Priesteri, Dieva tauta Jūs mīl!

Es nezinu, cik divaini skan šie vārdi, ja tos raksta priesteris, bet tie nav divaini. Pirmkārt tāpēc, ka katrs priesteris, un tēvs, mūks kā es, ir arī Dieva tautas mazā daliņa. Otrkārt tāpēc, ka priesteris, jau pēc paša paaicinājuma, mīl Dieva tautu. Un tas ir redzams gan draudzēs vai lūgšanu grupiņās, gan arī kongragāciju vai ordeņu kopienās, jo tur taču arī viens otram ir kā brālis ģimenē. Un pat vairāk, nekā miesīgs brālis, jo, kā teica svētais Francisks no Asīzes, brālis ordenī mīl līdzbrāļus ar lielāko mīlestību, nekā tā ir parasti ģimenēs. Tā vajadzētu būt.

Un lūk, ir miesīgas, ģimeniskas saites (es nezinu, kā labāk, ar kādiem citiem vārdiem to izteikt), un ir tādas, kuru sauc par garīgām saitēm. Tieši tādas ir nepieciešamas, ja mēs runātu par mīlestību. Es nepateikšu, ka ģimenēs tādu nav, jo ir, bet Baznīcā svešie cilvēki mīl viens otru ar Dieva mīlestības palīdzību. Un šī mīlestība attīstās. Vajag palīdzēt šai mīlestībai, lai mūsos augtu. Tāpēc ir vajadzīgi priesteri (arī konsekrētas personas - klostermāsas un klosterbrāļi, bet šeit teksts ir vairāk veltīts priesteriem), lai palīdzētu cilvēkiem atrast šo Dieva mīlestību, ievest dzīvē, savā ģimenē, savā kopienā, bet arī palīdzēt darboties šai Dieva mīlestībai sevišķi caur Svētiem Sakramentiem. Man ir lūgums priesteriem, lai nepārdzīvotu, ka pasaulē cilvēkiem ir grūti, darbs, problēmas un tā tālāk, bet arvien no jauna atklātu to, ka caur viņa vārdiem Dievs runā un caur viņu rokām ticīgie var pieņemt Jēzus Kristus Miesu un Asinis. Un ka viņu kalpošanā cilvēki atrod ceļu pie Dieva, saņem grēku piedošanu, saņem arī pamācību un kad slimie, tad slimnieku sakramentu.

Tāpēc, dārgie Priesteri, Dieva tauta Jūs mīl un lūdzas par Jums. Bet ja kāds to nezināja, tad jau zin. Un visus cien. lasītājus aicinu lūgties par priesteriem un par paaicinājumiem, lai ikkatra mūsu darbība nestu daudz labu augļu.
Jo taču katrs gribētu, lai viņa dzīvē izpildītos šie un citi vārdi, kurus teica Jēzus: "Svētīgi tie, kas nekāro pēc mantas, jo viņiem pieder Debesu valstība. Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. Svētīgi noskumušie, jo viņi tiks iepriecināti. Svētīgi tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo viņi to saņems. Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti..." Šīs svētības nenāk mūsu dzīvē tā, teikšu, automātiski, bet ir vajadzīga garīga dzīve, ir vajadzīgi priesteri, kuri palīdzēs to attīstīt. Jā, un vajadzīga ir gan mīlestība, gan patiesība, gan lielā pazemība, un krusts, kuru nesam, lai sekotu Jēzum un dzīvotu Dieva žēlastībā.