Parunāsim par distanci?

    Es nemēģināšu pateikt uz reiz kādu definiciju, kaut gan tā būtu ļoti gudri... nu nē, šeit būs drusciņ brīvāk.

    Kas tad ir šī distance?

    Piemēram cilvēks ir kādā komandā, kādā grupā. Cilvēki bieži pulcējas, kaut ko dara, lemj, runā savā starpā, gatavo kādus plānus, pieņem vienu un to pēc iespējas dara. Bet, teiksim, ja neviens grupā neņem vērā to, ko šis cilvēks runā, ko viņš grib un kādu plānu grib, vienmēr citi uzvar, ko darīt? Var cīnīties, zaudēt spēkus diskusijās, mēģināt pārliecināt līdzdarbiniekus uz saviem plāniem. Varbūt sākumā tā tas notiek. Bet pēc pāris mēģinājumiem cilvēks redz, ka viņš šajā cīņā ir zaudējis. Un tad ir divi ceļi: vai pārdzīvot, ka neizdevās, vai paskatīties tā kā no tālienes uz šo grupu, uz šo komandu. Kad kāds paskatīsies uz konkrētu grupu no tālienes, uz grupu, kurā viņš piedalās, mēģinās saprast attiecības starp cilvēkiem grupā un starp viņiem un ārpasauli, tad varbūt sapratīs šīs grupas īsto dabu un mērķus.

    Un tā, pieredzē, rodas distance. Tad distances nepieciešams elements ir skatīties uz realitātes elementiem un uz attiecībām starp tiem. Distance palīdz cilvēkam atbrīvoties no maldiem, vai vienkārši tos nepieņemt.

    Pēc tam cilvēka dzīvē ir nākama grupa, komanda, koleģu loks. Un no jauna jāmeklē komandas mērķis, vai, ja ir, tad līdzekļus, lai to izpildītu. Pēc kāda laika atklājas attiecības starp līdzbiedriem, kādi citi mērķi, cīņas un pārbaudījumi. Atklājas arī grupas īstais raksturs, kas var vest uz mērķa pildīšanu, bet var arī to bremzēt un neatļauj, lai to beigu beigās izpildītu. Tad cilvēkā rodās domā, lai atstātu dedzību, lai ieliktu stāstu par pirmatnējo mērķi starp pasaku grāmatām un atrast savu vietu, lai normāli funkcionētu šajā pasaulē, jo "pasaule jau tāda ir".

    Bet ja cilvēks jau drusciņ iemācījies skatīties uz visu ar distanci, tad negrib zaudēt šo pirmatnējo mērķi un apstākļos tādos, kādi tie ir, pilda šo mērķi, kaut gan nebūtu nekādas perspektīves, ka tas kam derēs un palīdzēs.

    Šī skatīšana no tālienes nenozīmē, ka cilvēks neko nepārdzīvo, ka ir auksts, kā ledus. Distance sargā cilvēku no tādas situācijas, kurā viņš staigātu rinķī, kurā viņš būtu atkarīgs.

    Un pēc tam cilvēks ir citā komandā, kurā viņam ir galvenais vārds un vajag arī padzilināt distanci uz sevi, uz savām jūtām, emocijām, uz saviem trūkumiem, uz saviem talantiem.
    Nebaidieties, tā nav nekāda psiholoģizācija. Distancē vissvarīgākā lieta, vissvarīgākais elements ir dzīvot Dieva žēlastībā, dzīvot ar tādu domu, lai nekad nezaudētu vienotību ar Dievu. Tas ir distances, par kuru es augšā rakstīju, galvenais elements. Tas nozīmē arī, ka distance tā ir spēja pareizi mērīt realitātes elementus, redzēt lietu mēru un nemērīt pēc sevis, jo tad cilveku aprīs skaudība.

    Aklāt to, ka pats Dievs aicina cilvēku un līdzdarbojas cieši ar viņu ceļā uz pestīšanu, tas nozīmē atklāt arī pareizo distanci uz sevi, uz ārējo pasauli, uz to, kas jau bija un nezina, ko ar to darīt. Bet lūk distance: "Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi".