Šodien man ir liels prieks, jo ir jauns Autors.

29. janvāris 2017. gada - Ceturtā Svētdiena Parastajā Laikā

Kungs Jēzus, vienā no līdzībām, teica vārdus, kurus droši vien mēs zinām un lietojam mūsu dzīvē. Tie iziet no vienkāršas cilvēciskās pieredzes. Vārdi par torņa celšanu (Lūkasa Evaņģēlija četrpadsmitajā nodaļa divdesmit astotais pants). Jēzus tur runāja, ka tas, kas grib uzbūvēt torni, sākumā apsēdas un skaita: cik tas viss maksās, cik viņam ir naudas, vai ir spējīgs izpildīt savu plānu. Lai nebūtu tā, ka investīcijas vidū, viņam būs jāpārtrauc celšana. Mēs zinām par šo principu attiecībā uz celšanu, iepirkumiem, investīcijas plānošanu. Tomēr vai mēs tā domājam par mūsu dzīvi? Kungs Jēzus runājā šajā līdzībā tieši par to - par cilvēka dzīvi, nevis par torņa celšanu. Tornis ir tikai paraugs.
Šodienas Dieva Vārds mums atgādina, kas ir šī "bagātība", pateicoties kurai mēs varam mūsu dzīvi nemitīgi attīstīt un būvēt. Šī bagātība ir pazemība pret Dievu. Pirmajā lasījumā no pravieša Sofonija grāmatas mēs dzirdām: "Meklējiet Kungu jūs, visi zemes pazemīgie, kas pildāt Viņa likumus! Meklējiet taisnību, meklējiet pazemību..." Bet svētais Pāvils vēstulē Korintiešiem runā: "Paskatieties, brāļi, uz savu aicinājumu. Nedaudz tur ir gudro pēc ļaužu vērtējuma, nedaudz vareno, nedaudz dižciltīgi dzimušo. Dievs izvēlējās tieši to, kas ir neprātīgs pasaules acīs, lai apkaunotu gudros; atrada sev patiku tajā, kas ir vājš, lai pazemotu stipros". Nav viegli būt pazemīgam un nav viegli attīstīt pazemību. Kāpēc? Jo pazemība nav dzīves mērķis, bet "degviela", kas palīdz sasniegt mērķi. Pazemība arī nav mūsu mīlēta, jo liekas esot vājība, kaut kas pazemojošs. Tomēr pamēģināsim paskatīties savādāk uz pazemības tēmu, uz pazemības pret Dievu - tēmu. Šodienas Evaņģēlijā mēs dzirdām par Astoņām Svētībām. Mēs dzirdām par tiem, kuri nerūpējas par bagātībām, ka viņi ir pazemīgās un skaidrās sirds, kuri raud, slāpst pēc taisnības, kuri ir žēlsirdīgi, miera nesēji, tie, kuri tiek vajāti. Var pateikt - tur nav nekā, pēc kā mēs ilgotos. Bet tomēr Kungs Jēzus saka, ka tieši tie ir svētīgi, kas tulkojumā nozīmē "laimīgi". Vienlaikus var viņus nosaukt par "pazemīgajiem" Dieva priekšā, jo trūkuma dēļ, ko pieredz, kāda materiāla vai garīga trūkuma dēļ - viņi ir atvērti Dieva palīdzībai un darbībai. Tieši šeit ir pazemības spēka noslēpums: savā trūkumā, materiālajā un garīgajā nabadzībā, viņi patiesi var kļūt rīks Dieva rokās. Kopā ar Viņu es varu būvēt savu dzīvi un man nekad netrūks "līdzekļu" tās celtniecībai līdz beigām, jo es ļauju Visvarenajam darboties manī. Mūsu ordeņa dibinātājam - svētajam Franciskam no Asīzes - bija tāds motto savai dzīvei: "Dievs mans un viss" (Deus meus et omnia) - kas nozīmē, ka tad, kad man ir Dievs - man ir viss. Vai tas ir uzaicinājums uz neko-nedarīšanu? Pavisam pretēji, Dievs ir Tas, Kas darbojas nemitīgi. Cilvēks, kas ļauj sevi vadīt Viņam, ar citiem vārdiem sakot - cilvēks patiesi pazemīgs - nav pasīvs šajā pasaulē, nes sevī to, kas ir Dieva: labumu, mīlestību, bezizejas situācijās šāds cilvēks atrod gudros un rādošos atrisinājumus, jo tie nāk no Dieva. Cilvēks, kam trūkst pazemības, grib savas grūtības atrisināt parasti ar spēku un brižiem ar varmācību. Pazemīgais meklē Dieva atrisinājumus un tikai tādi nesīs svētīgus augļus. Pazemība pret Dievu ietver sevī arī pacietību, kuras mums tik bieži trūkst. Cilvēks pazemīgs ir pacietīgs. Un vienīgi pateicoties pacietībai mēs varam pieredzēt prieku no mūsu dzīves labo augļu skatīšanās.
Cik svarīga ir pazemība, kas ir vienkārši "Dieva darbības manī vieta", lai paskaidro paraugs no Pāvesta Benedikta sešpadsmitā dzīves. Nesen tika izdota grāmata-intervija ar Pāvestu Benediktu. Žurnalists atgādina dažādas situācijas no Pāvesta dzīves. Kad piemin doktora darba brīnišķīgo aizstāvēšanu, uzdod vienkāršo jautājumu: "Vai tas netraucēja jūsu pazemībai?" Pāvests atbild: "Nē, bet tad īstenībā vajadzīgas ir pazemošanas". Sašutis žurnalists jautā: "Pazemošanas?" Tad Pāvests runā vārdus, kuri derīgi arī mūsu pārdomām un kādā veidā var kļūt par šodienas vārda liturģijas komentāru. Pāvests teica: "Man šķiet, ka tad, kad cilvēks grib sasniegt mērķi un visur viņu lielās, tad tas var kļūt bīstams jaunam cilvēkam (no sevis es pielikšu, ka ne tikai jaunajam - JK). Tad labi būs, ja viņš pazīs savas robežas, satiksies ar kritiku, pāries negācijas laiku, iedzilinās sevi pašu savā ierobežojumā, ka viņš vienkārši neiet no uzvaras uz uzvaru, bet arī pieredz zaudējumus, kuri IR VAJADZĪGI, lai iemācītos pareizo pašvērtēšanu, izturību, bet sevišķi līdzdomāšanu ar citiem - tieši to, nevis ātro un nepamatoto citu tiesāšanu, bet pozitīvo otrā cilvēka pieņemšanu viņa grūtībās un vājībās".
Es ceru, ka pāvesta vārdi ļāva mums labāk saprast šodienas Vārda Liturgijas jēgu, sevišķi uzsvērot PAZEMĪBU, ka mūsu dzīves uz Dieva un kopā ar Dievu būvēšanas "degvielu", lai šajā dzīvē cilvēks redzētu otro cilvēku un nekad nezaudētu cerību, arī tad, kad mums kaut kas nepaveiksies. Jo tajā, kas mums "neveicas" ir iespēja piepildīties ar pazemību un Dieva gudrību, kura ir cita nekā cilvēciska. "Svētīgi jūs esat - pazemīgi pret Dievu".

Jan Karczewski OFMCap