Svētdiena - lai satiktos ar Augšāmcelto Kristu

    Svētdien no rīta es piezvanīju vienam priesterim un viņš atbrauca un vadīja svētās Mises manās draudzēs. Labi, ka netālu dzīvo priesteri, kuri gatavi palīdzēt draudzē, kad es esmu slims. Liels paldies! Es tikai plkst. 18:00 svinēju sv. Misi koncelebrā, kad vīrusi tika uzvarēti.

    Dažreiz dzirdēju, ka kāds saka: Lielajos svētkos es eju uz baznīcu, bet parastās svētdienās nē. Vajadzētu to pakomentēt. Pirmkārt svētdienās mums ir pienākums (skaties: Dieva baušļi un Baznīcas bausļi) piedalīties svētajā Misē, nevis iet uz baznīcu, vai apmeklēt baznīcu. Pateicība Dievam, ka mums ir baznīcas, kur svinam Euharistiju, bet ir arī citas vietas, kur notiek svētdienas sv. Mises. Otrkārt nav parasto vai neparasto svētdienu, bet Baznīcas liturģiskajā kalendārā ir dažādi laiki, piem. Adventa laiks, Ziemassvētku laiks, Lielā Gavēņa laiks, Lieldienu laiks un arī parastais laiks. Tomēr svētdiena vienmēr ir lieli svētki neatkarīgi no tā, kurā laikā tā ir. Kas ir svētdiena? - mūsu Kunga Jēzus Kristus Augšāmcelšanās lieli svētki, nevis kāda tāda mazā parastā svētdiena. Katra svētdiena tā, kā arī citi lieli svētki, liturgiski sākas jau iepriekšējā dienā un sestdienas vakara Mise pieder svētdienai. Tad lūgšanas, lasījumi, ornata krāsa ir no svētdienas.

    Kā es jau iepriekšējās ziņās rakstīju (un vēl skaistāk kāds uzrakstīja komentārā) Viļakas draudzē ciemos bija brāļi un māsas no Rīgas sv. Alberta draudzes. Šis brauciens, vai svētceļojums ir saistīts (tā jau Dievs saplānoja) ar citu ļoti svarīgo svētceļojumu. Lūk, Pāvests Francisks sava pontifikāta laikā pirmo reizi devās svētceļojumā uz Eiropas valsti, uz Albāniju. Tā ir valsts,kurā nesen (pirms 23 gadiem) beidzās ateistiskais režims, kas kopš 2. pasaules kara vajāja tautu, sevišķi ticīgos. Svētais Tēvs teica, ka Albānija ir mocekļu zeme, kuri neatsakās no ticības, kaut gan tā bija aizliegta un priesteri, kas nokristīja mazo bērnu koncentracijas nometnē, nogalināja. Galvenais punkts svētceļojuma programā bija svētā Mise Mātes Terēzes no Kalkūtas laukumā. Taču viņa pēc tautības bija albāniete.

    Mani aizkustināja vēsperes, kuras vadīja Pāvests Tiranas katedrālē. Jo pirms vēsperēm vecs priesteris un veca klostermāsa deva liecību par savu uzticību Dievam režima laikā, par nāves sodu, ar kuru priesteris dzīvoja 18 gadu, dienu pēc dienas, par kristībām slepenībā, kad piem. klostermāsa nokristīja kādas komunista sievas bērnu ceļa malā, kur vajadzēja smelt ūdeni no grāvja ar savu plastmases zabaku...

    Un otrā lieta mani aizkustināja: es lūdzos kopā ar Pāvestu. Tas protams caur katoļu televīzju Trwam (www.tv-trwam.pl) un man rāda, cik lielā nozīme ir katoļu massmedijiem, sevišķi attiecībā uz veciem vai slimiem cilvēkiem. Patiesībā, attiecībā uz visiem katoļiem: informācijas, formācijas un vienotības nozīme.