Pieskarties cilvēkam jeb Dieva Vārda sludināšanas mērķis.

    Dieva Vārda sludināšana nenotiek tāpēc, lai cilvēkam nestu iekšējo vai ārējo mieru, ne tāpēc, lai cilvēkus glāstītu pa galvu. Dieva Vārda sludināšanas mērķis ir pavisam cits - pieskarties cilvēkam. Pieskarties tā, lai viņš to justu.

    Šodien, piemēram, kad es sāku runāt sprediķi un pateicu tādus vārdus kā dzīve, nāve, Debesu Valstība un seviški elle, viens vīrietis izgāja no baznīcas, Labāk būtu pateikt: "vinu kaut kas izmeta ārā". Citreiz kāda sieviete teica, ka tik ļoti labi, ka es nerunāju par politiku. Ja viņa sprediķī dzirdēs vārdu politika, izies no baznīcas. Tā teica kādreiz ļoti jauna un dievbijīga sieviete, kura līdz šim iet uz sv. Misi.

    Šeit ir noslēpums, ka vienam Dieva Vārds pieskarsies, bet citam nē. Kāpēc viens cilvēks visu laiku atkārto: Ak, priesteri, cik jums ir grūti. Cik liela slodze... kaut viņš redz kaut ko pretējo - priecīgo priesteri, kas runā sprediķi, dala sakramentus, stāsta par Jēzu Kristu. Kā to saprast? Taču skumīgs kristietis nav kristietis. Kā cilvēks var palikt skumīgs, ja satikās ar dzīvo Dievu, Kas mīl šo cilvēku? Tas nav iespējams! Tāpēc tik daudz ir cilvēku, kuri pat nesatikās ar dzīvo Dievu. Saprotāt? Var dzīvot sabiedrībā, piedalīties visdažādākos konkursos, ansamblos, aktīvitātēs, bet vēl nesatikties ar Jēzu Kristu.

    Vispopulārākās zīmes, zem kurām slēpjas cilvēka neticība ir: man nav laika; taču vajag strādāt; dzīve ir grūta; Dievs viens; visas ticības vienādas; pieaugušais prasa svētību sv. Komūnijas laikā; bērni traucē baznīcā; kāpēc Dievs atļauj ciešanās pasaulē?; baznīcā ir garlaicīgi...

    Tādu zīmju ir daudz vairāk un katrs varētu pameklēt savā dzīvē, varbūt kaut ko atradīs.

    Nākamā lieta, kas neļauj Dieva Vārdam pieskarties cilvēkam, ir šī cilvēka dzīve teātrī. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka bērns nav mācīts atbildību kopš saviem jauniem gadiem. Nē nē, kāds pateiks, bērni mācās atbildību, pat taisa projektus... Ne par tādu atbildību es runāju. Ja bērns neadorē un nepielūdz Jēzu Kristu Vissvētākajā Sakramentā ne tikai dažas reizes gadā, bet teikšu, ka daudzas reizes gadā, un ne tikai 2-3 minūtes bet piemēram pus stundu, un vēl - atnāks no savas gribas, ja jauneklis to neturpinās, tad mums ir neticīgo cilvēku neticīga sabiedrība. Un nu jau tādā sabiedrībā var dāvāt cilvēkiem ticības surogātus, garīguma surogātus, visu psihologizēt, visu pozitīvi protams darīt un vēl attistīt bērnā un jauneklī 500 talantus, patiesus vai izdomātus.

    Tā ir līdz laikam, kad jauns cilvēks atstāj savu vidi, sabiedrību, kurā dzīvoja, brauc projam un sabiedrība, kurā dzīvoja, jau vairs viņa dzīvē neeksistē. No šīs sabiedrības paliks tikai tas, kas bez šīs sabiedrības dzīvo un funkcionē - Baznīca un ģimene. Ja protams bija bieža adorācija un dzīva ticība. Un viss. Jo šeit tagad par biznesiem nerunājam.

    Dieva Vārda sludināšana tuvina cilvēku Jēzum Kristum Vissvētākajā Sakramentā. Tas ir ļoti konkrēta un nopietna, un patiesa kārtība. Un tas nenāk no sabiedrības, bet no augšienes, no Dieva caur Baznīcu. Protams valstīj, skolai, darbam ir savas kārtības. Skaidrs. Bet viņiem ir kāda mācība, kāda doktrīna. Vai kāds parādīs tās avotus?