Par svēto Misi

    Šodien sv. Misē es runāju par svēto Misi, par tās diviem momentiem. Pirmais - konsekrācija. Tās laiks nav paredzēts kādām lūgšanām, kādām meklēšanām lūgšanu grāmatiņā, kādiem citiem žestiem, trokšņiem utml. lietām. Šajā brīdī nāk pie mums Jēzus. Un vajag Viņu satikt. Tas nenotiek tad, kad cilvēks kopā ar priesteri, pat ātrāk, lasa konsekrācijas vārdus, vai meklē citas lūgšanas, vai skatās zeme. Vajag skatīties uz augšu, uz konsekrēto Hostiju. Ar ticības acīm redzēsim Jēzu kristu, dzīvo Dievu. Un nepieciešams ir klusums, jo nāk Dievs. Katrs cits elements šajā brīdī tikai traucē. Tā es domāju.

    Otrā lieta - svētā Komūnija. Jēzus kristus Miesu var svētajā Komūnijā var pieņemt tas, kam nav smaga grēka un kas ir sagatavots tam un citiem sakramentiem (caur katehēzēm, svētdienas skolu). Nezin no kurienes parādījās tradīcija, ka cilvēki nāk ne lai pieņemtu Jēzus Kristus Miesu, bet lai saņemtu svētību. Bet tāda rita sv. Mises laikā nav. Bērniem drīkst. Viņi vienmēr var saņemt svētību. Bet pieaugušiem nevajag meklēt kaut ko citu, bet grēksūdzes sakramentu. Un ja vajag, tad arī sarunu ar priesteri, lai ātrāk uzlabotu savu dzīvi un varētu pieņemt Jēzu Kristu svētajā Komūnijā. Izdomāt kaut ko citu, kam nekādas jēgas, bet palaist garām pašu Dievu, nav labi, jūs saprotāt.