Dievs dod cilvēkam konkrēto ātrumu.

    Es saplānoju, ka šodien visu dienu strādāšu pagalmā. Jo vajag zāģēt un skaldīt malku un pēc tam to nēsāt mājās. Bet Dievam arī ir savi plāni. Tāpēc no rīta man bija dažas tikšanās un sarunas. Pēc tam vajadzēja iet uz pastu, brāļi un māsas Kristū no Rīgas sv. Alberta Lielā draudzes atsūtīja man mazo paciņu. Ja es jau biju centrā, tad vajadzēja iet uz domi ar dažiem jautājumiem. Pēc tam vēl citas sarunas. Starp citām arī saruna par to, kā izremontēt kāpnes pie baznīcas dārza mūra vārtiņiem.

    Tādā veidā pēcpusdienā strādāju tikai vienu stundu. Pēc tam sv. Mise par kādu nomirušo pazīstamo cilvēku no Rīgas, lūgšanas, un vēl otra stunda darbā līdz naktij.

    Es redzu, kā centīgi un dedzīgi kalpo un strādā misionāri. Dievs viņiem palīdz. Bet arī Viņš dot robežas šim ātrumam, jo taču ir ģimene un citi realitātes elementi, kuri jāņem vērā, jo taču tas ir (kā piem. ģimene) vinu aicinājums un ne par cik nedrīkst to aizvietot pat ar visbrīnišķīgākajām lietām.