Bērni ir Baznīcas pirmajā rindā.

    Vakar es rakstīju par bērniem, kuros ir redzama Dieva uzvara, tas nozīmē šī īsta uzvara, kura paliek cilvēka dzīvē un kura nes labus augļus. Bērni nes ar sevi Dieva uzvaru cilvēkā, lai cilvēks pieņemtu Dieva svētību un lai viņš būtu gatavs pieņemt Debesu Valstību. Šo Valstību negrib pieņemt tie, kas aizvieto svēto Komūniju ar kādiem rituāļiem vai svētībām, piem. prasa no priestera svētību, kuru nesaņem tie, kas pieņem Jēzus Miesu pie Dievgalda. Nu tad kā? Viņi ir sliktāki, ka nesaņem svētību? Vai šī svētība attaisno cilvēkus, kas neiet uz sv. Komūniju? Vai blakus nav biktskrēsla? Vai katru dienu nav draudzē priestera, ar kuru var parunāt un sākt mainīt savā dzīvē to, kas nav no Dieva? Kā pieaugušais var "iet uz sv. Komūniju", bet tikai tāpēc, lai saņemtu "svētību"? Bet kas notiek, kad nesaņem? Kas notiek? Lielas acis un cilvēks gaida un gaida, ka tomēr priesteris pārdomā un atgriezīsies un dos "svētību"? Daži cilvēki, kuri svētku laikā gribēja pieņemt Jēzus Miesu, pavisam nezināja, kas Tas ir un arī kas ir grēksūdze. Daži pieņēma Jēzus Miesu, kaut gan nebija gadiem ilgi pie grēksūdzes, kā cilvēki teica. Taču tā ir svētzadzība.

    Bet tagad atpakaļ pie bērniem. Šodien pats Pāvests Francisks runāja par bērniem. Viņš teica, ka bērni nekad nav "kļūda", kā daudzi domā! Bērns nav kļūda! Nedrīkst mest uz bērniem savas kļūdas, savus grēkus, savu bezatbildību. Bērnu situācija ir 100% pieaugušo cilvēku sagatavota. Bads, trukst skolas, dzīve uz ielas, bērni-karavīri, mīlestības trūkums, nav audzināšanas. Bet Baznīca ir kā māte visiem bērniem. Pieaugušie ar savu bezatbildību abgrūtina bērnus, bet Dievs bērniem sagatavoja vietu Baznīcā.

    Pieaugušie lai atgriežas. Lai gatavo labāko pasauli bērniem. Bet sākumā lai lūdzas, lai viņu dzīvē Jēzus būtu Dievs un Kungs.