Laiks zāģēt II

    Šodien jau trīs vīri intensīvi zāģēja klocīšus plebānijas pagalmā. Visi ozoļi sazāģēti. Visaugstākajās domās es nepadomātu, ka tik ātri atnāks vīri un strādās. Tās bija tikai divas darba dienas un tik daudz darba izdarīts. Paldies.

    Es uzdrošinājos aicināt vīriešus pastrādāt pie plebānijas pirmkārt tāpēc, ka pats mēģināju strādāt un drusciņ strādāju. Un otrkārt ka šī malka nebūs priekš manis. Šodien jau sāku skaldīt šo malku. Alleluja!

    Vēl ir daudz darba, ir ko zāģēt: pāpeles, priedes, zari - ne tikai mazie, bet arī ļoti resnie. Viss guļ pagalmā. Un gaidā.

Atgriezties - nozīmē dzīvot Baznīcā.

    Šodien runāju ar misionārēm par dzimtkoku dziedināšanu. Un kā palīdzību es lietoju tekstu, kuru 2015. gadā sagatavoja Episkopata ticības mācības komisija Polijā. Šajā tekstā ir runā par to, kādi ir dzimtkoku dziedināšanas sākumi un kas tas pavisam ir. Tad bija runā par kādu anglikāņu daktieru, kas piedzima Ķīnā un tur iedzilinājās ķīniešu ticējumos. Un domāja, ka senču grēki ir mūsu slimību iemesls. Šo ideju turpināja kāds katoļu priesteris. Šajā idejā ir arī Jungs ar savu psiholoģiju, reinkarnācija, bet arī kādi fragmenti no Vecās Derības, bet izrauti no konteksta.

    Šajā tekstā ir parādītas šīs idejas kļūdas, kuras cilvēki, kuriem ir problēmas ar grēka sajūtu, pieņem vieglāko attaisnojuma veidu, lai nedomātu, ka paši ir netaisnīgi, tādu veidu, kur vainīgi ir senči ar saviem grēkiem. Ja šo problēmu atrisinās, tad mums nevajadzēs atgriezties. Jūs saprotāt kāda ir šeit domāšana?

    Šajā rakstā ir parādīts skaidrs Baznīcas ceļš, pestīšanas ceļš, kur ļoti svarīga loma ir sakramentiem, no kuriem pirmais protams ir Kristības sakraments, un vajag atdzīvināt ticību un uzticību, ka sakramentālā dzīve nes svētumu, nes žēlastību. Vajag atdzīvināt ticību, jo sakramentos zem redzamām zīmēm darbojas neredzamā Dieva žēlastība.

    Šajā tekstā ir vēl vairāk dažādu lietu, kā piemēram, ka katrs cilvēks ir atbildīgs par saviem darbiem. Slikti, ja kāds par to aizmirstu. Labi, kad cilvēka dzīvē tas ir pamats visās lietās, arī šajā pirmajā - lūgšanā, sarunā ar Dievu.

Laiks zāģēt

    Šajās dienās mazāk rakstīju, jo biju ļoti aizņemts, bet arī brīvajā laikā man vajadzēja atpūsties, jo drusciņ saaukstējos. Tagad jau ir labāk, pateicība Dievam, baznīcā jau silti, jo tikai -2C. Bet šīs divas dienas, kad dažas stundas zāģēju zarus un kokus, kas guļ un gaidā pagalmā, beidzās ar slimību, jo sviedri plus stiprs auksts vējš nes tādus rezultātus. Kad pasludināju svētdien, ka, ja kādi vīrieši gribētu drusciņ pazāģēt, tad var pie plebānijas un nevajag meklēt prāvestu, es nedomāju, ka jau nākamā dienā viens vīrietis atbrauks un īsā laikā izdarīs lielo darbu. Arī šodien kāda ģimene zvanīja un rīt atbrauks vīrs un zāģēs. Es redzu, ka man ātri vajadzēs sākt skaldīt malku. Malku paredzētu uz ziemām... 2018-2020. Jā jā, šeit nav kļūdas.

    Es pateicos Dievam par konsekrēto dzīvi. Tā ir dāvana no Dieva un pirmais šo ceļu gāja Jēzus. Šeit nav nekāda marginesa. Nekāda.

Diena, kurā divas reizes sniga... baznīcā.

    Šodien kad iegāju baznīcā, ieraudzīju, ka tur sniga. Sniga ar lielām sniega pārslām, kas lēni krīt uz grīdu. Nebaidieties, ar manu psihisko veselību viss kārtībā. Citi arī bija tā liecinieki. Vienkārši sniga. Visi ārējie apstākļi un minusi baznīcas iekšā deva tieši tādu rezultātu, ka baznīcā sniga.

    Otro reizi, arī sodien, redzēju, ka baznīcā sniga, jau filmā, "Klāra un Francisks" ("Chiara e Francesco" 2007. gads). Ta ir ļoti laba, skaista un patiesa filma, jo par to, lai parādītu īsto svēto Klāru un svēto Francisku, atbildīgi bija paši franciskāni (to starpā arī kapucīni). Ja es redzēju iepriekš kādas citas filmas par šiem svētajiem, tad zinu, ka vairāk neredzēšu, sevišķi vienu tādu, kas īstenībā ir kā "musor" un murgs. Tomēr šo filmu daudzas reizes redzēju un, kad bija iespēja skatīties ar citiem, tad arī tulkoju, kā spēju. Vai filmā parādīti cilvēki un notikumi ir patiesi - vienmēr vajag mācīties un meklēt atbildi. Man, kā kapucīnam, bija iespēja uzzināt par Francisku un Klāru no grāmatām, bet vēl vairāk no brāļiem, sevišķi no brāļa, kas ir pasniedzējs franciskāņu universitātē "Antonianum" Romā. Viņš mums pastāstīja uz rekolēkcijām pirms pāris gadiem par to, ko atklāja un kas ir visgalvenākais sv. Franciska (arī sv. Klāras) garīgumā. Lūk, katrs Baznīcā ir aicināts, gan caur kristībām, gan caur kosekrēto dzīvi, lai ieietu Vissvētās Trīsvienības iekšējā dzīvē, tas nozīmē, lai attīstītu attiecības ar Debesu Tēvu, ar Dieva Dēlu Jēzu Kristu un ar Svēto Garu. Tā, kā Marija, kas ir Debesu Tēva kalpone, Jēzus Māte (tas nozīmē, ka arī Dieva Māte) un Svētā Gara līgava. Tad šodien mēs plebānijā skatījāmies so filmu, visi, kas atnāca. Bija brīnišķīgi.

     Šodien ir arī tāda skaista diena, kad ieraudzīju, ka jau ir 10010 lapas apmeklējumi. Sākumā es jautāju sev, vai kāds to lasīs? Šīs mazās ziņas, kurās mēģināju kādā veidā parādīt, ka Dievs piedalās mūsu lietās un, ka viss, ko mēs darām, ir Viņam tuvs. Paldies Jums par lasīšanu.

    Šodien jau bija otra diena, kurā zaģēju zarus un kokus uz maziem klociem, lai es varētu vēlāk skaldīt. Ir ko darīt, jā, vēl arī vajadzēja tīrīt teritoriju pie baznīcas un atklājās, ka pēc stipra vēja bija daudz skuju, čiekuru un zaru.

    Ir laiks lūgšanai un darbam, un citām vajadzīgām lietām. Par visu pateicība Dievam.

Ko tādu ieraudzīja Sauls pie Damaskas vārtiem?

    Visi kā viens atbildēs, ka Sauls (vēlāk svētais Pāvils) satikās gaismā ar pašu Jēzu. Un tā ir taisnība. Ja Pāvils, kas kopš šā laika visu uzskatīja par atkritumiem, lai nezaudētu Jēzu (tikai Jēzus prot tā pārveidot dedzīgo cilvēku), tā pieņēma Jēzu sevī, tad kā izskatās mūsu dedzība? Vai Jēzus atnāktu pie Saula ar paaicinājumu, ja viņš tikai sēdētu mājās un negribētu neko darīt? Dievs aicina dedzīgus cilvēkus, par to liecina Svētie raksti, ka piemēram daži bija sv. Jāņa Kristītāja mācekļi, pie Zakeja Jēzus atnāca pusdienot, Lidija dedzīgi lūdzās ar citām sievietēm. Arī vēlāk svētie ir tie, kuri bija dedzīgi, kā piemēram sv. Francisks no Asīzes, sv. Pio no Pjetrelčīnas, sv. Klāra, sv. Faustīne, sv. Jānis Pāvils II, sv. Franciks Ksaverijs - misiju aizbildnis, tāpat kā sv. Terēze no Lizjē un visi visi citi Svētie un Svētās.

    Kad Sauls satikās ar dzīvo Jēzu, tad viņam tika atklāts noslēpums, ka cilvēka vislielāka vērtība ir iesakņota, pamatota un vienota ar Jēzu. Ka Baznīca ir jauna Dieva Tauta un Baznīcas cieņa, tāpat kā ikkatra kristieša cieņa, ir pats Jēzus Kristus. Kopš šā laika Sauls sāka kalpot Jēzum, Tai "Mīlestībai, ar Kuru neviena mīlestība nevar līdzināties", sāka kalpot ar tādu mīlestību, par kuru līdz šim pat nepadomātu, ka ir.

    Šī ziņa ir ļoti tuva iepriekšējai, vismaz mēģināju pasvītrot, ka Dievs grib, lai mums būtu plāni dzīvē un lai mēs šos plānus mēģinātu izpildīt. Bet tikšanās ar dzīvo Jēzu cilvēka dzīvē atklāj Dieva bērnu īsto cieņu. Tad Dievs dod cilvēkam brīvo gribu, lai dedzīgi un prātīgi to izmantotu. Bet arī Viņš pats aicina cilvēku padoties Dieva gribai, lai cilvēks sasniegtu pilnību, svētumu, par kuru cilvēks pats nekad pat nepadomātu, kaut gan taču tāds ir cilvēku mērķis Dieva plānos.

Vai es iemācījos zaudēt?

    Pirms pāris gadiem kāds tēvs gribēja, lai viņa dēls atgrieztos un lai sāktu ticēt Dievam. Bet tas nevarēja notikt.

    Cilvēks dodas ceļā ar domu, lai viņam izdotos. "Lai tev veicas!" - tā runā cilvēkam, kas grib kaut ko darīt. Kaut kāds tāds cilvēka iekšā ir. "Es daru to un to, jo tam ir jēga, jo man veiksies un būs labi. Būšu laimīgs". Taču Dievs radīja cilvēku tieši tādu, lai būtu laimīgs. Dievs ir Radītājs. Viņš prot radīt.

    Man bija iespēja īsi parunāt ar šo tēvu un dēlu. To pat nevar saukt par sarunu. Praktiski es pateicu dažus vārdus, jo tā bija 99% saruna tēva ar dēlu. Es pateicu, ka dzīvē jāiemācās zaudēt.

    Tagad man nāca galvā daudz domu par notikumiem, kas kādreiz bija. Bet ieraudzīju, ka tie notika divos variantos. Tas, kas atšķiras šajos variantos, bija konkrēta cilvēka attiecības ar Dievu. Viens cilvēks rūpējās par labām attiecībām ar Dievu, sākumā mazās lietās, pēc tam to turpināja, kad pienākumi jau bija nopietni un arī tāda atbildība. Otrais cilvēks gāja garām Dieva gribai mazās lietās bērnībā un to vēlāk turpināja lielās lietās. Ar šiem vārdiem, es zinu, es neko jauno neatklāju. Bet gribu pasvītrot vienīgi to, ka šis otrais vienmēr gribēja uzvarēt un... uzvarēja, bet bez Dieva. Tikai tāpēc vēlāk, kad jau bija pieaugušais, tik bieži zaudēja svarīgās lietās. Tomēr pirmais, lai glābtu labas attiecības ar Dievu, bieži pieņēma zaudējumu. Viņa dzīvē nebija tikai zaudējumi, bet lai nezaudētu labas attiecības ar Dievu, nolēma zaudēt daudz ko. Jo ieticēja Dievam, Kas ir Mīlestība. Iet ar Jēzu un šajā ceļā zaudēt visu, lai tikai nezaudētu Jēzu. Es nepateikšu, ka tas tā cilvēciski nesāp - bieži sāp. Tā zaudēt - ir vērts. Zaudēt, lai paliktu Jēzū. Jo cilvēka dzīvē jānotiek pestīšanai. Un pestīšanas Devējs viens visiem - Jēzus: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība". Un Ģimene viena - Baznīca, kurā brāļi un māsas Kristū priecājas jaunajā dzīvē.

Vislielākā draudze Latvijā - Viļaka!

    Katoļu Baznīcas Vēstneša jaunākajā numurā ir parādīta Latvijas kārte ar draudzēm, kurās lūdzas par paaicinājumiem uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi. Visvairāk lūdzēju ir protams Rīgā - 275, bet tur ir laikam 11 draudzes. Otrā vietā ir Preiļi - 58 lūdzēju. Nē nē, otrā vietā, man šķiet, Viļaka+Žīguri, jo taču Žīguri ir Viļakas draudzes daļa. Tie, kuri nebija Viļakā, var domāt, ka tā ir kāda liela pilsēta. Bet iedzīvotāju daudz mazāk nekā 1500. Katoļi pilsētā un laukos kopā optimiskajā variantā - 2000, pareizākā variantā (tie, kuri paņem oblātes) - varbūt 1000, mēģina dzīvot pēc ticības - daži simti (tā skaitā tie, kuri ir veci un slimi, lūdzas mājās, bet ne vienmēr pieņem sakramentus). Tādā mazā draudzē apm. 60 cilvēku pieņēma pienākumu lūgties par paaicinājumiem. Tomēr lai tas notiktu, daudz darba un lūgšanas veltīja misionāri, sevišķi Kārlis, Ruta, Dzintra Dz. un Dzintra R.. Tas ir viņu kalpošanas Viļakas Jēzus Sirds draudzē redzamais auglis, viens no augļiem (misionāri kalpoja vienlaikus arī Liepnā - tur lūdzēju ir 11!). Jo viens no daudziem citiem augļiem ir svētā Pio lūgšanas grupa, kurai jau ir gandrīz gads. Tie, kuri apmeklē vienu reizi mēnesī tikšanās, kā šodien, labi zina, cik liela ir nozīmē šai grupai mūsu un mūsu draudzes dzīvē. Grupa ir atvērta, lai pieņemtu katru, kam dārgs ir svētais tēvs Pio un katoļu Baznīca.

No klausīšanās, nevis no lasīšanas, rodas ticība.

    Nesen kāds vecs cilvēks gribēja ar mani parunāt. Viņsevi uzskata par ticīgo, bet neiet uz baznīcu, jo viņas ir daudz jautājumu. Tāpēc kad viņam ir laiks, lasa daudz grāmatu. Tās ir sevišķi grāmatas no krievu laikiem un mēs jau saprotam, ka tās nebija rakstītas, lai padzilinātu ticību, bet tieši pretēji, lai lasītāju acu priekšā izgleznot tādu ticību, tādu Dievu, tādu Baznīcu, kas nevienam nepatīks. Es nebrīnos, ka viņam, kaut gan daudz lasa tadu literatūru, rādas arī tādas problēmas, ka līdz šim neiet uz baznīcu un pie sakramentiem. Jo ticība rodas no klausīšanās. Bet Tas, Ko mēs dzirdām, ir Dieva Vārds. Baznīca sludina Dieva Vārdu un no tā cilvēkos rodas ticība. Imesli, kāpēc konkrēts cilvēks nāk uz baznīcu, ir visdažādāki. Bieži vienkārši viņu atveda uz baznīcu vecāki vai vecvecāki. Varbūt kāds cits sāka lasīt Bībeli un gribēja vairāk uzzināt par Dievu un palika Baznīcā. Beigu beigās tomēr ticība rodas no klausīšanās un cilvēks pieņem to, ko Baznīca mācā, jo tas ir no Dieva.

    Kādai sievietei rodas jautājums par "svēto uguni" Jeruzalemē. Bet par to es neinteresējos, tas nav saistīts ar mūsu ticību. Un tālāk viņai teicu, ka svarīgs ir Svētais Uguns ar lielo "B" un ar lielo "U", un Tas ir Svētais Gars. Jo ja cilvēks dzīvo Dieva žēlastībā, tad viņā mājo Svētais Gars žēlastības veidā. Bet ja cilvēks dzīvo smagā grēkā, tad viņam nepalīdzēs ne "svētais uguns", ne peldēšana kādā brīnumainā avotā, ne citas lietas, bet grēksūdze, kas ir atgriešanās sakraments. Nevis nenozīmīgos sīkumus vajag meklēt, kas ir citas ticības jautājums, bet jāmeklē Dieva griba, lai pēc tās dzīvotu.

    Kāda sieviete man jautāja, kāpēc es kā priesteris neprotestēju, jo taču kāds ministrs atklāja, ka viņš ir gejs, un ir skaidrs, ka tādā veidā viņš ieļaunos citus. "Kur ir Baznīca? Kāpēc neprotestē? Kāpēc, prāvest, jūs nerunājāt par skandaliem baznīcā?" Lai atbildētu uz šiem jautājumiem es palīdzēju sev ar tādiem skaistiem vārdiem, kurus rakstnieks Gabriels Maciejevskis "Coryllus" izdomāja pirms pāris gadiem: "Vara ir vai svētā, vai slepena". Lūk, kad kāds priesteris izdarīja kādu skandalu, uz reiz ir atbrīvots no amata un saņem sodus. Jo Baznīcā vara ir svētā, skaidra un redzama, un katrs zina, kas ir viņa priekšnieks, un kurš par ko ir atbildīgs. Viss ir redzams. Un mācība ir atklāta, visi ir aicināti uz baznīcu, uz rekolekcijām, uz kādiem kursiem, lai padzilinātu ticību. Bet ja vara nav svētā, bet slepena? Lūk, pat ministrs caur savu uzvedību var vērst kādu cilvēku, kā piem. šo sievieti, uz ieļaunošanos, varbūt arī citus, es nezinu, es nelasu žurnālus, un viņš paliek amatā. Kāpēc? Kas ir viņa priekšnieks? Vai Jūs viņu pazīstāt? Atbildiet paši.

Cik Latvija maksās Āfrikai par kolonizāciju?

     Katrs cilvēks Latvijā aug un viņam līdzi aug skaistas domas par savu nākotni: kas viņš būs un darīs, kāda viņam būs ģimene un māja, kas paliks citiem pēc viņa aiziešanas. Attīstās dāvanas no Dieva, talanti, draudzība starp cilvēkiem un garīga dzīve. Cilvēka pienākums ir iemācīties atdalīt labo no ļauna. Tajā palīdz cilvēkam ticība un prāts, vienam elementam ir nepieciešams šis otrais. To visu, kas ved cilvēku uz pilnību, kurā pamats ir Dievs, varām saukt par katehēzi. Jo katehēze tā nav tikai lūgšanu mācīšana, bet gatavo cilvēku uz svētumu, uz līdzdarbību ar Dievu, uz kalpošanu Baznīcā, uz vispilnīgāko cilvēka attīstību pēc Dieva plāniem.

    Bet kopš pirmo vecāku nepaklausības laikiem, cilvēku vēsturē iegāja anti-katehēze jeb pasaules katehēze. Tā nav nekāda katehēze, bet meli, kuri nicina pašu cilvēku. Šajā anti-katehēze cilvēks mācās atmest līdzdarbību ar Dievu un Viņa baušļus, bet pieņemt dzīves veidu pēc miesas, visdažādākajos variantos. Starp citiem tā ir cilvēku izmantošana.

    Es došu tikai vienu, bet ļoti sāpīgo, piemēru. Tā ir kolonizācija. Tā nav kāda skaista un krasaina piedzīvojumu pilna dzīve Āfrikā, vai citur. Kolonizācijas elementi ir tādi, kā piem. atņemt cilvēkam visu, ko īsumā aprakstīju šīs ziņas pirmajā daļā. Bet arī atņemt brīvību, veselību, īpašumus, tautas bagatības, zemes bagātības. Un beidzot iznicināt pašu tautu - piemērus taču ir daudz. Taču latvieši ļoti labi zina, kas ir kolonizācija, jo liekas, ka bija tai padoti daudzus gadus kopš 2. pasaules kara laika?

    Cik ļoti dīvaini skan tādas ura!-entuziastiskas balsis: "Latvijai bija savas kolonijas!" Kā kādi latviešu kristieši var priecāties, ka viņu senči kolonizēja Tobago salu un Āfrika pirka vergus? Nav ko lēpoties. Bet ja kāds jauns vai vecs kungs internetā lepojas (jo varbūt grib uzlabot savu labsajūtu?) par kolonizāciju un citām līdzīgām lietām, tad labākais ir kauns. Kauns. Un pavisam ne tāpēc, ka atnāks kādi imigranti no Āfrikas un pateiks: "Jūs pirkāt mūsu senčus. Šeit ir rēķins. Maksājiet".

Pasakas vēsturiskas?

    Nesen kādi cilvēki man lūdza, lai es paskatītos kādu pasaku par pūcēm. Šī filma saucas "Legend of guardians", tā man šķiet. Nu tad labi, paskatījos.

    Diezgan ātri ieraudzīju, ka viss, kas notiek, man atgadina situāciju, kāda bija Maskavas valstī un Britānijas impērijā 16. gadsimtā. Lūk, mēs varējām redzēt īsto "opričninu", bagātības laupītas no visas valsts un noliktas galvenā cietoksni, ciešas saites ar otro "pūcu valsti", kurā viss ir ļoti līdzīgs tam, ko redzēju citās līdzīgās filmās par mierīgo un krāsaino Angliju. Bet šeit līdzības beidzās un man ļoti trūka piemēram to, ka nebija nekā līdzīga Maskavas tirgošanas kompanijai, kuru dibināja Angļi Maskavā. Un šī kompanija, tā nebija tāda firma, kur ražoja pasakas bērniem. Un par to var lasīt un lasīt gan grāmatās, gan internetā.

    Ja mainītu dažas lietas šajā filmā, tad, es domāju, tā būtu ļoti labā vēsturiska filma (pieaugušiem, protams, nē bērniem). Bet kāpēc to sauc par pasaku, lūdzu, atbildiet uz šo jautājumu paši.

Vai ir divi pestīšanas ceļi?

    Pirms daudziem gadiem, kad es vēl stūdēju mežniecībā, dažiem maniem koleģiem un koleģēm parādījās tāds jautājums: vai ir cits pestīšanas ceļš? Es protams nedzirdēju no viņu mutēm šo jautājumu, bet es domāju, ka tam vajadzētu būt tad, kad viņi sāka meklēt pestīšanas ceļu ārpus katoļu Baznīcas. Viņi piedalījās kādos kursos nevis lai padzilinātu savu ticību, bet lai (piedodiet, ka es tā to nosaukšu, jo taču esmu to redzējis) ierobežotu. Tas nozīmē, ka daudzas ticības patiesības ir jāatmet, lai cilvēks varētu pateikt: "Tagad es ticu", vai "tagad es esmu laimīgs". Es atcēros šā laika propagandes "stiprus saucienus". Pirmais: uz plakatiem, ar lieliem burtiem uzrakstīts: "Jēzus jā, Baznīca nē". Es saprotu, ka tie, kuri to lasīja un kuriem šie vārdi patika, vienkārši nezināja, ka Jēzus un Baznīca ir vienoti: Jēzus ir Baznīcas Galva, Baznīca - Jēzus Mistiskās Miesas locekļi. Ko darīt, viņi to nezināja, bet šajā laikā vēl daži katoļu priesteri tika nogalināti. Tie bija ļoti svētīgi priesteri un palīdzēja vienkāršiem cilvēkiem dzīvot ticībā, kaut gan apkārt tik daudz neticības. Es domāju, ka šīs abas lietas nevar atdalīt (propagande un priesteru nogalināšana). Nākama lieta: mani koleģi gāja kādā gājienā (es protams neatcēros, kas to organizēja) un tur bija liels transparents: "Es izsūdzu grēkus Jēzum". Brīnišķīgi, jo tieši to dara katoļi, kas iet pie grēkusūdzes. Bet varu bīskapiem un priesteriem, lai citiem piedotu grēkus (nevis sev, sev neviens nevar piedot grēkus), deva Jēzus un ļoti skaidri to pateica un katrs, kas lasa Evaņģēliju, var to izlasīt. Un nepietiek smaidīt zem tādiem vai līdzīgiem transparentiem, jo tas nemainīs Jēzus vārdus. Un treša lieta: sauciens "Jēzus! Nav nekādas problēmas!" jau ļoti līdzīga maģijai, ja dzīvē cilvēks, kas tā sauc, neseko Jēzum.

    Ko darīt ar cilvēkiem, kas iegāja smagos grēkos un grūti viņiem atbrīvoties? Vai runāt viņiem: "Mainiet ticību! Dibiniet savu ticību un stipri ticiet, ka šie grēki nav grēki! Ka tas ir nekas, bet varbūt pat tikums?!"

    Man ir jautājums: "Vai kāds no Jums tādā veidā gribētu kādam "palīdzēt""? Un kur tur būtu vieta sirdsapziņai? No tā cilvēks neizbēgs, jo tā visvairāk atklāj viņa aicinājumu, Dieva bērna aicinājumu, atklāj viņa cieņu. Kāda laime bez cieņas? Grēko tas, kas ierobežo savu garīgo dzīvi un taisa ciet savu sirdsapziņu Dieva žēlastībai. Tas, kas ar savām problēmām, bet ar ticību tuvojas Dievam, saņem žēlsirdību, kurai robežu nava. Par visiem šiem cilvēkiem, kur aizgāja no labā ceļa, no pestīšanas ceļa, jālūdzas. Ar pazemību un mīlestību, patiesībā

Vai Sprīdītis var atgriezties?

    Iepriekšējo ziņu es plānoju sākumā rakstīt par kādu anti-Sprīdīti, bet tam nav jēgas. Tapēc uzrakstīju par šo cilvēku, kuram izdevās dzīvot pēc Svētā Gara un bija laimīgs, un palika laimīgs mūžīgi (tur var ielikt jebkuru cilvēku, kas dzīvoja draudzībā ar Dievu). Varbūt par tādu Sprīdīti, kas atgriezās un nožēloja savus grēkus, un sāka jauno dzīvi draudzībā ar Dievu.

    Jo mēs zinām, ka vārdam ir spēks un, kā runā, vārdam ir tā saukta "otrā dzīve". To mēs varām redzēt, kad piemēram pasaku tēlus, kuriem bija kādi fantastiskie piedzīvojumi, izmanto, lai propaģētu vai "atdzīvinātu" to, kas jau sen pārgāja, kādus pagānu rituālus, būvē (priekš turistiem) vietas mežos, kur šie rituāli notiek, rituāli, caur kuriem apmeklētāji ieies kontaktā ar kādiem spēkiem vai gariem (par to var lasīt internetā!). Lūk, nepietiek pateikt "joki mazi". Šeit joku nav. Ļaunais gars, kas grib pazudināt cilvēku dvēseles ellē, izmanto cilvēkus, lai viņi paši citus vestu pie viņa. Jā, jā, cik reizes vēl "atdzīvināts" Sprīdītis, dosies kādā "misijā", lai ņemtu kredītus un piemēram, kā pēdējā lugā pirms mēneša, tirgotu sievietes (taču pārdeva savu "draudzeni"?). Nu ko, labs piemērs bērniem? Meitenes arī priecājas?

    Tas ir murgs. Tieši to vajag mainīt.

    Jāatgriežas un jādzīvo pēc Dieva baušļiem.

    Es ceru, ka par Sprīdīti vairs pārāk daudz nerakstīšu. Es tikai brīnos, ka tādi tēli ir doti kā piemēri. Bet taču ir vislabākie piemēri, kā dzīvot. Tie ir svētie. Nevis pasakā, bet reāli pa Latvijas zemi staigāja svētais, kanonizēts. 27. aprīlī būs kanonizācijas otrā gadadiena. Kā viņš saucas? Jūs atcēraties? Latvijā svētajiem nav vietas ārpus baznīcas mūriem?

Vārdi nav dūmi.

    (Sākumā pasaka) Pirms daudziem gadiem Viļļakas baznīcā varēja redzēt kādu nielielu veco vīrieti. Viņš svētdienās un svētku dienās gāja uz svēto Misi, nēsāja karogu procesijā un, kad bija jaunāks, piekalpoja pie altāra. Savā ciemā rūpējās par slimiem un veda priesteri pie viņiem. Un vienmēr runāja: "Priesteris nes sev līdzi patieso dzīvību, pašu Jēzu Kristu, Kas grēksūdzē atbrīvo grēciniekus no grēkiem.

    Tomēr viņam nebija daudz draugu, kaut gan visiem patika. Tas bija varbūt tāpēc, ka atbrauca no cita novada, kas ir diezgan tālu. Un pavisam maz par viņu zināja, vai viņam ir ģimene, sieva, bērni. Viņš vienmēr pagrieza sarunu tā, lai runātu par Dievu. Un neviens nebrīnījās, ka tad, kad ieraudzīja viņu ejam pa ceļu, tūlīt abi divi rūnās par Jēzu un Baznīcu.

    Visa viņa dzīve, varam teikt, bija Baznīca un Baznīcā.

    Kad atnāca laiks un šis vīrietis atstāja šo pasauli, priesteris sprediķī pasvītroja, ka mirušais ļoti rūpējās par to, lai nerunātu nevajadzīgus vārdus, lai nerunātu melus. Tāpēc dzīvoja pēc Dieva vārda, kuru dzirdēja baznīcā un izlasīja bībelē mājās. Jo kaut gan cilvēka vārdam nav spēka, lai radītu pasauli, bet lai veidotu šo pasauli un cilvēkus tajā - jā, ir spēks. Jo katrs vārds, kuru mēs dzirdam, nes sevī kādu saturu. Un ne tikai to. Vārdi ir audzināšanas instrumenti un var viņus pieņemt un pašam lietot kā gatavus instrumentus savā prātā, savā sirdī. Ja ir labs instruments, tad palīdzēs labi veidot savu garīgo dzīvi. Ja ir slikts instruments, tad visu bojās. Dievs ir Tas, Kas dod labus instrumentus. Vēl vairāk nekā instrumentus. Dievs deva Baznīcai savu Garu, lai ticīgie pēc Tā dzīvotu. Un Šis Svētais Gars veidoja šo mirušo brāli, lai viņš dzīvotu mīlestībā, patiesībā un pazemībā. Tie, kuri tā dzīvo vienmēr nesīs labus augļus. Tie, kuri atkārtos melus un veido jaunus melus, cenšas citiem sabojāt prātu, sirdi un dvēseli. Nekad svētais nemeģina ar slikto instrumentu palīdzību veidot un labot kaut ko. Tāpat tas, kas ir no ļaunā, nelietos labus instrumentus, sakramentus, lūgšanu, jo tieši no tiem bēg un domā, kā kādā viltīgā veidā apmaldīt citus. Būsim gudri, nomodā un draudzībā ar Svēto Garu.

Dieva želsirdība

    Šodien neliels fragments no svētās māsas Faustīnes Kovaļskas "Dienasgrāmatas" (manā tulkojumā):

    "Par visu pielūdz, mana dvēsele, Kungu, un izslavē Viņa žēlsirdību, jo Viņa labestībai nav beigu. Viss pāries, bet Viņa žēlsirdībai ne robežas, ne beigu nav; kaut gan ļaunums sasniegs robežu, žēlsirdībai robežas nav. Ak, mans Dievs, pat sodos, ar kuriem Tu pieskāri zemi, es redzu Tavas žēlsirdības bezgalīgumu, jo sodot mūs šeit virs zemes, Tu mūs atbrīvo no mūžīga soda. Priecājies, visa radība, jo tu esi tuvāka Dievam Viņa bezgalīgajā žēlsirdībā, nekā zīdainis mātes sirdī. Ak Dievs, Kas esi pats žēlums vislielākajiem grēciniekiem, kuri patiesi gandara; jo lielākais grēcinieks, jo viņam lielākas tiesības uz Dieva žēlsirdību" (nr. 423).

Aicinu Jūs uz mājas lapu, kur ir daudz par Dieva žēlsirdību:

https://www.faustyna.pl/zmbm/

Attiecības starp cilvēkiem

    Pirms apmēram divdesmit pieciem gadiem parādījās bukletiņš "sv. Franciska brālīši" ("Braciszkowie św. Franciszka"). Šis bukletiņš bija drukēts un sūtīts tiem, kuri bija tajā ieinteresēti. Arī kapucīnu baznīciņu grāmatgaldos katrs varēja paņemt to bez maksas, jauno numuru katru mēnesi. Jo tieši to izdeva kapucīni Varšavā. Un es, stūdējot mežniecību, katru mēnesi savā pastkastītē ļoti regulāri atradu jaunu numuru. Un iekams izlasīju, iekāpu autobusā, braucu uz Medus ielu (jā jā pie tādas ielas ir kapucīnu klosteris Varšavā), gāju pie grēksūdzes, uz svēto Misi un gāju parunāt ar kādiem brāļiem kapucīniem, kuri šajā gadā bija atbildīgi par kontaktiem ar jauniešiem, konkreti lai palīdzētu jauniem vīriešiem atklāt sevī paaicinājumu (ja ir) uz kapucīnu ordeni. Un tā bija divu gadu laikā.

    Šodien dzirdēju, ka ir domas, lai šo bukletiņu likvidētu. Jo vairāk to paņem un lasa vecas tantes, nekā jaunekļi. Un ka labāk to tikai elektroniskā veidā turpināt. Un ka pavisam meklēt šos jauniešus ar paaicinājumiem internetā, jo viņi tur sež.

    Kā Jūs domājat? Jo man šķiet ka teksti internetā, sevišķi fejsbukā (kā ir tviterā - es nezinu), ir lasīti ātri un ātri meklēti nākamie. No vienas puses tas ir labi - visdažādākas informācijas var atrast ļoti ātri, bez salīdzinājuma ar iepriekšejiem gadiem. No otras puses - vissvarīgākas ir tomēr šīs attiecības starp cilvēkiem, kuri tādā specifiskā veidā, kā internetā, satiekas, komunicējas, notiek domu apmaiņa, un ir brīnišķīgi, ka pēc tam cilvēki satiekas reāli. Es domāju, ka tad, kad cilvēka darbība internetā ved uz tikšanos ar otro cilvēku, atklāj vēl vairāk pašā cilvēkā šo brīnišķīgo iespēju satikties ar Dievu. Tikai ir viens galvenais princips: attiecības ir nopietnas, nes labumu un ved uz vēl lielāko labumu. Bez tā nekā nav.

Kam vajadzīga kopiena?

    Dažās dienās es biju slims, sevišķi pirmdien. Un pateicība Dievam, ka tas nebija svētdien, jo būtu grūti. Kad ir kopiena, brāļu kopiena klosterī (klosteris kapucīnu ordenī saucas māja), tad tas, kas ir slims var "mierīgi slimot", citi pildīs viņa pienākumus. Tā visīsāk.

    Katrs var padomāt tā, ka kopienā ir vieglāk, ka labāk dzīvot kopienā. "Viņiem ir vieglāk, jo dzīvo kopienā, jo viņu ir daudz".

    Bet kopienas Romas katoļu Baznīcā ir tāpēc, lai būtu vieglāk? Protams ka nē. Kopienās cilvēkus pulcējas Svētais Gars. Un viņš visiem kopienās dzīvojošiem cilvēkiem dod pienākumu: liecināt par Dieva Mīlestību, kas mums ir dota. Katra kopienas dzīves atjaunošana iet šajā virzienā: būt vēl vairāk Evaņģēlija lieciniekiem. Jo caur Evaņģēliju Dievs parādīja savu Mīlestību pret cilvēkiem: Jēzū Kristū. Jēzū Kristū. Tas nozīmē arī liecināt par šo dzīvi, kas ir Debesīs, bet sākumi ir šeit, virs zemes, dzīve ar Augšāmcelto Jēzu Kristu.

    Ja Tu arī tā domā, tad meklē kopienu, kurā Tu mācīsies mīlēt otru, kā Jēzu.

Šodien sākās ziema.

    Pirms pāris dienām bija -27C. Šodien drusciņ mazāk. Bet man šodien sākās ziemā tādā veidā, ka starp plkst. 7:00 un 15:00 gandrīz visu laiku, izņemot laiku brokastim un vēlāk mazai kafijai, es biju ārā, baznīcā vai kapsētā. Tāpēc ka sals tur jau dažas dienas, es varēju izturēt, jo jau paspēju pierasties. Pēc tam vēl nēsāju malku, jo taču rīt svētdiena, bet pirmdien - kas zin, ko es darīšu?

    Sakarā ar ziemu arī sprediķī runāju par garīgo dzīvi, kurai kā zīmes pie ceļa, ir nepiecišami sakramenti. Sevišķi ziemā, tie šoferi, kuri atcēras kādas ekstremālas situācijas, kad bija daudz sniega un sniga, un nakts un vējš, var liecinat, ka dažreiz tikai un vienīgi pateicoties ceļa zīmēm viņi varēja zināt, kur ir ceļš un varēja lēni braukt. Bez šaubām, kad cilvēks uzdod sev jautājumu "par dzīvi un nāvi", tad viņam ir nepieciešamas redzamas zīmes, lai varētu pateikt: "Es zinu, kur atrodos, jo redzu zīmes un pēc šīm zīmēm es eju uz priekšu". Bet ja nav redzamas zīmes? Ja zīmes pazuda? Kā var vēl sevi apmaldīt un runāt: "Viss kārtībā!", ja cilvēks izgāja no pareiza ceļa?

    Ja tu savā dzīvē redzi šīs lielas zīmes - sakramentus, ja tu praktizē tos, tad tu pieņem Dieva žēlastību, kaut gan neredzamo, tomēr klātesošo, jo redzamas zīmes, sakramenti, par to liecina.

    Un ir liels prieks katram priesterim, kad cilvēks, pēc vienas garīgas sarunas ar priesteri, iet pie grēksūdzes sakramenta un sāk dzīvot draudzībā ar Dievu. Viņš atrada pareizo ceļu. Tikai Dievs zina, bet cilvēks drusciņ, kādus "signālus" Dievs sūtīja, lai cilvēks atgrieztos. Atgriezties tā ir vissvarīgākā lieta cilvēka dzīvē. Atgriezties un izturēt līdz beigām. Tam ir nepieciešamas zīmes pie garīgā ceļa.

Ķeizars, zelts un vientulība

    Kādreiz es lasīju par kādu ķeizaru, ka viņš pat varēja sūtīt lidmašīnu uz Eiropu, uz Parīzi, lai no kāda konkrēta restorāna atvestu viņam vakariņas. Es saprotu, ka tie, kuri bija pie viņa, rūpējās par to, lai nauda ietu uz vajadzīgiem kontiem bankās, nevis ,piem., lai palīdzētu tautai, lai tai būtu ko ēst.

    Arī man pirms kāda laika piezvanīja kāds "ķeizars". Protams tas nav īstais ķeizars, bet arī gribēja, lai priesteris brauktu ar sakramentiem pie viņas... 200 km., jo viņa bija no šīs draudzes. Tomēr ir liela atšķirība starp viņu un šo ķeizari, kuram bija tik daudzi "draugi". Viņai nav neviena. Nav arī pieejas pie jebkādas informācijas un kad beigu beigās saņēma manu tālruņa numuru, piezvanīja tieši man. Es viņai devu viņas draudzes prāvesta tālruņa numuru un ceru, ka viņi jau sazvanījušies un kundze pieņems Svētos Sakramentus.

    Tāpēc vajag paskatīties apkārt, vai ir kādi vientuļie cilvēki, bezspēcīgie konkrētā dzīves situācijā un palīdzēt viņiem. Ir labi, ja cilvēks, kas ir gados, visnopietnāk domā par nāvi un mūžīgo dzīvi. Šī doma ir vajadzīga ikkatram cilvēkam. Jā, obligāti jādomā par to, ka "es iešu nevis uz smiltīm, bet uz KĀZĀM.

Bez pamata nevar būvēt savu dzīvi.

    Vidusskolā es rakstīju ļoti īsus darbus. Ievads, pēc tam visu, ko gribēju, lai paskaidrotu tēmu, beigas un viss. Tas nepatika skolotājai un man vajadzēja ielīmēt tekstā daudzus nevajadzīgus vārdus. Bet tagad skolotājas vairs nav. Tāpēc ir labi, hmm... ir nepieciešami un labi pieņemt jaunībā, bērnībā, kādu pamatu, dzīves pamatu. Un nevar pateikt "vienalga"! Jo tas, kas tevi veidos, vedīs pie Dieva, vai garām, uz pazušanu. Es tagad nespēlēšos un nerunāšu: "Ziniet, es esmu specialists garīgajā dzīvē, nāciet pie manis, es jums pateikšu..." un tā tālāk. Kad jaunībā pieņēmu Jēzu par savas dzīves pamatu un mērķi, un ceļu, drusciņ jau zināju, ka nebūs viegli. Bet vai mīlestībā ir viegli? Bet tikai mīlestība dara cilvēku laimīgo. Es pieņēmu lēmumu, ka līdzinašos ar Baznīcas mācību, jo tā ir no Dieva. Bet kā Dievu redzēt tehniskos priekšmetos, botanikā, statistikā un citos? Profesori un doktori, kas mācīja šos priekšmetus, paši liecināja par savu ticību uz Dievu, liecināja vārdos un mīlestībā uz Baznīcu. Jā, kādā eksamenā no meža botanikas profesors stāstīja, ka Dievs radīja pasauli. Bet cits doktors, specialists datoros, informatikā un statistikā karsti lūdzās baznīcā. Es neatklāšu Ameriku, ja pateikšu, ka Dievs, kas veido un uztur Baznīcu caur Svēto Garu, sūta katram savam bērnam, konkrētos viņa dzīves apstākļos, savus draugus, kā gaismas ceļā. Es biju kādreiz kādā darba vietā, kur puse laikam no darbiniekiem tic uz kādām "enerģijām". Kas man atbildēs uz šo vienkāršo jautājumu: "Kāpēc viņi neatrada Jēzu Kristu un Viņu nepieņēma par savu Kungu un Pestītāju? Kāpēc viņi skatās uz Baznīcu kā uz kādu dīvaino organizāciju, jo Tās mērķis nav slepens, jo taču priesteris par to stāsta, katehētes un misionāres arī? Viss ir skaidrs." Vai tas nav tāda problēma, ka cilvēks grib visu atstāt ārā, arī Dievu, arī pestīšanu? Tieši tāpēc, lai nedzīvotu skaidrā? Skaidrā, jā, ir grūti, bet tikai tad var dzīvi kārtot. Uz pamata. Bet cita pamata nav, ka vienīgi Jēzus Kristus, Kas aicina uz Baznīcu. Ne uz kādu "Baznīcu", ko dibināja cilvēki nepaklausīgi Dievam. Bet uz Baznīcu, Jēzus Līgavu, sevišķi uz sakramentiem, jo tajos Dievs ļoti stipri darbojas. Viņš ir pamats, Viņš pats būvē.

Lūdzies līdz nāvei. Pēc tam - Dievs.

    Šodien diena sākās tā, ka daudzas reizes jau sākumā viss man atgādināja par lūgšanu. Vienkārši lai visu sāktu ar lūgšanu. Pat tad, kad liekas, ka viena vai otra lieta nav saistīta ar lūgšanu, tomēr lūgšanā pavisam citādāk izskatās. Lūgšana ir kā bremze dzīvē, kad pārāk liels ātrums, lai pārdzīvotu katru brīdi. Tas ir tā, kā Kāds gribētu tevi aicināt: "Nāc, Es gribu, lai tu dzīvotu ikkatru brīdi. Es tev to devu, lai tevi caur dzīvi aicinātu Manā Ģimenē".

    Pirms pāris mēnešiem es nevarēju atrast atslēgas. Arī šodien. Un kad palūdzos uz sv. Antonu - atslēgas atradās. Vienkārši bija tur, kur vajadzēja. Kāpēc tad es nevarēju atrast?

    Katrs laiks ir veltīts lūgšanai. Kad pāries bez lūgšanas, neatgriezīsies.

    Nesen kāda ļoti vecā kundze, bet vēl vairāk dievbijīga, pieņēma svētos Sakramentus. Arī šodien smagajā slimībā pieņēma pastāro svētību. Un kad pēc šprices gulēja, bet mēs skaitījām blakus pie viņas Dieva žēlsirdības kronīti, un bija dzirdamas dziļas elpas, pēkšni palika klusums. Tā aizgāja mūžība sieviete, kura lūdzās visu savu dzīvi. Līdz nāvei. Tālāk Dievs...

Pilnas atlaidas

    Šodien es biju priesteru konferencē Aglonā un visi kopā ar bīskapu iegājām caur Svētajām durvīm bazilikā. Izpildījām arī citas vajadzīgas lietas un tā daudzi saņēma pilnas atlaidas. Tāda iespēja, ka viena vesela grupa iet un gandrīz pēc kārtas dara visu vajadzīgu, lai dabūtu pilnas atlaidas, ir kā paraugs citām draudzēm, kā popularizēt Žēlsirdības gadu un palīdzēt cilvēkiem saņemt atlaidas par sevi, vai par dvēselēm šķīstītavā. Šo iespēju mums dod mūsu piedalīšanās Romas katoļu Baznīcā, kurā iegājām caur kristības sakramentu. Šajā sakramentā katrs jaunkristītais tika ietērpts Jēzū Kristū. Zīme tam bija baltais apģērbs, ko katrs saņēma pēc kristībām. Šis apģērbs lai atgadina mums, ka esam aicināti staigāt Dieva bērnu brīvībā. Žēlsirdības gads ir arī tāpēc, lai mēs praktiski savā dzīvē atklātu saņēmto no Dieva žēlsirdību kā aicinājumu, lai praktiski to atkārtotu citu cilvēku labā.

    Lai to darītu un lai šis gads būtu auglīgs, vajag atpakaļ ieraudzīt sevi ietērpto Jēzū Kristū. Jo pasaule, kura ir tālu no Dieva, šuj mums pavisam citas drēbes. Šīs drēbes ir diezgan specifiskas, jo cilvēks var darīt to, kas kaut kur saplānots, piemēram strādāt daudzas stundas, bet to, kas nav paredzēts, piemēram iet uz svēto Misi (skaties padomju "drēbes"), nevar bez grūtībām un zaudējumiem darīt. Pat tad, kad kāda tauta tiek atbrīvota no totalitarisma un šuj visiem saviem bērniem "brīvības drēbes", bet neņem vērā to, ka Dievs viņiem jau deva patiesās brīvības drēbes kristības sakramenta, tad šī tauta dara kļūdu. Jo cilvēki, kuri staigās šajās drēbēs, varbūt varēs brīnišķīgi dejot vai staigāt uz pasakumiem, bet lai ietu uz sv. Misi neatradīsies iespēja pat pakustēties šajā virzienā.

    Tādā veidā no konkrētas grupas cietīs tie, kuri negribēs staigāt šajās pārāk šaurās drēbēs, kas ļoti ierobežo cilvēku, kaut gan dažos virzienos atstāj lielo brīvību.

    Tomēr ir cerība. Cerība ir no Dieva. Ja tauta, bet tautā - ģimenes, nolēm, ka "mūsu drēbes, mūsu tautas tērps ir tas, kuru mēs no Dieva, mūsu Radītāja un Pestītāja, pieņēmām kristības sakramentā", tad tauta ieiet misiju ceļā. Tad visi ceļi ir vaļā. Visi ceļi visos virzienos ir vaļā. Tur, kur ir cilvēki, tur ir tautas misija. Šī misija ir saistīta ar Baznīcas misiju. Izaug no tās. Tās barība ir Evaņģēlijs un Baznīcas mācība, sludinātā savā valodā un šīs valodas specifikā, bet vienlaikus tā, ka var satikties ar katru citu tautu, ar katru citu valodu, ar katru citu cilvēku.

    Caur misiju tauta aug un Dievs viņu sargā, lai netiktu tērpta kādās citās drēbēs, kas atņem Dieva bērnu cieņu un brīvību.

    Ja cilvēks staigā ne tādas drēbes, kā vajag, tad arī "plastmases maizi" pieņems kā tā būtu 100% patiesa barība. Ja Tu gribi paeksperimentēt, tad paskaties filmu "Sprīdītis", un uz reiz "Foster". Izturēsi? Labo apetīti!

Pasaka ir dzīve.

    Pasakā (filmā) "Foster" galvenais varonis ir... kāds "eņģelis". Kurš? Liekas ka Elais (Eli). Bet kad es paskatījos uz aktieriem, uz viņu dzīvi, atklājās, ka tomēr svarīgākais ir cits "eņģelis", Mr. Pots (ak cik smags ir darbs sagatavot vārdu par kādu filmu, uff...). Kāpēc Mr. Pots? Viņš taču tikai sēdēja dārzā, vai kapsētā. Bet es palasīju drusciņ vikipēdijā un citur par viņu. Un no tā, ko izlasīju, šī filma rādas gandrīz kā stāsts par viņa dzīvi, diezgan specifiskā nozīmē.

    Es maz saprotu angļu valodu, bet man šķiet, ka viņš daudz laika (neatcēros cik gadu) strādāja Konventgardenā (Convent Garden - tas nozīmē "Klostera dārzs", protams bijušā klostera dārzā, jo 16. gadsimtā Anglijā Romas Katoļu Baznīca bija sevišķi stipri vajāta un arī klosteri tika apzagti un likvidēti). Viņam šis darbs ļoti patika, patika smaržas. Ne tikai augļu un puķu, bet arī citu lietu. Un lūk - filmā viņš stāsta par šo skaisto koku dārzā un par rozi kapsētā.

    Interesanti, ka filmā viņš aicina ticēt uz eņģeliem, bet viņš pats intervijā kādam žurnalam teica, ka esot ateists. Filmā ir daudz daudz eņģeļu, pat bērnu dārzs saucas "Angels" (eņģelis).

    Nākama lieta ir šāda, ka filma "eņģeļi" palīdzēja izdomāt jauno marku (preču jauno zīmi uz iepakojuma). Līdzīga problēma bija arī šī aktiera dzīvē, jo viņš izdomāja jaunas perfumes un, ja es labi atcēros, meklēja palīdzību, kāda dizainēra vai dizainēres, lai šī perfume būtu skaistā iepakojumā. Un ne tikai to, bet arī lai kāds uztaisīja viņa produktiem mājas lapu, caur kuru man šķiet var nopirkt dažas viņa izdomātas perfumes un smaržīgas sveces. Sīkumus es neatcēros, jo es domāju, ka tas šeit nav vissvarīgākais. Tā taču nav reklāma. Tā kā es teicu, ka maz saprotu angliski, tad nevarēju saprast, vai šī prece satur marihuānu, vai ir tikai tāda smarža. Un lai šīs perfumes būtu "unisex" gender - lai patiktu gan vīriešiem, gan sievietēm.

    Un tā mēs redzam gan šajā ziņā, gan iepriekšējā, ka dzīve ar pasaku un pasaka ar dzīvi parasti ir ļoti saistīta. Vairāk, nekā mēs domātu.

    Interesanti būtu zināt, kā ticīgie cilvēki bieži pieņem kādus tukšus simbolus (un feini un priecīgi spēlējās ar tiem, jo, jā kāds Latvijā uzrakstīja: kristieši grib svinēt un priecāties), bet neticīgie paņem reliģiskos simbolus, atņem tiem nozīmi un ieliek pavisam citu nozīmi, jo taču būs feini, vai nē, kad Eņģeli būs "eņģelīši", un obligāti palīdzēs preču pārdošanā. No labi, beigsim jokus.

    Mani dārgie, grūūūti ir skatīties filmas, pasakas tāpat. Bet ja tu nepastrādāsi, lai uzzinātu, kas tā ir par filmu, tad arī nesapratīsi, kāds tai ir saturs. Un viens vai otrais ticīgais var tādu vai citu filmu saprast kā reliģisko, nevis kā saistīto ar tirgu. To obligāti vajag darīt un prast atšķirt vienu lietu no otrai tāpat.

    Daudz Dieva žēlastību jaunajā gadā Jums visiem, dārgie Lasītāji! Aicinu draudzēties un mīlēt Visvareno Dievu, Vienu Trijās Personās, lielā pazemībā labot attiecībās ar ikkatru Dievišķo Personu.

Vai ir pasakas bez naudas?

    Pirms pāris gadiem kāds man nopirka Polijā grāmatu. Tā bija pasaka jauniešiem. Tā kā katrā grāmatā, arī tajā bija virsraksts, bet zem tā vārdi: "Antimaģiskais romāns". Rakstniece nolēma uzrakstīt tādu pasaku, kur nebūtu maģijas, vai lai paredzētu maģijas īsto nicinošo nozīmi. Pēc tam parādījās vēl šīs grāmatas otrā daļa.

    Pirms pāris mēnešiem, kā Jūs jau zināt, es skatījos šo nelaimīgo Sprīdīti, kur galvenā lomā ir īstenībā kredīti. Nesen arī man vajadzēja skatīties filmu kā pasaku, kur galvenais motors ir kredīti, kuri jāatdod. Protams visas emocijas griežas tā, lai pat negribētos to redzēt, bet kādus "eņģelišus". Tāpēc man ir jautājums: vai ir kāda pasaka, kur nebūtu par naudu, bet kur būtu ģimene un tajā visi mīlētu viens otru, ja grēko, tad lūdz piedošanu? Vai ir pasakas, kur ģimene lūdzas uz Jēzu Kristu? Kur dāvanas, pēc kurām bērni un citi lasītāji ilgojas, nebūtu viltīgas, bet labas, skaistas un drošas?

    Man patīk pasakas, bet ne visas. Tādas kuras prasa no lasītāja daudz, lai būtu tuvāk pie patiesības, lai mīlētu Dievu un pildītu Viņa gribu. Un lai būtu tajās redzamais šis mērķis, pēc kura mēs šeit, virs zemes, ilgojamies, ka viņš ir sasniedzams. Ir tādas pasakas?

Vai Viļakā būvēs Bērnu Banku?

    Pirms pāris mēnešiem kāds gribēja, lai paskatītos pasaku (es neatcēros, kā tā saucas). Es pajautāju, kādu banku reklamē šajā pasakā? "Tēvs, kā jūs varāt tā jautāt? Tā ir taču tikai pasaka!" "Nu labi, tad par ko ir šī pasaka?" "Šajā pasakā galvena varone aicina cilvēkus, lai tie ņemtu kredītus..."

    Varbūt kādreiz par to esmu jau rakstījis. Interesanti būtu zināt, vai visas pasakas ir par kredītiem, vai nē?

    Šeit ielīmēšu divas ziņas, kuras es uzrakstīju jūlijā un decembrī. Vajadzētu drusciņ uzlabot, bet es atstāju tekstus tādus, kādus urakstīju.

    Lūk šīs divas ziņas:

Sprīdītis, Sprīdītis...

    Šodien pirmo reizi es redzēju šo filmu. Kaut gan es zinu, ka ir tādi, kuriem patīk šīs filmas mūzika un pat gribētu to dzirdēt baznīcā savās laulībās, tomēr vajadzētu atstāt tādu domāšanu un paskatīties drusciņ savādāk. Pirmkārt filma nav saistīta ar Baznīcu un tās saturs ir ļoti tālu no kristietības. Otrkārt, ja es labi atceros, filma bija taisīta 1985. gadā un jau datums liecina par to, ka tas nevar būt cita lieta, kā valsts propaganda un tas nozīmē, ka tās mērķis ir veidot cilvēka domāšanu un skatienu uz realitāti pēc kādas ideoloģijas. Galvenais varonis paņem kredītus, kas ir it kā "burvīgas dāvanas" un devās ceļā izpildīt misiju. Kādu? Tas ir redzams filmas beigās . "Kungs un ķēniņš" atdot sprīdītim-laupītājam pēdējo naudu, bet saņem... Ko saņem? Nu jā, taču šī sieviete parūpēsies, lai viņš un viņa meita, tas ir nākamā paaudze, ļoti mīlētu naudu, lasi: lai ņemtu kredītus. Filmā burvīgas dāvanas pēkšņi pazūd, bet... tomēr paliek, jo tauta danco.

    Lai tie, kuri izdomāja sprīdīti, man piedod. Bet arī tagad jaunieši, kā man paši kādreiz kādā skaistā vietā stāstīja, saņem "misiju" darīt lielas lietas, tas ir rakstīt projektus un pēc tam paņemt... ko paņemt? Kredītus! Un galvā tāda doma nāk pati no sevis, tāds jautājums: tie, kuri taisīja filmu un tie, kuri ierakstīja skolas programmā mācīties tādas lietas, vai viņi neēda kopā vienā ēdnīcā?
    Ahā, es aizmirsu, ka vienīgais, kam bija kautkāds īpašums - neliela nauda, šis cilvēks tika filmā parādīts kā ļoti ļaunais un vēl vairāk - sadists. Un kredīta devēju uzņemt mājās viņš arī negribēja. Bet tomēr lielie kredīti arī viņu un viņa kalponi uzvarēja...

Kā Banka uzvarēja Baznīcu?

    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.

    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?

    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.

    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.

    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.

 *  *  *

     Es priecājos, ka kāds pēc mana bloga uzrakstīja lugu priekš bērniem (tā es domāju). Es to neredzēju.

    Tomēr, ja kāda lieta ir darīta, tad tomēr tai ir kāds mērķis? Kāds mērķis? Es protams nezinu, bet jau nejokojot, varbūt jau nākamajā gadā mūsu skaistajā pilsētā redzēsim jauno skaisto ēku, kurā katram bērnam būs atvērts konts. Varbūt tā sauksies BB (Bērnu Banka). Tad ziemassvētki būs pilnā krāsā un priekā...

    Pilns un patiess prieks tomēr ir no Dieva. Tas man tika dots svētdien, sv. Alberta Lielā baznīcā Rīgā. Brālis Jānis salika savus mūžīgos svētsolījumus. Svētā Misē pl. 11:00 (apm. 2 stundas) koncelebrā bija astoņi priesteri (7 kapucīni), daži klausījās grēksūdzes, bija daudzi brāļi kapucīni no Polijas un no Baltkrievijas, br. Jāņa Mamma un Māsa, klostermāsas un draudzes locekļi. Brālis Jānis vēl mācās Lubļinā, bet dažas reizes gadā brauc uz Latviju. Lūgsimies par viņu, lai katru dienu ar mīlestību un paļāvību viņš pildītu Dieva gribu un lai pēc sv. Franciska no Asīzes piemēra sekotu Jēzum Kristum paklausīgam, nabadzīgam un šķīstam.

Kā Banka uzvarēja Baznīcu?

    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.

    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?

    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.

    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.
    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.

Kristus Piedzimšana

    Es biju slims, tāpēc neko nerakstīju. Ir ko darīt, jau ne visu varu darīt. Tik daudz.

    Visiem lasītājiem daudz Dieva žēlastību un vienotību ar Jaunpiedzimušo Bērniņu. Lai Jūsu sirdīs valda liels prieks un miers, ko var dot vienīgi Pestītājs.

    27. decembrī plkst. 11:00, Rīgā, sv. Alberta baznīcā, brālis Jānis Savickis kapucīns saliks mūžīgie svētsolījumi. Es arī tur došos, lai lūgtos par viņu un piedaloties svētajā Misē.

Vai Latvija ir misiju zeme?

    Pirms kāda laika es piedalījos pasākumā, kurā, sterp citiem, bija runā par to, kad cilvēks pirmo reizi bija baznīcā?

    Gandrīz visu runātāju pieredzi var sadalīt trijās grupās.

    Pirmā grupa: tie, kurus kristīja bērnībā, vecmāmiņa vedāja uz baznīcu, saka, ko darīt, ko lasīt, bet mazbērnam nebija nekādas saprašanas. Pēc tam jau jauns cilvēks negāja uz baznīcu. Un pirms dažiem mēnešiem, vai pirms gada, pirms diviem, pieciem gadiem, cilvēks atgriezās un sāka apzinīgi iet uz baznīcu un pie sakramentiem.

    Otrā grupa: līdzīga pirmajai, bet kristības sakramentu pieņēma pirms pāris gadiem. Agrāk negāja uz baznīcu, izņemot bēres un laulības, bet nebija nekādas saprašanas, kas notiek baznīcā.

    Trešā grupa: pirmie kontakti ar Baznīcu nesen, pirms dažiem mēnešiem, vai gadiem, nekādas sagatavošanas garīgajai dzīvei, bez lūgšanas. Nekristītie. Neviens nepiedalījās svētdienas skolā, kurai būtu vairāk, nekā daži mēneši.

    Ceturtā "grupa": kāds cilvēks no kosmosa laikam, jo viņš neatceras svētdienu, vai svētku dienu, kad (izņemot slimības gadījuma) viņš nebūtu baznīcā. Lūgšana mājās kopēja un individuālā no rīta un vakarā, un ne tikai. Katehēzes, kuras vadīja priesteri plebānijā, no bērnības līdz 17 gadu vecumam 2 reizes pa 45 min. nedēļā, 9 mēnešus gadā. Ministrantu formācija visu laiku. Visa skola piedalījās draudzes dzīvē, piemēram svētkos katrai klasei bija dežuru stundas baznīcā pie Vissvētākā Sakramenta, grēksūdze vismaz katru pirmo mēneša piektdienu, draudzes rekolēkcijas (ļoti konkrētas) divas reizes gadā, prāvesta un vikāra visu māju un ģimeņu apmeklēšana katru gadu, nemitīgais priesteru kontakts ar vecākiem, lai labi attīstītos bērna kristīgā audzināšana. Un tā tālāk... Jā, ir tādi kosmosi. Pateicība Dievam. Aha, par to visu maksāja priesteri un piepalīdzēja vecāki.

    Evaņģēlizācija tā nav tāda metode: "Nu lai kāds palīdzēs!...", bet: "Prāvest, kas man jādara draudzē? Es esmu gatavs palīdzēt ar saviem talantiem un ar savu naudu." (ja kāds šeit domā, ka es prasu naudu, tad lai zin, ka es šeit neprasu naudu) Pašam jādara pēc iespējas visvairāk, bez tādas domas, ka kāds palīdzēs. Tad Dievs svētīs. Jo ja strādnieks ņem rokās arkli, bet skatās atpakaļ, tad viņš neder uz debesu valstību...
    Šie kosmosi bija un tiek turpināti Polijā. Nemitīgas misijas. Tāda ir Baznīca - misija ir Tās centrā. Vai Latvija ir misiju zeme?

Kāpēc latvietis grib kļūt par katoli?

    Pirms kāda laika kāda kundze teica, ka neies svētdien uz svēto Misi. Es pajautāju "Kāpēc?" Viņa atbildēja, ka esot šajā grupā, viņi tur dzied un dejo tā, kā līdz šim. Viņa grib to turpināt arī tagad, kad ir pensijā. "Bet taču tā ir svētdiena, - es teicu - jāiet uz sv. Misi!" Viņa atbildēja, ka "dieviņš sapratīs".

    Kāds jauneklis grib dzīvot tā, kā viņam gribēsies. Visas citas lietas, svarīgas un nepieciešamas pieaugušo dzīvē, "pašas parādīsies". Bet tomēr kad šīs lietas "pašas parādas", jauneklis nezin, ko ar tām darīt, jo tās nav kādas emocijas, bet ļoti konkrētas lietas un visi skatās uz šo jaunekli, lai viņš kaut ko darītu. Bet no kurienes viņš var to dabūt zināt, ja domāja, ka dzīve tā ir tikai emocijas?

    Vēl citi runāja, cik latvietis ir līdzīgs katolim, vai katolis latvietim (drusciņ jokoju)? Šeit arī vajag parūpēties par emocijām, vai par stipro kafiju, lai neaizmigtu un nekristu uz zemes, ko izpirka kāds svešzemnieks.

    Uz brītiņu atstāsim visas šīs ļoti emocionālas lietas (cilvēkam ir vajadzīgas emocijas, vai nē?), lai ar uzmanību un lēni staigātu pa ledu un sniegu.

    Rīt mūsu baznīcā tiks atvērtas Svētās durvis. Tās būs galvenas durvis baznīcā. Ar tām gandrīz visu gadu būs saistītas pilnas atlaidas. Baznīcā cilvēki varēs dabūt lapiņas, uz kurām tiek uzrakstīts, ko vajag izpildīt, lai saņemtu pilnas atlaidas. Varēs arī dabūt grāmatu, kurā ir Pāvesta Franciska Žēlsirdības ārkārtējās jubilejas izsludināšanas bulla "Misericordiae Vultus". Šis dokuments sākas ar ļoti nozīmīgiem vārdiem: "Jēzus Kristus ir Tēva žēlsirdības vaigs." Grāmatgaldā var arī dabūt žēlsirdīgā Jēzus mazās svētbildēs, lai tās palīdzētu godināt šo žēlsirdību.

    Mēs redzam, ka ir daudz darba priekšā, darbi neizdarīti, netiks izdarīti. Jāiet uz priekšu ar paļāvību uz žēlsirdīgo Jēzu, lai palīdzētu sev pestīšanas ceļā. Un lai palīdzētu dvēselēm šķīstītavā caur šīm pilnām atlaidām.

Dieva dāvanas

    Laikam visi, kuri piedalījās kādās katehēzes, piemēram svētdienas skolā, vai evaģēlizācijas katehēzēs, atceras to, kas bija teikts ar sādiem vai līdzīgiem vārdiem: "Dievs tev dos vairāk, nekā tu gaidītu vai lūgtu". Un katrā katehizācijā ir runa par to, lai cilvēks atvertu savu sirdi Dievam, lai Dievs mainītu cilvēka dzīvi tā, lai tas sekotu Jēzum. Šī līdzdarbošanās ar Dievu ir ļoti ļoti svarīga. Šeit pieminēšu ļoti īsi to, kas notika jaunas evaņģēlizācijas laukumā Viļakā.

    2012. gads - es redzēju evaņģēlizācijas "no jaunā" vajadzību tādos apstakļos, kuri ir draudzē - liels teritorijs, maz cilvēku, jauno cilvēku gandrīz nav baznīcā, pēc "svētdienas skolas" bērni "pazūd", jo vecāki neticīgie. Nav ko gaidīt, nepieciešama evaņģēlizācija.

    2013. gads - 2. janvārī pie tējas mēs (es un trīs katehētes) nolēmām taisīt bērniem un jauniešiem jaunās evaņģēlizācijas pasākumus. Jau nākamajā dienā, pateicoties katehētes kontaktiem, "sākās kontakti" ar Marijas skolu. Un vienu reizi mēnesī misionāres no šīs skolas braukāja uz Viļaku. Sākām domāt par Alfa kursiem un lūk kādai ģimenei (Sergejs un Žanna) bija kontakti ar pr. Rihardu Madonā, aizbraucām tur kopā, un ātri sākās Alfa kursi Viļakā. Lai evaņģēlizētu vajadzīga ir laba dzirdamība gan baznīcā, gan klosterī. Un tieši tad Dievs sūtīja labdarus un tika instalēta jauna apskaņošana. Sākās arī svētās Mises bijušajā klosterī. Jaunā ērģelniece. Gada beigās zvanīja pr. Arnis un ātri atbrauca uz Viļaku pirmas misionāres Signe un Ineta. Laika ātrums auga un auga.

    2014. gads - Visdažādākie Alfa kursi, jaunā evaņģēlizācija skolās, uz ielām, visa apkārtnē, Oasis Viļakā. Misionāres kalpo un tas ir redzams. Labi līdzdarbojas ar draudzi - tas nozīmē, ka draudzē ir iespējama ticības atdzīvināšana. Un tajā galvenie ir laji, misionāri. Pirmais svētceļojums Viļaka - Aglona. Daudz pasākumu. 8. decembrī atbrauca jaunie misionāri, astoņi cilvēki.

    2015. gads - Daudz vairāk misionāru, četri bērni, evaņģēlizācijas profils mainās: vairāk redzamais baznīcā, mazāk skolās. Tiek dibinātas daudzas daudzas jaunas aktīvitātes bērniem, jauniešiem un pieaugušiem. Ļoti daudz. Es par to jau rakstīju. Visu laiku kaut kas notiek. Visu laiku sagatavošana. Līdzdarbība ar draudzes cilvēkiem. Brauka piepalīdzēt citi misionāri no Latvijas, Ukrainas, Lietuvas un Polijas. 2. maijiā piedzima Jāzeps. Otrais svētceļojums Viļaka-Aglona. Misionāri palika vairāk laika Viļakā. Novembra beigās atbrauca jaunas trīs misionāres. 30. novembrī aizbrauca Kārlis ar Rutu un bērniem. 8. decembrī sākās Žēlsirdības gads Baznīcā. 13. decembrī Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā tiks atvērtas Žēlsirdības Durvis.

   

Misionāru kalpošana nav hobijs.

    Kādā mājas lapā es izlasīju, ka tikai bagatam cilvēkam ir hobijs. Varbūt tā ir. Varbūt cilvēks skatās uz otro un domā, ka tas, ko viņš tagad dara, ir hobijs. Var šeit arī parādīties kļūdas, arī smieklīgas, kad kāds nosauks kāda cita smagi strādājoša cilvēka darbu par hobiju.

    Pēc diviem gadiem, kuros draudzes plebānijā dzīvo un draudzes teritorijā kalpo misionāri (bet brauka uz šeijeni jau kopš trijiem gadiem), es varu pateikt, ka misionāru kalpošana un visi citi darbi, un sava aicinājuma pienākumi (piemēram ģimenē), nav nekāds hobijs. Vēl vairāk, nav laika, lai rūpētos par kādu hobiju. Tā ir kalpošana, lūgšana, attiecības ar Dievu, attiecības ar cilvēkiem. Kad beidzas gads Jēzum varbūt cilvēkam jau būs kāds hobijs, varbūt nē. Visi šie augšā minētie elementi un tie, par kuriem es rakstīju citreiz, veido misionāra dzīvi. Vēl vairāk, Dievs caur tiem elementiem veido pašu misionāru, dara misionāru no cilvēka, kas grib kļūt par misionāru.

    Kāpēc misionāru kalpošana nav nekāds hobijs un viņiem nav hobija? Jo misija tas ir īstenībā karš, bet ne pret cilvēkiem. Tas ir garīgais karš, lai atbrīvotu cilvēku no ļauna gara ietekmes, lai stiprinātu tos, kuriem vāja ticība, lai meklētu tos, kas grib kalpot Dievam savā draudzē un citur. Šeit nav laika hobijam.

    Ar citiem vārdiem, misijas mērķis ir atgūt cilvēkam garīgus, bet ļoti ļoti realus īpašumus: tikumus, lūgšanas dzīvi, žēlastības sakramentos - tur visur Dievs ir Avots, bet cilvēks līdzdarbojas. Un mērķis otrais, kas iet līdzi pirmajam, atdot cilvēku Dievam kā Viņa bērnu. Un arī tas ir ļoti ļoti svarīgs (par ko es jau rakstīju), lai uz vietas, draudzē, palielinātu un stiprinātu aktīvo ticīgo tīklu, kas līdzdarbojas ar prāvestu un līdzdarbojas ar šo plašāko tīklu - ar Baznīcu citās draudzēs, diecēzēs, kustībās, ordeņos, valstīs. Tam ir veltītas domas, sarunas, darbi, tikšanās - Dieva žēlastībā un spēkā.

Kāpēc misionāriem nav savu plānu?

    Kādreiz es runāju ar kādu cilvēku un viņš teica, ka nebūs misionārs (kaut gan man likās, ka viņš kļūtu par misionāru, jo viņam bija daudz laika un naudas, ticība un veselība...), jo viņam esot citi plāni. Viņš bija kā autobuss, kas "nolēma" nebraukt pa maršrutu un "atļāva" viņa iekšā uztaisīt kafejnīcu.

    Cits teica, ka grib normāli dzīvot un protams viņam ir 100% taisnība. Bet lai kļūtu par misionāru, vajag atteikties no normālās, sakartotās dzīves.

    Lai kļūtu par misionāru, vajag sevī atdzīvināt šo ticību, ko cilvēks saņēma kristības sakramentā. Vēl vairāk, vajag šo ticību atdzīvināt katru dienu, jo katru dienu kristietis sāk no nulles:

https://www.youtube.com/watch?v=lml7Ydc5d24

    Lai kļūtu par misionāru, vajag stingri turēties pie Dieva, strādāt ar sevi, nepieciešama formācija Baznīcā un atvērta sirds Dieva plāniem konkrētam cilvēkam, ģimenei, kopienai, ordenim. Jābūt gatavam tam, ka Baznīca sūtīs cilvēku tur, kur grib pats Dievs:

https://www.youtube.com/watch?v=gqWIMhxVi2w

    Lai kļūtu par misionāru vajadzīga ir vienotība ar savu kopienu, ģimeni, ordeni. Ar Baznīcu. Jo vienmēr misija tas ir Dieva darbs, Kas aicina cilvēkus, lai tie izmantotu savus talantus un lai saņemtu kopienas palīdzību, lai būtu labi augļi:

https://www.youtube.com/watch?v=esf-vOwl2bs

    Kā teica Kiko Arguello, ģimenes, priesteri un citi, kuri brauc uz misijām (sevišķi "ad gentes") piedzīvo lielas grūtības. Sevišķi pirmos trijos gados vietējie viņus nesaprot, bieži viņus vajā, ne tik rēti vajag braukt dažādu iemeslu dēļ atpakaļ. Parasti pirmie labie augļi starp vietejiem neticīgiem cilvēkiem un cilvēkiem ar vāju ticību parādas pēc trijiem gadiem. Tad vajadzīga ir liela, neierobežota pacietība un paļāvība uz Dievu.

    Jo vajadzīgs ir laiks, lūgšana, ticības piemērs, kas "spīd acīs" un Dieva žēlastība, lai cilvēks, kuram ir "sava privātā ticība", atmestu to un pieņemtu sevī Svēto Garu.

357 dienas ar Misionāriem

    Misionāru ģimene, kas atbrauca uz Viļaku 2014. gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas lielajos svētkos, šodien aizbrauca uz Rīgu. Viņu kalpošana Viļakas draudzē beidzās.

    Šodien, svētā Apustuļa Andreja svētkos, kad svētās Mises Evaņģēlijs mums atgādina šo brīdi, kad Jēzus paaicināja pirmos Apustuļus, Dievs paaicināja Kārli un Rutu ar bērniem uz kalpošanu citā draudzē. Un es esmu pārliecināts, ka ieies šajā kalpošanā ar neparasto dedzību, kura var parādīties tikai tādos cilvēkos, kuros dzīve un ticība ir viens vesels. Tad arī liecība ir īsta un aicina citus. Viņi nekad neatstāja savu ticību aiz baznīcas durvīm, iekšā, un ar savu dzīvi rāda Baznīcas ticību. Katru dienu gāja uz svēto Misi un cīnījās, lai Jēzus Euharistījā atnāktu arī viņu sirdīs. Kad kāds viens vai otrais cilvēks nezin, kāpēc iet uz svēto Misi un šo faktu grib paslēpt zem zemes, tad misionāri, visi seši, skaļā balsī dalījās ar prieku, kas nāk no dzīvām attiecībām ar Jēzu.

    Es nestāstīšu par visām šīm 357 dienām, kurus es pavadīju misionāru kompānijā, bet pieminēšu tikai vienu faktu. Šodien, pēc svētām Misēm, īsi, bet sirsnīgi atvadījāmies, un tad misionāru ģimene pazemīgi devās ceļā kājām 1.5 km uz autoostu, lai tālāk ar autobusu braukt uz Rīgu.

    Tagad cita draudze ir bagātāka un laimīgāka.

Kursi "Kļūsti pēdējais!", var pierakstīties.

    Nē, nē, nekādus kursus neorganizēšu, uz reiz teicu, lai būtu skaidrs. Bet šis virsraksts ir tāds tāpēc, ka pēkšņi visapkārt notiek kursi līderiem. Pat kādā mocekļu sanktuārijā, Āfrikā, uzbūvēs netikai baznīcu, bet arī "līderu centru". Varbūt man nepatīk šis nosaukums?

    Kāds organizēja rekolekcijas draudzē. Tādā veidā palīdzēja prāvestam. Meklēja cilvēkus, kas arī būtu kā kalpotāji, tādus, kuriem ir jau pieredze tādu pasākumu organizēšanā. Tādus, kuri ne tikai lūdzas, kas ir galvenais, bet prot piemēram taisīt sviestmaizītes. Un ko dzird tālrunī? "Es nevaru, braucu uz līderu kursiem!" Nākamais: "Es nevaru, braucu uz līderu kursiem!" Jūs jau saprotāt? Varbūt es kļūdītos, ja es domātu, ka tagad visi būs līderi, bet nebūs neviena, kas taisītu sviestmaizīti? Pateicība Dievam, ka atradīsies tie, kuri taisīs sviestmaizīti. Un atradās draudzē tie, kuri iepakoja ar misionāriem kopā visas oblātes. Pateicība Dievam.

    Es nesen lasīju dažus tekstus, kurus uzrakstīja līderi. Nē, nē, nepateikšu kur un kādās valodās. Un kaut gan fragmentus es lasīju gandrīz "ar atverto muti", tad tomēr man tur trūka vienas ļoti ļoti vajadzīgas lietas. Kādas? Nu, pazemības. Ja cienījāmie līderi jau brauka un brauka uz tādiem un citiem kursiem (es nepateikšu, ka tie nav vajadzīgi, jo vajag mācīties visu laiku) un beidz visdažādākas augstskolas, tad lai viņi neaizmirstu par tādu ļoti vajadzīgu tikumu kā pazemība.

    Nu bet es esmu tikai vienkāršs mazākais brālis un lauku prāvests. Un nekad neorganizēšu nekādus kursus. Un varbūt tas neskanēs pavisam nopietni, bet mūsu ordeņa priekšnieks, tēvs ģenerālis, kas bija pie manis ciemos vasarā un drusciņ redzēja misionāru darbību Viļakas draudzē, pastāstīja visiem brāļiem dažos vārdos par šīm labām lietām, kas šeit notiek.

    Esi pēdējais! Kursi sākās! Visi uz kapucīniem! Vai uz kapucīnēm!

Brīnumainais medaljons un Katrīna Laburē

    1830. gadā Bezvainīgā Jaunava Marija trīs reizes parādījas jaunai klostermāsai Katrīnai. Un tieši 27. novembrī atklāja, ka vajag pagatavot medaljonu. Dievmāte teica: "Liec, lai pēc šī parauga tiktu pagatavots medaljons. Visi, kas to nēsās, saņems lielas žēlastības; tie, kas to nēsās ar paļāvību, saņems žēlastību pārpilnību".

    1832. gadā tika pasūtīti 20 000 eksemplāri..

    Pāris gadu laikā medaljons iemantoja "brīnumaina medaljona" slavu. Katrīnas klosteris no visām pasaules malām saņēma vēstules, kurās bija stāstīts par dziedināšanām, atgriešanos un citiem brīnumiem. Cilvēki, kas valkāja medaljonu, patiešām saņēma žēlastības!...

    Katrīna nomira 1876. gada 31. decembrī. Viņa aigāja no šīs dzīves tikpat klusi un pazemīgi, kā bija dzīvojusi.

    Kad 56 gadus vēlāk saistībā ar beatifikācijas procesu Katrīnas Laburē kapavieta tika atrakta, atklājās, ka klostermāsas miesa nebija satrūdējusi. Ārsts, kas pacēla Katrīnas plakstiņus, ieraudzīja, ka māsas Katrīnas skaistās, zilās acis - acis, kas bija uzlūkojušas Vissvētāko Jaunavu Mariju,  - aizvien izskatās kā dzīvas.

    1933. gadā Katrīnu Laburē atzina par svētīgo, bet 1947. gadā pāvests Pijs XII viņu pasludināja par svēto.

[ziņa sagatavota pēc "Cilvēki kalnā. Nr.1. Decembris", izdevniecība "Kala raksti"]

    Jā, rīt man jāpaskatās, cik baznīcas grāmatgaldā palika "brīnumaino medaljonu", lai vienmēr būtu visiem, kas grib to nēsāt un saņemt žēlastības. Rīt arī pl. 17:00 būs mūsu baznīcā Viļakā koncerts Dievmātei par godu. Vai tas viss ir tā nejauši?

    Es ceru, ka nākamā gadā baznīcas dārzā būs Lurdas Dievmātes staujas kopija. Uz brīnumainā medaljona ir uzrakstīta lūgšana: "Ak, Marija, bez grēka ieņemtā, lūdz par mums, kas steidzamies pie Tevis".
 http://www.naszdziennik.pl/mysl/147883,cudowny-medalik-objawienie-i-jego-przeslanie.html
 1854. gadā pāvests pasludināja dogmu, ka Marija ir bezvainīgi ieņemtā. 1858. gadā Lurdā Marija pateica svētajai Bernadetai Subirū: "Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana". Lielie ir Dieva darbi, kurus atklāj caur Mariju. No mūsu puses Dievs prasa uzticību un mīlestību, lai mēs dzīvotu kā Viņa bērni, kā tie, kuri no visas sirds grib ieiet Debesu Valstībā un ar savām acīm redzēt Dievu un Mariju.

Draudze - aktīvo ticīgo tīkls

    Ne visi draudzē ir aktīvi tā, kā vajadzētu. Ļoti daudz ikdienā nedzīvo pēc katoliskās ticības. Tomēr ja mēs paskatītos tikai uz situāciju pirms gada, kad aktīvi draudzē, prāvesta līdzdarbnieki, jaunās evaņģēlizācijas dalībnieki (protams katram sava funkcija, vairāk vai mazāk aktīva piedalīšanās) bija daži ticīgie, tad tagad, pēc misionāru kalpošanas gada, tādu aktīvo ticīgo ir vismaz padsmit, divas reizes vairāk. Es ceru, ka jauno 3 misionāru kalpošana Viļakā stiprinās un palielinās šo tīklu Dievam par godu.

Franciskaņu regola

    1223. gada 29. novembrī pāvests Honorijs III parakstīja dokumentu "Solet annuere", ar kuru apstiprināja svētā Franciska regolu. Ar šo regolu Francisks paradīja saviem brāļiem ordenī, kā dzīvot pēc Evaņģēlija un sekot Jēzum Kristum. Šis dokuments ir ikdienišķas dzīves pamats kapucīniem un citiem franciskaniem. Pats ordenis tika dibināts 1209. gadā un tam svētību deva pats pāvests Innocentijs III, tas pats, kas dibināja "Terra Mariana" 1215. gadā. Un tieši tāpēc, lai dzīvotu pēc Evaņģēlija tādā veidā, kā sv. Francisks rakstīja savā Regolā, brāļu franciskaņu grupa deva 16. gadsimtā sākumu kapucīniem, kurus apstiprināja 1528. gadā pāvests Klemenss VII.

Draudze, kapucīns un misionāri

    Baznīcas administratīvas daliņas saucas diecēzes un diecēzēs ir draudzes. Par katru draudzi ir atbildīgs prāvests. Visiem draudzes locekļiem jālīdzdarbojas ar prāvestu, kā ar savu ganu, un saskaņot visus savus darbus garīgajā aprūpē ar viņu. Jo prāvests dod misiju no Baznīcas puses sludināt Evaņģēliju.

    Baznīcā ir vēl otrā kārtība saistīta ar harizmatiem un parādās caur ordeņiem un kongregācijām, tas ir caur konsekrēto dzīvi. Konsekrētā dzīve tā ir sekošana Jēzum Kristum šķīstam, nabagam un paklausīgam debesu Tēvam. Caur šiem mūkiem un mūķenēm ir redzama dzīve Debesu Valstībā (vismaz tā tam jābūt).

    Ir arī Baznīcā jaunās kustības, kurās vairākumā piedalījas laji un to ir daudz vairāk nekā priesteru, vai konsekrēto personu. Kā priesteri parasti dzīvo plebānijās, konsekrētas personas klosteros, tā kustību locekļi dzīvo visur un caur viņiem visur tiek sludināts Evaņģēlijs.

    Šodien Viļakas draudzē, kur kalpo priesteris kapucīns, un kur pēdējo veselu gadu kalpo misionāru ģimene (un mēnešiem ilgi kalpoja vēl citi misionāri), parādījās šodien jaunas misionāres no Marijas skolas. Un uz reiz piedalījās svētā Pio lūgšanas grupas tikšanās bijušā kapucīnu klostera ēkā. Un tur, tajā mazajā grupā, bija redzama Baznīcas bagātība, harizmati, lidzdarbošanās sv. Pio aizbildniecībā.

    Tad plebānijā dzīvo šobrīd... desmit cilvēku. Katrs no viņiem ir misionārs, katrs juta šo paaicinājumu no Dieva un to pieņem ar uzticību. Un jau izveidojās jauno misionāru līdzdarbošanās ar draudzi. Es ceru, ka tas viss tikai attīstīsies.

Mazas grupiņas, nevis lielie projekti

    Šajā nedēļā notika dažādas formācijas tikšanās. Tās bija alfa jauniešiem, alfa pieaugušiem, piektdieņi Žīguros, piektdieņi Viļakā, Šķīsto Siržu Kustība. Vislielāka no tām jauniešu alfa prasīja arī daudz sagatavošanas (viens no elementiem - gandrīz 700 km mašīnās). Bet arī mazākie, kā piektdieņi Viļakā un ŠSK sestdien bija brīnišķīgie un tā bija īsta Dieva klātbūtne un žēlastība. Es nepateikšu, ka man žēl, ka tik maz cilvēku atnāca. Nē. Atnāca tie, kuri gribēja, kuri grib kaut ko darīt un kalpot, nevis lai viņiem kalpotu. Un līdzdarboties ar prāvestu. Arī šis aspekts ir ļoti svarīgs, jo tieši prāvests dod misiju konkrētam cilvēkam sludināt Evaņģēliju draudzē. Šī misija tika dota gan katehētēm, gan misionāriem, Šī misija jau ir katoļu vecākiem, jo viņi uz Kristības sakramenta pamata un ar laulības sakramenta palīdzību saņēma misiju tālāk nodot ticību saviem bērniem. Ja kāds cits, bez saņemtas misijas, publiski sludina Evaņģēliju, tad nevar viņa mācību saprast kā Baznīcas mācību pilnā nozīmē, bet ka viņš dalās ar savu ticības pieredzi. Katrā draudzē tomēr notiek, visdažādākajā veidā, ticības sludināšana un padzilināšana prāvesta vadībā. Visi ir aicināti piedalīties tajā.

Jaunie Dieva cilvēki, cerība arvien jauna

    Pirms divām nedēļām Latvijā parādījās jaunas klostermāsas. Viņas atbrauca no Polijas. Viņu kongregācija ir garīgumā saistīta ar svēto Antonu, bet darbā un kalpošanā ar maziem bērniem un ģimenēm, sevišķi ar jaunām māmiņām, kas gaidā bērna piedzimšanu un šajā laikā viņām ir vajadzīga kāda mierīga patvērsme. Un starp šiem jauniem (vairākumā) cilvēkiem māsas dzīvo, rūpējas par viņiem, sludina Evaņģēliju un par īstas mīlestības garu šajās kopienās, šajās mājās.

    Tad klostermāsas atbrauca, mācās valodu, pieredz cilvēku sirsnību un prieku, ka tieši pie viņiem, uz viņu draudzi, atbrauca klostermāsas, lai lūgtos un lai cilvēkos būvētu Dieva Valstību.

    Vakar vakarā šīs mūķenes lasīja lekciju Viļakā jauniešu alfa kursos un man šī lekcija ļoti patika, bija kā liecība, kā Dievs mīl katru cilvēku un ikkatru brīdī vēlas ar cilvēku līdzdarboties, lai tas būtu laimīgs.

    Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem nepatīk Evaņģēlija sludināšana, nepatīk ticība, nepatīk Dieva mīlestība. Un tie karo pret Dievu. Jo revolūcijai nepatīk Dievs. Revolūcija tieši karo pret Baznīcu. Un brīžiem var likties, ka īstais patriots ir tikai revolūcionists. Bet tā nav taisnība. Ir pretēji.

    Tad ļoti labi, ka uz Latviju, uz kādu sevišķo un ārēji skaisto pilsētu atbrauca divi Dieva cilvēki, kas jau tagad ienes daudz prieka un, mēs ceram, ienesīs daudz labumu no Dieva.

Par ko domāja Rainis?

    Pirms dažām dienām man vajadzēja meklēt informācijas par Raini, jo Žīguru kultūras namā bija pasākumi saistīti ar viņu un ar dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". Mūsu laikos nav grūti atrast informācijas, jo taču ir internets. Un to, ko senāk vajadzēja meklēt bibliotēkās, tagad (varbūt ne visu) var meklēt un atrast datorā.

    Vairāk nekā to, ko Rainis uzrakstīja, kādas grāmatas un dzejoļus, mani interesēja, ko viņš propagēja. Es izlasīju, ka viņš piederēja organizācijai, kas saucās "Jaunā strāva". Tā (tas nozīmē, ka arī Rainis) izplatīja darvinismu, materiālismu, ateismu. Liela daļa no jaunstrāvniekiem kļuva par marksisma vai sociālisma piekritējiem.

    1905. gadā Rainis jau bija revolucionists un aktīvi piedalījās revolucijā Krievijā. Pēc tam bēga uz Šveici, kur slēpjās daudz revolucionistu, kā piemēram Ļeņins.

    1988. gadā komponists Brauns uzrakstīja mūziku Raiņa grāmatas "Daugava" fragmentam un tāds bija dziesmas "Saule. Pērkons. Daugava" sākums. Pēdējie vārdi ir šādi (citēšu no galvas): "Saule ir mūsu māte, Daugava - sāpju aukle, Pērkons velna spērētājs tas ir mūsu tēvs". Es domāju, ka tie, kuri saprot šos vārdus, saprot arī šo vārdu nozīmi. Un tiem katoļiem, kuri no sirds to dzied, netraucē pirmais Dieva bauslis?

    Par Raini var daudz lasīt internetā, var lasīt viņa grāmatas un to, ko viņš par idejām, pēc kādām dzīvoja, pats runāja:

„Kristīgas mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā maldīgi tagad vēl domā visi. Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir humanitātes lielākā un pēdējā pretiniece. Kristīgā mācība prasa pilnīgu altruismu, padošanos citiem par labu, kas ir pārdabisks; patiesībā šī pārdabas vara ir sabiedriska vara. Viņas gribētais panākums un mērķis ir: status quo uzturēšana; viņas līdzekļi: apgādība no augšas, no pārdabiskas varas, kurai zemē ir priekšstāve: valsts vara”.

 

„Kristīgā ticība ar savu dievticību aptumšoja mīlestības labo kodolu.”

 

„Īsti tagadējās kristības spēks ir grieķība un žīdība. Nākamai reliģijai jābūt atkal dzejai, kā bija kultūras sākumā. Latviešu senai ticībai ir labākie dīgļi”.

     Vai es pēc tādiem vārdiem vēl varētu domāt, ka viņš būtu labs piemērs jaunatnes audzināšanā? Tikai tāpēc, ka viņš bija dzejnieks un valstsvīrs? Es nezinu, vai viņš atgriezās no savām idejām uz ticību uz patieso Dievu? Bet Dievs, Kas ir Mīlestība, aicina mūs dzīvot nevis ideju pasaulē, bet realitātē, jo šeit mums ir iespēja satikties ar šo Mīlestību, nožēlot grēkus, saņemt grēku piedošanu un dzīvot kā Dieva bērni. Žēl, ka Rainis neatrada vietu savā dzīvē Šai Mīlestībai tā, kā to atrada sv. Terēze no Lizjē, sv. Bernadeta Subirū un sv. Žanna D'Arka, kuras visas (ja es nemaldos) Raiņa dzīves laikā tika pasludinātas par svētajām.

    Pēdējos vārdus atdošu atpakaļ vikipēdijai:
    "Jaunstrāvnieku devumu vēlāk augsti vērtēja Latvijas sociāldemokrāti un komunisti. Savukārt mūsdienās tiek pausts arī cits viedoklis, ka "Jaunā strāva" ar savu graujošo kritiku un mācībām stipri satricināja latviešu tautas morāles un reliģijas pamatus".

    To visu var viegli atrast internetā, tāpēc es nepielīmēju linkus.

    Aicinu ikkatru darīt visu, lai mēs dzīvotu draudzībā ar Jēzu Kristu un vienmēr atrastos Viņa gribas pildīšanā. Dievs svētī Latviju!

Pamēģini pateikt to, ko visi zin.

    Daudzi (varbūt gandrīz visi) dzirdēja pasaku par karali, kuru nolaupīja kādi veiklie noziedznieki, kuri apsolīja karalim sagatavot skaistās, bet neredzamas drēbes. Visi redzēja, kas notiek, pats karalis redzēja, bet neviens nepateica to, ko redzēja, ko zināja. Atnāca bērns un teica: "Karalis ir kails!"

    Vai mēs dzīvē neredzējām tādus gadījumus, kad runāja vienu, bet viss bija savādāk? Vai tas ir tāpēc, ka tā sauktajā "dzīvē" bērniem skaidro vienu, kaut gan pieaugušie redz, kas notiek? Tas vēl ir normāls, bet ja starp pieaugušiem tā notiek? Varbūt tāpēc, ka nav dialoga, viens kaut ko stāsta un otrais pieņem. Cita varianta nav. Kur sākas dialogs? Dialogs sākas lūgšanas laikā. Nav lūgšanas, nav dialoga, visi var staigāt skaistās, bet diemžēl neredzamās drēbēs.

    Tuvojas Baznīcas gada noslēgums un lasījumi virzīs mūsu skatienu uz Jēzus otreizejo atnākšanu. Jāgatavojas kāzām. Jārūpējas par kāzu apģērbu. Šis apģērbs tā ir Dieva žēlastība. Līdz kāzām no daudzām lietām jāatsakas. Un jādara viens liels darbs: šis laiks, šis ceļš liecinās par to, kā mūsu kalpošana mainās draudzībā, draudzībā ar Jēzu. Kalps gaida kādu apbalvojumu. Draugs vēlas satikties ar Jēzu un būt kopā ar Viņu. Lielā atšķirība?

   

Kāpēc Dievs dod cilvēkam paaicinājumu?

    Kad es vēl biju mežniecības students, bet jūtu sirdī paaicinājumu uz klosterdzīvi, jau drusciņ pārbaudītu paaicinājumu, es ilgojos "pēc vēsām klostera sienām". Un nekā dīvaina tajā nebija un vēl vairāk tāpēc, ka studenta dzīve, ļoti ātra, kad bieži nebija laika likties uz auss, labprāt atrastu atpūtu klusā klosterī. Laiku gaitā Dievs mainīja manu uzskatu par klosterdzīvi. Ne klosteris kād tāds, kā ēka, ir galvenais, bet protams tie, kuri tur dzīvo, kurus Dievs, līdzīgi un ne līdzīgi kā mani, paaicināja un visi klosterbrāļi veido kopienu, garīgo ģimeni, kura latiņu valodā saucas tieši "familia", "ģimene".

    Kāpēc Dievs dod cilvēkiem paaicinājumu uz klosterdzīvi? Man pašam tas ir liels noslēpums. Tikai ne tādā nozīmē, ka es neko nesaprastu, bet ka tas pieprasa pūles, nemitīgas pūles, lai dzīvotu pēc paaicinājuma. Jēzus sludinādams par Debesu Valstību sagatavoja jau šeit, virs zemes, tādu dzīves veidu, kas liecinātu par dzīvi šajā Valstībā. Es atceros šos vārdus, kuros Jēzus teica, ka Debesu Valstībā visi dzīvos kā Enģeļi un drusciņ redzu (nevaru pateikt, ka visu redzu), ka daudz daudz priekšā. Un prātā nāk citi vārdi, kurus svētais Francisks teica brāļiem: "Sāksim no jauna, jo līdz šim neko neesam izdarījuši". Vai vārdus no Evaņģēlija (šodienas): "mēs izdarījām to, ko mums pavēlēja". Tieši to vajag un vietai nav nozīmes, es domāju. Jo kāds man vakar teica: "Man zvanīja, ka jūs pametīsiet Viļaku un brauksiet uz Krieviju!" Tas nav viss. Kāds cits man vakar teica: "Jūs vēl esat Viļakā? Jo es dzirdēju..." Nākamais teica: "Kā jums iet Viļakā? Es dzirdēju..." Es domāju, ka tad, kad cilvēks pats (arī ar citu lielo palīdzību) rūpēsies par jauno evaņģēlizāciju, viņam tādu jautājumu nebūs.

    Aicinu ikkatru atrast savu paaicinājumu no Dieva, nosaukt to vārdā, nosaukt to, kas palīdz, nosaukt to, kas traucē, un... cieši līdzdarboties ar Dieva žēlastību. Ja Tev nav tādas ticības, tad lūdzi Dievu un Tev dos. Bez šaubām.

    Bet kāpēc tik grūti atgriezties? "Jo grūti mainīt savu domāšanu"- tā kāds man teica. Tas nozīmē, ka vajag atmest daudzus viltus praviešus, kurus es vai Tu uzskatījām par svētiem, bet Evaņģēlija gaismā atklājās, ka viņi pavisam citas idejas (pret Dievu idejas) izplātīja. Un ko darīt? Atstāsi savus "varoņus", lai kalpotu Jēzum? Vai Dievs dod svētumu cilvēkam, kas negrib dzīvot pēc patiesības? Kas būs, ja tikai Tu atstāsi savus "varoņus", bet sabiedrība neatstās? "Kas atgriežas, tam jāiet pret straumes un jāpieņem vajāšanas" - tā kāds man šodien teica.

Mehanismi, kuri darbojas.

    1989. gadā (piedodiet, ja es kļūdos) triju tautu pārstāvji stāvēja viens pie otra garā ķēdē un tā apvienoja uz kādu laiku trīs zemes. Ja tāda situācija bija (protams ka bija), tas visvienkāršāk nozīmē, ka to varēja sagatavot un organizēt. Šobrīd es nejautāšu kas? un kāpēc? un ar kādu rezultātu?, un arī no kurienes šī doma? Tomēr šo situāciju atkārtoja. Kur? Katalonijā, pirms diviem gadiem. Cilvēki stāvēja garā ķēdē (480 km). 1 600 000 cilvēku.

    Pēc revolūcijas 1905. gada kāds revolucionists devās uz Šveici, kur šajos laikos bija daudz revolucionistu, kā piem. Leņins. Viņi tur negatavojās pavadot laiku ar rožukroni rokā, lai būvētu labāko taisnīgāko pasauli. Taču viņi bija revolucionisti. Un arī kaut ko rakstīja, lai citiem stāstītu par savām idejām. Viena no viņiem, dzejnieka, grāmatas fragmentu izmantoja kāds komponists un 1988. gadā uzrakstīja tam mūziku. Šo dziesmu, ar skaisto melodiju dzied Latvijā dziesmu svētkos. Un ne tikai. Un tieši šo dziesmu silti pieņēma Katalonijā, deva vietēja dzejnieka (man šķiet, ka arī kāda revolucionista) vārdus un šī dziesma kļūva par Katalonijas himnu 2014. gadā.

    Nebaidieties, nebaidieties, šo dziesmu (ar citiem vārdiem protāms) nedziedāsim baznīcās. Tas ir mehanisms citu mehanismu starpā, kas ārēji vieno cilvēkus. Baznīcā (un tālāk dzīvē) mēs daram kaut ko citu - notiek vienotība ar Dievu, tā attīstās, atsevišķos cilvēkos dažreiz ir krīzes, bet arī atgriešanās. Barība ir Dieva žēlastība un cilvēks tās pavadīts nedara pārestību citam. Viss ir skaidrs, sludināts, visi ir aicināti ieiet vienotībā ar Jēzu. Kristus ticīgie ienaidnieku redz ļaunos garos, bet arī savu vistuvāko ienaidnieku - savu miesu, tur paklausībā Dieva gribai. Tādā vidē cilvēkos aug patiesā brīvība, jo patiesā brīvība ir iekšēja. Un tā ved uz ārējo brīvību. Tāpēc Baznīca attīsta brīvo cilvēku sabiedrību un brīvu tautu.

Dievs savus plānus šuj.

    Es nezinu, kā nosaukt veidu, kādā Dievs veido savus plānus cilvēku dzīvē. Šodien daži cilvēki redzēja, kā Dievs to dara. Tas ir līdzīgs cilvēkam, kas šuj drēbes un lieto dažādus diegus, bet ne visus uz reiz un ne vienlaikus.

    Es braucu ar misionāru Kārli pēc mašīnas uz Gulbeni. Pa ceļu paņēmām vēl vienu pazīstamu cilvēku, sievieti, kas dzīvo Viļakas novadā. Pateicoties tam, ka es braucu ar Kārli, es neiebraucu dzelzs gabalā, kas bija uz ceļa, un šajā saules un ēnas mozaikas fonā bija gandrīz neredzamais. Bet Kārlis ieraudzīja. Pateicība Dievam. Kārlis pateica, lai mēs apstātos un viņš ņēma nost no ceļa šo dzelzi. Katrai vieglai mašīnai tas draudēja ar avāriju un nopietnu remontu. Gulbenē tālāk viss attīstījas un laika gaitā dažas reizes mainījās mūsu plāni. Šo kundzi arī otro reizi satiku un vajadzēja vest uz Gulbenes robežu, lai tālāk brauktu ar autostopu. Un lietas, kas sākumā liekās, ka traucēja, vai kavēja, pēc tam bija kā svētība. Lūk tas ir tāpēc, es domāju, ka viss sākās ar lūgšanu, bija padots Dievam un visur bija meklētas Viņa domas un plāni.

    Pēc tam vēl Viļakā bija alfa kursi pieaugušajiem. Majās vajadzēja mainīt sūkni uz jauno un tā tālāk. Bet arī draudzes pārstāvji deva liecību, ka rūpējas par baznīcas teritoriju, jo trešajā dienā grāba lapas. Pateicība Dievam!

    Vakar no rīta bija sv. Mise par Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas cēlājiem, arhitektu, par tiem, kuri kalpoja šeit un uzturēja baznīcu - par mūžīgo mieru viņiem; bet arī par tiem, kuri tagad uztur baznīcu un kalpo tajā un visā draudzē - par Dieva svētību. Es domāju, ka sv. Mise Lippe-Lipsku ģimenes nodomā un visu citu nodomā, pateicoties kuriem baznīca un draudze varēja un var augt, būs svinēta regulāri. Es ceru, ka tā tas attīstīsies.

Kā būvē māju bez pamatiem?

    Nesen es uzrakstīju ziņu par to, cik grūti ir atgriezties vīrietim un sievietei, kuri dzīvo kopā. Cik grūti ir atgriezties cilvēkam, kas grib sasniegt "laimi" un "veiksmi" bez Dieva, pat pret Dievu. Es rakstīju, ka nevar atgriezties, jeb sākt jaunu dzīvi, bez Dieva žēlastības palīdzības. Jo kad tas, kas mēģina atgriezties, nezinot neko par principiem, kas "spēlē" garīgajā dzīvē, un neko negribot zināt par tiem, kuri traucē, par ļauniem gariem, dara lielo kļūdu. Kādu kļūdu? Tādu, ka atļauj nest patiesību uz šķīvja, kas tomēr nav no mūsu restorāna. Vai domā, ka var darīt ar patiesību to pašu, ko darīja līdz šim (kā piem. šķīvja plēšana kāzās) jeb nerūpēties par patiesību. Garīgajā dzīvē cilvēks attīsta tikumus. Tāds pats cilvēks, kas neveido garīgo dzīvi, ar tādām pašām iespējām, attīsta netikumus, jo nemēģina dzīvot Dieva gaismā. Es nezinu, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ļoti gribēja, lai citi (to starpā arī es) dzīvotu bez moralitātes, bez Dieva. Es varu tikai liecināt, ka nekādas zāles nepalīdz tik labi slimībā, kā tieši Dieva žēlastība, dzīve Dieva žēlastībā. Tas ir vislielākais brīnums, kurā mēs varam "ģērbties", turpināt to, ko esam saņēmuši Kristības sakramentā. Lai to pildītu ikdienišķajā dzīvē, mums ir vajadzīgi brāļi un māsas Kristū, vajadzīga kopiena Baznīcā, draudzē. Nevar atstāt novārtā centienus dibināt draudzē kopienu, lūgšanas grupu, sludināt Evaņģēliju. Tādā veidā man būs tie, kuri ikdienā nes ticības dārgmantu māla traukos, es to redzēšu un pats mācīšos. Rūpēties par Baznīcu nozīmē rūpēties par savu paša pestīšanu.

    Varbūt dzīvē notiek tā, ka cilvēks, kas nesaņēma ticības pamatus un nedzīvoja pēc ticības, pārdzīvo to, kas saucas "atgriešanās", bet pamatu trūkuma dēļ ir bezspēcīgs un grūti viņam pretoties kārdinājumiem. Tomēr pamati tiek būvēti smagajā garīgajā darbā, nemitīgajā lūgšanā, Dieva gribas pildīšanā, kas atklāta cilvēkam caur Baznīcu. Un tas viss Dieva žēlastības stāvoklī. Nekādas rekolēkcijas neaizvieto šo smago darbu un vienmēr šim darbam būs priekšroka, rekolēkcijas iet pakaļ. Kādā brīdī pievienosies arī kalpošana draudzē un kādā kopienā. Un vēl viens princips. Nedrīkst ieļaunoties. Ne tikai tad, kad redzam kādu grēkojam. Bet arī tad, kad nesam kādam uz vārda dienu nopirktu par mūsu naudu rozi ar mazo pasvētīto svētbildi tās zaros un tur redzam, ka šis cilvēks pļauj sienu ar tūkstošiem tādu puķu ar izkaptu, tā vienkārši, kā neko. Tādās situācijās parādas, cik vērts ir mūsu garīgais darbs. Un kam to visu daram. Un tas liecina par pamatiem, par to, kāda ir draudzība ar Jēzu. Un cilvēks atbild sev uz jautājumu: "Vai es nemēģinu ticībai un draudzībai ar Jēzu 'pielīmēt' kaut ko citu, tikai tāpēc, ka tas man patīk?" Vai es kaut ko daru, un pēc tam gribu "pielīmēt" tam Jēzus mācību? Vai pretēji - es meklēju Jēzu un pēc tam Viņam padodu visu savu dzīvi?

Dzērvenes un mellenes

    Rakstīju iepriekšējo ziņu kā pasaku. Varbūt šī pasaka bija smaga un nesaprotama līdz beigām. Bet starp citiem, kā parādīt situāciju, kurā cilvēks vēl nesatikās ar valsti, ar šīm struktūrām, nodokļiem un tā tālāk? Bet salasīja dzērvenes vai mellenes un grib pārdot, lai būtu par ko dzīvot. Un vēl nevajadzīga ir presse un tv, jo cilvēks ies un stāstīs: "Šis cilvēks ir labs!" Un arī šī sieviete no pasakas vai arī kāds cits, kā piem. jauneklis, kas pārdot mellenes, vai zivis, nestaigā kādās tautas drēbēs, nedzied tautas dziesmas, nepropaģē tautas tradīcijas, neveido korus, ansambļus un projektus. Vai tas nav tā, kā kādā filmā par indiāniem Argentīnā, kur 20. gadsimta sākumos kāds būvēja pilsētu un uz kurieni brauca strādnieki no visas pasaules. Un tagad tikai visvecākie indiāni atcerās dažus vārdus savā valodā. Liekas varbūt, ka tie ir pavisam citi stāsti no citām pasaulēm. Un ka šiem cilvēkiem neizdevās dzīvē. Nebija vienkārši laimes. Un ka viņu balsij nav nekādas nozīmes. Varbūt. Bet... kad šis cilvēks iet lūgties, tad notiek brīnumi un pateicās Dievam par to, ko var nosaukt īsos vārdos.