Kāpēc cilvēks ir nelaimīgs?

    Es to neizdomāju, bet Kiko Arguello, Neokatehumenāļā Ceļa dibinātājs, runāja kādreiz savā katehēzē par laiku, un caur to arī parādīja lielo atšķirību starp kristiešiem un citu reliģiju piekritējiem. Cilvēkiem ir kādi ideāli, kuri sen tika izveidoti, un tagad vajag darīt visu, lai sevi un citus padot tādiem ideāliem. Cilvēki skatās aizmugurē, lai padotos šiem sen izveidotiem ideāliem. Kristiešiem svarīga ir šī diena, jo šodien, tieši šodien, satiekamies ar mūsu Pestītāju Jēzu Kristu.

    Protāms Kiko ne tādā veidā, bet garā un skaistā, un bagātā runā gribēja parādīt klausītājiem laika nozīmi ticīgā cilvēka dzīvē. Es šeit tikai drusciņ smelšu no šīs mācības. Tās gaismā gribu pasvītrot to, ka kāds brālis vai māsa ir nelaimīgs, jo cenšas atgūt to, ko bija zaudējis un nevar jau to atgūt. To var nosaukt par ilgām pēc paradīzes. Bet ja pajautāt šīs pasaules cilvēkus, tad atklājas, ka viņi, manuprāt, vienmēr dod satiktiem pirmo reizi svešiem cilvēkiem divainus padomus (piem. bērnu laime ir šokolāde, vai jaunieši domā vienīgi par ballēm un līdzīgām lietām, vai nevajag starp cilvēkiem veidot attiecības, bet cilvēkus vajag izmantot). Un tā parādas arī cilvēka tukšums, jo nepazina patiesību. Tālāk parādas nākama lieta: cilvēks neprot dzīvot ikdienā, jo nevar nosaukt savas vajadzības, neredz savas dzīves tagad vērtības. Cilvēks ir kā tādas izdomātas pasaules (ar tukšiem vārdiem un tādiem pašiem padomiem) vergs. Un visi apkārt runā tāpat. Bet tomēr ne visi. Tas ir liels noslēpums un Dieva dāvana un arī no cilvēka puses Dievam paklausīga sirds, sirdsapziņa, ka kristietis, katolis, dzīvo dzīvi, uz kuru katru brīdi aicina Jēzu Kristu. Šeit nav vajadzīgi tukšie vārdi un padomi, citi ir brāļi un māsas Kristū. Un kad vieni, nelaimīgi, ilgojas pēc paradīzes, tad otri jau šodien daļēji piedalās Debesu Valstības priekā.