sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE SŪTĪTA VISAM ORDENIM

VĒSTULE SŪTĪTA VISAM ORDENIM KOPĀ AR LŪGŠANU: VISVARENAIS, MŪŽĪGAIS...

¹ Visaugstākās Trejādības un Svētās Vienības, Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Amen.

² Visiem augsti gadājamiem un iemīļotajiem brāļiem, brālim A., mazāko brāļu ordeņa ģenerālajam ministram, manam kungam, un citiem ģenerālajiem ministriem, kuri būs pēc viņa, un visiem šīs brālības ministriem un priekšniekiem, un priesteriem, pazemīgiem Kristū, un visiem vienkāršiem un paklausīgiem brāļiem, pirmajiem un pēdējiem, ³ brālis Francisks, mazvērtīgs un vājš cilvēks, jūsu vismazākais kalps, [sūta] sveicienu Tajā, Kurš mūs atpirka un nomazgājis Visdārgākajām savām Asinīm (sal. Apd 1,5), ⁴ Kura vārdu dzirdēdami pielūdziet to ar bailēm un godbijību, noliekti līdz zemei (sal. Neh 8,6), Viņa vārds - Kungs Jēzus Kristus, Visaugstākā Dēls (sal. Lk 1,32), Kas ir augsti teikts mūžīgi mūžos (sal. Rom 1,25).

⁵ Klausieties, kungi, mani dēli un brāļi, ausīm uzmaniet manus vārdus (sal. Apd 2,14). ⁶ Sniedziet jūsu sirds ausi (sal. Ps 78,1; Is 55,3) un esiet paklausīgi Dieva Dēla balsij. ⁷ Ievērojiet - ar visu savu sirdi - Viņa pavēles un Viņa padomus izpildiet ar pilnīgu prātu. ⁸ Pateicieties Kungam, jo Viņš ir labs (sal. Ps 136,1) un teiciet Viņu ar saviem darbiem; ⁹ jo tāpēc [Viņš] sūtīja jūs (sal. Tob 13,3), lai jūs ar vārdu un darbu dotu liecību Viņa balsij un lai jūs dotu zināt visiem, ka nav visvarena izņemot Viņu. ¹⁰ Palieciet disciplīnā un svētā paklausībā (sal. Ebr 12,7) un izpildiet to, ko jūs Viņam apsolījāt ar labo un stipro lēmumu. ¹¹ Kungs Dievs izturas pret jums kā pret dēliem (sal. Ebr 12,7).

¹² Es ļoti lūdzu visus jūs, brāļi, skūpstīdams [jūsu] pēdas, ar tādu mīlestību, kā es varu, lai visu godbijību un visu cieņu, cik jūs varētu, jūs parādītu pret mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Asinīm, ¹³ Kurā tas, kas debesīs un tas, kas ir virs zemes, tika apdāvināts un izlīdzināts ar Visvareno Dievu (sal. Kol 1,20).

¹⁴ Es lūdzu Kungā visus manus brāļus priesterus, kuri ir un būs, un vēlas kļūt par Visaugstākā priesteriem, kad viņi gribēs svinēt Misi, [paši] tīri saliktu tīri ar godbijību mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētākās Miesas un Asiņu Upuri, ar svētu un tīru nodomu, ne kādas zemes lietas dēļ, ne kāda cilvēka baiļu vai mīlestības dēļ, it kā cilvēkiem izpatīkdami (sal. Ef 6,6; Kol 3,22); ¹⁵ bet visa griba, cik palīdzēs žēlastība, lai vēršas pie Dieva, vēlēdamies izpatīkt vienīgam pašam visaugstākam Kungam, jo Viņš pats tur vienīgais darbojas, tā kā Viņam patīk; ¹⁶ jo tā kā Viņš pats ir teicis: to dariet Manai piemiņai (sal. Lk 22,19; 1Kor 11,24), ja kāds darītu savadāk, tas kļūtu par Jūdasu nodēvēju un būtu Kunga Miesas un Asiņu vainīgs (sal. 1Kor 11,27).

¹⁷ Atcerēties, mani brāļi priesteri, kas ir uzrakstīts Mozus Likumā, ka tam, kas pārkāpies vien ārējās lietās, pēc Kunga sprieduma bez žēlsirdības ir jāmirst (sal. Ebr 10,28). ¹⁸ Cik gan smagāku un sliktāku sodu pelna ciest tas, kas Dieva Dēlu kājām mītu un derības Asinis, kurās tas tika svētdarīts, turētu par nesvētām, un žēlastības Garu nievātu (sal. Ebr 10,29). ¹⁹ Jo cilvēks nīcina [...] Dieva Jēru, kad, tā kā ir teicis apustulis, neizšķirdams (sal. 1Kor 11,29) un neatšķirdams Kristus svēto Maizi no citiem ēdieniem vai lietām, vai pieņem [būdams] necienīgs, vai arī, ja būtu cienīgs, bezjēdzīgi un necienīgi pieņem, jo Kungs caur pravieti ir sacījis: Nolādēts cilvēks, kas Dieva darbu dara nevīžīgi (sal. Jer 48,10). ²⁰ Un priesterus, kuri negrib to patiesi ņemt savā sirdī, Viņš nolād sacīdams: Es nolādēšu jūsu svētības (sal. Mal 2,2).

²¹ Klausieties, mani brāļi: Ja svētīgā Jaunava ir tik godināta, kas ir skaidrs, jo Viņu nēsāja vissvētākajā klēpī; ja svētīgais [Jānis] Kristītājs trīcēja un neuzdrošinājās pieskarties svētajai Dieva galvai; ja tiek godināts kaps, kurā uz kādu laiku atdusās [Kristus Miesa], ²² cik svētam, taisnīgam un cienīgam ir jābūt [tam], kas - ne jau padoto nāvei, bet mūžībā Dzīvojošo un Pagodināto, uz Kuru skatīties ilgojas eņģeļi (sal. 1 Pēt 1,12) - ņem rokās, pieņem ar sirdi un muti un citiem dala.

²³ Skatiet, brāļi priesteri, jūsu cieņu (sal. 1Kor 1,26), un esiet svēti, jo Viņš ir svēts (sal. Levītu 11,44; 19,2). ²⁴ Un kā šīs kalpošanas dēļ Kungs Dievs jūs pagodināja pāri visiem, tā arī jūs Viņu mīliet, cildiniet un godiniet pāri visam. ²⁵ Liels posts un nožēlojams vājums, kad Viņš ir tā klātesošs starp jums, bet jūs rūpējaties visā pasaulē par kaut ko citu. ²⁶ Lai viss cilvēks trīsas, lai visa pasaule drēb, un lai debess priecājas, kad uz altāra priestera rokā ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls (sal. Mt 16,16; Jņ 11,27). ²⁷ Ak, brīnišķīgais augstums un pārsteidzošs gods! Ak, cēla pazemība! Ak, pazemīgs cēlums, ka pasaules Kungs, Dievs un Dieva Dēls, tā sevi pazemināja, ka Viņš, mūsu glābšanas dēļ, slēpj sevi zem mazās maizes daļiņas! ²⁸ Skatiet, brāļi, Dieva pazemību (sal. Ps 62,9) un izlejiet Dieva priekšā jūsu sirdis; pazemojieties arī jūs, lai Viņš jūs paaugstinātu (sal. 1Pēt 5,6). ²⁹ Tāpēc neko no sevis sev neatstājiet, lai pieņemtu veselus jūs Tas, Kas sevi veselu atdod jums.

³⁰ Tāpēc es brīdinu un pamudinu Kungā, lai visās vietās, kurās brāļi paliek, viņi svinētu tikai vienu Misi dienā, pēc svētās Baznīcas priekšrakstiem. ³¹ Ja tomēr [šajā] vietā būtu vairāki priesteri, lai viens mīlestības dēļ būtu apmierināts piedalīties otrā priestera svinētajā Misē; ³² jo Kungs Jēzus Kristus piepilda klātesošos un neklātesošos, kuri ir tā cienīgi. ³³ Kaut gan Viņš ir redzams daudzās vietās, tomēr Viņš paliek neredzamais un necieš nekādu zaudējumu, bet viens visur - kā Viņam patīk - darbojas ar Kungu Dievu Tēvu un Svēto Garu Iepriecinātāju mūžīgi mūžos. Amen.

³⁴ Un, tāpēc kas ir no Dieva, tas Dieva vārdus klausās (sal. Jņ 8,47), mums, kuri esam speciāli izvēlēti kalpošanai Dievam, ne tikai jāklausās un jādara tas, ko Dievs runā, bet arī jāsargā [liturģiskie] trauki un visas grāmatas, kuras ietver Viņa svētos vārdus, tāpēc, lai mūs piepildītu mūsu Radītāja cēluma [sajūta] un mūsu pakļautība Viņam. ³⁵ Tāpēc es brīdinu visus manus brāļus un [tos] Kristū stiprinu, lai, ja jebkur viņi atrastu uzrakstītus Dievišķus vārdus, viņi tos godinātu, cik spēj, ³⁶ un, cik tas ir no tiem atkarīgs, ja [raksti] nav labi glabāti vai necienīgi iebērti kādā vietā, lai tie tos salasa un noliek, pagodinādami vārdos Kungu, Kurš tos izteica. ³⁷ Jo daudzas lietas ir Dieva vārda svētītas (sal. 1Tm 4,5) un Kristus vārdu spēkā notiek Altāra Sakraments.

³⁸ Tāpēc es atzīstos visos manos grēkos Kungam Dievam, Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam, Svētīgajai Marijai vienmēr Jaunavai un visiem svētajiem debesīs un virs zemes, brālim H. - mūsu ordeņa ministram kā manam godājamam kungam, un mana ordeņa priesteriem, un visiem citiem maniem iemīlotiem brāļiem. ³⁹ Daudzās lietās es smagi sagrēkoju, sevišķi, ka regulu, kuru es apsolīju Kungam, es neievēroju, ne breviāru, kā pavēlēts regulā, es nelasīju, vai nolaidības dēļ, vai slimības dēļ, vai tādēļ, ka es esmu nezinošs un neizglītots cilvēks. ⁴⁰ Tad es caur visu lūdzu, tā kā varu, manu kungu ģenerālo ministru brāli H., lai darītu tā, ka visi ievēros nesabojātu regulu; ⁴¹ un lai garīdznieki lasa breviāru ar dievbijību Dieva priekšā neskatīdamies uz balsu melodiju, bet uz prātu līdzskaņu, lai balss [būtu] saskaņota ar prātu, bet prāts - ar Dievu, ⁴² lai viņi caur sirds šķīstību pārlūgtu Dievu, nevis ar balss maigumu lolotu cilvēku ausis. ⁴³ Tad es apsolu to stipri ievērot, cik Dievs man dos žēlastības; un šiem brāļiem, kuri ir ar mani, jāievēro breviārs un citi regulas priekšraksti.

⁴⁴ Šos brāļus, kuri negribēs to ievērot, es neuzskatu ne par katoļiem, ne par maniem brāļiem; es negribu viņus redzēt, ne runāt [ar viņiem], līdz viņi gandarīs. ⁴⁵ Es to saku arī par visiem citiem, kuri klīst [pa pasauli], nīcinādami regulas disciplīnu; ⁴⁶ jo mūsu Kungs Jēzus Kristus atdeva savu dzīvi, lai nezaudētu paklausību Vissvētākajam Tēvam.

⁴⁷ Es, brālis Francisks, nederīgs cilvēks un Kunga Dieva necienīgs radījums, saku - caur Kungu Jēzu Kristu - brālim H., visa mūsu ordeņa ministram un visiem ģenerālajiem ministriem, kuri būs pēc viņa, un citiem brāļu priekšniekiem un gvardiāniem, kuri ir un būs, lai šī vēstule ir viņiem līdzi, [lai viņi] darbotos [pēc tās] un rūpīgi glābtu. ⁴⁸ Un es viņus lūdzu, lai to, kas ir uzrakstīts tajā, viņu rūpīgi glābtu un rūpētos, lai tas tiktu uzcītīgi ievērots pēc Visvarenā Dieva labpatikas, tagad un vienmēr, līdz šī pasaulē pastāvēs.

⁴⁹ Svētīgi esat no Kunga jūs (sal. Ps 114,15), kuri to darīsiet un Kungs lai ir ar jums uz mūžiem. Amen.

[Lūgšana]

⁵⁰ Visvarenais, mūžīgais, taisnīgais un žēlsirdīgais Dievs, ļauj mums vājiem darīt Tev to, ko zinām, ka Tu to gribi, un vienmēr gribēt to, kas Tev patīk, ⁵¹ lai mēs, iekšēji šķīstīti, iekšēji apgaismoti un ar Svētā Gara uguni aizdegti, varētu sekot tava iemīļotā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus pēdām, ⁵² un pie Tevis, Visaugstais, atnākt pateicoties vienīgi Tavai žēlastībai, Kas pilnīgā Trejādībā un taisnā Vienībā dzīvo un valdi, un pieņemi pagodināšanu, visvarenais Dievs visos mūžu mūžos. Amen.

Kā runāt ar brāļiem un māsām Kristū?

Kā runāt ar brāļiem un māsām Kristū?

Galvenā lieta ir satikties. Satikties tā, lai cilvēks redzētu un saprastu, KĀ viņš satiekas ar Dievu.

Kāda jēga būtu satikties, lai būtu mīļi, mierīgi un feini? Tomēr ir jēga, jo jāmēģina satikties, tas nozīmē satikties patiesībā.

Varbūt visi dzirdēja, ka "vārdiem ir spēks"? Bet vai sarunai ir spēks? Vai saruna ir tikai runāšana, no kuras nebūs nekā? Vai tu zini, ka saruna patiesībā var mainīt visu tavu dzīvi?

Kā veikalā cilvēks ieiet, lai piemēram nopirktu vajadzīgus intrumentus, tā saruna patiesībā un mīlestībā var dot cilvēkam instrumentus vajadzīgus garīgajai dzīvei. Un saruna ne tikai var dot instrumentus, bet var iemācīt lietot tos.

Vai tu tici, ka sarunā mēs satiekamies ar Dievu, jo taču mēs lūdzamies? Tas nekas, ka cilvēks - sarunas laikā - atklāj, ka nevar darīt to, par ko iet runa. Tas notiek tikai tāpēc, ka cilvēks vēl nav iemācījies lietot šos garīgās dzīves instrumentus. Jo vairāk lietos, jo vairāk sapratīs.

Kā atverties uz Dievu? Tā cilvēki jautā gadiem ilgi. Kāda būs atbilde? Atbilde ir tikai viena: jālasa Evaņģēlijs, lai tas veidotu manu dzīvi, lai būtu klātesošs manā dzīvē. Ja es esmu savas dzīves kungs un pildu savu gribu, un informācijas no maņām uzskatīšu uzreiz par patiesību, un nepadošos darbam, caur kuru es meklētu patiesību - tad kā es varu atverties Dievam? Jālasa Evaņģēlijs un jāieved tas dzīvē.

Kādā skaistā dienā man teica:

1. man vajag emocijas - tā teica kāds cilvēks.
2. man vajag vieglus stāstus par Dievu - cits cilvēks.
3. vissvarīgākas ir emocijas - teica vēl cits cilvēks.

Redziet, man ir jautājums, vai kādam ir vajadzīga patiesība? Taču tikai tā atbrīvo cilvēku. 

Bet jau nākamā dienā kāds man teica, lai es runātu sarežģītas lietas, kas ved uz patiesību. Un, protams, ar Dieva palīdzību es to darīšu, lai tikai būtu kam stāstīt par Dievu.

Un pēdējais jautājums, vai jūs zināt, kāpēc manā blogā nav fotogrāfiju? Ne tāpēc, ka nevar. Ne tāpēc, ka fotogrāfijas nav skaistas, vai nav vajadzīgas. Pirmkārt un galvenokārt, es gribu ar Jums satikties, bet tikšanās pamats nav maņās, bet garā, patiesībā un mīlestībā. Tas, kas traucē, mēs varam mierīgi atstāt ārā un lietot tad, kad būs vajadzība. Vai kādam tas patīk vai ne, tas ir nepieciešams.

Svētā Mise ir vienotības zīme.

Svētā Mise ir vienotības zīme.

Svētā Franciska laikos vēl nebija koncelebras. Tas nozīmē, ka svēto Misi svinēja viens priesteris. Katrs cits priesteris tajā pašā laikā svinēja pie citiem altāriem baznīcā vai kādā kapelā. Tāpēc vecās baznīcās ir vismaz daži altāri. Tikai pavisam nesen, pēc Vatikāna II Koncila sākās koncelebra, kurā piedalās vairāki priesteri.

Svētam Franciskam ļoti pie sirds bija tas, ka Euharistija ir Baznīcas vienotības zīme. Tāpēc viņš aicināja savus brāļus Ordenī, kuri bija priesteri, lai piekristu tam, ka katrā franciskāņu kopienā būtu tikai viena Euharistija dienā, viena priestera svinēta, un tajā piedalīsies visi brāļi, laji un priesteri, visa kopiena.

Un šeit es ievietošu nākamo fragmentu no vēstules visam ordenim, tieši par šīm lietām:

"Tāpēc es brīdinu un pamudinu Kungā, lai visās vietās, kurās brāļi paliek, viņi svinētu tikai vienu Misi dienā, pēc svētās Baznīcas priekšrakstiem. Ja tomēr [šajā] vietā būtu vairāki priesteri, lai viens mīlestības dēļ būtu apmierināts piedalīties otrā priestera svinētajā Misē; jo Kungs Jēzus Kristus piepilda klātesošos un neklātesošos, kuri ir tā cienīgi. Kaut gan Viņš ir redzams daudzos locekļos, tomēr Viņš paliek neredzamais un necieš nekādu zaudējumu, bet viens visur - kā Viņam patīk - darbojas ar Kungu Dievu Tēvu un Svēto Garu Iepriecinātāju mūžīgi mūžos. Amen".

"Brāļi priesteri, esiet svēti".

"Brāļi priesteri, esiet svēti".

Šodien visa diena bija aizņemta, tapēc es tikai ievietošu šeit nākamo fragmentu no svētā Franciska vēstules visam ordenim.

Kad es šo fragmentu lasīju pirms padsmit gadiem, es zināju, ka es neesmu spējīgs to pārtulkot. Ar Dieva palīdzību šajās dienās tas izdevās. Varbūt tulkojums nav tik skaists, bet vismaz drusciņ parāda Franciska teoloģiju, kuras centrā nevar būt nekas cits, kā vienīgi Jēzus Kristus, Dieva Dēls, klātesošs Vissvētākajā Sakramentā.

Šis fragments, kad es to pirmo reizi lasīju poļu valodā, kļuva par neaizmirstāmo un palika manā garā līdz šim.

Šeit aicinu jūs lasīt šos vārdus latviski:

"Skatiet, brāļi priesteri, jūsu cieņu (sal. 1Kor 1,26), un esiet svēti, jo Viņš ir svēts (sal. Levītu 11,44; 19,2). Un kā šīs kalpošanas dēļ Kungs Dievs jūs pagodināja pāri visiem, tā arī jūs Viņu mīliet, cildiniet un godiniet pāri visam. Liels posts un nožēlojams vājums, kad Viņš ir tā klātesošs starp jums, bet jūs rūpējaties visā pasaulē par kaut ko citu. Lai viss cilvēks trīsas, lai visa pasaule drēb, un lai debess priecājas, kad uz altāra priestera rokā ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls (sal. Mt 16,16; Jņ 11,27). Ak, brīnišķīgais augstums un pārsteidzošs gods! Ak, cēla pazemība! Ak, pazemīgs cēlums, ka pasaules Kungs, Dievs un Dieva Dēls, tā sevi pazemināja, ka Viņš, mūsu glābšanas dēļ, slēpj sevi zem mazās maizes daļiņas! Skatiet, brāļi, Dieva pazemību (sal. Ps 62,9) un izlejiet Dieva priekšā jūsu sirdis; pazemojieties arī jūs, lai Viņš jūs paaugstinātu (sal. 1Pēt 5,6). Tāpēc neko no sevis sev neatstājiet, lai jūs veselus pieņemtu Tas, Kas sevi veselu atdod jums".

Kādam ir jābūt priesterim?

Kādam ir jābūt priesterim?

Šodien turpināsim svētā Franciska vēstuli visam Mazāko Brāļu ordenim. Un tālāk skatamies uz priesteriem, uz viņu godu, kuru deva viņiem Kungs Dievs. Un tālāk skatamies kopā ar Serafisko Patriarhu, jo viņš mīlēja Jēzu Vissvētākajā Sakramentā ar serafisko (serafīnu) mīlestību.

Šo mīlestību, ar kuru eņģeļi mīl un cildina Dievu Debesīs, un kura bija raksturīga Franciskam, vēlējās parādīt kādā svētbildē kāds mākslinieks (vai māksliniece). Kā parādīt šo noslēpumu, ka cilvēks viss deg mīlestībā (tur nekādu citu liesmu nav, kā vienīgi tīra mīlestība)? Kaut kur sv. Alberta draudzē ir šī svētbilde, kura savā vienkāršībā stāsta par lielāko noslēpumu, jo tas "metas acīs".

Bet tagad jau nākamais fragments (sevišķi vērsts priesteriem ordenī, bet es domāju, ka arī visiem citiem) no vēstules visam ordenim:

"Klausieties, mani brāļi: Ja svētīgā Jaunava ir tik godināta, kas ir skaidrs, jo Viņu nēsāja vissvētākajā klēpī; ja svētīgais [Jānis] Kristītājs trīcēja un neuzdrošinājās pieskarties svētajai Dieva galvai; ja tiek godināts kaps, kurā uz kādu laiku atdusās [Kristus Miesa], cik svētam, taisnīgam un cienīgam ir jābūt [tam], kas - ne jau padoto nāvei, bet mūžībā Dzīvojošo un Pagodināto, uz Kuru skatīties ilgojas eņģeļi (sal. 1 Pēt 1,12) - ņem rokās, pieņem ar sirdi un muti un citiem dala".

Daži vārdi par garīgām sarunām.

Daži vārdi par garīgām sarunām.

Jūs atcerāties šo svētā Franciska vēstuli, kuru viņš uzrakstīja brālim Leonam? To var viegli atrast šeit. Šajā vēstulē Franciska vārdi ir kā pēdējas sarunas ar br. Leonu turpinājums. Un svētais saprata, pēc pārdomām, ka viena saruna neizskaidros visu līdz beigām un uz visiem laikiem. Vajag to turpināt. Tāpēc arī viņš uzrakstīja šo vēstuli.

Tā ir ar garīgām sarunām. Dažreiz tā ir viena un nekad (bieži) nebūs otras, vai vismaz vistuvākajā laikā. Jo cilvēks šodien dzīvo šeit, rīt citur, parīt vēl citur. Bet labi, ka gandrīz visur ir priesteri un tāpēc ir iespēja parunāt par garīgām lietām.

Bet ir vēl viena lieta. Iekams sākas garīgā saruna, parādas uzticība, sarunas plāns, vai vismaz tēma un, varbūt, gatavi atrisinājumi. Sarunai ir vajadzīgs laiks, pēc kura ir skaidrs, ka tēma tika pārstrādāta, atrasta lielāka skaidrība un varbūt kāda mazā palīdzība.

Bet ja ir vēl laiks, uzticība, kā arī pārdomas (ļoti svarīgi ir līdzdarboties visām pusēm), redz vēl nākamo jautājumu. Un tad parādas nākama tēma, kas palīdz vēl labāk saprast cilvēka situāciju, saruna var turpināties. Un tāda saruna nes augļus.

Tādā veidā saruna attīstās un aug uzticība, skaidrība un augļi. Ar garīgo sarunu nav tā, ka visi dalībnieki staigā pa visām tēmām, kā nabaga eiropietis Amazonijas džungļos, bet teiksim, ka tā kā pa mežu Latvijā un ka šis mežs nav svešs, tajā ir labi pazīstami ceļi vai taciņas un krustojumi, kā arī arvien labāk redzamais virziens. Un šī staigāšana nav tikai tāpēc, lai izietu no meža. Tieši pretēji. Tā ir mācība, skola, iekšējas jeb garīgās dzīves skola. Jo šis mežs (tā var to redzēt sākumā) pārveidojas arvien skaistākā dārzā. Kādā veidā tā var notikt?

Tādā veidā, ka cilvēkā darbojas divi elementi:

1. Cilvēciska daba - Dievs radīja cilvēku un radīšanas brīdī deva viņam miesu un dvēseli.
2. Dieva žēlastības - dāvanas, kuras Dievs dod cilvēkam konkrētā laikā un konkrētai vietai cilvēkā.

Šīs divas lietas prasa no cilvēka līdzdarbošanos:

1. Iepazīties ar savu "iekšējo konstrukciju" (jo cilvēks pēc dabas nav nekāds maiss, kurā ir tikai nekārtība).
2. Lūgt Dievu konkrētās vajadzībās, kuras protams ir labas un pēc Dieva gribas.

Tad redzam, ka garīgai dzīvei ir vajadzīga tāda mazā skola, lai cilvēks "atrastos" sevī kā mājoklī, lai viņš varētu pats arvien labāk saprast, kas viņā notiek, no kurienes tas ir un kas jādara. Problēmas un jautājumi dzīvē nekad nebeigsies, tāpēc ir ļoti vērts parūpēties par visām šīm 2x2 lietām.

Ja tev nebija garīgās sarunas, tad kad būs pirmā? Ja tev bija garīgā saruna, tad kad būs nākamā? Ar laiku tu redzēsi atšķīrību. Tikai nedomā, ka tāda saruna ir kā pasaka. Stresi dzīvē tālāk būs, bet pārdzīvoti Kristū būs kā ciešanās pasaules atpestīšanai - kopā ar Kristu.

Es pabeigšu šo tekstu ar ļoti specifiskiem vārdiem, kurus runāja misionāres atbraukušas no Ukrainas atpakaļ uz Latviju: "U meņa ņet boļše stresa - dļa Jezusa ja princessa". Vot.

Un vissvarīgāka lieta: visam jābūt Dievā, vistuvāk pie Dieva, visam jādarbojas tā, lai tuvinātu Dievam un vērstu cilvēku uz vienotību ar Dievu. Viss sākas ar lūgšanu, viss ir lūgšanā, beidzās ar lūgšanu un attīstās lūgšanā. Viss Dievā.

Sv. Franciska lūgums priesteriem.

Sv. Franciska lūgums priesteriem.

Es šodien turpināju tulkot vēstuli visam ordenim. Bet ielīmēšu vienu īsu fragmentu, kurā ir redzama Franciska mīlestība uz Jēzu Kristu, uz svēto Misi un arī uz priesteriem:

"Es lūdzu Kungā visus manus brāļus priesterus, kuri ir un būs, un vēlas kļūt par Visaugstākā priesteriem, kad viņi gribēs svinēt Misi, [paši] tīri saliktu tīri ar godbijību mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētākās Miesas un Asiņu Upuri, ar svētu un tīru nodomu, ne kādas zemes lietas dēļ, ne kāda cilvēka baiļu vai mīlestības dēļ, it kā cilvēkiem izpatikdami (sal. Ef 6,6; Kol 3,22); bet visa griba, cik palīdzēs žēlastība, lai vēršas pie Dieva, vēlēdamies izpatīkt vienīgam pašam visaugstākam Kungam, jo Viņš pats tur vienīgais darbojas, tā kā Viņam patīk; jo tā kā Viņš pats ir teicis: to dariet Manai piemiņai (sal. Lk 22,19; 1Kor 11,24), ja kāds darītu savadāk, tas kļūtu par Jūdasu nodēvēju un būtu Kunga Miesas un Asiņu vainīgs (sal. 1Kor 11,27)".

Svētā Franciska mīlestība uz Vissvētāko Sakramentu.

Svētā Franciska mīlestība uz Vissvētāko Sakramentu.

Šodien es sāku tulkot vēstuli, kuru Francisks raksta visam ordenim. Tas diezgan garš teksts un darbs iet lēni. Kāpēc lēni - jūs sapratīsiet, kad redzesiet gatavu tulkojumu. Vienkārši vajag daudz meklēt citos avotos.

Vienu fragmentiņu tomēr šodien šeit ievietošu. Šie vārdi, kā redzēsim, ir ļoti raksturīgi Franciskam un arī visiem franciskāņiem. Jo pašā centrā ir Jēzus, Kurš kļuva cilvēks mūsu atpestīšanai, tika krustā sists, nomira, augšāmcēlās un dzīvo, kā arī palika pie mums un kopā ar mums, Baznīcā, Vissvētākajā Sakramentā. Mums jāmācās mīlēt Viņu no visas sirds un no visa prāta, un no visiem spēkiem, un no visas dvēseles, un citus uz to aicināt:

"Es ļoti lūdzu visus jūs, brāļi, skūpstīdams [jūsu] pēdas, ar tādu mīlestību, kā es varu, lai visu godbijību un visu cieņu, cik jūs varētu, jūs parādītu pret mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Asinīm, Kurā tas, kas debesīs un tas, kas ir virs zemes, tiktu apdāvināts un izlīdzināts ar Visvareno Dievu (sal. Kol 1,20)".

Garīgā adopcija. Trīsdesmit otrais bērns ģimenē.

Garīgā adopcija. Trīsdesmit otrais bērns ģimenē.

Es jau neatcēros, ko es domāju 1994. gadā, kad nolēmu pieņemt pirmo bērnu garīgajā adopcijā. Šis lēmums nebija pieņemts ātri, bez nekādām pārdomām, jo tas notika svētceļojumā Varšava-Čenstohova un šajā svētceļojumā viena no galvenām tēmām bija tieši ieņemto nepiedzimušo bērnu garīgā adopcija.

Ceļā uz Čenstohovu bija iespēja, laikam katru dienu, klausīties katehēzes par cilvēka dzīves noslēpumu un vērtību, kā arī dažādas liecības. Tad sagatavošana bija ļoti konkrēta, lai es, starp daudziem tukstošiem citu, pieņemtu garīgajā adopcijā pirmo bērnu. Tas notika svētās Mises plkst. 10:00 (ja es nemaldos) laikā 15. augustā 1994. gadā, Čenstohovā, lielajā laukumā Dievmātes sanktuārija priekšā.

Tad lūk, šie mīļie bērni mani audzināja, lai es lūgtos katru dienu par viņiem, lai es neaizmirstu palūgties. Šodien es pieņēmu garīgajā adopcijā nākamo mīļo un gaidīto bērnu, protams, šī lūgšana ir arī par viņa vecākiem. Nu, tad uz priekšu. Un vienmēr: pateicība Dievam.

Garīgā adopcija. Ģimene aug.

Garīgā adopcija. Ģimene aug.

Šodien es pabeidzu lūgties garīgajā adopcijā par trīsdesmit pirmo bērnu. Rīt es sākšu, ja Dievs atļaus, par trīsdesmit otro bērnu. Visus jūs sirsnīgi aicinu uz tādu lūgšanu, uz nedzimušā bērna garīgo adopciju.

Par katru bērnu pateicība Dievam. Un par visiem gadiem, mēnešiem un par visām dienām pateicība Dievam.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE MINISTRAM

VĒSTULE MINISTRAM

¹ Brālim N., ministram, lai Kungs tevi svētī (sal. Skaitļu 6,24a). ² Es tev saku, tā kā es varu, par tavas dvēseles lietām, ka viss, kas tev traucē mīlēt Kungu Dievu, un jebkurš [cilvēks] tev taisītu šķēršļus - vai brāļi vai citi, un ja tevi sistu, viss jāpieņem kā žēlastību. ³ Un to vēlies, nevis ko citu. ⁴ Un tas lai tev ir par patiesu paklausību Kungam Dievam un man, jo es droši zinu, ka tā ir patiesa paklausība. ⁵ Un mīli tos, kuri tev dara [tādas lietas]. ⁶ Un nevēlies ko citu no viņiem, kā tikai to, ko Kungs tev dos. ⁷ Un tajā mīli viņus; un nevēlies, lai viņi būtu labākie kristieši. ⁸ Un tas lai tev ir [vērtīgāks], nekā [dzīve] eremā. ⁹ Un tajā es vēlos pazīt, vai tu mīli Kungu un mani, Viņa un tavu kalpu, ja tu to darīsi, proti, ka nebūtu tāda brāļa pasaulē, kurš sagrēkotu, pat vissmagāk varētu sagrēkot, un, pēc tam [satiktos ar tevi], nekad neaizietu bez tavas žēlsirdības, ja viņš meklētu žēlsirdību. ¹⁰ Un ja viņš nemeklētu žēlsirdību, tu pajautā viņam, vai viņš grib žēlsirdību. ¹¹ Un ja viņš vēlāk tūkstoš reizes sagrēkotu tavu acu priekšā, mīli viņu vairāk nekā mani, tāpēc, lai viņu vilktu pie Kunga; un vienmēr esi tādiem žēlsirdīgs. ¹² Un to pasludini gvardiāniem, kad tu varēsi, ka tu personīgi esi nolēmis tā darīt.

¹³ No visām nodaļām, kuras ir regulā, un kuras runā par nāvīgiem grēkiem, Vasarsvētku kapitulā ar Dieva palīdzību un ar brāļu padomu sagatavosim tādu nodaļu: ¹⁴ Ja kāds no brāļiem, ienaidnieka pamudināts, nāvīgi sagrēkoja, viņam - pēc paklausības - jādodas pie sava gvardiāna. ¹⁵ Un visi brāļi, kuri zin par viņa grēku, lai viņu neapkauno un neaprunā, bet lai parāda viņam lielo žēlsirdību un tur noslēpumā daudzus sava brāļa grēkus; jo veseliem nav vajadzīgs ārsts, bet gan slimiem (sal. Mt 9,12). ¹⁶ Līdzīgi pēc paklausības viņš jāsūta pie sava priekšnieka kopā ar biedru. ¹⁷ Un šis priekšnieks lai žēlsirdīgi attiecas pret viņu, kā pats gribētu, ka pret viņu attiektos, ja viņš būtu līdzīgā situācijā. ¹⁸ Un ja viņš kristu citā ikdienišķā grēkā, lai izsūdz to savam brālim priesterim. ¹⁹ Bet ja tur nebūtu priestera, lai viņš izsūdz [grēku] savam brālim, līdz [neatradīs] priesteri, kurš viņam kanoniski [piedos grēku], kā jau bija teikts. ²⁰ Un lai šiem [brāļiem] nebūtu varas dot citu gandarīšanu, kā tikai to: Ej un negrēko vairs (sal. Jņ 8,11).

²¹ Šī vēstule, lai labāk to ievērotu, lai ir tev līdzi līdz Vasarsvētkiem; tur [kapitulā] tu būsi kopā ar saviem brāļiem. ²² Un šo lietu un visas citas lietas, par kurām regulā ir pārāk maz, ar Kunga Dieva palīdzību, pacentieties piepildīt.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE PRIEKŠNIEKIEM (I)

VĒSTULE PRIEKŠNIEKIEM (I)

¹ Visiem Mazāko Brāļu priekšniekiem, pie kuriem šī vēstule atnāks, brālis Francisks, jūsu vismazākais kalps Kungā Dievā, [sūta] sveicienu ar jaunām zīmēm debesīs un virs zemes, kuras ir lielas un visbrīnišķīgākas pie Dieva, bet daudzi mūki un citi cilvēki uzskata tās par vismazākām.

² Es jūs lūdzu vairāk, nekā no mana paša, ja jums tas šķiet lietderīgs, [lai jūs] pazemīgi lūgtu garīdzniekus, lai viņi pāri visam godinātu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Asinis un uzrakstītus Viņa svētos vārdus. ³ Biķeriem, korporāliem, altāra ornamentiem un visam, kas lietots Upurim, jābūt vērtīgiem. ⁴ Un ja kādā vietā Kunga Vissvētākā Miesa būtu nolikta pārāk nabadzīgi, pēc Baznīcas likuma jānoliek un jāsargā vērtīgā vietā un ar lielu dievbijību jānēsā, un ar atbildību citiem jādala. ⁵ Uzrakstīti Kunga vārdi, jebkur tie būtu atrasti netīrās vietās, jāsavāc un jānoliek cienījamā vietā. ⁶ Un katrā sprediķī, kuru jūs sludināt, aiciniet tautu uz gandarīšanu, un [atgādiniet] ka neviens nevar būt pestīts, kā tikai tas, kas pieņem Kunga Vissvētāko Miesu un Asinis (sal. Jņ 6,54), ⁷ un, kad priesteris Tās konsekrē uz altāra un pārnes uz citu vietu, lai visi ļaudis metas ceļos atdodot slavu, godu un pateicību (sal. Atkl 4,9) dzīvajam un patiesajam Kungam Dievam (sal 1Tes 1,9). ⁸ Un Viņa slavu tā sludiniet un sprediķojiet visām tautām, lai katru stundu un zvaniem skanot vienmēr un visā zemē visa tauta teiktu visvarenajam Dievam slavu un pateicību.

⁹ Un, pie jebkuriem maniem brāļiem priekšniekiem atnāks šī vēstule un [tie to] pārrakstīs, un pie sevis turēs, un pārrakstīs brāļiem, kuriem ir pienākums sprediķot un rūpēties par brāļiem, un visu, ko šī vēstule ietver, sprediķos līdz beigām, lai zin, ka viņiem ir Kunga Dieva un mana svētība. ¹⁰ Un lai tas ir pēc patiesas un svētas paklausības. Amen.

Audio. Radio Marija Latvijā - saruna par garīgo vadību.

Audio. Radio Marija Latvijā - saruna par garīgo vadību.

Audio. Radio Marija Latvijā - saruna par garīgo vadību.

Garīgā dzīve. Kā rūpēties par sirdsapziņu?

Garīgā dzīve. Kā rūpēties par sirdsapziņu?

Šī teksta sākumā un pavisam virsrakstā es neuzrakstīju tādu jautājumu: "Vai rūpēties par sirdsapziņu?', jo, man šķiet, lieta ir skaidra un saprotama, ka nav mūsos tādas - iedzimtā grēka ievainotās - lietas, par kuru nevajadzētu rūpēties vai kuru nevajadzētu labot, ar Dieva palīdzību.

Tad ir jautājums: "Kā rūpēties par sirdsapziņu"? Sākumā vajag paskatīties uz kaut ko tādu, ko Katoliskās Baznīcas Katehisms sauc par morāliskuma avotiem.

Pirma lieta ir objekts. Par piemēru ņemšu tādu specifisku vietu, kurā ne katrs, kas gribētu, var dzīvot, un šī vieta ir noviciāts. Ir kāds klosteris, kurā ir sagatavota vieta, klostera daļa, kur ir daļēja autonomija, jo jauno mūku mazas kopienas priekšnieks ir atbildīgs par tiem un viņa vadībā ordeņbrāļi ieiet klostera dzīvē un ordeņa garīgumā. Tad mēs redzam, ka šī vieta ir ļoti laba, sagatavota, tur notiek intensīva formācija, lai kandidāti, kuri jau otro gadu dzīvo gandrīz tā, kā īstie mūki, varētu labi atpazīt savu paaicinājumu.

Otra lieta ir mērķis un, protams, nodoms, kurš iet līdzi. Un ja mēs runājam par noviciātu, tad tālākais mērķis ir kļūt par pilnīgo ordeņbrāli, bet tuvākais mērķis ir salikt pirmos svētsolījumus, ar ko arī beidzas noviciāts. Un mēs redzam, ka gan mērķis, gan nodoms, lai šo mērķi sasniegtu, ir labi.

Trešais elements ir apstākļi. Piemēram tie ir labi tad, kad nekā netrūkst, ir labi formatori, dienas kārtība ievērota, viss iet pēc plāna. Sliktie apstākļi būtu tad, kad bieži nebūtu ko ēst, formatori nevarētu - dažādu iemeslu dēļ - formēt novīcijius, kaut kas ļoti traucētu dzīvot klosterī pēc vienas konkrētas dienas kārtības.

Tad objekts ir ārēja lieta. Jārūpējas par to, lai tas būtu labs. Pat tad, ja mēs nerunātu par klosteri un noviciātu, jārūpējas par to, lai objekts būtu labs. Jo ja objekts būtu slikts, piemēram tā būtu zagšana, tad nekas nepalīdzēs, pat vislabākie nodomi un mērķi, un ļaunums paliks ļaunums. Es šeit mēģināšu pārtulkot no kāda dialekta (Polijā) vienu sakāmvārdu: "Viņš dzīvo starp varnām un ņem piemēru no tām".

Otra lieta - mērķis un nodoms - ir jau iekšēja lieta un jārūpējas par to, lai pieņemtu tos  tādus, lai vienmēr būtu labi, pēc Dieva baušļiem un Evaņģēlija, un pēc Baznīcas mācības.

Šī trešā lieta, apstākļi, ir otršķirīga, un tie nevar objektu vai mērķi un nodomu padarīt par labiem vai sliktiem. Bet tie var tā ietekmēt, ka no tiem ir kādā mērā atkarīgs, cik lielo labumu mēs sasniedzam, vai cik lielo ļaunumu mēs izdarījām.

Tad lūk, kaut gan ne vienmēr viss ir atkarīgs no mums, sevišķi apstākļi, bet vajag rūpēties par visiem šiem elementiem, lai atrastos vienmēr labajā objektā ar labo mērķi un nodomu, un arī labos apstākļos - cik tas ir atkarīgs no mums.

Tas ir tāds modelis, jo taču mēs zinām, ka taču mocekļiem un moceklēm apstākļi bija traģiski, bet viņi stipri turējās pie labā, tas ir pie Dieva gribas, un neatkāpās no labā mērķa un labā nodoma - kas ir: sasniegt dzīvi Debesu Valstībā.

Bieži cilvēki, kuri ir nepaklausīgi Dievam, mēģina apiet šīs lietas saistītas ar sirdsapziņu tādā veidā, ka runā, ka sasniegs labus mērķus ar ļauniem līdzekļiem, pieņems ļauno objektu, caur kuru grib ieiet labajā mērķī. Tas neizdosies, jo tāda ceļa sākumā, jau pašā sākumā, cilvēks ieved savā garā lielo iekšējo nekārtību, kuru nespēs nekādā veidā uzlabot, kā tikai atjaunojot savu vienotību ar Dievu: atgriešanās un labi: mērķis un nodoms.

Šajā ceļā ir kāda loma emocijām un jūtām, bet vajag zināt, ka pašās sevī tās nenes morālisko labumu vai ļaunumu. Tad vajadzīga liela uzmanība, lai tad, kad tās "pielīmēsies" kādām domām, neietekmētu prāta darbu un pienākumu meklēt patiesību. Jāpasvītro, ka prāts nav šajā pienākumā pats, jo Dievs dod cilvēka garam ticības Dievišķo tikumu. Nedrīkst deformēt prātu tā, ka tas pieņems spriedumu, kurš ir tālu no patiesības. Un rezultātā cilvēks savā brīvajā gribā dara grēku, kuram līdzi ir kādas emocijas. Labāk tomēr padot prātam katru domu, kāda tā nebūtu, un kādas emocijas un jūtas negribētu tai pielīmēties, padot prāta spriedumam, lai tas būtu labs un taisnīgs. Un tad brīvajā gribā izdarītam labam darbam līdzi iet emocijas un jūtas, caur kurām izpaužas prieks, ka mēs izpildījām labi Dieva gribu.

Tad lūk, vajag rūpēties par sirdsapziņas formāciju, jo tomēr sirdsapziņai jābūt padotai un paklausīgai Dievam, Dieva balsij, kuru mēs varam sadzirdēt mūsu garā. Ja rodas jautājumi - tie nevar nerasties - tad jādodas pie priesteriem, lai parunātu, pajautātu un pašiem arī meklētu atbildes - sevišķi lūgšanā, kura taču ir saruna ar Dievu mūsu gara dziļumos. Un lūk, kā "objektu" mūsu lūgšanai pieņemsim Svētos Rakstus, kurus lasīsim piemēram tā:

• lectio (lasišana),
• meditatio (pārdomas),
• oratio (lūgšana),
• kontemplatio (kontemplācija).

Tādai lūgšanai ir vajadzīgs laiks, vismaz 30. minūtes.

Lielo kļūdu dara tie, kuri savā dzīvē un citu cilvēku dzīvē grib ieviest tādus melus, ka nekā augstākā nav, ka vissaugstākais patiesa sprieduma kungs un valdnieks ir sirdsapziņa. Bet, kā rakstīja sv. Henrijs Ņūmens, sirdsapziņa ir Dieva pārvaldnieks, nevis pati no sevis visaugstākais kungs.

Tas nozīmē, ka sirdsapziņu jāformē, jāveido pēc Dieva baušļiem, pēc Evaņģēlija, pēc Baznīcas mācības. Jo labāka sirdsapziņa, jo tuvāk Patiesībai un rezultātā - labākie spriedumi. Jo vairāk deformēta jeb nepareiza sirdsapziņa, jo vairāk grēcīgie un kļūdainie spriedumi tiks pieņemti.  Vajadzīga sirdsapziņas formācija, lai būtu svētuma augļi.

Ja kāds runātu par sidsapziņu, ka viņš kaut ko izdarīja pēc savas sirdsapziņas, tad jāuzdod jautājums: "Kā tu rūpējies par savu sirdsapziņu, lai kļūtu arvien labāka"? Pēc viņa atbildes uz šo jautājumu mēs varām saprast, par ko viņš īstenībā runā.

Kā kļūt par misionāru?

Kā kļūt par misionāru?

Pirma lieta, kura jādara, ir neskatīties uz to, ko dara citi. Ne tādā nozīmē, ka es neredzu, ko viņi dara, bet tādā nozīmē, ka es neuzskatu manus darbus par tādiem, kuri būs - visu citu cilvēku manā vidē - vidējā līmenī.

Tas, kurš grib kļūt par misionāru, sākumā grib būt padots Dievam, Dieva baušļiem un dara to neatkarīgi no tā, ko dara citi cilvēki un, kas ir svarīgs, neatkarīgi no tā, vai viņi mani saprot, labi vērtē un kā skaidro citiem manus lēmumus un darbus. Jo šie skaidrojumi dažreiz aptumšo, kad kāds grib no tā, ko redz, spriest par cilvēku, ja ar šo cilvēku nekad dzīvē nav saticis, nekad nav saticis ar viņu patiesības līmenī. Bet cilvēkam jāmācās dzīvot pēc gara un garā jāsatiekas ar Dievu patiesībā un mīlestībā. Un šīs tikšanās ir pamats tam, lai satiktos ar citiem cilvēkiem.

Tādai dzīvei seko divi neatdalāmie elementi. Pirmais ir ciešanās vientulībā. Vārda "ciešanās" vietā var lietot kaut ko citu, piemēram grūtības, vai skumjas, bet lai paliek ciešanās. Ciešanās vientulībā, jo NEVIENS cilvēks nevar saprast un nesaprot cilvēku, kurš pilda Dieva gribu, ka tikai otrais tāds pats. Tad tiem šā cilvēka dzīve ir tāda, ka nav iespējams tam sekot. Tieši tā.

Otrais elements ir Dieva vadība, kuru nevar parādīt ar reklāmas valodas vārdiem un kuru nevar pierādīt, jo nav kopīga tikšanās līmeņa, jo ja kāds savas domas, kuras nāk viņam galvā, uzskata par vispatiesāko patiesību, nevar satikties ar cilvēku, kurš savas domas padod prātam, lai atrastu patiesību un padod ticībai, lai redzētu ceļu uz Debesu Valstību.

Mēs esam tāda Dieva skolā, vai vēl labāk - Dieva ģimenē, Dieva Baznīcā, caur kuru Viņš mūs ved pie Sevis. Jēzus nāk pie mums svētajā Komūnijā, nāk caur Svētajiem Rakstiem, caur brāļiem un māsām, sevišķi caur slimiem un nabagiem. Un šī skola aug, kaut gan mācība nemainās - bet aug, jo centrā ir Jēzus Kristus Persona. Un visa dzīve mūs ved pie Viņa - Debesu Valstībā, par ko arī liecina šodien svētās Mises otrais lasījums - no svētā Pāvila Pirmās vēstules Tesaloniķiešiem, kura ir visvecāka no Jaunās Derības grāmatām.

Pēc tam, šajā skolā, cilvēks var pateikt ar lielu pazemību, ka Jēzus, Dievs un Pestītājs, ir arī viņa Draugs. Tāpēc misionārs var liecināt par Jēzu Kristu, jo ir jau šī pieredze, šī ceļa pieredze. Tad misionārā veidojas šie divi elementi: Baznīcas mācības pieņemšana, un otrais - liecība, ja Baznīca dod konkrētā situācijā tādu iespēju.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE PRIEKŠNIEKIEM (II)

VĒSTULE PRIEKŠNIEKIEM (II)

¹ Visiem Mazāko Brāļu priekšniekiem, pie kuriem atnāks šī vēstule, brālis Francisks, vismazākais no Dieva kalpiem, [sūta] sveicienu un svēto mieru Kungā.

² Ziniet, ka Dieva vaiga [priekšā] ir tādas augstas un cēlas lietas, kuras brīžiem starp cilvēkiem uzskatītas par vājām un cienīgām atmešanai; ³ un citas [lietas] ir dārgas un cēlas starp cilvēkiem, kuras Dieva priekšā tiek uzskatītas par visvājākām un cienīgām atmešanai. ⁴ Es jūs lūdzu mūsu Kunga Dieva priekšā, cik spēju, lai jūs šo vēstuli, kura attiecas uz mūsu Kunga Vissvētāko Miesu un Asinīm, dotu bīskapiem un citiem garīdzniekiem; ⁵ un lai jūs atcerētos to, ko mēs jums pavēlējām. ⁶ No citas vēstules, kuru es jums sūtu, lai jūs to dotu priekšniekiem, konsuliem un pārvaldniekiem, un kurā ir runa [par to], lai gods Dievam izplatītos tautā un uz ielām, dariet uzreiz daudzas kopijas, ⁷ un ar lielu rūpību iedodiet tās tiem, kuriem jāiedod.

Audio. Radio Marija Latvijā - saruna par Dieva žēlsirdību.

Audio. Radio Marija Latvijā - saruna par Dieva žēlsirdību.

SARUNA PAR DIEVA ŽĒLSIRDĪBU, SEVIŠĶI PAR KRONĪTI

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE GARĪDZNIEKIEM (otrā redakcija)

VĒSTULE GARĪDZNIEKIEM (otrā redakcija)

¹ Pielūkosim, visi garīdznieki, lielo grēku un nezināšanu, kura daudziem ir pret mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Asinīm un [pret] Viņa vissvētākiem uzrakstītiem nosaukumiem un vārdiem, kuri konsekrē Miesu. ² Mēs zinām, ka nevar būt [klāt] Miesa, ja pirms tam netiks konsekrēta caur vārdu. ³ Jo šajā pasaulē mums nav nekā un neko miesīgi neredzam no paša Visaugstākā, kā tikai Miesu un Asinis, nosaukumus un vārdus, caur kuriem mēs tikam radīti un atpirkti no nāves uz dzīvi (sal. 1Jņ 3,14).

⁴ Tad lai visi tie, kuri kalpo tiem Vissvētākiem Kalpojumiem, pārdomā sevī, visvairāk tie, kuri kalpo bez atbildības, cik mazvērtīgi ir biķeri, korporāli un galdauti, kur tiek konsekrēta mūsu Kunga Miesa un Asinis. ⁵ Un daudzi ieliek un atstāj [Miesu] neatbilstošās vietās, nožēlojamā veidā nēsa un necienīgi pieņem, un citiem dala bez atbildības. ⁶ Arī uzrakstīti Viņa nosaukumi un vārdi tiek mīdīti pēdām; ⁷ jo miesīgais cilvēks neaptver to, kas ir no Dieva (sal. 1Kor 2,14). ⁸ Vai tas viss mūs nepārņem ar mīlestību, kad pats labvēlīgs Kungs mūsu rokās parādās un Viņam mēs pieskaramies un ikdienā Viņu caur muti pieņemam? ⁹ Vai mēs nezinām, ka mums nāks atrasties Viņa rokās?

¹⁰ Tāpēc stingri labosimies no tām visām un citām kļūdām; ¹¹ un jebkurā vietā būtu necienīgi nolikta un atstāta mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētākā Miesa, jāpārcel tā no šīs vietas un jānoliek cienījamā vietā, [kur būtu] drošībā. ¹² Līdzīgi, uzrakstīti Kunga nosaukumi un vārdi, ja atrastos netīrās vietās, tie jāvāc un jānoliek cienījamās vietās. ¹³ Un mēs zinām, ka tas viss mums pāri visam jāievēro pēc Kunga baušļiem un svētās Mātes Baznīcas priekšrakstiem. ¹⁴ Un tas, kurš to nedarīs, lai zin, ka viņiam būs jādod norēķins tiesas dienā mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā (sal. Mt 12,36). ¹⁵ Tie, kuri pārrakstīs šo vēstuli, lai tā būtu labāk ievērota, lai zin, ka Kungs Dievs viņus svētīs.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE GARĪDZNIEKIEM (pirmā redakcija)

VĒSTULE GARĪDZNIEKIEM (pirmā redakcija)

¹ Pielūkosim, visi garīdznieki, lielo grēku un nezināšanu, kura daudziem ir pret mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Asinīm un [pret] Viņa vissvētākiem uzrakstītiem nosaukumiem un vārdiem, kuri konsekrē Miesu. ² Mēs zinām, ka nevar būt [klāt] Miesa, ja pirms tam netiks konsekrēta caur vārdu. ³ Jo šajā pasaulē mums nav nekā un neko miesīgi neredzam no paša Visaugstākā, kā tikai Miesu un Asinis, nosaukumus un vārdus, caur kuriem mēs tikam radīti un atpirkti no nāves uz dzīvi (sal. 1Jņ 3,14).

⁴ Tad lai visi tie, kuri kalpo tiem Vissvētākiem Noslēpumiem, pārdomā sevī, visvairāk tie, kuri kalpo nelikumīgi, cik mazvērtīgi ir biķeri, korporāli un galdauti, kur tiek konsekrēta Miesa un Asinis. ⁵ Un daudzi ieliek un atstāj [Miesu] neatbilstošās vietās, nožēlojamā veidā nēsa un necienīgi pieņem, un citiem dala bez atbildības. ⁶ Arī uzrakstīti Viņa nosaukumi un vārdi tiek mīdīti pēdām; ⁷ jo miesīgais cilvēks neaptver to, kas ir no Dieva (sal. 1Kor 2,14). ⁸ Vai tas viss mūs nepārņem ar mīlestību, kad pats labvēlīgs Kungs mūsu rokās parādās un Viņam mēs pieskaramies un ikdienā Viņu caur muti pieņemam? ⁹ Vai mēs nezinām, ka mums nāks atrasties Viņa rokās?

¹⁰ Tāpēc stingri labosimies no tām visām un citām kļūdām; ¹¹ un jebkurā vietā būtu necienīgi nolikta un atstāta mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētākā Miesa, jāpārcel tā no šīs vietas un jānoliek cienījamā vietā, [kur būtu] drošībā. ¹² Līdzīgi, uzrakstīti Kunga nosaukumi un vārdi, ja atrastos netīrās vietās, tie jāvāc un jānoliek cienījamās vietās. ¹³ Tas viss, līdz beigām, visiem garīdzniekiem pāri visam ir jāievēro. ¹⁴ Un tie, kuri to nedarītu, lai zin, ka viņiem būs jādod norēķins tiesas dienā mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā (sal. Mt 12,36). ¹⁵ Tie, kuri pārrakstīs šo vēstuli, lai tā būtu labāk ievērota, lai zin, ka Kungs Dievs viņus svētīs.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE SVĒTAJAM ANTONIJAM

VĒSTULE SVĒTAJAM ANTONIJAM

¹ Brālim Antonijam, manam bīskapam, brālis Francisks [sūta] sveicienus. ² Man patīk, ka tu pasniedz brāļiem svēto teoloģiju, lai tikai tu mācību laikā nedzēstu lūgšanas un dievbijības garu (sal. 1Tes 5,19), kā ir regulā.

No kurienes rodas kapucīni? II

No kurienes rodas kapucīni? II

Ziniet, kapucīni nerodas no meža - lai būtu skaidrs. Kapucīni rodas no kaut kā pavisam cita, bet mežs, protams, var palīdzēt. Kapucīni rodas no - vai kādam tas patīk vai nē - rodas no vientulības.

Ho ho, tūlīt parādīsies kādi psiholoģi, psihoanalitiķi un citi mājas psiholoģi, lai meklētu atrisinājumu nabaga kapucīna problēmām. Nē, paldies, nevajag.

Pirmkārt, vientulība, kā tāda, ir ļoti laba. Nav ko raudāt.

Otrkārt, vientulība nav iemesls, bet tā ir vide, kurā attīstās aicinājums. Aicinājumu nevar ieraudzīt tad, kad nav vientulības. Kad ir vientulība, aicinājumu var ieraudzīt.

Treškārt, vientulībā cilvēks nekad nav vientuļš, jo ir kopā ar Dievu. Un ne tikai cilvēks ir kopā ar Dievu, bet vienotībā ar Dievu, mācās dzīvot šajā vienotībā, pateicoties kurai var ieraudzīt arī to, ko Dievs viņam deva un dod, visas šīs garīgas bagātības.

Ceturtkārt, vientulība ir vide, kurā ļoti labi attīstās cilvēka attiecības ar Dievu un ar citiem cilvēkiem.

Tad pēc šāda īsa ievada mēs atgriežamies uz šo skaisto vasaru 1991. gadā. Kur bija šī vientulība, kas palīdzēja topošam kapucīnam, kā es to augšā uzrakstīju?

1. Tur, kur biju, nebija neviena cilvēka no manas lūgšanas grupiņas, no manas kopienas.
2. Bija tālu uz baznīcu un pavisam visur bija tālu no šiem mežiem, tad kad es pats gāju vienu-divas-trīs stundas, bija vientulība un laiks lūgšanai.
3. Vientulībā bija daudz laika lūgšanai, kā augšā jau rakstīju, un Svēto Rakstu lasīšanai, protams individuāli, vientulībā.
4. Cilvēks dzīvoja citā vidē, svešā vidē, kur dzīvoja, protams, labie cilvēki, bet kurus vajadzēs pēc kāda laiciņa atstāt.
5. Vientulība nesa iespēju daudz domāt par nākotni - tuvāko un tālāko, kaut ko saplānot.
6. Vientulība deva šo iespēju mācīties šo distanci uz pasauli, bet arī pieņemt to, ka nāks atstāt draugus, kad sāksies dzīve ordenī.
7. Vientulība palīdzēja ieiet garīgajā dzīvē, jau drusciņ saprast svēto Francisku, kurš arī atstāja pasauli un bagātības, un kontaktus, un gaišo nākotni, lai sekotu Jēzum Kristum paklausīgam, nabadzīgam un šķīstam.

 Es saprotu, ka es neatklāju nekādu Ameriku, izņemot vienu. Jo šajā laikā es arī biju Amerikā, trīs minūtes. Jā, bet konkrēti kādā ciematā netālu no mūsu mežiem. Šis neliels ciemats saucās Ameryka. Un kā vairākiem cilvēkiem ir dots katru dienu iet uz Ameryku pa sausu zemi, tā arī daudziem ir dots būt kapucīniem, kas rodas no vientulības.

No kurienes rodas kapucīni?

No kurienes rodas kapucīni?

Facebookā, "Mazāko brāļu kapucīnu ordenis Latvijā" lapā, tika ievietota fotogrāfija no 1991. gada jūlija. Un šī ziņa būs kā īss komentārs.

1991. gadā, tieši jūlijā, man bija praksē mežos, Polijas ziemeļos. Es kā mežniecības students divas nedēļas biju vienā mežā, pēc tam divas nedēļas citā mežā.

Pirmajā prakses posmā man un maniem koleģiem bija sevišķs uzdevums - skaitīt briežus. Protams, mēs nestaigājām pa mežiem, lai tur meklētu bez nekādiem rezultātiem briežus, bet vakaros, netālu no meža, vajadzēja sēdēt uz kādas mājas jumta un gaidīt brīdi, kad brieži viens pēc otra sāka iziet no meža un skriet uz tīrumiem, kur auga viņu vakariņas.

Vienu vakaru saskaitīju tādā vietā 51 briedi. No meža mala (apm. 1 km.) izgāja tika daudz briežu. Mežs bija tomēr daudz lielāks un briežu daudz vairāk.

Par briežiem pietiek. Šajā laikā tas jau bija apmēram viens gads, kad es atklāju sevī aicinājumu uz kapucīniem. Es jau pirms gada sakontaktējos ar brāļiem Varšavā un katru mēnesi es braukāju uz klosteri, lai satiktos un parunātu ar brāļiem. Protams, vienmēr sākumā es piedalījos svētajā Misē.

1991. gada jūlijā man vajadzēja ļoti intensīvi dzīvot, kaut gan bija daudz laika atpūtai. Kāda man bija šī intensīva dzīvē? Katru svētdienu iet uz svēto Misi - dažreiz 10 km ar autobusu, bet atpakaļ kājām. Katru dienu rožukronis. Svēto Rakstu lasīšana un meditācija - katru dienu.

Tādai disciplīnai palīdzēja arī tas, ka septembrī mani gaidīja eksamens no entimoloģijas. Tāpēc visur man līdzi bija burtnica A4, kurā bija 100 lpp.. Katrā lapas pusē aizpildīta 100%. Katrā lapas pusē bija aprakstīta viena kukaiņu suga ar visiem sīkumiem, zīmējumiem, dzīves veidu, dzīves posmiem un tā tālāk. Kukaiņiem dzīve ir ļoti precīza, visām sugām ir līdzīgas lietas bet arī katrai sugai ir savas, citas lietas, laiki, posmi, dzīves vietas un tā tālāk.

Un tā katru dienu lasīju 2-3 lapas puses, jo tā nolēmu. Lasīt Svētos Rakstus un pārdomāt Dieva vārdu salīdzinājumā ar to bija priekš manis liels prieks. Brižiem domāju, kā būs pēc diviem gadiem, kad iestāšos kapucīnu ordenī? Par to, ka pēc 11 gadiem būšu Latvijā - nē, tādas domas nebija. Es ilgojos pēc dzīves vienkāršā klusajā klosterī, vienkāršā brāļu kopienā.

Svētais Gars nemitīgi atjauno Baznīcu.

Svētais Gars nemitīgi atjauno Baznīcu.

Kāds jauneklis vārdā Hildebrands, kas kļuva par mūku, sāka līdzdarboties ar pāvestiem, lai arvien vairāk atjaunotu Baznīcu un uzlabotu disciplīnu tajā. Tas notika 11. gadsimtā. Kad nomira kārtējais pāvests, tad bēru laikā Romas tauta proklamēja Hildebrandu par nākamo pāvestu. Kardināli tam piekrita un diakons Hildebrands dažu mēnešu laikā kļuva par priesteri un vēlāk par bīskapu. Un tā, sākdams pildīt pāvesta funkciju, pieņēma vārdu Gregors VII un līdz šim viņš ir slavens reformators, kas turpināja Baznīcas atjaunotnes procesu.

Ja kāds cilvēks domā, ka Baznīcai bija kāds īpašs (izņemot dažus brīžus) politiskais spēks, lai darītu savas reformas un ka visi draudzīgi līdzdarbojās ar Baznīcu un ar pāvestu, tad skatīdams uz šā pāvesta dzīvi šim cilvēkam vajadzēs dziļi pārdomāt savu uzskatu.

Pāvests jau pirmos mēnešos gandrīz zaudēja dzīvi, kad viņam kādi uzbruka pie altara, ieslodzīja viņu un spīdzināja. Ticīga tauta viņu atbrīvoja nākamā dienā, lai viņš varētu turpināt svēto Misi.

Tie bija laiki, kad Vācu Imperijas ķeizari gribēja visā padot sev pāvestus un bīskapus. Gregors VII tam pretojās, tāpēc bija vajāts un beidzot viņš pat Romā nebija drošībā, jo Vācu ķeizars sūtīja armiju, kura ieņēma Romu. Pāvests tika aplenkts svētā Ercenģeļa Miķeļa pilī un gaidīja kādu palīdzību. Atbrīvoja viņu Sicīlijas Normāņu karalis, bet tajā paša laikā viņa karaspēks izpostīja Romu un visi uzskatīja, ka par visu vainīgs ir pāvests. Viņš atstāja Romu un nākamā gadā nomira.

Kad pāvests bija tā nīcināts, tad arī citur valdnieki ņēma paraugu no ķeizara, kā piemēram Polijas karalis Boļeslavs Drosmīgais, Viņš 1079. gadā sūtīja dažus brūniņiekus, kuri nogalināja sv. Mises laikā Krakovas bīskapu svēto Staņislavu.

Daudzi tomēr turpināja svētā pāvesta Gregora VII reformas (starp citiem viņam pašam izdevās 1079. gadā pārliecināt vienu no šī laika ietekmīgajiem teoloģiem, ka svētās Mises laikā, konkrēti konsekrācijas laikā, maize un vīns maina savu substanci un kļūst par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm).

Pāvesta Gregora VII laikā bieži notika sinodi Laterānā, viņa svētā Jāņa arhibazilikā. Sie sinodi turpināsies nākamā gadsimtā jau kā koncili: Laterāna I, Laterāna II, Laterāna III koncils 12. gadsimtā, Laterāna IV (kur pāvests Innocents III pieņēma dokumentu "Terra Mariana") 13. gadsimtā un Laterāna V koncils 1512.-1517. gados. Bet jau pēc desmit gadiem (skaties uz laikiem, kad dzīvoja pāvests Gregors VII un uz citiem laikiem) Vācu Imperijas ķeizars sūtīja savus karaspēkus, ar sevišķo luterāņu karaspēku, kas daudzus mēnesus postīja Romu, nogalināja tās iedzīvotājus, bet pāvests Klements VII tikai varēja aizbēgt uz... svētā Ercenģeļa Miķeļa pili. Bet šis laiks, daudzu nelaimju laiks, reformācijas revolūcijas laiks, nebija Baznīcas beigās, jo Baznīca, kuras "dvēsele" ir Svētais Gars, nemitīgi atjaunojas.

Šodien tāds raksts, jo 9. novembrī Laterāna bazilikas iesvētīšanas gadadienas svētki.

Daži vārdi par iekšējo nebrīvi.

Daži vārdi par iekšējo nebrīvi.

Patiesa nebrīve ir tā, kura padod sev cilvēku, kā personu. Cilvēks ne tāpēc ir persona, ka viņam ir miesa, kaut gan tā ir cilvēka daļa. Līdzīgi cilvēkam ir dvēsele, bet cilvēks nav tikai dvēsele.

Šī dvēsele ir garīgā, jo - teiksim ar vienkāršiem vārdiem - tās centrs ir gars, gars ar trijām garīgām varām: ar prātu, ar garīgo atmiņu un ar garīgo brīvo gribu.

Tad mēs varam pateikt, ka cilvēks ir brīvs, kad viņš ir brīvs savā garā. Cilvēks nav brīvs, kad viņš nav brīvs savā garā.

Mēs varam pateikt, ka cilvēks ir brīvs tad, kad viss viņa garā labi funkcionē. Tas nozīmē, ka cilvēks ar savu prātu meklē patiesību, meģina to saprast, kad saprata tad pieņem garīgajā atmiņā, kur ir vieta paredzēta, protams, patiesībām. Un pēc tam cilvēks brīvajā gribā izmanto patiesības, lai darītu patiesus, tas nozīmē labus, darbus. Un ļoti svarīgi ir šeit pasvītrot, ka īsta brīvība ir tad, kad cilvēks ir vienots ar Dievu, ar citiem vārdiem sakot - cilvēks ir žēlastības stāvoklī, bez smaga grēka.

Cilvēks nav brīvs, kad viņa garā viņš nav vienots ar Dievu, bet dzīvo smagajā grēkā (smagos grēkos). Šajā situācijā notiek prāta deformācija, jo tiek pieņemti kārdinājumi un domas, kurās netika meklēta patiesība. Tā rezultātā cilvēks brīvajā grībā izmanto gan patiesības, gan nepatiesības un rodas grēki, kuri - tas jāpasvītro - nav tikai ārējie, bet tie iztukšo cilvēku. Ikdienišķie grēki samazina mūsu vienotību ar Dievu, bet smags grēks uzreiz iznīcina vienotību ar Dievu.

Tā rezultātā Dievs, Kurš ir vienīgais un īstais Saimnieks cilvēka garā - Dieva priekšā cilvēks metas ceļos un ar mīlestību pielūdz Viņu - pamet cilvēku, jo pats cilvēks caur smago grēku atsakās no vienotības ar Dievu. Ja nav Saimnieka, nav Gaismas, nav Mīlestības, - bet ir grēki, arvien lielāka nekārtība un cilvēkam, kurš ir tādā stāvoklī, draud elle, - nav arī brīvības. Grēkos - cilvēks nekad nav brīvs. Grēks arī neved uz brīvību, jo ar sliktiem līdzekļiem nevar sasniegt labo mērķi.

No grēcīgas nebrīves Jēzus mūs ved uz īsto brīvību caur savu krustu, nāvi un augšāmcelšanām.

Kāpēc es to rakstu? Tāpēc ka šodien kāds cilvēks teica ar žēlumu, ka tagad jau nesvin šodienas svētkus. Kādus svētkus? Revolūcijas "svētkus"! Viņš uzskatīja revolūciju par labu un ka tai bija tik "skaistas idejas" - brālība un līdztiesība, ka cilvēku nogalināšana bija neizbēgama, lai izveidotu jauno (labo) cilvēku, un tā tālāk... Vai jūs redzāt šo postu? Vai jūs saprotāt, ka daudzu cilvēku dzīvē revolūcija laikam uzvarēja pēc tik daudziem gadiem? Un tie atmet Dievu, pieņem visus grēkus, kādus "neizbēgamus materiālus vēsturiskus procesus" un lepojas ar to. Lūk, kāda nebrīve.

Kungs, apžēlojies par mums, grēciniekiem un esi mums žēlīgs.

Atgriešanās. Un ko tālāk?

Atgriešanās. Un ko tālāk?

Vienā no ziņām es pieminēju, ka jaunībā es lasīju dažas protestantu grāmatas, kuru mērķis bija parādīt kāda cilvēka vai cilvēku grupas atgriešanās. Viena grāmata, otra grāmata, kāds koleģis man piedāvāja vēl trešo. Bet es jau nepieņēmu. Īstenībā jau nevarēju pabeigt lasīt šo otro grāmatu.

Es ātri ieraudzīju tādu regulu šajās grāmatās, ka tad, kad cilvēks atrada Jēzu un sāka ticēt uz Viņu, grāmata jau vairs nevarēja palīdzēt. Tur nebija nekā tāda, kas derētu dzīvei, kas derētu ceļam kopā ar Jēzu Kristu, sekošanai Kristum. Nebija tā, ko mēs sauktu par garīgo barību, par formāciju, tas nozīmē par Baznīcas pārbaudītu ceļu uz svētumu, kurš sākas jau šeit, virs zemes.

Es nemeklēju protestantu grāmatas, bet vēl vairāk pievērsu uzmanību Svētiem Rakstiem un citai katoļu literatūrai, sevišķi tai daļai, kurā stāsta par svētajiem, vai kurā paši svētie stāsta par Dievu, Baznīcu un par savu dzīvi tajā. Un tā es praktizēju pastāvīgu jeb nemitīgu formāciju, kurā ceļš uz Patiesību un Mīlestību arvien vairāk aizvietoja emocionālas saites, līdzīgi bērna situācijai, kuram arvien mazāk ir vajadzīgs piens un arvien vairāk cieta barība.

Ja cilvēks nepārvarēs šīs saites, vienmēr būs līdzīgs lielam 50-gadīgam bērnam, kurš neko citu neēstu, kā tikai pienu.

Emocionālas saites ir nepieciešamas, lai vilktu jauno cilvēku uz patiesības meklēšanu, atrašanu, pieņemšanu un dzīvošanu pēc patiesības. Ar to ir saistīti darbi, kurus bērns, pēc tam jauneklis dara, kā sagatavošanu pieaugušo dzīvei. Un es šeit nerakstu par visdažādākām aktivitātēm, bet par konkrētiem darbiem, īstiem darbiem, lai bērns redzētu, ka formācija ir laba, jo ved uz labiem darbiem, vajadzīgiem un nepieciešamiem darbiem, nevis uz kādu laika nogalināšanu vai zaudēšanu, lai tikai paspēlētos.

Pieaugušā dzīvē ātri cilvēks redzēs, ka viņa plāni nevar izpildīties, jo arī citiem ir savi plāni. Cilvēks sāk kurnēt un darīt vēl citas sliktākas lietas, jo viņu sasien neredzamas, bet ļoti stipras emocionālas saites. Kādas? Kā tās izskatās?

Līdz šim, bērnībā, cilvēks iemācījās saprast patiesību (kā bērns) un to pildīt. Un viņam bija iespēja redzēt, kā ieviest patiesību dzīvē. Svarīgs arī ir tas, kā viņš mācījās (pēc citu piemēra) ieviest šo patiesību dzīvē. Vai viņš redzēja, ar citu palīdzību, ka patiesība un mīlestība nāk klāt caur kalpošanu?

Kalps nerūpējas par to, vai darbs un pienākums viņam nesīs emocionālo prieku. Pilda to visu, jo kalps caur saviem darbiem parāda mīlestību uz Kungu, uz Dievu. Kārdinātājs varētu kārdināt: nedari to un to, jo tevī nespēlēs pozitīvas emocijas un tevi nīcinās skumjas, un ka tevī nebūs harmonijas, ja tu tā strādāsi, ka tu aizmirsīsi par sevi, un tā tālāk.

Nerūpējies un neraizējies par savām emocijām, tās nepazudīs, bet ies tev līdzi. Tomēr svētuma ceļā emocijas nav zīme, kas rāda virzienu. Tās bieži ir šķērslis šajā ceļā. Kādā ceļā? Kā kādā ceļā? Tu aizmirsi, ka tu seko Jēzum Kristum? Kā māceklis seko Jēzum? Krusta ceļā.

Ar kādu pasi ieiesim Debesu Valstībā?

Ar kādu pasi ieiesim Debesu Valstībā?

Vienā no Vecās Derības grāmatām ir aprakstīts nelaimīgs gadījums. Sākumā Absaloms, Dāvida dēls, vāja savu tēvu, jo grib kļūt par Izraēla karali. Beidzot viņam neizdevās un viņš iet bojā kaujā.

Liela uzvara. Liekas, ka visi priecāsies un Jeruzālemes vārtos visa pilsēta sveicinās uzvarētājus un būs svētki visu nedēļu, kurus, varbūt, pieminēs katru gadu. Tomēr tā nenotika.

Kaujas laikā Dāvids gaida vēstis no sūtņiem un pārdzīvo, un no visas sirds novēl savam dēlam dzīvi un lai starp viņiem būtu miers. Tomēr tā nenotika. Absaloms iet bojā un šī vēsts, visiem priecīgā, karalim Dāvidam nes nepārvaramas sāpes. Karalis staigā vārtu torņa kambarī un skaļā balsī raud: Absalom, mans dēls! Mans dēls, Absalom! Labāk būtu, ja es tavā vietā ietu bojā! Absalom, mans dēls!

Uzvara mainījās sēru laikā.

Es pirms daudziem gadiem runāju ar kādiem cilvēkiem. Mēs spriežam par tādu lietu, ka kristietībā ir tādi gadījumi, ka mēs nevaram uzvarēt, kaut ko uzvarēt. Dažreiz vajag zaudēt un jāmācās pieņemt šis zaudējums. Būt kristietim, būt Jēzus māceklim, nenozīmē automatiski, ka cilvēks vienmēr uzvarēs, visur uzvarēs, jebkurā kaujā uzvarēs.

Bet nav tādas iespējas un nav tāda varianta. Viens cilvēks negribēja sekot Jēzum tikai tāpēc, ka šī sekošana viņam nedeva pilnīgu uzvaras garantīju jebkurā situācijā, automātiski. Viņš bija kā Absaloms, ar kuru Dāvids nevarēja satikties, jo Absaloms negribēja. Un tas beidzās traģiski.

Ja nevar vienmēr un visur uzvarēt, tad ko darīt? Un lūk, cilvēks meklē attaisnojumu: es ne vienmēr uzvarēšu, jo brīžiem sagrēkošu, bet kas ir grēks? Nu tā ir tāda maza vājība, kāds trūkums, kas pat vislielākiem varoņiem ir, ko var redzēt filmās.

Kaut gan grēks ir tāpēc, ka cilvēkam ir vājības un nepilnības, tomēr tas vēl nav viss. Jo cilvēks grēko, kad padodas ļaunā gara kārdinājumam. Un tad grēks arvien vairāk iztukšo cilvēku.

Ejam tālāk. Cilvēkam jau grūtāk pieņemt to, ka grēks ir noziedzība, kā mūs māca Svētie Raksti. Kas? Es esmu noziedznieks? Nu nē...

Tas nav viss. Tagad vajag izciest mūsu egoismam vislielāko zaudējumu - Dievs mīl cilvēku un grib piedot grēkus. Bet vajag iet atgriešanās ceļu. Šis ceļš atved grēcinieku pie Jēzus Kristus krusta. Tad grēcinieks redzēs to, ko izdarīja Dieva Dēlam. Jo grēks nav tikai kāda vājība, vai baušļu pārkāpšana, tas pat nav tikai kāda noziedzība. Tā ir Dieva Dēla nogalināšana.

Tāpēc lai mums netrūkst grēku nožēlas un mīlestības asaru - tikai un vienīgi Jēzus Kristus dēļ. Tas nozīmē, lai mums netrūkst pilnīgas nožēlas Jēzus Kristus dēļ.

Mūsu pase uz Debesu Valstību ir, protams, Dieva žēlsirdība un mūsu žēlsirdības darbi, kuri tai sekos. Bet neazmirsīsim arī par visskaistāko mirkli, salīdzinājumā ar kuru visa laime virs zemes būs kā nekas. Par kādu mirkli nedrīkst aizmirst? Tūlīt pateikšu. Bet sākumā, kas mums būs vajadzīgs šajā mirklī? Tieši šīs nožēlas un mīlestības asaras. Gatavosim tās un lietosim tās jau tagad.

Šis visskaistākais mirklis. No svētā Jāņa Atklāsmes grāmatas:

"Žēlastība jums un miers no [...] Jēzus Kristus, Kas ir uzticīgs liecinieks, mirušo pirmdzimtais un valdnieks pār zemes ķēniņiem, Kas mūs mīlējis un savām asinīm nomazgājis mūsu grēkus, un Kas mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Dievam, savam Tēvam; Viņam lai ir gods un valdīšana mūžīgi mūžos! Amen. Lūk, Viņš nāk padebešos, un Viņu redzēs katra acs un tie, kas Viņu caurdūruši. Par Viņu vaimanās visas zemes ciltis.

...

 Un kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika savu labo roku, sacīdams: Nebīsties! Es esmu pirmais un pēdējais, un dzīvais; un Es biju miris, un, lūk, esmu dzīvs mūžīgi mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas".

Rekolekcijas un kopienas Baznīcā.

Rekolekcijas un kopienas Baznīcā.

Šajās trijās dienās es vadīju vai piedalījos divās rekolekcijās, kuras bija pavisam citas. Jo rekolekcijas garīgajā seminārā atšķīras no visām citām.

Šajās dienās es satiku trīs ļoti atšķīrīgas kopienas. Viena no tām ir, proti, seminārs. Pārējas divas ir pavisam citas. Bet arī šīs divas kopienas ļoti atšķīras viena no otras.

Visas šīs trīs kopienas dzīvo un darbojas citur (viena pat tālu no Rīgas). Sākumi ir arī citi. Bet visas šīs kopienas piedzima Baznīcā, dzīvo un kalpo Baznīcā un ved dalībniekus uz to, lai tie atrastu savu vietu Baznīcā, lai izpildītu Dieva gribu, to starpā arī aicinājumu, beidzot, katras kopienas mērķis ir Debesu Valstība.

Tā bija liela Dieva dāvana, lai es varētu paskatīties uz dažādām kopienām, sevišķi laju kopienām, tādā gaismā, kura tika aprakstīta divās ziņās manā blogā:

pirmā

otrā

Šajās ziņās ir ne tikai teorija, kuru sagatavoja kāds priesteris, kurš tagad jau ir bīskaps, bet arī drusciņ no manas līdzarbošanās - ar jaunās evaņģēlizācijas skolu - pieredzes. Tomēr skatīties uz triju dzīvo kopienu darbību un, vismaz drusciņ, piedalīties to dzīvē tieši šajā laikā, tas ir nekas cits, kā Dieva dāvana.

Tad es varu pateikt, ka ir redzama Svētā Gara darbība tajā, ka kopienas nav slēptas, ka notiek tajās un caur tām konkrēto cilvēku ticības atjaunotne, ka kopienas ir citas, jo tajās parādas citi harizmāti, ka kopienas evaņģēlizē - katra pēc sava rakstura un iespējas - gan konkrētā kopienu darbībā, gan pēc tam mājās un citā vidē, kurā šie cilvēki dzīvo, strādā un mācās.

Un pat ja cilvēks ienes kopienā kādu vājību vai ticības deformāciju, tad tieši kopienā, tās lūgšanā, mācīšanā un mīlestības darbos, notiks dziedināšana un pat daudz daudz vairāk nekā dziedināšana - formācija, kas saucas arī "dzīve pēc gara" vai "dzīve pēc Svētā Gara".

No rekolekcijām uz rekolekcijām.

No rekolekcijām uz rekolekcijām.

Pēc stundas pabeigšu vienas rekolekcijas un braukšu uz citām, uz laukiem. Tapēc tikai ielīmēšu šeit kādu ziņu no 2014. gada 25. novembra, arī par rekolekcijām, kuros es piedalījos 1993. gadā:

Tev nav ko darīt? Lūdzies!

 

    Vakar saaukstējos un naktī pavisam nevarēju gulēt. Tad ap četriem nolēmu noskaitīt laudes. Pēc tam padzēru tēju, lasīju no katoļu radio Radio Maryja arhīva un piecos gāju gulēt. Sešos piecēlos, pirmā lūgšana, pēc tam rožukronis un Dieva žēlsirdības kronītis ar tautu baznīcā, sv. Mise, sv. Antona litānija un relikvijas, un atpakaļ mājās.

 

    Tomēr jau naktī es domāju par šo ziņu, kuru šodien rakstīšu. Ka vajag rakstīt par pateicību. Es esmu Dievam ļoti ļoti pateicīgs par šīm trījām māsām Kristū, kuras atbrauca no Rīgas specjāli, lai iepakotu oblātes Viļakas draudzei. Dārgās Māsas Kristū, arī Jums liels paldies!

 

    Es atcēros drusciņ līdzīgu situāciju no manas dzīves, kad es biju ļoti jauns un mežniecības students. Es un vēl četri vai pieci cilvēki no mūsu lūgšanu grupas saņēma aicinājumu piedalīties draudzes rekolēkcijās. Bet mūsu loma bija sevišķa. Sākumā protāms vajadzēja nopirkt bileti, braukt 100 km ar vilcienu, mums parādīja dzīvokļus, kuros pie ģimenēm dzīvosim. Mūsu lōma bija šāda: lūgties rekolēkciju nodomā, par tiem, kas vada un par dalībniekiem.

 

    Interesanta lieta bija arī šāda: rekolēkcijas vadīja tēvs no dominikānu ordeņa, bet viņam palīdzēja divi diakoni, kuriem, es atcēros, bija mācība tāda, ka viens runāja uz vienas elpas 2-3 teikumus, pēc tam otrais turpināja domu, pēc tam pirmais, kad otram beidzās elpa, un tā tālāk.

 

    Bet tas nav viss. Rekolēkcijās palīdzēja vēl divi laji: viens muziķis, bundzinieks un otrais skolotājs, dzejnieks. Šis bundzinieks saucas Jans Budziāšeks (Jan Budziaszek), kas no 1960. gadiem spēlē tādās grupās, kā Skaldowie un Big Band. Viņs atgriezās 40 gadu vecumā un kopš šā laika ļoti mainījās. Viņš katru dienu skaita rožukroni un raksta savas pārdomas no katras dienas, no dzīves, kas saucas tulkojumā Bundzinieka dienasgrāmata (bet var vēl citādāk pārtulkot, nav tik svarīgi). Es domāju, ka ja šajos laikos būtu jau blogosfēra, viņš rakstītu blogu. Viņš vismaz vienu reizi bija Latvijā, Rīgā, Sāpju Dievmātes baznīcā, kur stāstīja par Dievu (pirms dažiem gadiem, varbūt kāds no jums tur bija un varētu kaut ko uzrakstīt?) (sveicieni Effatai, kuri laikam to organizēja).

 

    Skolotājs rakstīja dzejus, kurus vēlāk dziedāja, bet vienmēr ar ievadu, lai klausītājiem palīdzētu saprast saturu.

 

    Tad tādas bija šīs skaistās rekolēkcijas. Vēl par pateicību. Jans, vai tā, kā viņu sauc Jašs (Jaś), skaisti runāja par pateicību Dievam un ka viss ir Dieva žēlastība. Konkrēti neko, ārpus tēmas, neatcēros.

 

    Bet, lūk, šodien ieslēdzu katoļu radio, raidījumu jauniešiem pirms pāris dienām un... kas tur bija kā ciemiņš? Jašs Budziāšeks! Un skaisti runāja par daudzām lietām, arī par pateicību, ka vajag Dievam par visu pateikties. Un pateica tādus skaistus vārdus: Tikai tas, kas pielūdz Dievu, ir laimīgs.

 

    Jašs teica: Kopš laika, kad es atgriezos, nav nedēļas, kurā kāds man neuzdāvinātu rožukroni. Es sev nekad dzīvē neesmu nopircis rožukroni, bet man ir rožukroņi no visas pasaules.

 

    Lūk, viss ir žēlastība :)

No kā Baznīcā dziedina?

No kā Baznīcā dziedina?

Es ceru, ka daudz nemaldīšos, ja uzrakstīšu, ka parasti cilvēks negrib dzirdēt tādas informācijas, kuru rezultātā viņam tiks atņemts miers, vai atpūta, vai vismaz laiks, vai visas tādas un vēl citas lietas. To var salīdzināt ar tādu informāciju, kuru es saņēmu vakar pēcpusdienās, ka man būs vienlaikus vadīt divas rekolekcijas, kaut gan šis teikums nav pārāk precīzs. Bet šeit tas nav tik svarīgs.

Ļoti interesanti ir arī tas, ka šīs rekolekcijas, kuras notiek vienlaicīgi, ir vietās, kuras atrodas apm. 80 km viena no otrai un vajadzēs divas reizes braukāt. Nekas, viss jau sagatavots un vajag tikai mierīgi visu darīt.

Ar ko vēl es varu salīdzināt šo situāciju? Varbūt tas skanēs dīvaini, ko es uzrakstīšu, bet šo situāciju var salīdzināt ar... pūci, konkrēti ar pūci, kuru es, bet vēl vairāk mašīna, satiku vakar vakarā. Es ceru, ka pūce izdzīvoja, jo mašīna brauca kādus 10 km stundā. Ar nevienu nekas slikts laikam nenotika.

Tāpāt ar šo prieka vēsti par rekolekcijām, jo tā ir priecīga vēsts. Nekā sliktā. Mācības praktiski gatavas, lūgšanā vajag tās labot, kā parasti ticīgais cilvēks labojas lūgšanas laikā. Un Dievs dziedina cilvēkus Baznīcā, jo Jēzus taču darbojas Baznīcā.

Es atceros no bērnības, ka priesteri mūs mācīja:

"Jo vairāk tu tuvosies Dievam, jo mazākas nepilnības un vājības tu sevī ieraudzīsi".

Lūk, tāpēc drusciņ netaisnīgi runā par cilvēkiem, kuri ir kādās reliģiskās kustībās un kopienās, ka viņos ir redzamas nepilnības un vājības. Tad par to tagad būs daži vārdi. Jo no kā dziedina Baznīcā? Sevišķi šī dziedināšana notiek šajās laju kustībās un kopienās (es rakstu tagad praktiski tikai par lajiem).

Šajos dažos vārdos man palīdzēs kādas ziņas fragmenti no kāda priestera, bet tagad jau palīgbīskapa, bloga (teologia-duchowosci.blogspot.com).

Šajās kopienās un lūgšanu grupiņās piedalās cilvēki, kuriem ir parasti neparasti liela ticības dedzība, kuri grib iet atgriešanās ceļu un izdzīvot savā dzīvē Jēzus Kristus Evaņģēliju. Tad dedzīgas ticības dzirksteles ir normāla un saprotama lieta un kura palidz visiem citiem dalībniekiem, brāļiem un māsām, iet uz priekšu garīgajā dzīvē un mīlestību uz Jēzu apliecināt labos daros - sākumā savā kopienā, pēc tam visā pasaulē.

Pateicoties Svētā Gara darbībai šajās kopienās nevar paslēpties ticības nepilnības, vai labāk pateikt - ticības deformācijas, kuras cilvēki satika dzīvē  un tiek apstrādātas, lai šajās kustībās būtu Baznīcas ticība, nevis kāda ticības deformācija. Un šo savu misiju kopienas izpilda caur Evaņģēlizāciju. Lūk, no kā dziedina Baznīcā, lūk, šīs deformācijas:

1. Cilvēks radikāli atdala savu iekšējo ticības nostāju on ticības satura, no ticības patiesībām. Runā: "ticība nav žēlastības dāvana, ticība ir visiem, to var atrast tādā pašā mērā visās reliģijās un ideoloģijās. Visi cilvēki ir anonīmi kristieši. Tad nav ko sludināt Evaņģēliju. Dievs taču grib, lai visi cilvēki tiktu pestīti". Šajā domāšanā ir tomēr liela kļūda, ticības patiesības deformācija un Svēto Rakstu deformācija, jo Dievs mums atklāj: <Kas grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību. Jo viens ir Dievs un viens ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem, - cilvēks Jēzus Kristus> (1Tm 2,4-5)". Tad labs ir jautājums: <Vai Jēzus ir tavs Pestītājs?>
2. Neko drošu un patiesu nevar pateikt par Dievu. Tas nozīmē, ka viss, ko cilvēks pateiktu par Dievu, ir pārnesamā nozīmē. Un ka tikai tas, kas slepens, ir patiess, bet kaut ko cilvēks pateica par Dievu, tad tā nav patiesība. Tādā ticības deformācijā liekas, ka viss, ko Jēzus teica un Apustuļi, un ko māca Baznīca - nav patiesība. Bet tieši Baznīcā, dažādās kustībās un kopienās, cilvēki tiek formēti patiesībā, mācās dzīvot Dieva priekšā kā brāļi un māsas Kristū.
3. Nākama deformācija - reliģiskais pragmatisms. Šajā deformācijā liekas, ka nav svarīgi tas, vai ticība ir patiesa vai nē, bet vai ir derīga psiholoģijā un sabiedrībā. Kaut gan dažreiz var notikt, ka kāda lūgšanas grupa neko ārpusē nedara, nepiedalās evaņģēlizācijā, bet tomēr liecina arī par to, ka patiesību nevar padot tādai aktivitātei, kurā dalībnieki būtu padoti garīgiem draudiem, sinkretismam un citiem sliktiem virzieniem.
4. Nākama ticības deformācija, no kuras notiek dziedināšana Baznīcā, ir kulturālais relativisms un reliģiskais pluralisms, it kā katra reliģija rādītu citu patiesības daļu, redzamo no citas puses, ka piemēram Arābiem būtu paradzēts islams, Āfrikai - animisms, Indijām - hinduisms, bet Eiropai un Amerikai - kristietība. Bet Baznīcā dažādās kustības ticīgie taču zin, ka Jēzus sūtīja savus mācekļus pie visiem cilvēkiem: "Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai" (Mk 16,15). Tāpēc Evaņģēlijs ir priekš visiem. Tāpat svētais Pēteris mācīja, ka vienīgi Jēzus Kristus vārdā ir pestīšana: "Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti" (Apd 4,12).
5. Un vēl viena ticības deformācija, no kuras Svētais Gars dziedina dažādās kustībās un caur dažādām kustībām. Tā ir cilvēka deformēta brīvība, pēc kuras nedrīkst citiem sludināt Evaņģēliju, lai nenīcinātu viņu brīvību. Pat kāds katoļu teologs aizliedza ticīgiem rādīt kļūdas sektantu ticējumos. Bet katoļu Baznīcas kopienas sludina Evaņģēliju visiem un vienmēr, kā arī svētais Pāvils rakstīja: "Sludini vārdu, uzstājies laikā un nelaikā..." (2Tm 4,2). Kaut gan dažreiz kopienu brāļi un māsas Kristū sludina Evaņģēliju, liekas, naīvi, "nelaikā", bet tomēr izpilda ar lielo dedzību jaunās Evaņģēlizācijas uzdevumu un tādā veidā arī darbojas viņos Svētais Gars.

 

Precīzi lūgties plkst. 15:00

Precīzi lūgties plkst. 15:00

Apsolītā otra ziņa (no 10.09.2014.g.) par Dieva žēlsirdību:

    Pēc kādas sv. Mises, kādā skaistā baznīcā, ap plkst. 8:40, kāda kundze man uzdeva šadu jautājumu: Vai sv. Mise plkst. 8:00 jau beidzās? Es viņai atbildēju: Pirms brīža. Viņa: Kāpēc tik ātri, es gribēju paspēt... Šis teksts nebūs par to, ka nedrīkst kāvēties uz svēto Misi, kas protams ir skaidrs un jāpiedalās Euharistijā no sākuma (nevis no plkst. 8:40) līdz beigām, bet ka lūgšanai jābūt konkrēts laiks un vieta. Nerunāšu vispār par visām lūgšanām, bet tikai nedaudz par Dieva žēlsirdības godināšanu.
    Runā, ka plkst. 15:00 jāskaitā Dieva žēlsirdības kronītis, jo tā ir Dieva žēlsirdības stunda. Tomēr tā nav. Dieva žēlsirdības kronīti var skaitīt tad, kad cilvēks vēlas lūgties par grēciniekiem, sevišķi par tiem, kuri šobrīd mirst. Svētās māsas Faustīnes Kovaļskas (Faustyna Kowalska) Dienasgrāmatā nekur nav rakstīts, ka šo kronīti jāskaitā plkst. 15:00.
    Plkst. 15:00 - tā ir žēlsirdības stunda, precīzi plkst. 15:00 punkts, nevis 60 minūtes (15:00-16:00). Šis moments, šis brīdis, Jēzus Kristus nāves pie krusta brīdis saucās Dieva žēlsirdības stunda, kurā Jēzus vēlas dot grēciniekiem visas žēlastības.
    Kādas lūgšanas ir saistītas ar Dieva žēlsirdības stundu? Jēzus nav pateicis, kā precīzi jāizskatās šis mirklis plkst. 15:00, bet teica māsai Faustīnei, ka var iet Krusta Ceļu, var pielūgt kapelā vai baznīcā Vissvētāko Sakramentu, vai vietā, kur cilvēks šajā brīdī atrodas, var savā sirdī vienoties ar Jēzu, kas vientulībā un ciešanās mirst pie krusta. Šīs trīs iespējas tā ir Dieva žēlsirdības pareizā godināšana plkst. 15:00.
    Tad plkst. 15:00 mēs lūdzamies uz Jēzu Kristu. Tālāk, lūgšanā pārdomājam Jēzus ciešanās. Un trešā lieta: Viņa ciešanu un nāves vērtību dēļ izlūdzam pasaulei žēlastības. Lūk, ļoti svarīgs elements: plkst. 15:00 mēs lūdzamies uz Jēzu Kristu, Otro Dievišķo Personu. Bet Dieva žēlsirdības kronītī mēs lūdzamies uz Mūžīgo Tēvu, uz Pirmo Dievišķo Personu. Tas nozīmē, pēc sv. Faustīnes Dienasgrāmatas, Jēzus svētīgās nāves stundā (15:00) lūdzamies tieši uz Viņu.
    Labākas un dziļākas informācijas var atrast uz mana bloga, kolonnā "Lapas": nosaukums Dieva žēlsirdība. Tur ir mājas lapa www.faustyna.pl un ir iespēja lasīt dažās valodās.
    Tāda tēma šodien, jo pēc dažām dienām, 13-14. septembrī būs 79. gadi kopš brīža, kad Jēzus iemācīja Māsu Faustīnu otro lūgšanu, kuru iemācīja cilvēkus: pirmā bija Tēvs mūsu, otrā - Dieva žēlsirdības kronītis. Tas notika tieši 13-14. septembrī 1935. gadā Viļņā, Polijā.

Kā var uzlabot Dieva žēlsirdības kronīti?

Kā var uzlabot Dieva žēlsirdības kronīti?

Es domāju, ka kaut gan tas ir šodienas teksts no mana otrā bloga, bet arī šeit ielīmēšu, jo tās ir svarīgas lietas. Tāpēc arī pēc brītiņa ielīmēšu vēl vienu ziņu - vienu no pirmām šajā blogā - lai parādītu šo perspektīvu, kura īstenībā ir daudz dzīļāka.

Mēs zinām, kas ir Dieva žēlsirdības kronītis. Ja kāds pirmo reizi dzirdēja par kronīti, vai kāds grib vēl labāk iemācīties skaitīt šo kronīti, tad sirsnīgi aicinu uz mājas lapu veltītu Dieva žēlsirdības godināšanai:

http://uzticies-jezum.mozello.lv/ 

Nesen Latvijas bīskapi apstiprināja kronīša versiju, kura tekstu var atrast tieši šajā augšminētā mājas lapā.

Man vienmēr ir liels prieks runāt par Dieva žēlsirdību un mēģinu drusciņ saprast un kaut ko darīt, lai izplatītu tās kultu. Un vēlreiz aicinu uz šo augšminēto mājas lapu, kur jau sākumlapā var ieiet "tiešraide no Sanktuārija Krakovā-Lagevņikos". Ja kam būtu laiks, var pievienoties lūgšanām plkst.16.00 (Polijā ir 15.00 - Dieva žēlsirdības stunda). Var pievienoties lūgšanām arī citā laikā un lūgties vienotam garā kopā ar klostermāsām (piemēram tagad māsām ir lūgšanas).

Es rakstu šo tekstu sakarā ar to, ka mums jāmācās skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti, lai tas būtu kronītis bez nekādiem trūkumiem. Jo dažreiz tā cilvēciski gribas kaut ko uzlabot šajā kronīti, kaut ko ielikt iekšā, kādu dziesmu, meditāciju un tam līdzīgo lietu. Bet diemžēl tādā gadījumā tas vairs nav kronītis, bet vienkārši viena no citām skaistām lūgšanām.

Lieta ir tāda, ka Dieva žēlsirdības kronīti NEVAR UZLABOT, jo ir ĻOTI LABS. To, ko var uzlabot, ir kronīša skaitīšana. Es nezinu, kā to pateikts pareizi, bet Kronīša lūgšana nes sevī vienu vienīgo upuri, kurš patīk Debesu Tēvam, proti, Jēzus Kristus Upuri, no Kura ir mūsu pestīšana. Ja kāds jautātu, nu tad ar ko ir saistīts šis kronītis, par kuru es dzirdu pirmo reizi, vai nesen dzirdēju un tagad sāku mācīties? Var atbildēt, ka Kronītim vistuvāk ir Euharistiskai lūgšanai (Kronītis protams nav šī lūgšana), jo Euharistijā, sakramentālajā veidā, ir klātesošs Jēzus Kristus Upuris. Bet Kronītis ir lūgšana (kuru mums deva pats Jēzus), kura Jēzus Kristus sāpīgo ciešanu (Viņa Upura) nopelnu dēļ izlūdz mums un visai pasaulei žēlsirdību.

Vecās Derības Levītu grāmatas 16. nodaļā ir aprakstīts vissvarīgākais rituāls Jeruzalemes svētnīcā. Šie upuri, atkārtoti katru gadu, bija ilgošanās zīme un upuris, figura un ēna tam, kam vajadzēja atnākt. Un Jēzus ienesa realitāti, patiesību, Upuri - vienu vienīgo Upuri uz visiem laikiem mūsu atpestīšanai. Par to ir runā Vēstulē ebrejiem 9. un nākamās nodaļās (ļoti plaši), kā arī Rom 3,25 un 1Jņ 2,2.

Tad arī par to stāsta Kronītis (skaties: http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-godinasana/dieva-zelsirdibas-kronitis/). Jēzus ir Visaugstais un Mūžīgais Priesteris, Kas upurēja Pats Sevi, savu Miesu un Asinis, Dvēseli un Dievišķību kā pārlugumu par mūsu un visas pasaules grēkiem (sal. Ebr 9,11 un tālāk, 9,24 un tālāk, 10 nodaļu).

Sirsnīgi aicinu visus skaitīt precīzi Dieva žēlsirdības kronīti, jo Jēzus mums deva tieši tādu lūgšanu, kurā nav nevienas vietas mūsu "labojumiem" un, kas ir ļoti svarīgi, saistīja ar to, kā arī ar citiem Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem, konkrētus apsolījumus, par kuriem var lasīt auģšminētā mājas lapā. Saīsinājumā par šīm lietām ir šeit: http://uzticies-jezum.mozello.lv/maza-skola/

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE TAUTU VALDNIEKIEM

VĒSTULE TAUTU VALDNIEKIEM

¹ Visiem priekšniekiem un padomdevējiem, tiesnešiem un valdniekiem visā pasaulē, un visiem citiem, pie kuriem atnāks šī vēstule, brālis Francisks, Kungā Dievā jūsu vismazākais un nīcinājuma cienīgs kalps, sūta jums visiem sveicienu un mieru.

² Padomājiet un ieraudziet, jo tuvojas nāves diena. ³ Tad es jūs lūdzu ar cieņu, tā kā varu, lai jūs - šīs pasaules rūpju un raizu dēļ, kuras jums ir - neaizmirstu par Kungu un [lai jūs] neatstātu Viņa baušļus, jo visi tie, kuri par Viņu aizmirst un [kuri] atstāj Viņa baušļus, ir nolādēti (sal. Ps 119,21) un [Kungs] par tiem aizmirs (sal. Ez 33,13). ⁴ Un kad atnāks nāves diena, viss, par ko domāja, ka viņiem esot, tiks viņiem atņemts. ⁵ Un cik gudrāki un stiprāki tie bija šajā pasaulē, tik lielākas mokas cietīs ellē (sal. Gudr 6,7).

⁶ Tāpēc es jums, maniem kungiem, dodu padomu, lai [jūs atmestu] visas rūpes un raizes un lai jūs dievbijīgi pieņemtu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Vissvētākās Asinis - Viņa svētajā piemiņā. ⁷ Un tādu godu uz Kungu izplatiet jums uzticētā tautā, lai katru vakaru sūtnim sludinot vai pēc kādas citas zīmes, visa tauta atdotu godu un pateicību visvarenajam Kungam Dievam. ⁸ Un ja jūs to nedarīsiet, tad ziniet, ka tiesas dienā jums būs jādod norēķins jūsu Kunga Dieva Jēzus Kristus priekšā.

⁹ Tie, kuriem līdzi būs šī vēstule un kuri to ievēros, saņems svētību no Kunga Dieva.

Kapusvētki Pēterniekos - visa daba brīnās.

Kapusvētki Pēterniekos - visa daba brīnās.

Šodien bija pēdējie kapusvētki Olaines draudzē. Tie notika Pēternieku baznīcā un Pēternieku kapsētā.

Kaut gan Baznīcā ir Visu svēto lieli svētki, bet sabiedrībā tā ir darba diena, tāpēc varbūt nebija ļoti daudz cilvēku. Tomēr sastāvs bija īpašs. Jo kur kapusvētkos ir trīs priesteri, trīs konsekrētas personas, Betlēmes žēlsirdības mājas Strēlnieku saimniecības liela komanda, kā arī protams draudzes pārstāvji?

Dievs deva skaisto silto laiku un pat lietus, kurš bija pirms lūgšanas procesijā un kapsētā, lūgšanas laikā pārcēlās uz citu apkārtni.

Laikam tiem, kuri nevar nepadoties savām domām, sākas grūts laiks. Jo nav saules, nav ziedu, viss kļūst tumšpelēkais, domas meklē krāsas un neatrod.

Tomēr tiem, kuru Kungs un Dievs ir Jēzus Kristus - Patiesība un Gaisma, lūdzas šodien, kā arī nākamās dienās, par mirušiem un upurē viņiem pilnas atlaidas:

"Dievbijīgi apmeklēt kapsētu un lūgties par mirušajiem no 1. līdz 8. novembrim. Šīs atlaidas var veltīt tikai par mirušajiem" (no kbvestnesis.lv).

Kā sensenos laikos ēģiptieši sēdēja dažas dienas mājās, jo dienas bija tumšas kā naktis, tā daudzi cilvēki mūsdienās - arī šobrīd - sež paši savā dvēselē bez dvēseles Gaismas, Kas ir Jēzus Kristus. Līdzīgi kā izraēlieši Ēģiptē, kuriem šajās tumšās dienās bija gaisma mājās, tā tie, kuriem ir Jēzus Kristus, priecājas Viņā un ar lielo ticību un mīlestību lūdzas par saviem brāļiem un māsām, lai arī tie pieņemtu ticību uz Jēzu Kristu.

Dzeltenas lapas krīt zemē, mākoņi gaida, visa daba brīnās - kas notiek?, ticīgie cilvēki lūdzas, bet dvēseles no šķīstītavas ieiet Debesu Valstībā.