Nabadzīgie un bagātie

    Pāvests Francisks bija svētdien Albānijā, visnabadzīgākajā (pēc dzirdētiem komentāriem) Eiropas valstī. Daudzi uzdeva sev jautājumu, kapēc uz tādu valsti kā pirmo Eiropā devās svētceļojumā svētā Pētera Pēcnācējs? Notika visas ceremonijas, tikšanās ar valsts valdību, svētā Mise, vēsperes, tikšanās ar bērniem Betānijas centrā, tikšanās ar citu reliģiju pārstāviem. Svētais Tēvs runāja par Albānijas mocekļiem, klausījās, kā stāstīja - vienkārši un pazemīgi - cilvēki, kuri tika vajāti ticības dēļ un tagad liecina, ka Dievs uzvarēja viņu dzīvē. Konsekrētām personām vēsperes laikā sludināja, ka mūsu vienīgais Iepriecinātājs ir Dievs un ja kāda klostermāsa vai klosterbrālis meklētu citu iepriecinātāju, neatradīs, jo cita nav, kā tikai Dievs. Pāvests satikās arī ar šiem vismazākājiem - bērniem, kuriem nebija apstākļu normāli dzīvot, bet Betānijas centrā atrada savu otro māju, ar cilvēkiem, kuri veltīja savu dzīvi kalpot milestībā šiem bērniem.

    Albānijā katoļu ir apmēram 16-17%, apm. 500 tūkstošu iedzīvotāju. Ir arī citi kristieši, bet vairākumā, man šķiet, ir musulmaņi. Kopš 2. pasaules kara līdz 1991. gadam valstī valdīja briesmīgs režīms, kas gribēja atņemt cilvēkiem pat sirdsapziņu. Par šo situāciju, par visām vajāšanām, par visām asarām, ciešanām un nāves sodiem lai kauns ir lielajai finasjerai, kas dalā pasauli un Eiropu un zīmē neredzamās robežas. No vienas puses cilvēki smagi strādā un neko nevar nopelnīt, bet tuvu aiz robežas, vai aiz jūras cilvēki strādā un dzīvo mierā un pārpilnībā, jo tā nolēma tie, kuri neredz cilvēkus, tikai naudu. Ja redz cilvēkus, tad tikai kā tirdzniecības preci. Tapēc tādu bagātnieku acīs ticība uz patieso Dievu ir galvenais ienaidnieks un atgādinājums, ka viņu vara ir īslaicīga un viņiem vajag atgriezties. Mēs atcēramies šo Jēzus līdzību, ka bagātam grūti ieiet Debesu Valstībā. Kad bagātnieks iemācījās valdīt pār citiem un neuzskatīja viņus par brāļiem, bet sevi uzskatīja par dievu, tad saprotam labi šo līdzību un kādā slazdā iekrita bagātnieks.

    Tāpēc pirms pāris dienām atgādinaju kāda rakstnieka domu, ka valsts sākas tur, kur satiekas ar Romas katoļu Baznīcu. Jo mazāk cilvēkiem ir iespējas dzīvot pēc savas ticības un sirdsapziņas, jo vairāk tādi jedzieni kā cieņa, patiesība, dzīve, ģimene, īpašums un citi paliek tukši. Tas attiecas arī uz Latviju, bet nav ko gaidīt, ka tie, kuri dzīvo ļoti ļoti tālu un dalā budžetus, atgriezīsies. Mēs, pateicoties ticībai, skatāmies tālāk, mūsu ticības acis redz Augšāmcelto Jēzu. Tāpēc varam sākt katrā situācijā visu no jauna un ņemt dalību jaunajā Evaņģēlizācijā. Mēs zinām, ka uz zemes nebūs Debesu valstības, šī zeme un debess pāries. Mūsu Debesu Valstība ir tur, kur Jēzus.