Cilvēks-lelle, koma un ko tālāk?

    Dažreiz dzirdu, kā runā par nomirušo: Dzīvoja nu bet nomira... Vai: Tas bija labs cilvēks, lai viņam/viņai vieglas smiltis... Vai: Mirušam ir vajadzīgs priesteris... Jā, vajadzīgs ir priesteris... Bet 1000 reizes vairāk ir vajādzīgs priesteris dzīvam cilvēkam, ar kuru var satikties un palīdzēt atgriezties pie Dieva! Jo tāda ir priestera loma. Es daudzus gadus dzīvoju draudzē, kur katrā klepsidrā (tā saucās paziņojums par cilvēka nāvi) bija rakstīts netikai vārds, uzvārds, kad būs bēres, bet arī vai pirms nāves pieņēma sakramentus (grēkusūdze, slimnieku sakr. u sv. Komūniju). Jā bija rakstīts, ka nepieņēma, tad bija kauns ģimenei, ka nepalīdzēja cilvēkam, ka nerūpējās par viņa pestīšanu un nepasauca priesteri pie slimā (jo visi lasīja šo paziņojumu pielīmētu uz tāfeles pie ceļa). Šis cilvēciskais kauns palīdzēja mazāk dievbijīgiem ticīgiem un sauca priesteri pie dzīvā cilvēka, nevis pie mirušā.

    Šī dzīve ir sagatavošana mūžībai, mūžīgam mielastam. Cilvēks saņem kristības sakramentā balto apģērbu un viņam jārūpējas, lai tas paliktu baltais. Bet ja baltais apģērbs tiek sasmērēts ar grēkiem un netiek nomazgāts, tad viņam nāves brīdī nepalīdzēs vārdi: Tas bija labs cilvēks, lai viņam vieglas smiltis. Jo mirklī, kad durvis uz mielastu taisīs vaļā un visi ieies, viņš tiks izmests ārā. Tur būs raudāšana un zobu griešana. Bārgie vārdi? Tas ir Jēzus vārdi no Evaņģēlija. Bārgie vārdi? Salīdzinājumā ar elli tas ir medus.

    Cilvēks nav lelle - bez dvēseles, bez mērķa, bez Dieva. Cilvēks nav lelle, kuram pie atvērta zārka citi cinīsies: Jāaizsēdz seja! -Nedrīkst! -Jāaizsēdz seja! -Nedrīkst! Es nesmējos no bērēm, tikai gribu atgādināt patiesību par cilvēka cieņu, par mērķi debesu valstībā, par cilvēku-Dieva attēlu, par Jēzu Kristu, Kas vienīgais ir spējīgs nomazgāt cilvēka dvēseli...

    Koma. Šodien un arī pirms kāda laika es skatījos katoļu televizijā Trwam (poliski) programmas saistītās ar šo jautājumu. Dalībnieki, kuriem tuvi cieta autoavārijās un bija komā, stāstīja starp citiem par to, ka ārsti praktiski nedeva cerību, ka slims atgūs spēkus. Bet piedāvā parakstīt papīru, kur bija uzrakstīta atļauja paņemt no cietušā organus,  jo viņš jau ir miris vai jau mirst. Jūs varāt atvadīties... Tomēr cerība ir. Daži dzirdēja, ka Bidgoščā (Bydgoszcz), Polijas ziemeļos, prof. Talaram ir klinika, kur specializējas tieši tādās problēmās - kad ir smadzeņu satricinājums, cilvēks ir komā. Šajā klinikā palīdz slimiem, par kuriem jau runāja "mirušie" atgūt spēkus caur dialogu, vingrinājumiem un tam līdzīgiem. Tie, no kuriem jau gribēja paņemt organus, pat jau par dažām nedēļām iziet no klinikas uz savām kājām, vai uz ratiem. Protams, vajag tālāk vingrināties. Šajā klinikā palīdzēja jau 300 cilvēkiem, kuri bija komā, bez cerības, bet tagad tālāk dzīvo, mācās, stūdē.

    Ļoti interesanti, ka tie, kuri ir komā, dzird un var uz viņiem runāt tā, kā citi savā starpā. Var ieiet dialogā, tam palīdz piemēr. "ciberacs", kas ir kādā hospīcijā Toruņā (netālu no Bidgoščas). "Ciberacs" tas ir instruments, kas kopā ar speciālo datoru redz, kā kustās slimā acis, un caur to ir iespēja sākt dialogu!

    Kāds puika, kuram mamma lasīja pasakas, kad viņš bija komā, vēlāk teica: Mammiņ, lūdzu, nelasi šīs pasakas, es tik daudzas reizes tās esmu dzirdējis!

    Šos vārdus nerakstu, lai dotu cilvēkiem tukšu cerību, ka uz katru jautājumu ātri šeit virs zemes atradīsim atbildi un būs visu laiku ļoti ļoti labi. Jo tik un tā vajadzēs atstāt šo skaisto zemi un iet uz turieni, kur ir skaistāk :) Bet cerība ir no Dieva un dota mums katrai dienai, jo mēs neesam lelles, bet Dieva bērni.

    Ja šeit virs zemes kāds draudzējas ar Jēzu, tad arī tālāk tā būs :)