Draudze iemīlējās misjonāros.

    Pēdējās dienās notiek tādas sevišķās lietas. Kāds atnesa dažas burkas. Cits atnesa āboļus. Kāda sieviete ziedoja konservi, cita pīrāgu. Kāda draudzes locekle divas reizes braukāja un otro reizi mēs jau bijam mājās. Tad viņa, ļoti priecīga, entuziasma pilna, ziedoja gan āboļus, gan dažas burkas. Pēc brītiņa atbrauca kāds kungs un ziedoja kartupeļus, āboļus, burkānus, sieru un pīrāgu. Cita kundze, satikta veikalā, pateica, ka kaut ko atvedīs.

    Kāda kundze teica, ka otro reizi bija klosterī svētajā Misē, un nolēma tur staigāt. Tas nekas, ka bērni runā, skraidā. Bērni ir kā bērni, jā kādam nepatīk, tad jājautā: Kāpēc tev tas nepatīk? Kāpēc tev nepatīk šis prieks, kuru Dievs dod bērniem? Vai tu baidies no prieka? Tad lūk, Dievs dod prieku, tā arī darbojas Svētais Gars. Un tagad es eju uz tādu lūgšanu, kuru organizē misjonāri, uz Slavēšanu!
    Protāms iemīlēšanās tā vēl nav īsta mīlestība, bet mīlestības trūkuma nav. Tieši par mīlestību liecina šie labie darbi misjonāriem, starp kuriem ir... četri bērni! Tas jau turpinājas un sākās otrais gads, kad pie mums ir misjonār/i/es un draudze parāda savu viesmīlību un mīlestību tiem, kuri atbrauca, lai sludinātu vietējiem cilvēkiem par Jēzu Kristu, Kas tik ļoti mūs iemīlēja...
   Tā jau ir 100. ziņa šajā blogā! Paldies Jums par lasīšanu :)