Žēlsirdības maza skola

Dieva žēlsirdības godināšana

A. Veidi

1. Svētbilde
2. Kronītis
3. Stunda
4. Svētki
5. Izplatīšana

B. Pamats

1. Paļāvība
2. Darbi

C. Avots: svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmata

Tas ir tāds saīsinājums, lai dažos vārdos atklātu Dieva žēlsirdības godināšanas būtību. Kā pamats ir: paļāvība uz Dievu un vienlaikus žēlsirdības darbi tuvākajiem. Par to nekad nevar aizmirst un tas jādara ikdienā.

Tālāk iet Dieva žēlsirdības godināšanas kulta formas: Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, Dieva Žēlsirdības Kronītis, Žēlsirdības stunda, Žēlsirdības svētki un Žēlsirdības goda izplatīšana.

Un avots - svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmata.

Tad mēs redzam, ka tā ir programma visai dzīvei. Māsa Faustīne uzrakstīja: Ak Jēzu, lai Tava Žēlsirdība būtu ierakstīta uz sirds un uz manas dvēseles kā zīmogs, un tā būs mana zīme tajā un nākamā dzīvē. Cildināt Tavu žēlsirdību ir manas dzīves vienīgais uzdevums (Dienasgrāmata 1242).

Kad es piedalījos kādā svētceļojumā, tad man lūdza, lai es pārtulkotu - ātri, no galvas - Dieva žēlsirdības kronīti, lai uzreiz skaitītu kopā ar visiem 70 svētceļojuma dalībniekiem šo lūgšanu. Kad mēs skatamies uz augšā uzrakstītu tekstu, mēs redzam, ka Dieva žēlsirdības godināšana ir kaut kas vairāk, nekā vēl dažas jaunas lūgšanas. Ar ko to salīdzināt? Kad Jēzus sāka savu publisko darbību, paaicināja Apustuļus, lai viņi būtu Jēzus vārdu un žestu, bet sevišķi Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās liecinieki. Dieva žēlsirdības godināšana veido cilvēkā paļāvīgu vienotību ar Jēzu un palīdz viņam iet pie brāļiem un māsām, lai starp viņiem būtu kā mazais žēlsirdības apustulis. Lai mūsu centienus piepilda Dievs ar savu žēlsirdīgu mīlestību.

Spēks lūgšanā

18. martā Rīgas Garīgajā Seminārā būs Atvērto durvju diena. Šī diena arī atgādina mums visiem, ka vajag lūgties, nemitīgi lūgties par semināristiem un vadību, un par pasniedzējiem. Vajag lūgties par jauniem svētiem paaicinājumiem uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi. Jo vairāk cilvēku lūdzas, jo labākie efekti. Seminārs ir drusciņ līdzīgs inkubatoram, kur aug jauns cilvēks. Seminārs tā ir vieta un tas ir laiks, kad jāmirst vecām cilvēkam, lai varētu dzīvot jauns cilvēks, jauna radība, kas sludinās pasaulei par Dieva mīlestību un žēlsirdību.

Tāpēc vajag lūgties par tiem, kuri dzīvo šajā mīļā "inkubatorā" tā, kā kādreiz daudz cilvēku lūdzās - arī 18. martā, arī sestdienā, bet pirms 17 gadiem - par kādu jauno meitiņu, kurai bija tikai apm. 1.5 mēn. un ārsti intensīvi meklēja slimības cēloni. Daudzi intensīvi un nemitīgi lūdzās un... ārsti atrada. Un sākās veseļošanās process, apm. 10 gadus! Vēl vairāk vajag lūgties par tiem, kuru aicinājums ir vest citus pie Dieva un stiprināt ar Sakramentiem šajā svētuma ceļā.

Lūgšanas spēks

Pēdējās nedēļās es biju slims un vēl tālāk neesmu vesels, tāpēc jaunas ziņas netika rakstītas.

Man bija arī citi pienākumi, kurus - cik spēki atļāva - mēģināju pildīt. Kā Jūs ieraudzījāt, parādījās otrais emuārs, kas saucas Jēzu, es uzticos Tev, kuru var atrast šeit: uzticeties.blogspot.com. Jaunā emuāra mērķis ir izplatīt Dieva Žēlsirdības godināšanu tādās formās, kādās to ir atklājis Jēzus svētajai Māsai Faustīnei Kovaļskai. Tas notiek caur tulkošanu no mājas lapas www.faustyna.pl, viss protams ir saskaņots ar Cien. Klostermāsām no Krakovas-Lagevnikiem.

Lai būtu arī atsevišķa vieta, kur būtu teksti tikai un vienīgi saistīti ar Dieva Žēlsirdības godināšanu, un lai tie būtu latviski, tika dibināta jauna mājas lapa: uzticies-jezum.mozello.lv - tas ir sākums un vēl ir daudz darba. Un es ceru, ka šī mājas lapa atradīs savu vietu dievbijības laukumā Latvijā.

Sakarā ar to, ka daudz cilvēku lieto facebook'u, ir arī tur: Uzticies Jēzum, kas būs vairāk lietots pēc kāda laika, varbūt pēc pāris mēnešiem, varbūt daudz ātrāk. Redzēsim.

Un par lūgšanu. Šis laiks, kaut gan ar slimību, bija laiks, kurā no jaunā (man šķiet, ka tur robežu nav, jā, es esmu pārliecināts) es varēju atklāt lūgšanas vajadzību, tas ir vienotības ar Dievu vajadzību, un arī lūgšanas spēku. Tas ir vissvarīgākais dzīvē. Taču paļāvīga lūgšana, vēl vairāk - kā daudzi svētie mums māca un mūsu ticības dzīves pieredze arī - nemitīga lūgšana, saistīta ar žēlsirdības darbiem un vārdiem lūgšana, ne tikai, ka ir iespējama. Ir nepieciešama.

Svētdiena, 26. februāris
Parastā liturģiskā laika 8. svētdiena
(Is 49, 14-15; 1 Kor 4, 1-5; Mt 6, 24-34)

 

 Laikam šodienas Evaņģēlija saturs ir pazīstams visiem. Jēzus Kristus vārdu saturam ir kaut kas no dzejas: vārdi par putniem, kurus baro Debasu Tēvs, par ziediem, kurus ģērbj skaistāk, nekā Salomons - tas viss veido gandrīz pravietiskās aizraušanās klimatu. Visas ikdienišķas rūpes liekas mazsvarīgas, bet tiem, kuri varbūt ir noguruši ikdienišķo pienākumu pildīšanas dēļ, šodienas Evaņģēlija vārdi būs iespēja attaisnot savu bēgšanu no dzīves un aktivitātes. Lai pareizi saprastu šodienas Vārda liturģiju, ir vērts uzdot sev jautājumu: kas tajā ir vissvarīgākais? Liekas, ka tas, kas ir vissvarīgākais, ir Skolotāja no Nācaretes vārdos, kuri tiek izteikti pirms līdzības par putniem un lauku lilijām. Lūk, šie vārdi: „Neviens nevar diviem kungiem kalpot. Viņš vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs vai pie viena turēsies un otru panicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai”. Kas ir mūsu galvenā problēma, satiekoties ar šiem diviem "kungiem", ar kuriem mēs satiekamies mūsu dzīvē un kuru priekšā mums jādara izvēle - kam mēs gribam kalpot? Šķiet, ka mūsu galvena problēma ir tā, kuru Jēzus Kristus sauca par "mamonu": barība, drēbes, materiālas darīšanās, ka tas viss ir realākais nekā Dievs. Daudziem - arī ticīgiem - Dievs ir vienīgi kāda ideja, filozofija, zona, kas iet prom no realitātes. Tāds kārdinājums skatīties uz Dievu kā "pielikumu" realitātei ir visu kārdinājumu sākums. Piemin to pāvests Benedikts XVI savā grāmatā "Jēzus no Nācaretes", kad pārdomā Kunga Jēzus kārdināšanu. Pāvests raksta tur tā: "Visu kārdinājumu centrā (...) ir Dieva nostumšana malā, kad viņš, salīdzinot ar šķietami svarīgākiem musu dzīves jautājumiem, tiek uztverts kā otršķirīgs vai pat lieks un traucējošs. Sakārtot pasauli pašiem, bez Dieva, veidot to uz saviem pamatiem, par īstenību atzīt tikai politisko un materiālo, bet Dievu kā ilūziju atstāt novārtā – tāds ir kārdinājums, kas mūs apdraud daudzos dažādos veidos” (Jozefs Racingers, Benedikts XVI, Jēzus no Nācaretes I, lp. 37.). Jā, šis kārdinājums ir aktuāls visu laiku, arī mums, ticīgajiem, un tāpēc Jēzus mūs brīdina pret šo kārdinajumu. "Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai" - tas ir atgādinājums, ka tieši Dievs ir Dievs, ka Viņš ir un darbojas reāli. Viņš nav kāda ideja, pielikums dzīvei. Viņš ir patiess. Mums, kas varbūt kā Siona saucam: „Kungs mani ir atstājis, Kungs mani ir aizmirsis” Dievs atbild ar pravieša Isaja grāmatas vārdiem: „Vai tad sieviete var aizmirst savu zīdaini, tā ka neiežēlotos par savu miesīgo dēlu? Bet, pat ja viņa to aizmirstu, Es tomēr tevi neaizmirsīšu”. Dievs ir, Viņš mums to atgādina, Viņš ir - var teikt - "vairāk" nekā mēs paši. Svētais Pāvils runā mums šodien par to, pasvītrodams: „Bet tas nav no svara, ka jūs vai kāda cita cilvēku tiesa mani tiesātu. Arī pats sevi es netiesāju, jo sirdsapziņa man neko nepārmet. Bet tas vēl mani neattaisno. Kungs ir mans tiesnesis”. Tikai Dievs un Viņa spriedums ir reāls, patiess, un tieši Dieva spriedumu gaida svētais Pāvils.
Dievs ir, Viņa vārds tika atklāts Mozum "Es Esmu Tas, Kurš Esmu". Ticīgā cilvēka dzīvē ir ticība, ka Dievs ir un darbojas - reāli. Ka Dievs nav ideja, bet patiesā Persona, Kas ir kā māte, kas pacēl bērnu, kā mīļojošs Tēvs, Kas reāli darbojas mūsu dzīvē. Kāds pateiks - kāpēc tad Dievs neatklājas "skaidrāk"? Gadās, ka tā, kā Sātans, Jēzus kārdināšanas laikā, vai tā, kā krustā sišanas liecinieki - mēs, ticīgie, kliedzam: "Ja Tu esi Dieva Dēls, ja Tu esi Dievs... nokāp no krusta, dziedini, dari tā, lai es zinātu, ka Tu patiesi esi". Pāvests augšminētajā grāmatā raksta: „Te mūsu priekšā atrodas viss lielais jautājums – kā var un kā nevar iepazīt Dievu; kā cilvēks var palikt uzticīgs Dievam un kā viņš var Dievu pazaudēt. Ar augstprātību, kas Dievu grib padarīt par objektu un uzspiest Viņiam nosacījumus kā laboratorijas eksperimentā, nav iespējams Dievu atrast. Jo augstprātība nozīmē, ka noliedzam Dievu kā Dievu, nostādot sevi pāri Viņiam, atmetot visu mīlestības, iekšējās ieklausīšanas jomu un atzīstot par īstu vairs tikai to, ko var eksperimentāli pārbaudīt un satvert ar rokam. Kurš tā domā, tas liek sevi Dieva vietā un līdz ar to noniecina ne tikai Dievu, bet arī pasauli un pats sevi.” (Jozefs Racingers, Benedikts XVI, Jēzus no Nācaretes I, lp. 44.).
Lai šodienas Dieva Vārds, un arī Euharistija - Dieva mīlestības un Viņa patiesās un reālās klātbūtnes noslēpumainais sakraments, atjauno mūsos ticību uz Dievu, Kas ir. Tas mums ļaus no jaunā pieņemt šo "mīlestības un iekšējās klausīšanās pilno izmēru", kas nekārdina Dievu, bet paļaujas uz Viņu. Beidzot lai palīdz mums pamosties un ļauj ieraudzīt, ieticēt un pieņemt, ka DIEVS IR, ka VIŅŠ IR VAIRĀK, nekā barība, drēbes un visas citas materiālās lietas, ka TIKAI VIŅAM VAR KALPOT, jo tikai VIŅŠ IR KUNGS.
Jan Karczewski OFMCap.

"Lai jums ir acis galvā".

Lai šis teksts, ko es pārtulkoju no breviāra, palīdz mums dzīvot vienotībā ar Jēzu visos dzīves apstākļos.

Svētā Gregora no Nissas, bīskapa, sprediķa fragmenti:

"Ja dvēsele virza acis uz savu Galvu, kura ir - pēc sv. Pāvila vārdiem - pats Kristus," var nopelnīt to, ka viņu sauks "'laimīga', saņemta [šajā brīdī] skatiena asuma iemesla dēļ. Jo skatās uz turieni, kur nav ļaunuma tumsu. Lielajam Apustulim Pāvilam, un citiem viņam līdzīgiem, bija 'acis galvā', tāpat kā arī visi, kuri dzīvo, kustās un ir Kristū".

Tāpat kā cilvēks, kas ir gaismas vidū, "neskatās tumsā, tā arī ir neiespējams, lai tas, kas virza savu skatienu uz Kristu, varētu to pieturēt uz kādas tukšības. Jebkurš tad, kam 'ir acis galvā' - par galvu es saprotu sākumu un visa principu - tas ieskatās Visaugstākajā Labumā, tas nozīmē Kristū, kurš ir visaugstākais un - ar katru kritēriju - bezgalīgais labums. Tāds cilvēks ieskatās patiesībā, taisnīgumā, neaptraipīgumā - ieskatās ikkatrā labumā. 'Gudrajam ir acis savā galvā, bet muļķis staigā tumsā'. Kas necel gaismu uz svečtura, bet to slēpj zem gultas, maina savu gaismu tumsā.

Cik daudz ir tādu, kuri atrod labpatiku mūžīgos labumos, pārdomā reālas vērtības, bet tomēr viņi ir uzskatīti par aklajiem un neprātīgajiem. Svētais Pāvils uzskatīja to par godības iemeslu, sludinādams, ka kļuva mulķis Kristus dēļ. Viņa gudrība un saprāts neaizturējās uz tukšībām, par kurām mēs tik ļoti rūpējāmies šajā pasaulē. Tāpēc viņš runā: 'Mēs muļķi Kristus dēļ'. Tas ir tā, kā viņš pateiktu: "Tajā, kas attiecas uz dzīvi uz zemes, mēs esam akli, jo mēs virzam skatienu uz augšu un mums ir '<acis galvā>'. Tāpēc Apustulim nebija mājas ne uztures, viņš bija nadzīgs, nemitīgi ceļojumā, viņš cieta badu un slāpes".

Vai mēs neapžēlotu viņu, vai mēs nedomātu par viņu, ka viņš esot "žēluma cienīgs"? Mēs taču redzam Pāvilu, ka ir "apcietināts, šaustīts, iegremdēts viļņos pēc kuģa katastrofas, vadīts dzelžos [...]. Un kaut gan pret viņu uzvedās tādā veidā, viņš nepagrieza savas acis, bet vienmēr tās viņam bija 'galvā', sauktdams: 'Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens?' Tas nozīmē: 'Kas spēj izraut man acis no galvas un pārnest uz to, kas ir tukšība'.

Mums arī līdzīgi pavēl darīt, kad runā: 'Centieties pēc tā, kas augšā', tas nozīmē: 'Lai jums ir acis galvā'".

Ņem savu krustu un seko Man!

Jēzus Kristus, Otrā Dievišķā Persona, kļuva Cilvēks, lai izpildītu Sava Debesu Tēva gribu: "Lūk, Es nāku pildīt Tavu gribu". Jēzus, patiess Dievs un patiess Cilvēks, Dievišķā Persona, Kas pieņēma mūsu cilvēcisko dabu ar visu, kas tajā ir, izņemot grēku, pilnīgi izpildīja Tēva gribu: sludināja Evaņģēliju, dziedināja slimos un paņēma krustu, ar kuru paņēma arī mūsu grēkus, nomira pie krusta, tika apbedīts un trešajā dienā augšāmcēlās, un dzīvo.

Jēzus teica: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība"; un arī: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība"; un: "Neviens nenāk pie Tēva citādi, kā tikai caur Mani". Jēzus mūs mācīja un māca, kā iet pie Tēva, kā dzīvot jau tagad vienotībā ar Dievu. Lai mēs droši varētu iet pie Tēva, Jēzus dibināja Baznīcu, kurā ir visi līdzekļi vajadzīgi, lai droši ietu pestīšanas ceļu.

Šodien, piektdien, mēs skatāmies uz krustu, uz savu krustu. Mācāmies to nest, mācāmies no Jēzus. Jēzus gāja uz priekšu, pildīja Tēva gribu, kaut gan bija tik daudz šķēršļu: cilvēku neuzticība, pretinieku naids un dusmas, zaimi, daudz daudz cilvēku grēku, kuri kliedza: "mēs negribam pieņemt gaismu!" Jēzus tomēr ir paklausīgs Tēva Dēls, Kas tieši aiz mīlestības uz Tēvu un uz cilvēkiem pieņēma krustu, nāvi un augšāmcēlās. Tādā veidā Jēzus uzvarēja grēku, Sātanu, vājības, nāvi. Un tā Viņš parādīja ceļu un runā saviem mācekļiem: "Sekojiet Man! Paņemiet savu krustu un sekojiet Man!" Jēzū Kristū ir uzvara par ikkatru grēku un vājību, Jēzū Kristū ir ikviena žēlastība, Jēzū Kristū ir drošs ceļš, vienīgais ceļš pie Tēva. Daudzi zaudē ticību, daži meklē popularitāti, daudzi atmet krustu un šīs pasaules gudrībā meklē dzīves jēgu. Bet viņiem mēs nesekosim, jo mēs esam Baznīcā - Jēzus Kristus Līgavā un mīlam Jēzu - Baznīcas Dievišķo Līgavaini, un nesdami savus krustus Viņam sekosim ikkatru brīdi.

Bērns garīgajā adopcijā

Es šodien sāku lūgties par nākamo bērnu garīgajā adopcijā. Katrs šis bērns ir sevišķs, protams, bet arī dzīves apstakļi lūgšanas mēnešos parasti arī citi. Vismazāk svarīgs ir tas, ka tas jau ir 31. bērns. Pateicība Dievam.

Par Dievišķo Apredzību

Jau ir vēlu, bet palika ružaņec, tāpēc īsi. No Katehisma: Veidu, kā Dievs vada savu radību uz pilnību, saucam par dievišķo apredzību. Dievs ar savu apredzību sargā un vada visu, ko Viņš radījis. Viņa acīm viss ir kails un atklāts. Dievišķai apredzībai ir konkrēts un tiešs raksturs, tā rūpējas par visu, sākot ar vissīkākajām lietām un beidzot ar lielākajiem pasaules un vēstures notikumiem.

 Dievs dara visu, ko vien vēlas. Daudz domu dzimst cilvēka sirdī, bet vienīgi Dieva nodoms īstenosies. Kungam ir absolūtā vara pār vēsturi un pasauli, lai šādi audzinātu cilvēku paļāvībai uz Viņu. Psalmu lūgšanas ir paļāvības lielā skola. Jēzus prasa bērnišķīgu uzticību debesu Tēva apredzībai. Tāpēc meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, bet tas viss jums būs pielikts klāt.

Dievs iesaista arī radības - tā ir visvarenā Dieva diženuma un labestības zīme. Cilvēkiem Dievs piešķir pat varu brīvi piedalīties Viņa apredzībā. Bieži vien cilvēki neapzināti līdzdarbojas ar dievišķo gribu. Dievs darbojas ikvienā savu radību aktivitātē - jo Dievs ir Tas, kas jūsos izsauc vēlēšanos un rīcību pēc savas labpatikas.

Radība bez Radītāja izgaist.

Dievs savā žēlastības pārpilnībā panāca vislielāko labumu - Kristus pagodināšanu un mūsu atpestīšanu.

Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu.

Visa cēlonis ir mīlestība, viss pakārtots cilvēka pestīšanai un nekādam citam mērķim.

Tā īsi un tagad laiks rožukronim!

Daži vārdi par piedošanu

Jau divas reizes pēdējos tekstos es rakstīju dažus vārdus par Dieva gribas pildīšanu, ka cilvēkam ir šī vēlme un arī cilvēks grib būt pārliecinātam, ka viņš nemaldās. Un viens no šiem elementiem, kas dod cilvēkam pārliecību, ka viņš iet svētuma ceļu, ir dzīve žēlastības stāvoklī. Ir tomēr tādi apstākļi dzīvē, ka liekas, ka cilvēks ir piespiests izmest no sevis Dieva žēlastību. Bet tomēr cilvēks iekšēji pretojas, negrib kļūt līdzīgs tādiem vilkiem, kuri citiem dara pāri. Tāpēc šodien es atgādinu savu pirmo tekstu šajā blogā. Mainīšu vienīgi dažus vārdus:

Piedot vai nepiedot?

    Atnāca pie manis veca kundze un stāstīja par savas ģimenes problēmām ar kaimiņiem. Situācija ir sarežģīta. Strīdi un citas nepatikšanās. Visa ģimene ļoti pārdzīvo, bet neatrod izeju. Ko darīt?

    Es viņai atbildēju, ka bieži nevaram mainīt ārējas lietas, jo dzīvojam konkrētos apstākļos. Bet tomēr cerība ir. Lūk, kāda cita ģimene nopirka zemi, bet kaimiņš paņēma šo zemi sev. Un šī nabaga ģimene gaidīja un gaidīja, un kad kaimiņš nomira (pēc 15 gadiem!) - atgūva savu zemi. Citai ļoti vecai atraitnei bija maza māja. Bet lai ieietu mājās, vajadzēja iet caur kaimiņa pagalmu. Tomēr viņš tur taisīja žogu! Ko darīt? Tikai tiesa palīdzēja atraitnei. Vēl citiem pa tīrumiem brauka ar "tehniku". Un ko darīt? Iet tiesāties? Varbūt. Taisīt žogus? Bet kas par to maksās?

    Es zinu - atbildēju šai kundzei - kāda pirma lieta obligāti jādara: jāpiedod tiem, kuri mums dara pāri. Jāpiedod. Un nedrīkst ļaut naidam, strīdiem un citiem grēkiem nicināt mūsu sirdis. Vajag piedot un mēģināt atrisināt problēmu pēc savām iespējām, arī ar tiesas palīdzību. Bet sākumā - jāpiedod.

    Tādā veidā mēs būsim Jēzus mācekļi un varēsim skaitīt: "... un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem..."

Pie sliekšņa

Vakar vienā no tekstiem es uzrakstīju: "Un es satiku kādu kundzi, kas lūdzas par savas meitas atgriešanos un viņa uzdeva tādu retorisku jautājumu: "Vai vienmēr cilvēks ir drošs, ka pilda Dieva gribu?" Kā Jūs domājat?"

Tāpēc ka nebija laika, lai ar šo kundzi vairāk parunāt, es pēc tam padomāju, ka cilvēks zina, ka pilda Dieva gribu, kad redz savā dzīvē divus elementus: pirmais - viņš dzīvo Dieva žēlastībā un otrais - paklausībā Baznīcai kalpo tai vai strādā Baznīcas labā. Es vakar arī lasīju citu tekstu, kur līdzīgiem vārdiem tika pasvītrota šī patiesība, bet ar citu akcentu: ka dažreiz cilvēkam paliek tikai lūgšana un Baznīca. Nu bet tas ir pamats.

Tieši tādu situāciju mēs redzam Evaņģēlijā, kad Marija sēž pie Jēzus kājām un klausās, ko Jēzus runā. Tieši to mums vajag: sēdēt pie Jēzus kājām. Mēs sākam darbu ar lūgšanu, darba laikā atrodam arī brīžus lūgties un pēc darba vēl izteicam savu pateicību Dievam.

Tas ir arī kā psalmā, kur ir runā par to, ka labāk man ir sēdēt pie svētnīcas sliekšņa, nevis dzīvot bagāto grēcinieku pilīs.

Sēdēt pie Jēzus nozīmē taču sēdēt pie Debesu Valstības Durvīm, jo Jēzus ir šīs Durvis. Ļaudis, kurus pabaroja Jēzus ar maizi, sēdēja trīs dienas pie Jēzus, kaut gan nezināja, ka sēž pie Debesu Valstības sliekšņa.

No senseniem laikiem es dzirdu sprediķos šos skaistus vārdus: Debesu Valstību visīsāk var nosaukt divos vārdos: Jēzus Kristus.

Lūgšanas auglis

Es nesen biju Polijā un Varšavā redzēju, ka svētīgā tēva Aniceta Koplinska fonds gatavo vietu, kur uzbūvēs ēku, kurā baros 300 bezpajumtniekus. Tagad to dara blakus, zem kapucīnu baznīcas, lielā zālē. Bet atradās sponsori un cilvēki ziedo šim mērķim, tāpēc ir cerības, ka pēc kāda laika tiks uzcelta šī ēka.

Es redzēju kādu cilvēku, kurš vienmēr, katru dienu bija piedzeries. Es par viņu lūdzos atgriešanās nodomā jau dažus gadus tā, kā mums ir parasti tādi nodomi, kuriem esam uzticīgi pat tad, kad mēs zaudētu kontaktu ar kādu cilvēku, bet tomēr lūdzamies. Un lūk, es redzēju šo cilvēku dažas reizes un viņš bija skaidrā. Pateicība Dievam. Bet redzamais auglis aicina turpināt lūgties, jo, kā man teica šā cilvēka mamma, kādu dienu viņa aizmirsa palūgties par savu dēlu un viņam bija autoavārija.

Un es satiku kādu kundzi, kas lūdzas par savas meitas atgriešanos un viņa uzdeva tādu retorisku jautājumu: "Vai vienmēr cilvēks ir drošs, ka pilda Dieva gribu?" Kā Jūs domājat?

Lūgšana par semināristiem

Šodien un rīt semināristiem būs rekolekcijas, tāpēc lūgsimies par Svētā Gara dāvanām priekš semināristiem. Lūgsimies arī par t. Krišjāni, kas vadīs galveno daļu, un par mani, kas tur piepalīdzēs.

Lūgsimies arī par RARZI, kas šodien sāks mācīties semināra telpās, par Dieva svētību viņiem.

Paldies par lūgšanām.

Šodien man ir liels prieks, jo ir jauns Autors.

29. janvāris 2017. gada - Ceturtā Svētdiena Parastajā Laikā

Kungs Jēzus, vienā no līdzībām, teica vārdus, kurus droši vien mēs zinām un lietojam mūsu dzīvē. Tie iziet no vienkāršas cilvēciskās pieredzes. Vārdi par torņa celšanu (Lūkasa Evaņģēlija četrpadsmitajā nodaļa divdesmit astotais pants). Jēzus tur runāja, ka tas, kas grib uzbūvēt torni, sākumā apsēdas un skaita: cik tas viss maksās, cik viņam ir naudas, vai ir spējīgs izpildīt savu plānu. Lai nebūtu tā, ka investīcijas vidū, viņam būs jāpārtrauc celšana. Mēs zinām par šo principu attiecībā uz celšanu, iepirkumiem, investīcijas plānošanu. Tomēr vai mēs tā domājam par mūsu dzīvi? Kungs Jēzus runājā šajā līdzībā tieši par to - par cilvēka dzīvi, nevis par torņa celšanu. Tornis ir tikai paraugs.
Šodienas Dieva Vārds mums atgādina, kas ir šī "bagātība", pateicoties kurai mēs varam mūsu dzīvi nemitīgi attīstīt un būvēt. Šī bagātība ir pazemība pret Dievu. Pirmajā lasījumā no pravieša Sofonija grāmatas mēs dzirdām: "Meklējiet Kungu jūs, visi zemes pazemīgie, kas pildāt Viņa likumus! Meklējiet taisnību, meklējiet pazemību..." Bet svētais Pāvils vēstulē Korintiešiem runā: "Paskatieties, brāļi, uz savu aicinājumu. Nedaudz tur ir gudro pēc ļaužu vērtējuma, nedaudz vareno, nedaudz dižciltīgi dzimušo. Dievs izvēlējās tieši to, kas ir neprātīgs pasaules acīs, lai apkaunotu gudros; atrada sev patiku tajā, kas ir vājš, lai pazemotu stipros". Nav viegli būt pazemīgam un nav viegli attīstīt pazemību. Kāpēc? Jo pazemība nav dzīves mērķis, bet "degviela", kas palīdz sasniegt mērķi. Pazemība arī nav mūsu mīlēta, jo liekas esot vājība, kaut kas pazemojošs. Tomēr pamēģināsim paskatīties savādāk uz pazemības tēmu, uz pazemības pret Dievu - tēmu. Šodienas Evaņģēlijā mēs dzirdām par Astoņām Svētībām. Mēs dzirdām par tiem, kuri nerūpējas par bagātībām, ka viņi ir pazemīgās un skaidrās sirds, kuri raud, slāpst pēc taisnības, kuri ir žēlsirdīgi, miera nesēji, tie, kuri tiek vajāti. Var pateikt - tur nav nekā, pēc kā mēs ilgotos. Bet tomēr Kungs Jēzus saka, ka tieši tie ir svētīgi, kas tulkojumā nozīmē "laimīgi". Vienlaikus var viņus nosaukt par "pazemīgajiem" Dieva priekšā, jo trūkuma dēļ, ko pieredz, kāda materiāla vai garīga trūkuma dēļ - viņi ir atvērti Dieva palīdzībai un darbībai. Tieši šeit ir pazemības spēka noslēpums: savā trūkumā, materiālajā un garīgajā nabadzībā, viņi patiesi var kļūt rīks Dieva rokās. Kopā ar Viņu es varu būvēt savu dzīvi un man nekad netrūks "līdzekļu" tās celtniecībai līdz beigām, jo es ļauju Visvarenajam darboties manī. Mūsu ordeņa dibinātājam - svētajam Franciskam no Asīzes - bija tāds motto savai dzīvei: "Dievs mans un viss" (Deus meus et omnia) - kas nozīmē, ka tad, kad man ir Dievs - man ir viss. Vai tas ir uzaicinājums uz neko-nedarīšanu? Pavisam pretēji, Dievs ir Tas, Kas darbojas nemitīgi. Cilvēks, kas ļauj sevi vadīt Viņam, ar citiem vārdiem sakot - cilvēks patiesi pazemīgs - nav pasīvs šajā pasaulē, nes sevī to, kas ir Dieva: labumu, mīlestību, bezizejas situācijās šāds cilvēks atrod gudros un rādošos atrisinājumus, jo tie nāk no Dieva. Cilvēks, kam trūkst pazemības, grib savas grūtības atrisināt parasti ar spēku un brižiem ar varmācību. Pazemīgais meklē Dieva atrisinājumus un tikai tādi nesīs svētīgus augļus. Pazemība pret Dievu ietver sevī arī pacietību, kuras mums tik bieži trūkst. Cilvēks pazemīgs ir pacietīgs. Un vienīgi pateicoties pacietībai mēs varam pieredzēt prieku no mūsu dzīves labo augļu skatīšanās.
Cik svarīga ir pazemība, kas ir vienkārši "Dieva darbības manī vieta", lai paskaidro paraugs no Pāvesta Benedikta sešpadsmitā dzīves. Nesen tika izdota grāmata-intervija ar Pāvestu Benediktu. Žurnalists atgādina dažādas situācijas no Pāvesta dzīves. Kad piemin doktora darba brīnišķīgo aizstāvēšanu, uzdod vienkāršo jautājumu: "Vai tas netraucēja jūsu pazemībai?" Pāvests atbild: "Nē, bet tad īstenībā vajadzīgas ir pazemošanas". Sašutis žurnalists jautā: "Pazemošanas?" Tad Pāvests runā vārdus, kuri derīgi arī mūsu pārdomām un kādā veidā var kļūt par šodienas vārda liturģijas komentāru. Pāvests teica: "Man šķiet, ka tad, kad cilvēks grib sasniegt mērķi un visur viņu lielās, tad tas var kļūt bīstams jaunam cilvēkam (no sevis es pielikšu, ka ne tikai jaunajam - JK). Tad labi būs, ja viņš pazīs savas robežas, satiksies ar kritiku, pāries negācijas laiku, iedzilinās sevi pašu savā ierobežojumā, ka viņš vienkārši neiet no uzvaras uz uzvaru, bet arī pieredz zaudējumus, kuri IR VAJADZĪGI, lai iemācītos pareizo pašvērtēšanu, izturību, bet sevišķi līdzdomāšanu ar citiem - tieši to, nevis ātro un nepamatoto citu tiesāšanu, bet pozitīvo otrā cilvēka pieņemšanu viņa grūtībās un vājībās".
Es ceru, ka pāvesta vārdi ļāva mums labāk saprast šodienas Vārda Liturgijas jēgu, sevišķi uzsvērot PAZEMĪBU, ka mūsu dzīves uz Dieva un kopā ar Dievu būvēšanas "degvielu", lai šajā dzīvē cilvēks redzētu otro cilvēku un nekad nezaudētu cerību, arī tad, kad mums kaut kas nepaveiksies. Jo tajā, kas mums "neveicas" ir iespēja piepildīties ar pazemību un Dieva gudrību, kura ir cita nekā cilvēciska. "Svētīgi jūs esat - pazemīgi pret Dievu".

Jan Karczewski OFMCap

Daži vārdi par sv. Terēzi no Lizjē

Labi ka svētā Terēze no Lizjē ir Rīgas Garīgā Semināra aizbildne, jo viņa kā svētā un kā Baznīcas doktore pasniedz mācību, kas ir no Dieva. Viņa savā dzīves aprakstā stāsta par šo svētuma ceļu, par savu mazo ceļu, kas īstenībā ir tik liels, jo ir no Dieva.

Sv. Terēze palīdz mācīties sekot Jēzum un atklāt Dievu savā dzīvē, kā piemēram tad, kad jau triju gadu vecumā iegremdējās dziļās pārdomās par Dievu. Viņa arī palīdz sekot Jēzum un nest savu krustu ar mīlestību, un pat meklēt to, kā viņa saprata bērnībā un ielika pirkstus durvīs ar lielo drosmi. Viņa mēģināja uzvarēt savu miesu ar gara palīdzību un redzēja šīs uzvaras. Klosterdzīvē varēja uzvarēt savu miesu caur to, ka dzīvoja vienotībā ar Jēzu un gribēja citām klostermāsām parādīt vienmēr Dieva mīlestību pat tad, kad garam vajadzēja ļoti cīnīties pret miesu, pret fantāzijām, vienkārši pret to, ko viņa redz un tas bija krusta ceļš, lai ne par ko neparādītu neko citu, kā tikai mīlestību, lai viņas garā valdītu vienmēr šī patiesa mīlestība no Dieva, kurā jādzīvo Jēzus līgavai.

Svētā Terēze pateicās Debesu Tēvam, ka Viņš aiz mīlestības uz savu meitiņu ņēma nost no viņas ceļa šķēršļus, ilūzijas, kārdinājumus, un tad Terēze atbildēja ar vislielāko mīlestību.

Lai svētās Terēzes aizbildniecība palīdz semināristiem līdzdarboties ar Dievu savā garīgajā dzīvē, uzvarēt šo pasauli caur ticību, dzīvot vienotībā ar Jēzu savā dvēselē un skatīties uz svētajiem, kā viņi nesa savus krustus un kļuva par Jēzus Kristus draugiem, par tiem, kuri nekad neatstāja Dievu, bet Viņu no visas sirds mīlēja.

Priesteri, Dieva tauta Jūs mīl!

Es nezinu, cik divaini skan šie vārdi, ja tos raksta priesteris, bet tie nav divaini. Pirmkārt tāpēc, ka katrs priesteris, un tēvs, mūks kā es, ir arī Dieva tautas mazā daliņa. Otrkārt tāpēc, ka priesteris, jau pēc paša paaicinājuma, mīl Dieva tautu. Un tas ir redzams gan draudzēs vai lūgšanu grupiņās, gan arī kongragāciju vai ordeņu kopienās, jo tur taču arī viens otram ir kā brālis ģimenē. Un pat vairāk, nekā miesīgs brālis, jo, kā teica svētais Francisks no Asīzes, brālis ordenī mīl līdzbrāļus ar lielāko mīlestību, nekā tā ir parasti ģimenēs. Tā vajadzētu būt.

Un lūk, ir miesīgas, ģimeniskas saites (es nezinu, kā labāk, ar kādiem citiem vārdiem to izteikt), un ir tādas, kuru sauc par garīgām saitēm. Tieši tādas ir nepieciešamas, ja mēs runātu par mīlestību. Es nepateikšu, ka ģimenēs tādu nav, jo ir, bet Baznīcā svešie cilvēki mīl viens otru ar Dieva mīlestības palīdzību. Un šī mīlestība attīstās. Vajag palīdzēt šai mīlestībai, lai mūsos augtu. Tāpēc ir vajadzīgi priesteri (arī konsekrētas personas - klostermāsas un klosterbrāļi, bet šeit teksts ir vairāk veltīts priesteriem), lai palīdzētu cilvēkiem atrast šo Dieva mīlestību, ievest dzīvē, savā ģimenē, savā kopienā, bet arī palīdzēt darboties šai Dieva mīlestībai sevišķi caur Svētiem Sakramentiem. Man ir lūgums priesteriem, lai nepārdzīvotu, ka pasaulē cilvēkiem ir grūti, darbs, problēmas un tā tālāk, bet arvien no jauna atklātu to, ka caur viņa vārdiem Dievs runā un caur viņu rokām ticīgie var pieņemt Jēzus Kristus Miesu un Asinis. Un ka viņu kalpošanā cilvēki atrod ceļu pie Dieva, saņem grēku piedošanu, saņem arī pamācību un kad slimie, tad slimnieku sakramentu.

Tāpēc, dārgie Priesteri, Dieva tauta Jūs mīl un lūdzas par Jums. Bet ja kāds to nezināja, tad jau zin. Un visus cien. lasītājus aicinu lūgties par priesteriem un par paaicinājumiem, lai ikkatra mūsu darbība nestu daudz labu augļu.
Jo taču katrs gribētu, lai viņa dzīvē izpildītos šie un citi vārdi, kurus teica Jēzus: "Svētīgi tie, kas nekāro pēc mantas, jo viņiem pieder Debesu valstība. Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. Svētīgi noskumušie, jo viņi tiks iepriecināti. Svētīgi tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo viņi to saņems. Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti..." Šīs svētības nenāk mūsu dzīvē tā, teikšu, automātiski, bet ir vajadzīga garīga dzīve, ir vajadzīgi priesteri, kuri palīdzēs to attīstīt. Jā, un vajadzīga ir gan mīlestība, gan patiesība, gan lielā pazemība, un krusts, kuru nesam, lai sekotu Jēzum un dzīvotu Dieva žēlastībā.

Cik maksā kvieši?

"Mēs Tev pateicamies, Tēvs, Kas esi Kungs pār debesīm un zemi, ju Tu Debesu Valstības noslēpumus esi atklājis mazajiem" - tā mēs rīt dziedāsim pirms Evaņģēlija svētajā Misē. Un kā šie mazie gaidīsim Evaņģēliju.

Ieklausamies Jēzus vārdos, Kas stāsta par Debesu Valstību, kuru salīdzina ar maziem graudiem. Šiem graudiem vēl priekšā tāļš ceļš, līdz laikam, kad nesīs augļus. Vai nenesīs.

Evaņģēlija citā vietā Jēzus stāsta par to, kas var notikt ar graudiem. Vieni kritīs uz ceļa un putni tos apēdīs. Citi kritīs klinšainā zemē, ātri uzdīgs, jo stipra saule, bet nav zemes, tāpēc arī ātri nomirs. Vēl cit graudi kritīs starp ērkšķiem un tie augs ātrāk nekā kvieši, kas arī šeit nomirs. Tikai ceturtajā variantā graudi kritīs labā un sagatavotā zemē, kur nesīs augļus 30-, 60- vai 100kārtīgus.

Tad lūk, kāpēc ne visiem graudiem paveiksies mēs varam saprast, bet kāpēc ne visiem cilvēkiem ies dzīvē pēc Dieva gribas? Nu taču šie pirmie ir vislabākie, viņi tā cīnās pret šiem putņiem, tas nozīmē pret šiem ļauniem gariem. Nu īstie varoņi. Bet nepietiek spēka un beidzot padodas un iet bojā, tas nozīmē attālinājas no Dieva.

Citi arī skaisti un ātri seko Jēzum, bet arī ātri atklājas, ka viņiem iekšā nekā nav, nav sagatavojušies, un ceļš pie Dieva tiek atstāts, bet cilvēks iet savu ceļu.

Vēl citi, nu tiem palaimējās, jo krita zemē apdzīvotā. Jā, kopā būs priecīgāk augt. Bet ātri atklājas, ka tie apkārt ir ērkšķi, kuri daudz stiprāki un kuri atņem visus spēkus, gaismu un ūdeni, un mirst visas cerības.

Kas tāds notiek ar zemi, ka tā ir labā un sagatavota, un ka graudi tajā nes lielākus vai mazākus augļus? Kas tāds notiek cilvēkā, ka viņš iztur putnus, klinti un ērkšķus, ka tie pavisam netraucē? Un cilvēks nes augļus 30-, 60- vai 100kārtīgus?

Rītdienas pirmajā lasījumā taču ir rakstīts, ka arī šiem cilvēkiem iet dzīvē grūti, ka ir vajāšanas, ka daudzi daudz zaudēja. Bet tomēr nes augļus.

"Brāļi, atcerieties agrākās dienas, kad jūs, saņēmuši gaismu, izturējāt smagu ciešanu cīņu, gan paši nodoti atklātam izsmieklam un spaidiem, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto biedriem. Jo jūs cietāt līdzi apcietinātajiem un savas mantas izlaupīšanu uzņēmāt ar prieku, apzinādamies, ka jums ir labāks un paliekošs īpašums".

Un tālāk tiek parādīts ceļš, pa kuru jāiet, ticības ceļš, kas ved uz pilnīgo vienotību ar Jēzu.

"Tāpēc nezaudējiet savu paļāvību, par kuru būs liela atlīdzība. Jo jums ir vajadzīga pacietība, lai, izpildot Dieva gribu, jūs saņemtu apsolīto. Jo vēl pēc neilga, pēc ļoti īsa brīža nāks Tas, kam jānāk, un Viņš ne­kavēsies. Bet mans taisnīgais dzīvos no ticības, bet, ja viņš atkāpsies, viņš manai dvēselei nepatiks.

Mēs tomēr nepiederam pie atkritējiem, kas iet pazušanā, bet pie ticīgajiem, kas glābj dvēseli".

Kaut kas notiek cilvēka dvēselī, vai nenotiek, ka viņš nes, vai nenes augļus. Taču pat tad, kad grauds ir zemē, notiek ļoti ātra un kārtīga attīstība. Kāda attīstība ir vajadzīga cilvēka dzīvē?

Brīnišķīgi cīnās pret ļauniem gariem un kārdinājumiem, cīnās un raud lielās emocijās tie, kuri nevar atrast ceļu uz vietu savā dvēselē, kurā satiktos ar Dievu, dzīvotu Viņā un saņemtu žēlastības, atgriešanās žēlastības. Viņi neatrod ceļu uz savu garu, kur būtu iespēja meklēt patiesību un patiesībā dzīvot un pieņemt ikkatru žēlastību no Dieva. Nu bet viņi neatrod ceļu, vai ar citiem vārdiem sakot varbūt neatstāj savas fantāzijas saistītas ar maņām, jūtekļiem, ka jau nav vietas, kur būtu kaut kas no Dieva.

Otrie arī skaisti cīnās, ātri iet uz priekšu, mēģinājumi lūgties iet labi, bet kā tad? Lūgties nemitīgi? Veidot garīgo dzīvi? Meklēt patiesību tikai vienotībā ar Dievu? Tad spēki ātri beidzas un garīga dzīve tāpat.

Trešie arī sākumā mierīgi iet uz priekšu, bet šīs fantāzijas, kuras, kā liekas tikai palīdzēs garīgajā dzīvē, ir tik lielas un tik ātri griežas apkārt galvas, trokšņi, rūpes un emocijas aizved cilvēku tālu no garīgas dzīves un no vienotības ar Dievu.

Sie pēdējie, laimīgie, kuri klusumā paslēpjās savā garā, kur ir trīs garīgās varas: prāts, garīgā atmiņa un garīgā brīvā griba, kur Dievs viņus apdāvina ar trijiem Dievišķiem tikumiem: cerību, ticību un mīlestību, kur Svētais Gars iedod savas septiņas dāvanas, kur cilvēks mācās nemitīgi lūgties, līdzdarboties ar Dieva žēlastībām, sekot Jēzum Kristum, nest savu krustu un nest savā dzīvē Svētā Gara augļus: mīlestību, prieku, mieru, labestību un citus. Tā ir dzīve pēc sidsapziņas, kuru vajag nemitīgi labot, lai vienmēr pieņemtu patiesību un pēc tās dzīvotu, lai vienmēr pieņemtu labo, bet atmestu ļauno.

Jā, vajag klausīties, ko runā bīskapi un priesteri (piem. pr. prof. Tadeusz Guz) par garīgo dzīvi, vajag lasīt Svētos Rakstus un citu labo reliģisko literatūru un tādā veidā cilvēks mācās kaut ko saprast no tā visa, ko Dievs cilvēkam jau ir devis un vēl dod.
"Bet pats miera Dievs lai jūs svētī vispilnīgāk, lai jūsu gars, dvēsele un miesa pilnīgi bez vainas tiktu uzglabāti mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai!" (1Tes5,23)

Lūk, Es jūs sūtu.

"Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Nenesiet līdzi nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un ceļā nevienu nesveiciniet!"

Dievs ir mīlestība un sūta savus mācekļus "kā jērus vilku starpā", lai mācekļi patiesībā un mīlestībā sludinātu Evaņģēliju. Šis Dieva plāns ir vislabākais gan mācekļiem, jo viņi grib no visas sirds un no visa prāta sludināt Evaņģēliju un atgriešanās vajadzību, gan šiem "vilkiem", kuri gaidā Labo Vēsti, kas viņu atpakaļ pārvērtīs avīs. Šī Labā Vēsts ir vēsts par Dieva Dēlu Jēzu Kristu, Kas aiz mīlestības pret savu Tēvu un pret mums atdeva savu dzīvi, lai izpirktu mūs no grēku verdzības un lai mēs dzīvotu Viņā, jo Viņš augšāmcēlās un dzīvo.

Jēzus dibināja Baznīcu, lai šī Evaņģēlija sludināšana būtu patiesa, bez kļūdām. Tāpēc ir Pāvests, Bīskapi, Priesteri, katrs ar atbildību par konkretiem cilvēkiem, diecēzēm, draudzēm, ar misiju, kura ir no Svētā Gara. Arī citi ir aicināti sludināt Labo Vēsti par Jēzu Kristu, lai tikšanās ar dzīvo Pestītāju pārvērtu vilkus avīs.

Dažreiz tie, kuriem ir misija no Baznīcas, var domāt, vai man ir spēks? vai tas ir mans ceļš? Un tad palīgā nāk Dievs caur tiem, kas deva misiju, kas lūdzas un stiprina, kā svētais Pāvils bīskapu Timoteju, savu mācekli: "Jo Dievs mums nav devis bailīguma, bet gan spēka un mīlestības, un skaidras domāšanas Garu. Tāpēc nekautrējies no liecības par mūsu Kungu, nedz no manis, Viņa gūstekņa, bet līdzdarbojies Evaņģēlijam saskaņā ar Dieva spēku".

"Vilks" taču tikai tajā atšķiras no "jēra", ka caur smago grēku zaudēja vienotību ar Dievu un tad vilka ceļš ved uz elli. Ir vajadzīga lūgšana: "Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā". Es varu saprast, ka tas, kas lūdzas par paaicinājumiem uz priesterību, uz klosterdzīvi un arī par lajiem-misionāriem, ar laiku arvien skaistāk attīstīs savu sakramentālo dzīvi un arī pievienosies kādai kalpošanai draudzē, vai pie kāda klostera, pievienosies kādai kopienai, kur notiek nopietna garīga formācija, kādai lūgšanu grupai, jo taču visa Baznīca un visi Baznīcā tiek aicināti kļūt par misionāriem patiesībā un mīlestībā.

Vai Mozus to zināja?

Mēs labi atcēramies šo notikumu, kad Mozus pirmo reizi savā dzīvē satikās ar Dievu tuksnesī. Tur, dzīvodams starp pagāniem, viņš saņēma sūtību iet un izvest izraēliešus no Ēģiptes zemes.

Dievs atklāja viņam savu vārdu: "Es Esmu, Kas Esmu". Un tā Mozus tika sūtīts pie savējiem, kurus nepazina pārāk labi, jo dzīvoja pie faraona, un kuri viņu nepazina tā, lai ticētu viņa vārdiem.

Vai tomēr viņi ticētu Mozus vārdiem? Vai viņi nedomātu, ka tas ir kāds sektants vai provokators, jo runā par Dievu, par Kuru neviens starp Izraēla pēcnācejiem nav dzirdējis?

Tāpēc Dievs teica Mozum, Kas Viņš ir: "Es esmu Ābrahama Dievs un Izāka Dievs, un Jēkaba Dievs". Tagad viss ir skaidrs. Nu nē... Man ir jautājums: vai Mozus dzirdēja par šo patieso Dievu, pirms ar Viņu satikās tuksnesī?

Atstāsim to tagad kā noslēpumu un paskatīsimies uz savas dzīves noslēpumu: kā es satiekos ar Dievu, Kas ir Viens Trijās Personās? Kā es meklēju, atrodu, saprotu un pildu Viņa gribu? Vai es atstāju savu faraona pili, paņēmu savu krustu un sekoju Jēzum Kristum?

Pirms kāda laika atpakaļ sāku lasīt Svētos Rakstus no jaunā. Pabeidzu Radīšanas grāmatu un šajās dienās lasīšu Izceļošanas grāmatu. Tāpēc šī ziņa ir pēkšņi pavisam cita, nekā iepriekšējas. Un protams aicinu visus lasīt Svētos Rakstus no jaunā.

Trīs vārdi

Šodien pēcpusdienās es saņēmu trīs tekstus. Pastāstīšu par tiem hronoloģiski.

Pēc svētās Mises sv. Franciska Trešajam Ordenim katrs saņēma, starp citiem, vienu konfekti ar mazo balto lapiņu, uz kuras bija fragments no Svētajiem Rakstiem. Es saņēmu tādu vārdu: "Kas bijā Kungu, tā dvēsele dzīvos, jo cer uz savu Glābēju; kas bijā Kungu, tas nebīsies ne no kā un nebaiļosies, jo Kungs - viņa cerība" (Sīraha 34, 13-14). Lūk, tie ir Svēto Rakstu vārdi, kas aicina dzīvot pēc gara. Dzīves pēc miesas beigās ir nāve. Bet dzīve pēc gara nes Svētā Gara augļus. Un interesanti, ka Mises laikā mēs runājām tieši par Kunga bijāšanu, kas ir gudrības sākums un visu tikumu pamats. Mēs runājām arī par mūsu cerību, kas saistīta ar garīgo atmiņu. Un, lūk, pēc sv. Mises es saņēmu tieši tādu fragmentu.

Otrais teksts - es to saņēmu no bērniem, kas lielā skaitā apmeklēja semināru: "Gaišu ceļu Jaunajā gadā! Lai gaisma no tālas Betlēmes zvaigznes staros pāri Tavai dzīvei un izgaismo nākamā gada ceļus, domas, darbus un sapņus!" Šie skaistie novēlējumi bija vēl saistīti ar kaut ko saldo un garšīgo, bet iepriekš bija svētā Mise, kurā bērni lūdzās par Semināristiem un Priesteriem. Tad es jūtos sevišķi apdāvināts no visām pusēm. Dažreiz pieaugušā cilvēka dzīvē var notikt, ka viņš novēl kādam kaut ko, bet tam līdzi neiet lūgšana. Žēl, jo ko es varu dot ar saviem vārdiem salīdzinājumā ar Dievu, Kas ir labs un bagāts, Kuru var lūgt cita cilvēka nodomā. Jo ja nebūtu lūgšanas, tad ko var gaidīt cilvēka vēlme pat tad, kad tā būtu apgērbta skaistā melodijā, kā piem. kāzu dziesma "Aizgōja sauleite aiz mōkūnīša"?

Un trešais teksts - no filozofijas. Tas bija teksts (no kāda cien. Priestera) par reliģiju, ka reliģijas pamats ir cilvēka iekšējā strūktūrā, Absolūta pastāvēšanā un ontoloģiskās attiecībās starp tiem. Es citēju no galvas. Vienkārši īsts prieks, jo šeit, šajā blogā, pēdējos laikos bija runa par tādām brinišķīgām lietām un visi lasītāji ēd to kā visgaršīgāko pīrādziņu. Labo apetīti!

Kā ieiet Dieva atpūtā?

Šajās dienās svētajā Misē ir lasījumi no vēstules ebrejiem un vakar bija runa par Dieva atpūtu. Ka Dievs radīja pasauli sešās dienās un septītajā dienā atpūtās. Mēs arī esam aicināti ieiet šajā atpūtā, bet ir vajadzīga ticības paklausība, kā mums māca gan vēstules ebrejiem autors, gan 95. psalma autors, gan arī Katoliskās Baznīcas Katehisma sākumos ir par to runa. Ja kāds nav paklausīgs Dievam, nevar ieiet Dieva atpūtā.

Mūsu miesai ir vajadzīga zināma atpūta. Skaidrs. Bet kā ir ar mūsu garu? Vai viņam ir vajadzīga atpūta? Viņš taču strādā 24 stundas dienā. Tad atpūta nav vajadzīga. Bet tomēr... Ir tāds skaists fragments pravieša Isaja grāmatā, kurš stāsta par jaunekļiem, kuri iet, bet ātri zaudē spēku, tomēr tie, kuri paļaujas uz Dievu, atgūst spēkus un ne tikai iet, bet skrien. Un arī svētais Pāvils žēlojās Kungam: "Man nav spēka". Bet Jēzus neatviegloja viņa dzīvi, bet atbildēja: "Tev pietiks mana spēka".

Tad Dievs dod tādus spēkus, kurus meklēt virs zemes nav jēgas. Tāpēc svētais Jānis Pāvils II teica kādreiz jauniešiem svētceļojumā uz Poliju, ka vissvarīgākais darbs dzīvē ir garīgais darbs. Tas ir darbs, kas notiek cilvēka garā, tās ir līdzdarbošanās ar Dieva žēlastībām, kas pirmkārt ieved garīgo kārtību cilvēkā un otrkārt parāda ceļu, pa kuru jāiet. Tad atpūta garam ir dzīve pie Dieva, tā ir tāda dzīve, par kuru stāstīja Jēzus, ka cilvēkam ir jābūt Dievišķo Personu mājai ("Tēvs un Es pie viņa atnāksim").

Jēzus dod piemēru un aicina mācekļus iet uz nomaļu vietu atgūt fiziskus spēkus pēc Evaņģēlija sludināšanas, bet vēl vairāk veltīt šo laiku lūgšanai, sarunai ar Tēvu, kā Viņš pats darīja un iemācīja mācekļus lūgties: "Tēvs mūsu..."

Un vēl otrā lieta saistīta vairāk ar šodienas lasījumiem. Tas ir aicinājums rūpēties par savu sirdsapziņu, jo tā ir vieta mūsu garā, kas meklē patiesību, mēģina to saprast un pēc saprastās dzīvo, un arī tālāk meklē patiesību. Sirdsapziņa pieņem labo un atmet ļauno. Tad redzam, ka līdzīgi mēs varam runāt par prātu, kas ir galvenā garīgā vara cilvēkā (es ceru, ka specialists labāk to paskaidrotu). Un šodien: "Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs, asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas iespiežas tik dziļi, ka pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes. Tas ir sirds domu un ilgu tiesnesis. Un nav neviena radījuma, kas būtu tam neredzams, tieši otrādi – viss ir atsegts un atklāts Tā acu priekšā, kuram mums jādod norēķins".

Šie vārdi mums atgadina, Kas ir Saimnieks cilvēkā un Kas ir Tas, Kas taisa kārtību cilvēkā. Līdzdarbošanās ar Saimnieku, ar Jēzu, labo mūsu sirdsapziņu, labāk cilvēks var atšķirt labo no ļaunā, patiesību no meliem. Un lai tas notiktu, ir vajadzīgi daži konkrēti elementi: paklausība Baznīcai, sakramenti, lūgšanas dzīve, Svēto Rakstu lasīšana, labie darbi, rūpes par nabadzīgiem, kopiena, kurā cilvēks attīsta savu mīlestību uz Dievu un uz tuvāko. Kad ir šie elementi, kas aptver visu cilvēka dzīvi: ārējo un iekšējo, cilvēks var līdzināties ar Jēzu: "Kas esi Tu? Dievs! Kas esmu es? Grēcinieks" (sv. Francisks no Asīzes). Tā līdzināties ir sāpīgi, protams, bet arī ienes cerību. Šīs tikšanās ar Dieva Vārdu, Kas ir "asāks par katru divasmenu zobenu" un "dzīvs", gan sāp, gan vienlaikus dziedina, apdāvina ar patiesību un mīlestību. Jautājums: kāda ir mana formācija? Ko es daru savai garīgajai dzīvei? Kā es rūpējos par savu sirdsapziņu?

Priesteris profesors Tadeuš Guz pajautāja kādas politiskās partijas pārstāvjim: "Kāda intelektuālā formācija ir jūsu partijā?" Atbilde: "Nav. Mums pietiek mūsu statuti!" - vai Jūs redzat, kādā stūrītī iegāja šie cilvēki? Jēzus teica: "Nevar aklais vadīt aklo, citādi abi divi iekritīs bedrē".

Bet protams vajag sākt no sevis un ieraudzīt katru baļķi manās acīs...