"Cilvēks mirst tikai vienu reizi".

    Šodien skatījos katoļu televizijā Trwam programmu, kas saucas tā, kā šis virsraksts augšā. Divi medicīnas zinātņu profesori runāja par smadzeņu nāves problēmu. Kaut gan cilvēki mirst un liekas, ka viss ir skaidrs, ka miruši jau atstāj šo pasauli, bet pēkšņi parādījās jauns jēdziens: smadzeņu nāve.

    1967. gadā, Dienvidafrikā, pirmo reizi darīja sirds transplantāciju. Sirdi paņēma no cilvēka, kas pēc tam nomira, un transplantēja otram, kas arī nomira pēc pāris dienām. Tad sākās lielas diskusijas visā pasaulē, jo lūk tie, kuri to darīja - vai viņi nav slepkavas? Kāpēc diskusijas, vai viss nav skaidrs?

    Tie tomēr bija tādu "diskusiju" gadi, kad piem. ASV Bernards Natansons ar koleģiem taisīja napatiesas anketes, kuru rezultātā tika mainīts likums un atļava nogalināt nepiedzimušos bērnus (arī līdz dzimšanas brīdim) - tā sauktos abortus, jo "anketes" liecināja, ka amerikāņi vairākumā grib abortus. Polijā 1990. gados daudz rakstīja un runāja par šo lielo traģēdiju, kas notiek ne tikai ASV, bet visā pasaulē.

    Atgriežamies uz smadzeņu nāvi. Sevišķi lielas diskusijas bija ASV un tur 1968. gadā tika sagatavots tā sauktais Harvardas raports. Šajā tekstā tika pieņemts, ka tad, kad smadzenes nomira, tad jau viss... Šajā tekstā autori nebalstījās uz kādiem pētījumiem un tāpēc ārstu vide sašķēlās: viena grupa pār, otrā pret. Autori teica, ka pateicoties smadzeņu nāves jēdzienam, varēs atbrīvot gultas slimnīcās un... paņemt orgānus no "mirušiem"! Lūk kur ir iemesls! Vai šis jēdziens ir tukšs: cilvēku orgānu tirdzniecība?

    Līdz šim neviens nepierādīja, ka smadzeņu nāve=cilvēka nāve. Pēc visa, ko es esmu dzirdējis šajā un citās programmās, pēc visām liecībām, par kurām neviens gandrīz nerunā masu saziņu līdzekļos (interesanti būtu pajautāt: kāpēc?) var pateikt, ka ir pavisam otrādi. Viens no ārstiem teica, ka pirmo reizi sāka domāt, ka varbūt Harvardas raports nerunā patiesību, kad viņš darīja operāciju (1975. gadā) cilvēkam pēc smagas avārijas, ar smadzeņu nāvi protams. Bija trepanācija un citi vajadzīgi operācijas elementi. Pēc dažām dienām (!) šis pacjents uz savām kājām izgāja no slimnīcas, lai jau citur turpinātu rehabilitāciju.

    Viens no profesoriem teica, ka no daudziem gadiem, kad jau atņēma viņam vadību klinikā, kurā īsā laikā daudzus pacjentus, kuri gulēja komā, atdeva dzīvus ģimenēm, līdzdarbojas ar ģimenēm. Māca viņus, kā rehabilitēt cilvēkus, kuri ir komā, kādus masāžus lietot, ka vajag runāt uz slimo, un ka tas ir darbs uz visu dienu. Diena pēc dienas. Bet sākt rehabilitāciju vajag ātri, gandrīz uz reiz. Tad arī ir lielāka iespēja gaidīt labākus rezultātus.

    Programmas beigās profesors lūdza ārstus, lai ārstētu slimos, arī tos, kuriem ir smadzeņu nāve. Neizslēdziet smadzenes ar zālēm, jo smadzenēm vajag strādāt! Katrs kardiologs pateiks, ka vajag palīdzēt sirdij strādāt. Lūgsimies par slimiem un par ārstiem visos nodomos, par viņu līdzdarbošanās vislabākiem augļiem.

Ne no manām/tavām domām rodas ticība.

    Pirms pāris dienām es meklēju internetā kādu konkrēto lūgšanu uz svēto Ercenģeli Miķeli. Diemžēl, neatradu, bet es ceru, ka to atradīšu kādā lūgšanu grāmatiņā. Tomēr atradu kaut ko citu, kas man nenesa prieku protams, bet atgādina, ka ļaunais gars visu laiku mēģina ģērbties gaismā un spēlēt gaismas enģeļa lomu. Bet sākuma būs cits stāsts.

    Pirms dažiem mēnešiem skatījos internetā (youtube) filmiņu, kurā starp citiem bija runā, ka svētie pieder Baznīcai un neviens, kas ir pret Baznīcu, "nelietos" savā propagandē svētos. Ja tomēr lieto, tad tika tāpēc, lai izsmietu. Jo svēto dzīve liecina par Jēzu Kristu, par krustu, par atgriešanos, par grēku, par piedošanu, par svētuma ceļu. Bet pasaule to atmet. Tāpēc svētos Baznīcas pretinieki nekad nenesīs savos gājenos.

    Un tā ir: Rietumos nojauc baznīcas, tur, kur ir kari Āfrikā un Āzijā nojauc baznīcas, kristiešus vajā un neviens pat nedomā, lai svētos "lietotu" savā ticībā un propagandē. Lietas pasvētītās un veltītās liturģijai pārdod, jo jau tur nav ticīgo. Kāds cilvēks caur internetu nopirka kādā svētā relikvijas!

    Bet es atradu internetā tādu mājas lapu, kurā bija fotogrāfijas no katoļu un pareizticīgo baznīcām, Dievmātes svētbildītes fotogrāfija un citas lietas, kuras var nopirkt gandrīz katrā katoļu grāmatgaldā. Es jau priecājos, ka kādi kristieši, varbūt pat katoļi, uztaisīja kādu dievbijīgo mājas lapu, bet kad sāku lasīt... viss mainījās, jo tekstu saturs bija... ja es labi atcēros šo gudro vārdu, sinkretisks. Sinkretisms - cilvēks ņem elementus no dažādām reliģijām un to atklāj, ka jauno reliģiju.

    Mēs atcēramies dažādus gājenus komunistiskos laikos. Jaunākie zina no skolas citus gājenus. Jā mēs salīdzinātu šo mājas lapu, kuru atradu, ar gājenu, tad šajā gājenā cilvēki nestu dažādus katoliskos simbolus, Dieva Mātes un citu svēto karogus un statujas, bet... (šeit jau sākas atšķīrība) skaitītu pašizdomātas neskaidras lūgšanas, pievienotu karogus, uz kuriem attēloti tēli, kuri nav nekādi svētie un pielūgtu vienā brīdī Dieva Māti, nakamā brīdī kādu citu sievieti (kura, skaidrs, nav Dieva Māte!), un vēl nākamajā - ""māti zemi"! Un ar smaidu attaisnotos varbūt ar vārdiem: "patiesā ir tikai enerģija". Un ko es pateikšu?

    Jau Aristotels, sakarā ar to, ka vajag būvēt uz realitātes, nevis uz savām domām, pateica: Sākumā mazā kļūda, beigās lielā. Ja cilvēks būvē uz tā, ko izdomāja, sāka kļūdīties un kļūdas ir arvien lielākas. Es to rakstu, jo tā, kura to izplatā, atklāti stāstā, ka tas nāk no viņas galvas, no "atklāsmēm". Un vēl kā priesteris gribu pateikt, ka ir ļoti ļoti bīstami ieiet kādā garīgumā, ieiet kontaktos ar kādām "enerģijām", vai citām būtnēm. Tas nav no Dieva, jo patiesais Dievs Sevi atklāja, ka ir Viens Trījās Personās. Un Viņš atklāja ceļu pie Dieva. Šis Ceļš, bet arī Patiesība un Dzīvība ir Jēzus Kristus. Tāpēc labs padoms tiem, kuri iegāja kādos tādos vai citos garīgumos - ejiet parunāt ar katoļu Baznīcas priesteri un sāksies atbrīvošanas ceļš.

Daži vārdi par to, kas draud garīgajai dzīvei.

    Dievs radīja cilvēku kā būtni, kuram ir dvēsele un miesa. Ne tikai miesa, bet arī dvēsele. Cilvēks rūpējas par savu miesu un mācās mīlēt savu miesu. Neviens neienīst savu miesu, bet mīl. Kā miesai ir fiziska dzīve, tā arī dvēselei ir garīga dzīve.  Tā Dieva apdavināts cilvēks atklāj savu bagatību, kura ir tik liela un brīnišķīga, un ar laiku arvien vairāk saprot, ka vajag par šo bagātību rūpēties.

    Kas tad ir garīgā dzīve? Lai nekomplicētu uz reiz rakstu, ka tā ir dvēseles dzīve. Dvēsele ir nemirstīgā, kā mēs lasām katehizmā, tad arī Dieva aicinājums, lai cilvēks sevišķi rūpētos par savu garīgo dzīvi, jo tā nekad nebeigsies. Tā vajadzētu būt. Garīgās dzīves nepieciešamā sastāvdaļa ir dzīvs kontakts ar Dievu, jo Viņš ir dzīvības Devējs. Jēzus teica: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Neviens cits, tikai Dievs. Jo garīgajai dzīvei nepieciešama ir Dieva žēlastība. Ja drīkst tā pateikt, dvēseles dzīves vide ir svētdarošā žēlastība, kā zivs dzīves vide ir ūdens. Vēl vairak, jo žēlastības - tās ir dvēseles barība.

    Smags grēks nicina Dieva mīlestību cilvēkā, nicina mūsu vienotību ar Dievu un vajag ātri iet pie grēkusūdzes, lai šo vienotību atjaunotu.

    Tagad drusciņ pastāstīšu par tādām lietām, kuras draud mūsu garīgajai dzīvei, pat tad, kad tas notiek sākumā neapzināti, bet ved uz smagiem grēkiem. Pirms brītiņa skatījos uz youtube programmu, kurā (tas notiek jauniešu rekolekciju laikā) Roberts Tekielis (Robert Tekieli) no centra, kas palīdz cilvēkiem, kuri izgāja no sektām, vai nodarbojās ar maģiju, stāstīja jauniem cilvēkiem par to, kas draud mūsu garīgajai dzīvei. Dažas lietas mēģinašu atkārtot.

    Roberts parādīja jauniešiem nelielo figuriņu, ziļoņa figuriņu. Tas ir paņemts no austrumu reliģijām un nozīmē nāves dievekli, kuriem cilvēki bailēs saliek upurus, lai viņiem šī dievekle nedarītu pāri. Vai mūsu vidē nav daudz tādu zilonīšu un ziļoņu? Mašīnās, mājās, uz dvielīšiem, uz bērnu drēbēm.

    Tālāk speciāli zvaniņi-pirkstiņi, bet kas varētu atšķirt nemaģiskos no maģiskiem, kas ar savu skaņu piesauc sapņu demonus (tāda ir viņu loma). Jābūt ļoti uzmanīgam, jo sēkas ir sliktas tā, kā kādas jaunas sievietes dzīvē. Viņa ieticēja, ka sapnī nāk pie viņas traģiski nomiris draugs. Trīs gadus. Bet dzīvoja depresijā. Kad šajā centrā sarunas laikā uzzināja, ka tas tomēr ir ļaunais gars, nevis draugs, kļuva priecīga. Un pēc grēkusūdzes un pēc aizlūguma par atbrīvošanu pilnīgi mainījās. Jo Dievam nav nekādas problēmas atbrīvot cilvēku no ļauna gara ietekmes.

    Es nerunāšu par visu, bet vajag būt tālu no priekšmetiem, kuri tiek lietoti maģiskos rituālos. Vajag skatīties, ko nesa uz kakla, vai tas gadījumā nav kāds amulēts. Katrs amulēts nedarā to, ko cilvēki domā. Nedod laimi, nedod veselību. Amulēts, kuru cilvēks nesa, sauc uz ļauniem gariem, lai tie nāktu.

    Bieži cilvēks darā to neapzināti un iet pie bioenergoterapeita, pie zīlnieces, mājās pie sienām pakar kādus divainus krustus, kā piem. ēģiptiešu krustu, kas jau ļoti sen bija lietots maģiskos rituālos. Pēc tam cilvēkam ir depresija, skumjas, viss brūk. Jāatgriežas pie Jēzus. Jo Jēzus Kristus ir Dievs un ir visvarenais, dara labu un nes pestīšanu katrā situācijā.

Kas ir misija?

    Šodien Romas Katoļu Baznīcā ir svēto Ercenģeļu Miķeļa, Gabriēla un Rafaēla svētki. Baznīca mūs māca, ka gariem, kuri dzīvo debesīs, pie Dieva, vārdu nav, vārdi nav vajadzīgi tur, kur viens otru pilnīgi pazīst Dieva gaismā. Mēs esam tie, kuri dodam vārdus enģeļiem, tas ir gariem, kurus Dievs sūtīja pie mums ar kādu misiju. Uz sevišķiem lieliem darbiem Dievs sūta ercenģeļus.

    Miķelis (Kas-kā-Dievs), un šeit daži vārdi par viņu un litānija viņa godam:

http://katolis.lv/liturgija/lugsanas/litanijas-un-novennas/sveta-ercengela-mikela-litanija.html

    Gabriēls (Dieva-spēks) tika sūtīts, lai pasludinātu par Jāni Kristītāju un sevišķi par Pēstītāja atnākšanu, ko ar pateicību Dievam pieminam katrā lūgšanā Kunga enģelis.

    Rafaēls (Dievs-dziedina) tika sūtīts, lai palīdzētu Tobijam ceļā un lai dziedinātu gan Tobija sievu (atbrīvoja viņu no ļauna gara), un arī izdziedināja Tobija tēvu.

    Baznīcas ticība uz enģeļiem balstās uz svētajiem Rakstiem un tie, kuri gāja vai iet uz katehēzēm, uz svētdienas skolu, zina, ka ir gan ercenģeļi, gan sargenģeļi, kuri rūpējas par katru cilvēku, lai tas klausītu Jēzu Kristu un negrēkotu. Debesīs ir arī citi gari, kas redz Dievu, priecājas un Viņu slavē. Tikai tie, kurus Dievs sūta pie mums, saucas enģeļi, jo enģelis grieķu valodā nozīmē tieši sūtīts.

    Enģeļi nav nekādas enerģijas. Katrs enģelis ir persona. Lūk, Dievs ir Viens Trījās Personās. Tas ir viens no lielākajiem Baznīcas ticības noslēpumiem. Neviens to neizdomāja, bet visu, ko zinām par Dievu, zinām no Viņa Paša caur svētajiem Rakstiem, sevišķi caur Jauno Derību.

    Dievs nav enerģija, Dievs ir Viens Trījās Personās. Tāpat gari debesīs (to starpā enģeļi) ir personas. Mēs arī esam personas, nevis kādi nepersoniskie kosmosa gabaļi, vai kādas nepersoniskas enerģijas daļas, kā daudzi domā un izplata tādas vēstis. Dievs radīja personas gan neredzamajā (gari), gan redzamajā pasaulē (cilvēki). Jo tikai persona spēj mīlēt. Personas ir radītas mīlestībai. Mīlestība un atbildība ir viens vesels. Vajag tā dzīvot un mīlēt paklausībā Dievam (pēc Baznīcas mācībām), lai ieietu Debesu Valstībā. Cits ceļš nedod pilnīgo atbildi uz jautājumu: Kapēc es dzīvoju? Kas es esmu? Kāds ir manas dzīves mērķis?, bet ir kādas cilvēciskas fantazijas par kosmosu, enerģijām, harmonīju. Bet paskat, cilvēk, uz to ko Dievs mums atklāja un tic! Šīs problēmas vienmēr bija cilvēkiem, jo cilvēkiem, pat ja jau dzirdēja par Jēzu Kristu, vairāk patīk visdažādākie fantastiskie stāsti, jo varbūt uz brīdi veido tādu atmosfēru... Ak, cilvēk, kad tu beigu beigās atmeti savas tukšas domas un pieņemsi to, ko Dievs tev ir sagatavojis? Vai tu domā, ka Dievam nav nekāda plāna priekš tevis? Runā uz Dievu, ar enerģijām tu runāt nevarēsi. Mīli un atradīsi Dievu. Jo Dievs ir Mīlestība. MĪLESTĪBA.

    Dievs dod misiju personām. Personām, kas ir Baznīcā. Lai viņas ietu pa pestīšanas, pa svētuma ceļu, un lai citus aicinātu uz Baznīcu. Ļoti ļoti sen garu grupa nolēma, ka viņiem būs sava misija, bez Dieva. Un tad pēkšņi viņi visu zaudēja, palika pilnīgi (pēc savas dabas) tukši un tā sākās ļaunie gari, kuri kārdina cilvēkus un grib dod citu "misiju", bez Dieva. Bet tie ir meli, nevis misija. Misija ir vienīgi no Dieva un ved pie Dieva. Patiesība mīlestībā.

Kad cilvēks zaudē galvu?

    Bērnībā dzirdēju, ka cilvēks zaudē galvu divās situācijās. Pirmā ir tad, kad notika kaut kāds neplānots, negaidīts un cilvēks sēž, domā, skatās apkārt, meklē palīdzību, vai tuvāko gudrāko, kam uzdotu jautājumu: Ko darīt?

    Otrā situācija ir tad, kad cilvēks iemīlējas un ar viņu nevar parunāt - līdz laikam, kad iemīlēšanās beigsies (95%), vai pārveidosies īstajā mīlestībā. Šīs abas situācijas tomēr nav tik bīstamas, kā citi varianti, kad cilvēks pavisam zaudē galvu. Un tie nav tikai kādi varianti, īslaicīgās situācijas, bet tas ir stāvoklis, kurā cilvēks iegāja ar savu gribu. Tas ir nopietna lieta un tā par to runāja svētais Jānis Pāvils II (citēšu no galvas): Tautas savā vēsturē pieredzēja dažādas ārējas nebrīves, no kurām atbrīvojās. Tagad tautām draud vairāk iekšējas nebrīves, no kurām daudz grūtāk atbrīvoties, jo cilvēki paši tur ieiet ar savu gribu un sirdi.

    Kādas ir šīs situācijas, kad cilvēks zaudē galvu? Īstenībā mēs zinām, kad: kad tic massmedijiem. Tas nozīmē, ka nedrīkst lasīt avīzi, skatīties filmu un tā tālāk? Nē nē, drīkst, bet vajag zināt, ko propaģē konkrēta avīze, konkrētais televizijas vai radio kanāls, no kurienes parādījās tādi vai citi žurnalisti, kas maksā par darbu, kas veido programmu un tā tālāk. Jā cilvēks to nezin, tad tikai zaudē laiku, nervus, bet sākumā arī zaudē naudu, jo šajā pasaulē viss ir ļoti konkrēts un naudas virziens ir nemaināms.

    Došu tādu vienu piemēru. Kāds cilvēks bieži pērk dārgas grāmatas, kurās tiek aprakstīts, kā dibināt, veidot un labot dārzu. Viena grāmata, nākamā gadā otrā grāmata, pēc tam trešā, ceturtā... desmitā... arī citiem uzdāvina... Es ņēmu vienu tādu grāmatu rokās ar domu, ka varbūt kāds skaists projekts būs piemērīgs, vismaz kāds projekta elements. Skatos un skatos, visi projekti uz fotogrāfijām ļoti skaisti un brīnišķīgi, bet es nevaru atrast vienu, kas būtu derīgs manai situācijai. Pabeidzu grāmatu, neko neatradu un sāku domāt: Kāda ir atslēga šai grāmatai? Es nolēmu pieņemt tādu kategoriju: Vai savā saimniecībā varu atrast kaut ko, kas derētu vismaz vienam no šiem projektiem? Un no jaunā skatos so grāmatu: pirmais projekts - nekā. Otrais - nekā. Trešais - nekā. Un tādā veidā atklāju, kas tik un tā ir redzams uz fotogrāfijām: tā ir tikai reklāma, jo visu vajag nopirkt par ļoti lielo naudu. Jā tu esi bagāts, tad izdosi lielo summu uz neko, jo tas nebūs tā, kā uz fotogrāfijas. Bet ja tu esi nabadzīgs un kaut ko nopirksi, arī izdosi naudu uz neko, jo nevienu projektu tev neizdosies izveidot.

    Ir tāds slēpens vārds, kas saucas propagande, lai virzītu mūsu uzmanību tur, kur grib. Dažreiz uz labiem mērķiem, dažreiz uz sliktiem. Ja to darā kāda firma, tad ir saprotams, kā grib pārdot savu produktu. Ja to darā kāda sekta, grib pārdot savu mācību. Bieži un nemitīgi tomēr virza mūsu domāšanu, tad tā nav tāda vienkārša un vienaldzīga lieta. Pirms kāda laika es rakstīju starp citiem par cilvēku, kas pabeidza dažās augstskolās fakultātes, kur mācīja, kā valdīt pār lielām cilvēku grupām, kā virzīt viņu domāšanu. Lai pēc tam "dotu cilvēkiem to, ko viņi paši gaidīja" - lūk, kāda manipulācija!

    Īstenībā, vai tik grūti virzīt, mainīt, apmaldīt vienkāršā un labā cilvēka domāšanu? Cilvēka, kas redz labas lietas un sliktas lietas, un protams grib sekot šīm labām? Vai cilvēks negrib būt vesels? Lūk, ir "dziednieki"! Grib zināt nākotni - lūk, ir tādi, kuri no zvaigznēm visu "patiesību" pastāstīs! Grib, lai tavā mājā bija miers un laimē? Lūk, ir priekšmeti, kurus var nopirkt un tev "nesīs laimi". Tā diemžēl nav komēdija, tā ir īsta traģēdija cilvēka dvēselei un mūžīgajai dzīvei. Kā izteikt dažos vārdos šo traģēdiju? Daudzi cilvēki netic Dievam, ir maņticīgi, viegli padodas manipulācijai un, galvenais, nemeklē Baznīcu un netic priesterim, kad runā par garīgām lietām. Es redzu, ka Jaunā Evaņģēlizācija ir nepieciešama katrai paaudzei. Kāds rakstnieks teica (es to drusciņ neprecīzi atkārtošu), ka patiesības ceļš uz cilvēku ved pa emociju ceļu. Lūk, ja tā ir mīlestība, kuru vecāki rāda savam bērnam, tad ir ļoti labi. Jā cilvēks citam tālāk nodot patiesību un ticību mīlestībā, tad ir ļoti labi. Bet ja meli ģērbjas "pus-patiesībās", ja eksperimentē ar dažādām metodēm un tehnikām pēc speciālām fakultātēm, un brauc turpu šurpu pa mūsu emocijām, tad tas konkrēti nav no Dieva. Ko tas nozīmē? Mums jābēg no tādām lietām. Uz reiz.

Dieva brīnumu pilnā diena

    Šodien man bija daži dievkalpojumi (svētās Mises un bēres), tāpēc apmeklēju Viļakas baznīcu, bet arī braucu uz Vidučiem un Žīguriem. Sv. Mise ir bez šaubām vislielākais brīnums, kuru Dievs mums dāvā katru dienu. Notiek arī citi brīnumi, saistīti vairāk ar ikdienišķo dzīvi. Viens no tiem, kas nes lielo prieku, ir cilvēka (sevišķi vecā un slimā) labā sagatavošana - kam? Tikšanām ar mūsu māsu miesīgo nāvi, kā runāja (vai dziedāja) savā dziesmā sv. Francisks no Asīzes: Esi slavēts, mans Kungs, par visām tavām radībām... Esi slavēts, mans Kungs, par mūsu māsu miesīgo nāvi, no kuras neviens dzīvs cilvēks nevar bēgt. Bēda tiem, kas mirst smagā grēkā. Svētīgi tie, kas atradīsies Tavā vissvētākajā gribā, jo otrā nāve nevarēs viņiem darīt pāri. Kad ir bēres un es zinu, ka šis ticīgs cilvēks nesen bija pie grēkusūdzes, ka viņš lūdzas, tad manī ir miers un... jā, patiess prieks. Jo, lūk, ātri mums būs nākamais aizstāvis debesīs. Protams mēs nezinam, kad tas notiks, ka ieies Debesu Valstībā, tāpēc lūdzamies, jo labā lūgšana nekad nebūs zaudēta. Tāpēc arī ļoti svarīga ir uzticīga lūgšana par tiem, kuri mirst, sevišķi Dieva žēlsirdības kronītis, kuru var skaitīt katrā laikā, jo Jēzus atklāj viņam savu žēlsirdību lielāko nekā viss... Ziniet, kad kāds lūdzas par cilvēku, kas mirst, atcerēsies šo lūgšanu līdz nāvei. Es to rakstu pēc savas pieredzes. Labi ir, kad kāds iemācīsies regulāri un bieži skaitīt šo skaisto lūgšanu, kuru mūs iemācīja pats Jēzus. Ne tikai tāpēc, ka tā ir aizkustinošā, bet tāpēc ka Jēzus apsolīja un Jēzus aicināja. Viņš grib atvērt savu žēlsirdības pilno sirdi ikkatram cilvēkam. Tad labā sagatavošana nāvei - tas ir šis nākamais brīnums.

    Tagad trešā lieta. Vakar izlasīju Katoļu Baznīcas Vēstnesī par lietu līdzīgo rožukronim, kas tomēr nav rožukronis, bet okultistu izgatavotas lietas. Tiek atdarināti rožukroņi, bet tajos ieliek citu saturu un simbolus. Ir tā saukti "rožukroņi", sevišķi no plastmases, ļoti lēti, kur attēlota čūska ir atvērusi muti pret Kristu, čūska, kas kož Jēzum galvā. Tas liek domāt, ka rožukroņa veidotāji vēlas parādīt, ka tomēr ļaunais ir uzvarētājs, nevis Kristus. Tālāk: uz rožukroņa var būt arī attēlota saule, bet tad tā ir viena un simbolizē Kristu. Savukārt, ja ir četras saules, tad to mēdz uztvērt kā laimes zīmi. Tālāk: krusta galos ir piecstūri, ko var iestrādāt pentagrammā, kas ir izteikta New Age un viena no galvenajām okultisma zīmēm. Tālāk: virs Kristus galvas nav zīmes ar uzrakstu INRI (apzīmējuma Jēzus Nācarietis Jūdu Ķēniņš pirmie burti latiņu valodā). Arī "rožukroņu" krāsām ir kāda simboliska nozīme. Citiem vārdiem sakot, šie rožukroņi ir izgatavoti nevis, lai ar tiem lūgtos, bet, lai tos nēsājot, sev sarūpētu laimi.

    Ko ar tiem darīt? Priesteris Pāvels Kamola iesaka pēc iespējas apslacīt ar svētīto ūdeni un lūdzoties iemest krāsnī. Rožukroņus  vajag iegādāties tur, kur ir droši, piemēram, baznīcas grāmatu galdā.

    Tie ir daži fragmenti no šī teksta Katoļu Baznīcas Vēstnesī, aicinu lasīt vairāk.

    Pirms pāris gadiem atradu tādu "rožukroni" plebānijā, šodien skatos un viss tā, kā augšā. Uz reiz nolēmu to sadedzināt (tas jau pirms pāris stundām sadedzināts), bet nevarēju to uz reiz izdarīt, jo vajadzēja braukt svinēt svēto Misi. Pēc kilometra gandrīz neieskrēja man zem mašīnu kāda kundze, kura (esmu pārliecināts) līdzdarbojas ar maģiju. Nu, jābrauc ar uzmanību. Pēc tam vēl pasvētīju māju un tur atradu maģisko priekšmetu pirkstiņus-zvaniņus. Pateicu saimniekiem, kāda ir šīs lietas nozīme, ka tas piesauc sapņu demonus, bet nezinu, ko viņi darīs, jo man šķiet, ka man neticēja...

    Es satiku vēl divus cilvēkus, kas grib kristīties. Viens jau sāka gatavoties, otrais (es ceru) piedalīsies Alfa kursos, kas sāksies 11. oktobrī.

    Un vēl beigu beigās Dievs man parādīja, ka Viņam ir liela humora sajūta. Iegāju Saules veikalā, paņēmu dažus augļus, nezināju svaru un cenu, pateicu kasierei, ka man ir tikai 3.30 Eiro. Un viņa man teica: samaksai ir 3.30 Eiro. Precīzi! Pat maisiņam bija sava loma: 0.01 Eiro!

    Tādi brīnumi, sevišķi tas: Dievs mīl cilvēku, neatstāj nekad, mati noskaititi, vajag vienīgi ticēt un dzīvot pēc Baznīcas ticības...

Ikdienišķa svētā Mise

    Pirms vairāk nekā 20 gadiem es nolēmu katru dienu piedalīties sv. Misē. Sākumā 30 dienas. Izdevās! Bija grūti, bet atradu laiku, pareizi saplānoju dienu, uzzināju, cikos no dažādām pieturām brauc autobusi un tramvaji (es dzīvoju Varšavā un tur studēju mežniecību), kopš cikiem un līdz cikiem strādā dažas ēdnīcas, zināju cikos man sākās un beidzās lekcijas un kuros mikrorajonos (jā, jā, lekcijas bija dažādās vietās!), tālāk cikos notika Euharistijas gan no rīta, gan pusdienas laikā, gan vakarpusē, šajās baznīcās, kuras atrodas teritorijā starp manu skolu un vietu, kurā dzīvoju.

    Tad mēs redzam, ka pamats ir labā dienas organizācija un, protams, griba piedalīties svētajā Misē. Jā kādam ir ticība un grib iemācīties organizēt savu dzīvi vislabākā veidā, bez nekādām muļķībām, lūk lai mēģina. Nav iespējas... Nav? Ir iespēja! Nevar... Var! Es vēlos tikai atgādināt, ka piedalīšanās Jēzus Kristus Upurī un sv. Komūnija nav līdzeklis, lai pilnveidotos, lai iemācītos organizēt savu dzīvi, lai kļūtu par atbildīgu cilvēku. Nē! Tie ir līdzekļi, bet svētā Mise ir mērķis uz vienotību ar Dievu, ar mūsu Kungu Jēzu Kristu.

    Lūk, jaunam cilvēkam ir dota iespēja (vienmēr!) iemācīties strādāt ar tādiem instrumentiem, kuri nepieciešami vissvarīgākajā darbā, darbā ar sevi, garīgajā darbā. Neviens nevar cilvēkam to dot, neviens nevar to vienkārši saņemt, bet bērnībā un jaunībā, un tad, kad cilvēks ieiet pieaugušo dzīvē, to vajag sevī izveidot lūgšanā, darbā un dzīvē. Ja vecāki, vecvecāki un krustvecāki nepalīdzēs jauniem cilvēkiem, nepiespiež, nedos piemēru (jā! bez liecības nevar gandrīz neko), tad mums būs nākamā paaudze mazāka, vajāka, jo, kā ir pateicis (pirms nāves) liels futbola trenieris: Bez ticības cilvēks ir nulle. Tā viņš teicis. Un varbūt kāds var domāt: Man neizdosies... Lai mēģina, lai veido sevī tādus garīgas dzīves instrumentus, lai šie instrumenti kopā būs kā laba futbola komanda, jo mums ir talanti no Dieva, Kas skatās, kā mums iet un ne tikai skatās, bet Viņš gandrīz visu dara, mēs ņemam dalību svētajā Misē, bet Viņš Pats pie mums nāk.

Bērni, politiķi un viesi

    Vakar pēcpusdienās tīrīju baznīcas teritoriju ar slotu (ak, kur tie, kuriem patīk vecas slimas egles? - vai viņiem patīk arī skujas, kas visu laiku krīt? Kur tas, kas publiski dažas reizes sludināja, ka egles esot dievīšķas? - vai viņš negrib uz ceļgaliem pacelt no zemes ar vislielāko cieņu katru dievišķo [pēc viņa ticības] skuju?). Tad ieraudzīju, bet agrāk dzirdēju, trīs meitenes, kuras no tālienes runāja viena otrai: Tas ir baznīckungs! Baznīckungs! Es paskatījos uz viņām un viņas tā, kā bērni, kuri jau zina, kas tas ir baznīckungs, pārkrustījās. Sākam runāt un atklājās, ka viņas ir 2. klasē un vēl negāja uz katehēzēm. Kaut gan ir tik mazās, bet jau zināja, kāpēc no visas Latvijas brauc jaunie cilvēki uz mūsu baznīcu. Hmm ne uz pašu baznīcu, bet uz mežu, kas aug apkārt baznīcas un tajā mežā kaut ko meklē un meklē, un ne visi atrod pat ar GPS-u. Pēkšņi viena no meitenēm pajautāja: Kad būs taskadirdaudzmašīnu? Lieta skaidrā, ka bērni ne vienmēr atcerās tik sarežģītos vārdus, kā piem. svētā Mise. Tad lieto citus sev zināmus vārdus, lai aprakstītu savu domu. Un tāpēc šis tas-kad-ir-daudz-mašīnu-pie-baznīcas.

    Nebaidieties, par politiku nerunāšu... Ļoti ļoti sen, kādā skaistā draudzē, atnāca pie manis nopietns cilvēks, kas gribēja kļūt par politiķi. Solīja draudzei zelta kalnus (protams ne savus un varbūt no mēness, nevis no zemes), stāstīja par skaisto nākotni (kam?) un gribēja zināt tikai vienu galveno lietu... cik draudzei ir naudas?... Es uz reiz paskatījos uz viņu ar uzmanību. Bet viņš neizskatījās uz tādu, kas sarunas beigās (kā piem. cits, kas arī gribēja klūt par politiķi) lūgs latu piecdesmit uz alu. Pēc tam sāku domāt par to, kādas leģendes  par Baznīcas bagātību staigā pa pilsētu. Pēc tam sāku domāt, ka varbūt viņš grib ieiet kādā partijā: Paskatieties, kādi man ir kontakti ar baznīckungu! Bet drošāk vienkārši naīvu cilvēku sūtīja tie, kuri paši negribēja atnākt. Ko darīt? Cits varbūt arī gribēja pārdot cilvēkiem melus un 10 metrus gāja man līdzi pa pilsētu, lai fotogrāfetos ar baznīckungu. Beigu beigās bērnu valoda ir labāka, nekā valoda tādu cilvēku, kuriem galvā ir tas, par ko stāstīja šodien pirmais lasījums svētaja Misē: tukšība... tukšību tukšība... Tomēr kontakts ar Dievu, dienas lasījumi un Baznīcas mācība ir labākās lietas pasaulē!

    Vēl beigās par viesiem. Tie, kuri bija pie manis ciemos, zina, ka šeit vajag strādāt (ne tikai ar cirvi, bet vairāk ar prātu un sirdi!), barot sevi un saimnieku, un arī lūgties. Tie visi, kuriem tas patīk, brauc otro reizi, trešo reizi... Kuriem tas nepatīk, vairs nebrauc ciemos. Man nav hobiju, tāpēc nav ko šeit skatīties. Viļakas novada mājas lapā es izlasīju (tur bija rakstīts par kādu projektu), ka tāds, vai šāds hobijs ir bagātiem cilvēkiem. Kam ir hobijs, tas ir bagāts. Es neesmu. Aicinu ciemos, bet ko darā ciemiņi? Skaties augšā.

Nabadzīgie un bagātie

    Pāvests Francisks bija svētdien Albānijā, visnabadzīgākajā (pēc dzirdētiem komentāriem) Eiropas valstī. Daudzi uzdeva sev jautājumu, kapēc uz tādu valsti kā pirmo Eiropā devās svētceļojumā svētā Pētera Pēcnācējs? Notika visas ceremonijas, tikšanās ar valsts valdību, svētā Mise, vēsperes, tikšanās ar bērniem Betānijas centrā, tikšanās ar citu reliģiju pārstāviem. Svētais Tēvs runāja par Albānijas mocekļiem, klausījās, kā stāstīja - vienkārši un pazemīgi - cilvēki, kuri tika vajāti ticības dēļ un tagad liecina, ka Dievs uzvarēja viņu dzīvē. Konsekrētām personām vēsperes laikā sludināja, ka mūsu vienīgais Iepriecinātājs ir Dievs un ja kāda klostermāsa vai klosterbrālis meklētu citu iepriecinātāju, neatradīs, jo cita nav, kā tikai Dievs. Pāvests satikās arī ar šiem vismazākājiem - bērniem, kuriem nebija apstākļu normāli dzīvot, bet Betānijas centrā atrada savu otro māju, ar cilvēkiem, kuri veltīja savu dzīvi kalpot milestībā šiem bērniem.

    Albānijā katoļu ir apmēram 16-17%, apm. 500 tūkstošu iedzīvotāju. Ir arī citi kristieši, bet vairākumā, man šķiet, ir musulmaņi. Kopš 2. pasaules kara līdz 1991. gadam valstī valdīja briesmīgs režīms, kas gribēja atņemt cilvēkiem pat sirdsapziņu. Par šo situāciju, par visām vajāšanām, par visām asarām, ciešanām un nāves sodiem lai kauns ir lielajai finasjerai, kas dalā pasauli un Eiropu un zīmē neredzamās robežas. No vienas puses cilvēki smagi strādā un neko nevar nopelnīt, bet tuvu aiz robežas, vai aiz jūras cilvēki strādā un dzīvo mierā un pārpilnībā, jo tā nolēma tie, kuri neredz cilvēkus, tikai naudu. Ja redz cilvēkus, tad tikai kā tirdzniecības preci. Tapēc tādu bagātnieku acīs ticība uz patieso Dievu ir galvenais ienaidnieks un atgādinājums, ka viņu vara ir īslaicīga un viņiem vajag atgriezties. Mēs atcēramies šo Jēzus līdzību, ka bagātam grūti ieiet Debesu Valstībā. Kad bagātnieks iemācījās valdīt pār citiem un neuzskatīja viņus par brāļiem, bet sevi uzskatīja par dievu, tad saprotam labi šo līdzību un kādā slazdā iekrita bagātnieks.

    Tāpēc pirms pāris dienām atgādinaju kāda rakstnieka domu, ka valsts sākas tur, kur satiekas ar Romas katoļu Baznīcu. Jo mazāk cilvēkiem ir iespējas dzīvot pēc savas ticības un sirdsapziņas, jo vairāk tādi jedzieni kā cieņa, patiesība, dzīve, ģimene, īpašums un citi paliek tukši. Tas attiecas arī uz Latviju, bet nav ko gaidīt, ka tie, kuri dzīvo ļoti ļoti tālu un dalā budžetus, atgriezīsies. Mēs, pateicoties ticībai, skatāmies tālāk, mūsu ticības acis redz Augšāmcelto Jēzu. Tāpēc varam sākt katrā situācijā visu no jauna un ņemt dalību jaunajā Evaņģēlizācijā. Mēs zinām, ka uz zemes nebūs Debesu valstības, šī zeme un debess pāries. Mūsu Debesu Valstība ir tur, kur Jēzus.

Saimnieks sirdī ir tikai viens

    Dažas reizes gadā brauc man pakaļ no ģimenes, kurā ir ļoti veca mamma un kurai vajag pieņemt Svētos Sakramentus. Tas ir vienkārši brīnišķīgi rūpēties par veco cilvēku garīgām vajadzībām, jo viņu dzīvē tuvojas vissvarīgākais brīdis, kurā slēgsies nopelnu laiks un cilvēks gaidīs atalgojumu no Dieva.

    Ne visi tomēr tā domā. Kā viņus saprast? Man šķiet, ka daļēji palīdzēs piemērs no dzīves. Šai ģimenei ir kaimiņš, bet viņam liels baltais suns. Kad suns redz kādu mašīnu, tad viņam gribas skriet tai priekšā. Un tā skrien mašīnas priekšā cik tikai var vistuvāk. Kad skriešana 100-200 metru beidzās, šoferis kļūst mierīgāks, ka nekas nenotika, bet suns gaidā nākamo mašīnu. Tā viss notiek. Varbūt līdz laikam...

    Lūk kāda sieviete rēti apmeklē baznīcu, tas nozīmē ka rēti piedalās svētdienas svētajā Misē. Viņa domā, ka neko slikto nedara. Un vēl viņa šaubās, vai pavisam ir elle? Tad vajadzētu pameklēt un uzzināt, kas runāja par elli? Ka elle pastāv liecina Evaņģēlijs un paša Jēzus Kristus vārdi par vietu ļauniem gariem un tiem cilvēkiem, kuri negribēs atgriezties pat pēdējā brīdī: Tur būs raudāšana un zobu griešana. Arī sv. Jāņa Atklāsmes grāmatā dažās vietās Jēzus atklāj patiesību par elli, kas ir mūžīgo mōku ugunī vieta visiem demoniem, nāvei un cilvēkiem, kuri kalpo ļauniem gariem.

    Tāpēc kad ir laiks, jāatgriežas. Ja kāds nezin Evaņģēliju, tad arī nepazīst Jēzu Kristu. Ja kāds nezin svētos Rakstus, tad ir iespēja iet pie priestera uz katehēzēm. Var parunāt arī ar katehētēm. Pēc dažām nedēļām būs iespēja piedalīties Alfa kursos (11.oktobrī plkst. 12:00 klosterī, vai citā vietā - redzēsim, būs Alfa kursu prezentācija) mūsu draudzē. Šie kursi notiks vienu reizi nedēļā - trešdienās 19:00, līdz gada beigām.

    Dievs ienes patieso gaismu mūsu sirdīs, mūsu dzīvē. Ja cilvēks neatgriežas, tad Dieva žēlastības gaismas trūkst un cilvēks var savās domās un vārdos, pat neapzināti, padarīt Dievu par meli. Tas ir liels grēks un tas liecina par to, kādā traģiskajā situācijā grimst cilvēka garīgā dzīve. Tas arī liecina par to, kas īstenībā ir konkrēta cilvēka sirds saimnieks. Lai precīzāk pateiktu: ja cilvēks caur smagiem grēkiem, caur dzīvi bez Dieva, iztukšo savu sirdi, tad lai zina, ka viņa sirdī mājo lauva, kas gaidā, lai cilvēku aprītu un mocītu mūžīgi ellē.

    Ja kāds runā, ka varbūt elles nav, ka Dievs ir vainīgs par visiem kariem un nelaimēm, tad cilvēks pats liecina par to, ka ir melu tēva rokās, jo tie meli rodas cilvēkā.

    Tomēr Dievs mūs mīl un tā radīja pasauli, ka cilvēks tajā ir vislabāk apsargāta vieta. Kā runāja svētais tēvs Pio (šodien ir viņa piemiņas diena), ļaunam garam ir tikai viena vienīga pieeja pie cilvēka: cilvēka brīva grība. Labāk tomēr ar savu gribu emīlēt Dievu, bet no velna bēgt. Dievs mūs radīja mīlestībai, sagatavoja skaisto nākotni pie sevis. Brīva griba ir patiesās mīlestības vides nepieciešama sastāvdaļa. Brīva griba ir zīmogs bez kura nav patiesās mīlestības.

    Vēl par svētdienu un svētā Tēva Franciska svētceļojumu Albānijā: Tiranas (galvaspilsētas) katoļu katedrālē pie ieejas ir uzraksts (citēšu no galvas): Šeit ieej, lai mācītos mīlēt Dievu. Izej, lai mācītos mīlēt cilvēku. Lūk, ja Saimnieks, Šis Patiesais Saimnieks ir sirdī, tad viss atradīs savu mērķi un vietu, un cilvēks, ticīgais cilvēks ies pa pestīšanas ceļu.

Svētdiena - lai satiktos ar Augšāmcelto Kristu

    Svētdien no rīta es piezvanīju vienam priesterim un viņš atbrauca un vadīja svētās Mises manās draudzēs. Labi, ka netālu dzīvo priesteri, kuri gatavi palīdzēt draudzē, kad es esmu slims. Liels paldies! Es tikai plkst. 18:00 svinēju sv. Misi koncelebrā, kad vīrusi tika uzvarēti.

    Dažreiz dzirdēju, ka kāds saka: Lielajos svētkos es eju uz baznīcu, bet parastās svētdienās nē. Vajadzētu to pakomentēt. Pirmkārt svētdienās mums ir pienākums (skaties: Dieva baušļi un Baznīcas bausļi) piedalīties svētajā Misē, nevis iet uz baznīcu, vai apmeklēt baznīcu. Pateicība Dievam, ka mums ir baznīcas, kur svinam Euharistiju, bet ir arī citas vietas, kur notiek svētdienas sv. Mises. Otrkārt nav parasto vai neparasto svētdienu, bet Baznīcas liturģiskajā kalendārā ir dažādi laiki, piem. Adventa laiks, Ziemassvētku laiks, Lielā Gavēņa laiks, Lieldienu laiks un arī parastais laiks. Tomēr svētdiena vienmēr ir lieli svētki neatkarīgi no tā, kurā laikā tā ir. Kas ir svētdiena? - mūsu Kunga Jēzus Kristus Augšāmcelšanās lieli svētki, nevis kāda tāda mazā parastā svētdiena. Katra svētdiena tā, kā arī citi lieli svētki, liturgiski sākas jau iepriekšējā dienā un sestdienas vakara Mise pieder svētdienai. Tad lūgšanas, lasījumi, ornata krāsa ir no svētdienas.

    Kā es jau iepriekšējās ziņās rakstīju (un vēl skaistāk kāds uzrakstīja komentārā) Viļakas draudzē ciemos bija brāļi un māsas no Rīgas sv. Alberta draudzes. Šis brauciens, vai svētceļojums ir saistīts (tā jau Dievs saplānoja) ar citu ļoti svarīgo svētceļojumu. Lūk, Pāvests Francisks sava pontifikāta laikā pirmo reizi devās svētceļojumā uz Eiropas valsti, uz Albāniju. Tā ir valsts,kurā nesen (pirms 23 gadiem) beidzās ateistiskais režims, kas kopš 2. pasaules kara vajāja tautu, sevišķi ticīgos. Svētais Tēvs teica, ka Albānija ir mocekļu zeme, kuri neatsakās no ticības, kaut gan tā bija aizliegta un priesteri, kas nokristīja mazo bērnu koncentracijas nometnē, nogalināja. Galvenais punkts svētceļojuma programā bija svētā Mise Mātes Terēzes no Kalkūtas laukumā. Taču viņa pēc tautības bija albāniete.

    Mani aizkustināja vēsperes, kuras vadīja Pāvests Tiranas katedrālē. Jo pirms vēsperēm vecs priesteris un veca klostermāsa deva liecību par savu uzticību Dievam režima laikā, par nāves sodu, ar kuru priesteris dzīvoja 18 gadu, dienu pēc dienas, par kristībām slepenībā, kad piem. klostermāsa nokristīja kādas komunista sievas bērnu ceļa malā, kur vajadzēja smelt ūdeni no grāvja ar savu plastmases zabaku...

    Un otrā lieta mani aizkustināja: es lūdzos kopā ar Pāvestu. Tas protams caur katoļu televīzju Trwam (www.tv-trwam.pl) un man rāda, cik lielā nozīme ir katoļu massmedijiem, sevišķi attiecībā uz veciem vai slimiem cilvēkiem. Patiesībā, attiecībā uz visiem katoļiem: informācijas, formācijas un vienotības nozīme.

Drošība ir Dievā

    Vakar vakarā tā, kā es rakstīju, bija Euharistīja. Pirmo Euharistiju Viļakā svinējām kopā pirms diviem gadiem maijā. Brāļu un māsu bija padsmit, tāpēc pietika visslielāka zāle plebānijā. Pagajušajā gadā jau vairāk: 21 un Euharistiju svinējām klosterī. Šogad tāpat lielā skaistā zālē, bet citā vietā. Kopā mēs bijām 28, starp tiem 10 bērni!

    Šogad svētajā Misē piedalījās arī ciemiņi, vīrs un sieva, kuri atbrauca ar saviem bērniem. Kopā bija bērnu 15! Nākotne sākas ģimenēs. Vēl par sagatavošanu Euharistijai: ir tālākā sagatavošana un tuvākā sagatavošana. Tālākā - kad cilvēks pēc sv. Mises savā ikdienīšķajā dzīvē jau sāka gatavoties nākamajai sv. Misei. Tuvākā - dažas stundas pirms Mises savas domas, sirdi un prātu gatavo Jēzus Kristus atnākšanai Dieva Vārda liturģijā un Euharistiskā liturģijā. Jo Jēzus nāk sv. Mises laikā kā dzīvā Dieva Vārds, lai mūsu sirdis sagatavotu svētajai Komūnijai, kad baro mūsu miesu un dvēseli ar savu Miesu un Asinīm. Tas ir liels noslēpums un dzīves centrs un avots.

    Euharistijas laikā atstājām savas problēmas, labāk pateikt: atdevām Dievam, mūsu Kungam tā, kā iemācījāmies. Piemēram, intensīvā darba beigās atklājās, ka akā nav ūdens. Pateicība Dievam, no rīta jau bija. Bet šis piedzīvojums un pārbaudījums mums ļāva domāt, kā atrisināt šo jautājumu nākotnē.

    Kaut gan es biju slims un nevarēju brāļiem un māsām palīdzēt darbos un otrajā dienā pat cits priesteris vadīja summu un sv. Mateja procesiju (brāļi runāja ievadus un lasīja lasījumus, un arī aktīvi piedalījās procesijā), tomēr tas bija sevišķo Dieva svētību laiks. Tajā laikā stiprinājās mūsu savstarpēja mīlestība un sarunās uzzinājām, kā mūsu Kungs darbojas mūsu dzīvē, mūsu kopienās, draudzēs un Baznīcā visā Latvijā.

Zemestrīce Viļakā!

    Nebaidieties, tā nav tāda zemestrīce, kā dabā, kad zeme trīc, jo kaut kas notiek zemes lodes dziļumos. Šoreiz nenotiek nekādas nesaplānotas nelaimes. Notiek tas, kas bija sen saplānots. Atbrauca brāļi un māsas no Rīgas. Viņi ir no sv. Alberta draudzes un es pirms dažām dienām par viņiem drusciņ rakstīju. Katru gadu brauc lielākā skaitā. Šoreiz - 28 cilvēki!

    Kāpēc zemestrīce? Jo brāļi jau dažas stundas skalda malku, zāģē zarus un bluķus, pļauj zāli, remontē elektroinstalāciju. Māsas arī jau sen sāka grābt lapas, gatavot pusdienas, mazgāt logus, grīdas. Visdažādākie instrumenti rokās, darbs arī deg rokās. Dievs deva skaisto laiku. Spīd saule, ir silti, bet nav karsti. Nav lietus, var strādāt ārā.

    Kas sūta cilvēkus no Rīgas uz Viļaku, kad, liekas, gribētos atpūsties vai pastrādāt savā dārziņā? Kas zina cerību, ticību un mīlestību kā Dieva dāvanas, nevis kā kādas jūtas un emocijas vien, tas sapratīs. Kas zina, ka īstenībā nav tā sauktā weekend'a, jo sestdiena protams ir nedēļas septītā diena, bet svētdiena - nedēļas pirmā diena. Un Jaunajā Derībā svētā diena ir tieši šī nedēļas pirmā diena, kad Jēzus Kristus ir augšāmcelies un atvēra Debesu Valstības vārtus. Svinēt svēto dienu nozīmē arī gatavoties ieiet Dieva atpūtā, mūžīgajā liturģijā svēto pulkā.

    Tāpēc brāļi un māsas šodien strādā, bet vakarpusē, kad liturģiski sāksies svētdiena, viņi gatavos Euharistiju, kuru svinēsim kopā, kā mazā Baznīca, kuru vieno Jēzus Kristus. Vispilnīgāk tas notiek svētās Komūnijas laikā, kad pašu Dievu pieņemsim savās sirdīs. Pēc tam būs agape, tas ir vakariņas brāļu un māsu kopienā. Un rīt, nedeļas pirmajā dienā, piedalīsimies svētajā Misē un sv. Mateja procesijā.

Šodien... palidosim? Bet vienmēr pie Dieva.

    19. septembrī 1846. gadā divi bērni Melanija un Maksims ganīja govis. Tā, kā katru dienu. Tas bija netālu no viņu ciemā, Alpu kalnos, Francijā. Pēkšņi viņi ieraudzīja Skaisto Kundzi, kas visa bija it kā no gaismas. Skaistā Kundze bija abģērbtā kā ciema sievietes un pat krusts uz ķēdītes bija līdzīgs šīs apkārtnes krustiem. Ši Kundze sēdēja un raudāja. Pēc tam sāka stāstīt bērniem, ka Viņa lūdzas par cilvēkiem, lai atgrieztos un lūdz savu Dēlu, lai nesodītu grēciniekus. Bet Viņas Dēla roka ir smaga un Viņa nezina, cik vēl ilgi spēs to apturēt.

    Šī Skaistā Kundze tā bija protams Dieva Māte, kura parādījās bērniem La Saletes (La Salette) draudzē. Dievs Viņu sūtīja, lai aicinātu cilvēkus atgriezties. Viņa runāja par konkrētiem grēkiem, ar kuriem cilvēki savā mulķībā apvaino Dievu. Cilvēkiem ir dotas sešas dienas, lai strādātu... Bet svētdien uz svēto Misi iet vienīgi dažas vecas tantes... Ziemā, kad nav ko darīt, cilvēki iet uz sv. Misi, lai izsmietu Baznīcu, nevis lai atgrieztos... Lielajā Gavēnī ēd gaļu kā suņi... Un vēl Dieva Māte runāja par nākamo grēku: Cilvēki zaimo...

    Bērni, vai jūs labi lūdzaties? -Ne vienmēr. -Lūdzieties katru dienu no rīta un vakarā. Skaitiet "Tēvs mūsu" un "Esi sveicināta", un vēl kādu citu lūgšanu. 

    Kad Dieva Māte pabeidza sarunu, paskaitījsa Romas virzienā, cēlās augšā un pēc brītiņa pazuda bērniem no acīm.

    Pēc 5 gadiem vietējas diecēzes bīskaps nolēma šeit uzbūvēt Dievmātes sanktuāriju, kas saucas La Salette. Bīskaps dibināja arī priesteru-misjonāru kongregāciju, kas sludina Dievmātes no La Saletes vēsti. Tieši priesteri saletīņi pirms pāris gadiem veltīja Aglonas sanktuārijam Dievmātes un bērnu statujas, lai palīdzētu svētceļniekiem lūgšanas un atgriešanās ceļā.

    17. gadsimtā dzīvoja cilvēks, kas būdams kluss un pazemīgs, kļūva slavens, jo... lidoja. Tas bija svētais Jāzeps no Copertino (Itālijā). No bērnības bija dievbijīgs un gribēja kļūt par mūku un priesteri. Bet... skolā gāja viņam ļoti slikti. Beigu beigās palīdzēja viņam viņa onkulis, kas bija franciskaņu tēvs, un Jāzeps kļūva priesteris. Bieži tika pārcelts no klostera uz klosteri, jo atklājās, ka viņš var lidot. Piemēram, Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana, cilvēki lūdzas, pilnā baznīca, bet viņš tik dedzīgi lūdzās, tik ļoti gribēja būt pie Jēzus, ka caur visu baznīcu virs ticīgo galvām atlidoja līdz monstrancei. Tādas lietas nepatika daudziem, kuri teica: Viņš mums traucē lūgties! Beigu beigās Jāzeps sāka dzīvot pilsētiņā, kas saucas Osimo, netālu no Ankonas. Tur viņam bija celle un kapela, kur vadīja svēto Misi.

    Gan Dieva Māte Marija, gan svētais Jāzeps no Copertino mūs ved pie Jēzus, Kas radīja pasauli un atpirka no grēkiem, un dod pestīšanu katram, kas tic uz Viņu un pēc ticības dzīvo.

Pienu, pienu un... vēlreiz pienu!

    Vai ir iespēja, lai prāvests būtu laimīgs šeit, virs zemes? Pilnīgi - nē. Bet... ko tas nozīmē laimīgs? Šeit runāsim par laimi saistīto ar draudzi.

    Pirmais variants - 100% cilvēku piedalās svētdienās un citos lielos svētkos svētajā Misē. Brīnišķīgi, pateiksim, bet prāvests nebūs laimīgs. Kāpēc? Lūk, došu divus piemērus. Es dzīvoju divās draudzēs, kuras ir ļoti tālu viena no otras, bet viņas vienoja tas, ka abās uz sv. Misi svētdienās gāja 150% iedzīvotāju! Un ko teiksim? Pirmajā (lauku draudze) - ļoti daudz ticīgo gāja otro reizi uz sv. Misi: bija no rīta, vai summā, bet gāja vēl uz vakarmisi. Tur dzīvoja arī daudz turistu. Tas viss kopā deva 150%. Kā ir tagad, es nezinu. Otrais piemērs (pilsētā): uz sv. Misi gāja arī cilvēki no citām draudzēm, jo viņiem patika sprediķi, dievkalpojumi, siltums, vecā baznīca, viegli bija pasūtīt sv. Misi, vienmēr kāds lūdzās baznīcā. Bet ļoti nozīmīgi, ka no tiem, kuri dzīvoja draudzes teritorijā, daudzi bija bomži un pavisam negāja uz baznīcu. Kas notika pēc padsmit gadiem? Daudzi cilvēki vecuma un slimību dēļ, nevarēja iet uz šo baznīcu, meklēja tuvāko, atgriezās uz savas draudzes baznīcām. Rezultāts bija šāds: salīdzinājumā ar iedzīvotāju draudzes teritorijā skaitu uz svētdienas sv. Misi gāja apm. 50%. Viss mainās un prāvesta laime nav saistīsta cieši ar statistiku.

    Otrais variants - maz cilvēku iet uz svētdienas sv. Misi. Šajā draudzē tomēr priesteri veido vidi, kurā būtu iespējamā jaunā evaņģēlizācija. Evaņģēliju sludina no jaunā bērniem, gan jauniešiem, gan pieaugušiem. To darā priesteri un citi, piemēram misjonāri un misjonāres. Tās ir rūpes par dzīvo Baznīcu, kura mēs esam. Pāvests Benedikts XVI teica priesteriem: Jūms nevajag būt specialistiem būvniecībā, vai ekonomijā, kaut gan tās ir svarīgas lietas. Jums jābūt specialistiem tēoloģijā. Mācīt ticīgos ticības patiesības un kā dzīvot, tas ir moralitāti, bet ar savu piemēru un dzīves liecību, palīdzēt satikties ar Patieso Dievu, pašam būt ar Dievu vislabākās attiecībās - caur šiem un citiem svētdarošiem Baznīcas līdzekļiem cilvēkos rodas ticība, kas nes augļus.

    Viens no jaunās evaņģēlizācijas augļiem ir misjonāri un misjonāres, kas arī grib citiem stāstīt par Jēzu Kristu. Vakar Pāvests Francisks stāstīja trešdienas audiences laikā par misjonāriem Amazonijā (Brazīlijā). Kādā kapsētā bija misjonāru kapu vesela rinda. Misjonārs, kas parādīja šo vietu saviem ciemiem, teica: Šos visus vajadzētu uz reiz beatificēt, jo viņi ir svētīgi. Viņi atstāja savu dzimteni, savu kontinentu, savu ģimeni, draugus, plānus un visu sevi veltīja Jēzum Kristum šeit, Amazonijā, līdz nāvei! Un Pāvests tālāk runāja: Varbūt starp jums, dārgie jaunieši un jaunekles, ir topošie misjonāri, kas arī pateiks Dievam "Jā!". Lūk, skatieties, Baznīca visu laiku ir apustuliskā, jo ir misjonāri, un mēs esam šeit, jo tā ir apostoliskā sukcēsija (tas nozīmē, ka kopš Apustuļiem nepārtraukti ir tā pati Baznīca). Pāvests Francisks runāja, ka Baznīca ir arī katoliskā, jo runā visās valodās tā, kā Svētā Gara Nosūtīšanas Svētkos Apustuļi sāka runāt visās valodās. Baznīca ir katoliskā, vienmēr tāda bija un nevar būt cita!

    Man šķiet, ka kad piemēram sv. Pāvils sāka evaņģēlizēt Grieķijas lielāko pilsētu Korintu, tad tur vēl nebija neviena kristieša. Pēc daudziem gadiem rakstīja viņiem vēstules, kurās skaidroja daudzas problēmas, kuras parādījās jaunājā draudzē. Un kādā vietā viņš rakstīja: Piena jums vajag, nevis cietu barību! Es domāju, ka tā ir ļoti labā jaunās evaņģēlizācijas definīcija. Vajadzīga lielā pazemība, lai mācītos no jaunā, lai atklātu Jēzu Kristu no jaunā savā dzīvē. Šis pamats tā ir kerigma: Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, kas kļūva Cilvēks, nomira pie Krusta par mūsu grēkiem, trešajā dienā augšāmcēlās un dzīvo, un katrs, kas Viņam tic, saņem jauno dzīvi.

Kapucīni, Bērniņš ar Krustu un Latgales baznīcas

    Katru dienu, pusdienas laikā, kapucīnu klosteros lūdzas par mirušiem: par nomirušiem klosterbrāļiem, vecākiem, radiniekiem, fondatoriem un labdariem. Vismaz vienu reizi gadā ir tāda sevišķā diena, kad nomirušo skaits ir lielāks un kad starp pieminētiem mirušiem vairākumā ir brāļi atnākuši no Itālijas. Daudz no viņiem nomira tajā pašā gadā, 18. gadsimta sākumos. Vai viņiem nepatika klimats? Jā, dažiem nepatika. Vai ilgojās pēc dzimtenes un vienkārši nimira? Protams, ka ne. Iekams atbildēšu uz šo jautājumu, mēs pārnesīsimies uz kādu konkrēto vietu.

    Cilvēki man stāstīja, ka laukos, apmēram 15 km no manu vecāku mājām, ir sevišķs pieminēklis. Un kādreiz es braucu pa šo apkārtni un nolēmu šo pieminēkli pameklēt. Pameklēju un atradu. Bet parādījās lielā problēma. Jo parasti tadas figuriņas vai kapličas atrodas pie ceļa. Šis piemineklis bija 200 m no ceļa. Gāju pa nelielo likumaino taciņu un pēc dažām minūtēm biju jau postumenta pakājē. Tas bija no akmens. Lejā daži lieli akmens bluķi. No tiem viens kas bija virsū šāva uz augšu, kur uz plaukta atradās Bērniņa Jēzus figura. Jēzus sēž tronī un tur lielo krustu. Šim postumentam kopā ir 9(!) metri augstuma. Lejā uz akmens bija kādi uzraksti, no kuriem vienu es varēju pilnīgi atšifrēt: 1702g.

    Apkārt bija tikai tīrumi, ceļš tālu, bet es zināju, ka šī zeme ir svētā. Svētā tāpēc, ka šeit uzbūvēja Bērniņa Jēzus kapliču (es domāju, ka drīkst tā to nosaukt). Bet kāpēc uzbūvēja šeit, tālu no ciema, tālu no ceļa? Iemesls bija tāds, ka bija liela epidēmija un nomira daudz cilvēku. Tik daudz, ka nespēja viņus vest uz kapsētu, un apglabāja tur, krustojumā (es to izlasīju kādā grāmatā svētceļniekiem un tūristiem). Jā, tur bija ceļu krustojums un pēc 300 gadiem tas vēl ir redzams, kaut gan apkārt vienīgi tīrumi. Lūk, tas bija iemesls, kādēļ uzbūvēja kapliču. Lidzīgā, bet daudz zemākā (3-4 m) kapliča atrodas pilsētiņā, kurā bērnībā dzīvoju, 10 km tuvāk.

    Tagad pārcelamies uz Latgali, kurā arī ir 17. gadsimta sākumu piemiņas. Tās ir baznīcas, koka baznīcas ar diviem torņiem. Tāda baznīca atrodas Kārsavā, Feimaņos un (bija līdz 19. gadsimta beigām) Viļakā sv. Mateja baznīca. Es neesmu speciālists šajās lietās, bet varbūt kāds no lasītājiem zina, kuras citas baznīcas tika uzbūvētās Latgalē pēc Ziemeļkara, no koka, pēc tam no ķieģeliem. Es domāju, ka tādu baznīcu ir daudz (vai bija daudz, jo ne visas saglabājās līdz mūsu laikiem).

    Jā, diemžēl, ir tādas nelaimes, kā piem. Ziemeļkarš. Šo karu daži sauc par 1. vai 2. pasaules karu. Pa lielo 1. Žečpospolitas (Rzeczpospolita, latiņ. Res Publica) teritoriju (Latgale bija tās sastāvdaļā) staigāja Maskavas, Zviedrijas un Vācijas (Saksonijas) armijas. Nepalika gandrīz nekas. Visbiežāk palika tukša zeme. No 12 milj. iedzīvotājiem palika vienīgi 7 milj.. Daudzi nomira epidēmijās, arī tie, kuriem bija citi pienākumi, bet nāca palīgā slimiem un samaksāja ar dzīvi. Līdz mūsu laikiem palika lūgšana par mirušiem, kapličas un koka baznīcas. Jo tad, kad cilvēkam nekā nav, izņemot ticību, cerību un mīlestību, tad visu pārējo var lēnītēm būvēt no jauna.

Ha! Ha! Atdos tautai varu!

    Kad es šodien sāku kurināt krāsnī, kādā žurnālā (pat neatcēros, kas to atnesa) ieraudzīju lielo virsrakstu: Atdot varu tautai! Aha, tuvojās vēlēšanās un sākas cirks. Atdot varu tautai? Piedodiet, tīri smiekli. Vara ir tādas organizācijas rokās, kurai ir milzīgi lieli īpašumi, ieroči, kontaktu tīkls visā pasaulē un tā tālāk.

    Man patīk tāda (pirms pāris dienām atrasta internetā pie blogera Coryllus'a) diezgan interesanta valsts definīcija: valsts sākas tur, kur organizācija (skaties augšā) satiekas ar Romas Katoļu Baznīcu. Baznīca ir universālā organizācija, tās mācība ir no Dieva. Un tas dod garantīju, ka pilsoņi būs brīvi un viņu īpašumi būs īsti. Jā kāds runā: Atdot varu tautai!, tad ir naīvs, vai citas organizācijas pārstāvis. Vai trešā iespēja: smējas no mums (es ceru, ka tā nav).

    Nedomājiet, ka es par politiku runāju. Nē, es vienkārši kurināju krāsnī un laikam citiem kurinātājiem ir līdzīgas domas redzot tādus virsrakstus. Varbūt. Jo mana loma ir palīdzēt cilvēkiem manas draudzes teritorījā (galvenokārt katoļiem, bet ne tikai, īstenībā - visiem) atrast ceļu pie Patiesā Dieva. Bet sākumā palīdzēt atšķirt labo no ļaunā, jo ne vienmēr cilvēkiem to izdevas. Galvenais pretinieks un ienaidnieks ir ļoti čakls un prot ļoti komplicēt cilvēku dzīves ceļus. Un ja es iešu pie viena vai otrā cilvēka un runāšu par kļūdām, tad vai neapvainosies, vai jau negribēs redzēt priesteri un klausīties, ko viņš runā? Vai tā nav?

    Maģija, tā ir lielā problēma. Un maģiskā domāšana. Un maģiskie priekšmeti, kurus cilvēki neapzināti lieto, pērk, tur mājās uz plauktiem vai pie sienām. Un brīnās, ka pa māju kāds staigā. Man ir jautājums: Vai kāds zina, kas īstenībā ir maģija? Lai būtu veglāk, atbildiet sākumā uz šo jautajumu: Kas ir Baznīca, sakramenti, liturģija, lūgšana, svētbildes, krusts, dziedināšana, tikumiskā dzīve, Dieva un Baznīcas baušļi, svētie un svētīgie, Svētie Raksti? Kad tu padomāsi par šim lietām, par Dieva žēlsirdību, kura izpaužās caur Baznīcu, tad sapratīsi, ka katrs, kas tajā piedalās, tuvojas Dievam, pestīšanai un Debesu Valstībai. Un tagad klausies, maģija - tā ir demonu darbība, kurā izmanto cilvēkus, kuri atmet to, kas ir no Dieva, atmet visu, kas cilvēkus ved pie Dieva. Maģijā Dievbijības un Dieva godināšanās vietā ir maģiskie priekšmeti, rituāli un cilveki, kuri atdeva sevi demoniem uz mūžību. Es par to rakstu, jo pirms kāda laika vietā, kur cilvēki lūdzas, kāds pieskrūvēja maģisko priekšmetu. Es ceru, kā jau to ņēma nost. Jo nevar kalpot Jēzum un saukt ļaunus garus. Šeit ir vajadzīga nemitīga lūgšana, lai cilvēki atvērtu savas sirdis Dievam un atdotu Viņam sevi uz mūžību. Jo šeit virs zemes notiek īstā garīgā cīņa, kurā mēs neesam paši, ar mums ir Dievs, lūdzas par mums Dieva Māte Marija, visi Svētie un Svētās, palīdz mums svētie Ercenģeļi un Engeļi.

    Maģija ir saistīta ar varu un naudu. Mēs atcerāmies šo notikumu, kad svētais Pāvils iegāja kāda pilsēta un izmeta no zīlnieces zīlēšanas ļauno garu. Vai viņam par šo labo darbu pateicās? Nē, bet iemeta cietumā. Šī sieviete nopelnīto naudu katru dienu atdeva kādam bagātniekam un tagad viņš, kad zaudēja strādnieci, nolēma sūdzēt sv. Pāvilu. Lūk, šajā notikumā atklājas neredzamās hierarhijas: bagātnieks pats kalpo ļaunam garam un izmanto citus cilvēkus, kuros ir ļaunais gars. Varbūt bagātniekam pieder arī lielākais maģiskais tīkls: maģisko priekšmetu ražošana un pārdošana. Mēs zinām sv. Pāvila problēmas ar tādām lietām citā pilsētā. Lūgsimies, lai Jēzus Kristus mūs atbrīvotu no katra ļaunā gara darbības.

Anti-baznīca, avots, strādā un lūdzies

    Pirms pāris gadiem autobuss, ar kuru es braucu svētceļojumā uz Arsu (Francijā), uz svētā prāvesta Jāņa Marijas Vianēja sanktuāriju, pieturējās kādā dīvainā vietā. Šī vieta atrodas Vācijā, netālu no Francijas robežas (ja es labi atceros). Kas ir ipašs šajā vietā, pie lielceļa? Man teica, ka tur vajag redzēt baznīcu visām ticībām. Es to sapratu tā, kā katrs no mums saprastu: aha, tā ir ēka, tāda ekumeniska, mēs to zinām arī Latvijā. Atrast šo ēku nebija grūti. Priekšā - postuments, uz kura bija visdažādāku ticību simboli. Oho, kas tur būs iekšā, padomāju. Ēka liela, formā līdzīga baznīcai. Iegāju un sāku meklēt elementus saistītos ar mūsu ticību. Sēdēju tur ne vairāk, kā 5 minūtes. Šī vieta, es domāju, nav paredzēta lūgšanai. Jo tur valda haoss. Daudzu ticību simboli un zīmes. Situācija tāda, kā tad, kad mēs gribām satikties ar Personu, kuru mīlam, uz reiz teikšu - ar Jēzu Kristu, bet tur tirgus, haoss, troksnis. Tā nav lūgšanas vieta. Kaut gan, tagad tā domāju, vai tā nav līdzīga situācija tai, kura bija zem Krusta? Tur daudzi izsmēja Jēzu, bet zem Krusta stāvēja Marija, Jēzus Māte, un Jānis, māceklis, kuru Jēzus mīlēja. Un Jēzus pirms nāves atdeva savu Māti māceklim, bet viņā personā mums, Baznīcai. Šodien ir arī Sāpju Dievmātes piemiņas diena, bet vakar - Krusta Pagodināšanas Svētki. Dažreiz mūsu dzīvē ieiet krusts negaidīts, daudzi apkārt rāda uz citiem atrisinājumiem, sevišķi, lai atmestu krustu un tad būs labi. Nē, nekas nebūs labi, būs kāda anti-baznīca, anti-krusts, iespēja atvērt savu sirdi... kam citam.

   Bet tagad uzdosim jautājumu: kas par to maksā? Kas to finansēja, projektēja, uzbūvēja? Kas to uztur? Kas naudu par to saņēma? Es to nezinu, bet tas ir ļoti svarīgs, kā raksta daži blogeri, piem. Coryllus. Sākumā vajag redzēt budžētu un pēc tam propagande kļūs skaidrā.

    Beigu beigās es biju arī Arsā pie sv. Jāņa Marijas Vianēja. Var atkārtot viņa paša vārdus: Ja priesteris nedzīvo kādā draudzē 20 gadus, tad cilvēki sāka ticēt uz govīm. Tā savā laikā viņš teica par šo draudzi, kurā rēti kurš nopietni domāja par ticību, par Dievu. Viņš tika sūtīts uz vissliktāko draudzi  kā visvājākais priesteris diecēzē... Es nestāstīšu par viņu, bet pateikšu, ka pēc daudziem kalpošanas gadiem visi gāja uz sv. Misi un pieņēma sakramentus. Un līdz šim Arsā, kur tagad atrada vietu daudzi māsu un brāļu klosteri, rekolekcijas nams priesteriem un garīgais seminārs kleriķiem no dažādām valstīm, ir īsts ticības avots, tikšanās ar Jēzu, ar dzīvo Dievu vieta.

    Pagāišajā gadā, jūlijā, kad es biju Balvos pie Sakrālā Centra, kāda jaunā sieviete man zvana un runā poliski: Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Vai Jūs esat t. Staņislavs? -Jā. -Mēs esam jaunieši no Polijas un Lietuvas. -Bet kur jūs esat? -Aiz baznīcas, pie mājas, kur uz durvīm ir Jūsu telefona numurs... Tā sākās dažas dienas Viļakā ar jauniešiem, kuri  brauka katru gadu pa Eiropu, lai strādātu draudzēs. Arī Viļakā daudz strādāja, un pēc tam Madonā, nestāstīšu, jo var palasīt un skatīties fotogrāfijas www.europewaits.pl. Kā viņi atrada mani un Viļaku? Lūk, kāds ļoti labs cilvēks iegāja hipermarketā dienvidfrancijā. Ar somu, bet nezināja, ka tur tā nedrīkst. Ļoti liels sargs viņu paņēma, ielika somu skapī, parādīja skapjia numuru, atdeva atslēgu uz skapi. Šajā "akcijā" es arī piedālījos, jo gribēju palīdzēt šim nabadzīņam un zināt kas notiek? ...Un pēc pāris gadiem, kad šis "nabadziņš" parādījās Viļņā un uz ielas viņu satika šie jaunieši no Europewaits, viņš teica: Brauciet uz Viļaku, pie t. Staņislava! Kad es viņus satiku pie mājām vakarpusē, viņi lūdza, lai es viņiem celebrētu svēto Misi. Bija ap 21:00. Un tā sākās laiks ora et labora, lūdzies un strādā.

Nemitīga revolūcija, bezcerības skriešana un krustā sistie

    1992. gada vasarā es divus mēnešus strādāju Francijā. Tīrums, gurķu 110 metru garas rindas un ļoti ļoti mazi kornišoni. Tomēr par šo darbu šodien nerakstīšu.

    Svētdienās nestrādāju, bet gāju kājām kādus trīs kilometrus uz pilsētu Chateau de Landon, lai piedalītos svētajā Misē. Baznīcā vienmēr mani un citus svešus uzņēma ar lielo sirsnību. Mēs sasveicinājāmies, es atbildēju uz uzdotiem jautājumiem un tā bija katru reizi, ar arvien mazāko distanci. Es skatījos, kas notiek baznīcā pirms svētās Mises. Cilvēki gatavoja liturģiju, bija sadalītas lomas. Citi lūdzās, vai staigāja pa baznīcu un runāja savā starpā. Arī kāds vecs vīrietis staigāja un mainīja dažus vārdus ar daudziem ticīgiem. Tas, kā atklājās, bija prāvests, curé (prāvests) Maurice Gigout (Morīs Žigū). Es brīnījos, jo parasti pirms sv. Mises priesteris sēž biktskrēslā un klausās grēkusūdzes. Tur tā nebija. Visi tomēr gāja procesijā pieņemt sv. Komūniju uz roku (95%), vai uz mēli (5% - ticīgie no Polijas un no Āfrikas). Svēto Komūniju palīdzēja prāvestam dalīt kāds vecs vīrietis, varbūt diakons (?), bet nebija viņam ne komžas, ne albas. Sākumā neredzēju jauniešus, tomēr vēlāk atbrauca no kādām nometnēm. Vēl vienu vārdu par grēkusūdzi. Kādreiz ieraudzīju pilsētā sevišķu paziņojumu: grēkusūdzes sakraments pansjonātā sestdien 15:00-16:00. Interesanti būtu uzzināt, kā tagad ir Francijā, jo zinu, ka no Latvijas jaunieši tur brauc strādāt vīnadārzos. Vai viņiem ir iespēja piedalīties svētajā Misē svētdienās un iet pie grēkusūdzes? Un vēl viena lieta. Pilsētā dzīvoja apm. 3000 cilvēku, no kuriem 300 gāja uz sv. Misi. Mums ir līdzīga, bet lauku draudze un uz svētdienas sv. Misi iet 2-3 reizes mazāk. Tomēr Viļakā apmeklētāji bieži iet pie grēkusūdzes. Ko darā pārējie (95%)? Tā ir nemitīgā revolūcija, līdzīgās sēkas, drusciņ citi varianti.

    Šodien jautāju jaunus cilvēkus, vai dzirdēja par Ice bucket challenge? Protams, kaut ko dzirdēja. Bet vai dzirdēja par to, ka (kā izlasīju pie blogera Toyah) tas, kas to izdomāja, gāja bojā. Kā? Pašnāvība... Jauns (27 gadi) priecīgs cilvēks Korejs Grifins, viens no tiem, kuri izdomāja šo Ice... ideju, lai palīdzētu salasīt naudu savam slimam uz SM koleģim, lūk, ļoti laimīgs vienā brīdī, pēc brītiņa, bezjedzīgi, lai parādītu, ka viņš pieder grupai, taisa pašnāvību. Kāpēc?...

    Šodien ir Krusta Pagodināšanas Svētki. Horizontālais baļķis nozīmē mūsu cilvēciskās attiecības, bet vertikālais - attiecības ar Dievu. Horizontālais baļķis var nozīmēt arī mūsu smago nastu - grēcīgumu, bet vertikālais - svētuma ceļu. Krustā satiekas patiesība par katru cilvēku, krustojas. No vienas puses mums ir brīnišķīgs mērķis - Debesu Valstība. Labi. Bet no otras puses vajag kādus līdzekļus, lai sasniegtu šo mērķi. Šis Korejs, par kuru rakstīju augšā, pieņēma kādu labo mērķi, bet sliktus līdzekļus, trakus līdzekļus, kas ne tikai ka nenes nekādu labumu, bet stiprina pārliecību cilvēkos, kuri jau daudz trakoja, ka īstenībā nav nekādas jēgas, tikai izmisums. Kā pateikt cilvēkam, ka tā ir liela kļūda? Kā paskaidrot cilvekam, ka lai sasniegtu labo mērķi, vajadzīgi ir tikai labi līdzekļi. Nevar labo sasniegt caur ļauno, jo pa ceļu cilvēks iet bojā. Jāatgriežās.

    Ir tāda realitāte, kura ir no Dieva un saucas Baznīca, kurai ir doti visi līdzekļi, lai sasniegtu galvēno mērķi - dvēseles pestīšanu. Un arī citus labus mērķus, kuri ir saistīti ar šo galvēno. Lai sasniegtu labo mērķi jāiet pa labo ceļu. Svētais Pāvils aprakstīja šo veidu: Tas, kas seko Jēzum Kristum, ir krustā sists kopā ar Viņu, krustā sists grēcīgai pasaulei. Atmet grēkus, sevīšķi smagus, lai dzīvotu Dieva žēlastībā. Patiesā brīvībā. Trakot? Paldies, šeit mums nevajag.

Vai drīkst sievietei špilkās iet uz baznīcu?

    Sieviešu tiesībās visā plašā pasaulē ir nopirkt sev špilkas (es ceru, ka pareizi to uzrakstīju?) vai citas kurpes. Viss skaidrs. Problēmu nav. Vīrieši? Nē, vīrieši nestaigās špilkās! Nekad. Viss skaidrs. Bet ko dara vīrieši? Varbūt kāds bija kurpnieks, ļoti slikts kurpnieks. Izražoja kurpes, kurās neviens nestaigās. Ko darīt? Reklāma! Sāka reklamēt: Jūs, skaistās sievietes, būsiet vēl skaistākās, kad staigāsiet šajās supermodernās kurpes! Tās saucas "špilkas"! Tās ir dārgās lietas, bet Jūs esat to vērtas... Es domāju, ka tā tas varēja sākties. Ja sieviete nesaprata, kas notiek un tēvs vai vīrs nepaskaidroja, ka viņa esot brīnišķīga un skaista vienmēr, tad pie viņas prāta ir pieeja modes veidotājiem.

    Kad jau tāda sieviete, kura nesaprot, kas ir mode un ieiet savās brīnišķīgajās špilkās baznīcā, kur tik tikko pabeidza jauno koka grīdu, sākas poblēmas, gandrīz ticības problēmas. -Skatieties, jūs saskrāpējāt mūsu jauno grīdu! Ar katru savu soli jūsu nicinājat musu darbu. Ja tā būs tālāk, tad jau pēc gada vajadzēs remontēt jauno grīdu. Kas par to maksās?

    Lūk, no vienas puses modes veidotāji, no otras - baznīckungs un baznīcas grīda. No vienas puses liela propagande, no otras puses ar lielām pūlēm sataisīta baznīcas grīda. No vienas puses dažādi veidi, lai cilvēks zaudētu kontaktu ar realitāti, no otras puses grīda, kur metas ceļos grēcinieks, lai atgrieztos, lai atgūtu kontaktu ar Realitāti. Īstenībā, ar pašu Dievu, ar Jēzu Kristu Vissvētākajā Sakramentā.

    Katrs cilveks var kļūdīties un grēkot, un daudzus gadus dzīvot smagos grēkos, kā kāds vīrietis un sieviete - bez laulības sakramenta. Vīņš nomira, bet viņai vēl ir iespēja atgriezties. Bet vai viņa atgūs kontaktu ar realitāti? Vai tas, kas vinus turēja grēkos, lai mūžīgi mocītu ellē, tas ir velns, netraucēs šai sievietei atgriezties? Vai neievedīs viņu dzeršanā? Modē? Nē, tas jau nav smalkais stils. Metode ir šāda: aptumšot prātu, lai cilvēks pat nezinātu, kādā situācijā atrodas. Un šī baznīcas grīda ir nepieciešama, pat saskrapēta, no simts gadiem neremontēta, jo tur ir vieta man, tev, katram grēciniekam. Jo tikai Jēzus atbrīvo no grēkam, no atkarībām, no visa ļaunā.