2013. gada 2. janvārī

    Šodien ir aprīlis un nav nekādu taisno sakaru ar 2. janvāri 2013. gadā. Bet tomēr es redzu, ka sākas kaut kas jauns. Kā 2. janvārī es nezināju, kā izskatīsies draudzes evaņģēlizācija, tā šodien varu pateikt pirmkārt: Pateicība Dievam! un otrkārt: Jēzu es uzticos Tev! Jo draudze (un ne tikai) saņēma iespēju piedalīties jaunajā evaņģēlizācijā, tas nozīmē, ka Evaņģēliju, kuru pieņēma mūsu senči kā ceļu pie patiesā Dieva, mēs varam atklāt no jaunā. Kaut gan metodes nav vissvarīgākas, bet tomēr tās var palīdzēt stāstīt par Jēzu un klausīties Labo Vēsti par Viņu. Es domāju, ka šie divi gadi liecina par to, ka šis ceļš ar Jēzu bija vajadzīgs, ka vērts iet ar Viņu, ka vajadzīga ir tikai drosme un... ticība. Jo taču priekš mums Jēzus ir Viss.

    Pirms diviem gadiem, tikšanās ar katehētēm, man likās, ka atnāks laiks, kad es tikai lūgšos, dzeršu mazo kafiju un skatīšos, ka citi dara evaņģēlizācijas darbu (kopā ar mani). Un tā arī ir. Bet tagad es pat nevaru ar savu prātu aptvērt visus evaņģēlizācijas darbus, kuri notiek un kurus gatavo un dara daudzi cilvēki. Varbūt tie nav lielie pulki un tikai padsmit cilvēku šobrīd, bet es varu paļauties uz Dieva Apredzību, ka katram, kas pievienosies, dzīvē beigsies kāds slikts teātris, bet sāksies pilnā dzīve Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Šeit virs zemes daļeji apsolījumos, bet tomēr Dieva rokās.