Būtiska lūgšanas funkcija

    Vakar vakarā mēģināju rakstīt ziņu blogā, bet nesanāca, jo vajadzēja izslēgt internētu. Lija lietus, skaļi pērkoņi un zibeņi. Neizdevās neko uzrakstīt. Bet šodien ne par laiku.

    Kad sprediķos un sarunās runāju pats, vai klausos, kā citi runā par lūgšanu, tad domāju, kā izskatās lūgšanas mirklis. Tas nozīmē, ka kad cilvēks grib palūgties par mirušo, lai viņš ātrāk no šķīstītāvas ieietu Debesu Valstībā, tad nevar sūtīt viņam lūgšanu tā, kā piemēram dāvanu pa pastu. Jo lūgšana nav lieta, kuru tā vienkārši var sūtīt. Iekams pabeigšu šo domu, es gribu parādīt piemēru no dzīves, tādu piemēru, kad lūgšana, man šķiet ir neiespējama.

    Nesen runāju ar divām kundzēm. Atklājās, ka viņas garīgās lietās negrib iedziļināties. Viņas nav ieinteresētas tādās lietās. Kāpēc? Jo grib visam pieskarties tikai tā pavirši. Baudīt laimi, mīlestību, mieru, bet sevišķi pieņemt visu no tiem, kas runā par laimi, mīlestību, mieru. Bez nekādas vajadzības to pārbaudīt. Tā protams ir katastrofa. Un no tā vajag atgriezties. Jo ātrāk, jo labāk.

    Tagad atgriežamies lūgšanai. Lūgšanas pamats, sākums un varenība nav atkarīga no cilvēka. Jo tas viss ir Dievā. Tad lai lūgtos, vajag atgriezties. Ja nē, tad lūgšana ir bez augļiem, tā ir slikta un nepareiza lūgšana, kad cilvēks grib lūgties bez Dieva, bez kontakta ar Dievu. Kā cilvēks var lūgties, ja nemeklē Dieva gribu? Taču lūgšana tā ir jāvārds Dieva gribai cilvēka dzīvē. Tad lūgšana ir gan Dieva gribas meklēšana, gan tās pildīšanas sākums. Jā ir pat smagi grēki un kaut gan nezinu, kā būtu sarežģīta cilvēka situācija, ir iespēja atgriezties. Kur? Baznīcā!