Daži vārdi par Dieva žēlsirdības svētceļojumu.

Daži vārdi par Dieva žēlsirdības svētceļojumu.

Viens cilvēks man sūtīja ziņu, lai es uzlabotu burtus, vai tos mainītu mājas lapā:

 http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-godinasana/dieva-zelsirdibas-kronitis/

 jo grūti lasīt. Es kaut ko mainīju, bet nezinu cik uzlaboju, vai pavisam uzlaboju. Jo man datorā viss ir skaisti, tā kā bija. Es neesmu specialists datoros un šī mājas lapa ir vienkārši no interneta, bet vēlreiz mēģināšu mainīt. Varbūt uzdosies. Vai citiem arī datoros šajā mājas lapā (skaties augšā) ir kādas problēmas ar burtiem?

Šodien vakarā pieteicās vēl viena draudze, tad šodien sveiciens Baltinavai, Tilžai, Šķilbēniem un Madonai - visām šīm draudzēm un priesteriem, kuri tur kalpo!

Vēl ir brīvas dienas:

http://uzticies-jezum.mozello.lv/svetcelojums/

    

Ja ir kādi jautājumi, zvaniet man: 27074724.

Steidzies lēni.

Steidzies lēni.

Kaut gan šodien man bija daudzas sarunas, es atradu laiku, lai strādātu ar kādu tekstu, kuru kāds cilvēks man deva, lai es to labotu. Darbi iet lēni, bet šodien es laikam sasniedzu - tāpat kā vakar - nākamus 10%. Bet kopā vēl nav 50%. Ja Dievs dos, tad rīt drusciņ, tikai drusciņ, ar šo tekstu pastrādāšu.

Šodien vēl rožukronis un... arlabunakti Jums! Esiet vienmēr vienoti ar Dievu.

Es vēl drusciņ paskatījos uz kapucīnu dzīvi. Tajā ir dažādas iespējas, jo ir eremita (vientuļnieka) dzīve, ir brāļi, tad brālība kopienā, ir lūgšanas dzīve. Un vienmēr ir kaut kas, ko vajag darīt, jo viss kustas, viss mainas, viss prasa uzmanību un piepūles. Vai tas nav kaut kas līdzīgs Dieva uzaicinājumam?

Nav ko steigties.

Nav ko steigties.

"Nav ko steigties" - es saprotu šos vārdus tā, ka cilvēks ir aizņemts, bet kāds viņu lūdz, lai izdarītu kādu darbu vai pakalpojumu, par kuru protams saņems kādu samaksu. Tad šis ļoti aizņemts cilvēks uzņemas to darīt, bet ne uzreiz, jo ir kādi steidzīgi darbi. Tādā situācijā tas, kas lūdz, saka: "Nav ko steigties".

"Nav ko steigties" - tas nenozīmē: "Dari savu darbu tā, lai tu paspētu līdz... pasaules galam". Bet šie vārdi nozīmē: "Kad tu pabeigsi savus darbus, izpildi manu lūgumu ātri".

Es ceru, ka labi saprotu latviešu valodu šajās lietās, kas attiecas uz steidzīgu darbu. Bet vissvarīgākais ir tas, ko ne visi diemžēl saprot, ka teikums: "Nav ko steigties" nozīmē visvienkāršāk un visīsāk: "Dari to, lūdzu, uzreiz". Jo ja kāds vēršas pie otra ar kādu lūgumu, tas nozīmē ka tagad viņam šī palīdzība ir vajadzīga un ļoti labi būtu, ja šis darbs būtu izdarīts visātrāk.

Tāpēc ka man arī ir kādi pienākumi un kāds mani lūdza: "Dari to, lūdzu, un to. Bet nav ko steigties", tad es to daru visātrāk. Un es šodien nolēmu turpināt kādu steidzīgu darbu kādam cilvēkam un darbi gāja uz priekšu uz 10%. Es ceru, ka arī rīt atradīšu laiku. Un ja tāda būs Dieva griba, tad pabeigšu viņam šo darbu vēl janvārī. Jo līdz šim bija tik daudz citu darbu un priekšā arī tāpat, ka tagad ir vienīgais laiks un vajag to labi izmantot.

Es priecājos, kad kādi cilvēki, kurus es lūdzu kaut ko izdarīt, dara to kādā konkrētajā laikā, un tādā veidā man ļoti palīdz. Bet kā priecāties, kad kāds, kuram piemēram bija ļoti daudz laika, neizdarītu neko? Taču šis konkrēts teksts ir vajadzīgs un nepieciešams citiem tekstiem, kuri jāraksta. Tas ir kā piemērs, bet tas attiecās uz katru darbu, jo īstenībā katru darbu daram Dievam par godu un tuvākā labad. Jā, varbūt kādam cilvēkam otra cilvēka darbi ir tikai kā spēlēšanās? Bet ja tā viņš domātu, tas nebūtu labs piemērs citiem, vai nē?

Tā ir protams laba skola, sv. Franciska pacietības un patiesa prieka skola. Bet mēs mācāmies dzīvei, nevis televīzijai, jo: "non scholae, sed vitae, discimus".

Kur ir laiva Jēzum?

Kur ir laiva Jēzum?

Rīt Evaņģēlijā dzirdēsim par Jēzu, Kas sludināja Labo Vēsti pie ezera. Jēzus, būdams Dievs, nedara tā, kā šīs pasaules lielie parasti dara: iekams tie ietu pastaigāt pie ezera, tiktu tur sūtīti karavīri, lai visa šī vieta būtu droša. Un tad atnāktu kāds valdnieks ar miesassargiem un staigātu, un skatītos uz ezeru un dabu.

Jēzus tomēr ieiet dzīves centrā, vai - labāk pateikt - Viņš pats, būdams patiesā Dzīve, ieved sevi starp tautu, lai cilvēki, atnākuši no tālienes, varētu Viņu redzēt, pieskarties Viņam, varbūt parunāt brītiņu, izteikt savus lūgumus, pieņemt dziedināšanas un atbrīvošanas žēlastību, ieklausīties Dieva Vārdā. Viņi bija gatavi iet dažas dienas, lai brītiņu būt tik tuvu Jēzum.

Apustuļi gatavo laivu, lai, vajadzības gadījumā, evakuētu Jēzu. Neparasta situācija. Cik bieži Jēzus gatavo mums tādas neparastas situācijas, kurās, liekas, nav nekādas kontroles, nav nekādas kārtības, bet ir daudz trokšņa, emociju, arī noguruma.

Jēzus vienmēr darbojas. Mēs Viņu redzam - ar gara acīm - svētajā Komūnijā un aicinām Viņu pie sevis. Bet Viņš vienmēr ir pirmais un Viņš sūta mums vēstules, uzaicinājumus, lai mēs ar Viņu satiktos mūsu dzīves trokšņos, problēmās, nekārtībās, nogurumā, mūsu daudzos plānos. Un vēl citi dažreiz gribētu mūs evakuēt no Baznīcas, no lūgšanas, no sakramentiem. Bet Jēzus mūs aicina: nāciet! Lūk, Es esmu šeit Euharistijā!

Nekad nezaudēsim Jēzu no acīm. Lai nekad nebūtu tādas situācijas, ka cilvēks, pieņēmis Jēzu svētajā Komūnijā, vairs par Viņu nedomā, zaudē Viņu no savām acīm pavisam. Bet Jēzus gaida ar žēlastību pilnām rokām un skatās uz cilvēkiem, kuri uzskata Viņu par kaut ko nedzīvo. Un šis klusums, šis uzmanības trūkums kliedz skaļā balsī. Neļausim, lai tā būtu, bet visu laiku skatīsimies uz Jēzu ar mīlestību un stāstīsim Viņam par mūsu ģimenēm, par visām mūsu lietām, vajadzībām, cerībām. Lai mūsu sirdis ir kā laivas, kurās Žēlsirdīgais Jēzus atradīs atpūtu, uzmanību un mīlestību.

Tuvojas Dieva žēlsirdības svētceļojums Rīgas arhidiecēzes draudzēs. Lai tas stiprina mūsu vienotību ar Jēzu un mīlestību uz Viņu.

Darba pilna diena

Darba pilna diena

Visa diena padota Dieva žēlsirdībai. Par to vairāk rakstīju šeit. Visi citi darbi gaida. Kāda liela teksta labošana - gaida nedēļu. Kāda lielāka teksta labošana un redakcija - gaida dažas nedēļas. Citi teksti - gaida. Jo tagad viss padots Dieva žēlsirdībai.

Svētceļojuma sarakstā bija jau dažas draudzes un šodien vēl daži prāvesti pieteica savas dradzes. Saraksts ir šeit . Kaut gan laiks ir īss, jo kas tas ir divi ar pusi mēneši (svētceļojuma laiks: 4. febr. - 15. apr.), tomēr dažas draudzes gribētu turēt pie sevis Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi un svētās Māsas Faustīnes relikvijas pat vairāk nekā divas nedēļas. Es protams priecājos.

Sagatavoti materiāli mājas lapā http://uzticies-jezum.mozello.lv/  un svētceļojums ar visu to, kas tur būs, var palīdzēt daudziem cilvēkiem pieņemt tādu "dzīves stilu" - ne tādā nozīmē, kā modē, bet iemācīties dzīvot pēc Dieva žēlsirdības veidiem, uz Dieva žēlsirdības godināšanas pamatiem. Es varu liecināt, ka ir tāda iespēja, jo es tā mēģinu veselu gadu (gads būs februārī). Un, ziniet, pieņemtie pienākumi nedara dzīvi par smagāko, grūtāko. Pretēji, cilvēks mazāk zaudē laiku.

Es gaidu, ka svētceļojuma laikā izdosies vākt cilvēku liecības par to, kā Dieva žēlsirdība maina viņu dzīvi.

Kā jūtās Samuēls?

Kā jūtās Samuēls?

Parasti, kā es jau rakstīju, cilvēks, kurš kaut ko dzird, saņem pa "pastu" aploksni ar vēstuli uz adresi: "dzirdei". Un tad var fantazēt, cik tikai grib, un pat nolemt kaut ko, un pēc tam to darīt. Vēstuli protams nevar atvērt, jo maņām nav instrumenta, lai uzzinātu to, kas ir vēstulē, tas ir - patiesību.

Un lūk, Samuēls dzird: "Samuēl!", skrien bet... atklājās, ka vēstules nekādas nav. Un otro reizi. Un trešo reizi. Kā viņš jūtās? Vai viņam nebija kauna? Vai nedomāja: "ko rīt man pateiks priesteris Heli par tādām fantāzijām? Vai mani neizmetīs?"

Bet Heli saprata. Tas ir Dievs, Kas sauc jaunekli, jo Viņš aicina Samuēlu uz dialogu. Un mēs zinām, ka no šī dialoga Samuēls neļaus pat vienam Dieva vārdam krīst zemē.

Bet šajā brīdī Samuēls nevar atrast sevī šo "aploksni ar vēstuli". Ko viņš konkrēti dara? Ko viņš gaidīja? Ja ir sauciens, tad ir jābūt saucējam. Bet viņš nevar atrast saucēja. Un šo vēstuli nevar atrast sevī.

Jo šoreiz sauciens nav no ārpuses: nav balss un maņās nekā nav. Dievs sauc Samuēlu no viņa gara, no viņa dvēseles dziļumiem.

Līdzīgi bija ar šiem diviem Jāņa Kristītāja mācekļiem, kuri gāja pie Jēzus un palika pie Viņa kādas divas stundas. Kad tomēr vēlāk pats Jēzus viņus paaicināja, viņi neatrada sevī to, ko taču saņēma. Viņiem nāks mācīties runāt ar Dievu. Viņi sekoja Jēzum - Dieva Dēlam, Dzīvam Vārdam. Vēl tālu tam, lai viņi varētu pieņemt, ka ir aicināti kļūt par Svētā Gara mājokli. Cik pārsteigts bija Sīmanis Pēteris, kad teica Jēzum: "Tu esi Kristus" - ka tas bija viņam dots no Tēva.

Kad vecais cilvēks skatās uz savu garu, redz tuksnesi. Kad tomēr dzird Dievu un paklausībā Dievam, paklausībā arī Baznīcai, ieiet tuksnesī un stipri ieliks šajā tuksnesī Jēzus Kristus Krustu, tad redz, ka ir Avota priekšā. Tur, Krusta pakājē, Krustā Sistā un Augšāmceltā priekšā lasa visas šīs vēstules, kuras nevarēja lasīt tad, kad sēdēja savās maņās un domāja, ka tā ir īsta laime. Bet tagad lasa vēstules un tajās ir par Dieva mīlestību uz šo cilvēku un uz visiem cilvēkiem, uz Baznīcu, par Dieva žēlsirdību, par to, cik ļoti Dievs rūpējas par mums.

Svētais Ignats no Antiohijas rakstīja par diviem mūsu dzīves tikumiem. Tā ir ticība un mīlestība; ticība kā pamats, un mīlestība kā mērķis. Ar šiem tikumiem var pazīt Dievu, šie divi tikumi ir arī citu tikumu sākums un avots. Cilvēks meklē patiesību ar savu prātu un Dievs dod viņam ticības tikumu. Cilvēks brīvajā gribā grib darīt labus darbus un tur Dievs viņam dod mīlestību. Mēs varam tā lasīt un rakstīt par to, kas notiek mūsu garā, un skatīties uz šīm un vēl citām lietām ar "gara acīm", un uz visu skatīties patiesībā un mīlestībā. Vecam cilvēkam nav tādas iespējas. Jauns cilvēks - kā rakstīja svētais Pāvils - tika krustā sists pasaulei un grēkam. "Dzīvoju nevis es, bet dzīvo manī Kristus". Un tas ir vēl vairāk nekā viss, nekā viss.

Ko mums šodien māca Samuēls?

Ko mums šodien māca Samuēls?

Šis dialogs, par kuru šodien lasījām pirmajā lasījumā, atkārtojās visu dzīvi. Bet šodien vēl Samuēls, jauneklis Samuēls, to sākumā nesaprata. Jo tas bija kaut kas cits, tik cits, ka Samuēls to neieraudzīja. Tikai vecais priesteris Heli saprata, kas notiek - Dievs runā uz jaunekli, kurš jau no bērnības kalpo pie derības šķirsta. Heli saprata, ka viņa vietā, šajā svētvietā, būs tagad Samuēls, jo Dievs runā ar viņu.

Samuēls domāja, ka dzird savu vārdu tā, ka dzird cilvēks, kad kāds viņu sauc: dzird balsi, bet pieņem vārdu. Man šķiet, ka šeit tā nebija. Bija vārds, bet nebija balss. Dievs aicināja Samuēlu uz līdzdarbošanos, aicināja viņu un sauca no viņa gara, kurā gribēja satikties ar Samuēlu.

Līdzīgi šodienas Evaņģēlijā divi mācekļi aizgāja pie Jēzus, jo Jānis Kristītājs teica: "Lūk, Dieva Jērs". Mācekļi palika pie Jēzus laikam kādas divas stundas. Un vajadzēja, lai vēlāk pats Jēzus tos paaicinātu, kad tie zvejoja, lai tie sekotu Jēzum Kristum līdz nāvei. Jo tas bija ne tikai tāds vārds, kā cilvēki runā, bet Dieva vārds, kas sauc cilvēku no pavisam cita virziena, no cilvēka dvēseles dziļumiem, uz kurieni Dievs aicina konkrēto cilvēku. Lūk, tikšanās ar Dievu.

Mēs esam aicināti visu laiku dzīvot savā garā, būt Dieva priekšā, būt šajā bagātajā tuksnesī Krusta pakājē, jo, kā šodien raksta svētais Pāvils, mēs esam Svētā Gara mājoklis.

Samuēls svaidīja ar eļļu Dāvidu par karali, bet mēs esam patiesas eļļas, tas ir Svētā Gara templis. Samuēls svinēja svētkus un ēda maltīti ar Dāvida ģimeni, bet mēs Baznīcā, tas ir Dieva ģimenē, svētajā Misē pieņemam sirdīs pašu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Kuram ir gods un vara mūžīgi. Amen.

Tūlīt beigsies elektrība.

Tūlīt beigsies elektrība.

Maz laika palika darbam pie datora, jo es nepaņēmu vadu un palika tikai akumulators. Tāpēc īsi (bet kā bija vakar vakarā?) pastāstīšu par vienu tēmu. Jo pirms stundas man pajautāja: kad (vai kā) mūks ir laimīgs? Vai jūs gribāt zināt? Nu, tad palidosim.

No rīta es pieceļos vēlāk un slims. Ik pēc 4 stundām ir jādzer zāles. Nu, tad laudes, brokastis, jāvāc mantas un jābrauc pie brāļiem. Pēc sarunām rožukronis, sagatavošana svētajai Misei, svētā Mise ar sprediķi.

Pēc sv. Mises agape - jo tas viss ar manām mīļām māsām un brīnišķīgiem brāļiem no Franciskāņu Trešā ordeņa, jeb Pasaulē dzīvojošo franciskāņu ordeņa. Garās sarunās praktiski zaudēju balsi, elpu un vajadzēja iet padzert coldreksu un atpūsties. Pēc tam lūgšanas - gan individuālās, gan kopā ar brāļiem, arī Dieva žēlsirdības kronītis.

Tad vakariņas un saņēmu ziņas par kādu klosteri kaut kur pasaulē, kur ļaunam garam ļoti nepatik, ka šie mūki tur ir, un dažu mēnešu laikā mūku skaits samazinājās apm. 50%. Atradās cilvēki, kuri tik vajāja vienu, ka vajadzēja viņam bēgt uz citu tālu klosteri. Nākamo mūku viņi vajā. Cits mūks paskatījās uz visu un pameta. Cits ieticēja pasaules propagandei un kļūva par shizmatiķi. Tie, kuri palika uz vietas, rūpējas par savu garīgo dzīvi, par lūgšanām, nabadzību, brālību un, iespēju robežās, par ticīgo cilvēku garīgo aprūpi. Un ko es teikšu? Ak, cik mums ir mierīga dzīve.

Tad mūka īsta laime, tas nozīmē ka arī kapucīna īsta laime, ir nevis ārējā lietās, notikumos tādos vai citos, bet cieša un pilnā vienotībā ar mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Vakar bija kāda svētīga kapucīna, br. Bernarda no Korleones, piemiņas diena. Breviārā bija, sakarā ar šo piemiņu, lasījums no svētā Bonaventūras rakstiem. Un viņš starp citiem raksta, ka mēs, grēcinieki, bijam ka sausie, mirušie koki. Un lūk, koks, kas liekas esam miris, krusta koks, atdzīvinaja mūs.

Tad, es tā domāju, kad vecais cilvēks, kuram vajag atgriezties, skatās uz visu bez krusta, skatās uz visu no savu maņu perspektīvas, no savu fantāziju perspektīvas, un kaut ko plāno. Un pēc tam brīnas, ka augļi ir slikti. Viņš nesaprot, ka bez krusta koka augļi vienmēr būs rūgti.

Ko tālāk runā svētais Bonaventūra? Ka vajag paņemt Jēzus Kristus krustu un to iestādīt sava gara tuksnesī. Un tad atklāsies, ka Šis Krusts ir Avots visam labam. Ka no Krusta ir Baznīca, Sakramenti, Dieva žēlsirdība un pestīšana.

Tad mēs skatāmies uz šo Krustu un redzam visskaitāko Augli - Jēzu Kristu. Jaunais cilvēks dzivo Krusta pakājē, savas dvēseles dziļumos, savā garā, Dieva priekšā un kopā ar Viņu skatās uz visu patiesībā. Tā ir dzīve pēc gara, tā cilvēka gars kļūst par to, kam īstenībā ir paradzēts, tas nozīmē ka tas kļūst par Svētā Gara mājokli.

Nu bet laimīgam mūkam bija vēl otra svētā Mise, Neokatehumenāļā Ceļa kopienai.... un dators runā, ka tūlīt izlegsies... Miers un labums!

Palika dažas minūtes līdz 24:00.

Palika dažas minūtes līdz 24:00.

Sirsnīgi aicinu uz konsekrēto dzīvi, uz dzīvi klosterī, vai priesterībā, vai citā kalpošanā Baznīcai. Pat nav laika kaut ko vairāk uzrakstīt. Viss šodien bija par Dieva žēlsirdību. Arī bija Žēlsirdības stunda un Kronītis.

Jēzu, es uzticos Tev!

Kāpēc katoļu priesteri ir tik nelaimīgi?

Kāpēc katoļu priesteri ir tik nelaimīgi?

Kā jūs domājat, vai tā ir patiesība? Lūk, kāda dievbijīga sieviete, ar lielu nožēlu balsī, izteica savu domu. Ak, cik šie katoļu priesteri ir nelaimīgi. Tad man būtu jautājums: vai katoļu mūki arī ir nelaimīgi? Ja tā būtu patiesība, tad padomājiet, cik es būtu nelaimīgs: divkārši nelaimīgs!

Šī sieviete nelaimes problēmu un avotu, un iemeslu redzēja tanī, ka priesterim nav sievas un bērnu. Nu, padomājiet, ka viņa domā par priesteri, ka viņš ir tik nelaimīgs, bet nedomā par sevi, cik viņa pati ir laimīga, ka var runāt tagad ar priesteri. Pretējā situācijā diez vai būtu viņai iespēja runāt.

Nelielā sarunā paskaidroju šai kundzei šo lietu, kuru var visīsāk pateikt divos vārdos. Lūk, ir tādi, kuriem ir tik apcietināta sirds, ka kritizē citus, laimīgus, ka it kā tie nebūtu laimīgi. Kāpēc kritizē? Taču šī lieta pavisam neattiecas uz viņiem. Bet ir arī tādi, kuriem ir tik atvērta sirds, ka kritizē citus, laimīgus, ka it kā tie nebūtu laimīgi. Kāpēc kritizē? Taču šī lieta pavisam neattiecas uz viņiem.

Un tā, lūk, šī problēma ir izejas vietā un pavisam nav saistīta ar to, vai kāds kritizē tādā vai citā veidā, bet ka tomēr ir jāmeklē patiesība. Fantāzijas nekad neatradīs ceļu uz izeju, uz atrisinājumu, jo cilvēks kustas un skrien nezināmā virzienā. Tad pirmais solis ir meklēt patiesību, tas nozīmē, ka cilvēks padod savam prātam katru domu, katru informāciju, un kad sapratīs patiesību un to pieņems, varēs vēlāk darīt labus darbus. Interesanti, ka šī sieviete, jau gados, kura redzēja tik daudz priesteru savā dzīvē, tik daudz laimīgo cilvēku, vienmēr uzskatīja viņus par nelaimīgos. 

Tāpēc lūgsimies par vecmāmiņām, lai vestu savus mazbērnus pie Jēzus un mācītu tos sekot Jēzum. Laimīgi tie mazbērni, kuriem ir tādas vecmāmiņas un arī vectēvi. Lai viņi nestāsta saviem mazbērniem fantāzijas, bet pasakas, lai tādā veidā atklātu viņiem patiesību un mīlestību, ceļu pie Dieva, uz tikšanos ar Dievu - ikdienā.

Laiks skrien.

Laiks skrien.

Šodien ļoti īsi.

Rīt no rīta paņemšu no tipogrāfijas izdrukātus bukletus, kuru tēma ir Dieva žēlsirdība. Un vajadzēs domāt par Dieva žēlsirdības svētceļojumu pa Rīgas arhidiecāzes draudzēm. Plāns (versija nr. 1.) sagatavots, rīt dažas sarunas un redzēsim, ko tālāk.

Svētā Māsa Faustīne, lūdzies par mums!

Svētais Bazilijs Lielais un kā kļūt par jauno cilvēku?

Svētais Bazilijs Lielais un kā kļūt par jauno cilvēku?

Ko tādu cilvēks visstiprāk vēlas? Kļūt par jauno cilvēku. Bet tad, ko tādu cilvēks visstiprāk negrib? Nomirt sevī vecam cilvēkam.

Lai būtu vairāk bibliski, tad vārda "cilvēks" vietā var ievietot vārdu "radība" vai "radījums".

Katru dienu parādas kāda tēma vai pat dažas tēmas, uz kurām man gribētos rakstīt, bet pēkšņi kāds kaut ko uzrakstīs "esemesā" (sms) vai uzdos kādu jautājumu, un tēmai ir jāgaida vai aizlido uz neatgriešanos.

Ik pēc laika dažādi cilvēki raksta vai runā, ka ir nelaimīgi tāda vai šāda iemesla dēļ. Un protams, cilvēks ir nelaimīgs, jutas nelaimīgs, viņš neredz izejas no situācijas.

Es jau no senseniem laikiem uzdodu sev jautājumus un nezinu atbildes. Un ko daru? Meklēju. Klausos. Lasu. Domāju. Lūdzos. Kāpēc es to daru? Vai man ir kādas cerības? Šodien meklejumos man un mums visiem palīdzēs svētais Bazilijs Lielais.

Šodien lasījumu stundā (breviārā), otrajā lasījumā bija fragments no svētā Bazilija Lielā "Garākām Regulām". Starp citiem svētais raksta par to, ka Dievs deva cilvēkiem baušļus, bet jau iepriekš Viņš deva cilvēkiem iespēju pildīt šos baušļus.

Līdzīgi Dievs aicina cilvēkus mīlēt savus tuvākos, bet kā Viņš varētu prasīt no mums to, ko nedotu? Mēs mācāmies, lasam par mīlestību, citi mums māca mīlēt, bet svētais Bazilijs raksta, ka mēs nevaram tādā veidā iemācīties mīlēt.

Kāds teica: "Mani vecāki ir neticīgie vai kādā sektā; vai tas nozīmē, ka piemēram es neesmu derīgs iestāties ordenī?"

Paskatīsimies uz šo situāciju tā: ir kāda sala, kura atrodas tik tālu no citām apdzīvotām vietām, ka cilvēki ir pārliecināti par to, ka visā pasaulē nav citu cilvēku. Un, lūk, pieņemsim tā matemātiski, ka katrs cilvēks ir piepildīts ar mīlestību 50%. Vecāki mīl savus bērnus, bet protams šī mīlestība nav pilnīga un viņi domā, ka var dot saviem bērniem mīlestības tik daudz, cik viņiem ir. Ne vairāk. Tad var notikt, ka kādiem bērniem trapīsies ap "0%". Ko darīt? Ja tādi cilvēki dibinās ģimeni, tad tur mīlestības būs tikai "0%"?

Nu bet jau pietiek pasakas, atgriežamies uz mūsu konkrēto dienu. Ko urakstīja svētais Bazilijs Lielais, kādu labumu Dievs caur šo svēto mums dod šodien? Cilvēks var atrast mīlestību sevī. Var pateikt, ka cilvēks var mīlēt, jo Dievs viņam iedeva šo nezaudējamo iespēju. Un tas ir tā, kā ar tikumiem: ja cilvēks attīsta Dieva dotas iespējas pēc Dieva gribas, tad viņā parādas un aug tikumi. Ja tās pašas iespējas cilvēks lieto pret Dieva gribu, tad parādas netikumi, jeb notiek tikumu daļēja deformācija.

Lūk, dārgie "nemīlētie un nemīlētās", "atstātie un atstātās", "aizmirstie un aizmirstās" - Dievs ir Mīlestība un ikvienas mīlestības Avots. Šā Avota vieta nav tālu no jums, no konkrēta cilvēka. Tā atrodas ikkatra cilvēka garā. Un kaut gan tava dzīve būtu visgrūtāka, ar vissmagākiem sliktiem piemēriem un apstākļiem, šeit virs zemes nekas un nekad nevar tev atņemt so Avotu. Tu To atradīsi, kad ieiesi savā garā, kad pieņemsi savu krustu, kad sekosi Jēzum Kristum, kad tu aizliegsi pats sevi, kad tu... mīlēsi.

Kā Jēzus satikās ar jauniem cilvēkiem?

Kā Jēzus satikās ar jauniem cilvēkiem?

Starp daudzām tikšanām ar cilvēkiem, viens tikšanu veids bija īpašs. Tikšanās ar jauniem cilvēkiem bija, teiksim, gan vienkāršas, gan vienlaicīgi skaistas, gan īsas.

Jēzus uzlika bērniem rokas uz galvām un svētīja tos. Jēzus dziedināja bērnus, piemēram kādu zēnu, kuru mocīja nešķīstais gars, kurš bieži šo zēnu iemeta ūdenī vai ugunī. Jēzus izdziedināja kādas sievietes meitu.

Bija arī gadījumi, kad kāds bērns nomira, bet Jēzus apžēlojās un deva viņam dzīvi, šeit virs zemes, vēl tālāk (atraitnes vienīgais dēls, Jaira meita).

Bija arī tādi jaunieši, kuriem bija vairāk drosmes un uzdeva Jēzum jautājumu. Tā izdarīja bagāts jauneklis, kurš pildīja Dieva baušļus jau no savas bērnības un jūta, ka laikam tas vēl nav viss, kas jādara, lai ieietu Debesu Valstībā. Jēzus paskatījās uz viņu ar mīlestību un aicināja atstāt visu un izdarīt šo vienu vienīgu lietu, kuras jauneklim trūka - sekot Jēzum.

Bija tādi jaunieši, kuri ātri un dedzīgi sekoja Jēzum. Tiem piederēja, piemēram, svētais Jānis Apustulis, kurš vienmēr bija pie Jēzus, arī kopā ar Dieva Māti stāvēja zem Krusta, un kurš savā pirmajā vēstulē uzrakstīja, ka Dievs ir Mīlestība.

Jaunība, tas ir šis ļoti skaists, brīžiem varbūt grūts, bet tomēr vienmēr skaists dzīves posms, kurā viss stāsta jauniem cilvēkiem par Dieva mīlestību. Jā, jā, viss stāsta jaunam cilvēkam par Dieva mīlestību. Cita lieta, ka trūkst - vai ticības, vai pacietības, vai parauga, vai vienkārši trūkst pieredzes. Bet tas nenozīmē, ka Dievs nemīl jauno cilvēku. Jaunais cilvēks, Dievs tevi ļoti mīl, jo Dievs ir Mīlestība. Kā lai es saku, lai vārdi atrastu savu vietu?

Tas nekas, ka būs kādas kļūdas, bet ja būs grēki - jāiet pie grēksūdzes. Visas šīs lietas, kā piemēram emocijas, maņas, liekas baigi lielas, stipras un neuzvarāmas. Tomēr, kad jauns cilvēks iemācīsies palaist to garām, bet pats ieies savā garā, lai būtu visu laiku Dieva priekšā, būs kā šis cilvēks no Evaņģēlija, kurš atrada dārgo pērli, aizgāja, pārdeva visu, kas viņam piederēja, un atnācis nopirka šo tīrumu kopā ar dārgo pērli.

Varbūt daudzi jaunieši tik ātri neatteiksies no tā, kas viņiem traucē ceļā pie Dieva un vairāk vērtēs savas emocijas, kuras baros ar fantāzijām un ar visu, kas parādīsies maņās. Bet tu neaizmirsti, ka tad, kad jauns cilvēks nāks pie Jēzus, lai uzdotu Viņam kādu jautājumu, Jēzus paskatīsies uz viņu ar mīlestību un dos vienu vienīgo 100% labu atbildi, lai Viņam sekotu.

Kā iemācīties mīlēt?

Kā iemācīties mīlēt?

Kā atbildēt uz šo jautājumu? Es šo jautājumu nepētīju, es nedevu 1000 cilvēkiem anketes ar šo jautājumu, es nelasīju 100 grāmatu, lai tur atrastu fragmentus, kuri man palīdzēs atbildēt uz šo jautājumu. Bet vajag atbildēt uz šo jautājumu. Savā dzīvē cilvēks kādu brīdi atradīsies sienas priekšā, kur tikt galā var tie, kuri mīl.

Iekams to turpināšu, es atgādināšu to, ko es uzrakstīju ziņā par vismazāko darbu, kuru jāiemācās darīt cilvēkam, lai viņš dzīvotu kā cilvēks, kā Dieva bērns. Kā šis darbs - tas ir patiesības meklēšana un viss tālāk līdz cilvēks pieņems šo patiesību - ir sākums (cilvēks sāk darboties kā persona - tā ir kā zīmogs, tad katrs cilvēka darbs ir ar to apzīmogots), tā mīlestība ir pie pretējiem vārtiem cilvēka "iekšējā pilī", kur sargs ir brīvā griba.

Kā pirmie vārti ir, lai pieņemtu, tad otrie - lai dotu. Kā mašīnā ir labi, kad viss labi un bieži strādā, tā cilvēka garā - ir labi, kad cilvēks dzīvo savā garā, kur satiekas ar Dievu, pieņem Viņa mīlestību un mācās mīlēt savu tuvāko. Caur šiem otriem vārtiem cilvēks mēģina parādīt to, kā iemācījās mīlēt.

Tad mēs redzam, ka cilvēks satiekas ar Dievu, ar Dievu, Kas ir Mīlestība, un pēc tam mīl savus tuvākos. Vai rezultāts ir tāds, ka mēs esam laimīgi 100%? Vai mēs mīlam tā, kā mēs iemācījāmies no Dieva? Daudz par to pastāstītu Apustuļi, kā arī citi svētie un svētās gadsimtu gaitā. Viņi tika atzīti par svētiem, jo šajā mīlestības ceļā vairāk uzticēja Dievam nekā sev pašiem un saviem spēkiem.

Tāpēc iekams mēs sāksim runāt par mīlestību, sāksim kalpot. Ja mēs jau kalpojam, tad lūgsimies, lai Dievs attīrītu šo kalpošanu. Bet nekad neaizmirsīsim, ka mēs mācāmies mīlēt, bet Dievs ir vienmēr Mīlestība. Un tad, kad mums nenāk galvā nekāda ideja, kā patiesi un pilnīgi mīlēt, jo līdz šim mums tik daudz neizdevās, atdosim to Dievam un iesim tālāk sekojot Jēzum, pēc Evaņģēlija, ar paļāvību uz Dievu. Vienkārši. Viņš visu piepildīs.

Cik ļoti šodien bija laimīgs svētais Jānis Kristītājs. Bet ko viņš darīja dzīvē? Dzīvoja tuksnesī, lūdzās, "gatavoja ceļu Kungam". Vai viņš saplānoja, ka šodien satiksies ar viņu Svētā Trīvienība? Tad dzīvosim paļāvībā uz Dievu un darīsim, ko spēsim, pildot Viņa gribu.

Vai mēs protam darīt mazas lietas?

Vai mēs protam darīt mazas lietas?

Kādu vismazāko lietu prot darīt cilvēks? Vai vismaz viņam ir jāiemācās šo vismazāko lietu darīt.

Jā, šī lieta saucas: "pārdomāt ikkatru jautājumu". Bet pārdomāt nenozīmē vienīgi domāt, skaidrs. Cilvēks kaut ko pārdomā, lai sasniegtu mērķi, tas ir patiesību. Vismazāka lieta, kuru cilvēks mācās darīt visu savu dzīvi, ir meklēt patiesību.

Šīs patiesības, kādā nozīmē, ir mūsu iekšējas dzīves sienas. Šīs sienas vieno mūs ar Dievu, jo katra patiesība ir Vienīgās, Mūžīgās Patiesības atspulgs.

Atrasta, saprasta un pieņemta patiesība ir pie katras cilvēciskās darbības sākumiem, iet tai līdzi un ar to beigās mēs varam salīdzināt mūsu darbību, mūsu darbus, un tos - nākotnē - labot.

Es došu vienu piemēru no svētās Mises, tāpēc mums visiem tas būs saprotams. Lūk, pēc svētās Komūnijas mēs redzam, ka priesteris kaut ko dara uz altāra. Viņš ielej ūdeni biķerī, pēc tam ar kādu dvielīti tīra patenu un biķeri. Īstenībā, viņš dara kaut ko citu. Kad priesteris pieņēma konsekrēto Hostiju (Jēzus Kristus Miesu), uz patenas palika no šīs Hostijas mazas daliņas. Tā ir tālāk Jēzus Kristus Miesa. Priesteris ar ūdeni izšķīdina šīs Hostijas daliņas, jo kad vairs nav Maizes substances, tad jau šeit nav Jēzus Kristus Miesas. Līdzīgi priesteris dara ar biķeri, kurā ir konsekrēts Vīns (konsekrētajā Vīnā, Kura drusciņ palika biķerī, ir Jēzus Kristus Asinis). Kad Viņš pabeigs šo darbību, uz altāra jau vairs nav Jēzus Kristus Miesas un Asiņu. Jēzus Kristus ir jau mūsos (svētā Komūnija) un Tabernākulā, kā parasti pieņemts baznīcās, lai mēs viņu adorētu. Tad priesteris lasa pēdējo lūgšanu un dod tautai svētību.

Tad, lūk, pat vismazākas lietas, kuras dara cilvēks, ir tomēr lielas. Bet Dievs mūs aicina uz tādu kalpošanu, kura ir lielāka nekā pats cilvēks: lai mēs rūpētos par Viņa Dēla, Jēzus Kristus Miesu un Asinis!

Cik dziļa ir draudzība?

Cik dziļa ir draudzība?

Sākumā es plānoju rakstīt šo tekstu par tādu tipski cilvēcisko lietu: par strīdiem. Tomēr parādījās kāds īpašs piemērs, kurš mainīja tēmu.

Kāds cilvēks bija kāda miruša liels draugs. Protams līdz nāvei. Kādreiz mani satika kapsētā un pajautāja, vai drīkst zarkos - pie mirušā - ielikt arī tukšu pūdeli. Viņuprāt tas būtu ļoti labi un tas liecinātu par viņu draudzību, kas ir stiprāka nekā nāve.

Es protams pastāstīju, ka mirušam šī pūdele nav vajadzīga, jo viņa dvēsele ir citur, bet dvēselei materiālas lietas pavisam nav vajadzīgas. Tomēr šis cilvēks pasvītroja, ka viņam, nevis mirušam, tas ir svarīgs. Nu, ko? Es nezinu, ko viņš beidzot nolēma: vai sūtīja pūdeli - draudzības īpašu simbolu - 2 metrus dziļi zemē, vai, pēc maniem vārdiem, palūdzās par mirušā dvēseli?

Šī situācija man atgādināja vēl citu situāciju. Kāds cilvēks - es nezinu kāda iemesla dēļ - nevarēja ieviest savā dzīvē kārtību, bet darbojās pēc vienas shēmas: "urrraaa!" Var pateikt, ka tā bija viena nemaināma lieta. Un kā citiem draudzēties ar tādu cilvēku? Ko draugi viņam ieliks kapā?

Kā es skatos uz visām šīm mūsu cilvēciskām lietām un darīšanām, es domāju, ka taču tās ir lietas, uz kurām skatās eņģeļi, un... Dievs arī skatās. Un ko Dievs par mums domā? Kā Viņš mums nāks palīgā? Taču bieži mēs, cilvēki, lūdzamies ar šaubām: "Vai Dieviņš mums palīdzēs?"

Un Dievs, Kas ir visvarenais, atrada palīdzību un atrisinājumu - to Viņš nolēma vēl pirms pasaules radīšanas - Viņš sūtīja savu Vienpiedzimušo Dēlu. Jēzū Kristū parādījās Dieva mīlestība uz mums. Un ka "Dievs ir Mīlestība". Viņš mūs aicina uz draudzību ar Sevi un tās zīme virs zemes ir krusts. Draudzība ar Jēzu Kristu paceļ augšā katru vāju cilvēcisku draudzību, jo dara to patieso un brīvo no nekārtības un no nevajadzīgām lietām. Un, galvenokārt, draudzība ar Jēzu Kristu ienes mūsu dzīvē mūžīgo pestīšanu.

Adorācija

Adorācija

Kādam cilvēkam bija problēmas ar filozofiju, jo kā nebūtu problēmu, ja to uzskatītu par kaut ko nesaistītu ar dzīvi? Tomēr filozofija sākās tur, kur konkrēti cilvēki nolēma ar prātu, nevis ar fantāzijām, skaidrot realitāti. Tas nozīmē, ka konkrēti cilvēki meklēja patiesību, jo taču patiesība ieved kārtību, bet meli nīcina kārtību. Šie konkrēti cilvēki atmeta mītus, tas nozīmē tādu realitātes skaidrošanu, kura atmet patiesību, loģiku, kārtību.

Vakar vakarā bija pasaka filozofiem un pat viens atbildēja. Šodien vairāk par ticību.

Dievs, Kas apskaidroja prātus dažiem grieķu filozofiem, kuri meklēja patiesību, citā tautā, izredzētajā tautā sagatavoja vietu sava Dēla atnākšanai. Tas notika caur Dieva Atklāsmi, kura satikās ar cilvēku ticību, tas nozīmē ar "jā vārdu" Dieva Atklāsmei. Dievs viņiem apgaismoja prātus, lai tie pieņemtu Dieva atklāsmi kā patiesību. Visa patiesība atnāca ar Dieva Vārda Iemiesošanos.

Ticīgam cilvēkam prāts nav pats, bet ar to ir saistīts ticības tikums. Pateicoties tam cilvēks ir aicināts meklēt un saprast katru patiesību - gan par šo pasauli, gan par Dievu, tas nozīmē to, ko pats Dievs atklāja par sevi un kas ir nepieciešams pestīšanai.

Šī patiesības meklēšana un ticības darbi notiek gan ikdienīšķajā dzīvē, gan - sevišķi - baznīcā, kad notiek liturģija, sakramenti, lūgšanas. Piemēram šodien bija un arī rīt būs vairāk adorācijas - lūgšanas Vissvētākā Sakramenta priekšā. Ticīgais cilvēks nāk pie Avota, no Kura ir saņēmis visu, kas labs, lai pateiktos Tam, Kā dēļ viņš iet svētuma, mīlestības un patiesības ceļu - ar stipru cerību uz dzīvi Debesu Valstībā svētuma, mīlestības un patiesības pilnumā.

Pārdomas un fantāzijas 4. Pasaka filozofiem.

Pārdomas un fantāzijas 4. Pasaka filozofiem.

Sensenos laikos dzīvoja kāds zēns. Dzīve bija viņam līdzīga visiem citiem bērniem šajos laikos. Un arī sāka mācīties skolā. Šajos laikos skolas bija citas un parasti vienā skolā bija tikai viens skolotājs.

Šajā skolā bija tāpat - viena skolotāja skola. Kaut gan šis skolotājs ļoti labi mācīja bērnus, tomēr viņš bija skumjš. Viņš stāstīja, ka tagad cilvēks ir nelaimīgs, var diskutēt par skaistām idejām, bet tās redzēs tikai pēc nāves.

Tomēr šis skolnieks, jau pēc pāris gadiem kā jauneklis, sāka šaubīties un domāt, vai šim skolotājam ir taisnība? Taču virs zemes ir redzama liela kārtība. Kā saprast šo kārtību? Kāpēc kārtība ir tāda, nevis cita?

Jauneklis piekrita skolotājam, ka ir ne tikai matērija, bet arī dvēsele. Jo taču kādu brīdī cilvēks ir laimīgs, bet pēc tam, pat tad, kad ārā nekas nemainīsies, var parādīties skumjas. Bet arī tad, kad ārā daudz mainas, cilvēks var nemainīt savu lēmumu.

Ko tas nozīme? Pirmkārt - ir kaut kas cilvēka dvēselē, kas ir ļoti saistīts ar ārējo pasauli, ar cilvēka miesu, jo tas ir redzams. Otrkārt - ir kaut kas cilvēka dvēselē, kas ir tik dziļi, ka neparādas nekādā veidā, bet kas ir stiprāks nekā viss - jo tas, kas tur ir, palīdz cilvēkam būt neatkarīgam no ārpasaules savos lēmumos un uzdot tādus jautājumus, kuri nav saistīti ar redzamo pasauli.

Pilsētiņā bija bruģotas ielas. Kādreiz jauneklis, bet tagad jau kā jauns vīrietis, gāja pa kādu ielu un ar roku pieskarās kādiem krūmiem. Šiem krūmiem bija tādas lapas, ka, ja kāds tām pieskarās, tās kustējās. Lūk, kā akmeņiem uz ielas nav dvēseles, tā tomēr krūmi un citi augi dzīvo - ne tā, kā dzīvnieki, bet tomēr. Un dzīvnieki dzīvo, tomēr viņiem - salīdzinājumā ar cilvēkiem - trūkst kaut kā dziļākā, pateicoties kam cilvēks, kādā mērā, ir neatkarīgs no šīs pasaules.

Tad jauns vīrietis padomāja, ka tas, pateicoties kam cilvēks var satikties ar otru cilvēku - protams tā, kā cilvēks - ir cilvēka dvēsele.

Līdzīgi ar dzīvniekiem. To viņš redzēja, piemēram, tirgū, kur atsevišķi bija avis, atsevišķi kazas, atsevišķi govis, un vēl citi dzīvnieki. Tā ir ar sugām.

Bet kad beidzās tirgus un visi kopā gāja uz saviem ciemiem, virs putekļu mākoņa bija brīžiem redzamas tikai galvas: cilvēku, aitiņu, govju galvas. Pēc brīža uz tilta skanēja tikai kājas. Ahā, jauns vīrietis saprata, kā dvēseles ir citas katrai sugai, bet cilvēkam ir sevišķa dvēsele - jo cilvēks var pārdomāt, saprast, nolēmt, mīlēt, piedot - tā pretēji tas, kas ir no matērijas, apvieno šo dzīvo būtņu sugas, kur katram pārstāvjim ir galva, kājas, mute, acis un citi orgāni, vienā lielā grupā.

Un kaut gan visi tie iet kopā, tomēr - pateicoties dvēselēm - katra grupa dzīvo atsevišķi un nekādā veidā nevar samaisīties.

Šis cilvēks aprakstīja šo kārtību, kuru atklāja ikdienīšķajā dzīvē, jo pats ļoti gribēja to saprast un padalīties ar savām domām, kuras vienmēr ņēma sākumu realitātē, nevis kādās fantāzijās un mītu meklējumos.

Paldies par uzmanību! Kāds man teica, ka nevar saprast filozofiju. Šis stāsts ir kā atbilde. Vai šis stāsts - kas tikai drusciņ pieskarās filozofijai - palīdzēs?

Pārdomas un fantāzijas 3.

Pārdomas un fantāzijas 3.

Varbūt tas jau ir bērnišķīgi rakstīt uz šo pašu tēmu, bet es rakstīšu. Ir kaut kas tāds, ko svētais Apustulis Pāvils sauca par "dzīvi pēc miesas". Dzīve pēc miesas, dzīve padota miesai - liekas, ka tā nes patieso laimi. Jo, liekas, ka šajā dzīvē viss ir skaidrs, cilvēku vajadzības saprotamas, rezultāti redzami. Kapēc tad komplicēt sev dzīvi un meklēt kaut ko citu?

Vēl drusciņ par šo "dzīvi pēc miesas". Cilvēka vajadzības ir skaidras, jo tās ir saistītas ar miesu, lai miesa būtu laimīga, lai neciestu. Un dvēsele, kura pārvalda miesu ar maņām, diezgan precīzi un ātri atrod miesas vajadzības un saņem signālus, kad miesa jau ir laimīga, jo pabarota, apģērbta un vesela.

Uz kurieni ved tāda dzīve, bija uzrakstīts iepriekšējās ziņās.

Tādai dzīvei ir tomēr viens trūkums, pateicoties kuram cilvēks nekad nebūs laimīgs. Šo trūkumu var nosaukt "dzīve uz ielas". Cilvēks sež savās maņās, rūpējas par savu miesu, tad viņš ir kā strādnieku grupa, kas strādā uz ielas un uztur šo ielu kārtībā. Bet neviens nepateiktu, ka tā ir šo strādnieku laime un dzīves mērķis. Tā būtu tikai dzīve kādā salmu būdiņā pie ceļa. No maņām nevar uzbūvēt savu "iekšējo pili", kurā cilvēks būtu drošībā. Ļoti viegli ir šo pili vai cietoksni iznīcināt, izdarīt nestabīlu, vai vajāku.

Svētais Apustulis Pāvils rakstīja savā Pirmajā vēstulē Korintiešiem (8. nodaļā) arī par citu dzīvi, par "dzīvi pēc gara". Cilvēka dvēseles dziļumos atrodas cilvēka gars un tajā nav maņu, jo tās ir citur, bet tajā atrodas un darbojas trīs garīgās varas: prāts, garīgā atmiņa un brīvā griba. Cilvēka garā Dievs veido sev mājokli, jo tieši tur Viņš grib satikties ar cilvēku, Viņš grib, lai cilvēks dzīvotu Viņa klātbūtnē un vienotībā ar Viņu.

Šai "iekšējai pilij" viss ir sagatavots un, galvenokārt, Pats Saimnieks cilvēku gaida. Tur ir viss, kas var pieaugt ar Dieva žēlastības palīdzību. Tur ir viss, kas palīdz redzēt visu - arī savas maņas un savu miesu, un tās vajadzības patiesības gaismā.

Ja cilvēks gribēs dzīvot sev pašam, tad viņa gribai būs tikai "salmu pils". Tomēr ja cilvēks pados savu gribu Dieva gribai un tas var notikt cilvēka garā, tad cilvēkam būs patiesa pils, "iekšēja pils" uzbūvēta uz patiesības klints. Un šajā cietoksnī cilvēks, Svētā Gara mācīts, varēs saukt: "Abba! Tēvs!".

Kad mūks neevaņģēlizē?

Kad mūks neevaņģēlizē?

Varbūt es neiedziļināšos pārāk daudz šajā problēmā, jo rakstīšu par kaut ko drusciņ citu. Tomēr atbildēšu ar jautājumu. Drīkst? Vai var parādīties kāds brīdis, kad, piemēram, kādam kapucīnam būs nepārvarama pārliecība, ka viņam nav iespējas formēt cilvēkus, piedalīties formācijā, bet paliek tikai rūpēties par sevi?

No otras puses mūks, kapucīns, tiek evaņģēlizēts. Un to dara tie, kuriem tika sludināts Evaņģēlijs, svinētas svētās Mises un kuri kopā ar šo konkrēto mūku, vai pat ar mūku kopienu, lasīja Evaņģēliju, pārdomāja Dieva vārdu, dalījās un kopā sludināja to citiem, vai arī atrisināja kādus garīgās aprūpes jautājumus.

Kad laji, piemēram kāda ģimene ar daudziem bērniem, kā piemēram šodien Rīgā, evaņģēlizē mūkus vai priesterus, tad tā ir ļoti laba ticības liecība un tā īstenībā ir dāvana no paša Dieva. Jo, lūk, ir ticības tālāknodošāna, jo, lūk, māja un ģimene ir kā mazā Baznīca, kurā galvenais ir Jēzus Kristus un neviens to neslēpj. Tad mūki, piemēram trīs mūki kā trīs gudrajie, ieklausās laju vārdos par Dievu, par Bērnu Jēzu, par Dieva plāniem cilvēka dzīvē.

Tas nozīmē, ka ticība nav kāda privāta lieta šiem cilvēkiem, bet tā vieno ar Baznīcu un caur to - vieno ar Dievu. Un tā nav kļūda, nekāda kļūda, skatīties uz realitāti ticības gaismā, ar ticības apgaismotu prātu. Jo ticība tā nav kāda pielīmēta lieta mūsu dzīvei, bet tas ir Dievišķais ticības tikums, kuru Dievs dod cilvēka prātam, lai tas labāk atrastu, saprastu un pieņemtu patiesību. Visas pārējas lietas tiek tam padotas un tādā veidā atrod savu vietu cilvēka dzīvē. Tas arī ļoti palīdz pieņemt labus lēmumus, jo šis viens pamats, kuru Dievs deva, kurš nav vienīgi kāda maza patiesība, bet "Patiesība, Ceļš un Dzīvība", tas nozīmē pats Jēzus Kristus, ir drošs pamats ikkatrā situācijā - tā ir brīvība, ka ticīga cilvēka lēmumi ir neatkarīgi no situācijas, bet balstās uz viena vienīga pamata. Cita nav.

Un vēl daži novēlējumi jaunajā gadā. Es Jums, Dārgie Lasītāji, novēlu lielo drosmi ticības praktizēšanā, jo Jēzus iet Jums pretī gan Jūsu lūgšanā, gan sakramentos, gan ikdienišķos labos darbos. Nezaudējiet garu, mīliet Dievu un savu tuvāko - atbilstoši Jūsu aicinājumam-, dzīvojiet paļāvībā uz Dievu, kā arī lielā pazemībā, jo Dievam patīk pazemīgie un Viņš "pazemīgiem dod žēlastību". Atļaujiet ticīgiem Baznīcā Jūs evaņģēlizēt, jo tā ir dāvana priekš visiem.