jums dara parējas stundas svētdienās?" (jau bez smaida): "Neko. Paši staigā pa pilsētas ielām..." Vai Jūs domājat ka, šis stāsts ir no senseniem laikiem, kad Baznīcu vajāja?

Caur grūtībām Dievs vada.

    Šodien man vajadzēja nopirkt kādas mazas, bet ļoti vajadzīgas lietas. Tāpēc braucu uz Balviem. Hestiā atstāju krūmgriezi remontam un devos nopirkt šīs ļoti parastas, bet vajadzīgas lietas. Bet lūk šajā vietā beidzās. Kur meklēt? Man paskaidroja, kurā citā vietā Balvos var kaut ko tādu nopirkt, tādas parastas lietas. "Būs tikai jaunnedēļ" - man tur teica. Ko darīt? Mēģināju dažiem cilvēkiem zvanīt. Braucu uz Gulbeni, jo šīs mazās lietas ir ļoti vajadzīgas. Parunāju ar priesteri, zvanīju vēl vienam cilvēkam un "Jau zinu!"

    Es atradu veikalu, ar grūtībām, iegāju un pajautāju: "Vai ir tādas un tādas lietas?" Iekams pārdevēja man atbildēja, es ieraudzīju, ka viņa diezgan dīvaini skatās uz mani, dīvaini kustas, dīvaini žesti, ka padomāju: "Vai tā nav kāda burve?" "Šeit veikalā šo lietu nav. Bet ejiet uz veikalu, kas atrodas nākamajā ēkā, tur būs." Bet es padomāju: "Kas tur būs, ja šeit ir tik dīvaini, vai arī tur būs kāds burvis?" Nu bet gāju, jo šīs lietas bija ļoti vajadzīgas. Izejot no veikala ieraudzīju durvīs lielo maģisko zīmi no austrumu ticēšanām. "Nu tad nekļūdījos..."

    Nākamais veikals nebija blakus, bet tālāk. Tur arī durvīs bija līdzīga maģiska zīme. Pēc pieredzes meklēju uz sienām un augstākiem plauktiem kādus "sevišķus" priekšmetus. Un ieraudzīju, ļoti viennozīmīgus. Diemžēl.

    Ceļā atpakaļ pasvētīju lietas, kuras nopirku. Vai tie, kuri pārdod šajos veikalos, nevar vienkārši pārdot bez šo atkritumu klātbūtnes? Kā Jūs domājat?

    Atpakaļ ceļā daudz lūdzos, jo saņēmu daudz žēlastību no Dieva. Un lūdzos arī par šiem dīvainiem cilvēkiem, lai viņi atgrieztos pie vienīgā patiesā Dieva.

Ja bēres būtu katru dienu.

    6 reizes tika šo sestdien svinēta svētā Mise mūsu draudzē. Starp tām bija viena bēru, viena laulību un divas kapusvētku svētās Mises. Tā ir neparasta situācija un pat trīs priesteri bija vajadzīgi, lai tiktu gala. Kad sv. Mise ir saistīta ar kādu neparastu dzīves notikumu, kā laulības, vai bēres, tad vairāk cilvēku apmeklē baznīcu, vai kapsētu, bet cik ņem dalību pilnīgi, tas ir cik pieņem Jēzu Kristu svētajā Komūnijā, tā ir pavisam cita lieta. Un man parāk bieži, varbūt, liekas, ka daudzu cilvēku acīs baznīca ir kāda īpaša vieta protams, bet ne vieta, kurā reāli mājo Dievs virs zemes. Dievs ir visur, bet baznīcā mājo tā, ka mēs varam pie Viņa nākt, satikties ar Viņu un pat Viņu pieņemt svētajā Misē. Pat ja bēres būtu katru dienu un kapsētas cilvēku, kuri tīra kapus, pilnas, problēma ir citur - cilvēka sirdī, kas pat vasarā ģērbta kažokos, lai tikai Dieva vārds tai nepieskartos. Jezu, apsažāloj par mums! Svētums tas ir jedziens, kam jāiesakņojias cilvēka dzīvē.

Trīs ģimenes

    Ir kādas trīs ģimenes. Tās dzīvo mājās vai dzīvokļos. Tas, kas vinas saista šajā rakstā, ir maģiskas zīmes, kas pieder šīm ģimenēm. Šīs zīmes ir priekšmeti, kuri nozīmē kaut ko citu, nekā rāda. Es speciāli nepateikšu, kādi ir šie priekšmeti. Es runāju ar šiem cilvēkiem, bet efekta nav. Īstenībā ir efekts. Es uzzināju, ka ņemt nost, iznīcināt un izmest šīs lietas, šiem cilvēkiem jau nav pa spēkam. Neviena ģimene nevar/negrib atbrīvoties no zīmēm, kas ir pret Dievu. Pirmajā ģimenē pat runāt par Dievu ir aizliegts, bet mājās ir daudz zīmju saistīto ar ļauniem gariem. Otrajā Jēzus ir pavisam kā svešs, negaidīts. Trešajā ikdienīšķajos darbos un lēmumos Jēzus nav vissvarīgākais.

    Ir vēl viena ģimene, kurā bērniem uz drēbēm ir ļoti daudz visdažādāko maģisko zīmju. Vecāki neredz nekādu problēmu, bet bērns stāsta, ka naktī pie viņa nāk kādi melnie sliktie tēli. Pietiek? Jēzus caur savām ciešanām, nāvi pie krusta un augšāmcēlšanām uzvarēja nāvi, grēku un sātanu. Jēzus atbrīvo. Tā ir īsta brīvība. Šo brīvību cilvēks var vienkārši saņemt no Dieva caur Baznīcu. Vienkārši. Vajag tikai atgriezties un uzticēties Dievam, paļauties uz Viņu. Vajadzīga lūgšana, svētie Raksti, liturģija un kopiena. Laba iespēja dzīvot draudzībā ar Jēzu ir Marijas skola, kas šobrīd organizē vasaras formāciju Lēdmanē. Paļauties uz saviem spēkiem tas nozīmē atkāpties, paļauties uz Jēzu nozīmē jaunu dzīvi, dzīvi pēc Svētā Gara, mīlestībā un bez bailēm.

Autosvētceļojums

    Pēc daudzu dienu sagatavošanas mūsu misionāri šodien organizēja svētceļojumu bērniem uz Gulbenes baznīcu. Kaut gan ne visi bērni, kuri pieteicās, atnāca, lai ņemt dalību šajā ceļojumā, tomēr Dievs deva skaisto laiku un viss gāja labi un pēc plāna un pat vēl labāk.

    Gulbenē jau gaidīja brīnišķīgs Prāvests un mūs sirsnīgi uzņēma. Kopā svinējām svēto Misi, ieklausījāmies Dieva vārdā un pēc tam klausījāmies Prāvesta stāstu par Baznīcu, īpašo katehēzi, kurai par pamatu kalpoja svētbildes un statujas baznīcā. Pusdienas, dziedāšana, spēles un dažādas nodarbības kopā ar lūgšanu palīdzēja mums priecīgi pavadīt laiku un arī iepazīties ar dažiem Gulbenes draudzes bērniem.

    Uzzinājuši no Prāvesta un ministranta par Stāmerienes pili devāmies tālāk ceļā. Faktiski, pils ir, un ļoti skaista. Taka pa pils parku mūs aizveda līdz kādam pilsdrūpām ezera krastā. Visi ļoti priecājās arī par šo vietu un pat mazais Marjans negulēja, bet ar atvērtām acīm vēroja visu apkārt.

    Liels paldies misionāriem, kuri ar Dieva žēlastības palīdzību sagatavoja šo svētceļojumu. Liels paldies Gulbenes Prāvestam un draudzei par viesmīlību. Tagad misionāru priekšā ir Marijas skola, Oasis un svētceļojums Viļaka-Aglona, par kuru šodien jau runājām un misionāre Dzintra sāka taisīt plakātu ar kādu interesanto fotogrāfiju.