Kāpēc cilvēks zaudē cerību?

    Nesen, kad braucu ar mašīnu un ar mani brauca vēl viens cilvēks, mūs satika uz ceļa... malkas gabals. Šķita, ka tas ir maz gabals, bet liels troksnis, kad mašīna pārbrauca malku, liecināja par to, ka Dievs mūs pasargāja. No mašīnas arī nekas netek. Malku nēmām sev līdzi, un ļoti labi, jo citiem būtu kāda nelaime un mēs arī pa to pašu ceļu vēlāk atgriezāmies.

    Man liekas, ka dažādu cilvēku acīs Baznīca ir kā tāds malkas gabals uz šosejas, kad cilvēks ātri brauc pēc savām vajadzībām. Visi cilvēki ir ļoti labi un visi, vairāk vai mazāk apzināti, to jūt. Es esmu ļoti labs, kam man Baznīca? Kam tev Baznīca? Piemēram nāves priekšā vajadzētu zināt, kas būs pēc nāves?

    -Kas būs pēc nāves?

    -Vieglas smiltis!

    -Ne vieglas, bet 3-4 tonnas.

    -Nu jā, bet lai viņiem salda dusa...

    -Atvajnojiet, bet cilvēki nav mārinēti gurķi burkā, un pēc nāves dzīvos tajā vietā, kuru virs zemes izvēlēja.

    Piemēram svētā Terēzija no Lizjē pirms nāves teica: Es nemirstu, es ieeju dzīvē! Svētais tēvs Pio arī runāja, ka pēc nāves viņam būs intensīvs darbs. Mēs arī tāpēc lūdzamies uz svētajiem, jo ceram, ka viņiem Debesu Valstībā nav saldā dusa un viņi neguļ zem vieglām smiltīm. Jo ja tā būtu, tad ēdīsim un dzersim, jo rīt nomirsim! Tāpēc ir vajadzīgs priesteris, kam patīk jautāt, lai uzzinātu kaut ko par cilvēka situāciju, lai talāk viņam, pēc iespējas, mēģinātu palīdzēt.

    Nu bet ja daudziem arī priesteris ir vienīgi dažādu lietu un labsajūtas pārdevējs, vai kā malkas gabals uz šosejas, tad... ?jāraud? Nē! Jāpriecājas, ka Dievs ir tik ļoti labs, ka cilvēkiem, kuri aizvietoja sev Dievu ar dažādām mantām, kas zaudēja cerību uz mūžīgo dzīvi, Viņš nemitīgi nāk pretī ar mīlestību. Vīņš nekad nezaudē cerību. Tāpat kristietis nezaudē cerību, ka mūsu brāļi un māsas kļūs par dedzīgiem Dieva bērniem.