Maza kļūda sākumā, lielā ir beigās.

Maza kļūda sākumā, lielā ir beigās.

Parvus error in principio magnus est in fine. Ar šiem vārdiem (maza kļūda sākumā, lielā ir beigās) svētais Akvīnas Toms, kura svētki mēs svinējām vakar seminārā, ar šiem vārdiem sāka vienu no savām grāmatām. Kaut gan ar augstāko filozofiju jau pietiek, bet tā nav nekādas fantāzijas. Tā apraksta realitāti, kurā mēs dzīvojam un dažreiz daram kādu mazu kļūdu, bet šajā brīdī varbūt pat nepadomāsim un nepaskatīsimies nākotnē, cik lielas kļūdas cilvēks izdarīs nākotnē tad, kad sāks pat ar mazu "nevainīgu" kļūdu.

Ja viens cilvēks izdarītu mazu kļūdu un uz šīs kļūdas grib būvēt savu dzīvi, pats cietīs no tās rezultātiem. Tomēr cilvēks nedzīvo pats, bet sabiedrībā. Tāpēc ja kāds, kam ir liela atbildība par citiem, būvētu savus pienākumus uz kādas mazas kļūdas, pēc tam uz citām - jau vairākam - kļūdām, cietīs visi cilvēki šajā sabiedrībā. Nav citas izejas, sevišķi šajā sabiedrībā, kurā visi grib dzīvot mierā un mīlestībā, un piedošanā.

Piemēram, ja kādā sabiedrībā kāds gribētu būvēt uz cita cilvēka, ātrāk vai vēlāk parādīsies šī cilvēka kļūdas un nepietiekamība. Tad, kaut gan ir redzama cilvēka kļūda, pat daudzas kļūdas, mīlestība prasa parādīt viņam šīs kļūdas tādā veidā, ka tiks parādīta patiesība mīlestībā. Tad arī būs iespējama piedošana Dieva priekšā, no Kura mēs visi mācāmies pazemību - arī tanī, ka mēs kļūdamies, bet Dievs ir Patiesība un katras patiesības Avots, tad arī Viņš ir sabiedrības vienīgais pamats.

Pasaka par nemitīgiem palīgiem.

Pasaka par nemitīgiem palīgiem.

Kādreiz dzīvoja cilvēks, kas ļoti gribēja palīdzēt nabaga cilvēkiem, tas nozīmē tādiem cilvēkiem, kuriem bija kāda problēma. Dažreiz pat tik maza problēma, ka tās "tilpums" nebija lielāks nekā dažas domas. Bet šī cilvēka acīs ikkatra problēma bija lielāka un smagāka nekā... vilciens.

Kāds cilvēks iegremdējās mazās matematiskās pārdomās. Un kad to ieraudzīja šis nabago cilvēku palīdzētājs, ļoti gribēja sūtīt šo nabadzīgo cilvēku (uzreiz! uzreiz!) pie matematikas profesora, jo viņš tam visu pateiks un šis nabadziņš visu sapratīs.

Un ko darīt ar tādiem, kuri tik ļoti grib palīdzēt citiem, ka:

1. pirmkārt - viņi aizmirsa par sevi. Un rezultātā viņu problēmas aug vismaz aritmetiski. Un neviens jautājums nebūs atrisināts - nav tāda varianta!
2. otrkārt - "palīdzība" notiek tādā veidā, ka citiem palīdzēs citi.
3. treškārt - domāšana ir vislielāka cilvēka slimība un jāatbrīvojas no tās.
4. ceturtkārt - visi dzīves ceļi iet visur, bet nav obligāti, ka patiesības virzienā.

 Kā to visu atrisināt? Nāk tāds brīdis, kad ir skaidrs, ka to nevar atrisināt. Jo virs zemes tas nav iespējams. Cilvēks pamocīsies kādu laiku, mēģinās palīdzēt citiem, citiem - arī ir savas problēmas. Un tā, pateicoties Dieva žēlastībai, Dieva žēlsirdīgai žēlastībai, cilvēks, kurš mēģinās dzīvot vienotībā ar Dievu un bieži ies uz sakramentiem, ieies Debesu Valstībā. Jā, jā, pateicība Dievam! Pateicība Dievam, ka mēs Jēzū Kristū esam Viņa bērni un atstāsim to, kas virs zemes, lai pieņemtu to, kas ir Debesīs. Un tas ir vislielākais mierinājums, kura priekšā visas mūsu problēmas nav būtiskas.

Divi metri virs jūras līmeņa.

Divi metri virs jūras līmeņa.

Šodien es biju Kalnciema katoļu draudzē, skaistā svētā Jāņa Kristītāja baznīcā. Tā atrodas tikai 2 metri virs jūras līmeņa un par jūras tuvumu atgādina sevišķs skats - skats uz Lielupi, kura ir blakus.

Baznīcā ir daudz siltāk nekā ārā, bet cilvēku sirdis vēl siltākas un piepildītas ar mīlestību uz Dievu. Jo nevis liela pelēka upe, pelēkie mākoņi, lietus, sniegs, peļķes un bedres ielā liecina par Dieva mīlestību uz mums un par sagatavotu pestīšanu Debesu Valstība, bet šie ticīgie ļaudis, sievietes un vīrieši. Jo viņiem ir cerība uz mūžīgo dzīvi pie Dieva.

No Olaines uz Kalnciemu 52 kilometri un tāpat atpakaļ, bet nogurums lielāks, jo grūtie ceļa apstākļi.

Vai tik sarežģīts ir Dieva vārds, ka dažreiz cilvēki (šie vārdi jau neattiecas uz Kalnciemu, bet uz "tā saukto" dzīvi) lasa: "Svētīgs ir vīrs, kas cer uz Kungu...", bet nekādā veidā nevar atrast pat punktiņus, kuros šis vārds darbojas viņu dzīvē. Un tad viņu dzīvē darbojas citi vārdi par nelaimīgiem, nolādētiem vīriem, "...kas cer uz cilvēku...". Un viņi domā, un runā: "Ak vai, kā viņš/viņa varētu to pateikt un to izdarīt?! Es domāju, ka viņš/viņa ir O.K., bet lūk... Taču es cerēju uz viņu! Kā es tagad meklēšu un atradīšu iespēju parunāt un saprasties, lai viss būtu tā, kā bija līdz šim"?!

Bet Kungs Jēzus gaida un gaida, un nāk, un tuvojas pat Žēlsirdīgā Jēzus svētceļojums - cik cilvēku rūpēsies par Kunga lietām? Cik cilvēku atvērs savas sirdis Kungam un paļausies uz Viņu? Cik cilvēku pieņems savu krustu un sekos Jēzum Kristum? Cik cilvēku lūgsies par Dieva žēlsirdību pasaulei, it sevišķi grēciniekiem? Salīdzinājumā ar lieliem kalniem šie divi metri virs jūras līmeņa - kas tas ir? Bet tieši tur darbojas Dieva žēlsirdība.

Daži vārdi par sagatavošanu svētajai Misei.

Daži vārdi par sagatavošanu svētajai Misei.

Nekad nepietiek runāt par sagatavošanas svētajai Misei vajadzību. Kāda ir mana sagatavošana konkrētam Euharistijas elementam, piemēram vispārējai lūgšanai?

Ir tādi speciāli brīži svētajā Misē, kad dalībnieks tiek aicināts aktīvāk piedalīties (bet protams visā Misē jāpiedalās aktīvi). Tas nenozīmē, ka uzreiz dalībniekam jāiet, jānes kaut kas, jārunā kaut kas. Dažreiz tas notiek dzīļi mūsu dvēselēs. Piemēram, kad ir vispārēja lūgšana - vai es tai pievēršu uzmanību? Vai tikai klausos to, ko priesteris un ministrants lasa? Bet manā sirdī arī jābūt lūgšanai. Pa vēlu tagad meklēt nodomus. Kādā nodomā es lūgšos? Ko es īstenībā šodien gribu no Dieva? Cik labi ir, kad pirms Mises tiek sagatavoti lūgumi, arī mani privāti lūgumi, nodomi, par kuriem zina tikai Dievs.

Vispārēja lūgšana nav vienīgais brīdis, lai izteiktu Dievam savus lūgumus (ja mēs runātu šobrīd tikai par iekšējo lūgšanu, iekšējo sarunu ar Dievu; tā ir jāpraktizē arvien labāk un dedzīgāk). Tāds pirmais brīdis ir tad, kad priesteris pateiks pirmo "Lūgsimies!" svētajā Misē. Pēc šis "Lūgsimies!" parasti ir īss klusuma brīdis. Šis brīdis nav vienīgi tāpēc, lai mēs "sadzirdētu klusumu" un pievērstu uzmanību priesterim un sekojošai lūgšanai. Pēc "Lūgsimies!" ir laiks izteikt mūsu dvēselēs mūsu lūgumus Dievam. Tiem ir jābūt gataviem.

Cits brīdis ir arī svētajā Komūnijā, kad ir jābūt lūgšanai uz Jēzu Kristu klātesošo Vissvētākajā Sakramentā. Šajā brīdī ir parasti visvairāk laika, vismaz dažas minūtes. Jārunā Jēzum savi nodomi, lūgumi, ilgas, alkas, vēlmes, mīlestība, paklausība, pazemība, drosme, gudrība, dzīve, ģimene, darbs, paaicinājums, grūtības, prieki un viss. Ir daudz laika, Jēzus ir mūsos, ir jālūdzas un jālūdzas, ir jācīnās, lai izlūgtu pie Žēlsirdīgā Jēzus visdažādākas žēlastības. Tas ir tieši šis laiks.

Palika dažas minūtes.

Palika dažas minūtes.

Palika dažas minūtes un tā, kā bieži bija Viļakā, jāuzraksta kaut kas pēdējā mirklī. Šodien atpūtas diena, bet arī zāles bija jādzer, jo esmu saaukstējies.

Tā arī ir diena ar brāļiem, kas ir ļoti nozīmīgi un vērtīgi.

Šodien arī es pasūtīju vēl vairāk bukletu latviešu valodā, lai viss būtu gatavs svētceļojumam.

Jēzu, es uzticos Tev!

No kā baidās pasaule?

No kā baidās pasaule?

Kādreiz pasaule runāja: tēvs Staņislav, nestaigā habitā, tas nav moderni, jādzīvo tā, kā visi. Tas arī ir bīstami!

Pēc tam pasaule runāja: Kā tu izskaties? Tādi īsi mati uz galvas, tā nedrīkst!

Un tālāk pasaule runāja: Tāda bārda nevienam nepatīk, jārūpējas par savu bārdu, tāda bārda ir nepieņemama mūsu sabiedrībā! 

Beidzot pasaule runā: Labi, ka tu esi ticīgs cilvēks, jo taču visi kaut kādā veidā tic. Tas ir normāli. Bet - nedrīkst ticību, nu tādu privātu lietu, saistīt ar normālo dzīvi. Vajadzīgi rāmji, kurus akceptēs sabiedrība. Tāpēc - nepārspīlējiet ar šo Sakramentu, nerūpējieties par šo Sakramentu, tas ir bezjēdzīgs, neviens tā nedara. 

Bet mēs taču ļoti mīlam Jēzu Kristu klātesošo Vissvētākajā Sakramentā un esam paklausīgi Dievam, Baznīcai, nevis pasaulei. Jā, jāmācās visu laiku atpazīt garus: kas ir no šīs pasaules gara - to atmest; kas ir no Svētā Gara - to pieņemt un tam sekot visā patiesībā un mīlestībā.

Palika 5 dienas plus 4 dienas.

Palika 5 dienas plus 4 dienas.

Svētceļojuma sarakstā palika vēl 9 brīvas vietas ceļā:

no Kuldīgas

>>>5 brīvas dienas (26.febr.-2.mar.)>>>

Kalnciems

>>> 4 brīvas dienas (5.mar.-8.mar.)>>>

Rīgas Kristus Karaļa draudze.




Sveiciens Ogres svētā Meinarda draudzei, kura pieteicās šodien uz 12.-15.aprīli.

Seit ir svētceļojuma kārtība:

http://uzticies-jezum.mozello.lv/svetcelojums/

Ik pēc dažām stundām jākoriģē plāni.

Ik pēc dažām stundām jākoriģē plāni.

Es vakar mēģināju skanēt un sūtīt dažas lietas saistītas ar Dieva žēlsirdību, bet microsoft, vai kā tas saucās, strādāja tik lēni, ka vajadzētu to darīt dažās dienās. Šodien kājām un ar autobūsiem es aizvedu šīs lietas tur, kur vajadzēja. Ar mikrosoftu būs kaut kas jādara, bet citreiz, jo nav laika.

Plāni braukt pie māsām un brāļiem, Pasaulē dzīvojošiem franciskāņiem, izturēja tikai desmit minūtes, jo zvanīja no televizijas un rīt man būs ierakstīta inervija. Tāpēc man jālasa materiāli par Dieva žēlsirdību un Māsu Faustīni, lai rīt īsi un sakārīgi runātu.

Dievs arī parāda un sagatavo žēlsirdības darbus, lai tos darītu katru dienu - tā kā prasa Žēlsirdīgais Jēzus. Kad gāju atpakaļ no centra, netālu no Abrenes ielas autobusu galapunkta gulēja uz sniega kāds vecs vīrietis un nevarēja piecelties. Teica, ka kaut kas ar sirdi. Blakus stāvēja daži cilvēki. Viena skolniece piezvanīja un pasauca ātro. Otra sieviete noskaitīja "Mūsu Tēvs" lūgšanu, citi, kuri gāja garām, arī jautāja, bet es runāju, ka tūlīt būs ātrā. Kāda sieviete arī palūdzas: "Lai Dievs glāb šo dvēseli". Pēc apm. desmit minūtēm cilvēks pats piecēlās, bet arī atbrauca ātrā un viņu uzaicināja, lai iekāptu. Un tā Dievs parādīja žēlsirdības darbus, kurus citi darīja, bet Kungs tos sagatavoja. Un tie nebija vienīgie žēlsirdības darbi, kurus šodien redzēju. Pateicība Dievam un liels paldies ātras darbiniekiem par žēlsirdīgo kalpošanu - tik svarīgo ziemā.

Es vakar ievietoju "ziedojumu upurlādīti" http://uzticies-jezum.mozello.lv/ziedojumi/ - protams svētceļojuma laikam, lai tie, kuri gribēs ziedot, lai man būtu līdzekļi izdrukāt vēl vairāk bukletu, varētu atrast kontu. Es palūdzu kādu cilvēku, lai iemaksātu 1 (vienu) eiriku, lai pārbaudītu, vai viss strādā, un atklājās, ka nauda tika pārskaitīta. Viss strādā. Tagad man vajadzēs atdot viņam naudu - dažus pārskaitītus eirikus.

Tēvs, vai mēs varam dot jums ziedojumu?

Tēvs, vai mēs varam dot jums ziedojumu?

"Tēvs, - teica man kāds cilvēks - vai mēs varam dot jums ziedojumu"?

"Nē" - es atbildēju.

"Kāpēc"? - cilvēks turpināja.

"Uzmanību, es sāku jokot - es teicu - jo mūki ēd miglu un dzer rasu. Es pabeidzu jokot".

Tad, redziet, mēs esam šajā pasaulē un ir labi, ka cilvēki domā par priesteriem un mūkiem. Un par sevi, jo:

"Tēvs, - turpināja šis cilvēks - bet kā mēs uzzināsim, ka jums nav naudas"?

"Ļoti vienkārši - es atbildēju - es nebraukšu kalpot".

Visdažādākas situācijas attīstās, tuvojas svētceļojums, es pasūtīju - vismaz es sūtīju vēstuli pa e-pastu uz Krakovu-Lagevņikiem - Žēlsirdīgā Jēzus svētbildītes krieviski un poliski, jo diemžēl netika vēl pasūtītas. Es ceru, ka izdosies un, ja tāda ir Dieva griba, tad jau uz svētceļojuma sākumu tiks atsūtītas; Olainē un pēc tam Rīgas sv. Antona draudzē - tur noteikti gan tādas svētbildītes būs vajadzīgas, gan latviski (bet latviski ir daudz eksemplāru).

Es arī gaidu, kad tiks atsūtīti drusciņ uzlaboti (lai būtu derīgi vienai tipogrāfijai) bukleta "Jēzus žēlsirdības vēstījums" faili - lai tipogrāfijā izdrukātu latviski, krieviski un poliski un lai pietiktu svētceļojuma sākumiem. Es ceru, ka tad, kad atnāks ziedojumi no cilvēkiem par paņemtiem svētceļojuma laikā bukletiem, es varēšu pasūtīt tipogrāfijā jaunus bukletus.

Ziedot par bukletiem varēs šeit:

http://uzticies-jezum.mozello.lv/ziedojumi/

Un liels paldies Jums, dārgie Lasītāji, jo janvārī jau ir vairāk nekā 1550 lapu skatījumu abos blogos kopā.

Garīgā dzīve nav teoretiskā ideja.

Garīgā dzīve nav teoretiskā ideja.

Šodien vajadzētu paskatīties uz savu garīgo dzīvi, jo dažreiz viens-otrais cilvēks uzskata to par kādu teoretisku domāšanu par kādām tālākām idejām, vai par kaut ko pavisam citu, jo par darbiem, kuri būtu garīgās dzīves būtība.

Pirmais variants - ja tam būtu taisnība, tad visaugstākā garīgā dzīve būtu kādiem fiziķiem, vai matematiķiem, vai citiem, kuri iedziļinājās teorijās tā, ka parastiem cilvēkiem tas nav iespējams un viņiem paliktu tikai raudāt, ka nevar teoretizēt, tas nozīmētu, ka viņi nevar saprast Dievu.

Otrais variants - tikai darbi, tikai tādā veidā darīti, ka cilvēks domā par svētumu, bet nemēģina saprast kā iet uz svētumu, bet bez saprašanas dara darbus. Un pēc tam brīnas, cik daudz nedarbu izdarīja. Nu bet tā mēs nevaram iet.

Var paskatīties piemēram uz svēto Pēteri, kā viņš mācījās iet svētuma ceļu. Mēs nepateiktu, ka viņš uzreiz to zināja un gribēja pieņemt tādu dzīves formu, kādu prasīja no viņa pats Jēzus, un pat teica Jēzum: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu cilvēks grēcīgs"! Vai vārdi: "Lai tas ir tālu no Tevis, Kungs"! (viņš nevarēja pieņemt to, ka Jēzum būs jācieš). Vai arī strīdējās ceļā ar citiem par to, kurš no viņiem (Apustuļiem) ir vislielākais. Vai arī Kunga Pārveidošanās laikā, kad Pēterim grūti bija saprast to, kas notiek un ar kādu mērķi. Un kādu dienu apsolīja Jēzu pasargāt no ienaidniekiem. Bet vēl vairāk brīnījās, kad viņam nāca runāt Dieva iedvesmotus vārdus: "Tu esi Kristus" vai "Kungs, uz kurieni mēs iesim. Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi", vai trīs reizes "Jēzu, es Tevi mīlu"!

Vienotība ar Dievu ir svētuma ceļš, kurā cilvēks visu laiku mācās, satiekas ar Dievu, mēģina Viņu saprast. Teiksim tā: pateicoties garīgajai dzīvei cilvēks redz, cik daudz laika zaudē (tad kad iegremdējas kādās fantāzijās - pseidoteoretiskās domās; vai tad, kad dara daudzus bezjēdzīgus darbus, jo iepriekš nemeklēja patiesību, tas nozīmē, nepārdomāja - bet darīja to, ko pavisam nesaprata - vai tas ir labs vai ļauns.

Es šodien domāju, kā Dievs palīdz cilvēkiem? Un bija pus stundas tāda situācija, tāda Dieva atbilde: cilvēki vai nāca, vai sāka zvanīt tādās vai citās lietās - visas šīs lietas bija ļoti ļoti labas. Lūk, Dievs darbojas, Dievs darbojas visu cilvēku dzīvē un tas ir tik brīnišķīgs darbs, bet mēs maz zinām. Taču mēs varām saprast, ka Dievs ir žēlsirdīgs un stiprāk saistīties ar Viņa žēlsirdības godināšanu - paļāvībā uz Dievu un žēlsirdības darbos tuvākajiem. Tas palīdz - vislabāk - mums un citiem pestīšanā.

Ar šo pēdējo fragmentu ir arī kādā (neplānotā) veidā saistīta ziņa no otra bloga, kuru uzrakstīju pirms brīža:

https://uzticeties.blogspot.com/2018/01/iepriecinajuma-vardi.html

Burti uzlaboti?

Burti uzlaboti?

Es uzlaboju burtu izskatu mājas lapā, konkrēti šeit:

http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-godinasana/

kur ir par Butību, Svētbildi un citiem Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem. Tagad es tikai varu cerēt, ka viss ir labi un var bez problēmām lasīt.

Liels paldies šim Lasītājam, kas man pateica par šo problēmu ar burtiem, jo manā datorā viss bija kārtībā. Paskatieties, laikam viss ir kārtībā?

Daži vārdi par Dieva žēlsirdības svētceļojumu.

Daži vārdi par Dieva žēlsirdības svētceļojumu.

Viens cilvēks man sūtīja ziņu, lai es uzlabotu burtus, vai tos mainītu mājas lapā:

 http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-godinasana/dieva-zelsirdibas-kronitis/

 jo grūti lasīt. Es kaut ko mainīju, bet nezinu cik uzlaboju, vai pavisam uzlaboju. Jo man datorā viss ir skaisti, tā kā bija. Es neesmu specialists datoros un šī mājas lapa ir vienkārši no interneta, bet vēlreiz mēģināšu mainīt. Varbūt uzdosies. Vai citiem arī datoros šajā mājas lapā (skaties augšā) ir kādas problēmas ar burtiem?

Šodien vakarā pieteicās vēl viena draudze, tad šodien sveiciens Baltinavai, Tilžai, Šķilbēniem un Madonai - visām šīm draudzēm un priesteriem, kuri tur kalpo!

Vēl ir brīvas dienas:

http://uzticies-jezum.mozello.lv/svetcelojums/

    

Ja ir kādi jautājumi, zvaniet man: 27074724.

Steidzies lēni.

Steidzies lēni.

Kaut gan šodien man bija daudzas sarunas, es atradu laiku, lai strādātu ar kādu tekstu, kuru kāds cilvēks man deva, lai es to labotu. Darbi iet lēni, bet šodien es laikam sasniedzu - tāpat kā vakar - nākamus 10%. Bet kopā vēl nav 50%. Ja Dievs dos, tad rīt drusciņ, tikai drusciņ, ar šo tekstu pastrādāšu.

Šodien vēl rožukronis un... arlabunakti Jums! Esiet vienmēr vienoti ar Dievu.

Es vēl drusciņ paskatījos uz kapucīnu dzīvi. Tajā ir dažādas iespējas, jo ir eremita (vientuļnieka) dzīve, ir brāļi, tad brālība kopienā, ir lūgšanas dzīve. Un vienmēr ir kaut kas, ko vajag darīt, jo viss kustas, viss mainas, viss prasa uzmanību un piepūles. Vai tas nav kaut kas līdzīgs Dieva uzaicinājumam?

Nav ko steigties.

Nav ko steigties.

"Nav ko steigties" - es saprotu šos vārdus tā, ka cilvēks ir aizņemts, bet kāds viņu lūdz, lai izdarītu kādu darbu vai pakalpojumu, par kuru protams saņems kādu samaksu. Tad šis ļoti aizņemts cilvēks uzņemas to darīt, bet ne uzreiz, jo ir kādi steidzīgi darbi. Tādā situācijā tas, kas lūdz, saka: "Nav ko steigties".

"Nav ko steigties" - tas nenozīmē: "Dari savu darbu tā, lai tu paspētu līdz... pasaules galam". Bet šie vārdi nozīmē: "Kad tu pabeigsi savus darbus, izpildi manu lūgumu ātri".

Es ceru, ka labi saprotu latviešu valodu šajās lietās, kas attiecas uz steidzīgu darbu. Bet vissvarīgākais ir tas, ko ne visi diemžēl saprot, ka teikums: "Nav ko steigties" nozīmē visvienkāršāk un visīsāk: "Dari to, lūdzu, uzreiz". Jo ja kāds vēršas pie otra ar kādu lūgumu, tas nozīmē ka tagad viņam šī palīdzība ir vajadzīga un ļoti labi būtu, ja šis darbs būtu izdarīts visātrāk.

Tāpēc ka man arī ir kādi pienākumi un kāds mani lūdza: "Dari to, lūdzu, un to. Bet nav ko steigties", tad es to daru visātrāk. Un es šodien nolēmu turpināt kādu steidzīgu darbu kādam cilvēkam un darbi gāja uz priekšu uz 10%. Es ceru, ka arī rīt atradīšu laiku. Un ja tāda būs Dieva griba, tad pabeigšu viņam šo darbu vēl janvārī. Jo līdz šim bija tik daudz citu darbu un priekšā arī tāpat, ka tagad ir vienīgais laiks un vajag to labi izmantot.

Es priecājos, kad kādi cilvēki, kurus es lūdzu kaut ko izdarīt, dara to kādā konkrētajā laikā, un tādā veidā man ļoti palīdz. Bet kā priecāties, kad kāds, kuram piemēram bija ļoti daudz laika, neizdarītu neko? Taču šis konkrēts teksts ir vajadzīgs un nepieciešams citiem tekstiem, kuri jāraksta. Tas ir kā piemērs, bet tas attiecās uz katru darbu, jo īstenībā katru darbu daram Dievam par godu un tuvākā labad. Jā, varbūt kādam cilvēkam otra cilvēka darbi ir tikai kā spēlēšanās? Bet ja tā viņš domātu, tas nebūtu labs piemērs citiem, vai nē?

Tā ir protams laba skola, sv. Franciska pacietības un patiesa prieka skola. Bet mēs mācāmies dzīvei, nevis televīzijai, jo: "non scholae, sed vitae, discimus".

Kur ir laiva Jēzum?

Kur ir laiva Jēzum?

Rīt Evaņģēlijā dzirdēsim par Jēzu, Kas sludināja Labo Vēsti pie ezera. Jēzus, būdams Dievs, nedara tā, kā šīs pasaules lielie parasti dara: iekams tie ietu pastaigāt pie ezera, tiktu tur sūtīti karavīri, lai visa šī vieta būtu droša. Un tad atnāktu kāds valdnieks ar miesassargiem un staigātu, un skatītos uz ezeru un dabu.

Jēzus tomēr ieiet dzīves centrā, vai - labāk pateikt - Viņš pats, būdams patiesā Dzīve, ieved sevi starp tautu, lai cilvēki, atnākuši no tālienes, varētu Viņu redzēt, pieskarties Viņam, varbūt parunāt brītiņu, izteikt savus lūgumus, pieņemt dziedināšanas un atbrīvošanas žēlastību, ieklausīties Dieva Vārdā. Viņi bija gatavi iet dažas dienas, lai brītiņu būt tik tuvu Jēzum.

Apustuļi gatavo laivu, lai, vajadzības gadījumā, evakuētu Jēzu. Neparasta situācija. Cik bieži Jēzus gatavo mums tādas neparastas situācijas, kurās, liekas, nav nekādas kontroles, nav nekādas kārtības, bet ir daudz trokšņa, emociju, arī noguruma.

Jēzus vienmēr darbojas. Mēs Viņu redzam - ar gara acīm - svētajā Komūnijā un aicinām Viņu pie sevis. Bet Viņš vienmēr ir pirmais un Viņš sūta mums vēstules, uzaicinājumus, lai mēs ar Viņu satiktos mūsu dzīves trokšņos, problēmās, nekārtībās, nogurumā, mūsu daudzos plānos. Un vēl citi dažreiz gribētu mūs evakuēt no Baznīcas, no lūgšanas, no sakramentiem. Bet Jēzus mūs aicina: nāciet! Lūk, Es esmu šeit Euharistijā!

Nekad nezaudēsim Jēzu no acīm. Lai nekad nebūtu tādas situācijas, ka cilvēks, pieņēmis Jēzu svētajā Komūnijā, vairs par Viņu nedomā, zaudē Viņu no savām acīm pavisam. Bet Jēzus gaida ar žēlastību pilnām rokām un skatās uz cilvēkiem, kuri uzskata Viņu par kaut ko nedzīvo. Un šis klusums, šis uzmanības trūkums kliedz skaļā balsī. Neļausim, lai tā būtu, bet visu laiku skatīsimies uz Jēzu ar mīlestību un stāstīsim Viņam par mūsu ģimenēm, par visām mūsu lietām, vajadzībām, cerībām. Lai mūsu sirdis ir kā laivas, kurās Žēlsirdīgais Jēzus atradīs atpūtu, uzmanību un mīlestību.

Tuvojas Dieva žēlsirdības svētceļojums Rīgas arhidiecēzes draudzēs. Lai tas stiprina mūsu vienotību ar Jēzu un mīlestību uz Viņu.

Darba pilna diena

Darba pilna diena

Visa diena padota Dieva žēlsirdībai. Par to vairāk rakstīju šeit. Visi citi darbi gaida. Kāda liela teksta labošana - gaida nedēļu. Kāda lielāka teksta labošana un redakcija - gaida dažas nedēļas. Citi teksti - gaida. Jo tagad viss padots Dieva žēlsirdībai.

Svētceļojuma sarakstā bija jau dažas draudzes un šodien vēl daži prāvesti pieteica savas dradzes. Saraksts ir šeit . Kaut gan laiks ir īss, jo kas tas ir divi ar pusi mēneši (svētceļojuma laiks: 4. febr. - 15. apr.), tomēr dažas draudzes gribētu turēt pie sevis Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi un svētās Māsas Faustīnes relikvijas pat vairāk nekā divas nedēļas. Es protams priecājos.

Sagatavoti materiāli mājas lapā http://uzticies-jezum.mozello.lv/  un svētceļojums ar visu to, kas tur būs, var palīdzēt daudziem cilvēkiem pieņemt tādu "dzīves stilu" - ne tādā nozīmē, kā modē, bet iemācīties dzīvot pēc Dieva žēlsirdības veidiem, uz Dieva žēlsirdības godināšanas pamatiem. Es varu liecināt, ka ir tāda iespēja, jo es tā mēģinu veselu gadu (gads būs februārī). Un, ziniet, pieņemtie pienākumi nedara dzīvi par smagāko, grūtāko. Pretēji, cilvēks mazāk zaudē laiku.

Es gaidu, ka svētceļojuma laikā izdosies vākt cilvēku liecības par to, kā Dieva žēlsirdība maina viņu dzīvi.

Kā jūtās Samuēls?

Kā jūtās Samuēls?

Parasti, kā es jau rakstīju, cilvēks, kurš kaut ko dzird, saņem pa "pastu" aploksni ar vēstuli uz adresi: "dzirdei". Un tad var fantazēt, cik tikai grib, un pat nolemt kaut ko, un pēc tam to darīt. Vēstuli protams nevar atvērt, jo maņām nav instrumenta, lai uzzinātu to, kas ir vēstulē, tas ir - patiesību.

Un lūk, Samuēls dzird: "Samuēl!", skrien bet... atklājās, ka vēstules nekādas nav. Un otro reizi. Un trešo reizi. Kā viņš jūtās? Vai viņam nebija kauna? Vai nedomāja: "ko rīt man pateiks priesteris Heli par tādām fantāzijām? Vai mani neizmetīs?"

Bet Heli saprata. Tas ir Dievs, Kas sauc jaunekli, jo Viņš aicina Samuēlu uz dialogu. Un mēs zinām, ka no šī dialoga Samuēls neļaus pat vienam Dieva vārdam krīst zemē.

Bet šajā brīdī Samuēls nevar atrast sevī šo "aploksni ar vēstuli". Ko viņš konkrēti dara? Ko viņš gaidīja? Ja ir sauciens, tad ir jābūt saucējam. Bet viņš nevar atrast saucēja. Un šo vēstuli nevar atrast sevī.

Jo šoreiz sauciens nav no ārpuses: nav balss un maņās nekā nav. Dievs sauc Samuēlu no viņa gara, no viņa dvēseles dziļumiem.

Līdzīgi bija ar šiem diviem Jāņa Kristītāja mācekļiem, kuri gāja pie Jēzus un palika pie Viņa kādas divas stundas. Kad tomēr vēlāk pats Jēzus viņus paaicināja, viņi neatrada sevī to, ko taču saņēma. Viņiem nāks mācīties runāt ar Dievu. Viņi sekoja Jēzum - Dieva Dēlam, Dzīvam Vārdam. Vēl tālu tam, lai viņi varētu pieņemt, ka ir aicināti kļūt par Svētā Gara mājokli. Cik pārsteigts bija Sīmanis Pēteris, kad teica Jēzum: "Tu esi Kristus" - ka tas bija viņam dots no Tēva.

Kad vecais cilvēks skatās uz savu garu, redz tuksnesi. Kad tomēr dzird Dievu un paklausībā Dievam, paklausībā arī Baznīcai, ieiet tuksnesī un stipri ieliks šajā tuksnesī Jēzus Kristus Krustu, tad redz, ka ir Avota priekšā. Tur, Krusta pakājē, Krustā Sistā un Augšāmceltā priekšā lasa visas šīs vēstules, kuras nevarēja lasīt tad, kad sēdēja savās maņās un domāja, ka tā ir īsta laime. Bet tagad lasa vēstules un tajās ir par Dieva mīlestību uz šo cilvēku un uz visiem cilvēkiem, uz Baznīcu, par Dieva žēlsirdību, par to, cik ļoti Dievs rūpējas par mums.

Svētais Ignats no Antiohijas rakstīja par diviem mūsu dzīves tikumiem. Tā ir ticība un mīlestība; ticība kā pamats, un mīlestība kā mērķis. Ar šiem tikumiem var pazīt Dievu, šie divi tikumi ir arī citu tikumu sākums un avots. Cilvēks meklē patiesību ar savu prātu un Dievs dod viņam ticības tikumu. Cilvēks brīvajā gribā grib darīt labus darbus un tur Dievs viņam dod mīlestību. Mēs varam tā lasīt un rakstīt par to, kas notiek mūsu garā, un skatīties uz šīm un vēl citām lietām ar "gara acīm", un uz visu skatīties patiesībā un mīlestībā. Vecam cilvēkam nav tādas iespējas. Jauns cilvēks - kā rakstīja svētais Pāvils - tika krustā sists pasaulei un grēkam. "Dzīvoju nevis es, bet dzīvo manī Kristus". Un tas ir vēl vairāk nekā viss, nekā viss.

Ko mums šodien māca Samuēls?

Ko mums šodien māca Samuēls?

Šis dialogs, par kuru šodien lasījām pirmajā lasījumā, atkārtojās visu dzīvi. Bet šodien vēl Samuēls, jauneklis Samuēls, to sākumā nesaprata. Jo tas bija kaut kas cits, tik cits, ka Samuēls to neieraudzīja. Tikai vecais priesteris Heli saprata, kas notiek - Dievs runā uz jaunekli, kurš jau no bērnības kalpo pie derības šķirsta. Heli saprata, ka viņa vietā, šajā svētvietā, būs tagad Samuēls, jo Dievs runā ar viņu.

Samuēls domāja, ka dzird savu vārdu tā, ka dzird cilvēks, kad kāds viņu sauc: dzird balsi, bet pieņem vārdu. Man šķiet, ka šeit tā nebija. Bija vārds, bet nebija balss. Dievs aicināja Samuēlu uz līdzdarbošanos, aicināja viņu un sauca no viņa gara, kurā gribēja satikties ar Samuēlu.

Līdzīgi šodienas Evaņģēlijā divi mācekļi aizgāja pie Jēzus, jo Jānis Kristītājs teica: "Lūk, Dieva Jērs". Mācekļi palika pie Jēzus laikam kādas divas stundas. Un vajadzēja, lai vēlāk pats Jēzus tos paaicinātu, kad tie zvejoja, lai tie sekotu Jēzum Kristum līdz nāvei. Jo tas bija ne tikai tāds vārds, kā cilvēki runā, bet Dieva vārds, kas sauc cilvēku no pavisam cita virziena, no cilvēka dvēseles dziļumiem, uz kurieni Dievs aicina konkrēto cilvēku. Lūk, tikšanās ar Dievu.

Mēs esam aicināti visu laiku dzīvot savā garā, būt Dieva priekšā, būt šajā bagātajā tuksnesī Krusta pakājē, jo, kā šodien raksta svētais Pāvils, mēs esam Svētā Gara mājoklis.

Samuēls svaidīja ar eļļu Dāvidu par karali, bet mēs esam patiesas eļļas, tas ir Svētā Gara templis. Samuēls svinēja svētkus un ēda maltīti ar Dāvida ģimeni, bet mēs Baznīcā, tas ir Dieva ģimenē, svētajā Misē pieņemam sirdīs pašu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Kuram ir gods un vara mūžīgi. Amen.

Tūlīt beigsies elektrība.

Tūlīt beigsies elektrība.

Maz laika palika darbam pie datora, jo es nepaņēmu vadu un palika tikai akumulators. Tāpēc īsi (bet kā bija vakar vakarā?) pastāstīšu par vienu tēmu. Jo pirms stundas man pajautāja: kad (vai kā) mūks ir laimīgs? Vai jūs gribāt zināt? Nu, tad palidosim.

No rīta es pieceļos vēlāk un slims. Ik pēc 4 stundām ir jādzer zāles. Nu, tad laudes, brokastis, jāvāc mantas un jābrauc pie brāļiem. Pēc sarunām rožukronis, sagatavošana svētajai Misei, svētā Mise ar sprediķi.

Pēc sv. Mises agape - jo tas viss ar manām mīļām māsām un brīnišķīgiem brāļiem no Franciskāņu Trešā ordeņa, jeb Pasaulē dzīvojošo franciskāņu ordeņa. Garās sarunās praktiski zaudēju balsi, elpu un vajadzēja iet padzert coldreksu un atpūsties. Pēc tam lūgšanas - gan individuālās, gan kopā ar brāļiem, arī Dieva žēlsirdības kronītis.

Tad vakariņas un saņēmu ziņas par kādu klosteri kaut kur pasaulē, kur ļaunam garam ļoti nepatik, ka šie mūki tur ir, un dažu mēnešu laikā mūku skaits samazinājās apm. 50%. Atradās cilvēki, kuri tik vajāja vienu, ka vajadzēja viņam bēgt uz citu tālu klosteri. Nākamo mūku viņi vajā. Cits mūks paskatījās uz visu un pameta. Cits ieticēja pasaules propagandei un kļūva par shizmatiķi. Tie, kuri palika uz vietas, rūpējas par savu garīgo dzīvi, par lūgšanām, nabadzību, brālību un, iespēju robežās, par ticīgo cilvēku garīgo aprūpi. Un ko es teikšu? Ak, cik mums ir mierīga dzīve.

Tad mūka īsta laime, tas nozīmē ka arī kapucīna īsta laime, ir nevis ārējā lietās, notikumos tādos vai citos, bet cieša un pilnā vienotībā ar mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Vakar bija kāda svētīga kapucīna, br. Bernarda no Korleones, piemiņas diena. Breviārā bija, sakarā ar šo piemiņu, lasījums no svētā Bonaventūras rakstiem. Un viņš starp citiem raksta, ka mēs, grēcinieki, bijam ka sausie, mirušie koki. Un lūk, koks, kas liekas esam miris, krusta koks, atdzīvinaja mūs.

Tad, es tā domāju, kad vecais cilvēks, kuram vajag atgriezties, skatās uz visu bez krusta, skatās uz visu no savu maņu perspektīvas, no savu fantāziju perspektīvas, un kaut ko plāno. Un pēc tam brīnas, ka augļi ir slikti. Viņš nesaprot, ka bez krusta koka augļi vienmēr būs rūgti.

Ko tālāk runā svētais Bonaventūra? Ka vajag paņemt Jēzus Kristus krustu un to iestādīt sava gara tuksnesī. Un tad atklāsies, ka Šis Krusts ir Avots visam labam. Ka no Krusta ir Baznīca, Sakramenti, Dieva žēlsirdība un pestīšana.

Tad mēs skatāmies uz šo Krustu un redzam visskaitāko Augli - Jēzu Kristu. Jaunais cilvēks dzivo Krusta pakājē, savas dvēseles dziļumos, savā garā, Dieva priekšā un kopā ar Viņu skatās uz visu patiesībā. Tā ir dzīve pēc gara, tā cilvēka gars kļūst par to, kam īstenībā ir paradzēts, tas nozīmē ka tas kļūst par Svētā Gara mājokli.

Nu bet laimīgam mūkam bija vēl otra svētā Mise, Neokatehumenāļā Ceļa kopienai.... un dators runā, ka tūlīt izlegsies... Miers un labums!

Palika dažas minūtes līdz 24:00.

Palika dažas minūtes līdz 24:00.

Sirsnīgi aicinu uz konsekrēto dzīvi, uz dzīvi klosterī, vai priesterībā, vai citā kalpošanā Baznīcai. Pat nav laika kaut ko vairāk uzrakstīt. Viss šodien bija par Dieva žēlsirdību. Arī bija Žēlsirdības stunda un Kronītis.

Jēzu, es uzticos Tev!