Lūdzies uz Svēto Garu un lasi Bībeli!

    Nesen daži cilvēki rakstīja internetā īsus tekstus par kādu kopienu Romas katoļu Baznīcā. Es ātri sapratu, ka viņi varbūt zina dažus cilvēkus, kuri tur bija un kuri nav vislabākais piemērs, bet vairāk neko drošo nezina. Tad es aicināju viņus uz katehēzēm, bet atteicās, jo viņiem kopiena nav vajadzīga.

    Es šodien nerunāšu par kopienu, bet par aicinājumu. Lūk, cilvēka aicinājumu uz kādu pasakumu vienmēr var atmest vai pieņemt, kaut gan vienmēr jācenšas meklēt lielāko labumu. Bet ja Dievs aicina? Ja Dievs aicina, tad vienmēr uz lielāko labumu. Visi Dieva aicinājumi, saucieni mūsu sirdīs atrodas vienā vispārējā aicinājumā:

    Kā paklausības bērni neļaujieties iekārēm, kurām agrāk ļāvāties nezināšanas dēļ, bet, tāpat kā jūsu Aicinātājs ir svēts, topiet arī jūs svēti visās savas dzīves gaitās! Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu Svēts  (1. Pētera, 1, 14-16).

    Šie vārdi no svētā Pētera pirmās vēstules skanēja dažās valodās svētā Pētera laukumā Vatikanā Ģenerālās Audiences sākumā (trešdien). Un jau katehēzes sākumā Pāvests pasvītroja, ka pēc II Vatikana koncila mācības visiem kristiešiem ir vienāds aicinājums: svētums. Un uzreiz Francisks jautā, kas ir šis aicinājums un kā to izpildīt? Un atklāj, ka svētumu neviens sev nedos, jo svētums ir Dieva dāvana! Tas notiek tad, kad Jēzus mūs ņem pie sevis un mēs esam ietērpti Viņā. Jēzus iemīlēja Baznīcu un par to atdeva pats sevi, lai mūs svētdarītu. Tāpēc svētums ir visskaistākais Baznīcas vaigs - atklāt sevi vienotībā ar Dievu, Viņa dzīves un mīlestības pilnībā.

    Svētums nav privilēģijs tikai nedaudziem, svētums ir katram kristietim. Ne tikai bīskapiem, vai priesteriem, bet visiem. Svētums nenozīmē, ka cilvēks aizvērs acis un par kaut ko domās mierā, bet svētums ir ļoti dziļa ieskatīšanās Dievā mūsu ikdienīšķajā dzīvē. Tieši parasto darbu starpā esam aicināti kļūt par svētajiem. Laulībā, ģimenē, darbā - katrā vietā un laikā jābūt atvērtam uz Dieva žēlastību, kas mūsos strādā. Kā vecāki un kā vecvecāki arī, kā katehētes un kā audzinātājas. Jākļūst redzama zīme, Dieva klātbūtnes zīme mūsu dzīvē. Nezaudējiet drosmi ejot pa šo ceļu!  - aicināja Pāvests.

    Un sirdsapziņas izmeklēšana: Kā līdz šim mēs atbildējām uz šo aicinājumu uz svētumu? Svētums nav smags, jo tā ir priecīgā piedalīšanās Kristus mīlestībā. Mīlestības dāvana tiem, kuri ir blakus. Ir mazi soli uz svētumu: palīdzēt kādam nēsāt somu, izklausīties kādu, skaitīt rožukroni, tas ir  ceļš uz svētumu. Kalpot viens otram ar dāvanu, kuru katrs saņēma, tas ir aicinājums uz svētumu. Ceļu uz svētumu neviens nemēro viens pats atsevišķi, bet mēs kopā vienā iemīlētā Kristus Miesā - Baznīcā.

    Lūgsimies uz Svēto Garu, lai mēs varētu īstenot savā dzīvē un savu kopienu dzīvē Evaņģēliju, lai mēs varētu redzēt Tas bagātību un ka mēs esam aicināti dzīvot pēc Tā lielajā priekā. Jo tikai tad mūsu dzīve būs liecība citiem.

Kā Dievs ir Dievs?

    Šodien biju Rēzeknē pēc oblatēm (koļadas). Atpakaļceļā paņēmu uz autostopu kādu veco vīrieti. Ziniet, viņš nerunāja par politiķiem, par to, cik ir slikti, nerunāja, ka nav naudas vai autobusa un viņam jābrauc uz veikalu ar autostopu. Viņš nerunāja par veselību un slimībām, nerunāja, cik skaista ir Rēzekne un cik ir laimīgs, ka uzbūvēja GARSu. Viņš nerunāja, ka nav spēka, lai apstrādātu zemi. Nē, par tādām lietām viņš nerunāja.

    -Es redzu, ka Jūs esat ticīgs cilvēks. - Viņš ieraudzīja, ka es pārkrustījos. Un turpināja: Es esmu daļēji ticīgs, daļēji neticīgs.

    -Tad uz kādām lietām - es pajautāju - Jūs ticāt un uz kādām Jūs neticāt?

    -Es dzirdēju - runāja večuks - ka ebrejiem bija leģendes par Mesiju. Ka atnāks Mesija. Un dzirdēju, ka viņš esot atnācis. Bet nesaprotu, kā tas notiktu, jo taču viņš ir Dievs. Kā pavisam Dievs ir Dievs? Kā Dievs ir Dievs?

    Tagad es sāku viņam stāstīt par Bībeli, par Veco un Jauno Derību, ka tā esot Dieva stāsts par sevi un pasauli. Tā ir Dieva vēstule mums, Viņa bērniem, tā ir Dieva Atklāsme. Un tā es viņam stāstīju par dažādām ticības lietām, par sirdsapziņu, par patiesību.

    Tā ātri atnāca laiks atvadīties, atvadīties no cilvēka Abrahāma gados, kam galvēnā problēma dzīvē palika domāt par šo vislielāko noslēpumu: Kā Dievs ir Dievs?

    Apkārt pasaulē cīnās lielvalstīs un mazās valstis, cilvēkus baro ar propagandi, būvē sev pieminēkļus, veido kultūru lielās jaunās ēkās, atņem īpašumus, cilvēks pārvērtas nomadā un meklē sev un ģimenei dzīves vietu tā, kā Abrahāma laikos. Bet tad pie Abrahāma atnāca Dievs, patiess Dievs, un Abrahāms ieticēja Dievam un kļuva taisnīgs. Apkārt cilvēki un tautas taisīja sev dievekļus. Bet pie Abrahāma atnāca šis viens vienīgais, patiess Dievs.

    Mums ir Abrahāma ticība un dzīvojam no ticības, ja tikai darbi par to liecina. Tāpēc lūgsim Svēto Garu, lai mēs tieši tā dzīvotu, nevis pēc miesas, bet pēc gara. Kā Dievs ir Dievs? - šeit virs zemes nekad nezināsim, jo tā ir patiesība un noslēpums, kurā dzīvosim visu mūžību.

    Kungs, lūdzu, nepaej garām, paliec šodien pie manis.

*  *  *

 Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

Lūgšana par misionāriem

Slavēts esi Dievs,

par Tavu misionāru liecību.

Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,

lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni

dotos uz nepazīstamu zemi 

sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem.

Slavēts esi Dievs,

par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,

caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.

Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.

Liec Kungs, lai šī Baznīca,

apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu.

Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,

kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.

Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

Kāpēc priesteri runā mierīgus sprediķus?

    Pirms brīža zvanīja kāds priesteris un teica, ka jau ir oblates, ka uz šo vai šo vietu varēs braukt, paņemt, samaksāt, atvest un... sākt iepakot. Padomājiet, ja priesteris sēž dažas stundas katru dienu un ieliek vienu oblati, vai divas oblates mazā iepakojumā, un pēc tam ņem nākamo oblati, un nākamo un tā dažas stundas, tad vai viņš runās enerģiskus sprediķus? Diez vai. Protāms, ka mierīgus.

    Bet vai obligāti ir jārunā enerģiskie sprediķi? Protāms, ka ne. Arī tāpēc, ka enerģiskie nenozīmē interesantie. Bet vēl vairāk tāpēc, ka priesteris necenšas pievērst cilvēku uzmanību sev. Jo cilvēks atnāca uz baznīcu uz svēto Misi nevis priestera dēļ, bet lai satiktos ar Jēzu Kristu.

    Citas ir runas citos pasakumos. Jo tur runātājs var pieminēt cilvēkus, kas jau sen aizgāja mūžībā, var pieminēt notikumus jau sen pagājušos, vai simbolus pieņemtus konkrētā cilvēku grupā. Lai atdzīvinātu saites starp cilvēkiem, runā emocjonāli un tādā veidā prasa ticību uz šīm izteiktām lietām. Uzmanīgs klausītājs var ieraudzīt šajās runās kaut ko līdzīgo ticībai, bet sevišķai, jo prasītai ticībai, ārējai ticībai, kura uzcelta uz labiem novēlējumiem. Tas viss kopā saucas propagande, kura ir kā aizkars, lai neredzētu un nesaprastu realitāti. Propagande, kas emocjonāli padod cilvēkus savam saturam, ir kā mašīna, kas brauc bez gaismām. Ja mašīna ir krāvu mašīna, tad uzvarēs tikšanās ar citām mašīnām. Ja tā ir vieglā mašīna, tad priekšā ir tikai katastrofa.

    Tāpēc priesteri runā mierīgus sprediķus, lai viņu sludināšana nebūtu cilvēciskajā gudrībā, bet spēkā un Svētajā Garā. Tur nekāda katastrofa nedraud, jo īsta drošība ir Dievā. Un mēs to zinām.

Atnāca divi melnās drēbēs, kad es biju pats.

    Ir tādi brīži cilvēka dzīvē, kad viņam ļoti gribas zināt patiesību, atrast atbildi uz mokošo jautājumu, atrisināt kaut ko neatrisināmo. Manā dzīvē arī. Manas kalpošanas Latvijā pirmajos gados es piedalījos dažādās traģiskās situācijās, vai tādās situācijās, kuras varēja beigties traģiski. Nezinu kāpēc. Bet tā bija. Pēc kāda tāda gadījuma Slokas ielā, kad gāju atpakaļ uz māju, domāju intensīvi un atklāju skaidri, ka es gandrīz zaudēju dzīvi, bet tomēr dzīvoju. Tas nozīmē, ka Dievs man tā kā deva dzīvi no jauna, vai deva kādā nozīmē jauno dzīvi. Tā es gāju iegremdēts dziļās domās un jautāju: Ko Dievs grib man caur to pateikt? Tā es gāju no Slokas ielas, pa Liepājas ielu, pa Zemaišu ielu un plānoju būt mājās tikai piecas minūtes, jo vēl kādas darīšanas pilsētā, bet galvā visu laiku: Ko Dievs grib man caur to pateikt?, tieši šajā brīdī kāds zvana. Atvēru durvis, skatos - divi vīrieši melnās drēbēs. Un sāka kaut ko runāt krieviski. Tas bija laiks, kad gandrīz nerunāju krieviski. Bet dzirdēju, ka viņi savā starpā runā poliski. Tad varbūt runāsim poļu valodā? es teicu poliski. Viņi atbildēja, ka meklējot priesteri. Lūk, es esmu. teicu. Mēs esam sūtīti pie tevis, lai tev pateiktu trīs vārdus: Jēzus tevi mīl! Es vēl nezināju par viņiem neko (tikai to, ka esot poļu priesteri), bet šie divi liecinieki man atbildēja uz manu jautājumu, par kuru zināja tikai Dievs: Jēzus mani mīl! Pēc tam sarunā atklājās, ka viņi ir Neokatehumenālajā Ceļā un piedalījās tādās rekolekcijās Svētajā Zemē (600 priesteri!). Un bīskapi viņus sūtīja pa diviem uz Eiropas pilsētām, lai meklētu priesterus un lai viņiem pateiktu šos trīs vārdus: Jēzus tevi mīl! Šie divi atrada arī mani šajā skaistajā dienā, šajā laikā, šajās piecās minūtēs.

    Ja Tu domā, ka Dievs par Tevi nedomā, tad lasi šo tekstu otro reizi. Ja Tu tālāk domā, ka Dievs Tevi nedzird, tad lasi otro un trešo reizi. Vai labāk - lasi Evaņģēliju, piemēram var nopirkt Mieram tuvu, tad zināsi, ka Dievs Tevi vada (vēlas vadīt) katru dienu. Un ja Tu dzirdi vienu vārdu par Dievu, Tu arī vari runāt par Viņu un liecināt par savu ticību. Šie daži vārdi par Dievu ir kā mazi pilieni salīdzinājumā ar bezgala okeānu, ar pašu Dievu, Vienu Trijās Personās. Pietiek atbraukt no Rīgas, vai no Gulbenes uz Viļaku un... pusstundas saruna par Dievu ir kā mirklis, kurā cilvēki vēl gandrīz neko nepateica par Dievu. Divas māsas Kristū atbrauca šodien pasūtīt svētās Mises un zvanīja pie durvīm vislabākajā laikā:) Pēc pusstundas es jau nebūtu mājās... Tā Dievs visu plāno savā Apredzībā, jo katrs cilvēks slāpst pēc Dieva vārda.

Ko es turu sejfā?

    Vakar divpadsmitos tā, kā parasti Vatikanā svētdienās, bija lūgšana Kunga Eņgelis ar svēto Tēvu Francisku. Un kā parasti pirms lūgšanas bija Pāvesta katehēze, Tā saistītā ar svētdienas Evaņģēliju virzīja mūsu skatienu uz talantiem (ļoti dārga senā monēta), uz dāvanām, kuras saņēmām no Dieva.

    Francisks skaidro, ka šis cilvēks, saimnieks no līdzības, ir pats Jēzus. Bet kalpi esam mēs. Katrs no mums saņēma kādu mantojumu no Viņa un tās nav kādas spējas, piemēram, ka mēs varām kaut ko darīt labāk un skaistāk nekā citi. Tas ir mantojums saistīts ar Baznīcu: saņēmām Dieva Vārdu, Euharistiju, citus sakramentus (es domāju, ka šeit mēs varētu daudz uzrakstīt, kas ir mūsu ticības "bagažā").

    Divi kalpi laida tos darbā un nopelnīja vēl citus talantus. Bet viens apraka zemē sava Kunga talantu. Un Pāvests jautā: Vai Jēzus grib, lai mēs savu ticību turētu sejfā?

    Vienmēr un katrā vietā ir iespēja dot liecību par savu ticību, par savu mīlestību, par cerību, par Jēzu Kristu. Pāvests mūs aicina lasīt Evaņģēliju un meditēt, un pārdomāt, un redzēt šo bagātību, kuru Dievs mums ir devis. Un kas jādara, lai šis vārds augtu arī mūsu tuviniekos. Nedrīkst to turēt sejfā. Katrs saņēma tieši tādu dāvanu un tādā veidā, atbilstoši savam spējām. Un viena vēl lieta, viens pamats: Dievs paļaujas uz visiem, bez atšķirības. Palīdzēsim Viņam!

    Lai mums palīdz Marija, Dieva Māte, kas pieņēma visskaitāko Dāvanu, Pašu Dieva Dēlu un nepaslēpa To, bet deva pasaulei.

    Jā, jā, jau ļoti sen svētais Francisks līdzīgi runāja...

    Nedrīkst padoties bailēm un tādā veidā paslēpt savu ticību sejfā. Saki, ar cik cilvēkiem Tu esi runājis par Jēzu, cik cilvēkiem Tu esi devis tavas ticības prieku? Ja nē, tad paņem atslēgas, pārkrusties un atvēr sejfu, lai tava ticība varētu dzīvot Baznīcā, Dieva gaismā :)

Kas ir nepieciešams ganiem?

    Kad tikai ir iespēja klausos Pāvesta Franciska katehēzes un sprediķus. Arī pirms pāris dienām, trešdien, runāja par to, kas ir vajadzīgs Baznīcas ganiem, lai varētu autentiski un auglīgi kalpot.

    Sākumā citēsim fragmentu no sv. Pāvila vēstules Titam, jo starp citiem Pāvests smēla no turienes:

   Bīskapam ir jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, (...) lai ir viesmīlīgs, tāds, kas mīl visu labo, lai ir apdomīgs, taisnīgs, svēts un savaldīgs. 

    Francisks sauca to par alfabetu, katras kalpošanas principiem. Protāms, sv. Pāvila vēstulēs ir aprakstīti garīgas dzīves un ticības principi, bet lūk cik ļoti svarīgas ir tādas cilvēciskas īpatnības, kā viesmīlība, mīlēt visu labo, savaldība. Jo kā var kalpot un patiesi liecināt un mācīt ar prieku, ja gans nezinātu šos principus?

    Tālāk, Pāvests atgadina, ka katram bīskapam, priesterim un diakonam ir jāatdzīvina šī dāvana, kuru saņēma no Dieva. Kļūt par ganu un pildīt tā lomu - tā ir dāvana. Priesteris kļuva par priesteri ne tāpēc, ka ir gudrāks, nekā citi, bet tā ir Dieva dāvana Viņa tautai, Baznīcai. Gans, kas to saprot, nekad nedzīvos kā kungs un valdnieks pāri citiem, jo viņu pašu apdāvina Dieva mīlestība un žēlsirdība.

    Tāpēc gans vienmēr mācīsies, nepaļaujsies uz sevi pašu vien, jo tieši redzēs sevi pašu kā pirmo, kuram ir vajadzīga Dieva žēlsirdība. Un kaut gan ir atbildīgs par ticību, ieklausīsies tajā, ko stāstā cilvēki.

    Lūk, arī man daudz jāmācās no citiem, kā piemēram no māsas Annas, kas brauka ar autostopu un runā ar svešiem cilvēkiem, lai macītos :)

    Tādā veidā gani mācīsies dalīties ar citiem, mācīsies līdzatbildību un arī vienotību. Bet tam visam pa priekšu jāiet lūgšanai...

*   *   *

  Šeit, lūk, pārtulkota lūgšana par misjonāriem. Liels paldies brālim Gžegožam un brālim Jānim :)

Lūgšana par misionāriem

Slavēts esi Dievs,

par Tavu misionāru liecību.

Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,

lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni

dotos uz nepazīstamu zemi 

sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem.

Slavēts esi Dievs,

par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,

caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.

Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.

Liec Kungs, lai šī Baznīca,

apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu.

Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,

kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.

Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

 *   *   *

     Jau par vienu misjonāru kāds lūdzas. Pateikšu tikai, ka viņa vārds ir Mariušs un kalpo Gabonā, uz paša ekvatora! Misjonāru ir ļoti ļoti daudz, tāpēc aicinu pievienoties akcijai LPM (Lūdzies Par Misjonāru!). Tad katrs saņems "savu" misjonāru. Pietiek vienīgi sūtīt kādus savus datus uz manu epastu, es - brālim Gžegožam un viņš atpakaļ misjonāra vārdu.

Vai dzīvē mēs redzam Dieva plānus?

    2500 km, nogurums, saaukstēšanās, tikšanās un darīšanas, bet tagad jau atpakaļ Viļakā un drusciņ paspēju atpūsties.

    Sākumā liels paldies t. Jānim no Olaines, bez kura LIELAS palīdzības šī nedēļa nebūtu tik brīnišķīga un arī vieglāka.

    LIELS paldies t. Jāņa Ģimenei un mājai - pirmajai draudzīgajai mājai aiz robežas.

    LIELS paldies priesteriem Feliksam un Ivaram, kas mani aizvietoja.

    LIELS paldies t. Boguslavam, Olaines prāvestam, ka tik laipni mani uzņēma.

    LIELS paldies manai Ģimenei un visiem citiem labas gribas cilvēkiem.

    LIELS paldies visiem priesteriem, pie kuriem baznīcās svinējām svēto Misi.

    LIELS paldies Jums, mani Mīļie, par izturību, bet es šajās dienās rakstīt nevarēju un kādu brīvu laiku vajadzēja veltīt atpūtai.

    Es nerakstīšu par policiju, kuru Polijā 11. novembrī varēja redzēt gandrīz visur un policisti kontrolēja ceļotājus, mūs arī dažas reizes.

    Mēs tur braucām savās darīšanās un ar Dieva un labās gribas cilvēku palīdzību tas viss tika izdarīts. Lai Dievs visiem simtkārtīgi aizmaksā :) Manas darīšanas bija saistītās ar (es ceru) nākamas misjonāru ekipas atbraukšanu un kalpošanu Viļakā :)

    Aha, sveicieni Annai (māsai Annai), kuru paņēmu autostopā. Jā, jā, cilvēks. tieši cilvēks veido kultūru, tāpēc cilvēks ir lielāks nekā visaugstākā un viss... viss... viss... un nezinu vēl kāda viss... kultūra. Ir katrā cilvēkā tāda vieta, kas saucas sirdsapziņa, kur, cilvēka būtnes dziļumos, runā uz viņu pats Dievs. Sākumā cilvēks domā, ka tās ir tikai domas. Viena doma mani attaisno, otra - tiesā. Un tā ir. Bet lielā sirds klusumā uz cilvēka sirdi un prātu runā pats Dievs. Lai cilvēks jau nemaldītos un neveidotu sev dievus, kuru nav, Dievs sūtīja savu Dēlu un dibināja Baznīcu, kura ir... klausies, kura ir Jēzus Kristus Mistiskā Miesa. Mēs visi esam grēcinieki, bet Baznīca ir svētā, jo ir vienota ar Jēzu. Anna, es ticu, ka būs tāds laiks, ka Tu man atsūtīsi kādu skaisto vēstuli, bet pat ja nebūs vēstules, tad es ticu, ka Dievs, Kas ir Mīlestība, mīl katru savu bērnu un ja bērns meklēs, tad Viņš aicinās bērnu uz lielāko mīlestību. Citādāk nevar būt. Nav iespējams. Tu netici? Redzēsi :)

    Jā, cilvēkam ir savi plāni, bet vēl vairāk Dievam ir savi plāni! Ja es stāstītu, ko es darīju šajās dienās, ko citi darīja, tas viss būtu gandrīz nekas, ja es nepateiktu par vislielāko - par Dieva mērķi, kas man tur kādā baznīciņā jādara. Tur Dievs man ļāva parūpēties par Viņu Vissvētākajā Sakramentā, pacelt Konsekrētās Zīmes un ielikt trauciņā pie tabernakulija. Neviens šo situāciju neieraudzītu un Vissvētākais Sakraments būtu kādā stūrī negodā. Visi šie kilometri, nogurums, saaukstēšanās, tikšanās un darīšanas ir nekas salīdzinājumā ar Dieva plāniem.

    Vai Tu tici, ka Dievs tevi mīl? Nu, bet tik un tā Dievs Tevi mīl. Ļoti Ļoti Ļoti. Jo Dievs ir Mīlestība.

*   *   *

  Šeit, lūk, pārtulkota lūgšana par misjonāriem. Liels paldies brālim Gžegožam un brālim Jānim :)

Lūgšana par misionāriem

Slavēts esi Dievs,

par Tavu misionāru liecību.

Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,

lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni

dotos uz nepazīstamu zemi 

sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem.

Slavēts esi Dievs,

par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,

caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.

Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.

Liec Kungs, lai šī Baznīca,

apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu.

Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,

kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.

Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

 *   *   *

     Jau par vienu misjonāru kāds lūdzas. Pateikšu tikai, ka viņa vārds ir Mariušs un kalpo Gabonā, uz paša ekvatora! Misjonāru ir ļoti ļoti daudz, tāpēc aicinu pievienoties akcijai LPM (Lūdzies Par Misjonāru!). Tad katrs saņems "savu" misjonāru. Pietiek vienīgi sūtīt kādus savus datus uz manu epastu, es - brālim Gžegožam un viņš atpakaļ misjonāra vārdu.

 *   *   *

     Aha, vēl viena ļoti ļoti priecīga vēsts: šodien es sāku lūgties par 28. (jā, jā, divdesmit astoto) nepiedzimušo bērnu garīgajā adopcijā. Es sen sāku, tas bija svētceļojumā uz Čenstohovu. Es Tev ļoti ļoti pateicos, Dievs.

Ģimene un Dievs

    Kādreiz biju Polijā ar mašīnu un tā pēkšni nolēma atpūsties. Es neko nevarēju saprast, kas notiek. Beigu beigās atklāju, ka es esmu bezspēcīgs, ka man ir vajadzīga palīdzība. Vēl vairāk tāpēc, ka bija ziema, tuvojās nakts un tur bija tukšie lauki un... būvniecības laikums, jo tieši tur būvēja apvidceļu. Starp visām mazām un lielām krāvu mašīnām es ar savu mašīnīti biju kā neredzamais puntks, mušiņa vasaras pļāvā. Un es, kas gribēju apturēt kādu mašīnu, laikam izskatījos, kā kāds strādnieks. Un protāms neviens nereaģēja.

    Pēc tam sāku zvanīt maniem labiem draugiem, kas dzīvo 200 km radiusā, bet neviens netrākoja entusiasmā man palīdzēt: Zini, zvani draugam nr. divi, viņš tuvāk dzīvo... Zini, zvani draugam nr. trīs, viņš noteikti tev palīdzēs... Zvani draugam nr. viens, viņš taču ir specjalists!

    Pēc stundas  sāku zvanīt vistuvākai ģimenei. Ātri saņēmu vistuvākās Romas katoļu draudzes telefona numuru un šī draudze ar savu brīnišķīgo Prāvestu parūpējās par mani, deva ēst, naktsvietu, izremontēja un samaksāja par mašīnas remontu, baroja visu dienu. Un varēju tur arī labi atpūsties. Un pēc dienas ar pateicību Dievam un cilvēkiem devos tālāk ceļā.

    Tā ir ar draugiem, ka liekas, kā ir, bet kad nāk parādīt savu draudzību, tad nav. Paliek ģimene un Baznīca. Tas ir pamats. Es negribu teoretizēt un runāt par variantiem, ka piem. ģimenes nav, un cilvēks ticīgs, vai ģimene ir un neticīgais cilvēks un tā tālāk.

    Kad ģimenes cilvēks iet uz baznīcu, tad stiprinājas ģimene. Kad bazneickungs brauc pie savējiem, tad tā ir vienmēr Jēzus klātbūtnes un darbības zīme. Visas citas attiecības ir būvētas uz krustojuma, kur satiekas ģimene un Dievs. Būvēsim uz tāda pamata, būs svētuma augļi. Sv. Pāvils līdzīgi aicināja dedzīgas sievas, lai viņas caur ticības un pazemības dzīvi atvestu savus neticīgos vīrus uz ticību un Baznīcu. Sv. Monika bija tam paklausīga un... Baznīcai ir liels svētais un doktors Augustīns.

    Varbūt vēl rīt uzrakstīšu ziņu un pēc tam... apmēram nedēļa bez interneta! Huraaa!!!
    Novēlu jums svētīgo nedēļu :)

Ja cilvēks=putekļi un nauda=putekļi, tad cilvēks=nauda?

    Es domāju, ka dažreiz cilvēks kaut ko pateiks kādā konkrētā kontekstā, kaut ko nepārdomādams, un pēc tam, kad situācija mainās, bet vārdi paliek, šiem vārdiem sākas sava dzīve. Pirms pāris nedēļām rakstīju par kādu divainu cilvēku, no kura grūti bija izvilkt to, ko viņš domā par cilvēku kā tādu. Kas ir cilvēks? Beigu beigās, redzot, ka neizdosies viņam izbēgt no atbildes, teica: Cilvēks ir putekļi. Aicinu atrast šo tekstu un palasīt (man šķiet, ka virsraksts sākas ar vārdu Muļķis...), jo tur ir drusciņ par tuvāko un tālāko kontekstu.

    Vakar vakarā sēžot KuRIC-ā (ir tāda skaista un mīļa vieta Viļakā :)) un lasot Viļakas novadā avīzi atradu interviju ar rakstnieci Ingu Ābeli ("Klūgu mūks" grāmatas autore). Es neko gandrīz nezinu par rakstnieciskām lietām, bet uzdrošināšos nepiekrist konkrēti vienai izteiktai (divas reizes) domai: nauda ir putekļi. Man šķiet, ka saprotu rakstnieces domu šajā konkrētajā situācijā, bet pateikt, ka es tam piekritu pilnīgi, nepateikšu.

    Nesen rakstīju par citu cilvēku, kas arī strādāja kultūrā, bet zaudēja darbu. Šobrīd nav svarīgi zināt, kāpēc tā tas notiktu, bet šis cilvēks nepateiktu, ka nauda ir putekļi. Man šķiet, ka nevajag to skaidrot. Kad man, mežniecības studentam, nebija naudas, tad ar prieku pieņēmu darbu un divas nedēļas tīrīju pieturas divās pilsētās. Gribu piebilst, ka, protams, visu laiku domāju par žēlsirdīgo Jēzu, Kas man palīdz un visu laiku ir pie manis.

    Varbūt labāk būtu pateikt tā: Nauda man nav problēma. - nevis nauda ir putekļi, jo tas nav, teikšu, pareizi pateikts, ja cilvēkam ir darbs, nezinu - varbūt valsts darbs, brauka pa vietām, kuras pieder valstij, vai pašvaldībai, saņem regulāri algu (tas neattiecas uz šo rakstnieci, kuru nepazīstu, es negribu būt nepareizi saprasts).

    Cits rakstnieks teica, ka cilvēki neprot redzēt realitāti tādu, kāda tā ir, skaidrs, ka ar visiem saviem ierobežujumiem, jo atdala fragmentus no fragmentiem un nepieņem saites, kuras visu saista vienā. Bet es domāju, ka arī tad, kad mēģina visu redzēt kopā, redz bieži propagandi, nevis realitāti. Jo, lūk, viens, kam ir valsts darbs, runā, ka cilvēks ir putekļi. Varbūt viņam ir problēma ar cilvēcisko identitāti? Bet ja kāds runā, ka nauda ir putekļi? Pat svētais Francisks no Asīzes aicināja brāļus, lai strādātu un no sava darba (kas ir Dieva dāvana) uzturētu sevi un brāļus slimos un vecos. Un visu, ko viņš darīja, darīja paklausībā uz pāvestu un bīskapu.

    Tāpēc aicinu visus no visas sirds, lai dzīvotu pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus Evaņģēlija. Un kā mācīja visus svētais Francisks, ja kāds grib izpildīt Evaņģēliju, lai dzīvo pēc šādiem pieciem principiem: 

1. Mīlēt Dievu.
2. Mīlēt savu tuvāko.
3. Biežā grēksūdze.
4. Biežā sv. Komūnija.
5. Atgriešanās darbi.

 *  *  *

   Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)

    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM
    Brālis Gžegožs man uzrakstīja, ka tagad notiek lūgšanas par misjonāru tulkošana uz angļu valodu, lai māsai, kas Latvijā uzņēmās lūgties par misjonāru, būtu šīs lūgšanas teksts (viņa ļoti labi runā angliski). Es uzrakstīju viņam, lai pamēģina tulkot uz latviešu valodu. Redzēsim, kā būs :)

    

Gars un budžets

    Sākumā dažus vārdus par goru. Atklājās, ka gors nav gors, bet gars. Tika vienīgi "pielīmēts" burts "O" uz "A", tā vismaz ir vikipēdijā. Un otrā lieta, kāpēc tā saucas Latgales vēstniecība? Taču pie sevis neviens nebūvē vēstniecību? Bet varbūt es pa maz zinu ģeogrāfiju un Latgale ir citur un ir ļoti ļoti liela. Jo uz ekrana, kas atrodas koridorā, visu laiku "gāja" dažādu pasākumu reklāma, piemēram, no Londonas dziedās Gospelu, bet no Maskavas dejos baletu. Ak, cik lielā ir Latgale. Bet, protāms, bija kaut kas par veco mazo Latgali, par pr. Franci Trasunu. Mēs zinām, cik traģiski un netaisnīgi beidzās viņa dzīve šeit virs zemes. Bet tagad ir gars Latgales sirdī un viss būs "labi". Ir forma un virziens un nākamo Trasunu nebūs. Nebūs vajadzīgi.

    Šodien Jēzus Evaņģēlijā stāstīja par budžetu. Jā, jā, par budžetu. Šis budžets saucas Mans māceklis. Tam ir divi elementi: mantojums (krusts) un darbība (sekošana Jēzum). Ja cilvēks veido budžetu pēc savām vajadzībām un pieņem tikai vienu elementu - mantojumu, tad pēc kāda laika atmetīs to, jo ieraudzīs, ka tas nenes augļus, bet smagums ir ists un nepanesams. Un atstāj to, kā nepabeigto torni, kurā paliek tikai ieļaunojuma smaka.

    Ja cilvēks veido budžetu pēc savām vajadzībām un pienem tikai šo otro elementu - darbību, tad pēc kāda laika pametīs to sakot: Es esmu tukšs, manī nava nekāda satura, es taisu "šovu", tam visam nav jēgas. Tad viņam ir iespēja atgriezties, iet uz nomalu vietu, uz rekolekcijām, uz svētceļojumu, vai vienkārši staigāt uz baznīcu, uz sakramentiem un mācīties saprast arī krusta vajadzību. Ja nē un apzināti taisīs šo tukšo "šovu", tad darīs tā, kā karalis, kas iet pretī lielākai armijai un zina, ka nekādas cerības uz uzvaru nav, ne no cilvēkiem, jo cilvēki nemirs par "šovu", ne no Dieva, jo "šovmens" nepieņēma Jēzus zīmi un ieroci - krustu.

    Jēzus mums mācā, ka šim budžetam nedrīkst pat pieskarties tēvs un māte, un sieva, un bērni, un brāļi, un māsas, un pat mana paša dvēsele nedrīkst neko "uzlabot", "mainīt" un "remontēt" ne krustu, ne Evaņģēliju. Jo nevar pieņemt tādu iespēju, ka pēc kāda laika, kāds vai es pats, kādos apstākļos mainīšu budžetu, varbūt tikai gribēšu "padalīties" ar citiem, jo nekad šeit virs zemes nebūs tā, ka cilvēks, pat ļoti svēts, nemeklēs (pat tikai domās) iespēju atbrīvoties vai no krusta, vai no sekošanas Jēzum.

    Nekādas "filozofijas" nav ar šo budžetu un nav ko meklēt kādas noslēptas nozīmes. Ir tikai viens stabils elements - mantojums (krusts) un otrais vājšs un nestabils (sekošana Jēzum). Iepriecinājums viens - kopā ar mani iet Jēzus Kristus, stiprina Svētais Gars, es eju pie Tēva, kas ir debesīs, palīdz man Dieva Māte un svētie. Un tie, kuri nes krustu.

 *  *  *

   Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)

    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM
    Brālis Gžegožs man uzrakstīja, ka tagad notiek lūgšanas par misjonāru tulkošana uz angļu valodu, lai māsai, kas Latvijā uzņēmās lūgties par misjonāru, būtu šīs lūgšanas teksts (viņa ļoti labi runā angliski). Es uzrakstīju viņam, lai pamēģina tulkot uz latviešu valodu. Redzēsim, kā būs :)

Koki un gors

     Pirms pāris dienām es biju pirmo un vienīgo reizi gorā, Rēzeknē. Par to jau rakstīju. Tur, gorā, atrada darbu daudzi cilvēki, kuri strādā kultūras laukā. Es nepazīstu nevienu cilvēku, kas tur strādā, bet vieta ir skaista, jauna un arī viegli atrast pilsētā. Es rakstu par šo goru, jo šodien man zvanīja kāds, kas strādājā visu dzīvi kultūras laukā, bet šogad zaudēja darbu un nevar atrast jaunu. Cilvēki zaudē darbu un ar to domā, ka nav vajadzīgi, ka nav pilnvērtīgi. Ja būtu šis kultūras strādnieks jauns, brauktu varbūt uz Angliju, bet ko darīt, ja palika nedaudz gadu (bet arī ne maz, jādzīvo, jāēd) līdz pensijai?

    Kultūra tagad ir saprotama kā industrija (tā es izlasīju internetā dažādās vietās), kur ir svarīgi centri, konkursi, firmas, aģentūras, kontakti. Jābūt arī uz vilņa. Tas, kas tiek izdomāts, tiek arī pārdots. Vai ir tāds mākslinieks, kas kaut ko darītu bez pasūtījuma? Vai ne kādam konkursam? Es saprotu, ka tajā visā ir vajadzīga kāda skola, kāda fakultāte, prakse, laboratorji, reklāmas. Vai cilvēks, kas strādā pie pamatiem, lai izglītotu bērnu un jaunekli, kam nav nekāda, protāms, ofisa un aģentūras, un firmas, tiek pasargāts? Vai skolotājas no slēgtām skolām ir sargātas, vai valsts nedos viņiem darbu un algu? Varbūt nedos...

    Latvija, kā i citas valstis, nav bagāta finasēs. Ir bagāta cilvēkos. Bet cilvēkiem jādzīvo ģimenēs. Ar ģimenēm jāiet uz baznīcu. Baznīcā jāiemācās normas, pēc kuram jādzīvo. Ja katru gadu 2000 bērnus atņem ģimenēm, jo tās neizpildīja kādas valsts normas, tad uz kurieni mēs ejam? Pēc kāda laika ģimene būs retums, ticīgais baznīcā jau ir retums, varbūt vajadzētu pieņemt (vai jau tas nav joks?), ka esam nabaga valsts un nedzīvosim pēc izdomātām (nezinu kur?) normām, bet pēc savām normām. Vai tas ir iespējams? Vai nē? Vai visi jau ir pilnīgi egoisti? Vai Latvija ir tikai bagātiem (es neesmu pret bagātiem un priecājos, ka tādi ir), tas nozīmē, ka pret nabadzīgiem?

    Diemžēl par kokiem nepaspēju, jo diena beidzās :)

 *  *  *

   Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)

    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM
    Brālis Gžegožs man uzrakstīja, ka tagad notiek lūgšanas par misjonāru tulkošana uz angļu valodu, lai māsai, kas Latvijā uzņēmās lūgties par misjonāru, būtu šīs lūgšanas teksts (viņa ļoti labi runā angliski). Es uzrakstīju viņam, lai pamēģina tulkot uz latviešu valodu. Redzēsim, kā būs :)

Mazais cirslis un ziloņi

    Palasīju dažas lietas internetā. Tās bija ļoti ļoti gudras lietas. Par to, cik skaista ir pasaule, cik vērtīga ir pasaule un tajā cilvēks, kādas milzīgi lielas un skaistas skolas būvē, kādi gudri skolnieki un studenti tajās mācīsies, cik brīnišķīgie līderi staigās pa visu Latviju, cik lielas lietas notiek pasaulē, Latvijas valsts var palīdzēt citām valstīm, daudz laimīgo un daudz nelaimīgo, nedrīkst domāt citādāk, jāiet uz priekšu kopā kopā, brīnišķīgie projekti, nopietni un droši, Rietumu civilizācija, procesi un procesi, un procesi, zīmogi, atļaujas, certifikāti, autoritātes, vienīgais attīstības ceļš, draudzība ar dabu, bērnu tiesības, ģimene ir slikta...

    Es skatos uz savu blogu, kā mazais cirslis uz savu dārziņu un nopūtu: Labi, ka vēl ir, ka lieli ziloņi to neieraudzīja un neuzrakstīja kādu jaunu likumu. Kādu? Piemēram: nevar rakstīt blogu. Ja tu gribi rakstīt blogu, tev vajag pabeigt blogeru fakultāti universitātē, jāizlasa 2015 grāmatas, jāsaliek 1945 eksamenus, jāstrādā 2 gadus arhīvā, 5 gadus biblitēkā, katru gadu jāraksta bloga projektu, jāsalasa zīmogi, paraksti, jāpiedalās blogeru arodbiedrībā, jāpiedalās gājienos u.t.t. un tad tu varēsi sākt blogu, bet katru tekstu pirms publicēšanas jānes uz novada izglitības direktoru, lai saņemtu pēc nedēļas atļauju pēc "uzlabošanas"...

    Vai man drīkst rakstīt blogu? Kāpēc šis blogs? Lūk, viena no atbildēm (jo iemesli ir daži, nevis viens) ir šāda: Kur tikai ir cilvēki, priesteris grib sludināt Labo Vēsti, Evaņģēliju, par Jēzu Kristu, Kas ir vienīgais Pestītājs, Kas atbrīvo ticīgo cilvēku no grēka verdzības, no bailēm, no sistēmām, kas nicina cilvēka cieņu. Uz cilvēku, uz personu, jārunā nevis ar gudriem vārdiem, bet ar vārdiem, kuros ir Dieva spēks. Tikai tad, kad sludināšana ir ar sāli, rodas ticība. No klausīšanās rodas ticība. Jāsludina Dieva vārds dzīvē, cilvēkā vidē, tas nozīmē arī internetā un tajā mazā fragmentiņā, kas saucās "blogosfēra".

    Es saprotu, ka esmu šeit vajadzīgs un man ir liels prieks, ka iegājāt pie manis jau 1089 reizes! Es nerakstu ciparu dēļ, bet lai jums pateiktu dažus vārdus par Jēzu Kristu. Skatiens uz pasauli un... rodas bailes un nedrošība. Skatiens uz Jēzu un... rodas miers, prieks, cerība, dedzība, brālība, atvēras sirds, taisās plāni, parādas Dieva žēlastības darbi :)

*  *  *

   Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)

    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM
    Brālis Gžegožs man uzrakstīja, ka tagad notiek lūgšanas par misjonāru tulkošana uz angļu valodu, lai māsai, kas Latvijā uzņēmās lūgties par misjonāru, būtu šīs lūgšanas teksts (viņa ļoti labi runā angliski). Es uzrakstīju viņam, lai pamēģina tulkot uz latviešu valodu. Redzēsim, kā būs :)

Vai tu gribi satikties ar savējiem šķīstītavā?

    Šodien bija (vēl drusciņ palika) Visu ticīgo mirušo piemiņas diena. Mēs lūdzamies par mūsu tuviniekiem, kuri jau ir mūžībā. Apmeklējām kapsētas, piedalījāmies svētajā Misē, pieņēmām sv. Komūniju par mirušajiem un skaitījām visas vajadzīgas lūgšanas, lai upurētu dvēselēm šķīstītavā pilnas atlaidas. Tāda sevīšķā iespēja ir līdz 8. novembrim. Padomājiet, vai būtu labi un skaisti, vai ne, ja mēs pēc nāves satiktos ar mūsu radiniekiem, draugiem, labdariem šķīstītavā? Vai mēs visi nepriecātos, ka esam pestīti, tikai vajag drusciņ pamocīties šeit? Un pēc tam visu mūžību Debesu Valstība! Es domāju, ka tur mēs nedzirdētu labdien! bet kādu citu teikumu, vai jautājumu: Ko tu esi darījis, lai man palīdzētu ieiet ātrāk Debesu Valstībā? Es visus šos garus 50 gadus, kurus es jau esmu mūžībā, gaidu un prātā man ir viena vienīga domā - "kad mani MĪĻIE uz zemes beigu beigās noskaitīs šos lūgšanas šo vienu vienīgo reizi, lai es saņemtu pilnas atlaidas un ieietu Debesu Valstībā?" Ja nē, tad kopā sēdēsim šķīstītavā un tikai skaitīsim tos, kuri pirms mums simtiem miljoniem ieies Dieva Valstībā...

    Tagad man jau jāiet sagatavoties rīta braukšanai uz Aglonu. Svētīgo nedēļu!

Negatīva selekcija un pozitīva selekcija

    Ļoti ļoti sen, pirms iestāšanos kapucīnu ordenī, biju kopā ar koleģiem pie kāda ļoti ļoti bagāta un ietekmīga cilvēka. Viss bija sagatavots, garšīgas pusdienas un arī brīnišķīgs saulains laiks. Mierīga salda saruna līdz brīdim, kad atklājās, ka es nedzeršu alkoholu. Tad mūsu saimnieks pateica kaut ko īsi un mierīgi. No šiem vārdiem sapratu, ka šajā firmā strādāt nestrādāšu.

    Es ļoti labi sapratu saimnieku, jo tad, kad viņš attīstīs savu firmu un kopā ar to, vienlaikus, varu, tādi neatkarīgi (jo nedzer) cilvēki nav vajadzīgi. Cilvēks, kas nedzer, kaut ko tomēr dara. Vismaz domā. Tā ir tāda negatīva selekcija, lai vairāk man būtu, nevis lai vairāk es būtu. Pēc svētā Jāņa Pāvila II vārdiem vajag tā dzīvot, lai vairāk es būtu, nevis lai vairāk man būtu. No filmas par Karolu Voitilu (Karol Wojtyła) es atceros tādus vārdus, kurus jauneklis Karols izlasīja no sv. Jāņa no Krusta grāmatas: Piedalies tajā, kas ir, bet nepiedalies tajā, kā nav.

    Es domāju, ka katrs cilvēks (ak cik tas viss, visas mūsu problēmas ir cilvēciskas, līdzīgas, ka var lietot tādu jēdzienu: katrs cilvēks) atrodas bieži vai reti tādā situācijā, kurā nolēm: es gribu būt vai es gribu, lai man būtu. Atbilde uz šo jautājumu, kaut gan notiktu sirds dziļumos un slepenībā, prasīs nākamas tādas pašas atbildes. Pēc tam tas, kas hierarhijā ir augstāk, nejautās, bet vienīgi prasīs paklausību. Viens mirklis, viens šaubu mirklis dažreiz pietiek, lai zaudētu savu vietu kādā hierarhijā.

    Tās nav nekādas teorijas, tukšas un nesaistītas ar dzīvi. Jo ar ļaunumu nedrīkst ieiet dialogā, dialogs ir tur, kur ir mīlestība, kur ir Dievs, Dieva Māte, svētie un eņģeļi. Ļoti labi to rāda, tieši šo jautājumu, viens vārds, kas divās valodās pieņēma pavisam citu nozīmi (protāms arī skan citādāk): latviešu valodā vārds lūgties ir pilnīgi saistīts ar dialogu, divu personu dialogu, no kuriem vienai ir vajadzīga palīdzība un to ar paļāvību viņa lūdz otro personu, kas jau ir Debesīs, vai Personu (pašu Dievu). Poļu valodā vārds łudzić się (ha ha pat nemēģiniet to izrunāt) nozīmē, ka cilvēkam ir tukšas cerības, ilūzijas, bet cilvēks negrib to saprast un pieņemt patiesību, kura varbūt ir grūta, bet nes cerību.

    Iziet no ilūzijām, no fantāzijām, atvērties uz patiesību, tā ir līdzdarbošanās ar Dievu. Tā ir pozitīva selekcija - mācīties pieņemt to, kas mani vairāk padotu Dievam, lai es vairāk būtu tajā, kas ir. Un lai es katrā situacijā pasargātos no piedalīšanos tajā, kā nav. Kas ir nekas. Šeit ir ļoti ļoti liela loma un nepieciešamība Dieva žēlastībai mūsu dzīvē.

Vai tu zini, kā priekšā tu esi?

    Dažus vārdus par vakardienu. Vakar vakarā es biju (kopā ar citiem novada iedzīvotājiem) Rēzeknē. Tas bija literāri muzikāls uzvedums par priesteri Franci Trasunu. Tie, kuri lasīja iepriekšējo ziņu, varbūt gribētu uzreiz atbildi uz jautājumu: Vai es atradu atbildes uz saviem diviem jautājumiem? Jā, bet tikai uz vienu. Tagad es zinu, ka pr. Trasuns bija Kristīgo zemnieku savienībā, no kura vēlāk viņu izmeta. Par to tika pateikti tikai tie trīs vārdi. Šā uzveduma raksturojums nebija tik dziļš šajās lietās, kas atklātu, kas šo savienību finansēja, kādi bija mērķi, un vai un kā šī partija ietekmēja sabiedrību un kādu Latviju gribēja.

    Īstenībā, tas ir ļoti svarīgs, ka valsts piemin šo priesteri, gan Rīgā pie sv. Jēkaba katedrāles, gan saeimā, jo ir blakus, gan arī gorā, Rēzeknē. Valsts rāda uz Trasunu, kā pozitīvo varoni. Bet varbūt tikai vēsturisko varoni. Vai nē? Es gandrīz neko nezinu par viņu, tāpēc grūti kaut ko spriest. Vai no pr. Trasuna Latgales kaut kas palika?

    Es lietoju lūgšanas grāmatiņu latgaliski ar poļu valodas burtiem no 20. gadsimta sākumiem. Baznīcas grāmatas ir veiskupa Stroda pareizraksteibā. Bet, piedodiet, nākamo, trešo rakstību lasīt jau nevaru. Neiet. Es saprotu, ka tagad, kad ir gors Rēzeknē, būs arī katrā pagastā školas, kuras runōs latgaliski, vai nē? Un tagad jau vysim bārnim būs katehēze un svētdienas svētā Mise...

    Nu bet mēs atgriežamies realitātē. Šodien braucu uz Žīguriem uz svēto Misi kulturnamā. Pie durvīm - pielīmēta lapiņa (varbūt nepareizi rakstīšu?): Helloween 18:00-22:00. Kas ir šis "helovīns"? Lai nelidotu pa mākoņiem atkārtošu svētā Tēva Franciska pirma sprediķa vārdus, kad tikai sāka pildīt savu amatu (citēšu no galvas): Cilvēks lūdzas. Lūdzas uz Dievu. Bet uz ko lūdzas, ja nelūdzas uz Dievu? Tad cilvēks lūdzas uz ļano garu. Kad mēs lūdzamies baznīcā, vai mājās, vai citur, lūdzamies uz Dievu. Pat tad, kad mums ir kādi eksameni, vai svarīgas tikšanās, mēs lūdzamies par to uz Dievu. Kad mēs ēdam, vai strādājam, arī lūdzamies, vismaz sākumā un beigās, lai visu atdotu Dievam. Ko dara cilvēks, kad iet uz turieni, kur viņš negrib Dievu? Uz ko lūdzas? Viņš lūdzas uz ļauno garu. Diemžēl. Ja cilvēks iet darīt to, kas ir pret Dievu, lūdzas uz ļauno garu. Dzīvē nav treša ceļa.

    Tad "helovīna" saknes ir keltu pagāniskā reliģijā Britānijā un Irijā, kur ticēja, ka šajā dienā (31. oktobrī) nav robežas starp miroņu un dzīvo pasaulēm. Miroņi nāk, lai dzīvajiem kaitētu. Cilvēki sargājās tādā veidā, ka upurēja elkiem upurus no dzīvniekiem, un liekas, kā es pirms pāris gadiem lasīju internetā, ka arī no cilvēkiem (sevīšķi no jaunām meitenēm). Tagad popkultūrā cilvēki (sevīšķi Amerikā) pārģērbjas par spokiem, raganām, par miroņiem un staigā pa dzīvokļiem. Organizē arī vietas līdzīgas ellei, kur "satiekas" būtnes, kuras dzīvotu tādās vietās, ka vampiri un tam līdzīgie. Tas viss ir pretrunā mūsu ticībai uz mūžīgo dzīvi un mūsu mērķi, kas ir pie Dieva. Bet grib lai cilvēki, galvēnokārt bērni, iemācītos domāt, ka tur nekā labā nav, bet tikai spoki, demoni, vampiri un raganas un ka tur var krūti... spēlēties. Kāds priesteris eksorcists brīdina, ka caur tādām lietām ieiet ļāunais gars, jo viņš nekad nespēlējas. Tādas lietas, kā piemēram zīlēšana, sarunas ar gariem ar šķīvja palīdzību, visdažādāka buršana ir tīši kontakts ar ļauniem gariem, kuriem cilvēks (pat spēlēdamies - tam nekādas nozīmes nav) padevas. Tās ir ļoti ļoti sliktas lietas. Jātgriežas, jāiet pie grēkusūdzes, lai saņemtu grēku piedošanu un lai priesteris palūgtos par šā cilvēka atbrīvošanu.

    Romas katoļu Baznīcā jau sākām svinēt Visu Svēto lielos svētkus. Paskatīsimies, cik ļoti Debesu Tēvs mūs mīl un ka šī mīlestība ir patiesa. Un arī nes dāvanas. Bet visslielāka dāvana ir draudzība ar Jēzu Kristu. Salīdzinājumā ar Jēzu Kristu visi tukši "halovīni" ir vismaz garlaicīgs, baiļu pilns, laika zaudējums, kas arī nākotnei nenes nekādu cerību.

Realitāte un propagande

    Šodien es braukšu uz Rēzekni, uz centru "GORS", kur notiks pasākums saistīts ar priestera Franča Trasuna 150. dzimšanas dienu. Es nezinu, kāds būs saturs, bet es ceru, ka dzirdēšu atbildi uz diviem jautājumiem:

1. Ar kādu partiju viņš bija saistīts?
2. Kas finansēja šo partiju?

    Man šķiet, ka katram drīkst uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tas ir tāpēc, ka maz zinu par pr. Franci Trasunu un ja viņš ir ļoti slavena un svarīga persona, es gribētu uzzināt tādas šīs zemes lietas, kuras arī stāv pie katras valsts pamatiem un pie katra cilvēka domu un lēmumu sākumiem. Un šajā laikā, pie Latvijas dibināšanas pamatiem sapulcējās daudzi cilvēki, grupas un partijas, un arī finanses, un arī kādas Latvijas vizijas izveidotas cilvēku sirdīs un prātos. Tikai tas viss kopā, ņemot vērā katra elementa nozīmi un finansjālo smagumu, rāda pilno (kādā mērā) ša laika attēlu. Tikai patiesība ir interesanta.

Ledus siena

    Pirms kāda laika, kāda rakstnieka stāstā notika sazvērestība. Četri jaunie vīrieši nolēma kaut ko nopietno, bet diemžēl slikto darīt. Lai sazvērestībai dotu spēku izdarīja ļoti slikto lietu, ar mūsu valodu - ļoti briesmīgo grēku. Tādā veidā bija spiesti par to nevienam nerunāt, jo ja lieta iziet laukā, visi būs iznīcināti. Neatcēros, varbūt sākumā bija šis briesmīgs grēks un lai neviens no viņiem neizstāstītu, nolēma šo sazvērestību. Dzīve katram gāja citādāk. Viens iegāja šajā grēkā un šī atkarība viņu nežēlīgi mocīja. Otrais juta sirdsapziņas izmetumus un vismaz daļēji mēģināja atgriezties. Protāms pārējie par viņu rūpējās, lai viņš neizstāstītu to, kas aizliegts. Pārējie divi veidoja karjeru citās valstīs un, tas varbūt ir divaini, bieži gāja no viena direktora uz otro direktoru.

    Mūs neinteresējas viņu dzīves ceļi. Lai par to domā rakstnieki un citi tiem līdzīgie mākslinieki. Šajā stāstā bija viens sīkums, kuram es pievēršu uzmanību. Šai sazvērestībai bija viens liecinieks, priesteris. Vismaz viņi zināja, ka viņš tur bija, bet cerēja, ka viņš nezina par viņiem. Bet pat doma par šo priesteri nesa tik lielo naidu pret Baznīcu, bet sevīšķi pret viņu, ka tad, kad viņu viens satika, pazemināja viņu ļoti citu cilvēku priekšā ar ļoti sliktiem vārdiem. Otrais arī kādreiz bija tajās pašās tikšanās, kā šis priesteris un bez nekādiem vārdiem parādīja tik lielo naidu pret viņu, ka priesteris šajā stāstā runāja: tas bija tāds naida uzbrukums, kā dzīvā ledus siena krītam uz mani.

    Brāļi un māsas Kristū, nebaidieties! Jo taču šis stāsts augšā nav par priesteri, bet par to, kādā bezjēdzīgā slazdā var ieiet cilvēks, kad par savas drošības garantiju pieņem otro, tādu pašu cilvēku, tādu pašu grēcinieku, un bailes iesakņotas kādā mulķīgā sazvērestībā jaunības dienās pārveido cilvēku vergā.

    Atgriešanās vienmēr ir iespējama, nav ko gaidīt, bet bieži lieta nav tik vienkārša, jo cilvēks ir pierādies tā dzīvot, ka īsi sakot nemeklē palīdzību pie Dieva. Grūti varbūt to saprast, tā kā grūti ir saprast Svēto Rakstu fragmentus, kuros grēcinieki grib paslēpties zem kalniem un zemes dziļumos, lai tikai neatgrieztos pie Dieva.

    Visi šie vārdi augšā ir kā ievads tam, ko es tagad rakstīšu. Tas ir saistīts ar priestera paaicinājumu. Kad Jēzus sūtīja savus Apustuļus, tad viņiem teica, ka ies kā jēri pie vilkiem. Priesteri nav paaicināti un sūtīti vienīgi pie cilvēkiem, lai draudzīgi un mierīgi dzīvotu starp tiem, kuri ir taisnīgi, bet lai ietu un sludinātu Labo Vēsti par pestīšanu Jēzū Kristū arī tiem, kuri līdz šim meklēja citur pestīšanu, vai pavisam nemeklēja pestīšanu. Ar vislielāko cieņu, bet labi būtu parunāt ar priesteri. Bet priesteris nemēģinās ieiet kādā sirdī ar smagiem zabakiem. Katra cilvēka dzīves situācija un garīgās dzīves situācija ir cita, un problēmas sāpīgas. Bet priesteris neskatīsies uz to ar smaidu un nerunās: Viss kārtībā! Viss kārtībā! Viens cilvēks grib no viņa eiriku, cits smaidu, cits kādu nenozīmīgo vārdu, cits mieru, vēl cits neko. Bet priesteris, kā sapers, grib no minu laukuma izvest to, kas tur dzīvo uz patieso dzīvi Dieva Mīlestībā. Vajadzīga līdzdarbošanās. Ledus siena no vienas, vai otras puses vienkārši nav vajadzīga.

    Aicinu uz akciju Lūdzies Par Misjonāru (LPM), kuru aprakstīju pirms pāris nedēļām. Pirmam cilvēkam, kas jau to nolēma un es ļoti priecājos, sūtīšu konkrēto informāciju un lūgšanu, kas tiks pārtulkota uz latviešu valodu :)

Vai tu jau esi Baznīcā ar sirdi?

    Apmēram kopš 25 gadiem es redzu, kā īstenojas Evaņģēlija vārdi dzīvē. Kopš 25 gadiem nolēmu ieiet dziļāk Baznīcā un tajā meklēt... visu, gan katra darba sākumu, gan atbildes uz ikkatru jautājumu. Evaņģēlija vārdi ne tikai tika izteikti pirms diviem tūkstošiem gadiem, bet ir dzīvie vienmēr, arī tagad. Jēzus teica apustuļiem, kuri atstāja tēvus, mātes, brāļus, māsas, mājas, tīrumus, lai sekotu Jēzum, ka šeit virs zemes saņems simts reizes vairāk! Un vēl ieies mūžīgajā dzīvē, kaut gan vajāšanās.

    Es dažās reizes gadā esmu Gulbenē savās darīšanās. Tur atrodas skaistā jaunā baznīca, kuru konsekrēja 1999. gadā. Var ieiet iekšā palūgties. Es to daru un gadās, ka pat daudzas stundas lūgšanā nav pa daudz un tikai citi pienākumi spiež cilvēku iziet un darīt ko citu. Liels pluss ir apkūre. Tā palīdz sēdēt baznīcā garas stundas. Baznīca, Dieva nams ir cilvēkam patvērums, it kā nams, jo tur mājo mūsu Brālis Jēzus Kristus. Viņā satiekam tur brāļus un māsas.

    Pāvests Francisks svētdienas katehēzē pasvītroja to, ka Jēzus Dieva mīlestības baslim pievienoja arī tuvākā mīlestības bausli un parādīja, ka tie divi ir visu Dieva baušļu centrā. Ne pirmie, ne pēdējie, bet centrā, jo paskaidro visus baušļus. Pateicoties viņiem var ieraudzīt Dieva vaigu cilvēkā, sevīšķi vismazākajā un ieraudzīt cilvēka vaigu, kurā atspoguļojas Dieva vaigs. Pateicoties šiem baušļiem var redzēt... vienu vaigu. Par to arī liecina mums Evaņģēlijs: visu, ko jūs darīsiet vismazākajiem maniem brāļiem, Man darīsiet... Tas arī mums liecina, ka esam ģimene, Dieva ģimene. Attiecības starp brāļiem un māsām redzamas Dieva gaismā - vai nav Dieva meklējumi, jo tikai Viņš visu uzlabos un piepildīs?

    Kad tikai jums būs laiks, piemēram vienu reizi mēnesī, sēdiet baznīcā cik ilgi iespējams. Un otra lieta: lai atklātu Evaņģēlija patiesību, spēku un ka tas ir dzīvs, vajag ieiet dziļāk draudzes dzīvē. Ne tikai Gilbenē, vai Viļakā :)

Vai priesteris ir dvēseles mekaniķis?

    Kāds cilvēks atbrauca pie manis no Balviem jau pirms pāris nedēlām, lai man pateiktu, ka viena lampa mašīnā nedeg. Jo viņš redzēja mani vienu reizi -lampa nedega. Pēc divam nedēļām - tālāk nedeg. Tad atbrauca un pateica. Paldies! Es zvanīju mekaniķim, atbraucu, viņš paskatījās, teica: H7, es braucu uz pilsētu, nopirku, atpakaļ pie mekaniķa, pagaidīju, jo viņš bija aizņemt, atnāca, mainīja, teica, ka pat nevajag atcerēties lampas nosaukumu, jo parasti tās mašīnā ir mūžīgas. Paldies! Tagad ir divas lampas, tas ir ļoti svarīgi, jo diena īsāka un nāks braukāt uz Liepnu, uz klosteri, uz (un no) Aglonu pa nakti.

    Nebaidieties, blogs pēc manas slimības (nu vēl drusciņ esmu slims) nemainīja savu profilu un tēmatiku. Bet šis stāsts augšā ir tāpēc, lai parādītu to, ka dzīvē vajag daudz ko nesaplānoto darīt, lai būtu labs reziltāts. Un tajā palīdz citi. Un kā materiālajā dzīvē ir savi likumi, tā arī garīgajā. Un, ziniet, šie likumi ir ļoti ļoti līdzīgi, ņemot vērā, protāms, visas atšķirības, jo radīja šos likums... Viens Dievs Trijās Personās! Jā, jā. Pat mūsu prāts ir kompatibils ar visiem šiem likumiem, lai tos saprastu, iemācītos un lietotu sava un citu labā.

    Kāds cits specjalists no firmas, kas ražo un instalē apskaņošanu baznīcās, iegāja kādā mazā baznīciņā, skaļi iekliedza, pagaidīja, teica savam palīgam: Sešas sekundes. Skaļruņi divi tādi šeit un šeit, šeit divi mazi tādi un tur viens neliels. Protāms, pēc tam viņi to visu mērīja ar datora palīdzību, bet arī pieredze ir svarīga, jo uz reiz zina, kas šeit ir un kas ir vajadzīgs. Un pēc tam var baznīcā pie mikrofona runāt čūkstēm un visi dzird visur.

    Šodien es domāju, ka Baznīca ir vajadzīga šīm vislielākām lietām. Jo pasaulē ir daudz specjalistu, mekaniķu, skolotāju un citu, kas mācā cilvēkus pareizi domāt un darīt. Paši arī mācījās un tālāk mācās. Tomēr Baznīca ir nepieciešama šīm lielākām lietām, kas ved uz pestīšanu. Tāpēc dažreiz viens otrais priesteris uzdot kādu negaidītu jautājumu, varbūt pat neērtu un cilvēks varbūt jūtas tā, kā es pie mekaniķa, kas runā par manu mašīnu: Tik izdemolēto mašīnu neesmu redzējis vismaz pēdējos divos gados... Protāms, priesteris tā varbūt nepateiks, jo neviens nezina 100%, kas ir cilvēkā, sirdī un dzīvē, un pat nevajag. Nebaidieties no priesteriem! :) Viņi no jums negribēs izvilkt kādas slēpenas informācijas, bet runās par principiem garīgajā dzīvē, lai cilvēks pats ar savām acīm un ar lielo cerību (šo īsto, kas ir no Dieva) varētu paskatīties uz sevi tā, kā Dievs skatās uz mums. Ar mīlestību. Jāmācās. Ne tāpēc, lai kļūtu par Dievu, nu nē, bet tikai Dieva skatiens ir patiess un tikai Dievs mūs redz patiesus. Viņš skatās un redz uz reiz. Priesteris nav Dievs, cilvēka noslēpumus pat negrib zināt, bet grib palīdzēt cilvēkam stāvēt patiesībā Dieva priekšā, un ar mīlestību, un vienlaikus ļoti konkrēti. Jā, konkrēti, jo Dievs virza savu bērnu uz konkrēto realo dzīvi, lai šis bērns ar Dievu līdzdarbotos. Kā mēs negribām mūsu mašīnu ātri sūtīt uz svalku, tā vēl vairāk (bez salīdzīnājuma!) Dievs negrib no visas savas būtības (!), lai Viņa bērns jau uz mūžību iekristu ellē.

    Dažreiz viena saruna ar priesteri var daudz palīdzēt un kaut gan nenotiek nezinu kādi brīnumi, un cilvēks nelido (ja tā būtu, tad pasaule tiktu radīta kā piem. cirks), un ļoti labi, jo mēs taču esam Dieva ģimene. Un mēs zinām, ka šis aicinājums visā pilnībā izpildīsies mūžībā. Jā, šeit virs zemes vajag drusciņ pamocīties, un daudzas lietas mums nepatiks, bet galvēnokārt, lai mums nepatiktu grēks, bet patiktu Dieva žēlastība. Un lai par to liecinātu darbi.

    Tāpēc kad ir laiks ejiet un mociet (tas nozīmē: jautājiet un jautājiet) savus priesterus. Jo tāpēc viņi ir jūsu starpā. Vienīgi jūsu pestīšanai. Un vyss!

Svētīgo atpūtu
    Šodien lielākas ziņas nebūs, jo es esmu slims. Vakar bija svētā Mise ārā (svecīšu vakars), kapsētā. Arī zāģēju malku un grābu lapas. Un lūk vajag tagad paslimot :)
    Svētīgo nedēļu!