Pasaka par lapsu

   Arhīva grāmatās meklēju kāda cilvēka datus, jo gribēju uzzināt, vai viņš ir kristīts. Un atradu informāciju, ka 1944. gadā nokristīja 222 bērnus. Tik daudz. No iepriekšējiem gadiem nav grāmatu, bet vienīgi no laika, kad būvēja Jēzus Sirds baznīcu. Tur arī 200-300 bērnu kristīja katru gadu. Tomēr pēc 2. pasaules kara mazāk nekā 200, mazāk nekā 100, tagad daudz mazāk. Pirms diviem gadiem 4 bērni dzīvojušie mūsu draudzes teritorijā tika nokristīti...

    Kas notiek? Vai kādi vēsturiskie procesi? Bet ja procesu nav? Mēģināšu atbildēt ar pasakas palīdzību:

    Dzīvoja kāda ģimene. Viņiem bija 100 vistu. Katru nedēļu tomēr nāca lapsa un ņēma vienu vistu. Pēc gada dēliņš jautā savam tēvam: Tētiņ, kur pazud mūsu vistas? Tēvs atbildēja: Saproti, lapsa... Dēls: Tētiņ, vai tu esi redzejis lapsu, kas zog mūsu vistas? Tēvs: Nu... nē, jo viņa ir ļoti veikla. Dēls: Mūsu kaimiņa dēls teica man skolā, ka viņi katru svētdienu ēd vistu. Kā to saprast, jo viņiem saimniecībā nav vistu?

    Tā ir tikai pasaka. Bet šo nokristīto pirms apm. 130 gadiem mazbērni ir tagad cienījāmie visvecākie draudzes locekļi. Varbūt nav ko skatīties tik tālu uz priekšu, bet vai būs pēc 130 gadiem kādi mazbērni to, kas šajos gados kristīti kā 4 bērni, kā 10 bērnu vai kā padsmit bērnu?...