Bērni, politiķi un viesi

    Vakar pēcpusdienās tīrīju baznīcas teritoriju ar slotu (ak, kur tie, kuriem patīk vecas slimas egles? - vai viņiem patīk arī skujas, kas visu laiku krīt? Kur tas, kas publiski dažas reizes sludināja, ka egles esot dievīšķas? - vai viņš negrib uz ceļgaliem pacelt no zemes ar vislielāko cieņu katru dievišķo [pēc viņa ticības] skuju?). Tad ieraudzīju, bet agrāk dzirdēju, trīs meitenes, kuras no tālienes runāja viena otrai: Tas ir baznīckungs! Baznīckungs! Es paskatījos uz viņām un viņas tā, kā bērni, kuri jau zina, kas tas ir baznīckungs, pārkrustījās. Sākam runāt un atklājās, ka viņas ir 2. klasē un vēl negāja uz katehēzēm. Kaut gan ir tik mazās, bet jau zināja, kāpēc no visas Latvijas brauc jaunie cilvēki uz mūsu baznīcu. Hmm ne uz pašu baznīcu, bet uz mežu, kas aug apkārt baznīcas un tajā mežā kaut ko meklē un meklē, un ne visi atrod pat ar GPS-u. Pēkšņi viena no meitenēm pajautāja: Kad būs taskadirdaudzmašīnu? Lieta skaidrā, ka bērni ne vienmēr atcerās tik sarežģītos vārdus, kā piem. svētā Mise. Tad lieto citus sev zināmus vārdus, lai aprakstītu savu domu. Un tāpēc šis tas-kad-ir-daudz-mašīnu-pie-baznīcas.

    Nebaidieties, par politiku nerunāšu... Ļoti ļoti sen, kādā skaistā draudzē, atnāca pie manis nopietns cilvēks, kas gribēja kļūt par politiķi. Solīja draudzei zelta kalnus (protams ne savus un varbūt no mēness, nevis no zemes), stāstīja par skaisto nākotni (kam?) un gribēja zināt tikai vienu galveno lietu... cik draudzei ir naudas?... Es uz reiz paskatījos uz viņu ar uzmanību. Bet viņš neizskatījās uz tādu, kas sarunas beigās (kā piem. cits, kas arī gribēja klūt par politiķi) lūgs latu piecdesmit uz alu. Pēc tam sāku domāt par to, kādas leģendes  par Baznīcas bagātību staigā pa pilsētu. Pēc tam sāku domāt, ka varbūt viņš grib ieiet kādā partijā: Paskatieties, kādi man ir kontakti ar baznīckungu! Bet drošāk vienkārši naīvu cilvēku sūtīja tie, kuri paši negribēja atnākt. Ko darīt? Cits varbūt arī gribēja pārdot cilvēkiem melus un 10 metrus gāja man līdzi pa pilsētu, lai fotogrāfetos ar baznīckungu. Beigu beigās bērnu valoda ir labāka, nekā valoda tādu cilvēku, kuriem galvā ir tas, par ko stāstīja šodien pirmais lasījums svētaja Misē: tukšība... tukšību tukšība... Tomēr kontakts ar Dievu, dienas lasījumi un Baznīcas mācība ir labākās lietas pasaulē!

    Vēl beigās par viesiem. Tie, kuri bija pie manis ciemos, zina, ka šeit vajag strādāt (ne tikai ar cirvi, bet vairāk ar prātu un sirdi!), barot sevi un saimnieku, un arī lūgties. Tie visi, kuriem tas patīk, brauc otro reizi, trešo reizi... Kuriem tas nepatīk, vairs nebrauc ciemos. Man nav hobiju, tāpēc nav ko šeit skatīties. Viļakas novada mājas lapā es izlasīju (tur bija rakstīts par kādu projektu), ka tāds, vai šāds hobijs ir bagātiem cilvēkiem. Kam ir hobijs, tas ir bagāts. Es neesmu. Aicinu ciemos, bet ko darā ciemiņi? Skaties augšā.