Kā ieiet Dieva atpūtā?

Šajās dienās svētajā Misē ir lasījumi no vēstules ebrejiem un vakar bija runa par Dieva atpūtu. Ka Dievs radīja pasauli sešās dienās un septītajā dienā atpūtās. Mēs arī esam aicināti ieiet šajā atpūtā, bet ir vajadzīga ticības paklausība, kā mums māca gan vēstules ebrejiem autors, gan 95. psalma autors, gan arī Katoliskās Baznīcas Katehisma sākumos ir par to runa. Ja kāds nav paklausīgs Dievam, nevar ieiet Dieva atpūtā.

Mūsu miesai ir vajadzīga zināma atpūta. Skaidrs. Bet kā ir ar mūsu garu? Vai viņam ir vajadzīga atpūta? Viņš taču strādā 24 stundas dienā. Tad atpūta nav vajadzīga. Bet tomēr... Ir tāds skaists fragments pravieša Isaja grāmatā, kurš stāsta par jaunekļiem, kuri iet, bet ātri zaudē spēku, tomēr tie, kuri paļaujas uz Dievu, atgūst spēkus un ne tikai iet, bet skrien. Un arī svētais Pāvils žēlojās Kungam: "Man nav spēka". Bet Jēzus neatviegloja viņa dzīvi, bet atbildēja: "Tev pietiks mana spēka".

Tad Dievs dod tādus spēkus, kurus meklēt virs zemes nav jēgas. Tāpēc svētais Jānis Pāvils II teica kādreiz jauniešiem svētceļojumā uz Poliju, ka vissvarīgākais darbs dzīvē ir garīgais darbs. Tas ir darbs, kas notiek cilvēka garā, tās ir līdzdarbošanās ar Dieva žēlastībām, kas pirmkārt ieved garīgo kārtību cilvēkā un otrkārt parāda ceļu, pa kuru jāiet. Tad atpūta garam ir dzīve pie Dieva, tā ir tāda dzīve, par kuru stāstīja Jēzus, ka cilvēkam ir jābūt Dievišķo Personu mājai ("Tēvs un Es pie viņa atnāksim").

Jēzus dod piemēru un aicina mācekļus iet uz nomaļu vietu atgūt fiziskus spēkus pēc Evaņģēlija sludināšanas, bet vēl vairāk veltīt šo laiku lūgšanai, sarunai ar Tēvu, kā Viņš pats darīja un iemācīja mācekļus lūgties: "Tēvs mūsu..."

Un vēl otrā lieta saistīta vairāk ar šodienas lasījumiem. Tas ir aicinājums rūpēties par savu sirdsapziņu, jo tā ir vieta mūsu garā, kas meklē patiesību, mēģina to saprast un pēc saprastās dzīvo, un arī tālāk meklē patiesību. Sirdsapziņa pieņem labo un atmet ļauno. Tad redzam, ka līdzīgi mēs varam runāt par prātu, kas ir galvenā garīgā vara cilvēkā (es ceru, ka specialists labāk to paskaidrotu). Un šodien: "Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs, asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas iespiežas tik dziļi, ka pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes. Tas ir sirds domu un ilgu tiesnesis. Un nav neviena radījuma, kas būtu tam neredzams, tieši otrādi – viss ir atsegts un atklāts Tā acu priekšā, kuram mums jādod norēķins".

Šie vārdi mums atgadina, Kas ir Saimnieks cilvēkā un Kas ir Tas, Kas taisa kārtību cilvēkā. Līdzdarbošanās ar Saimnieku, ar Jēzu, labo mūsu sirdsapziņu, labāk cilvēks var atšķirt labo no ļaunā, patiesību no meliem. Un lai tas notiktu, ir vajadzīgi daži konkrēti elementi: paklausība Baznīcai, sakramenti, lūgšanas dzīve, Svēto Rakstu lasīšana, labie darbi, rūpes par nabadzīgiem, kopiena, kurā cilvēks attīsta savu mīlestību uz Dievu un uz tuvāko. Kad ir šie elementi, kas aptver visu cilvēka dzīvi: ārējo un iekšējo, cilvēks var līdzināties ar Jēzu: "Kas esi Tu? Dievs! Kas esmu es? Grēcinieks" (sv. Francisks no Asīzes). Tā līdzināties ir sāpīgi, protams, bet arī ienes cerību. Šīs tikšanās ar Dieva Vārdu, Kas ir "asāks par katru divasmenu zobenu" un "dzīvs", gan sāp, gan vienlaikus dziedina, apdāvina ar patiesību un mīlestību. Jautājums: kāda ir mana formācija? Ko es daru savai garīgajai dzīvei? Kā es rūpējos par savu sirdsapziņu?

Priesteris profesors Tadeuš Guz pajautāja kādas politiskās partijas pārstāvjim: "Kāda intelektuālā formācija ir jūsu partijā?" Atbilde: "Nav. Mums pietiek mūsu statuti!" - vai Jūs redzat, kādā stūrītī iegāja šie cilvēki? Jēzus teica: "Nevar aklais vadīt aklo, citādi abi divi iekritīs bedrē".

Bet protams vajag sākt no sevis un ieraudzīt katru baļķi manās acīs...