Drošība ir Dievā
Vakar vakarā tā, kā es rakstīju, bija Euharistīja. Pirmo Euharistiju Viļakā svinējām kopā pirms diviem gadiem maijā. Brāļu un māsu bija padsmit, tāpēc pietika visslielāka zāle plebānijā. Pagajušajā gadā jau vairāk: 21 un Euharistiju svinējām klosterī. Šogad tāpat lielā skaistā zālē, bet citā vietā. Kopā mēs bijām 28, starp tiem 10 bērni!
Šogad svētajā Misē piedalījās arī ciemiņi, vīrs un sieva, kuri atbrauca ar saviem bērniem. Kopā bija bērnu 15! Nākotne sākas ģimenēs. Vēl par sagatavošanu Euharistijai: ir tālākā sagatavošana un tuvākā sagatavošana. Tālākā - kad cilvēks pēc sv. Mises savā ikdienīšķajā dzīvē jau sāka gatavoties nākamajai sv. Misei. Tuvākā - dažas stundas pirms Mises savas domas, sirdi un prātu gatavo Jēzus Kristus atnākšanai Dieva Vārda liturģijā un Euharistiskā liturģijā. Jo Jēzus nāk sv. Mises laikā kā dzīvā Dieva Vārds, lai mūsu sirdis sagatavotu svētajai Komūnijai, kad baro mūsu miesu un dvēseli ar savu Miesu un Asinīm. Tas ir liels noslēpums un dzīves centrs un avots.
Euharistijas laikā atstājām savas problēmas, labāk pateikt: atdevām Dievam, mūsu Kungam tā, kā iemācījāmies. Piemēram, intensīvā darba beigās atklājās, ka akā nav ūdens. Pateicība Dievam, no rīta jau bija. Bet šis piedzīvojums un pārbaudījums mums ļāva domāt, kā atrisināt šo jautājumu nākotnē.
Kaut gan es biju slims un nevarēju brāļiem un māsām palīdzēt darbos un otrajā dienā pat cits priesteris vadīja summu un sv. Mateja procesiju (brāļi runāja ievadus un lasīja lasījumus, un arī aktīvi piedalījās procesijā), tomēr tas bija sevišķo Dieva svētību laiks. Tajā laikā stiprinājās mūsu savstarpēja mīlestība un sarunās uzzinājām, kā mūsu Kungs darbojas mūsu dzīvē, mūsu kopienās, draudzēs un Baznīcā visā Latvijā.
Brauciens uz Viļaku.
AtbildētDzēstJau trešo gadu pēc kārtas Rīgas Sv.Alberta Romas katoļu draudzes kopienas brāļi devās apciemot Viļakas draudzes prāvestu Staņislavu Kovaļski OFMCap. Tēvs Staņislavs ir iepazinis un balstījis kopienu, kopš tās dzimšanas brīža. Ziedojot savu brīvo laiku, ir novadītas daudzas Euharistijas un Gandarīšanas liturģijas, stiprinot ticības brāļus un vedot tos pie Dieva. Dzīves līkloči dara savu, un tēvs Staņislavs savas ikdienas gaitas vada Viļakā, bet kopiena Rīgā, Sv.Alberta draudzes un Mazāko brāļu kapucīnu paspārnē.
Ar tēva Staņislava gādību – Viļakas un Semenovas atbildīgo personu atsaucību, vienmēr tika sagādātas naktsmājas, lai ierodoties piektdienas vakarā Viļakā, varētu bez bažām pārlaist naktis sarūpētajās guļvietās un pavadītu ieplānotās dienas darbos un lūgšanās. Arī šogad mūsu tēvs Staņislavs, ar neizsīkstošo enerģiju meklēja telpas, kas būtu nepieciešamas ciemiņu vajadzībām. Pateicoties vietējo amatpersonu iejūtībai, un mūsu Debesu Tēva neizmērojamai žēlastībai, tika sagādātas visiem kopienas brāļiem nepieciešamās gultasvietas naktsmieram, kā arī nepieciešamās telpas Euharistijas svinēšanai sestdienas vakarā.
Šajā reizē, piektdienas, 19.septembra vakarā un sestdienas rītā, uz Viļaku bija devušies kopskaitā 17 kopienas brāļi un 9 bērni. Nav viegli atrast naktsmājas šādai cilvēku grupas izmitināšanai uz vairākām dienām, bet Dieva labvēlībai un cilvēku atsaucībai nav robežu. Jauka sagaidīšana, sarūpētās naktsmājas, deva impulsu uzsākt sestdienas rītu ar smaidošām sejām un možu noskaņojumu. Laiks bija jauks, saulains. Redzot tēva Staņislava smaidošo vaigu, dodot dienas uzdevumus, visiem bija vēlme dot arī savu ieguldījumu Viļakas draudzes nama saimniecisko darbu apdarīšanā, atvieglojot draudzes priestera ikdienas soli.
Šādiem kopienas izbraucieniem ir ļoti liela vērtība. Ja skatās vizuāli un mehāniski, tad tiek padarīts kaut kāds darbs, kas ir nepieciešams konkrētā vietā un brīdī. Bet ja paskatās dziļāk, garīgajā izpratnē, tad te ir saskatāmi daudzi Dieva plānā piešķirtie labumi, ko dod uzdrīkstēšanās pateikt jā braucienam prom no mājām, saviem darbiem vai izklaidēm. Vēlme palīdzēt, kopienas komandas darbs, kad parādās atbalsta grupas, kas nodrošina kopienai nepieciešamo: ēst gatavošanu, bērnu pieskatīšanu, darbam nepieciešamo instrumentu vai apstākļu nodrošināšanu, pielāgošanās cilvēku individuālajiem raksturiem un pieejai dažādām situācijām, rada nepieciešamos apstākļus garīgai dziedināšanai un sava ego pieklusināšanai, kā arī dod iespēju izpausties brāļu mīlestībai savā starpā.
Sestdienas vakara Euharistija ir kā kulminācija šim braucienam, kad pēc padarītā darba kopiena svin Svētkus, ieklausoties Svēto Rakstu lasījumos, cenšas izprast, ko Dieva vārds atklāj katrai atvērtai sirdij, un gaida uz vienotību ar Jēzu Kristu, pieņemot Euharistijā tā miesu un asinis. Agapes laikā pēc Euharistijas seko atslābums, kad kopienas brāļiem ir vēlme savā starpā atklāt iespaidus par piedzīvoto, sajusto vai dziedāto kopienas dziesmu laikā priecāties par šo mirkli, kuru ar Dieva svētību varam baudīt.
Arvien vairāk ir sajūtama Dieva klātbūtne visos notikumos brauciena laikā, kas uzrāda dzīves svarīgākās lietas, jēgu savai eksistencei. Noslēguma vietā svētdien bija piedalīšanās Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas Svētajā Misē un tai sekojošajā Sv.Mateja procesijā. Tad sekoja neliela tējas pauze un brauciens uz māju pusi. Laiks pagāja ātri. Prombraucot un atsveicinoties no tēva Staņislava, sirdīs iezagās nelielas skumjas, bet domas, ka mūs visus vieno vēlme iet vienus ceļus ar Radītāju, rāda, ka mēs turpinām iet šo ceļu un, ka mums viss vēl ir priekšā.