Anti-baznīca, avots, strādā un lūdzies

    Pirms pāris gadiem autobuss, ar kuru es braucu svētceļojumā uz Arsu (Francijā), uz svētā prāvesta Jāņa Marijas Vianēja sanktuāriju, pieturējās kādā dīvainā vietā. Šī vieta atrodas Vācijā, netālu no Francijas robežas (ja es labi atceros). Kas ir ipašs šajā vietā, pie lielceļa? Man teica, ka tur vajag redzēt baznīcu visām ticībām. Es to sapratu tā, kā katrs no mums saprastu: aha, tā ir ēka, tāda ekumeniska, mēs to zinām arī Latvijā. Atrast šo ēku nebija grūti. Priekšā - postuments, uz kura bija visdažādāku ticību simboli. Oho, kas tur būs iekšā, padomāju. Ēka liela, formā līdzīga baznīcai. Iegāju un sāku meklēt elementus saistītos ar mūsu ticību. Sēdēju tur ne vairāk, kā 5 minūtes. Šī vieta, es domāju, nav paredzēta lūgšanai. Jo tur valda haoss. Daudzu ticību simboli un zīmes. Situācija tāda, kā tad, kad mēs gribām satikties ar Personu, kuru mīlam, uz reiz teikšu - ar Jēzu Kristu, bet tur tirgus, haoss, troksnis. Tā nav lūgšanas vieta. Kaut gan, tagad tā domāju, vai tā nav līdzīga situācija tai, kura bija zem Krusta? Tur daudzi izsmēja Jēzu, bet zem Krusta stāvēja Marija, Jēzus Māte, un Jānis, māceklis, kuru Jēzus mīlēja. Un Jēzus pirms nāves atdeva savu Māti māceklim, bet viņā personā mums, Baznīcai. Šodien ir arī Sāpju Dievmātes piemiņas diena, bet vakar - Krusta Pagodināšanas Svētki. Dažreiz mūsu dzīvē ieiet krusts negaidīts, daudzi apkārt rāda uz citiem atrisinājumiem, sevišķi, lai atmestu krustu un tad būs labi. Nē, nekas nebūs labi, būs kāda anti-baznīca, anti-krusts, iespēja atvērt savu sirdi... kam citam.

   Bet tagad uzdosim jautājumu: kas par to maksā? Kas to finansēja, projektēja, uzbūvēja? Kas to uztur? Kas naudu par to saņēma? Es to nezinu, bet tas ir ļoti svarīgs, kā raksta daži blogeri, piem. Coryllus. Sākumā vajag redzēt budžētu un pēc tam propagande kļūs skaidrā.

    Beigu beigās es biju arī Arsā pie sv. Jāņa Marijas Vianēja. Var atkārtot viņa paša vārdus: Ja priesteris nedzīvo kādā draudzē 20 gadus, tad cilvēki sāka ticēt uz govīm. Tā savā laikā viņš teica par šo draudzi, kurā rēti kurš nopietni domāja par ticību, par Dievu. Viņš tika sūtīts uz vissliktāko draudzi  kā visvājākais priesteris diecēzē... Es nestāstīšu par viņu, bet pateikšu, ka pēc daudziem kalpošanas gadiem visi gāja uz sv. Misi un pieņēma sakramentus. Un līdz šim Arsā, kur tagad atrada vietu daudzi māsu un brāļu klosteri, rekolekcijas nams priesteriem un garīgais seminārs kleriķiem no dažādām valstīm, ir īsts ticības avots, tikšanās ar Jēzu, ar dzīvo Dievu vieta.

    Pagāišajā gadā, jūlijā, kad es biju Balvos pie Sakrālā Centra, kāda jaunā sieviete man zvana un runā poliski: Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Vai Jūs esat t. Staņislavs? -Jā. -Mēs esam jaunieši no Polijas un Lietuvas. -Bet kur jūs esat? -Aiz baznīcas, pie mājas, kur uz durvīm ir Jūsu telefona numurs... Tā sākās dažas dienas Viļakā ar jauniešiem, kuri  brauka katru gadu pa Eiropu, lai strādātu draudzēs. Arī Viļakā daudz strādāja, un pēc tam Madonā, nestāstīšu, jo var palasīt un skatīties fotogrāfijas www.europewaits.pl. Kā viņi atrada mani un Viļaku? Lūk, kāds ļoti labs cilvēks iegāja hipermarketā dienvidfrancijā. Ar somu, bet nezināja, ka tur tā nedrīkst. Ļoti liels sargs viņu paņēma, ielika somu skapī, parādīja skapjia numuru, atdeva atslēgu uz skapi. Šajā "akcijā" es arī piedālījos, jo gribēju palīdzēt šim nabadzīņam un zināt kas notiek? ...Un pēc pāris gadiem, kad šis "nabadziņš" parādījās Viļņā un uz ielas viņu satika šie jaunieši no Europewaits, viņš teica: Brauciet uz Viļaku, pie t. Staņislava! Kad es viņus satiku pie mājām vakarpusē, viņi lūdza, lai es viņiem celebrētu svēto Misi. Bija ap 21:00. Un tā sākās laiks ora et labora, lūdzies un strādā.