Pienu, pienu un... vēlreiz pienu!

    Vai ir iespēja, lai prāvests būtu laimīgs šeit, virs zemes? Pilnīgi - nē. Bet... ko tas nozīmē laimīgs? Šeit runāsim par laimi saistīto ar draudzi.

    Pirmais variants - 100% cilvēku piedalās svētdienās un citos lielos svētkos svētajā Misē. Brīnišķīgi, pateiksim, bet prāvests nebūs laimīgs. Kāpēc? Lūk, došu divus piemērus. Es dzīvoju divās draudzēs, kuras ir ļoti tālu viena no otras, bet viņas vienoja tas, ka abās uz sv. Misi svētdienās gāja 150% iedzīvotāju! Un ko teiksim? Pirmajā (lauku draudze) - ļoti daudz ticīgo gāja otro reizi uz sv. Misi: bija no rīta, vai summā, bet gāja vēl uz vakarmisi. Tur dzīvoja arī daudz turistu. Tas viss kopā deva 150%. Kā ir tagad, es nezinu. Otrais piemērs (pilsētā): uz sv. Misi gāja arī cilvēki no citām draudzēm, jo viņiem patika sprediķi, dievkalpojumi, siltums, vecā baznīca, viegli bija pasūtīt sv. Misi, vienmēr kāds lūdzās baznīcā. Bet ļoti nozīmīgi, ka no tiem, kuri dzīvoja draudzes teritorijā, daudzi bija bomži un pavisam negāja uz baznīcu. Kas notika pēc padsmit gadiem? Daudzi cilvēki vecuma un slimību dēļ, nevarēja iet uz šo baznīcu, meklēja tuvāko, atgriezās uz savas draudzes baznīcām. Rezultāts bija šāds: salīdzinājumā ar iedzīvotāju draudzes teritorijā skaitu uz svētdienas sv. Misi gāja apm. 50%. Viss mainās un prāvesta laime nav saistīsta cieši ar statistiku.

    Otrais variants - maz cilvēku iet uz svētdienas sv. Misi. Šajā draudzē tomēr priesteri veido vidi, kurā būtu iespējamā jaunā evaņģēlizācija. Evaņģēliju sludina no jaunā bērniem, gan jauniešiem, gan pieaugušiem. To darā priesteri un citi, piemēram misjonāri un misjonāres. Tās ir rūpes par dzīvo Baznīcu, kura mēs esam. Pāvests Benedikts XVI teica priesteriem: Jūms nevajag būt specialistiem būvniecībā, vai ekonomijā, kaut gan tās ir svarīgas lietas. Jums jābūt specialistiem tēoloģijā. Mācīt ticīgos ticības patiesības un kā dzīvot, tas ir moralitāti, bet ar savu piemēru un dzīves liecību, palīdzēt satikties ar Patieso Dievu, pašam būt ar Dievu vislabākās attiecībās - caur šiem un citiem svētdarošiem Baznīcas līdzekļiem cilvēkos rodas ticība, kas nes augļus.

    Viens no jaunās evaņģēlizācijas augļiem ir misjonāri un misjonāres, kas arī grib citiem stāstīt par Jēzu Kristu. Vakar Pāvests Francisks stāstīja trešdienas audiences laikā par misjonāriem Amazonijā (Brazīlijā). Kādā kapsētā bija misjonāru kapu vesela rinda. Misjonārs, kas parādīja šo vietu saviem ciemiem, teica: Šos visus vajadzētu uz reiz beatificēt, jo viņi ir svētīgi. Viņi atstāja savu dzimteni, savu kontinentu, savu ģimeni, draugus, plānus un visu sevi veltīja Jēzum Kristum šeit, Amazonijā, līdz nāvei! Un Pāvests tālāk runāja: Varbūt starp jums, dārgie jaunieši un jaunekles, ir topošie misjonāri, kas arī pateiks Dievam "Jā!". Lūk, skatieties, Baznīca visu laiku ir apustuliskā, jo ir misjonāri, un mēs esam šeit, jo tā ir apostoliskā sukcēsija (tas nozīmē, ka kopš Apustuļiem nepārtraukti ir tā pati Baznīca). Pāvests Francisks runāja, ka Baznīca ir arī katoliskā, jo runā visās valodās tā, kā Svētā Gara Nosūtīšanas Svētkos Apustuļi sāka runāt visās valodās. Baznīca ir katoliskā, vienmēr tāda bija un nevar būt cita!

    Man šķiet, ka kad piemēram sv. Pāvils sāka evaņģēlizēt Grieķijas lielāko pilsētu Korintu, tad tur vēl nebija neviena kristieša. Pēc daudziem gadiem rakstīja viņiem vēstules, kurās skaidroja daudzas problēmas, kuras parādījās jaunājā draudzē. Un kādā vietā viņš rakstīja: Piena jums vajag, nevis cietu barību! Es domāju, ka tā ir ļoti labā jaunās evaņģēlizācijas definīcija. Vajadzīga lielā pazemība, lai mācītos no jaunā, lai atklātu Jēzu Kristu no jaunā savā dzīvē. Šis pamats tā ir kerigma: Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, kas kļūva Cilvēks, nomira pie Krusta par mūsu grēkiem, trešajā dienā augšāmcēlās un dzīvo, un katrs, kas Viņam tic, saņem jauno dzīvi.