Vai tu zini, kā priekšā tu esi?

    Dažus vārdus par vakardienu. Vakar vakarā es biju (kopā ar citiem novada iedzīvotājiem) Rēzeknē. Tas bija literāri muzikāls uzvedums par priesteri Franci Trasunu. Tie, kuri lasīja iepriekšējo ziņu, varbūt gribētu uzreiz atbildi uz jautājumu: Vai es atradu atbildes uz saviem diviem jautājumiem? Jā, bet tikai uz vienu. Tagad es zinu, ka pr. Trasuns bija Kristīgo zemnieku savienībā, no kura vēlāk viņu izmeta. Par to tika pateikti tikai tie trīs vārdi. Šā uzveduma raksturojums nebija tik dziļš šajās lietās, kas atklātu, kas šo savienību finansēja, kādi bija mērķi, un vai un kā šī partija ietekmēja sabiedrību un kādu Latviju gribēja.

    Īstenībā, tas ir ļoti svarīgs, ka valsts piemin šo priesteri, gan Rīgā pie sv. Jēkaba katedrāles, gan saeimā, jo ir blakus, gan arī gorā, Rēzeknē. Valsts rāda uz Trasunu, kā pozitīvo varoni. Bet varbūt tikai vēsturisko varoni. Vai nē? Es gandrīz neko nezinu par viņu, tāpēc grūti kaut ko spriest. Vai no pr. Trasuna Latgales kaut kas palika?

    Es lietoju lūgšanas grāmatiņu latgaliski ar poļu valodas burtiem no 20. gadsimta sākumiem. Baznīcas grāmatas ir veiskupa Stroda pareizraksteibā. Bet, piedodiet, nākamo, trešo rakstību lasīt jau nevaru. Neiet. Es saprotu, ka tagad, kad ir gors Rēzeknē, būs arī katrā pagastā školas, kuras runōs latgaliski, vai nē? Un tagad jau vysim bārnim būs katehēze un svētdienas svētā Mise...

    Nu bet mēs atgriežamies realitātē. Šodien braucu uz Žīguriem uz svēto Misi kulturnamā. Pie durvīm - pielīmēta lapiņa (varbūt nepareizi rakstīšu?): Helloween 18:00-22:00. Kas ir šis "helovīns"? Lai nelidotu pa mākoņiem atkārtošu svētā Tēva Franciska pirma sprediķa vārdus, kad tikai sāka pildīt savu amatu (citēšu no galvas): Cilvēks lūdzas. Lūdzas uz Dievu. Bet uz ko lūdzas, ja nelūdzas uz Dievu? Tad cilvēks lūdzas uz ļano garu. Kad mēs lūdzamies baznīcā, vai mājās, vai citur, lūdzamies uz Dievu. Pat tad, kad mums ir kādi eksameni, vai svarīgas tikšanās, mēs lūdzamies par to uz Dievu. Kad mēs ēdam, vai strādājam, arī lūdzamies, vismaz sākumā un beigās, lai visu atdotu Dievam. Ko dara cilvēks, kad iet uz turieni, kur viņš negrib Dievu? Uz ko lūdzas? Viņš lūdzas uz ļauno garu. Diemžēl. Ja cilvēks iet darīt to, kas ir pret Dievu, lūdzas uz ļauno garu. Dzīvē nav treša ceļa.

    Tad "helovīna" saknes ir keltu pagāniskā reliģijā Britānijā un Irijā, kur ticēja, ka šajā dienā (31. oktobrī) nav robežas starp miroņu un dzīvo pasaulēm. Miroņi nāk, lai dzīvajiem kaitētu. Cilvēki sargājās tādā veidā, ka upurēja elkiem upurus no dzīvniekiem, un liekas, kā es pirms pāris gadiem lasīju internetā, ka arī no cilvēkiem (sevīšķi no jaunām meitenēm). Tagad popkultūrā cilvēki (sevīšķi Amerikā) pārģērbjas par spokiem, raganām, par miroņiem un staigā pa dzīvokļiem. Organizē arī vietas līdzīgas ellei, kur "satiekas" būtnes, kuras dzīvotu tādās vietās, ka vampiri un tam līdzīgie. Tas viss ir pretrunā mūsu ticībai uz mūžīgo dzīvi un mūsu mērķi, kas ir pie Dieva. Bet grib lai cilvēki, galvēnokārt bērni, iemācītos domāt, ka tur nekā labā nav, bet tikai spoki, demoni, vampiri un raganas un ka tur var krūti... spēlēties. Kāds priesteris eksorcists brīdina, ka caur tādām lietām ieiet ļāunais gars, jo viņš nekad nespēlējas. Tādas lietas, kā piemēram zīlēšana, sarunas ar gariem ar šķīvja palīdzību, visdažādāka buršana ir tīši kontakts ar ļauniem gariem, kuriem cilvēks (pat spēlēdamies - tam nekādas nozīmes nav) padevas. Tās ir ļoti ļoti sliktas lietas. Jātgriežas, jāiet pie grēkusūdzes, lai saņemtu grēku piedošanu un lai priesteris palūgtos par šā cilvēka atbrīvošanu.

    Romas katoļu Baznīcā jau sākām svinēt Visu Svēto lielos svētkus. Paskatīsimies, cik ļoti Debesu Tēvs mūs mīl un ka šī mīlestība ir patiesa. Un arī nes dāvanas. Bet visslielāka dāvana ir draudzība ar Jēzu Kristu. Salīdzinājumā ar Jēzu Kristu visi tukši "halovīni" ir vismaz garlaicīgs, baiļu pilns, laika zaudējums, kas arī nākotnei nenes nekādu cerību.

Realitāte un propagande

    Šodien es braukšu uz Rēzekni, uz centru "GORS", kur notiks pasākums saistīts ar priestera Franča Trasuna 150. dzimšanas dienu. Es nezinu, kāds būs saturs, bet es ceru, ka dzirdēšu atbildi uz diviem jautājumiem:

1. Ar kādu partiju viņš bija saistīts?
2. Kas finansēja šo partiju?

    Man šķiet, ka katram drīkst uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tas ir tāpēc, ka maz zinu par pr. Franci Trasunu un ja viņš ir ļoti slavena un svarīga persona, es gribētu uzzināt tādas šīs zemes lietas, kuras arī stāv pie katras valsts pamatiem un pie katra cilvēka domu un lēmumu sākumiem. Un šajā laikā, pie Latvijas dibināšanas pamatiem sapulcējās daudzi cilvēki, grupas un partijas, un arī finanses, un arī kādas Latvijas vizijas izveidotas cilvēku sirdīs un prātos. Tikai tas viss kopā, ņemot vērā katra elementa nozīmi un finansjālo smagumu, rāda pilno (kādā mērā) ša laika attēlu. Tikai patiesība ir interesanta.

Ledus siena

    Pirms kāda laika, kāda rakstnieka stāstā notika sazvērestība. Četri jaunie vīrieši nolēma kaut ko nopietno, bet diemžēl slikto darīt. Lai sazvērestībai dotu spēku izdarīja ļoti slikto lietu, ar mūsu valodu - ļoti briesmīgo grēku. Tādā veidā bija spiesti par to nevienam nerunāt, jo ja lieta iziet laukā, visi būs iznīcināti. Neatcēros, varbūt sākumā bija šis briesmīgs grēks un lai neviens no viņiem neizstāstītu, nolēma šo sazvērestību. Dzīve katram gāja citādāk. Viens iegāja šajā grēkā un šī atkarība viņu nežēlīgi mocīja. Otrais juta sirdsapziņas izmetumus un vismaz daļēji mēģināja atgriezties. Protāms pārējie par viņu rūpējās, lai viņš neizstāstītu to, kas aizliegts. Pārējie divi veidoja karjeru citās valstīs un, tas varbūt ir divaini, bieži gāja no viena direktora uz otro direktoru.

    Mūs neinteresējas viņu dzīves ceļi. Lai par to domā rakstnieki un citi tiem līdzīgie mākslinieki. Šajā stāstā bija viens sīkums, kuram es pievēršu uzmanību. Šai sazvērestībai bija viens liecinieks, priesteris. Vismaz viņi zināja, ka viņš tur bija, bet cerēja, ka viņš nezina par viņiem. Bet pat doma par šo priesteri nesa tik lielo naidu pret Baznīcu, bet sevīšķi pret viņu, ka tad, kad viņu viens satika, pazemināja viņu ļoti citu cilvēku priekšā ar ļoti sliktiem vārdiem. Otrais arī kādreiz bija tajās pašās tikšanās, kā šis priesteris un bez nekādiem vārdiem parādīja tik lielo naidu pret viņu, ka priesteris šajā stāstā runāja: tas bija tāds naida uzbrukums, kā dzīvā ledus siena krītam uz mani.

    Brāļi un māsas Kristū, nebaidieties! Jo taču šis stāsts augšā nav par priesteri, bet par to, kādā bezjēdzīgā slazdā var ieiet cilvēks, kad par savas drošības garantiju pieņem otro, tādu pašu cilvēku, tādu pašu grēcinieku, un bailes iesakņotas kādā mulķīgā sazvērestībā jaunības dienās pārveido cilvēku vergā.

    Atgriešanās vienmēr ir iespējama, nav ko gaidīt, bet bieži lieta nav tik vienkārša, jo cilvēks ir pierādies tā dzīvot, ka īsi sakot nemeklē palīdzību pie Dieva. Grūti varbūt to saprast, tā kā grūti ir saprast Svēto Rakstu fragmentus, kuros grēcinieki grib paslēpties zem kalniem un zemes dziļumos, lai tikai neatgrieztos pie Dieva.

    Visi šie vārdi augšā ir kā ievads tam, ko es tagad rakstīšu. Tas ir saistīts ar priestera paaicinājumu. Kad Jēzus sūtīja savus Apustuļus, tad viņiem teica, ka ies kā jēri pie vilkiem. Priesteri nav paaicināti un sūtīti vienīgi pie cilvēkiem, lai draudzīgi un mierīgi dzīvotu starp tiem, kuri ir taisnīgi, bet lai ietu un sludinātu Labo Vēsti par pestīšanu Jēzū Kristū arī tiem, kuri līdz šim meklēja citur pestīšanu, vai pavisam nemeklēja pestīšanu. Ar vislielāko cieņu, bet labi būtu parunāt ar priesteri. Bet priesteris nemēģinās ieiet kādā sirdī ar smagiem zabakiem. Katra cilvēka dzīves situācija un garīgās dzīves situācija ir cita, un problēmas sāpīgas. Bet priesteris neskatīsies uz to ar smaidu un nerunās: Viss kārtībā! Viss kārtībā! Viens cilvēks grib no viņa eiriku, cits smaidu, cits kādu nenozīmīgo vārdu, cits mieru, vēl cits neko. Bet priesteris, kā sapers, grib no minu laukuma izvest to, kas tur dzīvo uz patieso dzīvi Dieva Mīlestībā. Vajadzīga līdzdarbošanās. Ledus siena no vienas, vai otras puses vienkārši nav vajadzīga.

    Aicinu uz akciju Lūdzies Par Misjonāru (LPM), kuru aprakstīju pirms pāris nedēļām. Pirmam cilvēkam, kas jau to nolēma un es ļoti priecājos, sūtīšu konkrēto informāciju un lūgšanu, kas tiks pārtulkota uz latviešu valodu :)

Vai tu jau esi Baznīcā ar sirdi?

    Apmēram kopš 25 gadiem es redzu, kā īstenojas Evaņģēlija vārdi dzīvē. Kopš 25 gadiem nolēmu ieiet dziļāk Baznīcā un tajā meklēt... visu, gan katra darba sākumu, gan atbildes uz ikkatru jautājumu. Evaņģēlija vārdi ne tikai tika izteikti pirms diviem tūkstošiem gadiem, bet ir dzīvie vienmēr, arī tagad. Jēzus teica apustuļiem, kuri atstāja tēvus, mātes, brāļus, māsas, mājas, tīrumus, lai sekotu Jēzum, ka šeit virs zemes saņems simts reizes vairāk! Un vēl ieies mūžīgajā dzīvē, kaut gan vajāšanās.

    Es dažās reizes gadā esmu Gulbenē savās darīšanās. Tur atrodas skaistā jaunā baznīca, kuru konsekrēja 1999. gadā. Var ieiet iekšā palūgties. Es to daru un gadās, ka pat daudzas stundas lūgšanā nav pa daudz un tikai citi pienākumi spiež cilvēku iziet un darīt ko citu. Liels pluss ir apkūre. Tā palīdz sēdēt baznīcā garas stundas. Baznīca, Dieva nams ir cilvēkam patvērums, it kā nams, jo tur mājo mūsu Brālis Jēzus Kristus. Viņā satiekam tur brāļus un māsas.

    Pāvests Francisks svētdienas katehēzē pasvītroja to, ka Jēzus Dieva mīlestības baslim pievienoja arī tuvākā mīlestības bausli un parādīja, ka tie divi ir visu Dieva baušļu centrā. Ne pirmie, ne pēdējie, bet centrā, jo paskaidro visus baušļus. Pateicoties viņiem var ieraudzīt Dieva vaigu cilvēkā, sevīšķi vismazākajā un ieraudzīt cilvēka vaigu, kurā atspoguļojas Dieva vaigs. Pateicoties šiem baušļiem var redzēt... vienu vaigu. Par to arī liecina mums Evaņģēlijs: visu, ko jūs darīsiet vismazākajiem maniem brāļiem, Man darīsiet... Tas arī mums liecina, ka esam ģimene, Dieva ģimene. Attiecības starp brāļiem un māsām redzamas Dieva gaismā - vai nav Dieva meklējumi, jo tikai Viņš visu uzlabos un piepildīs?

    Kad tikai jums būs laiks, piemēram vienu reizi mēnesī, sēdiet baznīcā cik ilgi iespējams. Un otra lieta: lai atklātu Evaņģēlija patiesību, spēku un ka tas ir dzīvs, vajag ieiet dziļāk draudzes dzīvē. Ne tikai Gilbenē, vai Viļakā :)

Vai priesteris ir dvēseles mekaniķis?

    Kāds cilvēks atbrauca pie manis no Balviem jau pirms pāris nedēlām, lai man pateiktu, ka viena lampa mašīnā nedeg. Jo viņš redzēja mani vienu reizi -lampa nedega. Pēc divam nedēļām - tālāk nedeg. Tad atbrauca un pateica. Paldies! Es zvanīju mekaniķim, atbraucu, viņš paskatījās, teica: H7, es braucu uz pilsētu, nopirku, atpakaļ pie mekaniķa, pagaidīju, jo viņš bija aizņemt, atnāca, mainīja, teica, ka pat nevajag atcerēties lampas nosaukumu, jo parasti tās mašīnā ir mūžīgas. Paldies! Tagad ir divas lampas, tas ir ļoti svarīgi, jo diena īsāka un nāks braukāt uz Liepnu, uz klosteri, uz (un no) Aglonu pa nakti.

    Nebaidieties, blogs pēc manas slimības (nu vēl drusciņ esmu slims) nemainīja savu profilu un tēmatiku. Bet šis stāsts augšā ir tāpēc, lai parādītu to, ka dzīvē vajag daudz ko nesaplānoto darīt, lai būtu labs reziltāts. Un tajā palīdz citi. Un kā materiālajā dzīvē ir savi likumi, tā arī garīgajā. Un, ziniet, šie likumi ir ļoti ļoti līdzīgi, ņemot vērā, protāms, visas atšķirības, jo radīja šos likums... Viens Dievs Trijās Personās! Jā, jā. Pat mūsu prāts ir kompatibils ar visiem šiem likumiem, lai tos saprastu, iemācītos un lietotu sava un citu labā.

    Kāds cits specjalists no firmas, kas ražo un instalē apskaņošanu baznīcās, iegāja kādā mazā baznīciņā, skaļi iekliedza, pagaidīja, teica savam palīgam: Sešas sekundes. Skaļruņi divi tādi šeit un šeit, šeit divi mazi tādi un tur viens neliels. Protāms, pēc tam viņi to visu mērīja ar datora palīdzību, bet arī pieredze ir svarīga, jo uz reiz zina, kas šeit ir un kas ir vajadzīgs. Un pēc tam var baznīcā pie mikrofona runāt čūkstēm un visi dzird visur.

    Šodien es domāju, ka Baznīca ir vajadzīga šīm vislielākām lietām. Jo pasaulē ir daudz specjalistu, mekaniķu, skolotāju un citu, kas mācā cilvēkus pareizi domāt un darīt. Paši arī mācījās un tālāk mācās. Tomēr Baznīca ir nepieciešama šīm lielākām lietām, kas ved uz pestīšanu. Tāpēc dažreiz viens otrais priesteris uzdot kādu negaidītu jautājumu, varbūt pat neērtu un cilvēks varbūt jūtas tā, kā es pie mekaniķa, kas runā par manu mašīnu: Tik izdemolēto mašīnu neesmu redzējis vismaz pēdējos divos gados... Protāms, priesteris tā varbūt nepateiks, jo neviens nezina 100%, kas ir cilvēkā, sirdī un dzīvē, un pat nevajag. Nebaidieties no priesteriem! :) Viņi no jums negribēs izvilkt kādas slēpenas informācijas, bet runās par principiem garīgajā dzīvē, lai cilvēks pats ar savām acīm un ar lielo cerību (šo īsto, kas ir no Dieva) varētu paskatīties uz sevi tā, kā Dievs skatās uz mums. Ar mīlestību. Jāmācās. Ne tāpēc, lai kļūtu par Dievu, nu nē, bet tikai Dieva skatiens ir patiess un tikai Dievs mūs redz patiesus. Viņš skatās un redz uz reiz. Priesteris nav Dievs, cilvēka noslēpumus pat negrib zināt, bet grib palīdzēt cilvēkam stāvēt patiesībā Dieva priekšā, un ar mīlestību, un vienlaikus ļoti konkrēti. Jā, konkrēti, jo Dievs virza savu bērnu uz konkrēto realo dzīvi, lai šis bērns ar Dievu līdzdarbotos. Kā mēs negribām mūsu mašīnu ātri sūtīt uz svalku, tā vēl vairāk (bez salīdzīnājuma!) Dievs negrib no visas savas būtības (!), lai Viņa bērns jau uz mūžību iekristu ellē.

    Dažreiz viena saruna ar priesteri var daudz palīdzēt un kaut gan nenotiek nezinu kādi brīnumi, un cilvēks nelido (ja tā būtu, tad pasaule tiktu radīta kā piem. cirks), un ļoti labi, jo mēs taču esam Dieva ģimene. Un mēs zinām, ka šis aicinājums visā pilnībā izpildīsies mūžībā. Jā, šeit virs zemes vajag drusciņ pamocīties, un daudzas lietas mums nepatiks, bet galvēnokārt, lai mums nepatiktu grēks, bet patiktu Dieva žēlastība. Un lai par to liecinātu darbi.

    Tāpēc kad ir laiks ejiet un mociet (tas nozīmē: jautājiet un jautājiet) savus priesterus. Jo tāpēc viņi ir jūsu starpā. Vienīgi jūsu pestīšanai. Un vyss!

Svētīgo atpūtu
    Šodien lielākas ziņas nebūs, jo es esmu slims. Vakar bija svētā Mise ārā (svecīšu vakars), kapsētā. Arī zāģēju malku un grābu lapas. Un lūk vajag tagad paslimot :)
    Svētīgo nedēļu!

Ticības nakts

    Šis teksts nebūs ticības nakts definīcija, vai stāsts, kurā ar precīziem vārdiem un jedzieniem šī tēma tiks paskaidrota. Ticība ir cilvēka atbilde uz Dieva Atklāsmi un tieši ticība ir vieta, kurā cilvēks satiekas ar savu Radītāju un Pestītāju. Bez ticības neviens nevar satikties ar Dievu, kaut gan Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam. Tomēr ticīgais apzināti dzīvo Dieva klātbūtnē, saņem žēlastības gaismu, lai saprastu ticību (nepieciešama ir Dieva žēlastība, jo Atklāsme, kurai cilvēks Baznīcā atbild: Jā!, ir taču no Dieva) un staigā pa ticības ceļiem un dara ticības darbus.

    Garīgajā dzīvē ir dažreiz tāds posms (varbūt līdz miesas nāvei), kad trūkst tieši šīs gaismas. Gaisma nav saredzama tā, kā nebūtu, kā nepastāvētu. Un cilvēks, kas dzīvoja līdz šim no ticības, kura apgaismoja viņa visu dzīvi un katru lēmumu, neredz gaismu. Viņš tic, bet neredz gaismu. Ar ko šo situāciju salīdzināt?

    Lūk, kāds cilvēks bērnībā un jaunībā mācījās skolā un strādāja tīrumā, kas piederēja viņa vecākiem. No paša rīta vajadzēja pabarot vistas, aitas, cūkas. Pēc tam skola. Pēc skolas darbs tīrumā. Kad bija īsākas dienas, vai vairāk darba, nācās strādāt tīrumā līdz naktij. Bez nekādas lampas. Un pēc tam iet uz mājām pa nakti pat daudzus kilometrus pa tukšām vietām, dziļām ielejām, cauri mežiem, bieži uz debesīm nebija nevienas zvaigznes. Es domāju, ka līdzīgas situācijas ir katra cilvēka dzīvē.

    Man ir tāda domā, ka šie pārbaudījumi, kuri notiek materiālajā pasaulē, bet tik un tā katrs to dziļi pārdzīvo, jo visi zinā, kas ir bailes un kas ir prieks, kad redzam gaismu, palīdz pareizi atrasties garīgajā dzīvē. Ja cilvēks centīgi strādāja savā tīrumā un domāja par Dievu, un lūdzās, tad arī dažus darbus var darīt tad, kad pa maz gaismas. Un var tur staigāt, jo zina taciņas. To visu iemācījās pilnā saulē.

    Man šķiet, ka drusciņ līdzīgi (jā, līdzīgi nevis tāpat) ir ticības naktī. Ticīgais iet tālāk tā, kā līdz šim - ārēji. Bet iekšā - nakts, nav gaismas, nevar sajūst Dieva klātbūtni. Cilvēks staigā pa taciņām, pa kurām staigāja pilnā saulē, Dieva žēlastības gaismā. Tagad viņam ir lielākie nopelni uz mūžīgo dzīvi, jo dzīvo no ticības, nevis no kādiem iepriecinājumiem. Kad nav citas gaismas, tad ticība vada cilvēku.

    Kā viņš var staigāt, ja neredz, nejūt, nav iepriecinājuma? Var, jo ir paklausīgs Dievam. Kādā veidā? Caur paklausību Baznīcai. Konkrēti? Savam priekšniekam, jo Dievs katram ticīgajam Baznīcā deva priekšnieku, kas ir tikai cilvēks, bet caur viņu Dievs vada tos, kurus mīl. Tāpēc jālūdzas bieži par saviem priekšniekiem (ganiem) Baznīcā: par Pāvestu, bīskapiem, priesteriem, priekšniekiem klosteros, lai viņi katru dienu ieklausītos Dievā un ietu pa svētuma ceļu. Svētākais gans vairāk palīdzēs aitām, nekā algādzis, kuram aitas nerūpētu.

Spēle "kaķis un pele"

    Nesen runāju ar kādu politiķi, kas teica, ka nezinot, kā atrisināt valsts galvēnas problēmas. Un lai tie, kas augšā, domā. Protāms tā bija tāda mazā saruna, un nav ne vainas, ka neatrada zelto līdzekli, kas palīdzētu.

    Ir tādas situācijas, kad varām pateikt, ka mēs esam kā peles slazdā, vai kaķa ķepās. Bezizejas situācijā. Un liekas, ka tagad vajadzēs samaksāt.

    Dzīvē cilvēks meklē palīdzību dažādās grupās (ģimene, klase), organizācijās, vai tā sauktajā valstī. Rodas jautājumi (šeit es nerakstu par kādiem traģiskiem jautājumiem, kad cilvēks zaudē cerību, iekrita smagos grēkos un negrib atbrīvoties) un rodas pārliecība, ka neviens apkārt, neviena organizācija un nezinu vēl kas, nepalīdzēs.

    Tie ir brīži, kuros cilvēkam jāpieņem lēmums saistīts ar to, ka vajag no kaut kā atteikties, piem. no brīva laika, no hobija, no datora, no draugiem, no kāda līdzšinēja pienākuma - jo nebūs laika un tā tālāk.

    Labi un nepieciešami ir būt vienmēr gatavam uz tādām situācijām, jo tad, kad tas notiks, būs pa vēlu meklēt dzīvē draugu tuvu vai tālu. Jo uz reiz ir vajadzīgi lēmumi un darbi. Jo tikai tad cilvēks ir patiesi atbildīgs, nevis tukšu galvu mēģina piepildīt ar tukšām domām. Tas viss nederēs, ja šis draugs, beigu beigās, nebūs Jēzus. Krustā sistais Jēzus Kristus, Dieva Dēls.

    Tikai tad dzīve nav spēle "kaķis un pele". Diemžēl, ļoti patiesa "spēle".

Lūgšana un labie darbi - katehēzes un dzīves pamats

    Šodien apmeklēju kopā ar vēl vienu tēvu kapucīnu bērnu svētdienas skolas jeb katehēzes stundu. Katehēte mūs laipni uzņēma un kad atnāca bērni, sākām ar lūgšanu. Man bija šis gods visvairāk runāt, bet sākumā katrs klātesošais pateica, kā saucas. Dažus skolēnus es jau redzēju klosterī svētajā Misē, citus vēl nē.

    Šodienas tēma bija par lūgšanu. Kad lūgties, ar kādām lūgšanām. Daži bērni pat pateica, ka viņiem jau kaut kāda mazā lūgšanas pieredze esot, piemēram vienu reizi nedēļā lūdzas ar vecmamiņu. Es pateicu, ka man ir tāda pati lūgšana no rīta un vakarā, kādu man iemācīja mana mīļā vecmamiņa. Protāms, tagad man ir vēl citas lūgšanas, bet pamats tika ielikts bērnībā. Es nezinu, kā es citādāk iemācītos lūgties vēlāk, ja ne vecmamiņas un vecāku piemērs un vadība.

    Otrais tēvs kapucīns saka, ka ir vēl citas lūgšanas, kuras var skaitīt katrā laikā. Tās ir ļoti īsas un arī ļoti sirsnīgas, piemēram: Dievs palīdz! Dīvs paleidz! Ak Dievs, apžēlojies par mums! Ak Dieva Māte, palīdzi man tajā... lietā! Svātais Ontūn! Kāds, kas dzīvoja sensenos laikos, pieminēja savā grāmatā, ka brāļi (mūki) Ēģiptē lūdzas bieži un skaita īsas lūgšanas. Jo tādā veidā, īsu laiku, ir spējīgi domāt tikai un vienīgi par Dievu un ieklausīties Viņā. Tad lūk, var lūgties piemēram pusstundu un skaitīt rožukroni, kaut gan bieži domas aizlido citur un cilvēks pēc brītiņa atgriežas atpakaļ būt nomodā pie Dieva. Un var skaitīt īsas lūgšanas, tādus saucienus, jo mūsu dvēsele ilgojas pēc dzīvā Dieva.

    Mēs arī runājām un jautājām, kā atšķirt cilvēku, kas lūdzas no cilvēka, kas nelūdzas? Liekas vienkārši, jo lūgšanas cilvēks ir arī vienmēr priecīgs. Šis prieks iet no Dieva. Bet tomēr ne visi, kas smējas ir lūdzēji. Jo ir tā sauktie optimisti pēc rakstura un šis optimisms ir saistīts ar raksturu, nevis ar lūgšanu un garīgo dzīvi. Kā tad atšķirt tādus optimistus (šeit piebildēšu, kā šī rakstura īpatnība ir laba un vajag to labi izmantot, nevis slikti, jo tā ir Dieva dāvana) no prieka pilniem lūdzējiem? Pēc augļiem! Pēc vinu darbiem! Cilvēkam, kas lūdzas, biežāk nāk darīt labus darbus un atteikties no sliktiem. Kāpēc? Jo viņš to grib darīt nevis pēc rakstura, bēt tapēc, ka satikās ar Dievu, Kas ir Mīlestība! Bieži vieni cilvēki apskauž optimistus un runā, ka viņi esot laimīgi. Nu nē! Varbūt kādam smieties ir laime un viņiem pietiek, bet kristiešiem nē. Un dažreiz arī kristieši ir skumjīgi, pat raud, jo redz grēku. Bet arī asarās lūdzas, lai labais Dievs apžēlotos un palīdzētu. Jo kristiešu prieks nav no šīs pasaules, bet no Dieva un nāk tāda cilvēka sirdī, kas ir paklausīgs Jēzum, lūdzas un dara labus darbus, kurus pats Dievs sagatavoja mums, lai mēs tos pildītu.

Nāves smaids, dzīves cerība

    Evaņģēlija fragmentā, kur Jēzus atrodas Olīvdārzā un lūdzas pirms savām ciešanām un nāves, ir arī parādīts, kā Jūdass Iskariots ar skūpstu nodod savu Mācītāju. Varbūt no tā ir jedziens nāves skūpsts, jo šī nodevība ir nāves personifikācija.

    Ļoti bieži nāve slēpjas aiz citas maskas un grūti to atpazīt, jo tāda maska ne tuvu nav līdzīga kādai bīstamai situācijai. Nāves auksts smaids.

    Divas reizes savā blogā rakstīju par problēmu, kas, man šķiet, ir maz zināma. Par "smadzeņu nāvi". Es par to uzzināju no katoliskās televizijas Trwam (poliski), bet pēdējās dienās daudzi bloggeri Polijā sāka par šo tēmu rakstīt gan ziņas, gan komentārus.

    Mani dārgie, "smadzeņu nāves" nav. Es negribu atkārtoties, jo par to jau rakstīju. "Smadzeņu nāves" nav. Pirmkārt tāpēc, ka to jedzienu pieņēma bez nekādiem pētījumiem, vai pierādījumiem. Otrkārt tāpēc, ka tik daudz cilvēku (piemēram viens dr. Talars Polijā "atdzīvināja" apm. 500 pacjentus), par kuriem jau runāja "mironis ar dzīvo sirdi", jo ārsti teica, ka ir "smadzeņu nāve". Treškārt tāpēc, ka ir daudz liecību, ka šie "miroņi" bieži labi zina, kas notiek apkārt un kad viens no tiem (Zahārijs Dunlops no ASV) dzirdēja, ka ārsti runāja ģimenei, lai gatavotu bēres, tad viņš gribēja viņus izmest pa logu ārā. Zahāriju izglāba radinieki mediķi, kuri ieraudzīja viņu drusciņ kustāmies. Kad atgūva pilno varu savā ķermenī, tad visu to pastāstīja. Prof. neirologs Alan Shewmon (ASV) arī liecina par apziņu cilvēkā un kā var viņu saukt par mirušo? Ceturtkārt tāpēc, ka organus nevar paņemt no mirušā, bet no dzīvā cilvēka! Var atrast arī tādas informācijas, ka Rietumos 1% pacjentu iet bojā ar mocekļa nāvi, jo viņus griež (bez pretsāpju zālēm, piemēram ar zāģi, lai paņemtu sirdi) dzīvus! Starp viņiem un mums nav nekādas būtiskas atšķirības izņemot to, ka viņi šobrīd nevalda pār savu ķermeni. Bet var viņus izārstēt, varbūt pat vairākumā. Piektkārt tāpēc, ka par apziņu ir atbildīga vieta, kas ir smadzeņu vidū. Bet par hormoniem, kad sieviete ir mātes cerībās, arī atbild smadzeņu daļa (kā saucās latviski, es nezinu). Kad turēja kādu sievieti (ar "smadzeņu nāvi") stāvoklī pieslēgto pie aparatūras daudzus mēnešus un šī sieviete dzemdēja veselo bērnu, tad ko, mirušie var dzemdēt? Taču smadzeņu daļa kontrolēja un "veidoja" šo stāvokli.

    Tik daudz mocekļu: nogalinātie bērni abortos, nogalinātie slimie un vecie eitanāzijā, nogalinātie orgānu "devēji". Viņu nāve kliedz no zemes uz Dievu. Tikai Dieva žēlsirdība var cilvēcei palīdzēt. Lūgsimies un runāsim par to, jo tāda situācija atņem slimiem cilvēka tiesības un cieņu, un pilsoņa tiesības meklēt aizsardzību valstī. Bet taču cilvēks ir cilvēks vienmēr neatkarīgi no tā, vai var, vai nevar par to runāt. Bet ārstiem ir pienākums ārstēt cilvēku līdz dabiskai nāvei.

Laiks un cerība

    Apmēram pirms gada lasīju tekstu, kurā autors (Kiko Arguello) rakstīja par dažādām religijām. Es maz atcēros, bet zinu, ka Kiko pievērsa uzmanību laika nozīmei - kā tas ir Romas katoļu Baznīcā (varbūt arī visā kristietībā) un kā tas ir citās reliģijās.

    Es ceru, ka tie, kuri labāk to zina, uzrakstīs komentāru. Visdažādākās reliģijās ir aprakstīti, piemēram, cilvēces sākumi un cik bija skaisti un labi. Pēc tam notika kaut kas slikts un... visi dzīvo tadā nelaimīgā pasaulē. Cilvēks caur ticību grib atkal atpakaļ atgūt zaudēto laimi. Viņš tic, ka tad, kad izpildīs visus priekšrakstus, tiks atjaunots, attīrīts un dzīvos šajā paradīzē, kura sen tika pazaudēta.

    Ar mūsu ticību ir pavisam citādāk. Mēs ticām, ka neatgūsim zaudēto paradīzi un nedzīvosim, kā Adams un Ieva. Mēs ticām, ka Dievs mums ir sagatavoijs kaut ko brīnišķīgo, tik brīnišķīgo, ka ausis nedzirdēja, acis neredzēja un neiegāja prātā. To visu, kas bija, atzīstam par zaudēto uz neatgriešanos. Jo tādi ir Dieva plāni. Dievs mūs radīja un nejautāja, vai mēs gribām dzīvot? Tomēr pestīšanu Viņš vēlas dot katram. Tāpēc visu mūsu dzīvi šeit virs zemes Dievs katram jautā: Vai tu Mani mīli? Vai tu pieņem Manu mīlestību, ar kuru Es tevi iemīlēju pirms pasaules radīšanas? Vai tu pieņem no Manām rokām pestīšanu un mūžīgo dzīvošanu pie Manis, Manā Dievīšķajā dzīvē?

    Šeit ir arī redzama mūsu brīvība un nevienu nevajāsim, ja viņš negribēs ieiet Debesu Valstībā. Tomēr mēģināsim viņam sludināt labo vēsti par pestīšanu, par Jēzu Kristu. Daudzi par to sludināšanu atdeva savu dzīvi, zaudēja veselību, sēdēja cietumā, tika atmesti savā sabiedrībā, bet nezaudēja cerību, jo gaida šo brīdi, kad satiksies ar Jēzu un būs kopā ar Viņu vienmēr. Un tāpēc arī piedod saviem ienaidniekiem, kuri skatās atpakaļ, grib atgūt paradīzi, bet dzīves gadu gaitā zaudē cerību. Savā izmisumā nezina, ka vajag skatīties uz priekšu. Tāpēc tik ļoti ir vajadzīgi misjonāri un misjonāres katrā vietā.

    Lūgsimies par kristiešiem, kuri tiek vajāti visā pasaulē, kuriem ir nāves sodi. Lūgsimies par Asiju Bibiju (Asia Bibi) Pakistānā, katoli, piecu bērnu māti, kura sež cietumā ar nāves sodu jau neatcēros cik mēnešu vai gadu. Viņa stāstīja par Jēzu Kristu savām koleģēm, bet tās viņu apsūdzēja par zaimošanu pret Mahometu. Lūgsimies par visiem, gan par vajātājiem, gan par viņu upuriem, jo Debesu Valstība ir viena, pavisam neatkarīga no cilvēka spēka, gribas, prāta, varas. Kas tev ir Jēzus Kristus?

Restorāns, Anglija, Jāņi

    Šodien man nāca evaņģēlizēt... restorānā. Precīzi jāsaka: man bija saruna, garīga saruna, kuru varētu saukt par katehēzi. Mēs runājām par laulības sakramentu, kuram vīrietim un sievietei vajag gatavoties jau tagad, šajos mēnešos. Kaut gan ceremonija ir plānota uz nākamo gadu, tomēr nedrīkst domāt, ka var sagatavoties pirms pašam rituālam. Es ceru, ka laulības sakramentam sagatavošanas kursi ir visā pasaulē. Galvenais noslēpums ir tajā, ka Dievs apdāvina vīrieti un sievieti ar vienotības un auglības dāvanu un tajā, ka cilvēks pats, savas būtības dziļumos, jau tagad mācās garīgi piedzīvot laulības pienākumus, kuri visi padevas vienam mērķim: svētumam. Jo katra sakramenta mērķis ir svētdarīt cilvēku. Ar citiem vārdiem, kā kāds skaisti definēja sakramentu: Tā ir Dieva klātbūtne virs zemes. Lūk, laulības sakramentu nevar saprast bez personīga kontakta ar dzīvo Dievu, bez lūgšanas, bez svētās Mises visās svētdienās un citos lielos svētkos, bez labiem darbiem, bez grēksūdzes, bez svētās Komūnijas... Skatieties, tie ir sakramenti, Dieva klātbūtne un darbība virs zemes, mūsu dzīvē! Un tas var notikt tavā dzīvē, bet ļoti specifiski laulībā, kur vīrietis un sieviete, kā vīrs un sieva ir viena miesa.

    Sakraments, arī laulības sakraments, nav viens brīdis tikai. Tas ir ceļa sākums. Cilvēks, bet laulībā vīrs un sieva, iet kopā. Tāpēc nepieciešami ir divi elementi, kuru nozīmi ceļa sākumā nevar saprast un redzēt. Pirmais: būt kopā ar Dievu. Ne tikai individuālā lūgšanā. Lūdzieties katru dienu arī kopā, sevišķi pirms sarunas. Tas ir šis otrais elements. Saruna uz vienalga kādu tēmu. Tēma atradīsies. Bet lai būtu saruna. Klusas dienas tādā nozīmē ir slikta lieta, jo tūlīt parādīsies domas: es varu dzīvot bez sievas/vīra. vai: es neesmu vajadzīgs/vajadzīga sievai/vīram. Tāpēc vajag runāt, lai mēs paši ar Dieva palīdzību un svētību veidotu savu laulāto dzīvi, nevis lai to darītu kādas bezjēdzīgas domas.

    Viena no tēmām ir arī šķīstība pirms laulībām. Ja laulības sakramentā vīrs un sieva apdāvina viens otru ar sevi, tad jārūpējas, lai šī dāvana vienmēr būtu visskaistāka un svēta.

    Mēs runājām arī par latviešiem Anglijā, kuri vairākumā negrib būt tuvu pie Dieva un Baznīcā. Viens priesteris no Latvijas šajā gadā mēģināja atrast šos latviešus, bet tā ir liela problēma - dzīve bez Dieva. Kaut gan latvieši prot organizēties un vienu reizi gadā satiekas kādā vietā, lai "svinētu" Jāņus. Ko tur dara, ļaujiet man neko nepateikt... 

    Vai ir iespēja Jāņos, vai citā laikā satikties tiem, kuri tur, tālu no mājas, gribētu piedalīties kādās mazās rekolēkcijās latviski, kopā ar priesteri. Bet kur priesteris, tur darbojas Jēzus un ir svētā Mise un grēkusūdze, un atrast atbildes un sāpīgiem jautājumiem, kuri ikdienišķajā dzīvē svešā vidē rodas un paliek bez atbildēm. Vajadzētu kaut ko jau tagad sākt domāt, runāt un meklēt sevi Anglijā. Protāms, darbs, nav laika, ģimenes, bērni. Bet, klausies, kad tu to visu darīsi: kad nebūs darba? kad būsi pats? Visbiežāk šķēršļi rodas... mūsu galvās. Bet arī tur atrodas labo domu avots :)

    Kopā ar Dievu - katru soli!

Vai valsts ved cilvēkus uz pestīšanu?

    Šobrīd, kad sāku lasīt šo ziņu, vēlos pateikt, ka lapu skatījumu šajā blogā jau ir 705! Par to, ka Jūs lasāt šos tekstus, es Jums pateicos. Līdz šim izdevās rakstīt katru dienu un katru dienu esat Jūs, kas lasāt:) Aicinu attīstīt šo piedzīvojumu caur saviem komentāriem. Lai to darītu, vajadzīgs ir savs bloga profils, bet tā taisīšana ir vieglāka nekā visvieglāka zupa. Tas nenozīmē, ka uz reiz vajadzēs kaut ko rakstīt. Nē, bet varēs rakstīt savus komentārus manā blogā.

    Nu bet tagad par šo valsti. Lai atbildētu uz šo jautājumu sākumā pietiek paskatīties apkārt un ieraudzīt daudzas lietas, kas atrodas apkārt. To visu taču radīja Dievs! Un arī Baznīcu dibināja Viņš! Tas viss mums palīdz tuvoties savam Radītājam un Pestītājam, ja... Nu jā. Ja cilvēks nepieņems Dieva vietā kādu radību, piemēram otro cilvēku, vai grupu, vai organizāciju par savu jaunu "dievu", elku.

    Nesen runāju ar kādu kundzi, kura (kā vienīga draudzē) konkrēti rūpējas par baznīcas ēku un apkārtni. -Bērni un jaunieši neiet uz baznīcu. Pieaugušie? Arī nē. Veciem cilvēkiem nav spēka, bet... Lūk tad šeit ir šis bet... Ko nozīmē šis bet? ...bet kad valsts organizē pensjonāra dienu, tad visvecākie cēlās augšā un nāk. Klibo, bet nāk. Kundze, kas bija gulošā, skrēja. Kundze ar slimo mugurkaulu, brauca ar divriteni "uz galvu, uz kaklu", lai tikai paspētu. Ar šo augšāmcelšanos ir ļoti interesanti, jo cilvēks cēlas augšā, kas jau ir brīnums, bet kad brauc uz pasākumu, brauc tā, lai neskatītos uz baznīcu, lai neparkrustītos, lai neredzētu, kā veca kundze pie baznīcas grāb lapas, vai taisa citus darbus. Ļoti specifiskās augšāmcelšanās... Cilvēki dzīvo no viena pasākuma līdz otram. Vai šie pasākumi ir vajadzīgi? Varbūt. Vai ir derīgi? -Kādā nozīmē? Vai cilvēki kļūst labākie? Kā es jau uzrakstīju augšā: es šaubos... Jo šie pasākumi netikai uz baznīcu neved, bet arī stiprina tādu darbību: celties augšā tā, lai neredzētu baznīcu, ne krustu, un katrai domai par Dievu sūtīt iepriekš ziņu: negribu! Lai tie, kuriem ir smaga domāšana, saprastu: ar citiem vārdiem paņemt amuru un sist savu sirdsapziņu, lai tā nevarētu pat skaņu no sevis "izelpot".

    Varbūt kāds atnāks šeit un pateiks: Ja nebūtu šie pasākumi, šie cilvēki jau sen nomirtu! Tik tiešam? Varbūt viņiem būtu laiks ģimenei? Viņiem nav ģimeņu! Tad kur ir viņu ģimenes? Nu bet labi, nemocīsim pensjonārus :) Bet ja nebūtu pasākumu, kuriem ir tik liels spēks, ka slimie cēlas augšā. Varbūt viņi nomirtu? Jo zaudētu darbu? Interesanti, kas to visu tā organizē, ka vienai  komandai jāspēlē, bet otrai komandai jācēlas augšā? Kā tas viss beidzas? Tāpat! Jo viens spēlē (dažreiz varbūt orķestre?), bet šis otrais, no otrās komandas jau celties augšā nevar... Vieglās smiltis... Nu nē, trīs tonnas. Un kur tur cerība?

    Pirms pāris dienām teica Pāvests Francisks (kas šodien Romā, svētās Mises laikā, beatificēja Pāvestu Pāvilu VI), kā pasaules cerība ir kāds optimisms, labsajuta. Bet kristiešiem cerība ir gaidīšana uz Personu, kuru mīl, gaidīšana uz Jēzu Kristu, ar kuru ticīgais cilvēks pilnīgi satiksies mūžībā. Un tad vienmēr būsim ar Kristu!!! Un tad vienmēr būsim ar Kristu!!! Un tad vienmēr būsim ar Kristu!!! - tā kopā ar Francisku visi tukstoši cilvēku sv. Pētera laukumā Vatikanā atkārtoja trīs reizes kā zīme tam, ka tic uz mūžīgo dzīvi Jēzū Kristū.

    Ar tukšu barību uz Debesu Valstību netiks. Vajag iziet, lai nepaliktu slazdā. Grēki sāp. -Ej pie grēkusūdzes. Vientulība. -Ej uz sv. Misi. Bailes no nāves. -Skaiti rožukroni. Izmisums. -Piepildi savu dzīvi ar labiem darbiem. Un stāsti par visu, ar saviem vārdiem, Jēzum Kristum. Viņš ir visvarenais Dievs. Turies pie Viņa, jo Viņš ir mūžīgas dzīves Durvis.

Pāvesta Pāvila VI beatifikācija
    19. oktobrī Romā notiks pāvesta Pāvila VI betifikācija. Uz reiz atgādināšu, ka pēdējos gados bija vēl Jāņa Pāvila II beatifikācija un pēc tam Jāņa XXIII un Jāņa Pāvila II kanonizācija. Pāvils VI tiks pasludināts par svētīgo svinīgas ceremonijas laikā ap 11:30 (Latvijas laikā).
    Pāvils VI valdīja Baznīcā 1963.-1978. gada. Viņš turpināja svētā Jāņa XXIII iesākto II Vatikana Koncilu, kura sagatavošanā arī Pāvestam Jānim XXIII palīdzēja. Nākamos gados jaunais mūsdienu Pēteris turpināja un ieveda dzīvē II Vatikana Koncila mācību.
    Laiki, kuros viņam nāca kalpot Baznīcai kā Pāvests, bija ļoti sarežģīti. Jo daudzi atmeta Baznīcas mācību un gribēja, lai ticība kļuva par privāto lietu, lai liturģija notika tikai baznīcas ēkās, lai Baznīca atmeta Dieva baušļus un mācīto morālitāti. Skumīgas sēkas un posts palika līdz šim daudzās valstīs - cilvēki neiet pie grēkusūdzes, bet visi pieņem sv. Komūniju, nav paaicinājumu uz priesterību un klosterdzīvi, sabiedrība ir bezspēcīga izdomāto ideoloģiju uzbrukuma situācijā.
    Tādos laikos Pāvils VI pārdomāja katru jauno problēmu, ar kuru satikas cilvēks un rādīja skaidro ceļu, pa kuru jāiet. Ļoti aktuāla ir piemēram viņa mācība par ģimeni, kuru vienmēr aizstāvēja - gan nepiedzimušos bērnus, gan vīra un sievas mīlestību, kas savā prokreācijas un fiziskas vienotības aspektā ir atļauta tikai laulībā un vienmēr atvērta uz jauno dzīvi. Par tādu skaidro un tīro mācīšanu cieta no daudziem verbāliem uzbrukumiem.
    Pāvils VI kļuva par svētceļnieku. Jau 1964. gadā apmeklēja kā pirmais pāvests (pēc sv. Pētera) Svēto Zemi, bet nākamos gados citas valstis, piem. Irānu, Pakistānu, Indijas, Austrāliju, Ugandu, ASV, Franciju, Kolumbiju un protāms Itāliju.
    Attīstīja ekumeniskos kontaktus ar anglikāniem un pareizticīgiem.
    Nomira 6. augustā 1978. gadā.
    Daži mēneši pēc nāves viņa dzimta diecēze ziemeļitālijā sāka vākt dokumentus ar domu par nākošo beatifikāciju.
    Pirms padsmit gadiem viņa aibildniecības dēļ smagi slims nepiedzimušais bērns, pēc 10 nedēļu ilgām lūgšanām ģimenē un draudzē, atgūva pilno veselību. Ārsti nevarēja šo svētīgo gadījumu izskaidrot ar medīcinas zinātni. Šo brīnumu arī pētīja Baznīcas teologi un tika pieņemts kā zīme no Dieva, ka var beatificēt Pāvilu VI. Tas ir ļoti nozīmīgi, jo taču Pāvilam VI ļoti pie sirds bija ģimeņu lietas. Beatifikācijas datums arī ir ar to saistīts, jo tā ir diena, kurā beidzas Bīskapu Sīnods par Ģimeni. Taču arī Pāvils VI dibināja bīskapu sīnodu.
    Tad svētdien 19. oktobrī 2014. gada, pēcpusdienās, varēsim jau lūgties: svētīgais Pāvils VI, lūdzies par mums!

Muļķis, neskaidro ticējumu piekritējs, vai to propagators

    Vakar vakarā uzrakstīju otro ziņu, lai šodien jau nerakstītu, jo diena "piepildīta", bet... katrai dienai ir savs tēmatiņš.

    Šodien jau otro vakaru  strādāju pie lapām baznīcas priekšā. Brīnišķīgs darbs svaigā gaisā, minusos, bet ne par to rakstīšu. Ieraudzīju cilvēku, kas fotogrāfēja baznīcu. Un pēc brītiņa dzirdu: Dievs palīdz! --Paldies! atbildēju. -Kur ir jūsu palīgi? -Jūs esat! atbildēju, un es ceru, ka jūs, kas ticāt, ka šie koki ir "dievīšķi", atnācāt arī parūpēties par "dievišķām" lapām.

    Es nestāstīšu visu sarunu, ar cilvēku, kam pat galvā nepastāv otram palīdzēt, vai attaisnoties, ka šobrīd nevar, bet varbūt citreiz palīdzēs. Nē. Es arī to negaidīju, jo īstenībā prāvests ir jauns, vai nē, un stiprs, lai strādā:) Kad šīs cilvēks sāka stāstīt savu stāstu par "Dabu", un ka jut "vibrācijas" un tā tālāk, tad es devu viņam labo padomu, ka varbūt vajadzētu dzert citas zāles?

    Beigu beigās, kad viņš gribēja turpināt savu stāstu, no kura bija skaidrs, ka viņam nerūp otrais cilvēks, es pajautāju viņam: Kas ir svarīgāks: cilvēks, vai visas lietas apkārt? Es jautāju trīs reizes un vienmēr viņš mainīja tēmu. Beigu beigās, negribēdams un ar "izspiestu" smaidu atbildēja: Es esmu tikai puteklis šajā pasaulē...

    Paskātieties uz virsrakstu. Ko jūs domājat? par pirmo variantu nestāstīšu, jo ja kādam ir prāts galvā, sapratīs. Otrais variants: ir tā sauktais New Age, kurā, ja labi saprotu, var ielikt gandrīz visus ticējumus. Vai tas dos patiesību? Šaubos, jo Jēzus ir Patiesība, un Viņš nav nekāds "elements starp elementiem".

    Trešais variants, varbūt pārāk fantastiskais. Jau 1970. gados no Padomju Savienības (ne tikai protāms) braukāja jaunie cilvēki uz Indijām. Tur viņiem bija sarunas ar Padomju Savienības konsulāta pārstāviem. Tie, kuri piekrita līdzdarboties, tika sūtīti uz vietām, kurās mācījās kādas tehnikas, vai ticēšanas un tām līdzīgas lietas. Pēc tam brauca atpakaļ, arī uz Latviju un šeiti bija spiesti (tā es to saprotu) popularizēt to visu. No kurienes to zinu? Var atrast par to internetā, vismaz poļu valodā. Tās ir kādas klostermāsas liecības. Viņa kā medmāsa daudzus gadus dzīvoja Indijās, strādāja un pat pabeidza universitāti ar first class diplomu. Visi viņu uzskatīja par "savējo", tāpēc neslēpja neko. Saucas Mihaēla Pavlika (Michaela Pawlik). Tika realizēti plāni pārnest uz citām valstīm, arī uz Padomju Savienību, vietējo ticību elementus, lai uz šī pamata kontrolētu savus pilsoņus. Vai kāds domā, ka nav iespējams? Ja kādā sektā guru ir uzskatīts par dievu, viņa sviedri ir "dievišķi", ūdens pēc kāju mazgāšanas nes īpašu "svētību", kā citēja kāda bijuša New Age piekrītēja liecību Roberts Tekielis (Robert Tekieli), tad var kontrolēt un gandrīz visu darīt ar cilvēku grupām?

    Es ceru, ka šis trešais variants ir ļoti tālu no mums, bet vajag zināt.

    Es ceru, ka tas viss, kas augšā, palīdzēs sevišķi vecākiem, kuri taču mīl savus bērnus un grib pasargāt viņus no sliktām lietām.

  *  *  *

    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās (piem. 11.oktobrī).

Tālu no mājas, tuvu baznīcai

    Pirms pāris nedēļām es rakstīju, ka strādāju Francijā. Dzīvoju laukos un katru svētdienu gāju kājām uz pilsētiņu, kur atrodas baznīca, lai piedalītos svētajā Misē. Kad strādāju Čehijā, arī pirmo lietu, ko meklēju, bija baznīca. Kaut gan ne visiem tas patika, ka tur bija lasījumi čehu un vācu valodā un ruņāja (mani koleģi): Es neiešu, jo nesaprotu, tomēr man tas netraucēja. Jo uz svēto Misi jāiet, lai satiktos ar Jēzu, nevis lai saprastu katru vārdu. Normāli dzīvē satiekamies ar cilvēkiem (bieži vai rēti), kuri runā citās valodās un varam saprasties. Vēl vairāk varam saprasties ar Jēzu, kas ne tikai runā mūsu valodā, bet arī runā tā, ka mēs esam spējīgi to pieņemt.

    Tad pirmā lieta, kas jādara, ir atrast Romas katoļu baznīcu, draudzi, priesteri. Otrā lieta ir... jā jā, es nejokoju, pēc kāda īsa laika mēģināt jautāt prāvestam, kā es (vai mēs - ģimene) varu kalpot baznīcā un draudzē? Ir protāms vajadzīgs kāds laiks, lai būtu uzticība un lai uzticētu kādu pienākumu draudzē. Es zinu, ka cilvēks varētu domāt: Vai es esmu vajadzīgs? Priesteris pats tiks gala ar visu. Sv. Mise un viss. Bet Baznīca un draudze tā nav vienīgi Euharistija. Kā Baznīca ir kopienu kopiena (vai: ģimeņu ģimene), tāpat arī ir draudzē. Notiek kādas tikšanās, pasākumi, rekolēkcijas, attīstās lūgšanas grupiņas, vajag mazgāt baznīcas grīdu, taisīt nelielus remontus. Katrs var palīdzēt. Es piemēram nolēmu šo pēdējo laika marginesu, kas man varbūt ir katru dienu, veltīt blogam (labāk pateikt: jums, kas lasāt blogu). Tāpēc tādā veidā, es ceru, ka sūtīšu Evaņģēlija iepriecinājuma vārdus cilvēkiem, kas tuvu, bet sevišķi tiem, kas tālu. Bet šodien biju arī pie slimās, bet vakarpusē vajadzēja grābt lapas. Darba ir ļoti daudz, jo ir milzīgi daudz veco koku. Arī tādos darbos var pievienoties draudzei, tas nav tikai priesteru privilēģijs :) Es atcēros, ka kādā apkārtnē bija vētra un lietus. Kad tas viss beidzās, pie baznīcas durvīm palika zeme un smiltis. Priesteris to sāka tīrīt un strādāja kādas divas stundas. Draudzes locekļi, kuri gāja garām vai brauca ar divriteniem, komentēja priestera darbu. Viens pat teica, lai nestrādātu, vai nav citu, kas to darītu? Priesteris ar smaidu darīja savu darbu līdz galam.

    Katram cilvēkam ir savs raksturs, bet tas netraucē pievienoties kalpošanā draudzē (piemēram Viļakā sākās ļoti skaisti un svētīgi Alfa kursi un tājos piedalās cilvēki no divām draudzēm). Bet draudzē cilvēks var saņemt kaut ko tādu, ko nevar saņemt nekur citur (es tagad nerunāju par sakramentiem). Ko tādu? Tas ir harizmats - dāvana no Dieva. Dievs dod konkrētam cilvēkam Baznīcā tādu dāvanu, tādas žēlastības, lai viņš varētu kalpot kopienā (kalpot nenozīmē strādāt, kaut gan ir ļoti daudz darba:).

    Aicinu jūs ar sirdi un prātu ieiet savās draudzēs. Atrast un pievienoties - vai Īrijā, vai Anglijā, Vācijā, vai citur.

  *  *  *

    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās (piem. 11.oktobrī).

Tev nekad miera nebūs, ja ticēsi tādām lietām.

    Kā nerakstīt par tādām lietām, ja nāk sieviete un runā, ka tic tam, kas zīlē un pravieto par laiku, piemēram kāda būs ziema? Ar vislielāko cieņu un pazemību, cik tikai manī tās ir, es lūdzu, lai katrs, kas tic tādām lietām, atgrieztos pie Dieva, pie patiesa Dieva. Jo tikai Viņš visu zina, Viņš vienkārši ir Kungs, visvarenais Dievs. Bet nākotnes tādā nozīmē, ka var uzzināt, ka viss ir saplānots kā mehanismā, kur nekas nevar mainīties, un ka ir iespēja tur paskatīties un uzzināt, tādas nākotnes nav! Par tādu "nakotni" var runāt tikai melus! Vēlreiz saku: tādas nākotnes nav, nepastāv. Visa nākotne ir Dievā, Dievs to veido, Viņš to dara tagad! Vienotība ar Viņu - tā ir mūsu tagadne, nākotne un viss. Tas, kas zīlē, vai dara līdzīgas lietas, neieies Debesu Valstībā. Ārpus (Debesu Valstības) paliks suņi, burvji un netikļi, slepkavas un elku pielūdzēji un ikviens, kas mīl melus un ir melīgs (svētā Jāņa Atklāsmes grāmata, 22, 15).

    Kad svētais Pāvils iegāja kādā pilsētā, kur "strādāja" zīlniece, izmeta no viņas zīlēšanas garu. Jo kur notiek tādas lietas, tur darbojas gari, nevis kādi spēki vai cilvēka spējas, vai sevišķas gudrības. Un šie gari ienīst Dievu. Tāpēc Apustulis Pāvils ar varu, kuru saņēma no Jēzus, tas nozīmē no Dieva, izmeta šo ļauno garu un atbrīvoja sievieti no šīs verdzības. Jā, jā, tur, kur notiek maģija, nekādas brīvības nav, tikai verdzība un izmisums, un bailes. No tā tikai Jēzus atbrīvo. Vai tu, brāli un māsa, esi jau tik paverdzināts, ka pat neesi spējīgs padomāt, ka Jēzus tevi atbrīvos? Es ticu netikai, ka tu tā padomāsi, bet vēl vairāk, ka tu skriesi pie Jēzus un atdosi Viņam visu, sevišķi sevi pašu. Kad Pāvils izmeta šo ļauno garu, tad vinu apsūdzēja, jo sieviete jau negrēkoja un nemeloja cilvēkiem, ka esot zinājusi nākotni (tikai Dievs, mani dārgie, zina visu, neviens cits. Pat visgudrākais cilvēks, vai ļaunais gars ar lielo inteliģenci, nezina, kas notiks pat pēc sekundes), bet par šo "darbu" zīlnieces šefam bija ieņemumi.

    Tad mēs skaidri redzam, ka katrs, kas ir saistījes ar maģiju, zaudē Dieva žēlastību, dzīvo melos, zaudē naudu, dzīvo nebrīvē, pieņem par patiesību visu to, ko kāds viņam pateiks, ieiet kontaktā un dialogā ar ļauniem gariem. Efekti: aptumšots prāts, iznīcinātas emocijas, nevar pieņemt nekādu lēmumu dzīvē, tukšums kabatā un sirdī, smagie grēki, bailes un tā tālāk. Vai ne labāk ir to visu atmest? Un pieņemt Jēzu par savu Kungu un Pestītāju, iemācīties lūgties, runāt ar Jēzu, būt kopā ar Viņu vislielākā draudzībā?

    Vai tu zini, ka šīs cilveks, kas tev zīlē par laiku, rakstā, ka ir Daba (tu saproti?), ka egles, ka koki ir dievišķi? Vai tu arī gribi ieiet tādā kaktiņā? Varbūt tev arī mājās uz plaukta ir tādi ziloņi, kurus tu nevari izmest, jo būs nelaime? Laiks atbrīvoties no tā visa. Jāatdod tas viss Jēzum. Un būs labi. Protāms, nebūs viegli, bet Jēzū Kristū, tikai Viņā, cilvēks ir laimīgs un tikai Viņš ir mūsu nākotne. Lūdzu, pieņem Jēzu!

    Tas, Kas sēdēja tronī, teica: "Redzi, Es visu daru jaunu. [...] Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam dzert bez maksas no dzīvā ūdens avota. Kas uzvar, tas manto šo visu, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs mans dēls. Bet bailīgajiem un neticīgajiem, negantniekiem, slapkavām un netikļiem, burvjiem un elku pielūdzējiem, un visiem meļiem būs daļa degošā uguns un sēra ezerā, kas ir otrā nāve".

 *  *  *

    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās.

Nepiedošana un dieviņš

    Jau pirms divām stundām plānoju sākt rakstīt šo ziņu, bet... kāds atnāca, lai parunātu par bērēm. Pēc tam nākamie cilvēki pie sakramentiem, jo vecums, slimības, tālu no baznīcas dzīvo, bet šodien bija transports. Ļoti labi.

    Kāda kundze lūdzās tā: Ak lai dieviņš man palīdz! (es drusciņ saīsināju šo lūgšanu) Ko es gribu no šīs lūgšanas? Vai ir slikti lūgties? Tikai vajadzētu "d" uz "D" mainīt un viss būs labi. Nu nē. Jo pirmkārt nav nekāda dieviņa, bet ir Dievs. Otrkārt tā nav lūgšana, jo cilvēks runā pats uz sevi. Treškārt šī kundze gaida, ka izpildīsies tikai viņas griba, tikai viņas plāni (vienalga kādi tie būtu) un lai viņai visā veicas (es saīsināju, bet par to bija runā šajā "lūgšanā"). Tas nozīmē, ka tā nebija pavisam nekāda lūgšana.

    Lūgšanā nepieciešami ir stāvēt Dieva priekšā vislielākā pazemībā vai baznīcā, vai mājās, vai citur. Jo lūgšana ir dialogs starp personām, komunikācijas līdzeklis starp personām. Bet vajag vienmēr ņemt vērā proporcijas: Kas ir Dievs un kas esmu es? Jau lūgšanas sākumā, īstenībā pirms lūgšanas padoties pilnīgi Dieva gribai, tikai to meklēt, gribēt pildīt, viss mīlestībā, kuras avots ir Dievs. Dievs ir Tas, Kas vēlas mums kaut ko ļoti labo dot. Cilvēks ir tas, kas lūdz Dievu, vai pielūdz, vai pateicās, vai lūdz piedošanu. Lūgšana ir Personas un personas tikšanās mīlestībā, atbilstošās proporcijās.

    Nepareiza lūgšana ir kā miglas aizkārs starp cilvēku un Dievu, un par to ir runā Jaunajā Derībā: jūs lūdzaties, bet nesaņēmat, jo jūs slikti lūdzaties. Lūgsanas noslēpums nav runāšanā, vai skaļā runāšanā un pavisam nevajag daudzus vārdus. Jēzus mūs mācā, ka vajag meklēt Debesu Valstību, bet pats Dievs visu mums dos. Protāms visa sākums ir lūgšana. Tas ir Dievs, Kas runā. Mēs klusumā ieklausāmies Viņa vārdos un pieņemam Viņa gribu.

    Nepareiza lūgšana nekad nepalīdzēs cilvēkam vienā no visgrūtākajām problēmām, ar kurām katram cilvēkam nāk sastapties: piedošanā. Piedot ir grūti. Kāpēc? Jo piedošana ierobežo mūsu pašmīlību, egoismu, lepnību. Piedošana ir viens no galvenājiem grēku pretiniekiem. Ja tu gribi atbrīvoties no grēkiem - piedod! Ja tu negribi būt iemestam ellē - piedod! Ja tu gribi ieiet Debesu Valstībā - piedod! Tur katram uz durvīm būs uzrakstīts, ko piedeva. Kad cilvēks otram piedod, var iet pie grēkusūdzes un tur Dievs viņam visu piedod. Bez piedošanas nekā nav, tikai izmisums. Nepiedošana ir kā liels caurums mūsu garīgās dzīves maisā, vis iztecēs. Paliks tukšums. Vai tukšumam nav vārda? Diemžēl, ir. Lūk, kā svētie Raksti nosauc šo tukšumu: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana dievekļiem, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, nesaticība, šķelšanās, skaudība, dzeršana, pļēgurošana un tām līdzīgas lietas... Tie, kas tādas lietas dara, Dieva Valstību neiemantos.

    Pretēji, ja cilvēks piedod saviem ienaidniekiem un vienmēr ir gatavs piedot, tad viņā attīstās garīgā dzīve. Par to liecina Gara augļi: mīlestība, prieks, miers pateicība, laipnība, labvēlība, uzticība, lēnprātība, savaldība.

    Jūs redzāt atšķīrību? Ir milzīga! Kā atšķiras cilvēks, kas piedod, no tā, kas nepiedod? Viss noslēpums ir Jēzus Kristus Krustā. Tas, kas pieņem krustu, piedod, jo Dievs vairāk viņam piedeva. Tas, kas nepieņem krustu, dara to viena iemesla dēļ: domā, ka pats ir kungs un valdnieks un ka viņam nevajag nekādas žēlastības, vai piedošanas. Un vēl bieži runā: Visas pasaules nelaimes - tā ir Dieva vaina! Šis ceļš ved cilvēku uz mūžīgo pazušanu mokās ellē. Bet tie, kas pieder Kristum Jēzum, miesu ir piesituši krustā reizē ar kārībām un iegribām. Citāti no šodienas pirmā lasījuma (Gal 5).

*  *  *

    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās.

Bīskapu sinods par ģimeni

    Romā notiek Romas Katoliskās Baznīcas sinods par ģimeni. Diskusiju laikā tiek atklāts, cik daudz problēmu skar ģimenei. Ļoti bieži parādās, ka šīs problēmas nav no ģimenes, bet kā teica pirms pāris gadiem Pāvests Benedikts XVI, tā ir ļoti precīzi saplānots uzbrukums pret ģimeni, pret Baznīcu. Apkārt ir lielā grēku reklāma. Pirms vairākiem mēnešiem uz Viļakas novadu atbrauca no Rīgas kāda kundze un propaģēja gendera ideoloģiju. Tas nozīmē gribēja ietekmēt pirmsskolu audzinātājas, lai tās audzinātu bērnus pret dabu - zēnus kā meitenes, meitenes kā zēnus. Protāms viņai par to maksā, bet nauda, es saprotu, ir no visu cilvēku nodokļiem. Un lūk propaģē grēku!

    Katoļu radio (Radio Maryja) es dzirdēju, ka augstskolās sāk mācīt genderu, tas nozīmē, ka visur tagad runās un rakstīs, un brīvi propaģēs genderu. Konkrēti cilvēki grib, lai citi iegrimtu grēkos pret sevi, pret savu dabu, lai sevi ievainotu, lai būtu līdz nāvei nelaimīgi, lai taisītu pašnāvību, kā kāda sieviete Belģijā, kura ieticēja ideoloģijai un pēc operācijas, kad saprata, ka viņa nav nekāds vīrietis, uztaisīja pašnāvību. Kāpēc sevi tā ievainot, ka pat nevar ar to dzīvot?! Kāpēc to reklamēt?

    Cilvēki aizmirsa par grēku... Cik maz cilvēku ļoti nopietni strādā ar sevi. Bet cik daudz tic viltus skolotājiem.

    Zini, tu vari kļūt laimīgs, uz reiz, ja tu ticēsi uz Jēzu Kristu. Bet uz reiz nenozīmē, ka būs viegli. Jo garīgajā dzīvē, tavas dvēseles dzīvē ir gan labas lietas - no Dieva (tās saucas žēlastības - dāvanas bez maksas), gan sliktas lietas, tikai divas sliktas lietas. Ko darīt ar labām lietām? -Pieņemt, mēģināt iebūvēt savās domās, vārdos un darbos, un tu nesīsi augļus, redzēsi labus augļus savā dzīvē. Daudz augļu - laimīga dzīve. Ko darīt ar sliktām lietām? Aha, sākumā kas tās ir? Lūk: grēks un vājības. Ko darīt ar grēku, grēkiem? Ne gaidīt uz neko, bet visātrāk nožēlot, iet pie grēkusūdzes un saņemt grēku piedošanu. Ar grēku dialogu nav, nekad. Ar vājībām citādāk. Nevar vinus vienkārši izmest vienā mirklī. Ko tad? Vajag tās padot Dievam, lai Viņš pats to dziedinātu. Tu redzēsi, ka vājībām, kuras protāms palīdz grēkot, tomēr ir lielā nozīme stiprināt dvēseli. Kā? Katra uzvara pār grēku un vājībām tevi stiprinās, dos spēkus, ka var dzīvot Dieva Bērnu brīvībā. Tā ir īsta dzīve! Katra šūna, kuru Dievs tev deva, ir lai tu varētu runāt: Jēzū Kristū es varu visu, Viņš mani stiprina. Ja cilvēks neatvēr sirdi Dievam, nepacel acis uz augšu, ir līdzīgs tam, kas ar katru soli arvien dziļāk ieiet purvā. Ja tomēr atvēr sirdi ar uzticību, ja skatās uz augšu, ir līdzīgs cilvēkam, kas staigā pa kalniem un piedzīvo to, ko otrais pat nevar padomāt...

    Bīskapiem sinodā vajag visu pardiskutēt, lai Pāvestam Franciskam atdotu rakstu ar katolisko mācību, kurā es ceru būs parādīti atjaunošanas ceļi, uzticības ceļi, lai stiprinātu ģimeni, bet būs arī parādīti, definēti un atmesti grēki, kas skar ģimeni. Vājībām tiks, es ceru, parādīti dziedināšanas veidi. Jo ticīgajiem, kuri ikdienā ir padoti grēku reklāmai, kuri jau pieradušies grēkiem, kuriem nejautā, vai drīkstot pārstrādāt jūsu zēnu meitenē?, būtu droša osta Baznīcā. Tāpēc jālūdzas par Baznīcas ganiem, lai viņus vadītu Svētais Gars visu ticīgo un visu cilvēku labā.

*  *  *

    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās.

Nemitīgais infarkts?

    Pamēģināsim paskatīties ļoti īsi uz vēsturi (jo taču es neesmu nekāds specjalists) tādā veidā, ka nezaudējot no acīm vēsturisko kontekstu, skatīsimies uz to, kas ir vispamatīgākais, uz... barības ražošanu. Bloggers ar pseidonīmu Coryllus rakstīja, ka tas ir nepieciešams, lai labāk saprastu, kas notiek gadsimtu gaitā. Es būšu ļoti pateicīgs kādam specjalistam vēsturē, ja to precīzi un īsi uzlabos.

    Kad uzbūvēja Jēzus Sirds baznīcu Viļakā 1890. gadā (vienīgā pilsēta Latgalē, kur bija šajā laikā divas Romas katoļu baznīcas? Nezinu, varbūt Daugavpilī arī bija vairāk nekā viena baznīca?) Latgale vēl bija cilvēku pilna. Bija kungi, kuri deva vietējiem darbu, jo tā bija daudz. Varbūt nauda nebija liela, bet arī barība nebija dārga. Tāpēc tie, kuri saprata, ka notiek ciņa par cilvēku dvēselēm (attīstās revolūcjonāru kustības), būvēja baznīcas. Bet mēs skatāmies uz šo barību. Bija lēta, tāpēc lauki cilvēku pilni un daudz darba.

    Tikai uz mirkli paskatīsimies uz plašo pasauli, kurā lielvalstis izsūc no Eiropas tautām migrantus uz savām kolonijām, lai tur, pie citiem kungiem, ražotu barību, vai strādātu industrijā.

    Un atpakaļ uz Latgali. Pirmais pasaules karš, pēc tam agrāra reforma. Vairāk zemes rokās, bet ar to iet nodokli. Saprotu, ka arī aug banku loma. Arvien vairāk mehanizācijas, kura ir ļoti dārga. Barības ražošana dārgāka. Lai neviens nešaubītos, ka barību ražos arvien vairāk citur, nevis Eiropā, ir šie divi kari, kas izpostīja kontinentu. Pirms kāda laika rakstīju par vislielāko nelaimi, kas izplātījās Eiropā un Latvijā pec 2. pasaules kara, par abortiem, tas ir par nepiedzimušo bērnu nogalināšanu (pēc Vikipēdijas Latviešu skaits pēdējo 125 gadu laikā samazinājās, gandrīz nemitīgi).

    Beidzas 2. pasaules karš un Latvijā notiek kolonizācija. Sevišķi Krievijas iedzīvotāji tiek ievesti Latvijas teritorijā, viņiem būvēja pilsētas, kombinātus, kolhozus. Kādā mērā arī vietējiem gribēdams negribēdams bija jāpiedalās šajā jaunajā kārtībā un daudzi pārcēlās uz pilsētām. Daudziem arī nebija atļauts dzīvot savā apkārtnē. Es dzirdēju, ka barības cenas Padomju Savienībā bija zemas. Jo benzīna cenas bija zemas, koksnes cenas bija zemas. Un tā tālāk. Kas par to visu maksāja? Visi zina, ka šī barība (nezinu par kādu cenu?), un benzīns uttlk tika pārdots bagātām valstīm, un tā Padomju Savienība varēja pastāvēt līdz 1980. gadiem, kad Gorbačevs lūdza Rēganam atļauju pārbūvēt Viduseiropu un Austrumeiropu. 

    To visu mēs, protāms, zinām, bet šis īss acu skatiens mums palīdzēs saprast, kāpēc barība ir tik dārga (ka neviens pat mazos sivenus negrib nopirkt un zemnieks ir gatavs mēnešiem gaidīt samaksu, lai tikai kāds nopirktu), kāpēc nevienu koku nevar bez atļaujas cirt, kāpēc ir lielie fondi un komisijas, kuras grib darīt to, ko līdz šim darīja saimnieki un tikai saimnieki var darīt? Nē nē, tā nav politika, bet vai kāda 90. gadīgā nabadzīga kundze var pārdot burkānus vai jāņogas uz ielas? Pienu pērkam no Lietuvas, āboļus no Dienvidāfrikas, riekstus no Turcijas un tā tālāk. Ak cik dārgā ir mūsu dzīve...

    Šis teksts tieši uz šādu tēmu, jo bieži mūsu baznīcas apmeklētāji no citām pilsētām jautā: Kāpēc tik lielā baznīcā tukšos laukos?! Lai viņi lasa, lai zina.

*  *  *

  Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti (bet varbūt pietiek tikai vārds un valsts? :)). Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)
    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM. :)