Īstais prieks

    Šodienas lasījumi mūs aicina priecāties. Priecāties no Dieva klātbūtnes un no pestīšanas, kuru Viņš vēlas iedot ikkatram cilvēkam. Patiesā priekā nav mēlu, tāpēc Jānis Kristītājs nerunā sūtņiem no Jeruzalemes, ka viņš esot Kristus, vai Elijs, vai pravietis. Sv. Augustīns rakstīja, ka tad, kad pateiktu jā, es esmu Kristus, Pestītājs, tad cilvēki viņam ieticētu. Bet Jānis runā: Es esmu balss nevis Vārds. Jānis priecājas, jo tuvojas Tas, Kuram nav cienīgs atraisīt kurpes siksnu. Jāņa prieks ir no Dieva. Jānis priecājas, jo labi pilda Dieva gribu, sagatavo Pestītājam ceļu un viņā darbojas Svētais Gars, prieka Gars, kurā Kristītājs priecājās jau būdams mātes klēpī, kad apmeklēja viņu Dieva Māte dažas dienas pēc Dieva Dēla Iemiesošanās.

    Par šo īsto prieku rakstīja arī sv. Ignats no Lojolas. Pēc kāda kara, kad gulēja ievainots un ārstējās, no garlaicības lasīja dažādu svēto dzīves aprakstus (jo citu grāmatu nebija šajā mājā). Sevišķi viņam patika svētais Francisks no Asīzes, kas ir prieka paraugs visiem. Un Ignats ieraudzīja, ka tad kad arī pats priecājas no pasaulīgām lietām, šis prieks pāriet un paliek skumjas. Bet kad prieks ir no Dieva, no Dieva gribas pildīšanas, paliek arī tad, kad apkārt nekas labi neiet, jo taču šis prieks ir iesakņots Dievā. Ir stiprāks, nekā pasaule. Tieši šīs domas bija pie sv. Ignata garīgo vingrināšanu veidošanas pamatiem.

    Līdzīgi Francisks runāja, ka nevis veiksme nes īsto prieku (tas nav īstais prieks, ja pat pāvests, bīskapi un karaļi gribētu iestāties ordenī), bet Dieva gribas pildīšana vajāšanās pat no vistuvākajiem. Ja vajāšanās tu saglabāsi prieku, tad tevī ir šis īstais prieks :)