Trīs misiju kopienas

    Kad atbraucu uz Latviju, sāku dzīvot kapucīnu kopienā Rīgā pie sv. Alberta baznīcas. Mūsu Ordenī kopienu saucam latiņiski familia (ģimene) un klosteri domus (māja). Tā ir tāda mūsu specifika, jo parasti klosteri nav lieli un kopienas tāpat, parasti daži-padsmit brāļu.

    20. gadsimta deviņdesmitajos gados un 21. gadsimta pirmajos gados šī kopiena bija sevišķa. Brāļiem bija dažādas formācijas, dažāda pieredze priesterībā un ordenī. Arī bija no dažādām valstīm (Latvija, Polija). Gan brāļiem no Polijas, gan brāļiem no Latvijas paaicinājuma ceļi ļoti atšķirās (sevišķi brāļiem no Latvijas). Nozīmīgi, ka brāļi no šīs familijas kalpoja daudzās vietās (sv. Alberta draudzē, sv. Jāzepa draudzē, Olainē, Jaunolainē, Pēterniekos, Viļakas, Kupravas un Liepnas draudzēs, bet arī Ķekavā un dažās slimnīcās Rīgā, un cietumos). Arī dzīves vieta nebija viena (sv. Alberts, sv. Jāzeps, Viļaka). Brāļi no Polijas sāka braukt uz Latviju pēc kapucīnu ordeņa ģenerāļa lūguma, lai piepalīdzētu brāļiem Latvijā. Tāpēc izveidojās tāda sevišķi krāsaina kopiena. Es domāju, ka ne tikai man, bet arī citiem brāļiem, ir nepieciešami ilgie gadi, lai tādu kopienu veidotu, bagātinātu un stiprinātu. Un tas viss notika laikā, kad brāļu kalpošanas laukums nemitīgi auga.

    Apmēram pirms 10 gadiem kapucīnu ģenerālis uzrakstīja vēstuli, kurā skaisti parādīja tādu kopienu specifiku, kurās ir dažādu tautību brāļi un kuras dzīvo misiju realitātē. Tādā situācijā brāļi, kuri tik ļoti atšķiras viens no otra, saprot, ka jāpieņem vēl viens ļoti ļoti sarežģīts pienākums: uzvarēt šķēršļus kopienā un veidot kopienu kapucīnu garā. Tāda brāļu kopiena, kuru vieno nemitīga lūgšana, nabadzība un brālība var iet pasaulē ar apustulātu.

    Pavisam citā situācijā ir brāļi, kuri dodās uz misijām no vienas valsts, vai no viena reģiona, no vienas provinces, kuriem bija vienāda formācija, kuri bieži satikās, vai pat dzīvoja savā provincē tajos pašos klosteros. Praktiski kopiena ir gandrīz gatava un kā tāda, pēc aklimatizācijas misiju vietā, sāk savu apustulātu. Tāda situācija ir piemēram mūsu misijās Gabonā, Āfrikā, uz paša ekvatora.

    Vēl cita situācija veidojas tur, kur ir viens brālis kapucīns un pie viņa dzīvo laju kopiena, kurā galvena daļa ir ģimene ar maziem bērniem. Šeit visdažādāku attiecību ir daudz un tās veidojas četros(!) centros: brālis kapucīns, brālis lajs, ģimene un vēl uz to visu šis ceturtais līmenis: attiecības ar ārējo pasauli, sevišķi ar draudzi. Lūk tās ir pavisam citas pasaules, bet visus vieno Jēzus Kristus, visus paaicināja un deva dāvanas un iespējas, lai brāļi un māsas izpildītu Dieva gribu. Vajadzīgs ir šis iekšējais garīgais darbs, katras kopienas (attiecības rāda to mums) rūpes par sevi, tālāk kopiena mācās atvērties (gudrās robežās) uz citiem, un tā, pēc šiem etapiem, iet vesela kopiena pilnā sastāvā ar visu savi specifiku pasaulē, draudzē ar apustulātu. Pēc tam katru reizi atgriežas mājās, kur darbojas visas atšķirības, citi pienākumi, lai lūgšanās katru reizi apstiprinātu patiesību, ka vieno mūs Jēzus, ka Viņš ir pamats un Viņš taču visus un katru pasauca vārdā.

* * * 

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

Lūgšana par misionāriem:

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem,
kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm,
sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II