Kunga Eņģelis - lūgšana par mirušiem?

    Parasti pēc sv. Mises tauta dzied lūgšanu Kunga Eņģelis. Kādreiz kādi aizmirsa un citi viņiem jautāja: Kāpēc jūs nedziedājāt 'Kunga Eņģeli'? Taču tā bija Mise par mirušiem.

    Rodas jautājums: Vai šī lūgšana ir par mirušiem? Kādi bija sākumi? No kurienes ir šī lūgšana?

    Es personīgi neatradu nekādu informāciju, kas precīzētu lūgšanas sākuma datumu. Bet pirms kādiem divdesmit gadiem kapucīnu tēvs, kas universitātē strādā kā vēsturnieks, teica, ka šī lūgšana ir Baznīcā kopš svētā Franciska no Asīzes laikiem. Šis svētais, staigādams pa svētvietām Palestīnē, katru dienu dzirdēja musulmaņu garīdznieku saucienus uz lūgšanu, kuri bija dziedāti no rīta, pusdienas laikā un vakarpusē. Kādā savā tekstā sv. Francisks pat pieminēja to, ka vajadzētu no rīta, pusdienas laikā un vakarpusē aicināt cilvēkus lūgties tādā veidā, ka priesteris vai kāds cits no baznīcas torņa dziedātu kādu lūgšanu. Visi tajā pašā laikā slavētu Dievu. Tika pieņemta forma, ka tajos laikos skan zvani, bet ļaudis dzied vai skaita Kunga Eņģeli.

    Tad mes redzam, ka šī lūgšana nav konkrēti par mirušiem. Tā ir slavas lūgšana, lai atdotu Dievam godu un lai pateiktos Viņam par Iemiesošanās dāvanu un arī par Dieva Māti, kura mūs mācā ticību.

    Tā es to atceros un es būtu ļoti pateicīgs, ja kāds no lasītājiem uzlabotu šo ziņu urakstīdams piemēram komentāru.

    Tad šī lūgšana ir saistīta ar mūsu dzīves ritmu katrā dienā, bet arī ļoti skaisti, ja cilvēki ar šo lūgšanu palīdz dvēselēm šķīstītavā, tas ir tiem mirušem, kuriem mūsu lūgšana ir ļoti vajadzīga.

Ora et labora!

    Par šo dienu var pateikt, ka tā bija gan laba darba, gan lūgšanas diena. Sevišķi lūgšanas diena. Tas ir liels prieks, īsts prieks sirdī, kad es skatos uz šo dienu un redzu, ka bija skaitītas lūgšanas, daudz lūgšanu, daudz Dieva dāvanu. Praktiski visa diena piepildīta ar lūgšanām, ar sarunām ar Dievu. Lūgšanas mājās un baznīcā, un ceļā uz baznīcu, individuālas un kopīgas lūgšanas, ar draudzi un ar misionāriem. Viena sv. Mise, otra sv. Mise, Rožukronis, Dieva žēlsirdības kronītis no rīta un Dieva žēlsirdības kronītis vakarā, lūgšanas no breviāra. Pielūgsme, pateicības lūgšanas, lūgumi un lūgšanas, lai Dievs apžēlotos par mums. Un sirdī tāda cerība, ka taču ši baznīca nav paredzēta, lai pārvērstos muzejā, vēl vienā muzejā, kur varbūt kāda neticīga vadītāja stāstīs par ticību, kā par lietu, kad pieder pagātnei. Bet sirdī ir šī cerība, ka tik lielajā un skaistajā baznīcā atradīs savu vietu ticīgie, kuri stiprināsies sakramentos katru dienu. Bet sākumā, ka viņi atvērs savas sirdis Jēzum Kristum un tad pēc padsmit gadiem katru dienu šajā baznīcā svētās Mises laikā pieņems Dievu sv. Komūnijā pat trīsdesmit cilvēki. Jūs ticāt? Ja katra māja būs Mazā Baznīca, tad tā arī notiks. Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no vienas lietas, par kuru es jau rakstīju: līdzdarbojies ar Dievu! Tad tas viss sāksies jau tagad, jo Dievā ir viss, kas tev vajadzīgs un arī... jaunā dzīve, dzīve Svētajā Garā.

Dieva vārds ir tik tuvu.

    Šodien man bija saruna ar jauno vīrieti, kas dodas tālākajā zemē, lai tur sāktu savu ceļojumu ar kuģi. Tā nebūs turistika, bet mācība un smags ikdienišķs darbs, lai vislabāk izpildītu savus pienākumus.

    Gaidot es lasīju breviāru un lūdzos. Un tieši šodien breviārā bija lasījums no Atkārtotā Likuma grāmatas. Lūk šeit ir fragments no šā lasījuma:

"11 Jo šī bauslība, ko es tev šodien pavēlu nav

nepiepildāma un neiespējama, 12 ne jau debesīs tā ir,

ka tu teiktu: kurš mūsu dēļ uzkāps debesīs un paņems to

mums, ka es to dzirdētu un varētu ievērot!? – 13 un tā nav

aiz jūras, ka tu teiktu: kurš mūsu dēļ šķērsos jūru un

paņems to mums, ka es to dzirdētu un varētu ievērot!? –

14 tās vārdi tev ir jo tuvu – tavā mutē un tavā sirdī, tikai

pildi tos".

     Protams es viņam lasīju šo un vēl garāko fragmentu, jo attiecas tik sevišķi uz viņa dzīvi. Kaut gan būs tālu no mājām, tomēr Dievs un Viņa vārds nav tālu, bet tavā mutē un tavā sirdī, tikai pildi tos. Pēc tam jauns cilvēks saņēma svētību un devās ceļā. Lai Dievs katru dienu viņam svētī.

    Šodien arī svētajā Misē turpinājām lasījumus no Vēstules ebrejiem. Vārdi ir ļoti stipri un katram atbild uz jautājumu: Kā ieiet Debesu Valstībā? Lūk fragments:

    

    "Brāļi, Kristus asinis dod mums paļāvību, ka mēs ieiesim Vissvētākajā vietā. Viņš ir mums sagatavojis jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, caur savu miesu. Dieva namā mums ir augstais priesteris. Attīrījuši sirdsapziņu no ļauna un nomazgājuši miesu tīrā ūdenī, iesim tur ar atklātu sirdi un dziļā ticībā.
Būsim nelokāmi, apliecinādami savu cerību, jo solījuma devējs ir uzticīgs. Un rūpēsimies par to, ka mēs cits citā rosinātu mīlestību un labos darbus!" 

    Šie vārdi vienkārši izrauj cilvēku no savām čībām! Un uz reiz saistām šos vārdus, ar Jēzus vārdiem, kad Viņš Evaņģēlijā sauca sevi par Durvīm, caur kurām var ieiet Debesīs. Un arī citā vietā Jēzus apsolīja tiem, kas ēdīs Viņa Miesu un dzers Viņa Asinis, mūžīgo dzīvi. Baznīca, kas ir Jēzus Kristus Mistiskā Miesa, ved ticīgos pie Dieva.

    Šodienas Evaņģēlija fragmentā Jēzus aicina šo cilvēku, kas jau ir izrauts no čībām, lai dzīvotu patiesībā, lai dzīvotu Dieva gaismā, lai atjaunotu sevī šo mīlestību, kas ir vislabākais piemērs katram, un lai mēs apzināti palīdzētu otram nest labus darbus.

    Un tā mīlestība un Dieva vārds izplatījas tā, ka šodien vēl braukšu uz nākamo ģimeni, kas mani aicināja, lai es svinētu tur svēto Misi, jo tur tieši šajās dienās, šajā dzīvoklī, atrodas Dieva Mātes figura, kas apmeklē mūsu ģimenes.

Nopietns lēmums

    Kad es biju jauns cilvēks, mežniecības fakultātes students, man bija daudz draugu un draudzeņu. Vairākumā viņi apmeklēja kopā ar mani lūgšanas grupas tikšanās, kas notika trešdienās un svēto Misi studentiem svētdienās 20.00.

    Ar laiku izveidojās arī korespondence. Pēc kāda laika, kad es jau iestājos ordenī, rakstīju un sūtīju apmēram 30 vēstules ar novēlējumiem divas reizes gadā (ja es labi atceros), pirms Kristus Dzimšanas svētkiem un pirms Kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Tomēr pēc gada un dažiem mēnešiem, kad es jau staigāju habitā un dzīvoju noviciatā (tas ir tāds gads pirms pirmiem svētsolījumiem), es sapratu, ka nav jēgas turpināt šo rakstīšanu, kad es jau eju pa citu dzīves ceļu, es esmu citur, man ir citi pienākumi, iegāju citā kopienā, bet draugiem un draudzenēm ir sava dzīve, kurā ieiet pēc augstskolas, dibina savas ģimenes, pieņem jaunus pienākumus.

    Tad pēc pārdomām un pēc lūgšanām es paņēmu kalendāru, kur man bija visas adreses un aizdedzināju. Un viss. Ar laiku es saņēmu jau arvien mazāk vēstuļu. Viņi arī saprata to tā, kā es. Nekādas traģēdijas nebija. Lai atdotu sevi Dievam kalpošanā vajag pa ceļu daudz zaudēt. Tas ir nepieciešams, vismaz tā es to saprotu, lai padotos Dievam un pildītu Viņa plānus. Es domāju, ka viss ir skaidrs.

    Drusciņ līdzīgi, man šķiet, ir ar misionāriem, jo atstāj māti un tēvu, brāļus un māsas, māju un darbu, un mašīnu, lai kalpotu Dievam. Bet es redzu, ka viņi tiek ļoti bagātīgi apdāvināti, jo saņem šajā kalpošanā daudz jauno brāļu un māsu. Un tā, kā es redzu, viņi nav nelaimīgi, bet ļoti konkrēti un vienlaikus priecīgi pildot savus pienākumus ģimenē un draudzē. Misionāri ir ļoti vajadzīgi Baznīcā. Kas var saprast, lai saprot, kas nevar, tad vismaz lai lūdzas.

Svētā Mise un Rožukronis

    Šodien daudzas stundas es draudzējos ar kalkulatoru. Sagatavoju visus papīrus un citas vajadzīgas lietas datorā, un sāku skaitīt ciparus. Jo katru gadu vajag taisīt atskaites valstij. Draudzes ir trīs, bet sevišķi ar Viļaku bija daudz darba. Protams praktiski visu darbu darīja kāda cienījama kundze, kura ir ļoti laba specialiste tādos un tiem lidzīgos dokumentos. Viņa veltīja savu laiku, vairāk kā trīs stundas, un rezultāts bija brīnišķīgs - visas atskaites tika pieņemtas!

    Par šo savu lielo un man nepieciešamo palīdzību lūdza svinēt svēto Misi par veselību savai meitai. Tāpēc vistuvākajās dienās tiks svinēta dažas reizes sv. Mise šajā nodomā. Es apsolīju, ka par viņu lūgsies arī misionāri. Un viņi, kad to pastāstīju, teica ar prieku, ka lūgsies Rožukroņus. Un tā cilvēki, ticīgie cilvēki, saprot viens otru. Viņi saprot sevi tāpēc, jo viņiem ir tāda pati hierarhija: pašā augšā ir Dievs un Viņa darbi. Un mēs esam aicināti piedalīties tajos caur svēto Misi un ar Dieva Mātes palīdzību. Ja cilvēkiem grupā ir kādas citas iekšējas hierarhijas, tad vini ir kā mašīnas krustojumā: GPS viņiem rāda, ka viņi esot tajā pašā vietā, bet pēc brītiņa katrs no viņiem varēs jau būt tālu viens no otrā, un ļoti ātri attālināties viens no otrā. Tā ir līdz nākamajam krustojumam, kad viņi satiekas ar citiem. GPS rāda to pašu vietu, bet pēc brītiņa viņi jau ir citur, tālu viens no otrā... Tā būs līdz brīdim, kad katrs no viņiem satiksies ar Jēzu, ar dzīvo un patieso Jēzu un sāks jauno dzīvi, kur Jēzus vienmēr būs pirmajā vietā. Jo Jēzus ir Kungs un Pestītājs.

Misionāru aicinājums Baznīcā

    Vēl viena misionāre atbrauca šodien uz Viļaku. Un ja mēs tikai tā cilvēciski skatītos uz misionāriem Viļakā, uz misionāriem, kurus aicināja prāvests, tad varbūt viņu klātbūtne šeit pavisam nebūtu saprotāma. Ko šeit var darīt jaunie cilvēki, jauna ģimene, kas dzīvo pie prāvesta? Ne tie strādā kādā labi algota darbā, ne tie mācās skolā, ne tie uzņēmas ar kādu sportu, ne tie propaģē kādu jauno vai veselo dzīves veidu, kas dos cilvēkiem laimi, ne tie remontē baznīcu, ne tie organizē humanitāro palīdzību trūcīgiem cilvēkiem, ne tie izdod kādu žurnālu, ne tie taisa kādus gājienus, ne tie grib reformēt sabiedrisko dzīvi, ne tie mācā citus taisīt projektus, ne tie sludina, kā uzlabot novadu, ne tie aicina ņemt kredītus, ne tie taisa konkursus vai koncertus, vai citus tam līdzīgus pasākumus, ne tie atveda naudu, lai ar citiem dalītos.

    Kad mēs atvēram Katoliskās Baznīcas Katehismu un gribam uzzināt kaut ko par Baznīcas misiju, tas nozīmē ka arī par misionāriem, tad varam atrast 851. numurā:

    "Misijas motīvs. Tā ir Dieva mīlestība uz visiem cilvēkiem, no kuras Baznīca visos laikos ir smēlusies savu pienākumu un spēku veikt misionāro darbu: "Kristus mīlestība mūs skubina..." (2Kor 5,14). Jo Dievs "grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai" (1Tm 2,4). Dievs grib visu cilvēku pestīšanu caur patiesības pazīšanu. Pestīšana atrodama patiesībā. Visi, kas paklausa Patiesības Gara iedvesmai, ir jau ceļā uz pestīšanu; taču Baznīcai , kurai tika uzticēta šī patiesība, ir jāiet pretī šo cilvēku vēlmei, lai nestu viņiem patiesību. Baznīcai jābūt misionārai, jo tā tic vispārējam pestīšanas plānam."

    Un nākamā numurā mēs lasam:

    "Svētais Gars ir galvenais iniciators visā Baznīcas misijā. Tas ir Viņš, kas vada Baznīcu tās misijas ceļos. Vēstures gaitā Baznīca turpina un attīsta paša Kristus misiju, kurš tika sūtīts sludināt nabagiem Labo Vēsti; 'tātad pa to pašu ceļu, pa kuru ir gājis Kristus, ir jāiet arī Baznīcai Kristus Gara vadībā, tas ir, tai jāiet pa nabadzības, paklausības un kalpošanas ceļu, upurējot sevi līdz pat nāvei, ko Viņš uzvarēja ar augšāmcelšanos'."

    Misionāri saņēma misiju no Baznīcas, tika sagatāvoti misionāru skolā un tagad viņi turpina Gadu Jēzum konkrētās draudzēs un pilda evaņģēlizācijas pienākumus arī pie mums, Viļakā.

Vai ticība ir konkrēta?

    Šeit augšā es protams jautāju par Romas katoļu Baznīcas ticību. Jā, ticība ir ļoti konkrēta. Pateikšu vēl vairāk: nekas ticība nav nekonkrēts vai neskaidrs. Ja to salīdzinātu piemēram ar ceļu zīmēm, tad dažreiz mums rodas šaubas, kāpēc šī zīme ir tajā vietā, vai kāpēc citā vietā, kur vajadzētu, nekādu zīmju nav? Un vai pavisam var vadīt mašīnu, ja cilvēks nezina zīmes?

    Ticība nav nekāds plats ceļš, kurā valda likums dari, ko gribi, bet šaurs ceļš, bieži pat tikai taka pa kalniem. Lai ietu pa Baznīcas ticības ceļu, jāmācās. Tāpēc ir katehisms. Katehisms ir ne tikai tāpēc, lai bērnībā iemācītos, lai saņemtu vienu reizi sakramentus. Bet tāpēc lai tālākajā dzīvē atgādinātu tā saturu, kad rodas kādi jautājumi.

    Ļoti populāri ir Īsi katoļu katehismi. Lūk, šeit būs viens fragments, kur raksta par Baznīcas baušļiem (ļoti konkrēti):

Pieci Baznīcas baušļi

1. Tev būs svētdienās un svētku dienās cienīgi piedalīties Svētajā Misē un atturēties no smagiem darbiem.
2. Tev būs piektdienās atturēties no gaļas ēdieniem un gavējamās dienās gavēt.
3. Tev būs vismaz vienu reizi gadā izsūdzēt savus grēkus.
4. Tev būs vismaz Lieldienu laikā pieņemt Vissvētāko Sakramentu.
5. Tev būs palīdzēt uzturēt Baznīcu un tās kalpus. 

    Mēs redzam, ka tas viss ir ļoti skaidrs un konkrēts, un attiecas uz mūsu dzīvi. Tas ir kā minimums, kā zīmes dzīves miglā. To praktizēšana nav smaga un ieved kārtību ikdienišķajā dzīvē.

    Katoliskās Baznīcas Katehisms, kas ir ļoti lielā grāmata, saturs ir bez salīdzi-nājuma bagātāks un var palīdzēt ticības padziļināšanai. Kā piemērs lai ir lūgšana Tēvs mūsu, kas ir aprakstīta numuros 2759.-2865., kur numurs ir īss teksts uz kādu tēmu saistīto ar galveno. Piemēram 2783. numura fragments (citēšu no galvas): Pateicoties lūgšanai "Tēvs mūsu" mēs tikam atklāti mums pašiem, jo vienlaikus mums tika atklāts Tēvs...

    Ar citiem vārdiem sakot, katehisms mums rāda Dieva Atklāsmi, kas mums dota svētajos Rakstos un Svētā Gara gaismā skaidrota Baznīcas mācībā. Šis liels katehisms nav tāpēc, lai to zinātu no A līdz Z, bet lai no tā smeltu informācijas saistītas ar konkrētiem ticības jautājumiem.

Liecības

    Dažādas liecības dzirdēju šodien. Ļoti atšķirīgas liecības. Pirmā bija par to, ka cilvēks baidās turēt pie sevis kādas lietas. Bet viņš no tām baidās, jo tic ka tās viņam draud. Šīs lietas nav nekādas tādas, kas gāja cauri kādiem maģiskiem rituāliem. Viņas ir vienkarši labas un vajadzīgas, bet cilvēks tic, ka viņam draud. Ne tikai viņš, bet es saprotu, ka arī citi. Kā tikt galā ar šīm bailēm? Vai kāda laba lieta, kuru taču radīja Dievs, ir vienlaikus slikta tikai tāpēc, ka kāds tā tic? Vai akmens laukos, kas tur guļ jau no senseniem laikiem, man draud, ja es tā ticētu? Kāpēc cilvēks dod lietām tādu nozīmi, kura no šīm lietām ir tālu, kā diena no nakts?

    Nākama liecība ir par to, lai neredzētu dzīvē sliktas lietas, bet tikai labas. Vai cilvēka domāšana var mainīt realitāti? Protāms, ka nē. Kāpēc cilvēks nes tādu masku? Vai cilvēks, kas negrib redzēt sliktas lietas ikdienišķā realitātē, pats nedarīs sliktas lietas, kādus nedarbus? Darīs! Bet negribēs redzēt?

    Bet vislabākas un īstas bija liecības par ticību un par lūgšanu. Tas, kas lūdzas, nolēma rakstamā veidā saglabāt liecības par saņemtām Dieva žēlastībām, kas notika caur rožukroni.
    Pirmās "liecības" liecina par to, ka cilvēks nevar atrast savu vietu realitātē un rezultātā veido kādu "savu realitāti", kas aizvietotu īsto realitāti un tādā veidā mēģina pats attaisnoties.
    Tomēr labā liecība liecīna, ka cilvēks ir aicināts meklēt un atrast Dievu realitātē. Un tas tā notiek. Bez bailēm, bet mīlestībā.

Ko vislabāko var notikt ar cilvēku?

    Visdažādāk var gadīties braukšanas laikā un kad mēs esam pasargāti no kādas avārijas, vai citas nelaimes, sākam domāt par Dievu un sūtam Viņam visskaistākās pateicības lūgšanas. Un domājam, ka tas ir brīnums, tas, kas notika. Un mēs pateicāmies Dievam par lūgšanas dāvanu, par tiem, kuri mūs iemācīja runāt ar Dievu un par to, ka braukšanas laikā mēs lūdzāmies. Un varbūt tāpēc mēs saņēmām tādu žēlastību?

    Es domāju, ka Dievs vēlas mūs pārsteigt savā mīlestībā un tāpēc mūs aicina uz mīlestību. Dievs ir Mīlestība un tiem, kas Viņu mīl tā, kā iemācījās no Viņa, atklāj vēl lielāko mīlestību. Un šī mīlestība ir kaut kas vairāk nekā viss cits. Dieva mīlestība ir lielāka nekā barība, lielāka nekā citas mantas, bagātība salīdzinajumā ar Dieva mīlestību ir mazāk vērtīga nekā pelavas. Dieva mīlestība ir viss.

    Ja Dieva mīlestība tā nolems, tad mēs vēl labāk redzēsim savus plānus, domas un darbus šajā gaismā. Kaut gan mūsu plāni būtu vislabākie, vislabāk sagatavoti, tomēr, kad parādīsies, ka Dieva mīlestības plāni ir citi, tad jāmācās tos pieņemt vislielākā uzticībā. Pat ja naudas trūkuma dēļ misionāri nevarētu pildīt savu misiju Viļakā, tad paliksim mierīgi, jo taču kas var ar mums notikt, ja mēs pilnīgi atdodam sevi Dieva Apredzībai?

Šrilanka un Filipini

    Pagājušajā gada augustā svētais Tēvs apmeklēja Dienvidkoreju. Bet jau šogad svētceļoja uz citām Āzijas valstīm: uz Šrilanku u Filipiniem. Trešdienas ģenerālajā audiencē Pāvests pasvītroja to, ka varēja ar prieku satikties ar katoļu kopienām, kuras dod vērtīgo liecību Jēzum Kristum.
   -Svētceļojuma mērķis bija stiprināt katoļus ticībā un misijā. Es viņus aicināju ienest savu daļu sabiedrību labumā. Es arī aicināju visus uz mieru, uz vienotību, pieveršot sevišķo uzmanību ģimenei un jauniešiem. Mana svētceļojuma kulminācijas brīdis bija pr. Jāzepa Vazas kanonizācija. Vajašanās laikā viņš bieži dalīja sakramentus katoļiem. Bet galvenokārt palīdzēja trūcīgiem neredzēdams nekādu šķēršļu saistīto ar reliģiju vai klasi sabiedrībā. Viņa piemērs arī šodien iedvesmo Baznīcu Šrilankā... 
    Šrilanka ir zeme ar neparasti skaisto dabu, bet tās iedzīvotāji mēģina atjaunot vienotību pēc gara un dramatiska iekšēja konflikta... Es pasvītroju arī dialoga un cilvēka personas cieņas goda nozīmi.
    No Šrilankas es devos uz Filipiniem, kur Baznīca gatavojas svinēt Evaņģēlija sludināšanas sākumus. Tā ir vissvarīgākā katoļu valsts Āzijā, bet filipinieši ir labi zinami no savas ticības, dievbijības arī aiz valsts robežām. Dažas reizes Francisks pasvītroja nemitīgo Evaņģēlija auglību uz vēlmi būvēt sabiedrību, kur ir cieņas vieta katram. Galvenais mērķis bija satikties ar ģimenēm, kuras izdzīvoja taifunu "Yolanda"... Arī pateicos visiem cilvēkiem no visas pasaules, kuri atbildēja uz vietējo iedzīvotāju vajadzībām.
    Tālāk Pāvests teica, ka varēja redzēt Jēzus Kristus krusta zīmi cilvēku mīlestībā.
    Vissvarīgākas bija tikšanās ar ģimenēm un jauniešiem. -Veselām ģimenēm ir liela nozīme sabiedrīskajā dzīvē. Pāvests pieminēja svēto Jāzepu, kas sargāja Bērnu Jēzu (Filipinos ir ļoti liela Bērna Jēzus godināšana).
    Francisks pasvītroja arī, ka nabadzības iemesls ir ekonomiska sistēma, kkuras dievs ir nauda. Naudai ir pirmā vieta. Nabadzības iemesls NAV tas, ka ir daudzbērnu ģimenes, bet ka nav cieņas pret cilvēkiem. Vajag sargāt ģimeni pret otro kolonizāciju un vajag liecināt parģimenes daiļumu Dieva plānā. Vajag runāt, cik skaistā un brīnišķīga ir ģimene.

Dzimtene un patriotisms

    Nesen kāds man teica, ka neiet uz svēto Misi ārzemēs, jo vispirms viņš ir kā latvietis, bet tur dievkalpojumu latviešu valodā nava.

    Kāda kundze man stāstīja savu liecību, ko viņa dara dzīvē, ka Kungs Dievs viņu vada un ka Dievs viņai pieskarās. Un tas ir skaidrs un saprotams, jo ja Dievs kādam pieskarās, tad par to liecina viņa darbi.

    Kad Kungs Dievs pieskaras cilvēkam, tas nozīmē, ka aicina viņu uz līdzdarbošanos, lai palīdzētu vest cilvēkus uz Debesu Valstību. Tas ir noslēpums, bet saistīts ar to, ka cilvēks pēc vislabākās savas sirdapziņas cenšas kalpot Dievam, lūdzas un dara labus darbus.

    Ar citiem vārdiem tā ir jaunā dzīve kopā ar augšāmcelto Jēzu Kristu. Jaunā dzīve Svētajā Garā.

    Viens no cilvēkiem, kas ļoti cieši līdarbojās ar Dievu, teica: Es mīlu savu dzimteni un visu, ko es daru Baznīcas labā, es daru arī manas dzimtenes labā. Tā teica cilvēks, kuram dzimtene ir Debesīs. Tāpēc arī ļoti rūpējās par šīs zemes dzimteni.
    Kāds cits stāstīja par kādiem piemēriem vēsturē, ka konkrēti cilvēki tik ļoti mīlēja savu zemes dzimteni, ka bija gatavi pat līdzdarboties ar ļauniem gariem, lai tikai viņu dzimtene būtu "brīva" no Baznīcas. Kaut gan viņu brāļi tajā pašā dzimtenē ļoti gribēja līdzdarboties ar Baznīcu, jo viņi zināja, ka taču šī dzīve ir ceļš uz šo mūžīgo dzimteni Debesīs. Un tam ir vajadzīga Baznīca.

Mehanisms, no kura jāatbrīvojas.

    Katrs zina, ka pie manis ciemiņi nedzer alkoholu. Un tā ir skaidrā lieta. Gadījumā, ja kāds, teiksim, atbrauktu ciemos un vienkārši gribētu padzert, tad viņš dzirdēs manu lūgumu un ja līdz šim nebija skaidrs, būs skaidrs. Es to nerakstu tāpēc, ka gaidu kādus viesus, kuriem patiktu dzert un es domāju, ko viņiem pateikt, lai viņi nedzertu. Jo uz to ir laba un pārbaudīta metode: tev ir 20 min., ņem mantas un atā! Tā es sāku šo ziņu, jo šodien būs par mehanismu, no kura (visiem) jāatbrīvojas.

    Es esmu pārliecināts, ka ikviens cilvēks ir ļoti labs un grib darīt labu. Es to zinu no svētiem Rakstiem un arī no tā sauktās dzīves. Ar to ir saistīts mehanisms palīdzēt tuvākam. Tas ir ļoti labs mehanisms un daudzi vecāki māca savus bērnus, lai būti gatavi palīdzēt, kaut gan ne vienmēr gribas. Tomēr tā jau ir cilvēka dzīvē, ka nekas nav pilnīgs. Un šeit arī ir defekts.

    Kāds defekts? Bet pavisam no kurienes ir šis mehanisms palīdzēt tuvākam? Man šķiet, ka no otra mīlestības baušļa: tev būs mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu. Mēs atceramies, ka svētais Pāvils rakstīja, ka mīlestība nedara citiem ļaunu. Tāpēc mīlestība ir vispilnīgākā Likuma izpildīšana. Jēzus Kristus mūs mācā, lai mīlētu savus ienaidniekus, lai visiem labi darītu.

    Es ceru, ka jūs jau saprotat, par kādu defektu es domāju: palīdzēt tuvākam? Jā! Bet... visās lietās. Šeit ir šis defekts. Kādas ir sēkas, ja cilvēks lieto dzīvē šo mehanismu kopā ar defektu? Grēks. Protāms, es šeit nemeklēšu speciāli piemērus, lai grēku nereklamētu. Bet tieši tā ir. Grēks. Šis grēks saucas piedalīšanās citu cilvēku grēkos. Tiem, kuri lasa šo blogu, nevajag tā skaidrot.

    Šis sabojāts mehanisms ir sevišķi redzams tur, kur ir dažādas atkarības un veidojas neveselas attiecības starp cilvēkiem. Un zinām, un dzirdējām, ka kāds palīdzēja otram nopirkt šņabi un dzert, un beigu beigās piedzerties. Pēc kāda laika cilvēks, kas vienu reizi tādā veidā "palīdzēja" otram, iekšēji ir piespiests "palīdzēt" otro, trešo, ceturto reizi. Tā veidojas šīs sliktās un slimās attiecības.

    Kur ir problēma? Vai nepietiek drosmi pateikt Nē!? Drosmi bieži var atrast pat vismazāk gaidītā laikā. Kur tad ir īsta problēma? Es domāju, ka visīsāk būs pateikt tā: Cilvēks savās attiecībās ar citiem nav patiess, negrib būt patiess. Kas ir maska? Visi zina! Patiesība ir no Dieva. Patiesība nav no tā, ko cilvēks izdomāja sevi attaisnodams. Ja nav labu attiecību ar Dievu, tad nav labu attiecību ar cilvēkiem. Es ceru, ka pēc visa uzrakstīta augšā, šie pēdējie vārdi ir labi saprotāmi.

Jaunieši-muzeji vai svētie jaunieši?

    -Mums nav vajadzīgi jaunieši-muzeji. Mums vajag svētos jauniešus! Runāja Pāvests Francisks jauniešiem, ar kuriem viņam bija tikšanās Filipinos šo svētdien.

    -Jūs varat man pajautāt: svētais Tēvs, kā mēs varam kļūt par svētajiem? Turpināja Francisks. Un pasvītroja, ka vissvarīgākā ir mīlestība:

    -Tas ir vissvarīgākais priekšmets, kuru jums jāiemācās universitātē. Tas ir vissvarīgākais priekšmets, kuru jums jāiemācās savā dzīvē. Iemācīties, kā mīlēt. Un tas ir izaicinājums jaunā cilvēka dzīvei. Nevākt informācijas nezinādami, ko ar tām darīt. Bet caur mīlestību lai šīs informācijas atnestu augļus. Evaņģēlijs palīdz mums atrisināt šo jautājumu: vajag lietot trīs instrumentus: prātu, sirdi un rokas. Ko tu saproti, kas tev ir sirdī, to dari dzīvē, konkrētajā darbā. Vajag, lai tas viss būtu harmonizēts: ko tu saproti, ko tu jūti, to tu dari. Trīs vārdi: domā, jūti un dari. Domā, jūti, dari. Un tas jādara harmonijā.

    Patiesa mīlestība nozīmē mīlēt un būt mīlēts. Atļauj tevi mīlēt. Un tāpēc grūti sasniegt pilnīgo Dieva mīlestību. Bet vissvarīgākais ir tas, lai tu atļautu Dievam mīlēt tevi. Šī patiesā mīlestība tā ir šī mīlestība, kad tu ļauj viņai ienākt tevī. Vajadzīgs ir dialogs starp tam, kas mīl un kuru mīl. Bet Kungs Dievs vienmēr mūs mīl kā pirmais. Ļausim brīnīties no šīs mīlestības. Nedzīvosīm mierīgi un laimīgi domādami, ka tas, ko mēs zinām, ir viss. Viss kas ir uz datora ekrana, tas nav viss. Mīlestības izaicinājums. Atcerēsimies, ka Dievs mums sevi atklāja pēkšņi, negaidīts.

    Pāvests deva piemēru no svētā Mateja dzīves, kurš bija muitnieks, neviens viņu nemīlēja un pēkšņi Dievs, Jēzus, parādīja uz viņu. Un teica: Seko Man! Varbūt cilvēki runāja Jēzum, ka viņš nav labs, nav derīgs, ka ir zaglis. Bet Matejs, kurš to negaidīja, tomēr ļāva sevi mīlēt!

    -Ļausim sevi mīlēt! Lai tas, kas nebija gaidīts, ienes arī šaubas mūsu dzīvē. Patiesā mīlestība sākas pēkšņi. Atstāj savas tukšas kabatas! Svētais Francisks nomira ar tukšām rokām, ar tukšām kabatām, bet ar pilno sirdi.

    Tad nav jaunieši-muzeji, bet jāmācas trījas valodas: labo domāšanu, labas jutas un labus darbus. Un busim gatavi, ka Dievs apbrīnos mūs mūsu dzīvē.

Baznīcā nepieciešami ir misionāri un misionāres.

    Drusciņ vairāk nekā pirms simts gadiem Krievijas impērijā bija stipra propa-gande, veiksmes propagande. Valsts propagēja starp zemniekiem pārcelties uz Sibīriju. Es šobrīd neatcēros, kāpēc to darīja. Bet bija daudzi, kuri impērijas propagandei ieticēja. Tagad nemeklēšu, bet man šķiet, ka raksturīgs šai konkrētai propagandei bija aicinājums veseliem ciemiem pārcelties uz šiem Austrumiem. Nesen es lasīju kādā laikrakstā, ka no Latvijas kādi ciemi pārcēlās dzīvot Sibīrijā.

    Šajos laikos arī mana apkārtne bija Krievijas impērijas sastāvdaļā. Un vienā ciemā (apm. 70-80 km. no manis) propagande bija tik intensīva un stipra, ka daudzi ieticēja, paņēma savas mantas, govis, instrumentus un devās ceļā ar vilcienu tālu tālu uz austrumiem. Protams nekādas veiksmes nebija, bet, ja es labi saprotu, vēl smagāks darbs, pēc tam daudzus gadus kari, īpašumu atņemšana, padomju laiki. Pēc šiem laikiem palika tikai ciems Veršina dziļā tajgā.

    Uz šo Sibīrijas apkārtni, konkrēti uz Irkucku, pirms daudziem gadiem izbrauca klostermāsa no manas draudzes. Savu misiju laikā klostermāsa kalpoja gan Irkuckā, gan Veršinā, uz kuru vajadzēja braukt ar autobusu daudzas stundas. Pēc pāris dienām atpakaļ. Un tā riņķī. Klostermāsa jau sen ir atpakaļ Polijā un kalpo savā klosterī.

    Cita klostermāsa no manas draudzes kādu laiku bija Ukrainā, bet šis dzīves veids bija ļoti grūts, nemitīga braukāšana, priesteriem daudz darba, grūti atrast garīgo vadītāju un tā tālāk. Kad paskatījās uz šīm konkrētām misijām tur, tad saprata, ka tas nav aicinājums viņai. Tagad dzīvo savā klosterī un kādā lielā centrā rūpējas par bērniem ar īpašām vajadzībām.

    Tas protams nav vienīgas māsas no manas draudzes. Ir vēl viens diecēzes priesteris. Es nebiju ne Sibīrijā, ne Ukraīnā, bet pa drusciņ kalpoju dažādās valstīs. Viens kas ir raksturīgs, Baznīca ir ļoti starptautiskā, bet tomēr ir viena, ar vienu mācību un vienu liturģiju, un pat tad, kad cilvēks nesaprot valodu, pilnīgi zina, kurā sv. Mises brīdī ir tagad. Es nesen dzirdēju, ka uz kādu pilsētu Polijā atbrauks mācīties apm. 300-400 priesteru no kādas valsts Āfrikā, kur tagad ir nemieri. Kaut gan viņi nebūs ar misionāru statusu, bet tomēr katram atgādinās šo patiesību, ka Baznīca ir misiju laukums. Un kas zina, kādi misionāri brauks evaņģēlizēt Eiropu vistuvākajā laikā?

    Es priecājos, ka vēl Latvijā ir tādi drosmīgi cilvēki, laji, kuri uz gadu brauc uz misijām, sevišķi uz Latviju, lai nemitīgi tiktu atjaunota ticība, kuru sensenos laikos tauta pieņēma no pirmiem svešiem misionāriem, jā, svešiem, jo Baznīca bija šajos laikos kā sveša. Daudz kopš šiem laikiem mainījās, bet Baznīcā misionāri un misionāres ir tālāk ļoti ļoti nepieciešami.

Būvēsim draudzi!

    Šie vārdi Būvēsim draudzi! nenozīmē, ka tūlīt mēs būvēsim vēl kaut kur citur jauno baznīcu. Bet tas ir aicinājums uz piedalīšanos. Aicinu visus, lai visi piedalītos mūsu draudzes dzīvē. Jā kāds domā, ka viņam vai viņai nav ko dot citiem, lai tā jau vairs nedomā. Draudze tā nav ārēja realitāte, kas pieder prāvestam, vai kādai grupai. Tā ir vistuvākā realitāte katram, jo tās daļas esam mēs.

    Kādreiz atnāca kāda kundze, lai pajautātu, kāpēc vajadzētu izcirst egles? Un es viņai veltīju vismaz pusotru stundu. Nav žēl parunāt, ja cilvēks grib vairāk piedalīties.

    Pirms diviem gadiem runājām es un tris katehētes. Un visiem bija skaidrs, ka mēs gribam piedalīties vēl vairāk draudzes dzīvē un to stiprināt tādā veidā, ka tiks aicināti citi cilvēki no citām tālākām draudzēm, no dažādām kustībām, kā piemēram misionāri no evaņģēlizācijas skolas. Viņu darbs, ļoti daudz darba, un viņu kalpošana jau otro gadu nes redzamus rezultātus gan starp jauniešiem, gan starp pieaugušajiem. Brāļi un māsas Kristū nāk, lielākā vai mazākā skaitā, jo arī grib piedalīties. Es ceru, ka ar laiku šī sadarbība tikai attīstīsies.

    Šodien misionāri sagatavoja (protams gatavoja ilgāku laiku, bet šodien tas notika) kino vakaru un atnāca 14 cilvēku plus Kārlis un es. Tas ir ļoti labi, ka bija arī pieci bērni, kuri varbūt pirmo reizi dzīvē redzēja filmu par Kristus dzimšanu. Un ļoti svarīgi, ka tas notika draudzes kopienā, jo mēs visi esam vajadzīgi viens otram. Un tas nekas, ka dažreiz mums ir citas domas, tas ir normāli un tā ir brīnišķīga iespēja runāt un veidot kaut ko kopējo.

    Pirms pāris dienam rakstīju par to, cik brīnišķīgi būtu, ja mūsu Viļakā, Viļakas centrā, būtu kapela ar Vissvētāko Sakramentu. Tur katrs varētu atnākt un būt kopā ar dzīvo un klātesošo Jēzu tik ilgi, cik tikai gribētos. Tas ir nepieciešams. Bet vajadzīgi cilvēki, kuri to justu, kuri grib piedalīties tādās lietās. Protams, ka varbūt ne uzreiz viss notiks, bet tas būtu mūsu centieni, domas, plāni, bet sevišķi lūgšanas. Jo ja tagad tā ir Viļakā, ka baznīca ir tālu no centra un ir auksti, un nav tualētes un tā tālāk, tad taču varam palīdzēt Jēzum iet pie cilvēkiem, kurus taču mīl.

    Kādreiz sv. pāvests Jānis Pāvils II uzrakstīja dokumentu par cilvēka darbu. Bet kāds pievērsa tam uzmanību un teica, ka kāds ātri  šo nosaukumu pārtulkojis neprecīzi un īstenībā šis dokuments ir veltīts cilvēkam, katram cilvēkam kas strādā un vēl kā strādā: kā vingrinātos ar darba palīdzību, kā cīnītos ar darba palīdzību tā, ka atstāja sava darba augļos savu visvērtīgāko zīmogu. Tāda arī ir mūsu centienu un plānu, un visdažādāko aktīvitāšu draudzē jēga: iet uz priekšu pestīšanas ceļā. Tas nozīmē, ka ir ļoti labi, ja viss ved pie Jēzus. Visa dzīves darbošanās draudzē ved pie Jēzus. Visi mērķi ved uz vienu mērķi.

Cīņa par dvēselēm

    Pirms kāda laika  man bija dažas sarunas ar cilvēkiem uz tēmu saistīto gan ar garīgo literatūru, gan ar to, uz ko mēs ticam. Lūk kādas sarunas.

    Pirmā saruna.

-Es redzēju sapnī mirušo vīru un tāpēc gribu pasūtīt svēto Misi par viņa dvēseli.

    Es parunāju ar viņu, uzrakstīju nodomu kalendārā un aicināju neticēt tam, ko redz sapnī, jo tas cilvēku attālina no realitātes. Es drusciņ paskaidroju viņai šo lietu. Bet vai viena saruna mainīs visu dzīvi?

    Otrā saruna.

-Man ir problēmas dārzā. Iepriekšējos gados viss bija labi, raža labi saglabājās. Bet šo gadu laikam es visu lasīju sliktās dienās. Ne labās, kā līdz šim, bet sliktās.

    Es pajautāju, kādas ir šīs sliktas dienas?

-Sliktas dienas tās ir tās mītras dienas.

-Mītras?

-Jā, mītras. Nu šītās zivs, skorpions, ūdensvīrs... Varbūt es nepaskatījos kalen- dārā...

    Arī šeit es mēģināju paskaidrot šo kļūdu, bet šī kundze skatījās uz mani tā, ka labi sapratu, ka varbūt pat redzamie brīnumi nevarētu mainīt šo domāšanu.

    Ceturtā saruna.

-Es atnesu garīgo literatūru. Vai tā ir labā?

    Diemžēl tā nebija labā literatūra, bet kādas grāmatas no padomju laikiem, grāmatas kurām saturā bija kristietības karikatūra, parādīta tā, kā tieši uz šo karikatūru ticētu kristieši.

    Piektā saruna.

-Nē, nē, mums jau nevajag garīgo literatūru. Mums jau ira. Tās ir sapņu grā- matas. Mēs visas to lasām. Tā ir labā literatūra.

    Protāms arī šeit bija vajadzīga kāda īsa 2 min. saruna un bija cerība, ka šīs grāmatas atradīs savu vietu tur, kur būtu derīgas, tas ir krāsnī.

    Tagad vajag ar uzmanību skatīties arī lietas internetā. Jo ja caur grāmatām tā tika veidota un virzīta cilvēku domāšana, tad vēl vairāk tas var notikt caur internetu, jo tas ir ļoti stiprs līdzeklis, kas spēj veidot un virzīt cilvēku domāšanu. Tāpēc nekad nedrīkst izslēgt šo Dieva dāvanu, kas saucas patstavīga domāšana, bet... Dieva gaismā.

Vai Viļaka ir Marijas māja?

    Šodien es sāku klausīties svētā Tēva Franciska sprediķi Sri Lankas galvenajā Marijas sanktuārijā Madū (Madhu). Un pirmie vārdi vienkārši izrāva mani no čībām: Dārgie brāļi, mēs esam mūsu Mātes mājās. Uz reiz manas domas lidoja uz Viļaku, kas daudzus gadsimtus saucās Marienhausena (Marijas māja). Nākamā mana domā bija šāda: Mēs, katoļi, visur esam pie sevis, bet sevišķās vietās, kā piemēram sanktuārijos, mēs varām pateikt: mēs esam mājās.

    Un tālāk Pāvests runāja: Brāļi un māsas, šeit Marija mūs sveic savās mājās. Un uz reiz man parādījās jautājums, kā Marija ir sevišķā veidā klātesošā Viļakā?

   Pāvests turpina: Šeit katrs svētceļnieks var justies kā mājās, jo šeit Marija mūs ieved sava Dēla klātbūtnē. Ja es pajautātu, kas baznīcā jutas tā, kā mājās, tad kādas atbildes es dzirdētu? Jā, šeit baznīcā, ir Dieva klātbūtne, Dievs ir klātesošs. Un... kā Dieva klātbūtne maina mūsu dzīvi? Taču Dievs kaut ko no mums prasa?

    Bet ko tālāk runā Francisks? Uz šejieni cilvēki nāk kā vienas ģimenes locekļi. Jā, šeit vajadzētu daudz padomāt ne tikai par savu ģimeni, bet kā mēs viens otram esam brāļi un māsas Jēzū Kristū.

    ...kas uztic Marijai savus priekus un skumjas, cerības un vajadzības - turpināja svētais Tēvs. Šeit, viņas mājās jutas droši. Viņi zina, ka Dievs ir ļoti tuvu, jūt Viņa mīlestību, saņem Viņa jūtīgo žēlsirdību...

    Tālāk Pāvests pieminēja tās klātesošas ģimenes, kuras ļoti izcieta karā, un tos, kuri gāja bojā šajā vardarbībā. Pieminēja arī šo skumjīgo dienu, kad Dievmātes statuja, kura šeit ir kopš laika, kad atnāca uz šejieni pirmie kristieši, kad šī statuja tika paņemta un pārcelta un citu, drošāku vietu, kur nebija kara.

    Bet Dieva Māte bija ar jums vienmēr. Viņa ir ikkatras mājas Māte, ikkatras ievainotas ģimenes Māte, visu, kas vēlas mieru, Māte. Šodien mēs pateicamies viņai par Sri Lankas iedzīvotāju glābšanu no pagātnes un tagadnes draudēm. Marija nekad neaizmirsa savus bērnus šajā "Spīdošajā Salā" (jo "Sri Lanka" nozīmē tieši "Spīdošā Zeme" vai "Spīdošā Sala"). Kā nekad neatstāja savu cietušo Dēlu pie krusta, tā arī nekad neatstāja savus cietušos bērnus Sri Lankā. Šodien mēs vēlamies pateikties Dieva Mātei par viņas klātbūtni pēc tik liela naida, vardarbības un nīcināšanu. Mēs gribam viņai pateikties, ka viņa tālāk mums nes Jēzu, Kam vienam pašam ir spēks dziedināt atvērtas brūces un atgriezt mieru satriektām sirdīm.

    Bet mēs gribam Mariju lūgt, lai viņa izlūdza mums Dieva žēlsirdības žēlastību... un izlīgšanas žēlastību par mūsu grēkiem un par visu ļaunumu, kuru pazina šī valsts. Nav viegli to izdarīt... Tikai tad, kad krusta gaismā sapratisīm ļaunumu, uz kuru mēs esam spējīgi, un pat kura daļa mēs bijām, mēs varam pieredzēt īsto sirdsapziņas izmeklēšanu un patieso atgriešanos.

    Tas ir dažas domas no Pāvesta Franciska gara svētceļojuma uz Sri Lanku un uz Filipiniem, kas tieši šajās dienās notiek. Aicinu jūs vismaz drusciņ pārdomāt šos vārdus, jo tie kā svētā Pētera pēcnācēja vārdi attiecas arī uz mums un uz mūsu draudzi.

Dievs spēj mainīt visu tavā dzīvē uz labo.

    Ja cilvēks nekad nerunāja par savu dzīvi un par Dievu, un par to, ka Dievs un dzīve saistās vairāk, nekā cilvēks varētu padomāt, ja tad cilvēks nekad tādā veidā nerunāja savā dzīvē, kā ar misjonāriem var parunāt (jo vienkārši līdz šim dzīvē nesanāca), tad ir iespēja sākt daudz ko no jauna. Vairāk, visu no jaunā. Ir ļoti vērts runāt ar misionāriem, jo viņiem ir misija no Dieva caur Baznīcu.

    Ir ļoti vērts līdzdarboties ar misionāriem Viļakā, jo Dievs dod viņiem iespēju darīt daudz labā Viļakas novadā, tas nozīmē, ka arī manā dzīvē un tavā dzīvē. Jau pirmais labums ir būt ar misionāriem, otrais klausīties par Dievu, trešais runāt par Dievu, ceturtais piedalīties dažādos evaņģēlizācijas pasākumos, piektais līdzveidot mīlestības un atbildības saites starp brāļiem un māsām Kristū, sestais atklāt dažādas kļūdas un maldu macības, un mitus, un "pasakas", un atmest tos, bet sākt dzīvot realitātē, septītais darīt to, ko cilvēks pats bez Dieva palīdzības neizdarītu, ja nebūtu šī vide, kas saucas misionāri, un tā tālāk.

    Tas ir tā, kā dzīvē (līdzīgi). Es šodien apzvanīju "visu" Latviju, jo man bija ļoti vajadzīgs kāda cilvēka tālruņa numurs. Un pēc tam sāka man zvanīt, ka atrada šo cilvēku, vai vismaz numuru. Viss labi attīstījās.

    Arī tāpat, kā ar mašīnu, kas šodien "savā valodā" pateica, ka tālāk nebrauks. Un ko darīt? Atkal zvanīju pēc palīdzības. Atbrauca cilvēks, paskātījās kas tur ar generatoru un ar šīm oglītēm, kuras vajag mainīt, bet arī palīdzēja tik efektīvi, ka es pats ar mašīnu atbraucu un to nevajadzēja vilkt. Bet pēc pāris dienām braukšu pie mehaniķa.

    Tādas problēmas īstenībā nav nekādas problēmas. Jo problēma ir tur, kur cilvēks neko nedara, vai parmet Dievam tādas lietas, kuras Dievs neizdarīja, jo taču Dievs ir mīlestība, bet varbūt cilvēkam ērtāk tā dzīvot, kā Viņš būtu vainīgs, nevis ka Radītājs un Pestītājs tā brīnišķīgi rūpējas par cilvēku, ka viņš pats ar savu paša prātu atzīst, ka ir Dieva uzmanības centrā, un pat par to un par Viņu nepadomās siltos vārdos...

Pāvests Francisks Apustuliskajā ceļojumā Šri Lankā un Filipinos

    Šajās dienās, 12.-19. janvārī, svētais Tēvs Francisks apmeklē divas Āzijas valstis, Šri Lanku un Filipinus. Šā svētceļojuma tēma ir Žēlsirdība un līdzjūtība. Šeit lejā uzrakstīšu svētceļojuma programmas galvēnos notikumus.

12.-19. janvāris

Žēlsirdība un līdzjūtība

Šri Lankā:

13. janvāris, otrdiena

• Starpreliģiskā tikšanās Colombo Memorial International Conference Hall

14. janvāris, trešdiena

• sv. Mise un pr. Jāzepa Vaza kanonizācija Galle Face Green, Kolombo,
• dievkalpojums Rožukroņa Vissvētākās Jaunavas Marijas sanktuārijā Madū (Madhu).

15. janvāris, ceturtdiena

• Dieva Mātes kapelas (Our Lady of Lanka) apmeklēšana. 

Filipinos:
16. janvāris, piektdiena

• sv. Mise Vissv. Jaunavas Marijas Bezvanīgās Ieņemšanas katedrālē Manilijā,
• tikšanās ar ģimenēm Mall of Asia Arena Manilijā.

17. janvāris, sestdiena

• sv. Mise pie starptautiskas līdostas Taklobanā,
• Pāvesta svētība Nabadzīgo centram,
• tikšanās ar priesteriem, konsekrētām personām, semināristiem un cilvēkiem, kuri izdīvoja tajfunu Yolanda.

18. janvāris, svētdiena

• tikšanās ar jauniešiem universitātes stadionā,
• sv. Mise Rizal Parkā Manilijā.

Lūgsimies par Pāvestu Francisku un par katoļiem šajās valstīs. Šri Lankā katoļi un pavisam kristieši ir mazākumā. Bet Filipini ir vienīga katoliskā valsts Āzijā, kur katoļu ir 80 %. Lūgsimies par visu Āziju, par kristiešiem, kuri ir vajāti tikai tāpēc, ka ir kristieši. Lūgsimies par tiem, kuri vajā, un par tiem, kuri to atļauj, plāno un organizē, lai viņi atgrieztos. Lūgsimies, lai Pāvesta svētceļojums atnestu daudz labo augļu.

Kas ir nepieciešams draudzē?

    Kādreiz kādā skaistajā draudzē (tas nenozīmē uz reiz, ka tā ir Viļakas draudze) bija ģimene: vīrs ar sievu un trīs bērni. Es domāju: Lūk, kopā ar viņiem un citiem, bet sevišķi ar viņiem attīstīsim draudzes dzīvi! Bet... kad visu bērnu sagatavošana sakramentiem: grēksūdzei, sv. Komūnijai un iestiprināšanai beidzās un sakramenti tika pieņemti, visi pazuda bez vēsts no baznīcas. Palika tikai vecmāmiņa, bez vecuma dēļ viņa reti varēja iet uz sv. Misi. Protāms es nezināju, ko ģimene darīja, jo tā nav mana lieta, bet tas nebija noslēpums, ka svētdienās viņi braukāja pa dažādiem pasākumiem. Nu ko darīt?

    Parādījās cita ģimene. Redzu, ka viņi ir ļoti dievbijīgi un protāms priecājos, jo būs iespēja attīstīt draudzes dzīvi. Nu bēt... ārpus baznīcas viņi, vismaz vīrs negribēja, atklāt citu cilvēku priekšā savu katolicismu, savu ticību. Nu ko darīt?

    Parādījās cita ģimene. Bet... ātri kļuva skaidrs, ka viņi ir ceļā, lai pamestu Baznīcu, nevis lai ieietu draudzes dzīvē. Ko darīt?

    Bija vēl citas ģimenes. Bet... vienā, kad bērni kļuva gandrīz pilngadīgie, aizmirsa par Baznīcu. Otrā tēvs nomira traģiskā gadījumā un ģimene izbrauca citur dzīvot. Cita ļoti laba un aktīva ģimene... izbrauca. Nākamā... izbrauca. Vēl nākamā... izbrauca. Un tā tālāk.

    Bet tomēr caur ģimenēm atjaunosies draudzes, caur dievbijīgām un svētām ģimenēm. Nevienam par to pat stāstīt nevajag. Kaut gan varbūt vajadzētu, jo viena lieta ir audzināšana, otrā un pavisam ne paralēlā ir kristīgā audzināšana, kur galvēnais Audzinātājs ir Dievs. Un šeit es nedomāju par tādiem "sīkumiem", par kuriem rūpējas vecāki, ka bērns runā 5 valodās, dzied 10 koros, spēlē uz 20 instrumentiem, visātrāk peld, skrien un brauc, un vēl, lai nebūtu garlaicīgi raksta dzejoļus un mūziku. Nē. Labie vecāki, dodiet, lūdzu, saviem bērniem Jēzu Kristu. Dodiet viņiem Dievu. Lasiet Evaņģēliju, jautājiet priesteriem, jautājiet misionāriem, kas tagad ir Viļakā. Viņi ir tādi paši cilvēki, kā jūs. Bet... arī nav tādi paši. Lai nebūtu tā, ka Dievs sūta savus praviešus pie saviem cilvēkiem, bet tie iet citur, viņiem jau ir citi pravieši, kuru vārdus nepieminēšu šajā vietā un kuriem cilvēki bez nekādas pretestības padodas.

   Vēl vienas lietas trūkst Viļakas draudzei. Jo ir viss. Viss, lai nestu atgriešanās augļus. Bet nav tikai viena: Cik būtu skaisti, ja būtu kapliča ar Vissvētāko Sakramentu un pašā pilsētas centrā. Katrs varētu atnākt, palūgties, pabūt kopā ar Jēzu, iziet uz stundiņu no mājām, kur varbūt dažreiz nevar izturēt un ir strīdi, kā vienīgā (liekas) izeja no situācijas. Labāk dzīvot Kunga nama sliekšņos, nekā grēcinieku pilīs... Ja cilvēks jau nevar mainīt neko, tad tomēr ir Dievs. Jēzu, nāc pie mums!