Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne.

Sv. Veronika Džuljāni (Veronica Giuliani) piedzima 1660. gada 27. decembrī Merkatello sul Metauro, Itālijā. Nākamā dienā tika nokristīta un saņēma vārdu Orsola. 

Jau pirmajos dzīves gados parādījās viņas neparasta dievbijība, kura izpaužās sarunās ar Bērniņu Jēzu un Mariju, kuru svētbildes bija mājās. Viņa arī iepazinās ar svēto mocekļu dzīves aprakstiem, kas kādā veidā ietekmēja viņas dzīvi.

1667. gada 28. aprīlī nomira Orsolas Mamma. Tajā pašā gadā, kā šajos laikos bija pieņemts, viņa saņēma iestiprināšanas sakramentu. 1669. gadā viņa pārcēlās uz Pjačencu (Piacenza), kur nākama gada 2. februārī viņa pieņēma Pirmo sv. Komūniju. Pēc diviem gadiem Orsola atgriezās Merkatello.

Kad Orsola atklāja sevī aicinājumu iestāties klosterī, sākās garīgās cīņas. Arī tēvs un citi radinieki tai domai pretojās. 1677. gada 17. jūlijā tika pieņemts viņas lūgums iestāties mūķeņu klarissu kapucīņu klosterī Čitā di Kastello (Città di Castello), Itālijā. Orsola atstāja ģimenes māju 1677. gada 23. oktobrī, lai pēc dažām dienām, 28. oktobrī, pieņemtu mūķenes habitu un vārdu Veronika. 1678. gada 1. novembrī viņa salika svinīgos svētsolījumus.

Jau no pašiem klosterdzīves sākumiem Veronika pieredzēja dažādas mistiskas žēlastības, kā piemēram Jēzus apskāvienu vai krusta iespiešana sirdī (1679. gadā). 1681. gada 4. aprīlī Jēzus uzlika viņai uz galvas ērkšķu kroni.

Arī pašai Veronikai nemitīgi auga vēlmes ciest, tāpēc praktizēja lielo miesas mērdēšanu kā gandarīšanu par grēciniekiem.

Viņas sirdī tika iespiests krusts, bet arī pēc krusta nešanas vizijas, tas tika iespiests uz viņas plecs un šis plecs palika zemāk nekā otrais.

1691., 1694. un 1704. gados Veronika tika izvēlēta par noviciju audzinātāju un priekšnieci (maģistre).

Kopš 1693. gada aprīļa, pēc tēva Džirolamo Bastianelli pavēles sāka rakstīt par saņemtām žēlastībām, bet šā gada 13. decembrī viņa sāka rakstīt "Dienasgrāmatu".

Mistiskie pārdzīvojumi turpinājās. Viņai bija iekšējās pils vizija; 1694. gada 11. aprīlī viņai bija mistiskās laulības; pēc tam bija rūgtā biķera vizija. Pēc Jēzus pavēles viņa stingri gavēja dažus gadus un ilgiem laikiem viņa ēda vienīgi maizi un dzēra vienīgi ūdeni. Viņa pieredzēja arī elles viziju. 1996. gada 25. decembrī Bērniņš Jēzus ievainoja viņas sirdi ar mīlestības bultu. 1697. gada 5. aprīlī Veronika saņēma stigmas (stigmas ir krustā sistā Jēzus brūces uz sirds, rokām un kājām), bet pēc divām dienām pārdzīvoja patiesās laulības. 1697. gada 4. maijā klostermāsa saņēma atļauju katru dienu pieņemt svēto Komūniju.

1697. gadā sākās vēl citi lieli pārbaudījumi. 1698. gada 21. martā, kapitulā, tika viņai atņemts novīciju maģistres pienākums. Nākamā gadā, slimību dēļ divus mēnešus pavadīja infirmērijā (liela celle klosterī, kur guļ slimās māsas). Tajā pašā gadā viņai atņēma aktīvo un pasīvo balsi vēlēšanās, kā arī tiesības rakstīt vēstules, izņemot vēstules biktstēvam un klostermāsām. Speciāli vizitatori viņu eksaminēja un pārbaudīja lietās, kuras attiecās uz garīgo dzīvi. Tie pārbaudījumi  atkārtojās nākamos gados.

Šajā laikā Veronikai bija arī neparastas žēlastības. Viņa pieņēma svēto Komūniju no Sargeņģeļa, Marijas un Jēzus rokām. 1703. gada 6. februārī viņas sirdī tika ierakstīti Kristus Ciešanu rīki. Nākamos gados arvien lielāko lomu viņas dzīvē sāka pildīt Marija. 1710. gadā kapucīne saņēma savā sirdī septiņus Marijas zobenus. Kopš 1714. gada 15. septembra sāka pieradzēt "trīs žēlastības". Tā paša gada 10. decembrī Veronika mistiskā veidā svētceļoja uz svēto Māju Loreto sanktuārijā.

Kopš 1715. gada 1. janvāra Veronika sāka jaunu dzīvi caur mistisko vienotību ar Mariju. 1716. gada 5. aprīlī Veroniku izvēlēja par klostera priekšnieci - un tādas vēlēšanās atkārtojās līdz nāvei. Kopš 1720. gada 14. augusta Veronika rakstīja "Dienasgrāmatu" tā, kā Marija viņai diktēja.

Priekšniecības laikā Veronika ļoti aktīvi piedalījās klostera saimnieciskos darbos. Viņa izremontēja un palielināja klosteri.

1726. gada 17. septembrī no stigmām pēdējo reizi iztecēja asins. 1727. gada 25. martā viņa uzrakstīja "Dienasgrāmatas" pēdējo lapaspusi. 1727. gada 1. jūnijā viņa uzzīmēja - pēc biktstēva pavēles - Kristus Ciešanu rīku simbolus, kuri vēlāk, pēc viņas nāves, tika atrasti viņas sirdī (jo sirds tika izņemta).

Veronika nomira 1727. gada 9. jūlijā.

Tajā pašā gadā sākās process par viņas tikumiem un brīnumiem, kurš beidzās 1745. gadā. Pēc tam sākās apustuliskais process, kurš tika noslēgts 1750. gadā. 

Pāvests Pijis VII beatificēja Veroniku 1804. gadā.

Pāvests Gregors XVI kanonizēja Veroniku 1839. gadā

Ēzelītis.

Ēzelītis.

Tuvojas Kristus Dzimšanas svētki, betlēmīte jeb silīte jau uztaisīta. Trūkst ēzelīša. Bet varbūt jau netrūkst. Bija tāds stāsts par ēzelīti, kurš ļoti pārdzīvoja, vai labi izpildīs savu misiju. Viņam vajadzēja vienkārši iet, iet uz priekšu. Bet visgrūtāk bija tas, ka daudzi cilvēki kaut ko no viņa gribēja, kaut ko grbēja dot, vai atņemt, uzdeva kādus sarežģītus jautājumus, lūdza palīdzību, prasīja brīnumus, gribēja vienkārši parunāt un vēl daudzas citas lietas gribēja.

Un šis nabaga ēzelītis nezināja, ko darīt? Ko šie cilvēki no manis grib? Un kad viņam bija tik ļoti grūti sirdī, satika citu ēzeli un sāka žēloties, cik viņam grūti un kādi viņam ir smagas problēmas, kuras nekādā veidā nevar atrisināt, jo tās ir it kā no citas pasaules, pārāk lielas.

Otrais ēzelis paskatījās ar uzmanību uz ēzelīti un pajautāja: vai tev nav grūti? Nē - tas atbildēja - bet vienkārši nevaru palīdzēt šiem cilvēkiem. Ko viņi no manis grib?

Otrais ēzelis teica ēzelītim: Neviens cilvēks, zini, neko no tevis negrib. Viņi satiekas ar tevi, bet īstenībā ne ar tevi, jo tev mugurā sež Jēzus. Viņi iet pie Jēzus, viņi jautā Viņam, viņi runā ar Jēzu. Lai Jēzum būtu vieglāk, tev jāstaigā, visas pārējas lietas atrisinās pats Jēzus.

Kopš šā laika ēzelīša dzīvē viss mainījās, jo līdz šim viņš nezināja, ka viņa loma ir pašu Jēzu aizvest tur, kur ir vajadzība, kur cilvēki gaidā Dieva žēlsirdību.

Nu tā es padomāju, ka šodienas Dieva vārds:

"Es esmu saucēja balss".

ļoti attiecas uz manu, tavu un citu kristiešu dzīvi: būt kā balss, caur kuru Dieva Vārds būs dzirdēts un paliks cilvēku dvēselēs; vai būt kā ēzelītis, kas aizvedīs Jēzu Kristu pie cilvēkiem.

Ēzelīti, tu esi īstais līderis! - Bez jokiem, lūdzu, - atbildēja ēzelītis.

Dieva vārds rītdienai:

"Jēzus atpestīs savu tautu no tās grēkiem".

 

Starp silīti un Euharistiju.

Starp silīti un Euharistiju.

Kopš dienas, kad es tiku ordinēts par priesteri, bija tikai dažas dienas, kurās es nesvinēju svēto Misi. Tās bija dienas, kad es gulēju slimnīcā. Bet katru dienu viens no maniem līdzbrāļiem kapucīniem atnesa man Vissvētāko Sakramentu un es pieņēmu Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā.

Un vēl viena diena bez svētās Mises bija tad, kad es braucu ar autobusu no Varšavas uz Rīgu ziemā. Pēkšņi bija tik daudz sniega, ka autobuss brauca ļoti lēni un es biju ceļā ap divdesmit divām stundām.

Protams katru gadu ir viena diena bez svētās Mises. Šī diena saucas Lielā Piektdiena. Īstenībā Lielajā Piektdienā ir svētā Mise, jo šeit ir tā kā parasti ar lieliem svētkiem, svinības sākas iepriekšējas dienas vakarā. Laikam es par to jau rakstīju, tāpēc to tagad neskaidrošu. Vienīga diena bez svētās Mises ir Lielā Sestdiena - lai būtu skaidrs: Lielā Sestdiena sākas piektdien vakarā un ir līdz sestdienas vakaram. Jēzus šajā laikā gulēja kapā un tāpēc Baznīcā nav nekādas liturģijas, izņemot breviāru. Sestdien vakarā jau sākas Kristus Augšāmcelšanās Svētdiena.

Šodienas Dievas vārds ir:

"Cilvēka Dēlam [...] būs jācieš".

Tas viss, kas augšā, es uzrakstīju, jo man bija kāds iemesls. Lūk, arī šodien domāju, kā šie vārdi man uzrunās? Euharistīja ir virsotne. Viena no vismazākajām lietām, kuras spēj darīt pat mazie bērni, ir betlemīte jeb silīte. Tas ir ceļa sākums. Šis ceļš ved uz Euharistiju un mūsu ikdienišķa uzticība Dievam mazās lietās ved uz pilnīgo piedalīšanos svētajā Misē. Daudz vajag darīt, lai Baznīcā kādam uzticētu atbildību par svēto Misi. Tie ir gadi.

Es šeit nerunāju vienīgi par garīdzniekiem. Tas attiecas uz visiem Euharistijas dalībniekiem. Tie, kuri pieņēma atbildību par kādu kalpošanu Baznīcā, ar laiku varbūt brīnas, ka pat vismazākie pienākumi veido Baznīcas liturģiju. Tāpēc vajadzīga sagatavošana, mēģinājumi, pazemība, atbildes uz jautājumiem, pārbaudījumi. Liturģija ir svētā un prasa svētumu no cilvēkiem, iedod dalībniekiem žēlastības un dziļāk saista cilvēkus ar Baznīcu.

Kāds Dieva vārds būs rīt?

"Es esmu saucēja balss".

 Dievs, palīdzi mums nesāt sevī Tavu Vārdu, pārdomāt To, lai Tas piedzimtu no mums mūsu labos darbos.

Kā tas saucas?

Kā tas saucas?

Es jau otro dienu rakstīju par betlēmīti, bet domāju par kaut ko citu. Lūk, mana latviešu valodas zināšana tomēr nav pilnīga. Jo laikam tas, par ko es domāju, saucas silīte? Piedodiet. Nu, bet šodien, pirms brīža uztaisīju silīti viens pats. Šī silīte, ticiet man, ir skaista. Tad tagad es varu tālāk gatavoties Kristus Dzimšanas svētkiem.

Tomēr lai mēs nezaudētu no redzes loka to, ka Jēzus kļuva cilvēks mūsu pestīšanai, tas arī nozīmē, lai nomirtu par mums, tad rīt Dieva vārds no Evaņģēlija ir šāds:

"Cilvēka Dēlam [...] būs jācieš".

Tāpēc ar lielo dievbijību piedalīsimies ikkatrā svētajā Misē, jo tas ir Jēzus Kristus Upuris par mums grēciniekiem, Mīlestības Upuris.

Tāpēc arī rūpēsimies par to, lai mēs būvētu savu dievbijību smeļot no tīriem avotiem, no Baznīcas Mācības, no Tradīcijas, no Svētiem Rakstiem, lai mēs stiprinātos bieži ejot pie grēksūdzes un pieņemot svēto Komūniju, nemitīgi lūdzoties un darot labos darbus - vienmēr paļāvībā uz Dievu un žēlsirdības nostāja pret tuvākajiem. Lai Kristus Ciešanu, Nāves un Augšāmcelšanās augļi ir redzami mūsu dzīvē.

Klausīties, lai satiktos.

Klausīties, lai satiktos.

Vakar es biju ļoti noguris un viens no iemesliem bija trīs stundas aiz stūres sliktos ceļa apstākļos. Bet visi brauca ļoti uzmanīgi un es redzēju, ka kādā vietā stāvēja divas mašīnas. Varbūt notika kāda neliela autoavārija. Un laikam noguruma dēļ vakar vakarā es uzrakstīju tādu ziņu par betlēmīti, jo tā ir tāda vienkārša lieta, kura ļoti patīk - sevišķi bērniem.

Vajadzīga ir uzmanība un ne tikai vidažādākos ceļa apstākļos, bet uzmanība ikkatru brīdi, sevišķi tad, kad cilvēks satiekas ar cilvēku. Taču lai satiktos ar tuvāko, man ir vajadzīga uzmanība, jo tikai tad es klausīšos un dzirdēšu to, ko viņš runā. Un ja es dzirdēšu, tad ir iespēja, ka es satikšos ar savu tuvāko. Ir iespēja, ka es sapratīšu šo patiesību, ko vinš man atklāj, un es atbildēšu, tas nozīmē, ka es arī pateikšu patiesību. Un tā notiek divu cilvēku tikšanās.

Maza anegdote: kādreiz satikas trīs cilvēki. Pirmais runāja uzreiz to, ko domāja. Otrais runāja vārdus tā, lai tie visiem liektos esam gudri. Trešais runāja, ka jādara tas viss, ko citi runāja. Kad pirmais runāja, tad otrais domāja, ko pateikt tā, lai skanētu gudri, bet trešais jau gatavojas pateikt, ka tas jādara. Kad otrais runāja, tad nepabeidza, jo pirmais jau sāka runāt savas domas, bet trešais runāja: "Mums tas jādara!" Protams, viņi nekad nevarēja satikties, arī citi nevarēja satikties ar nevienu no tiem, jo viņi nemēģināja satikties patiesības līmenī.

Šodienas Dieva vārds:

"Ar ko lai Es salīdzinu šo paaudzi?"

Tad jau vakar vakarā šī betlēmītes tēma it kā virzīja manas domas uz to, par ko stāsta šodienas Evaņģēlija fragments. Līdzīgi kā bērni, kuri taču bez valodas zināšanas var spēlēties, tā pieaugušie var satikties patiesībā. Tomēr kad sākas kaut kas jauns, bērniem jāmācās un arī pieaugušiem jāmeklē patiesība. Ja tas tā nenotiek, tad paliek tikai jautājums: "Kapēc jūs to nesapratāt, ko mēs jums runājām?"

Vai par mūsu paaudzi, par cilvēkiem, kuri dzīvo tagad, var pateikt, ka tie ir ticīgie cilvēki? Ar ko var salīdzināt mūsu paaudzi, vai ar maizi, kura pateicoties raugam, aug savā ticībā? Tas nozīmē, ka tas, ko dara cilvēks, atbilst Dieva gribai un tādā veidā viņi var satikties savā starpā, jo satiekas Dievā. Vai ar vīnadārzu, kas nes rūgtas ogas?

Un atpakaļ uz betlēmīti. Vai mums jau ir sagatavotas lietas, no kurām mēs taisīsim betlēmīti? Ja šodien mums ir grūti izdarīt pat tādu vismazāku betlēmīti, tad kā mēs varētu domāt, ka sagatavosim Bērnam Jēzum vietu savās sirdīs?

Vai jau esam pielāgoti betlēmītei?

Vai jau esam pielāgoti betlēmītei?

 Vai mēs jau esam pielāgoti betlēmītei, tas nozīmē tik mazi, lai mēs tur atrastu savu vietu, bet tā, lai tur būtu kārtība? Tas nozīmē, vai mēs esam tik mazi, ka betlēmīte būs mums piemērota vieta? Kā mēs jūtamies?

Vai mūsos ir klusums, tāds iekšējais un ārējais klusums, ka neviens nepievērs uzmanību un nejautā: Kas tas ir? Taču tā nav Evaņģēlijā! Bet vai mēs jau saplānojām palīdzēt taisīt betlēmītēs mūsu draudžu baznīcās?

Jāsagatavo visas šīs lietas, lai būtu skaistas, bet vienlaicīgi nabadzīgas. Jābūt tā, kā vienmēr, bet mums jāpiedalās sagatavošanā varbūt vairāk, nekā iepriekšējos gados. Ziniet, mana pieredze ir tāda, ka dažreiz betlēmītes sagatavošanā bija tikai prāvests un daži cilvēki. Bet svētkos, kad visas gaismas bija iedegtas, baznīca bija gandrīz pilna.

Vai mēs gribētu pateikt Bērniņam Jēzum, ka pat betlēmīti Viņam neesam sagatavojuši? Ticībai ir vajadzīgas zīmes, realitāte, nevis - varbūt - kādi simboli, kā eglīte un tas viss, kas tur kārājas. Sirsnīgi aicinu visus, lai tā sagatavotu betlēmītes savās baznīcās, lai svētku laikā un pēc svētkiem skatītos un rūpētos par tām tālāk kā saimnieki. Un tad visi varētu pateikt Bērniņam Jēzum: "Jēzu, šeit nav skaisti, šī mana betlēmīte nav skaista. Es Tevi lūdzu, nāc manā sirdī, tajā Tev būs labāk".

Šodienas Dieva vārds bija šāds:

"Pats mazākais Debesu Valstība ir lielāks par [Jāni Kristītāju]".

Ja mēs būsim arvien mazāki šeit, virs zemes, aiz mīlestības uz Jēzu, un šā mazākuma zīme būs uztaisīta betlēmīte, tad ir lielā cerība, ka Bērns Jēzus uzņems mūs kādreiz Savā Valstībā.

Bet personīgi man šodien šis mazākais ceļš gāja kopā ar maniem līdzbrāļiem Mazāko brāļu ordenī, jo šodien mums bija kapitula, kurā piedalījās praktiski visi brāļi Latvijā un vēl viens brālis no Polijas. Jā, piedalīšanās ir ļoti svarīga.

Kāds Dieva vārds būs rīt?

"Ar ko lai Es salīdzinu šo paaudzi?"

Kungs Jēzu, palīdzi mums un visai mūsu paaudzei rūpēties par liturģiju, kā arī par citiem darbiem un pienākumiem baznīcā.

Saldais jugs un viegla nasta.

Saldais jugs un viegla nasta.

Šodienas vārds ir:

"... Mans jugs ir maigs un Mana nasta ir viegla".

Un es domāju vakar vakarā un šodien, nu kā es varēšu nest Jēzus jugu un nastu? Un nekādā veidā nevarēju saprast, ko - konkrētā manas dzīves situācijā - precizāk nozīmētu šie vārdi?

Bet, kā katru dienu Tas, Kas runā, ir Dievs, bet cilvēki, to starpā arī es, mēģina drusciņ ieraudzīt vai sadzirdēt, vai izlasīt un saprast Dieva gribu, un to pildīt savā dzīvē, tā arī notika šodien.

Šodien man vajadzēja lasīt mūsu Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa konstitūciju fragmentus. Un ātri vienā fragmentā es atradu šos vārdus no Evaņģēlija. Varbūt es to nekomentēšu, bet vienkārši ielīmēšu šeit šo fragmentu. Es domāju, ka Jūs ātri atradīsiet atbildi uz jautājumu, kā nest Jēzus jugu un nastu, un kādā veidā viss būs salds un viegls. Tas ir mūsu konstitūcijas pēdējais fragments:

Nr. 189. 1.

Kristus, Kurš ir tautu gaisma un Kuru tautas gaida, Kurš ir likuma mērķis, pestīšana dota no Dieva, nākama mūža Tēvs, Vārds un spēks, Kurš visu uztur, beidzot - mūsu cerība, Tas, Kurā viss ir iespējams, viss ir salds un viegls, un Kurš zina mūsu trauslumu, ne tikai mūs apdāvinās ar spēku, lai mēs izpildītu Viņa baušļus un padomus, bet arī dos mums savas Debesu dāvanas tādā lielumā, ka uzvarēdami visus šķēršļus, mēs spēsim [...] sekot Viņam lielā sirds dāsnumā kā svētceļnieki, kuri izmanto redzamas lietas ceļā uz mūžīgajām.

Nr. 189. 2.

Tāpēc Kristū, Kas ir Dievs un Cilvēks, patiesa gaisma [...], mūžīgas gaismas gaišums un neaptraipīts spogulis, Dieva labestības attēls, Tēva dibināts tiesnesis, likumdevējs un cilvēku pestīšana, par Kuru Tēvs un Svētais Gars deva liecību, Kurā ir musu nopelni, dzvības piemēri, palīdzības, [...] gudrība un taisnība, [Jēzū Kristū] lai ir katra mūsu domā, visas mūsu pārdomas un mūsu sekošana Viņam.

Nr. 189. 3.

Kristum, Kurš ar Tēvu un Svēto Garu dzīvo un valda [...] vienīgajam Dievam, mūžīga slava [...] un gods mūžīgi mūžos. Amen.

Kāds būs vārds nākamajā dienā?

"Pats mazākais Debesu Valstība ir lielāks par [Jāni Kristītāju]".

Svētais Jāni Kristītāj, izlūdz mums žēlastību dzīvot nomodā un atdot savu dzīvi aiz mīlestības uz Jēzu Kristu. Amen.

Par kuriem mazajiem Dievs rūpējas?

Par kuriem mazajiem Dievs rūpējas?

Šodien no paša rīta es satiku pirmus mazos. Tie bija mani līdzbrāļi kapucīni, ar kuriem man bija iespēja kopā lūgties no rīta. Un tā diena sākas ar lūgšanu un redzam, ka Dieva priekšā mēs esam ļoti mazi un aicināti tieši tā dzīvot, kā mazākie, mazākie brāļi svētā Franciska.

Šajā blogā es diezgan bieži pieminēju to, ka cilvēkam jāmācās redzēt sevi Dieva priekšā tieši tādā perspektīvā:

"Kas esi Tu? Dievs! Kas esmu es? Grēcinieks".

Kā logu bieži jātīra, lai visu pareizi redzētu, tāpat šī perspektīva ir jāatjauno gan individuālajā, gan kopienas dzīvē. Tāpēc vistuvākās dienās mums, kapucīniem, būs kopīgas lūgšanas, pārdomas un sarunas par mūsu konsekrēto dzīvi konkrētos apstākļos.

Nākamie mazajie vai mazajas bija klostermāsas, kuras nelielā skaitā bet dedzīgi lūdzas par vēl mazākajiem - par dvēselēm šķīstītavā. Lūk, kur tikai Baznīca, tur ir mazajie. Arī tie, pie kuriem aizgāja mani brāļi pēc lūgšanām - uz baznīcu, lai kalpotu Dieva tautai caur grēksūdzes sakramentu un svēto Misi.

Pieredze, kura palīdz redzēt sevi kā mazāko, ir konkrēta vajadzība, kā piemēram šodien manu tulkojumu no latiņu valodas (sv. Franciska Raksti) atdevu latiņu valodas specialistam, kas vistuvākās dienās (nedēļās) labos šo tulkojumu.

Nākama pieredze, kura atklāj šo mazākumu un dod iespēju to pārbaudīt, ir braukšana un gaidīšana pie kādas izdevniecības, kur, laikam neviena nebija un sazvanīties arī neizdevās. Un līdzīgi ar cilvēku, kuru man vajadzēja vest no vienas pilsētas uz otro - viņš neparādījās. Varbūt tās ir mazās lietas, bet taču šodienas Dieva vārds ir:

"Jūsu Tēvs, Kas ir Debesīs, negrib, lai pazustu kāds no šiem mazajiem".

Jā, vēsturē ir zināmi gadījumi, piemēram ļoti bagātas Babilonas valstī, kur bija lieli avju ganāmpulki. Un vienā tādā ganāmpulkā nomira viena aitiņa. Ieredņi atbildīgie par šo ganāmpulku uzrakstīja uz māla tāfeles tieši par šo tik mazo gadījumu. Cik vēl vairāk Dievs rūpējas par mums, pazīst ikkatru no mums vārdā un negrib, lai pat viena Viņa aitiņa pazustu.

Bet tālāk par mazajiem. Pie kādas pareizticīgo baznīcas sēdēja kāda sieviete un ubagoja. Lai Dievs apžēlojies pār viņu. Kā arī pār tiem, kuri līdzdarbojas ar Kalkūtas māsām, par nabadzīgajiem. Un pār pašām māsām, kuras - kalpojot vismazākajiem - kalpo pašam Jēzum Kristum.

Un tā diena sākās pie Vissvētākā Sakramenta un beidzās pie Vissvētākā Sakramenta, pie Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes, kura ir seminārā.

Bet kādi būs Dieva vārdi nākamā dienā?

"... Mans jugs ir maigs un Mana nasta ir viegla".

Kungs, palīdzi mums ņemt Tavu jugu uz mūsu pleciem.

Grēksūdze ir Dieva žēlsirdības sakraments.

Grēksūdze ir Dieva žēlsirdības sakraments.

Šodienas vārds bija šāds:

"Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes piedot grēkus".

Un lūk, iepēja iet pie grēksūdzes ienes tādu cerību, ka cilvēks neko vairs negaida, kā tikai pieņemt Dieva žēlsirdību. Un pati grēksūdze ar grēku nožēlu, grēku piedošanu un gandarīšanu, ieved cilvēku tika dziļā mierā, kuru neaptver mūsu prāts, bet visa cilvēka esamība, visa cilvēka būtne pieredz Dieva žēlsirdību, kura gan piedeva grēkus, gan dziedināja.

Tad šī iespēja atrasties tādā situācijā, kā šis cilvēks no Evaņģēlija, ir mūsu piedalīšanās Evaņģēlijā, jeb Evaņģēlija izpildīšana mūsu dzīvē. Jā, "tavi grēki tev tiek piedoti..."

Šodien arī man bija iespēja lasīt katehēzi par grēksūdzi, par atgriešanos, par dziedināšanu, par gandarīšanu, par vienotību ar Dievu, sevī un ar brāļiem, par labu sirdsapziņu, par žēlastībām un citām lietām saistītām ar šo sakramentu.

Ir liela atšķīrība starp liecību un mācību. Gan vienai, gan otrai ir sava vieta mūsu dzīvē. Gan vienai, gan otrai Dievs dod atsevišķas žēlastības. Un kaut gan cilvēka dzīvē šī otra - mācība - iet kā pirmā, bet tas notiek citu katoļu liecību gaismā. Un kad nāk laiks liecināt, tad tam līdzi iet katehēze, jo tas, kas mīl Dievu, grib citiem dod labo vēsti par Viņu.

Vēl citas lietas attīstās, kā piemēram es pabeidzu tulkot tos svētā Franciska rakstus, kurus tulkot gribēju, un tagad vajadzēs lasīt un labot, un es ceru, ka atradīsies cilvēki, kuri palīdzēs. Jau rīt mēģināšu ar dažiem cilvēkiem runāt par šīm lietām.

Rīt Dieva vārds būs šāds:

"Jūsu Tēvs, Kas ir Debesīs, negrib, lai pazustu kāds no šiem mazajiem".

Dievs, mēs Tev pateicamies, ka mēs esam šie mazajie, par kuriem Tu rūpējies ar neizmērojāmu žēlsirdību.

Kurā vietā ir jālabo savs dzīves ceļš?

Kurā vietā ir jālabo savs dzīves ceļš?

Jau no senseniem laikiem, vismaz no jaunības, es atceros tādus vārdus, ka cilvēka dzīvē ir jābūt viens galvenais mērķis. Un visi citi mazākie mērķi, piemēram mērķi, kuri sasniedzami īsākā laikā, vai mērķi, kuri nav tik svarīgi un pat tad, kad cilvēks to nesasniegs, nebūs nekādas traģēdijas - vienkārši mēs nevaram sasniegt visu, ko saplānojām.

Protams, ka šiem mērķiem - kā mums, jauniešiem, kādreiz skaidroja dominikāņu tēvs, jābūt ar tādu pašu vai vismaz līdzīgu virzienu. Pretēji, ja cilvēks redz, ka kāds mērķis iet pretējā virzienā, vai vismaz neiet uz priekšu, bet uz labo vai kreiso pusi, var mierīgi šo mērķi atstāt, jo traucētu sasniegt galveno mērķi. Jo šis mērķis obligāti ir jāsasniedz.

Šeit labi ir atgādināt patiesību, ka cilvēks nedzīvo viens pats, bet kopienā, jo Baznīca ir kopienu Kopiena. Tāpēc ir vajadzīga katram konkrētam cilvēkam palīdzība no Baznīcas puses. Un tā palīdzība ir, vajag tikai drusciņ pameklēt. Jo, kā ir pieņemts piem. Neokatehumenālajā Ceļā, vajadzīga ir kopiena, Svētie Raksti un liturģija. Vai man, tev, mums ir visi šie elementi? Jo, lai sasniegtu galveno mērķi ar vislabākiem rezultātiem, ir jāpiedalās šajās dāvānās un jāienes dāvanas no savas puses.

To, kas jau bija cilvēka dzīves ceļā, nevar mainīt, jo laiks skrien uz priekšu. Bet ļoti svarīgi ir darīt bieži sirdsapziņas izmeklēšanu, kā arī jālabo sirdsapziņa, lai vienkārši tā būtu labā, jo tādā situācijā cilvēks labāk ieklausīsies Dieva balsī. Jāpaskatās, kā izskatās ceļš manī, tieši tā. Kā Dievs runā uz mani, kā šīs informācijas, šīs domas ieiet manī, pa kādu ceļu, kāds ir šis ceļš? Vai mēs to zinām? Vai mēs redzam vājus punktus, vājas vietas mūsos, lai kaut ko uzlabotu un tā lai pieņemtu Dieva vārdu un lai šis vārds nestu mūsos daudz labo augļu?

Jo piemēram, mēs dzirdam Svētos Rakstus, kurus kāds lasa. Ko tas nozīmē - dzirdēt? Kurā vietā šis vārds ir manī? Bet klausīties nozīmē kaut ko citu un daudz vairāk, nekā dzirdēt. Tad kur manī ir šis vārds, ka es varu pateikt, ka es klausos? Ar šo konkrēto vārdu saistīti ir kādi attēli, kas bagātina šo domu vai domas - kurā vietā manī ir šie attēli un kādi tie ir? Nākama lieta - obligāti jāmeklē patiesība, kādu patiesību nes šis vārds, kādi citi fragmenti no Svētiem Rakstiem stāsta par līdzīgām lietām, kādas citas patiesības, piemēram tīcības patiesības - kuras es iepriekš sapratu, pieņēmu un dzīvoju pēc tām - attiecās uz šo vārdu. To visu, meklējot patiesību, man jāpārdomā manā garā - Dieva priekšā - lūgšanas laikā. Un tālāk, kad atradu patiesību, kā es brīvā gribā un ar Dieva mīlestības palīdzību varu šo patiesību ieviest dzīvē, ļoti konkrēti. Jā, jā, nepietiek pateikt: "Es būšu labāks", nepietiek.

Lūk, tādas dažas domas... Kāds bija šodienas vārds?

"Saucēja balss tuksnesī: gatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa takas!"

Lūgsimies un pie darba.

Bet rīt:

 
"Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes piedot grēkus".

Būs ko pārdomāt - arī kā sagatavošanu visam tam, kam aicina mūs Dievs Adventa laikā.

sv. Francisks, dzīves veids, REGULA DOTA EREMITORIJAM

REGULA DOTA EREMITORIJAM

¹ Tie, kuri grib vest klosterdzīvi eremos, lai ir trīs vai maksimāli četri; divi no tiem lai ir mātes un lai tiem ir divi dēli, vai vismaz viens. ² Tie divi, kuri ir mātes, lai dzīvo Martas dzīvi, bet divi dēli lai dzīvo Marijas dzīvi (sal. Lk 10, 38-42) un lai viņiem ir viena slēgta vieta, kurā ikkatram no tiem būtu sava celle, kurā tie lūgtos un gulētu. ³ Un vienmēr lai tie lasa kompletoriju no dienas pēc saulrieta; un lai tie cenšas uzturēt klusumu; un lai tie lasa savas [breviāra] stundas; un lai cēļas uz laudēm un lai tie vispirms meklē Dieva Valstību un Viņa taisnību (sal. Mt 6,33; Lk 12,33). ⁴ Un lai lasa pirmo stundu piemērotā laikā un lai pēc trešas stundas pārtrauc klusumu; un tie var runāt un iet pie saviem mātēm. ⁵ Un, kad tiem patiktu, tie var lūgt no [mātēm] žēlsirdības dāvanas, tā kā pazemīgi nabadzīgie Kunga Dieva mīlestības dēļ. ⁶ Un pēc tam lai tie lasa sesto un devīto [stundu]; un lai lasa vēsperes piemērotā laikā. ⁷ Un slēgtajā vietā, kur tie dzīvo, lai neatļauj citam cilvēkam ieiet un lai tajā neēd. ⁸ Šie brāļi, kuri ir mātes, lai cenšas palikt tālu no citiem cilvēkiem; un paklausības savam ministram dēļ lai [mātes] sargā savus dēlus no ikkatra cilvēka, lai neviens nevarētu runāt ar viņiem. ⁹ Un šie dēli lai nerunā ar citiem cilvēkiem, izņemot savus mātes, savu ministru un priekšnieku, kad viņam patiktu tos apmeklēt ar Kunga Dieva svētību. ¹⁰ Dēli lai dažreiz pieņem māšu pienākumus [pēc pieņemtas kārtības]. Tas viss, [kas] augšā teikts, lai tie uzmanīgi un rūpīgi cenšas saglabāt.

Daži vārdi par dzīvi eremā.

Daži vārdi par dzīvi eremā.

Nākamā ziņā būs svētā Franciska regulas teksts, kas skaidroja - īsos vārdos - kā dzīvot eremitorijā. Vajadzētu paskaidrot dažus jēdzienus:

• erems - vientuļnieka vieta vai māja,
• eremīts - vientuļnieks,
• eremitorijs - vieta, kurā atrodas vairāk nekā viens erems,
• "māte" - šajā regulā tā saucas franciskāņu klosterbrālis, kas rūpējās par citu brāļu - kuri veltīja laiku lūgšanai un meditācijai - laicīgām vajadzībām,
• "dēls" - šajā regulā tā saucas franciskāņu klosterbrālis, kas kādu laiku pavadīja eremā kā eremīts.

Jau maz palika laika.

Jau maz palika laika.

Jau maz palika laika šodien, lai rakstītu ziņu, jo tikai kādas 25 minūtes. Bet skatos uz virsrakstu un redzu, ka izskatās diezgan, nu... nezinu. Bet Dievs dod cerību, tāpēc: uz augšu sirdis!

Šai dienai vārds bija šāds:

"Iedami sludiniet, sacīdami: <Debesu valstība ir tuvu>".

Šī Dieva Valstības sludināšana man bija šodien kopienās. Jo pirma svētā Mise man bija kopā ar Pasaulē Dzīvojošiem Franciskāņiem (Trešais Ordenis) un pēc tam arī skaista agape. Sarunās mēs varējām atklāt, cik tuvu Dieva Valstība ir un ka Dievs mums taču dod dzīvi - brīnišķo dāvanu, pateicoties kurai mēs varam līdzdarboties ar Dievu.

Otra svētā Mise man bija kopā ar visām (3) Neokatehumenāļā Ceļa kopienām. Tad es varu pateikt, ka arī šie vārdi: "Iedami sludiniet..." izpildījās, jo taču tas notika Ceļā, Neokatehumenālajā Ceļā. Tāpēc pat tad, ja cilvēks individuāli pārdomā Dieva vārdu, viņam jāizdzīvo šis vārds kopienā, Baznīcā.

Braukāšana ar mašīnu - tas arī bija evaņģēlizācijas un Dieva Valstības sludināšanas neliels elements.

Rītdienas vārdi:

 
"Saucēja balss tuksnesī: gatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa takas!"

Kungs, dari, lai mūsu balss nestu Tavus vārdus. Dari, lai mūsu balss neslēgtu citiem ceļu uz Debesu Valstību, bet gan palīdzētu citiem satikties ar Tevi.

Lūgšana un gavēnis.

Lūgšana un gavēnis.

Šodienas vārds, kuru man bija jānes sirdī un jāpārdomā, bija šāds:

“Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!”

Es uzrakstīšu tikai īsu komentāru, kurā būs divi elementi. Pirmais elements ir gavēnis kā sagatavošana Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas lieliem svētkiem. Iepriekšēja diena līdz I. vēsperēm kapucīniem ir kā stingrais gavēnis un tas izpaužas tajā, ka brāļi neēd gaļu un ka divas maltītes ir vieglas, bet viena līdz sātam.

Otrais elements ir lūgšana. Tāpēc šodien visi trīs kapucīni Olainē, Vissvētākā Sakramenta priekšā, rokās turot aizdegtas sveces (kā kristības atgādinājums), lasīja veltīšanās aktu Vissvētākajai Jaunavai Marijai, kura ir mūsu kapucīnu ordeņa Galvenā Aizbildne.

Bet rīt nākama diena un nākamie vārdi:

"Iedami sludiniet, sacīdami: <Debesu valstība ir tuvu>".

Tie, kuri redzēja filmu "Klāra un Francisks" ("Chiara e Francesco", 2007. gads) zin, ka tieši šie vārdi ļoti labi paskaidroja pāvesta Innocenta III lēmumu dot svētību jaunai regulai un jaunam ordenim, Mazāko Brāļu Ordenim, jo brālis Francisks un viņa pirmie 12 brāļi gribēja dzīvot pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus Evaņģēlija un citiem to sludināt, bet sevišķi sludināt gandarīšanu un atgriešanās.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE TICĪGAJIEM (otrā redakcija)

VĒSTULE TICĪGAJIEM (otrā redakcija)

¹ Kunga - Tēva un Dēla, un Svētā Gara - vārdā. Visiem kristiešiem konsekrētiem, garīdzniekiem un lajiem, vīriešiem un sievietēm, visiem, kuri dzīvo visā pasaulē, brālis Francisks, viņu kalps un padotais, sveicina ar pagodināšanu un novēl patiesu mieru no debess un patiesu mīlestību Kungā.

² Man, kas esmu visu kalps, jākalpo visiem un jāsludina mana Kunga smaržīgie vārdi. ³ Es, saprazdams, ka mana ķermeņa slimības un vājuma dēļ nevaru individuāli apmeklēt, es nolēmu šajā vēstulē un vēstījumā mūsu Kunga Jēzus Kristus, Kurš ir Tēva Vārds, vārdus paziņot, kā arī Svētā Gara vārdus, kuri ir gars un dzīvība (sal. Jņ 6,64).

⁴ Šo Tēva Vārdu - tik cienīgo, tik svēto un godības pilno - pasludināja visaugstākais Tēvs no debess caur savu svēto eņģeli Gabriēlu, [lai nokāptu] svētās un godības pilnās Jaunavas Marijas klēpī, no kuras klēpja patiesi saņēma mūsu cilvēcisko un trauslo miesu. ⁵ Kurš, būdams bagāts (sal. 2Kor 8,9) pāri visam, gribēja sev uz zemes, ar Vissvētāko Jaunavu, savu Māti, izvēlēt nabadzību. ⁶ Un tuvu ciešanām Viņš svinēja pashu ar saviem mācekļiem un paņēma maizi, pateicās un svētīja, un lauza un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa! ⁷ Un paņēma biķeri (sal. Mt 26,27) un saka: Šīs ir manas Jaunās Derības Asinis, kuras par jums un par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai (sal. Mt 26,28). ⁸ Pēc tam Viņš lūdzās uz Tēvu sacīdams: Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen (sal. Mt 26,39). ⁹ Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē (sal. Lk 22,44). ¹⁰ Tomēr Viņš ielika savu gribu Tēva gribā sacīdams: Tēvs, lai notiek Tavs prāts (sal. Mt 26,42); ne kā Es vēlos, bet kā Tu (sal. Mt 26,39). ¹¹ Tēva griba bija tāda, lai Viņa Dēls, svētīgs un godības pilns, Kuru mums ir devis un [Kurš] ir piedzimis mūsu dēļ, lai Viņš sevi pašu upurētu caur savām Asinīm kā Upuri un Hostiju uz Krusta altāra; ¹² ne par Sevi, caur Kuru viss ir radies (sal. Jņ 1,3), bet par mūsu grēkiem, ¹³ un atstāja mums paraugu, lai mēs sekotu Viņa pēdām. ¹⁴ Un Viņš grib, lai mēs visi tiktu pestīti caur Viņu un lai mēs pieņemtu Viņu ar mūsu tīru sirdi un šķīstu miesu. ¹⁵ Bet maz ir to, kuri gribētu Viņu pieņemt un būt pestīti caur Viņu, kaut gan Viņa jūgs ir salds, un Viņa nasta viegla (sal. Mt 11,30).

¹⁶ Tie, kuri negrib baudīt, cik salds ir Kungs (sal. Ps 34,9) un vairāk mīl tumsu nekā gaismu (sal. Jņ 3,19) negribēdami izpildīt Dieva baušļus, lai ir nolādēti; ¹⁷ par viņiem runā pravietis: Nolādēti, kuri nomaldās no Taviem baušļiem (sal. Ps 119,21). ¹⁸ Bet, cik svētīgi un laimīgi ir tie, kuri mīl Dievu un dara, tā kā saka pats Kungs Evaņģēlijā: Mīli savu Kungu Dievu no visas sirds un no visa prāta, bet savu tuvāko kā sevi pašu (sal. Mt 22,37.39).

¹⁹ Tad mīlēsim Dievu un pielūgsim Viņu ar tīru sirdi un tīru prātu, jo Viņš, to pāri visam meklēdams, teica: īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā (sal. Jņ 4,23). ²⁰ Jo visiem, kuri Viņu pielūdz, [tiem] Viņš jāpielūdz patiesības garā (sal. Jņ 4,24). ²¹ Un godināsim Viņu, un lūgsimies dienu un nakti (sal. Ps 32,3) sacīdami: Tēvs mūsu, kas esi debesīs (sal. Mt 6,9), jo tā mums vienmēr vajag lūgties un nepagurt (sal. Lk 18,1).

²² Mums jāizsūdz visi mūsu grēki priesterim; un no viņa mēs saņemam mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis. ²³ Kas neēd Viņa Miesu un nedzer Viņa Asinis (sal. Jņ 6,55.57), tas nevar ieiet Debesu Valstībā (sal. Jņ 3,5). ²⁴ Tomēr lai ēd un dzer cienīgi, jo kas pieņem necienīgi, tas ēd un dzer sev tiesu, neizšķirdams Kunga Miesu, (sal. 1Kor 11,29), tas ir, viņš neatšķir [no citiem ēdieniem]. ²⁵ Darīsim vairāk gandarīšanas cienīgus augļus (sal. Lk 3,8). ²⁶ Un mīlēsim tuvākos kā sevi pašus (sal. Mt 22,39). ²⁷ Bet ja kurš negrib tos mīlēt, tā kā sevi pašu, vismaz lai nedara tiem [nekā] ļaunā, bet lai dara labu.

²⁸ Tie, kuri saņēma tiesāšanas varu, lai tiesā ar žēlsirdību, tā kā viņi paši grib saņemt žēlsirdību no Dieva. ²⁹ Jo tiesa bez žēlsirdības būs tiem, kuri nedara žēlsirdību (sal. Jk 2,13). ³⁰ Lai mums ir žēlsirdība un pazemība; un dosim žēlsirdības dāvanas, jo tā mazgā dvēseles no grēcīgām netīrībām (sal. Tob 4,11; 12,9). ³¹ Cilvēki zaudē visu [to], ko viņi atstāj virs zemes; tomēr sev līdzi viņi ņem atlīdzību par mīlestību un žēlsirdības dāvanas, kuras darīja un par tām viņiem būs apbalvojums un cienīga atlīdzība.

³² Mums jāgavē un jāatsakās no vājībām un no grēkiem, un no pārmērības ēšanā un dzeršanā, un [mums] jābūt katoļiem. ³³ Mums bieži jāapmeklē baznīcas un jāgodina un jāciena garīdznieki, ne viņu pašu dēļ, jo viņi var būt grēcinieki, bet ordinācijas dēļ un Kristus Vissvētākajai Miesai un Asinīm - kuras konsekrē uz altāra un pieņem, un citiem dala - kalpošanas dēļ. ³⁴ Un visi būsim stipri pārliecināti, ka neviens nevar pestīties, kā tikai caur mūsu Kunga Jēzus Kristus svētiem vārdiem un Asinīm, kurus garīdznieki saka, sludina un dala. ³⁵ Un viņiem pašiem jākalpo, nevis citiem. ³⁶ Sevišķi mūkiem, kuri atsakās no pasaules, jādara vairāk un lielākas lietas, bet arī otras neatstāt (sal. Lk 11,42).

³⁷ Mums ir jāienīst mūsu ķermeņi ar netikumiem un grēkiem, jo Kungs saka Evaņģēlijā: Viss ļaunums, netikumi un grēki iziet no sirds (sal. Mt 15,18-19; Mk 7,23). ³⁸ Mums jāmīl savi ienaidnieki un jādara labi tiem, kas mūs ienīst (sal. Mt 5,44; Lk 6,27). ³⁹ Mums jāievēro mūsu Kunga Jēzus Kristus baušļi un padomi. ⁴⁰ Mums jāaizliedz sevi (sal. Mt 16,24) un jāieliek mūsu ķermeņi zem kalpošanas un svētās paklausības jūga, kā katrs apsolīja Kungam. ⁴¹ Un nevienam cilvēkam nav jāklausa - zem paklausības - citam tajā, kas ir noziedzība vai grēks.

⁴² Kas ir atbildīgs par paklausību un kuru uzskata par lielāko, tam jābūt kā mazākais (sal. Lk 22,26) un citu brāļu kalps. ⁴³ Un pret savu ikkatru brāli lai viņš dara žēlsirdību, kuru gribētu [saņemt], kad līdzīgā situācijā viņš būtu. ⁴⁴ Un lai brāļa noziedzības dēļ nedusmojas pret viņu, bet ar visu pacietību un pazemību viņu maigi pamāca un iztur.

⁴⁵ Mums nav jābūt gudriem un saprātīgiem pēc miesas (sal. 1Kor, 1,26), bet vairāk mums jābūt vienkāršiem, pazemīgiem un tīriem. ⁴⁶ Un mums jātur mūsu ķermeņi negodā un nicinājumā, jo mēs visi mūsu vainu dēļ esam nožēlojami un bojāti, netīri un tārpi, tā kā Kungs ir sacījis caur pravieti: Es esmu tārps, nevis cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nīsts (sal. Ps 21,7). ⁴⁷ Nekad nevēlēsimies būt virs citiem, bet vairāk mums jābūt kalpiem un padotiem katrai cilvēciskai radībai Dieva dēļ (sal. 1Pēt 2,13). ⁴⁸ Un visi tie un tās, kuri tā darīs un izturēs līdz beigām, dusēs pār viņiem Svētais Gars (sal. Is 11,2) un darīs viņos mājokli un mājvietu (sal. Jņ 14,23). ⁴⁹ Un viņi būs debesu Tēva - Kura darbus darīs - dēli (sal. Mt 5,45). ⁵⁰ Un viņi ir mūsu Kunga Jēzus Kristus līgavaiņi, brāļi un mātes (sal. Mt 12,50). ⁵¹ Mēs esam līgavaiņi, kad Svētajā Garā uzticīga dvēsele vienojas ar Jēzu Kristu. ⁵² Mēs esam brāļi, kad mēs pildām Viņa Tēva gribu, Kurš ir debesīs (sal. Mt 12,50); ⁵³ [mēs esam] mātes, kad Viņu nesam mūsu sirdī un miesā (sal. 1Kor 6,20) caur mīlestību un caur tīru un labu sirdsapziņu; mēs Viņu dzemdinam caur svētiem darbiem, kuriem jāspīd kā piemērs citiem (sal. Mt 5,16).

⁵⁴ Ak, cik godības cienīga un svēta, un liela [lieta, ka mums] ir Tēvs debesīs! ⁵⁵ Ak, cik svēta, cēla, skaista un brīnišķīga [lieta, ka mums] ir Līgavainis! ⁵⁶ Ak, cik svēta un cik mīļa, labpatīkama, pazemīga, miermīlīga, salda un mīlestības cienīga, un pāri pār visām vēlama [lieta, ka mums] ir tāds Brālis un Dēls, Kurš lika savu dvēseli par savām avīm (sal. Jņ 10,15) un lūdzās uz Tēvu par mums, sacīdams: Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā tos, kurus Tu Man devi (sal. Jņ 17,11). ⁵⁷ Tēvs, visi, kurus Tu Man devi pasaulē, bija Tavi, un Tu devi tos Man (sal. Jņ 17,6). ⁵⁸ Un vārdi, kurus Tu Man devi, Es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka Es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu Mani esi sūtījis (sal. Jņ 17,8); Es lūdzu par viņiem, nevis par pasauli (sal. Jņ 17,9); svētī un svētdari tos (sal. Jņ 17,17). ⁵⁹ Un par viņiem Es upurēju pats sevi, lai viņi tiktu svētdarīti (sal. Jņ 17,19) vienā, tā kā Mēs (sal. Jņ 17,11) esam. ⁶⁰ Tēvs, Es vēlos, lai tur, kur Es esmu, arī tie būtu ar Mani, lai viņi redzētu manu godību (sal. Jņ 17,24) Tavā valstībā (sal. Mt 20,21).

⁶¹ Tam, kas tik daudz izcieta par mums, tik daudz labā dāvāja mums un dāvās nākotnē, lai visa radība, kura ir debesīs, virs zemes, jūrā un dziļumos atdod svētību, slavu, godu un godību kā Dievam (sal. Atkl 5,13), ⁶² jo Viņš ir mūsu spēks un stiprums, Kurš pats ir labs, pats Visaugstākais, pats Visvarenais, brīnišķīgs, godības cienīgs un pats Svēts, slavas cienīgs un svētīgs nebeidzamos mūžīgi mūžos. Amen.

⁶³ Tomēr visi tie, kuri negandara un nepieņem mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis, ⁶⁴ un dara netikumus un grēkus, un kuri seko ļaunām iekārēm un ļaunām vēlmēm, un neievēro to, ko apsolīja, ⁶⁵ un kalpo pasaulei ar miesīgām vēlmēm, rūpēm un šīs pasaules raizēm, un šīs dzīves rūpēm, ⁶⁶ sātana - kura dēli tie ir un kura darbus tie dara - maldināti (sal. Jņ 8,41), tie ir akli, jo tie neredz patieso Gaismu, mūsu Kungu Jēzu Kristu. ⁶⁷ Tiem nav garīgās gudrības, jo viņiem nav sevī Dieva Dēla, Kurš ir Tēva patiesa Gudrība; par tiem ir sacīts: viņu gudrība tika aprīta (sal. Ps 106,27). ⁶⁸ Viņi redz, atzīst, zina un dara ļaunu; un apzināti zaudē dvēseles. ⁶⁹ Skatieties, akli, mūsu ienaidnieku - miesas, pasaules un sātana - maldināti, jo miesai saldi ir darīt grēkus un rūgti kalpot Dievam, jo visi ļaunumi, netikumi un grēki no cilvēka sirds iziet un nāk (sal. Mk 7,21.23), kā Kungs runā Evaņģēlijā. ⁷⁰ Un jums nav nekā ne šajā pasaulē, ne nākamā. ⁷¹ Jūs domājat, ka ilgi jums būs šīs pasaules tukšības, bet jūs esat maldināti, jo atnāks diena un stunda, par kurām jūs nedomājat un [...] nezināt.

⁷² Miesa slimo, nāve tuvojas, nāk radinieki un draugi, sacīdami: Sadali to, kas tavs. ⁷³ Lūk, viņa sieva un viņa bērni, un radinieki, un draugi spēlē raudāšanu. ⁷⁴ Un skatīdams redz tos, ka raud, viņš padodas ļaunam aizkustinājumam; viņš to sevī pārdomā un saka: Lūk, dvēseli un manu miesu, un visas manas [mantas] es ielieku jūsu rokās. ⁷⁵ Patiesi, šis cilvēks ir nolādēts, kurš uztic un ieliek savu dvēseli un miesu, un visas savas [mantas] tādās rokās; ⁷⁶ tāpēc Kungs runā caur pravieti: Nolādēts vīrs, kas uz cilvēku paļaujas (sal. Jer 17,5). ⁷⁷ Un tūlīt atved priesteri; priesteris viņam saka: Vai tu gribi gandarīt par visiem saviem grēkiem? Tas atbild: Es gribu. ⁷⁸ Vai tu apņemies gandarīt, pēc iespējas, no sava īpašuma, par krāpšanu un cilvēku maldināšanu? Viņš atbild: Nē. ⁷⁹ Un priesteris saka: Kāpēc nē? ⁸⁰ Jo es visas [mantas] ieliku radinieku un draugu rokās. ⁸¹ Un sāk zaudēt valodu un tā mirst šis nelaimīgais.

⁸² Bet lai zin visi, ka jebkurā vietā un jebkurā veidā mirst cilvēks nāvīgajā grēkā bez gandarīšanas, un var gandarīt, bet negandara, sātans izrauj viņa dvēseli no viņa miesas ar tādām ciešanām un vajāšanām, kuras neviens nevar zināt, ja tās nepieredzēja. ⁸³ Un visi talanti, un vara, un zināšana, par kurām domāja, ka viņam esot, tiks viņam atņemti (sal. Mk 4,25; Lk 8,18). ⁸⁴ Un atstāj [visu] radiniekiem un draugiem, un tie paņem un dala viņa īpašumu, un pēc tam tie saka: Lai ir nolādēta viņa dvēsele, jo viņš varēja mums dot vairāk un savākt, nekā ir savācis. ⁸⁵ Miesu apēd tārpi; un tā viņš zaudē miesu un dvēseli šajā īsajā dzīvē, un viņš ieiet ellē, kur ir spīdzināts bez beigām.

⁸⁶ Iekš vārda Tēva un Dēla, un Svētā Gara. Amen. ⁸⁷ Es, brālis Francisks, jūsu vismazākais kalps, lūdzu [...] jūs mīlestībā, kura ir Dievs (sal. 1Jņ 4,16), ar vēlmi skūpstīt jūsu pēdas, lai jūs šos un citus mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdus ar pazemību un mīlestību pieņemtu un pildītu, un ievērotu. ⁸⁸ Un visus tos un tās, kas šos [vārdus] labvēlīgi pieņem, saprot un citiem sūta, un ja šajos [vārdos] tie izturēs līdz beigām, lai tos svētī Tēvs un Dēls, un Svētais Gars. Amen.

Bez Dieva cilvēks ieiet slazdā.

Bez Dieva cilvēks ieiet slazdā.

Kādreiz es lasīju šo vēstules ticīgajiem fragmentu un domāju, ka svētais Francisks izdomāja šo paraugu (tas būs citātā). Bet jau nākamās dienās Dievs man atļāva satikties ar cilvēkiem, kuri bija tieši tā aizkustināti, kaut gan savu radinieku maldināti. Šie gadījumi nebeidzās ar nāvi, bet ļāva man saprast, ka cilvēkam vienmēr draud tāda situācija, ka viņi emocijas pieņems par patiesību, un tā dzīvos, bet patiesību uzskatīs par kaut ko neiespējamo.

Lūk, svētā Franciska vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā) pēdējais fragments. Man paliks vēl ielikt numerāciju visā vestulē un publicēt. Kā rakstīju sākumā, tā arī notika - šo garu vēstuli tulkoju ļoti lēni, arī daudzu pienākumu dēļ šajā laikā.

"Miesa slimo, nāve tuvojas, nāk radinieki un draugi, sacīdami: Sadali to, kas tavs. Lūk, viņa sieva un viņa bērni, un radinieki, un draugi spēlē raudāšanu. Un skatīdams redz tos, ka raud, viņš padodas ļaunam aizkustinājumam; viņš to sevī pārdomā un saka: Lūk, dvēseli un manu miesu, un visas manas [mantas] es ielieku jūsu rokās. Patiesi, šis cilvēks ir nolādēts, kurš uztic un ieliek savu dvēseli un miesu, un visas savas [mantas] tādās rokās; tāpēc Kungs runā caur pravieti: Nolādēts vīrs, kas uz cilvēku paļaujas (sal. Jer 17,5). Un tūlīt atved priesteri; priesteris viņam saka: Vai tu gribi gandarīt par visiem saviem grēkiem? Tas atbild: Es gribu. Vai tu apņemies gandarīt, pēc iespējas, no sava īpašuma, par krāpšanu un cilvēku maldināšanu? Viņš atbild: Nē. Un priesteris saka: Kāpēc nē? Jo es visas [mantas] ieliku radinieku un draugu rokās. Un sāk zaudēt valodu un tā mirst šis nelaimīgais.

Bet lai zin visi, ka jebkurā vietā un jebkurā veidā mirst cilvēks nāvīgajā grēkā bez gandarīšanas, un var gandarīt, bet negandara, sātans izrauj viņa dvēseli no viņa miesas ar tādām ciešanām un vajāšanām, kuras neviens nevar zināt, ja tās nepieredzēja. Un visi talanti, un vara, un zināšana, par kurām domāja, ka viņam esot, tiks viņam atņemti (sal. Mk 4,25; Lk 8,18). Un atstāj [visu] radiniekiem un draugiem, un tie paņem un dala viņa īpašumu, un pēc tam tie saka: Lai ir nolādēta viņa dvēsele, jo viņš varēja mums dot vairāk un savākt, nekā ir savācis. Miesu apēd tārpi; un tā viņš zaudē miesu un dvēseli šajā īsajā dzīvē, un viņš ieiet ellē, kur ir spīdzināts bez beigām.

Iekš vārda Tēva un Dēla, un Svētā Gara. Amen. Es, brālis Francisks, jūsu vismazākais kalps, lūdzu [...] jūs mīlestībā, kura ir Dievs (sal. 1Jņ 4,16), ar vēlmi skūpstīt jūsu pēdas, lai jūs šos un citus mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdus ar pazemību un mīlestību pieņemtu un pildītu, un ievērotu. Un visus tos un tās, kas šos [vārdus] labvēlīgi pieņem, saprot un citiem sūta, un ja šajos [vārdos] tie izturēs līdz beigām, lai tos svētī Tēvs un Dēls, un Svētais Gars. Amen".

Vara pieder Dievam.

Vara pieder Dievam.

Šī ziņa nebūs par politiku. Bet pēdējās nedēļās man stāstīja par dažām filmām no pēdējiem gadiem un, kas nozīmīgi, šie cilvēki - neatkarīgi - pasvītroja vienu lietu, vienu galveno domu, kura bija šajās filmās: "vara un ticība ir viens vesels" vai "vara un baznīca ir viens vesels".

Šie vārdi nekādā veidā neattiecas tomēr uz Dievu, bet uz tādām ideologiskām konstrukcijām, kuras izdomāja ļauni cilvēki, lai citus apzagtu - protams "Dieva vārdā". Kad uz šīm situācijām, kuras tika parādītas filmās un kuras kādā mērā atspoguļo realitāti, paskatīsimies Evaņģēlija gaismā, mums nav nekādu problēmu, lai ieraudzītu patiesību, kaut gan cita lieta ir - kādā mērā vēsturiska patiesība atrod savu vietu filmā?

Tomēr realitāte ir tāda, ka cilvēki bieži dumpojas pret Dievu, atmet To, bet par viņu grēkiem kādam jāmaksā. Un maksā protams vienkārši un labi cilvēki, kuriem nav izejas no situācijas, ko ātrāk vai vēlāk redz un atteicas no šīs pasaules, lai neatteiktos no Dieva un no patiesas ticības.

Uz mocekļiem un viņu moceklību mēs nevaram skatīties ar šīs pasaules acīm, jo tā redz viņus kā tos, kuri zaudēja. Bet taču Dievam pieder vara un Viņa svētie un svētās cīnās ar Dieva spēka palīdzību, lai būvētu Valstību Debesīs, nevis virs zemes.

Vienmēr arī atgriežas tēma par cilvēka veselību, it kā tā būtu vissvarīgāka lieta dzīvē. Un vajag drusciņ laika, drusciņ jārunā, lai šo problēmu redzētu patiesā perspektīvā, ka mūsu dzīve virs zemes ir sagatavošana dzīvei Debesu Valstībā. Es neteicu, ka jātaisa acis ciet un ka vislabāk neko neredzēt un tādā veidā visi būsim laimīgi. Nē, bet vajadzīga Dieva gaisma, jo pārāk bieži - liekas - cilvēks neredz, kas no kā ir atkarīgs, kas ir savarīgākais un beidzot kam pieder vara, pilnīga vara. Ja cilvēks to neredzētu, kā varētu ar pārliecību meklēt un pildīt Dieva gribu? Jo tikai tad visiem cilvēka lēmumiem un darbiem ir vērtība - tāda, kura nekad nepāries.

Šodienas Dieva vārds bija:

"Tas, kas pilda Mana Tēva gribu, Kurš ir Debesīs, ieies Debesu valstībā".

Lai pietiek šīs dažas domas, jo vienmēr būs ko darīt, lai atpazītu to, kas nav no Dieva, lai tam nesekotu, un lai atpazītu Dieva gribu, kuras pildīšana ir cilvēka laime. Un lai pašam un citiem neieietu kādā slazdā.

Rīt Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvaiņīgās Ieņemšanas lielie svētki. Kādus vārdus no Evaņģēlija var pieņemt un nesāt sirdī?

“Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!”

Marija, palīdzi mums vienmēr redzēt Dieva gribu mūsu dzīvē un ar mīlestību un paļāvību to pildīt.

Nebūsim kā tie, kuri negandara.

Nebūsim kā tie, kuri negandara.

Es mēģinu tālāk tulkot svētā Franciska vēstuli ticīgajiem (otrā redakcijā). Tagad nākamais fragments:

"Tomēr visi tie, kuri negandara un nepieņem mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis, un dara netikumus un grēkus, un kuri seko ļaunām iekārēm un ļaunām vēlmēm, un neievēro to, ko apsolīja, un kalpo pasaulei ar miesīgām vēlmēm, rūpēm un šīs pasaules raizēm, un šīs dzīves rūpēm, sātana - kura dēli tie ir un kura darbus tie dara - maldināti (sal. Jņ 8,41), tie ir akli, jo tie neredz patieso Gaismu, mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tiem nav garīgās gudrības, jo viņiem nav sevī Dieva Dēla, Kurš ir Tēva patiesa Gudrība; par tiem ir sacīts: viņu gudrība tika aprīta (sal. Ps 106,27). Viņi redz, atzīst, zina un dara ļaunu; un apzināti zaudē dvēseles. Skatieties, akli, mūsu ienaidnieku - miesas, pasaules un sātana - maldināti, jo miesai saldi ir darīt grēkus un rūgti kalpot Dievam, jo visi ļaunumi, netikumi un grēki no cilvēka sirds iziet un nāk (sal. Mk 7,21.23), kā Kungs runā Evaņģēlijā. Un jums nav nekā ne šajā pasaulē, ne nākamā. Jūs domājat, ka ilgi jums būs šīs pasaules tukšības, bet jūs esat maldināti, jo atnāks diena un stunda, par kurām jūs nedomājat un [...] nezināt".

Jēzus mūs baro precīzā laikā.

Jēzus mūs baro precīzā laikā.

Šodienas Dieva vārds, kuru vakar vakarā pieņēmu nesāt sevī:

"Man ir žēl ļaužu, jo viņi jau trīs dienas ir pie Manis un viņiem nav, ko ēst. Un Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai viņi ceļā nepagurtu".

Svētais Bernārds no Klervo saka, ka Jēzus nāk pie cilvēkiem trīs reizes. Pirmo reizi atnāca tad, kad pieņēma cilvēcisko dabu. Otro reizi atnāks un par laiku neviens nezin. Tomēr trešā atnākšana notiek starp šīm divām. Jo Jēzus nāk savā vārdā, nāk lūgšanā, nāk savā žēlastībā, nāk sakramentos, bet sevišķi svētajā Komūnijā.

Tad Jēzus mūs baro. Viņš grib mūs barot nemitīgi, ikkatrā situācijā, visdažādākajā veidā, tā kā tikai Viņš var, jo taču Viņš ir Dievs. Sevišķi Viņš mūs baro svētajā Komūnijā.

Varbūt mēs dzirdējām, ka katoļus apsūdz ar to, ka maz zin Svētos Rakstus, ka bieži nav dedzīgi, ka viņu dzīve ir ne vienmēr pēc Dieva baušļiem. Un ka citi ir labāki, it kā viņu dzīvē būtu redzamais Evaņģēlijs, kuru nepilda katoļi.

Šajos vārdos, liekas, ka ir tikai patiesība. Bet es domāju, ka šajā domāšanā ir viena galvena kļūda: mūsu ticības centrā nav priekšraksti, kuri jāizpilda, jo, ja cilvēks to neizpildīs, tad viņu vajās. Katoļu Baznīcas centrā ir Jēzus Kristus Persona un Baznīca, ar mazākiem vai lielākiem centieniem, To sludina. Kas Viņu pieņems un dzīvos vienotībā ar Viņu - un tas izpaužas sakramentos - tiks pestīts.

Ziniet, es pirms kāda laika lasīju kādas grāmatas - par karu Ruandā - fragmentu. Un taču visi zin, cik tur cieta tauta un cik cieta Baznīca. Un visi zin, ka šis karš bija, lai šīs pasaules lielie varētu netraucēti ekspluatēt visu šo Āfrikas reģionu. Bet šīs grāmatas autors rakstīja, ka vainīga ir... Katoļu Baznīca. Ak, cik viegli ir ļauno cilvēku grēku pielīmēt katoļiem.

Es šodien tā kā no jaunā sapratu, ka ir iespēja un būtu labi ik pēc laika upurēt Dievam sevi, savus talantus, lietas, kuras mēs lietojam, lai tas būtu Dievam par godu. Jo taču Jēzus mūs baro, baro ļoti precīzi un katrs, kas rūpējas par savu dievbijību, bez problēmu to ieraudzīs - nevis es, bet Jēzus grib ar mani satikties konkrētā laikā, lai man dotu sagatavotas žēlastības. Piemēram šodien man bija žēlsirdības stunda... mašīnā, tieši tur plkst. 15:00 es palūdzos. Un arī mašīnu veltīju Dievam - Dieva žēlsirdības godināšanas un kulta izplatīšanai.

Bet vai tas ir vienmēr ievads tam, lai sevi upurētu Dievam. Un tas jādara.

Rītdienai vārds:

  

"Tas, kas pilda Mana Tēva gribu, Kurš ir Debesīs, ieies Debesu valstībā".

Baznīcā ir brāļi un māsas Kristū.

Baznīcā ir brāļi un māsas Kristū.

Dieva Vārds darbojas, jo Viņš ir dzīvs. Šodien man bija jānes sirdī tādi vārdi:

"Daudzi pravieši un ķēniņi gribēja redzēt to, ko jūs redzat, bet neredzēja, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, bet nedzirdēja".

Šodien pēc katehēzes, kura man bija vakarā, mēs runājām par garīgo dzīvi. Tāpēc lai neatkārtotu līdzīgas lietas, es vienkārši ielīmēšu šeit citātu no pēdējas ziņas, kaut gan tas stāsta par sarunu, kura bija citur un kura bija plašāka, tomēr mērķis tāds pats: ieraudzīt to, kas cilvēkā darbojas garīgajā dzīvē, mēģināt to saprast un redzēt, kā Dievs ar pārdabiskām dāvanām cilvēkam palīdz iet svētuma ceļu:

"Īstenībā šie vārdi jau sāka darboties šodien no rīta, kad bija sarunas par garīgo dzīvi, par dažādām kļūdām un slazdiem, no kuriem cilvēkiem grūti atbrīvoties, lai beidzot ieraudzītu to, ko Dievs viņiem dod un lai ieraudzītu un dzirdētu tā, kā tas jāredz un jādzird. Lai veidotu garīgo dzīvi, jāpievērš uzmanība galvenokārt garam nevis maņām un emocijām, un visam jāatrod sava vieta. Jāskatās uz visu un jāsaprot ikkatra elementa nozīme. Bet, kā sarunās bija teikts, bez piedošanas un bez patiesības meklēšanas, nevar veidot garīgo dzīvi, bet attīstās, teiksim, katastrofiskā dzīve - jo ātrāk no tāda veida atbrīvosimies, jo labāk. Jālasa Evaņģēlijs, jānes savā garā un jādod liecība labos darbos".

Bet tas vēl nav viss, kas šajā Evaņģēlija fragmentā ("Daudzi pravieši un ķēniņi...") ir vissvarīgākais.

Man šodien vajadzēja svinēt svēto Misi pie Kalkūtas māsām. Un tā arī bija. Tam bija skaists un sevišķs ievads. Lūk, zakristējā ir neliels uzraksts, kurš palīdz redzēt (jāskatās arī uz šodienas pirmo lasījumu) šo perspektīvu starp Veco Derību - kurā Dievs stāstīja par savu Dēlu un Debesu Valstību zem figurām un zīmēm - un Jauno Derību, kurā Jēzus upurēja pats Sevi un tagad mums dod Sevi - jā, zem Maizes un Vīna zīmēm - bet tomēr dod Sevi reāli un patiesi klātesošo.

Tad šis uzraksts ir šāds:

"Dieva priesteri,

svini šo Misi, it kā tā būtu

tava pirmā Mise,

tava pēdējā Mise,

tava vienīgā Mise".

Šie vārdi prasa sirdsapziņas izmeklēšanu un labās sidsapziņas veidošanu. Jo:

 "Daudzi pravieši un ķēniņi gribēja redzēt to, ko jūs redzat, bet neredzēja, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, bet nedzirdēja".

Bet tas nav viss. Padomāsim vēl, kāda nozīme ir svētajai Komūnijai cilvēkam, kurš pieņem To, lai pēc īsa laiciņa jau vienotos ar Jēzu Kristu - Debesu Valstībā.

Kādi Evaņģēlija vārdi būs rīt? Kādi vārdi būs jānes savā dvēselē, savā garā, veselu dienu? Lūk, arī šie vārdi virza mūsu domas un garu uz Euharistiju:

"Man ir žēl ļaužu, jo viņi jau trīs dienas ir pie Manis un viņiem nav, ko ēst. Un Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai viņi ceļā nepagurtu".

Kungs Jēzu, es Tev pateicos, ka Tu esi mūsu barība uz mūžīgo dzīvi. Stiprini mūs, lai mēs nepagurtu. Es Tev pateicos arī par tiem svētajiem un svētajām, kuri sevišķi mīlēja Tevi klātesošo Vissvētākajā Sakramentā. Un es Tev pateicos par brāļiem un māsām Tevī, un par dāvanu apmaiņu, kas notiek Baznīcā pateicoties Tavai mīlestībai.