Tikšanās ar svēto tēvu Pio 2.

Tikšanās ar svēto tēvu Pio 2.

Šodien notika tikšanās ar sv. t. Pio svētā Alberta Lielā draudzē. Viss bija sagatavots visaugstākā līmenī. Liels paldies arī par mikrofonu. Tas bija ļoti vajadzīgs, jo es esmu saaukstējies un mana balss gandrīz pazuda. Liels paldies cien. organizatoriem. Liels paldies t. Pio. Bet sevišķi mēs visi pateicamies Dievam par šo svēto kapucīnu.

Man izdevās pateikt tikai ievadu (25 minūtes) un kad vajadzētu sākt konferenci, man tomēr bija jāiet celebrēt sv. Misi. Visi laimīgi palika un skaitīja sv. tēva Pio litāniju un lūgšanu, kuru sagatavoja pats t. Pio, "Visusvētās Jēzus Sirds kronīti".

Konferenci es nepaspēju lasīt, tāpēc šeit ielikšu tekstu, kas jau bija kādreiz publicēts. Lūk, teksts (bez komentariem):

Sv. tēvs Pio kā garīgais vadītājs.

Kapucīnu tēvs Džerārdo di Flumēri uzrakstīja kādreiz tekstu par to, kā izskatījās garīgā vadība tēva Pio dzīvē, kāds viņš bija garīgais vadītājs cilvēkiem? Pateicoties domām no šī teksta, es mēģināšu īsumā šo tematu tuvināt Cien. Lasītājiem.

Vatikāna II koncils, vienā no saviem dokumentiem, raksta: "Pētījot garus, vai tie nāk no Dieva, lai priesteri ticības garā atklāj visdažādākus laju harizmatus, gan mazus, gan lielus, lai viņi tos ar prieku atzīst, ar rūpēm atbalsta. Starp Dieva dāvanām, kuras bagāti atrodas starp ticīgajiem, sevišķas rūpes cienīgas ir tās, kuras velk daudzus uz pilnīgāko garīgo dzīvi".

Svētais no Pjetrelčīnas darīja to brīnišķīgi un vēl - darīja to divos veidos: caur vēstulēm un mutiski.

1. Garīgā vadība caur vēstulēm.

1914.g. - 1923.g. svētais Pio bija garīgais tēvs apm. 50 sievietēm. Šajā laikā t. Pio rakstīja viņām vismaz 100 vēstuļu gadā. Tādā veidā arī garīgi vadīja savus divus garīgus tēvus, kuri kļuva par viņa garīgiem dēliem, kā arī savus piecpadsmit līdzbrāļus ordenī, mazā semināra klerikus, dažus diecēzes priesterus un dažus savus draugus un garīgos dēlus.

2. Garīgā vadība mutiski.

Tēvs Pio bija priesteris 58. gadus un šajā laikā viņš satika daudzus cilvēkus biktskrēslā un vēl vairāk ārpus biktskrēsla. Es nezinu, ar kādu metodi to skaitīja, bet tika pieņemts, ka vidēji katru gadu ar t. Pio satikās apm. 45 tūkstoši vīriešu un apm. 30 tūkstoši sieviešu, tas nozīmē ka savas priesteriskās dzīves laikā tēvs Pio satika apm. 2.5 miljonu vīriešu un apm. 1.5 miljonu sieviešu. Protams, ne visi šie cilvēki bija t. Pio garīgajā vadībā tās precīzā nozīmē, bet viņi varēja uzdot kādu jautājumu, saņemt svētību, saņemt vārdu, kas palīdzēja tiem atgriezties.

Šī garīgā vadība vienmēr nesa labus augļus, bet cilvēki vēršās pie t. Pio gan garīgās, gan laicīgās problēmās.

3. Augļīgas garīgās vadības elementi.

A. Pārdabiskās jūtu saites.

Tēvs Pio runāja tiem, kuri bija viņa garīgie bērni: "Es esmu viss katram no jums. Ikkatrs var pateikt: tēvs Pio ir manējais". Kā arī runāja par "tēvišķām jūtām, ar kurām es jūs apdāvinu Dieva priekšā".

B. Piedalīšanās dzīves notikumos.

Viena no garīgām meitām savā "Dienasgrāmatā" uzrakstīja: "Tēvs Pio bija ļoti laimīgs, varēdams runāt par dvēseles lietām, par garīgo vadību, bet arī par mūsu radiniekiem, par mūsu darbu..." Cita garīgā meita uzrakstīja, ka t. Pio runāja ne tikai par garīgām lietām, bet arī par ģimeni, lai arī to vestu pie Dieva.

C. Psiholoģiskā izjūta.

Tēvam Pio katrs garīgais bērns bija sevišķs un tāpēc viņš gribēja ar katru satikties individuāli, saprast viņu un viņa dzīves situāciju, visus apstākļus, lai palīdzētu garīgajā dzīvē. T. Pio ticības, prāta un pieredzes gaismā meklēja problēmu vislabāko atrisinājumu un katram cilvēkam meklēja garīgās vadības vislabāko metodi.

D. Konkrēts.

T. Pio rūpējās par to, lai viņa garīgā vadība būtu ļoti konkrēta un praktiska. Tāpēc gribēja, lai garīgais bērns jeb māceklis redzētu savas garīgas dzīves progresu un pakāpienus ceļā uz pilnību. Tādēļ prasīja lietot konkrētus līdzekļus, kā lūgšana, meditācija, Svēto Rakstu lasīšana, nemitīga dzīve Dieva klātbūtnē, garīgā un sakramentālā komūnija, sirdsapziņas izmeklēšana, Dievmātes un Sargeņģeļa godināšana.

T. Pio aicināja savus garīgos bērnus dzīvot svētumā, nekad nepadoties ļaunā gara kārdinājumiem, pat vismazākās lietās. T. Pio aicināja nekad nezaudēt nemitīgās Dieva klātbūtnes izjūtu un vienmēr atjaunot un atdzīvināt vienotību ar Dievu, piemēram caur īsām un karstām lūgšanām, kuras ļoti patīk Dievam.

Dzīve ir sagatavošana Euharistijai un par to vajag rūpēties. Ļoti svarīgi ir arī bieži darīt sirdsapziņas izmeklēšanu, kā arī pārdomāt kādu Jēzus Ciešanu aspektu. T. Pio pasvītroja, lai garīgajā dzīvē cilvēks nepārspīlētu un visu darītu mierīgi, un ne ar pārāk lielām piepūlēm.

E. Ceļš uz virsotnēm.

Svētais tēvs Pio garīgajā vadībā centās svētdarīt savu garīgo bērnu. Viņš par to rūpējās nemitīgi dienu pēc dienas, stundu pēc stundas, kā svarīgāko pienakumu savā priesterīskajā kalpošanā.

Kapucīns no Pjetrelčīnas darīja garīgo vadību kādā veidā atkarīgo no konkrēta cilvēka dzīves situācijas, bet tas nenozīmē, ka dažreiz viņš neprasīja no dvēselēm, kuras jau kādu laiku bija viņa gādībā, pat heroizmu. Bet viņš centās, lai vienmēr mīlestība, miers un žēlsirdība pat uzvarētu taisnīgumu.

F. Svētuma dvesma.

No t. Pio un no viņa vēstulēm dvesmoja svētums un tas pievilka dvēseles, un virzīja uz pilnīgo dzīvi. Kāds rakstīja par t. Pio, ka viņa garīgums un svētums palīdzēja dvēselēm atverties. Kāda jauna sieviete viņa klatbūtnē bija tik mierīga un laimīga, ka nebija spējīga uzdot nevienu jautājumu, kā arī atbildēt uz t. Pio jautājumiem.

Pats tēvs Pio saviem garīgiem bērniem gan mutiski, gan caur vēstulēm, skaidroja to, kas viņam pašam bija vissvarīgākais un visdārgākais. Viņš runāja tiem par Euharistiju, par vēlmi nomirt - lai būtu kopā ar Jēzu, par mieru, Dievmāti, Sargeņģeli, krusta noslēpumu.

Vēstulē no 1921. gada 20 novembra tēvs Pio rakstīja savam garīgam tēvam, ka jūtas tā, kā Dievs ieliktu viņa sirdi lielu vulkānu, kas visu laiku deg, bet viņa sirds ir tik maza, un viņš pats ir nelaimīgs, jo neprot izteikt šo vulkānu. Bet dvēseles, šā vulkāna klātbūtnē, bija ļoti laimīgas, jo jūta Dieva mīlestību un karsti gribēja sasniegt garīgo pilnību.

G. Svētā Gara darbība.

Viens vienīgais garīgās dzīves patiess Skolotājs un garīgais vadītājs ir Svētais Gars. Tāpēc viens no vissvarīgākiem garīgo vadītāju pienākumiem ir atpazīt to, kas ir no Svētā Gara, bet kas ir no ļaunā gara (velna). Tādēļ garīgais vadītājs lūdzas, lai saņemtu no Dieva padomu dāvanu; iepazinās ar Dieva Atklāsmi Baznīcas Maģisterija gaismā, lasa svēto garīgo vadītāju rakstus; tālāk - balstas uz savas garīgās dzīves pieredzes; ņem vērā konkrēta cilvēka vecumu, kultūru, raksturu, jūtas un citus aspektus.

Tēvs Pio, tā kā katrs garīgais vadītājs, ņēma vērā gan cilvēka dabu, gan žēlastības no Dieva. Bet tēvs Pio pazemīgi vienmēr gaidīja palīdzību no Svētā Gara:

"Es nezinu, kā vadīt dvēseles, kuras Jēzus man sūta. Dažām būtu vajadzīga pārdabiskā gaisma, bet es nezinu, vai man tās nav, vai tā ir, un es eju uz priekšu gandrīz pa tumsu, virzīdamies ar kādas grāmatu zinātnes palīdzību, dažreiz pēc savas pieredzes, dažreiz pēc gaismas saņemtas no Dieva. Kas zin, vai šīs nabaga dvēseles necieš manis dēļ! Man dod spēku vienīga doma, ka attiecībā uz dažām sevišķām dvēselēm man ir tīrs nodoms un Dieva gaisma. Manai dvēselei sāp, vai es pilnīgi rūpējos par to, lai sagatavotu dvēselēm, kuras Apredzība man uzticēja, ganības atbilstoši viņu svētumam un vajadzībām".

 

https://triszemes.blogspot.com/2017/10/sv-tevs-pio-ka-garigais-vaditajs.html 

Vai sētniekam ir garīgā dzīve?

Vai sētniekam ir garīgā dzīve?

Nesen kāds man teica:

- Nestāsti par garīgo dzīvi!

Ak vai! Tik bīstami ir runāt par garīgo dzīvi? Vai arī tad kad divi cilvēki, laji, diskutē baznīcā par garīgām lietām, vai tas ir slikti?

Es protams esmu priesteris un, kaut gan arī protu strādāt ar grābekļiem, zinu drusciņ par garīgo dzīvi. Vai garīgā dzīve ir slimība? Ja tā būtu slimība, tad arī Svētais Gars, Kurš ir mūsu garīgās dzīves galvenais veidotājs, būtu bīstams un būt par cilvēku būtu laikam kāda liela noziedzība. Jo taču cilvēka garā Dievs grib satikties ar šo konkrēto cilvēku kā personu.

- Stāsti par Dievu!

Labi, labi, bet zini, ka ticība uz Dievu sākas tieši tur, kur sākas garīgā dzīve? Garīgajai dzīvei ir vajadzīga ticība, šis dievišķais tikums. No otras puses lai ticība liecinātu par sevi, ka tā esot dzīva, ir vajadzīgi redzami ticības darbi kā personas atbilde Dieva Atklāsmei. Persona rūpējas galvenokārt par savu garīgo dzīvi. Arī tad, kad strādā ar grābekļiem.

"Gaudete et exsultate" 25.-31. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 25.-31. manā vienkāršā tulkojumā.

Darbība, kura svētdara.

25. Tāpēc ka nevar saprast Kristu bez Valstības, kuru Viņš atnesa, tava misija ir nesaraujāmi saistīta ar šīs Valstības celšanu: "Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību" (Mt 6,33). Tava identificēšana ar Kristu un Viņa ilgām vēlk [tevi] uzņemties celt kopā ar Viņu mīlestības, taisnības un miera Valstību visiem. Pats Kristus grib to izdzīvot kopā ar tevi, visās nepieciešamās piepūlēs un pašaizliedzībā, ka arī priekos un augļu nēsāšanā, kuru Viņš tev piedāvā. Tāpēc tu sevi nesvētdarīsi, ja tu neuzticēsies ar miesu un dvēseli, lai kopā ar šo aktīvu piedalīšanos dotu no sevis to, kas vislabākais.

26. Nav veseli mīlēt klusēšanu un bēgt no tikšanām ar tuvāko, vēlēties atpūsties un atmest aktivitāti, meklēt lūgšanu un samazināt kalpošanu. Visu var pieņemt un integrēt kā mūsu dzīves daļu šajā pasaulē un iesaistīt svētdarīšanas ceļā. Mēs esam aicināti dzīvot ar kontemplāciju aktivitātē un mēs topam svētdarīti mūsu misijas atbildīgā un dāsnā izpildīšanā.

27. Vai Svētais Gars var mūs sūtīt izpildīt misiju un vienlaikus prasīt, lai mēs no tās bēgtu un atmestu veltīties tai pilnīgi, lai saglabātu iekšējo mieru? Brižiem mēs jūtam kārdinājumu, lai uzskatītu garīgās aprūpes aktivitāti vai aktivitāti pasaulē par kaut ko mazvērtīgāko, it kā tās "traucētu" svētdarīšanas un iekšējā miera ceļā. Mēs aizmirstam, ka "nevis dzīvei ir misija, bet dzīve ir misija" (27).

28. Aktivitāte, kuru mudina nemiers, lepnība, nepieciešamība parādīties un valdīt, droši vien nebūs svētdaroša. Izaicinājums ir dzīve kā dāvana no sevis tādā veidā, lai piepūlēm būtu evaņģēliskā nozīme un lai arvien vairāk mūs identificētu ar Jēzu Kristu. Tāpēc bieži runā piemēram par katehētes garīgumu, diecēzes klēra garīgumu, darba garīgumu. Tā paša iemesla dēļ [dokumentā] "Evangelii gaudium" es gribēju pasvītrot misiju garīgumu, [dokumentā] "Laudato si' " ekoloģisku garīgumu, bet [dokumentā] "Amoris laetitia" ģimenes dzīves garīgumu.

29. Tas nenozīmē nīcināt miera, vientulības un klusuma brīžus Dieva priekšā. Pavisam pretēji. Tāpēc tehnoloģiju instrumentu nemitīgais jaunums, ceļojumu piedāvājums, tērēšanas neskaitāmie piedāvājumi, neatstāj dažreiz tukšas telpas, kurās skan Dieva balss. Viss ir piepildīts ar vārdiem, īslaicīgiem priekiem un ar arvien lielāka ātruma troksni. Tur nevalda prieks, bet to neapmierinātība, kuri nezina, kā dēļ viņi dzīvo. Kā tad nepiekrist tam, ka mums vajag apturēt šo traku skriešanu, lai atgūtu personīgu - brīžiem sāpīgu, bet vienmēr auglīgu - telpu, kurā notiek atklāts dialogs ar Dievu? Kādā brīdī mums vajag skaidri ieraudzīt patiesību par mums pašiem, lai atļautu Kungam to piepildīt. Ne vienmēr var to sasniegt, ja "kādā situācijā nepieredzēs tādu pārbaudījumu, tādu attīrīšanu, ja neatradīsies pie pašas kraujas, ja nepieredzēs vissmagākus kārdinājumus, ja nejūtīsies pilnīgi vientuļam" (28). Tādā veidā mēs atklājam cēlas motivācijas, kuras mūs mudina pārdzīvot pilnā mērā mūsu uzdevumus.

30. Tie paši izklaidības avoti, kuri mūsdienās ietekmē mūsu dzīvi, ved mūs arī uz brīvā laika absolutizāciju, kurā [brīvā laikā] mēs varam bez robežām lietot šos līdzekļus, kuri ļauj izklaidēties un dod īslaicīgus priekus (29). Konsekvencē cieš pati misija, tiek vājināta aktivitāte, bet dāsna un dedzīga kalpošana kļūst arvien vājāka. Tas deformē garīgo pieredzi. Vai var pastāvēt vesela garīgā degsme, kura iet līdzi ar arvien vājāko evaņģēlizācijas akciju vai kalpošanu citiem?

31. Mums vajag svētuma garu, kurš piepilda gan vientulību, gan kalpošanu; gan intimitāti, gan evaņģēlizācijas aktivitāti tā, lai katrs mirklis būtu mīlestības - dāvātas kā Kunga skatiena rezultāts - izpausme. Tādā veidā visi brīži kļūs par soliem mūsu svētdarīšanas ceļā.

Lielais Gavēnis 38. Pie brāļiem Olainē.

Lielais Gavēnis 38. Pie brāļiem Olainē.

Sākās jauns laiks, kuru pavadīšu mājās. Īss paskaidrojums - es kādreiz rakstīju par šiem mūsu nosaukumiem. Mēs, kapucīni, klosteri saucam par māju, jo tajā dzīvo familia - brāļu garīgā ģimene. Tieši tā saucas mūsu klosteris un mūsu kopiena.

Tāpēc es atgriezos mājās - ceļā uz mūžīgo mājokli klosterim ir jābūt mūžīgās dzīves pie Dieva zīme. Kaut gan pienākumi bieži prasa dzīvot kādu laiku citur, vienmēr vienotībā un kontaktā ar brāļiem, tomēr Dieva žēlastība dod iespēju atpakaļ dzīvot vienā klosterī, kopā lūgties, ēst, strādāt, mācīties, runāt par daudzām lietām.

Pirms daudziem gadiem, laikam 1991. gada februārī, es runāju ar kādu kameduļu mūku (šie mūki ir eremīti) Bieņiševā, Polijā (tas ir netālu no Ļiheņas). Un viņš teica, ka Baznīca viņus akceptē, ir paaicinājumi uz šo eremītu ordeni. Viņš teica, ka dažreiz, kad viņam ir jāiet uz vārtiņiem, jo kāds zvana, atklājas, ka kāds cilvēks atnesa bārdainiem mūkiem baltos habitos dāvanu - torti.

Konsekrēta dzīve nav no šīs pasaules un laikam katram konsekrētam vīrietim un katrai konsekrētai sievietei bieži nāk ar šo jautājumu sastapties, un ar mīlestību un ar mieru pieņemt, ka cits, pat ļoti dievbijīgs cilvēks, pat priesteris, var to nesaprast. Lūk, kam ir dots, tas seko Jēzum tā, kā Viņš pats grib.

Tad, lūk, vistuvākais laiks un Lielie Svētki būs pavadīts ar brāļiem tā, kā vajadzētu. Lai Dievs svētī visiem cien. Lasītājiem un dāvā mierīgu un dziļu sagatavošanu Trijām Svētajām Dienām (Triduum), lai tajās ar mīlestību pielūgtu Dieva Dēlu Jēzu Kristu, Kurš jau šodienas Evaņģēlijā ir teicis: Es esmu Dieva Dēls.

Lielais Gavēnis 34. Ceturta diena Gulbenē.

Lielais Gavēnis 34. Ceturta diena Gulbenē.

Šodien svētajās Misēs, homilījās es runāju par svēto Jāzepu. Prāvests man lūdza, lai es runātu arī par dzimteni, draudzi, ģimeni un garīgo dzīvi sakarā ar formāciju draudzē un sagatavošanu baznīcas jubilejas (20 gadi kopš konsekrācijas būs 19. decembrī). Es ceru, ka kādā mērā tas man izdevās.

Pēc katras svētās Mises man bija katehēzes par Dieva žēlsirdības veidiem un saistītiem ar šiem veidiem Jēzus apsolījumiem. Es pastāstīju drusciņ par to, ka vajag lūgties precīzi lūgšanas, kuras ir teoloģiski labi apstrādātā un sagatavotā garīgumā, jo tad nāk līdzi lielā garīgā bagātība, kura palīdz veidot realitāti pēc Dieva gribas.

Es pateicos Žēlsirdīgam Dievam par šīm intensīvām rekolekcijām. Es pateicos prāvestam pr. Andžejam, saimniecei Astrai un citiem prāvesta palīgiem, kā arī visiem dalībniekiem, jo visi skaisti lūdzās un deva labo liecību par savu ticību un mīlestību uz Dievu.

Rekolekcijas beidzās, svētbildītes un bukleti paņemti, tad visu priekšā garīgais darbs, dzīve paļāvībā uz Dievu, žēlsirdības darbi tuvākajiem un Dieva žēlsirdības kulta izplatīšana. Pagājušajā gadā daži cilvēki vairāk vai mazāk piedalījās Dieva žēlsirdības svētceļojuma sagatavošanā, bet tagad labo vēsti par Dieva žēlsirdību dzird jau daudzi tukstoši. Pateicība Dievam. Jēzu, es uzticos Tev!

Lielais Gavēnis 22. Vakar vakarā Siguldā.

Lielais Gavēnis 22. Vakar vakarā Siguldā.

Vakar plkst. 16:05 izbraucu no semināra uz Siguldu. Tur bez problēmas atradu katoļu baznīcu, kura jau pirms pus sešiem bija atvērta. Mani sirsnīgi uzņēma, arī ar kafiju, un parādīja kas un kur ir, jo es pirmo reizi biju šajā skaistā baznīcā.

Tad bija vēl laiks sagatavot visu svētajai Misei un pēc sagatavošanas 50 minūtes klausījos grēksūdzes, kā arī lūdzos breviāru.

Laiks skrēja, bet es diemžēl jūtos arvien sliktāk. Pateicība Dievam, ka varēju celebrēt svēto Misi, kaut gan bez sprediķa. Bet pēc svētās Mises es jau nebiju spējīgs palikt tālāk un runāt par Dieva žēlsirdību draudzes padomei - sakarā ar Dieva žēlsirdības svētceļojumu, kas būs Siguldas draudzē 2.-8. aprīlī.

Es saņēmu no draudzes dāvanu semināristiem, lai viņiem būtu saldāka dzīve. Un lēnītēm braucu atpakaļ uz Rīgu. Kad es biju seminārā, pusdzīvs, piezvanīju Kalkūtas Māsām, ka trešdien diemžēl neatnākšu pie viņām ar svēto Misi.

Šodien atpūta, jau ir labāk.

Šodienas lasījumi mums atgādina par Dieva taisnīgumu, par Dekalogu, kurš ir jāpilda 100%, jo tas ir taču no Dieva katram cilvēkam. No tā neizbēgs neviens cilvēks. Arī Cilvēka Dēls dzīvoja pēc Dekaloga, pēc desmit Dieva baušļiem un tos pilnīgi izpildīja, parādīdams sākotnējo Dieva domu šajos baušļos. Cilvēki taču būvēja savas cilvēciskās tradicijas, ar kurām bieži gribēja aizvietot Dieva baušļus.

Jēzus izpildīja Dekalogu un pilnīgi, līdz beigām, izpildīja Debesu Tēva gribu. Tāpēc pateicoties savam Upurim, kurš ir vienīgais upuris, kas patīk Tēvam, Jēzus aicina mūs pieņemt Viņa žēlsirdību. Žēlsirdība ir lielāka nekā taisnība, nepretojas taisnībai, bet to vislabāk izpilda un, es ceru, ka tas būs pareizi latviešu valodā, žēlsirdība pārspēj taisnību - kā Jēzus teica Māsai Faustīnei.

Tāpēc, kaut gan Dieva žēlsirdības svētceļojuma koordinators ir vājš un slims, un nevar visur būt, bet pat ja ir, tad dažreiz nevar runāt, Jēzus žēlsirdības vēstījums izplatīsies Latvijā. Ar šo mērķi, lai cilvēkiem būtu tāda garīgā un žēlsirdīgā barība, es pajautāju Māsai Elžbietai Krakovā (2018. g. maijā sākumā), vai es varu pārtulkot kādus fragmentus no sv. Faustīnes Dienasgrāmatas, lai tas būtu derīgs gan adorācijai draudzēs - svētceļojuma laikā, gan pēc tam cilvēkiem un ģimenēm, kuras to paņems. Un viņa man atbildēja, ka jau ir gatavs tāds speciāls buklets, tikai vajag to pārtulkot. Un tas pagājušajā gadā tika izdarīts ar dažu klostermāsu palīdzību. Tam tika pievienotas dažādas svētbildītes - ar Žēlsirdīgā Jēzus attēlu un Dieva žēlsirdības kronīti, kā arī ar svētās Māsas Faustīnes attēlu un lūgšanu viņas aizbildniecībā. Tas viss kopā ar sprediķiem un katehēzēm par Dieva žēlsirdību, ar iešanu pie grēksūdzes un piedalīšanos svētajā Misē un svētās Komūnijas pieņemšanu, ar lēmumu dzīvot paļāvībā uz Dievu un žēlsirdības nostājā pret tuvākajiem - veido labo un auglīgo Dieva žēlsirdības svētceļojumu.

Lielais Gavēnis 21. Tagadnēbetvēlāk.

Lielais Gavēnis 21. Tagadnēbetvēlāk.

Nebaidieties, ziņa nebūs ungāru valodā. Vārds virsrakstā nozīmē ļoti labi zināmu dvēseles slimību, tas nav no ungāru valodas. Slimība - kā saucas, tā saucas, bet sekas saucas kātastāvarētunotikt. Lai mums nevajadzētu mācīties tik sarežģītus vārdus, meklēsim palīdzību, kā arī zāles, šīs dienas svētās Mises lasījumos.

Pirmā mācība ir tāda, ka garīgā cīņa cilvēkā notiek nemitīgi. Šo cīņu attēlo sods, kuru saņēma tie, kuri pilnīgi paļaujas uz Dievu. Jūs saprotāt? Sods par paļāvību uz Dievu. Šī paļāvība nav tikai vārdos, tā uztur ticīgo cilvēku ugunī. Un šī paļāvība, uzticēšanās Dievam, uzvarēja šo pasauli. Vajāšanas ir īstas, jo tie, kuriem nebija paļāvības uz īsto Dievu, gāja bojā. Paļāvība uz Dievu - tā ir cilvēka nostāja, caur kuru pestīšana nāk cilvēka dzīvē. Un šeit nav trešas iespējas, jo tie, kurus aprīja uguns ir to figura, kuriem nav paļāvības uz Dievu. Paļāvība, uzticēšanās, ticība ir, protams, saistīta ar darbiem. Par to nedrīkst aizmirst, un pat mierīga dzīve un kalpošana visiem nepasargās cilvēku no vajašanu uguns liesmām. Jo cilvēks nav savas dzīves režisors.

Otrā mācība ir tāda, ka ne tikai ka nav treša ceļa, bet pat vajag šo attiecību (starp Dievu un cilvēkiem) standartus pārcelt uz attiecībām starp cilvēkiem. Lūk, Dievs piedod man grēkus, jo Viņš ir žēlsirdīgs. Tāpēc vajag, lai es piedotu vainas savam tuvākam, jo tādā veidā es būšu žēlsirdīgs. "Esiet žēlsirdīgi...", "svētīgi žēlsirdīgie...". Tikai vajag pārcelt šīs attiecības ar visiem nosacījumiem, ka šeit, virs zemes, mums jādara konkrētie darbi un no tiem nevar izbēgt. Tad manas attiecības ar Dievu ir redzami dzīvē. Tad nav tādas atgriešanās, kad cilvēks grib labot savas attiecības ar Dievu, bet savā dzīvē, tad arī materiālā pasaulē, negrib neko mainīt. Ahā, tas nozīmē, ka cilvēks tikai runā. Ko runā? Viņš runā: tagadnēbetvēlāk. Bet vai viņš tādā veidā neliecina, ka viņam nav paļāvības uz Dievu? Un vai gadījumā viņš neliecina, ka ir kā akmens, kuram nav vajadzīga Dieva žēlsirdība?

Garīgā dzīve nav teoretiskā ideja.

Garīgā dzīve nav teoretiskā ideja.

Šodien vajadzētu paskatīties uz savu garīgo dzīvi, jo dažreiz viens-otrais cilvēks uzskata to par kādu teoretisku domāšanu par kādām tālākām idejām, vai par kaut ko pavisam citu, jo par darbiem, kuri būtu garīgās dzīves būtība.

Pirmais variants - ja tam būtu taisnība, tad visaugstākā garīgā dzīve būtu kādiem fiziķiem, vai matematiķiem, vai citiem, kuri iedziļinājās teorijās tā, ka parastiem cilvēkiem tas nav iespējams un viņiem paliktu tikai raudāt, ka nevar teoretizēt, tas nozīmētu, ka viņi nevar saprast Dievu.

Otrais variants - tikai darbi, tikai tādā veidā darīti, ka cilvēks domā par svētumu, bet nemēģina saprast kā iet uz svētumu, bet bez saprašanas dara darbus. Un pēc tam brīnas, cik daudz nedarbu izdarīja. Nu bet tā mēs nevaram iet.

Var paskatīties piemēram uz svēto Pēteri, kā viņš mācījās iet svētuma ceļu. Mēs nepateiktu, ka viņš uzreiz to zināja un gribēja pieņemt tādu dzīves formu, kādu prasīja no viņa pats Jēzus, un pat teica Jēzum: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu cilvēks grēcīgs"! Vai vārdi: "Lai tas ir tālu no Tevis, Kungs"! (viņš nevarēja pieņemt to, ka Jēzum būs jācieš). Vai arī strīdējās ceļā ar citiem par to, kurš no viņiem (Apustuļiem) ir vislielākais. Vai arī Kunga Pārveidošanās laikā, kad Pēterim grūti bija saprast to, kas notiek un ar kādu mērķi. Un kādu dienu apsolīja Jēzu pasargāt no ienaidniekiem. Bet vēl vairāk brīnījās, kad viņam nāca runāt Dieva iedvesmotus vārdus: "Tu esi Kristus" vai "Kungs, uz kurieni mēs iesim. Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi", vai trīs reizes "Jēzu, es Tevi mīlu"!

Vienotība ar Dievu ir svētuma ceļš, kurā cilvēks visu laiku mācās, satiekas ar Dievu, mēģina Viņu saprast. Teiksim tā: pateicoties garīgajai dzīvei cilvēks redz, cik daudz laika zaudē (tad kad iegremdējas kādās fantāzijās - pseidoteoretiskās domās; vai tad, kad dara daudzus bezjēdzīgus darbus, jo iepriekš nemeklēja patiesību, tas nozīmē, nepārdomāja - bet darīja to, ko pavisam nesaprata - vai tas ir labs vai ļauns.

Es šodien domāju, kā Dievs palīdz cilvēkiem? Un bija pus stundas tāda situācija, tāda Dieva atbilde: cilvēki vai nāca, vai sāka zvanīt tādās vai citās lietās - visas šīs lietas bija ļoti ļoti labas. Lūk, Dievs darbojas, Dievs darbojas visu cilvēku dzīvē un tas ir tik brīnišķīgs darbs, bet mēs maz zinām. Taču mēs varām saprast, ka Dievs ir žēlsirdīgs un stiprāk saistīties ar Viņa žēlsirdības godināšanu - paļāvībā uz Dievu un žēlsirdības darbos tuvākajiem. Tas palīdz - vislabāk - mums un citiem pestīšanā.

Ar šo pēdējo fragmentu ir arī kādā (neplānotā) veidā saistīta ziņa no otra bloga, kuru uzrakstīju pirms brīža:

https://uzticeties.blogspot.com/2018/01/iepriecinajuma-vardi.html

Pārdomas un fantāzijas 3.

Pārdomas un fantāzijas 3.

Varbūt tas jau ir bērnišķīgi rakstīt uz šo pašu tēmu, bet es rakstīšu. Ir kaut kas tāds, ko svētais Apustulis Pāvils sauca par "dzīvi pēc miesas". Dzīve pēc miesas, dzīve padota miesai - liekas, ka tā nes patieso laimi. Jo, liekas, ka šajā dzīvē viss ir skaidrs, cilvēku vajadzības saprotamas, rezultāti redzami. Kapēc tad komplicēt sev dzīvi un meklēt kaut ko citu?

Vēl drusciņ par šo "dzīvi pēc miesas". Cilvēka vajadzības ir skaidras, jo tās ir saistītas ar miesu, lai miesa būtu laimīga, lai neciestu. Un dvēsele, kura pārvalda miesu ar maņām, diezgan precīzi un ātri atrod miesas vajadzības un saņem signālus, kad miesa jau ir laimīga, jo pabarota, apģērbta un vesela.

Uz kurieni ved tāda dzīve, bija uzrakstīts iepriekšējās ziņās.

Tādai dzīvei ir tomēr viens trūkums, pateicoties kuram cilvēks nekad nebūs laimīgs. Šo trūkumu var nosaukt "dzīve uz ielas". Cilvēks sež savās maņās, rūpējas par savu miesu, tad viņš ir kā strādnieku grupa, kas strādā uz ielas un uztur šo ielu kārtībā. Bet neviens nepateiktu, ka tā ir šo strādnieku laime un dzīves mērķis. Tā būtu tikai dzīve kādā salmu būdiņā pie ceļa. No maņām nevar uzbūvēt savu "iekšējo pili", kurā cilvēks būtu drošībā. Ļoti viegli ir šo pili vai cietoksni iznīcināt, izdarīt nestabīlu, vai vajāku.

Svētais Apustulis Pāvils rakstīja savā Pirmajā vēstulē Korintiešiem (8. nodaļā) arī par citu dzīvi, par "dzīvi pēc gara". Cilvēka dvēseles dziļumos atrodas cilvēka gars un tajā nav maņu, jo tās ir citur, bet tajā atrodas un darbojas trīs garīgās varas: prāts, garīgā atmiņa un brīvā griba. Cilvēka garā Dievs veido sev mājokli, jo tieši tur Viņš grib satikties ar cilvēku, Viņš grib, lai cilvēks dzīvotu Viņa klātbūtnē un vienotībā ar Viņu.

Šai "iekšējai pilij" viss ir sagatavots un, galvenokārt, Pats Saimnieks cilvēku gaida. Tur ir viss, kas var pieaugt ar Dieva žēlastības palīdzību. Tur ir viss, kas palīdz redzēt visu - arī savas maņas un savu miesu, un tās vajadzības patiesības gaismā.

Ja cilvēks gribēs dzīvot sev pašam, tad viņa gribai būs tikai "salmu pils". Tomēr ja cilvēks pados savu gribu Dieva gribai un tas var notikt cilvēka garā, tad cilvēkam būs patiesa pils, "iekšēja pils" uzbūvēta uz patiesības klints. Un šajā cietoksnī cilvēks, Svētā Gara mācīts, varēs saukt: "Abba! Tēvs!".

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 14.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 14.

Pats Jēzus - parādīdams Krustā Sistā tēlā - aicināja Veroniku, lai tā arvien labāk saprastu un praktizētu tikumus. Viņš tai atgādināja arī, lai tā visu darītu aiz paklausības, jo caur to Viņš iedos tai daudz žēlastību.

Ceļā, kurā garīgā dzīve tika virzīta arvien vairāk uz iekšu, sevišķi liela loma bija lūgšanai. Veronika pasvītroja, ka līdz šim viņa nezināja, kas ir lūgšana. Jo viņa iegāja lūgšanā ar savām darīšanām un ar savu gribu. Tomēr Kristus deva mūķenei zināt, ka to vietā ir jābūt garīgajai nabadzībai, lai pazītu Dieva gribu un lai to pildītu. Jēzus mācīja Veronikai, ka patiesa lūgšana ir iesakņota tīras Dieva gribas meklēšanā. Lai izturētu nemitīgajā lūgšanā, ir jābūt nomodā, lai garīgajā nabadzībā atmestu patmīlību, cilvēku uzskatus, jūtīgas piesaistīšanās šīs zemes lietām un katrai pārejošai lietai. Cilvēkam ir jābūt viena doma virzīta uz Dievu. Bez šo nosacījumu izpildīšanas nav patiesas lūgšanas. Šīs lūgšanas augļi - Veronikas dzīvē - bija dažādi tikumi, kā piemēram pazemība. Pats Kristus mācīja Veronikai par to un lūgšanā atklāja mūķenei savu pazemīgu sirdi, kurā Veronika varēja skatīties sevi un savu dzīvi "kā spogulī". Jāpiemin arī vissvarīgāka lūgšana - Euharistija. Tajā nāk Jēzus Kristus savā Miesā un savās Asinīs, un Viņš atklāj sevi kā Dieva Mīlestību, vienīgu pestīšanu, pestīšanas ceļu un Pestītāju visiem, kuri vēršas pie Viņa.

"Dienasgrāmatas" saturs atklāj lielu un intensīvu Kristus darbību Veronikas dzīvē. Mūķene, līdzdarbodama ar Jēzus žēlastību, pilnīgi padevās un stiprinājās Dieva gribā, gara nabadzībā, praktizēja pazemību, aizliedzās un gribēja pieņemt ikkatru ciešanu Dievam par godu. Par Veroniku, kā par savu līgavu, Jēzus "rūpējās un vienojās ar viņu tādā veidā, ka nebija brīža, kurā Viņš nedarītu mūķenē jaunu lietu". Jēzus, caur savu mīlestību, deva Veronikai piedalīties Dieva lietās un vienlaikus darīja, ka Viņa vienotība ar mūķenes dvēseli arī virzījās uz iekšu, uz dzīlēm.

Vienošana ar Dievu bija saistīta tomēr ar ciešanām. Svētā Veronika līdzināja lielas ciešanas, kuras pieredzēja, skolai, kurā jāmācās visi tikumi, bet vienlaikus jāaizmirst par sevi. Veronikas prātā jau nekas nepalika, ka vienīgi Dievs. Viņa jūta tādu vienotību ar Dieva gribu, ka līdzināja to neatraisāmajam samezglojumam, kurš saistīja dvēseli ar Dievu. Veronika saprata, ka Tas ir Dievs, Kas pārveidoja mūķenē visu, bet viņa pati neko nevarētu izdarīt. Dievs arī atņēma viņai netikumus tā, lai tie viņu jau neapgrūtinātu. Šajā šķīstīšanā Veronika jūta lielas ciešanas, bet tās nesa viņai daudz lielāko labumu.

Kādu prieku mēs meklējam?

Kādu prieku mēs meklējam?

Šodienas Dieva vārds bija:

"Augsti slavē Kungu mana dvēsele

un mans gars gavilē Dievā manā Pestītājā".

Dieva Māte Marija, kura dzīvoja šajā pasaulē, priecājās Dievā. Tas bija un palika prieks Svētajā Garā. Par to es vakar vakarā uzrakstīju dažus vārdus. Vai pasaulei ir vajadzīgs Dievs? Protams! Vai pasaule meklē Dievu? Nemeklē. Vai pietiek runāt pasaules valodā, lai evaņģēlizētu? Tā ir kļūda. Evaņģēlizācijas valoda ir viena - tā ir Svētā Gara valoda.

Evaņģēlijā Jēzus mums atgādina, ka Viņa mācekļi nav no šīs pasaules. Tie, kuri pieņēma Jēzus Evaņģēliju un ieticēja, ka Tēvs Viņu ir sūtījis, nav no šīs pasaules. Kaut gan tie dzīvo šajā pasaulē, bet taču Jēzus lūdzās, ne lai Tēvs tos paņemtu no šīs pasaules, bet lai tos pasargātu no ļaunā.

Labi būtu, lai tie, kuri grib evaņģēlizēt, neaizmirstu, kādās lietās viņi grib piedalīties, ko viņi grib runāt ar savu muti, uz ko grib pārliecināt klausītājus. Cik viegli ir cilvēkiem atstāt dialogu, atstāt patiesību. Pavisam cita lieta ir meklēt dialogu, tikšanās patiesības līmenī, mīlestībā, bet no otras puses neko tādu nesaņēmt, nesaņēmt signālu, ka otrā puse arī grib dialogu un patiesību. Tā arī ir informācija, ka otra puse kaut ko tādu kā patiesība negrib pieņemt, pat negrib dzirdēt par patiesību.

Lai būtu evaņģēlizācija, jāsludina Kristus vārds - sākumā mazā Baznīcas kopienā, jo evaņģēlizatoriem pašiem jāpadodas evaņģēlizācijai. Tad būs drošība, ka tie kuri klausās, dzirdēs labo vēsti par Jēzu Kristu. Kad kādā cilvēkā dvēselē darbojas Svētais Gars, Kas palīdz cilvēkam atgriezties, tad ticīgajiem jāparāda sava dzīve no ticības, lai šis jauns vājš ticīgais varētu lēnītēm augt ticībā un citos tikumos. Šim jaunam ticīgajam jāparāda dzīve no ticības, kā rakstīja Apustulis Jēkabs. Un šai dzīvei ir jābūt skaistai. Par kādu skaistumu jūs domājat? Jā, skaistums ir no patiesības, no Svētā Gara. Šeit pat daudz skaidrot nevajag, jo katram cilvēkam ir prāts kā garīgā vara, galvena vara cilvēkā, vara, kura meklē, atrod, saprot un pieņem patiesību. Tad patiesa dzīve, dzīve Dieva gaismā, ir tas, kas ir vajadzīgs ikkatram cilvēkam, pat tad, ja viņš to nemeklētu.

Cilvēks, kas ir evaņģēlizēts, var pajautāt: "Vai es varu priecāties tā, kā Dieva Māte, kura dziedāja <Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā manā Pestītājā>? Lūdzu, parādiet man šo prieku, parādiet man jūsu dzīvi no ticības". Vairāk jautajumu nav.

Kāds Dieva vārds būs rītdienai?

"...un viņš runāja, slavēdams Dievu".

Liels paldies Cienījāmiem Lasītājiem par to, ka Jūs lasat šo blogu. Decembrī, līdz šai dienai, abos blogos, bija jau vairāk nekā 1500 lapu skatījumu.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 3.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 3.

Orsolas prieka avots bija tajā, ka vienkārši viņa bija viena pati ar Dievu, ka ar mīlestību virzīja savu uzmanīgu uz Viņu un stingri turējās pie kādām pārdomām. Šajos brīžos Orsola juta iekšējo mieru un atpūtu. Meditācija pārveidojās kontemplācijā, kurā brīžiem traucēja meitenei iztēle.

Orsola ļoti bieži pieredzēja kontemplāciju, vizijas, atklāsmes, "iekšējos vārdus". Ņemot vērā viņas lūgšanas dzīvi, var apstiprināt, ka kopš 10 gadu vecuma viņa atradās "mistiskā stāvoklī", "kontemplācijas stāvoklī".

Orsolas garīgā dzīve no sākuma tika apzīmēta ar Dievišķo un mistisko dzīvi. Viņa juta pārpilnībā Svētā Gara - Kurš bija viņas Vadītājs - dāvanas. Kontakts ar Dieva lietām aizņēma viņai bērnības lielo daļu. Tas parādījās jūtās, darbos, neparasti augstās viņas vecumā vēlmēs. Orsolai vēl nebija skaidrības un apziņas tā, ko pārdzīvo, un viņa nemeklēja iemeslus un nejautāja, kāda ir jēga tam visam? Tomēr var apstiprināt, ka Dievs no sākuma stipri darbojās viņas dvēselē.

Jēzus, iedodams Orsolai neparastās žēlastības viņas dvēseles svētdarīšanai, vilka Orsolu pārdabiskās realitātes virzienā. Jēzus gribēja, lai Orsolai rūpētu tikai Viņš. Orsola no bērnības atvērās Dieva saucieniem un iedvesmām. Caur to Kungs ātri ļāva viņai izjust savu tuvu klātesamību. Orsola jau 7 gadu vecumā izjūta, ka viņā rodas "liela vajadzība pieņemt Euharistisko Jēzu". Priesteri atteicās no tādas iespējas, bet tas tikai stiprināja viņas vēlmi. Viņa brīžiem juta stipro mīlestību uz savu "mīļo Jēzu". Kopš Pirmās svētās Komūnijas Orsola bieži pieredzēja patieso "sakopšanu" no Dieva. Kad pirmo reizi pieņēma sv. Komūniju - kā pati raksta savā "Dienasgrāmatā" - viņa "izgāja no sevis" aiz prieka. Šajā brīdī dzirdēja balsi no iekšienes: "Tas Es esmu ar tevi".

Savā "Dienasgrāmatā" divas reizes pieminēja, ka jau pirms Pirmās svētās Komūnijas pieredzēja kontemplācijas lūgšanu. Viņa vēl neprata meditēt, bet zināja daudz augstāko lūgšanu. Domu lūgšanu, par kuru viņa ļoti rūpējās, veda līdz "mehaniskai" atkārtošanai, lai lūgtos tā, kā citi grib. Viņa vēlēja sasniegt vislielāko labumu no tās, lielāko, nekā padoties Dieva iedvesmām. Tāpēc viņa it kā bēga no "Dievišķā apskāviena". Viņa bija paklausīga biktstēva padomam, kurš teica, lai viņas meditācijas tēma būtu Kunga Ciešanas: pirmdien - Jēzus Ģetzemanes dārzā, otrdien - šaustīšana, trešdien - kronēšana ar ērkšķiem, ceturtdien - Jēzu nes krustu, piektdien - krustā sišana, sestdien - Dievmātes sāpes, svētdien - Dieva neierobežota mīlestība. Orsola sāka no 15 minūtēm un ar laiku pagarināja lūgšanas laiku līdz apmēram pusstundai dienā. Orsola meditēja katru dienu no rīta, kad viņu pamudināja kalpone. Tam aicināja viņu pats Kristus, Kurš viņai parādījās kā Krustā Sistais. Viņš gribēja, lai Orsola arvien vairāk piedalījās Jēzus pestījošajās Ciešanās. Tāpēc Orsola palīdzēja savai dievbijībai praktizējot gandarīšanu, kam piekrita biktstēvs; šajā laikā viņai bija ap 14 gadu.

Ko tādu dara kapucīni?

Ko tādu dara kapucīni?

Iekams šeit rakstīšu dažus vārdus par to, ko tādu dara kapucīni, jāraksta par pašiem kapucīniem, kas viņi ir? Kad parādījās pasaulē?

Svētais Francisks uzrakstīja Pirmo Regulu, kuru sauc "Regula apstiprinātā", 1223. gadā. Šī regula tomēr neparādījās no gaisa. Dažus gadus agrāk svētais uzrakstīja regulu, kuru sauc "Regula neapstiprinātā", jo Pavests to neapstiprināja, bija pārāk plaša, ietvēra sevī galvenokārt Svēto Rakstu fragmentus. Bet regulai jābūt juridisks dokuments. Tāpēc vēlāk tika uzrakstīta "Regula apstiprinātā".

Tomēr sākumi ir 1209. gadā, kad Francisks uzrakstīja īsu Regulu, kurā bija trīs fragmenti no svētā Mateja Evaņģēlija, kuros bija runa par to, kā kļūt par Jēzus mācekli (pārdot īpašumus, atdot nabagiem, ņemt savu krustu, sekot Jēzum).

Var vēl piebilst, ka regulas sākumi ir Franciska atgriešanās procesā, viņa tikšanās ar Jēzu Kristu, sekošanā Viņam, jaunajā dzīves formā.

"Regulas apstiprinātās" (APSTIPRINĀTĀ REGULA) mērķis, kā arī to iepriekšējo regulu mērķis, ir palīdzēt dzīvot pēc Evaņģēlija. Un mēs redzam, ka tas bija ceļš - no Franciska atgriešanās sākumiem, caur ordeņa sākumiem, caur ordeņa attīstību līdz laikam, kad nepieciešami bija uzrakstīt konkrētu juridisku dokumentu, tieši šo "Apstiprinātu Regulu".

Francisks, zinādams, ka brāļi var visdažādāk interpretēt Regulu, sevišķi brāļi, kuri vēlāk iestāsies ordenī, uzrakstīja savu "Testamentu" (TESTAMENTS), kurā stāsta par savu dzīvi un sākotnējas kopienas dzīvi, lai brāļi nākamās paaudzēs, saņemtu šo gaismu, kurā jālasa Regula.

Pirmā Ordeņa dzīvē visu laiku bija kaut kas, kas bija līdzīgs strīdam, bet kas īstenībā bija Svētā Gara darbība plus ordeņbrāļu darbība. Svētais Gars vienmēr virza brāļus uz dzīvi pēc Evaņģēlija un to apstiprina Baznīca. Brāļi mēģina saprast, kā jādzīvo pēc Evaņģēlija - svētā Franciska veidā, bet konkrētos jaunos laikos. Tāda situācija izveidoja Ordenī dažādas dzīves formas un klosteros parādījās brāļi, kuriem priekšnieki atļāva stingrāk ievērot Regulu. Provincē parādījās klosteri, kuros brāļi gribēja tādā vai citā formā dzīvot pēc vienas Regulas.

Šīs formas un šie virzieni tika atpazīti un pieņemti Baznīcā, ka labi esam, jo taču Evaņģēlijs ir ļoti bagāts un dzīvs. Tāpēc arī šīs formas tika konkrētos laikos un apstākļos apstiprinātas, un tāpēc Baznīca XVI gadsimtā juridiski apstirināja Pirmā Ordeņa (tas ir franciskāņu ordenis) trīs atzarus (OFM, OFMConv un OFMCap - šis pēdējais ir kapucīni). Šajā ģimenē (nepilnā, jo taču ir vēl Otrais Ordenis - māsas klarisses no sv. Klāras, un vislielākais - Trešais Ordenis) kapucīni, kad lasa Regulu, lasa to "Testamenta" gaismā.

Un tagad - līdosim uz XXI gadsimtu, uz Latviju 2017. gadā. Ko tādu dara kapucīni. Sākumā - kāpēc es to rakstu? Jo kāds man uzdeva jautājumu un nebija laika atbildēt. Un tādēļ šis teksts.

Īsumā, Ordenis tas ir tāda institucija Baznīcā, kura padota Pāvestam, nevis Diecēzes Bīskapam - Ordeņa lietās. Tāpēc, ka jau sen parādījās lūgums (daudzās valstīs) palīdzēt diecēzes garīdzniecībai draudžu garīgajā aprūpē, kapucīniem Bīskapi sāka uzticēt vai atdot draudzes. Un tad arvien vairāk kapucīnu kļūva par prāvestiem vai vikāriem (manā Varšavas provincē 1681.g.-1955.g. pie klosteriem nebija nevienas draudzes).

Raksturīgi kapucīniem bija, starp citiem pienākumiem, klausīties grēksūdzes, vadīt rekolekcijas un garas misijas draudzēs, garīgā vadība, slimnieku apkalpošana. Bet tagad pienākumi ir drusciņ (ārēji) līdzīgi diecēzes garīdzniecībai - sakarā ar draudžu pieņemšanu - visu to, kas jādara draudzēs, bet arī rekolekcijas - piem. dažādām grupām vai (sevišķi) klostermāsu kopienām, kuras tika dibinātas, dzīvo un attīstās sv. Franciska, svētīga Honorāta (kapucīna) un savas kongregācijas harizmā. Bet ir dažas būtiskas atšķīrības. Šeit ātri dažas tādas atšķirības:

1. Par draudzi ir atbildīga kapucīnu kopiena.
2. Kapucīnu kopienas Rīgā un Olainē ir Varšavas provincē, tāpēc ir plašāka iespēja kalpot Latvijā brāļiem no citām valstīm (provinces terītorijs: Latvija, 50% Polijas, Zviedrija, Baltkrievija, brāļi strādā arī dažās citās valstīs Eiropā, Āfrikā, Austrālijā un Amerikā), vai vismaz kontaktēties ar brāļiem, kuri dzīvo dažādās valstīs.
3. Kapucīniem ir savs franciskāņu garīgums (par to var palasīt šajā blogā), habīts, lūgšanas, dienas kārtība, svētie, seminārs, garāka formācija.
4. Dzīve pēc Evaņģēliskiem padomiem, tāpēc brāļiem ir paklausības, šķīstības un nabadzības svētsolījumi.
5. Klosteris saucas "māja", bet kopiena saucas "ģimene" (garīgā ģimene), tomēr jauns vīrietis, kandidāts neiestājās klosterī, bet iestājās ordenī un ik pēc laika tiek pārcelts no kopienas uz kopienu.
6. Ko citu vēl kapucīni dara Latvijā? - vajag sekot viņu un viņu draudžu, un kopienu, kuri attīstās šajās draudzēs, mājās lapām, vai blogiem, piemēram. Var arī jautāt tiem, kuri līdzdarbojas ar kapucīniem, vai pašiem jāmēģina līdzdarboties.

Garīgā dzīve. Kā rūpēties par sirdsapziņu?

Garīgā dzīve. Kā rūpēties par sirdsapziņu?

Šī teksta sākumā un pavisam virsrakstā es neuzrakstīju tādu jautājumu: "Vai rūpēties par sirdsapziņu?', jo, man šķiet, lieta ir skaidra un saprotama, ka nav mūsos tādas - iedzimtā grēka ievainotās - lietas, par kuru nevajadzētu rūpēties vai kuru nevajadzētu labot, ar Dieva palīdzību.

Tad ir jautājums: "Kā rūpēties par sirdsapziņu"? Sākumā vajag paskatīties uz kaut ko tādu, ko Katoliskās Baznīcas Katehisms sauc par morāliskuma avotiem.

Pirma lieta ir objekts. Par piemēru ņemšu tādu specifisku vietu, kurā ne katrs, kas gribētu, var dzīvot, un šī vieta ir noviciāts. Ir kāds klosteris, kurā ir sagatavota vieta, klostera daļa, kur ir daļēja autonomija, jo jauno mūku mazas kopienas priekšnieks ir atbildīgs par tiem un viņa vadībā ordeņbrāļi ieiet klostera dzīvē un ordeņa garīgumā. Tad mēs redzam, ka šī vieta ir ļoti laba, sagatavota, tur notiek intensīva formācija, lai kandidāti, kuri jau otro gadu dzīvo gandrīz tā, kā īstie mūki, varētu labi atpazīt savu paaicinājumu.

Otra lieta ir mērķis un, protams, nodoms, kurš iet līdzi. Un ja mēs runājam par noviciātu, tad tālākais mērķis ir kļūt par pilnīgo ordeņbrāli, bet tuvākais mērķis ir salikt pirmos svētsolījumus, ar ko arī beidzas noviciāts. Un mēs redzam, ka gan mērķis, gan nodoms, lai šo mērķi sasniegtu, ir labi.

Trešais elements ir apstākļi. Piemēram tie ir labi tad, kad nekā netrūkst, ir labi formatori, dienas kārtība ievērota, viss iet pēc plāna. Sliktie apstākļi būtu tad, kad bieži nebūtu ko ēst, formatori nevarētu - dažādu iemeslu dēļ - formēt novīcijius, kaut kas ļoti traucētu dzīvot klosterī pēc vienas konkrētas dienas kārtības.

Tad objekts ir ārēja lieta. Jārūpējas par to, lai tas būtu labs. Pat tad, ja mēs nerunātu par klosteri un noviciātu, jārūpējas par to, lai objekts būtu labs. Jo ja objekts būtu slikts, piemēram tā būtu zagšana, tad nekas nepalīdzēs, pat vislabākie nodomi un mērķi, un ļaunums paliks ļaunums. Es šeit mēģināšu pārtulkot no kāda dialekta (Polijā) vienu sakāmvārdu: "Viņš dzīvo starp varnām un ņem piemēru no tām".

Otra lieta - mērķis un nodoms - ir jau iekšēja lieta un jārūpējas par to, lai pieņemtu tos  tādus, lai vienmēr būtu labi, pēc Dieva baušļiem un Evaņģēlija, un pēc Baznīcas mācības.

Šī trešā lieta, apstākļi, ir otršķirīga, un tie nevar objektu vai mērķi un nodomu padarīt par labiem vai sliktiem. Bet tie var tā ietekmēt, ka no tiem ir kādā mērā atkarīgs, cik lielo labumu mēs sasniedzam, vai cik lielo ļaunumu mēs izdarījām.

Tad lūk, kaut gan ne vienmēr viss ir atkarīgs no mums, sevišķi apstākļi, bet vajag rūpēties par visiem šiem elementiem, lai atrastos vienmēr labajā objektā ar labo mērķi un nodomu, un arī labos apstākļos - cik tas ir atkarīgs no mums.

Tas ir tāds modelis, jo taču mēs zinām, ka taču mocekļiem un moceklēm apstākļi bija traģiski, bet viņi stipri turējās pie labā, tas ir pie Dieva gribas, un neatkāpās no labā mērķa un labā nodoma - kas ir: sasniegt dzīvi Debesu Valstībā.

Bieži cilvēki, kuri ir nepaklausīgi Dievam, mēģina apiet šīs lietas saistītas ar sirdsapziņu tādā veidā, ka runā, ka sasniegs labus mērķus ar ļauniem līdzekļiem, pieņems ļauno objektu, caur kuru grib ieiet labajā mērķī. Tas neizdosies, jo tāda ceļa sākumā, jau pašā sākumā, cilvēks ieved savā garā lielo iekšējo nekārtību, kuru nespēs nekādā veidā uzlabot, kā tikai atjaunojot savu vienotību ar Dievu: atgriešanās un labi: mērķis un nodoms.

Šajā ceļā ir kāda loma emocijām un jūtām, bet vajag zināt, ka pašās sevī tās nenes morālisko labumu vai ļaunumu. Tad vajadzīga liela uzmanība, lai tad, kad tās "pielīmēsies" kādām domām, neietekmētu prāta darbu un pienākumu meklēt patiesību. Jāpasvītro, ka prāts nav šajā pienākumā pats, jo Dievs dod cilvēka garam ticības Dievišķo tikumu. Nedrīkst deformēt prātu tā, ka tas pieņems spriedumu, kurš ir tālu no patiesības. Un rezultātā cilvēks savā brīvajā gribā dara grēku, kuram līdzi ir kādas emocijas. Labāk tomēr padot prātam katru domu, kāda tā nebūtu, un kādas emocijas un jūtas negribētu tai pielīmēties, padot prāta spriedumam, lai tas būtu labs un taisnīgs. Un tad brīvajā gribā izdarītam labam darbam līdzi iet emocijas un jūtas, caur kurām izpaužas prieks, ka mēs izpildījām labi Dieva gribu.

Tad lūk, vajag rūpēties par sirdsapziņas formāciju, jo tomēr sirdsapziņai jābūt padotai un paklausīgai Dievam, Dieva balsij, kuru mēs varam sadzirdēt mūsu garā. Ja rodas jautājumi - tie nevar nerasties - tad jādodas pie priesteriem, lai parunātu, pajautātu un pašiem arī meklētu atbildes - sevišķi lūgšanā, kura taču ir saruna ar Dievu mūsu gara dziļumos. Un lūk, kā "objektu" mūsu lūgšanai pieņemsim Svētos Rakstus, kurus lasīsim piemēram tā:

• lectio (lasišana),
• meditatio (pārdomas),
• oratio (lūgšana),
• kontemplatio (kontemplācija).

Tādai lūgšanai ir vajadzīgs laiks, vismaz 30. minūtes.

Lielo kļūdu dara tie, kuri savā dzīvē un citu cilvēku dzīvē grib ieviest tādus melus, ka nekā augstākā nav, ka vissaugstākais patiesa sprieduma kungs un valdnieks ir sirdsapziņa. Bet, kā rakstīja sv. Henrijs Ņūmens, sirdsapziņa ir Dieva pārvaldnieks, nevis pati no sevis visaugstākais kungs.

Tas nozīmē, ka sirdsapziņu jāformē, jāveido pēc Dieva baušļiem, pēc Evaņģēlija, pēc Baznīcas mācības. Jo labāka sirdsapziņa, jo tuvāk Patiesībai un rezultātā - labākie spriedumi. Jo vairāk deformēta jeb nepareiza sirdsapziņa, jo vairāk grēcīgie un kļūdainie spriedumi tiks pieņemti.  Vajadzīga sirdsapziņas formācija, lai būtu svētuma augļi.

Ja kāds runātu par sidsapziņu, ka viņš kaut ko izdarīja pēc savas sirdsapziņas, tad jāuzdod jautājums: "Kā tu rūpējies par savu sirdsapziņu, lai kļūtu arvien labāka"? Pēc viņa atbildes uz šo jautājumu mēs varām saprast, par ko viņš īstenībā runā.

Kad Latvijā garīgā dzīve būs sarunu galvena tēma?

Kad Latvijā garīgā dzīve būs sarunu galvena tēma?

Gan šodien, gan iepriekšējās dienās man bija dažādas sarunas par garīgo dzīvi (pasvītrošu, ka tas ir kaut kas cits nekā garīgās sarunas). Parādījās arī jautājums, ko darīt, lai cilvēkam gribētos iet uz priekšu garīgajā dzīvē? Vienkārši pa milimetru dienā iet uz priekšu.

Šajās sarunās, protams netrūka Jēzus līdzības par sējēju un par to, ka tik reti cilvēka dvēsele ir kā sagatavota zeme, kura pieņems Dieva vārdu, kurš pēc tam nesīs lielus augļus. Taču drīkst jautāt, kas notiek ar cilvēku, ka viņam negribas strādāt ar sevi? Un vēl tā atbildēt, lai viņš neapvainotos?

Viens no tēviem kapucīniem pirms daudziem gadiem teica apmēram tādus vārdus, ka cilvēks, kurš bija padots stiprām emocijām, diez vai būs spējīgs īsā laikā veidot savu garīgo dzīvi. Varbūt sākumā, bet ātri atklāsies Evaņģēlija patiesība, ka viņam nav sakņu, vai dzīves rūpes uzaugs tik lielas, ka pat padomāt par vēl vienu problēmu (tas ir par garīgo dzīvi) un vēl kādu - pavisam svešu problēmu, negribēsies.

Tad, lūk, ja tu nevarēsi atbrīvoties no emociju verdzības, tad nav ko domāt par garīgo dzīvi, par šo iekšejo, bet vissvarīgāko darbu, kurš ir līdzīgs ceļojumam kalnos, kad cilvēks iet vienā un stabilā ātrumā, nes savu bagāžu, nezaudē spēkus nevajadzīgām lietām un aktivitātēm.

Bet ne tikai emocijas, kurām cilvēks ir padots kā vergs, var darīt neiespējamo garīgo dzīvi. Tā ir ļoti dziļa verdzība. Cita verdzība ir sagatavota dzīves vietne, kur katram jautājumam par garīgo dzīvi vai par darbu ar sevi ir viena vienīga atbilde - tev viss ir sagatavots, lai tikai tu šeit strādātu un nedomātu par tādām muļķībām, kā garīgā dzīve. Arī šeit garīgajai dzīvei nav iespēju uzvarēt.

Garīgajā dzīvē vislielākais noslēpums ir būt paklausīgam Baznīcai un Tās mācībai. Tādā veidā cilvēks ir padots Svētajam Garam un var dzīvot pēc gara, var veidot savu garīgo dzīvi.

"Pienu jums vajag, nevis cietu barību!"

Ja šie vārdi, laikam diezgan bārgi, kurus uzrakstīja svētais Pāvils Korintiešiem - precīzi: kristiešiem dzīvojošiem Korintā - ja šie vārdi, kurus kāds teiktu par mums, nestu mums prieku, tad ir cerība, ka iesim tālāk garīgajā dzīvē un neapstāsimies, kad parādīsies pirmā grūtība, vai otrā, trešā, desmitā, un tā tālāk.

Ja, piemēram, priesteris satiktu kādu ģimeni, vīru un sievu, kuri salaulājās Baznīcā pirms desmit gadiem, katru dienu lūdzas, regulāri iet pie sakramentiem, tad nāk tāda doma: šajā Dieva dārza laukumā uzauga skaisti tikumi, Svētā Gara augļi, Dieva žēlastības tiek pieņemtas. Pateicība Dievam. Jālūdzas tālāk, viens par otru, visi par visiem, jo Dieva dārzam robežu nav.  Hmm, robeža ir viena vienīga - konkrēta cilvēka paļāvība uz Dievu. Nedrīkst šo paļāvību paslēpt kaut kur vai zaudēt no acīm. Bet varam lūgties tā, kā psalmos: "Lai mana paļāvība uz Dievu ir vienmēr man priekšā".

Tad kad Latvijā garīgā dzīve būs sarunu galvena tēma? Jautājums varbūt divains, bet vai pavisam traks? Valsts lielumu nevar mērīt pēc kvadrātkilometriem vai pēc iedzīvotāju skaitu, bet pēc Dieva darbiem tajā. Vajag rūpēties par šo valsti virs zemes, lai tajā būtu daudzi daudzi Dieva darbi. Bet vienmēr sākums ir cilvēkā  un viņa atbildē uz jautājumu: "Kā es rūpējos par savu garīgo dzīvi?"

KAD GARĪGĀ VADĪBA NES AUGĻUS?

KAD GARĪGĀ VADĪBA NES AUGĻUS?

(turpinājums, skaties: https://triszemes.blogspot.com/2017/10/garigas-vadibas-uzdevumi.html )

Atklātība

Garīgā vadība nes labus augļus, kad jau pašā sākumā cilvēks runā par vissvarīgākām lietām.

Es atcēros vēl no bērnības, ka tad, kad cilvēks iet pie grēksūdzes un viņam ir smagi grēki, tad viņam japateic šie grēki un tikai vēlak ikdienīšķie. Lai nebūtu tādu situāciju (mēs zinām, ka ir tādas situācijas), kad cilvēks izsūdzēja visus savus ikdienišķus grēkus, bet pēc tam, jau pēc grēksūdzes, pēkšņi atklāj, ka grēksūdzē nepateica smagus grēkus un tad jāiet atpakaļ pie grēksūdzes un jāuzlabo sava kļūda.

Pateicoties tam, ka garīgais bērns ir atklāts un runā patiesību par vissvarīgākām lietām, netiek zaudēts laiks tukšām runām vai mazsvarīgām problēmām. Tāpēc arī jāmācās nosaukt vārdā savas vājības, trūkumus un kļūdas, nevis tās slēpt. Pateicoties tam cilvēks nebūvē - garīgā vadītāja priekšā - savu nepatiesu attēlu.

Caurspīdīgums

Šķīstības tikuma neatdalams elements ir caurspīdīgums. Patiesību jārunā konkrēti, nevis vispārīgi. Piemēram - ko tas nozīmē: "Es nebiju pazemīgs"? Jārunā tā, lai problēma vai grēks būtu ātri saprotams. Nevajag runāt pilnīgi visus sīkumus, bet tikai to un tā, lai viss būtu saprotams dvēseles labad. Jāmācās runāt tā, kā Jēzus Kristus, Labā Gana priekšā.

Jāmācās atdalīt to, kādi mēs esam no tā, kādiem mēs gribētu būt. Tādā veidā jau pirmajā sarunā mēs atklājām sevi, kādi mēs esam un tikai tad var gaidīt, ka šī garīgā vadība nesīs labus augļus.

Paļāvība un uzticēšanās

Šeit es speciāli ievietoju virsrakstā divus vārdus - paļāvība un uzticēšanās - nevis vienu no tiem, lai vairāk pasvītrotu Dieva žēlsirdību klātesošo un darbojošo garīgajā vadībā. Jo tajā vissvarīgākais ir tas, kas ir no Dieva. Ar citiem vārdiem, garīgais vadītājs palīdz penitentam dzīvot pēc gara un satiktos savā garā ar Dievu, lai tur pieņemtu no Viņa žēlsirdību.

Paklausība

Šeit autors izmanto paraugu no Vecās Derības, konkrēti no Nāmanas dzīves, ka viņš pateicoties ticībai un paklausībai tika izdziedināts. Tādi paklausības paraugi ir bieži sastopami Evaņģēlijā, kad Apusuļi un citi cilvēki mācījās būt paklausīgi Jēzum un tādā veidā notika brīnumi, kā piemēram maizes pavairošanas brīnums, vai cilvēku dziedināšana, kad Jēzus prasīja no viņiem kaut ko izdarīt - cilvēku ticības un paklausības rezultātā notika daudzi brīnumi. Kas ņem vērā šo pārdabisko, tas ir realists garīgajā dzīvē.

Ja nav paklausības garīgajā vadībā, jo piemēram cilvēks domā, ka ir pilnīgs, vai vienkārši ir lepns un nepieņem labumu, kuru nepazīst, tāpēc, ka domā, ka viņš jau esot labs un nekā viņam nevajag. Tomēr cilvēks nav viss labums, ko Dievs no viņa gaidā.

Nedrīkst savā garīgajā dzīvē paļauties uz sevi pilnīgi. Jāatļauj sev palīdzēt. Jāatļauj Dievam darboties cilvēkā. Grūti, protams, garīgajā vadītajā ieraudzīt Jēzu Kristu, bet Jēzus taču caur viņu darbojas.

Pārdabiskais skatiens

Kad cilvēks atļauj sevi vadīt garīgajā dzīvē, tas arī nozīmē, ka viņš mācās dzīvot pēc Dieva gribas. Autors raksta, ka "garīgās vadības spēks ir pilnīga Jēzus Kristus plānu izpildīšana, bet [garīgās vadības] priekšmets ir mūsu gribas vienošana ar Dieva gribu. Meklēdami garīgo vadītāju, centīsimies viņu nemeklēt mūsu laicīgo problēmu atrisināšanas dēļ. Viņam jāpalīdz mūsu dzīves svētdarīšanā, nevis tās organizēšanā un to problēmu atrisināšanā".

Ļoti svarīgs ir labs un godīgs nodoms, lai nemeklētu tādu garīgo vadītāju, kas mums patīks un netraucēs mūsu dzīves plāniem. Pretējā gadījumā mēs mēģinātu Dieva gribu padot savai gribai.

Garīgā vadība sākas tad, kad pārdabiskajā gaismā mēs redzam, kas mēs esam un kad mēs atvērsim savu dvēseli. Tad ar Dieva žēlastību palīdzību mēs varam nemitīgi uzvarēt gan kārdinājumus, gan mūsu vājības, gan netikumus. Nebūs tādu augļu, ja cilvēks gribēs to darīt bez Dieva žēlastību palīdzību.

"Ja trūkst pārdabiskā skatiena, tad var parādīties atkarība no tā, <ko par mani padomās cits cilvēks>, vai <kā mani notiesās>, ja pateiksu vai nepateikšu kaut kā. Tomēr pārdabiskais skatiens it kā ņem mūs aiz rokas un ved uz atklātību un vienkāršību".

Personas, kura mūs klausās, vidutājībā mēs tuvojamies Kristum.

Kad dvēsele atvēras Kristum, tad vienā brīdī tas ved uz pārdabisku skatienu. No Jēzus mēs saņemsim padomu. Caur garīgiem vadītājiem Kristus runā ar visdažādākajiem vārdiem, bet vissvarīgākais ir tas, ka Viņš, Kristus, ir tajos paslēpts.

Izturība

Autors raksta, ka "garīgā dzīve prasa laiku un nevar to improvizēt no dienas dienā. Vajadzīgi ir zaudējumi (mums atgādina par pazemību) un uzvaras; daudzas reizes jāsāk no jaunā un nezaudēt garu, un negaidīt. Ļoti bieži uzreiz parādās augļi, kaut gan Kungs negrib, lai mēs tos uzreiz redzētu. Mums pietiek zināt, ka tad, kad mēs pieceļamies, mūsu garīgā dzīve aug. Un ir augļi, kaut gan mēs tos neredzam".

Garīgajai vadībai jāiet līdzi un nemitīgi mūsu zadējumiem un uzvarām. Jo garīgajā dzīvē ir tāds princips: kad priecājamies, tam līdzi jāiet paļāvībai uz Dievu, Kurš ir mūsu īstais patvērums; kad uzbruk kādas skumjas, tam jāiet līdzi paļāvībai uz Dievu, Kurš mūs izglābs no ikkatras nelaimes.

Izturībā garīgajā vadībā veidojas mūsu "dvēseles vaigs" un mūsu svētums.

Laba ietekme

Garīgā vadība un bieža grēksūdze ir uz visu dzīvi, nevis tikai uz kādu laiku. Lēmumi, es tā domāju, jāpieņem rēti un tie jāpilda. Tajā visā mums ir vajadzīgi citi cilvēki, kuri arī ietu svētuma ceļu un tādā veidā mums palīdzētu mūsu garīgajā dzīvē.

GARĪGĀ VADĪBA UN GRĒKSŪDZE

Kad cilvēks iet pie grēksūdzes un saņem grēku piedošanu, sāk dzīvi it kā no jaunā. Grēksūdze ir vissvarīgākais moments garīgajā vadībā. Šeit notiek grēku piedošana, dvēseles brūču dziedināšana, cilvēks saņem Dieva žēlsirdību un citas žēlastības. Tāpēc jāiet pie grēksūdzes, kurā Kristus caur priesteri piedod grēkus.

Kad ir kādas šaubas, kad ir kādi jautājumi, jāiet pie grēksūdzes. Ja garīgā vadība ved cilvēku uz grēksūdzi, viņa garīgā dzīve kļūst arvien dziļāka. Grēksūdze jau ir garīgā vadība.

Jāskatās uz šo izlīgšanas un gandarīšanas sakramentu ar pārdabisku skatienu, lai ieraudzītu Jēzus Kristus mīlestību pret mums.

Autors raksta, ka īsta garīgā dzīve sākas tad, kad cilvēks cīnās jau pret ikdienišķiem grēkiem. Grēksūdze ir līdzeklis cīņā pret visiem grēkiem, tas nozīmē ka arī pret viegļiem, ikdienišķiem grēkiem.

Autors aicina, lai grēksūdze būtu personīga: "es sagrēkoju" nevis "varbūt tāds grēks bija, vārbūt šāds..." Un ļoti svarīgi ir bieži darīt sirdsapziņas izmeklēšanu, sevišķi Vissvētākā Sakramenta priekšā. Tad mums jābūt nomodā. Un pēc tam jāizsūdz grēki, obligāti vajag izsūdzēt visus savus smagus grēkus, ja kopš pēdējas grēksūdzes tādi tika izdarīti. Nedrīkst slēpt grēkus vai viņus "mainīt" tā, lai mēs nezaudētu izdomātu "savu skaistu attēlu".

Tālāk ir vajadzīga grēku nožēla, vienalga, vai tur bija tikai ikdienīšķie, vai arī smagie grēki. Tas ir atgriešanās sakraments un atgriešanām jābūt vienmēr.

Grēksūdzei jābūt priecīgai, jo Dievs ir mīlestība un Viņš grib mūs apdāvināt ar šo mīlestību.

Jāapņemās laboties un jāsāk no jaunā cīņu pret grēkiem, kuri mūs atdalītu no Dieva un pret visu savu nepilnību. Mūsu nostāja pret šo cīņu mums atklāj, cik mums īstenībā ir pie sirds grēksūdzes sakraments.

Cik biež jāiet pie grēksūdzes? Var pajautāt biktstēvam, bet es domāju, ka labi būtu iet pie izlīgšanas un gandarīšanas sakramenta ne rētāk kā vienu reizi mēnesī.

Kad jau cilvēks saņēma grēku piedošanu un izpildīja uzliktu gandarīšanu, tad lai paskatās, vai gadījumā neaizmirstu izteikt Dievam savu pateicību. Tāpat kā pēc garīgās sarunas ar garīgo vadītāju.

Garīgās vadības uzdevumi.

Garīgās vadības uzdevumi.

Spāņu priesteris Francisks Karvahāls savā tekstā "Garīgā vadība un tās uzdevumi" salīdzināja cilvēku ar violi. Vajadzīgs ir Dievs, lai šī viole dotu visskaitāku skaņu. Tikai tad, kad mēs esam "Dieva instrumenti", redzam mūsu dzīves lielumu un skaistumu.

Autors aicina mūs vērsties pie Jēzus, Kurš grib mūs dziedināt. Autors citē svētīgo Hosē Eskrīvu:

Jēzus "ir Ārsts un dziedini mūs no mūsu egoisma, ja tikai atļausim, lai Viņa žēlastība sasniegtu mūsu dvēseles dziļumus. Jēzus mūs brīdinąja, ka vissmagāka slimība ir hipokrīzija, lepnība, kura slēpj mūsu grēkus. Ārsta priekšą jābūt patiesam, jāatzīstas visā patiesībā un jāsaka: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt" (sal. Mt 8,2). Tu zini manus trūkumus, es jūtu, kad tie parādas un kritu vājībās. Atklāti parādam Tev mūsu brūces. Kungs, Tu, Kas izdziedināji daudzas dvēseles, ļauj, lai es, pieņemdams Tevi savā sirdī vai kontemplējot Tevi Tabernākulā, atzīstu Tevi par Dievišķo Ārstu".

Brīžiem Jēzus pats vada dvēseli, citreiz caur cilvēkiem, kurus Dievs speciāli paaicināja.

Autors raksta, ka "garīgais vadītājs ir Dieva iemīlēts cilvēks un kurš labi zin ceļu. Viņa priekšā mēs atveram mūsu dvēseli, bet viņš kļūst par mūsu skolotāju, ārstu, draugu, labu ganu visās šajās lietās, kuras attiecas uz Dievu. Viņš mums rāda iespējamus šķēršļus, atklāj mūsu garīgās dzīves mērķus, lai mēs varētu efektīvi pārvarēt konkrētas grūtības, un viņš vienmēr iedod mums drošību. Ar Dieva palīdzību viņš mums māca atklāt jaunus horizontus, stiprina alkas pēc Dieva", lai iekšējais aukstums tās neuzvarētu.

Cilvēkā ir šī vēlme kļūt par svēto un pateicoties tai cilvēks var sākt līdzdarboties ar garīgo vadītāju.

Zināt ceļu

Garīgo dzīvi vajag attīstīt katru dienu. Kaut gan ir kļūdas, tomēr nedrīkst palikt kādā nemierīgā pasivitātē. Parasti cilvēks nevar vadīt sevi, tāpēc ir vajadzīgs labs gans, kas palīdzētu šajā ceļā pie Dieva.

Atbilstoša persona

Vajag meklēt tādu vadītāju, kas labas gribas cilvēkam parādītu ceļu uz svētumu. Tas jādara ar vislielāko uzmanību. Iespēja satikt tādu vadītāju jau ir liela Dieva žēlastība. Var paļauties uz tādu personu, kas mūs saprot un tādēļ, kas viņa ir vai kādu Dievs viņu dara priekš mums. Paļāvība veidojas tad, kad vadītājs var atrast tā saknes, par ko penitents stāsta.

Izvēlei ir nozīme gan dabiska, gan pārdabiska. Piemēram Marija gāja pie savas radinieces Elizabetes, jo (un šeit pārdabiskais elements) par viņi runāja Eņģelis sludināšanas laikā.

Garīgā vadība balstās uz tā, kas pārdabisks. Šīs pasaules lietās vajag meklēt gudro un saprātīgo cilvēku un viņš palīdzēs. Tomēr ja cilvēciski meklēt garīgo vadītāju, tas neizdosies. Kā pazudušais dēls, kurš atklāj, pie kā griezties un tur tiek sirsnīgi uzņemts, tā ari cilvēkam jāatklāj, pie kā griezties.

Garīgā dzīve ir līdzīga ārējām lietām un notikumiem un no tiem arī var mācīties, kā pareizi rīkoties garīgajā dzīvē. Tad vajag atrast tādu garīgo vadītāju, kuram Dievs deva žēlastības, lai tev palīdzētu. Viņam jābūt Dieva vīrs, lūgšanas cilvēks, kas zin ceļu uz svētumu, jo pats iet pa šo ceļu, zin grūtības, zin, ka jācīnas par savu garīgo dzīvi, par kontaktu ar Jēzu, draudzību ar Viņu, ar gudrību un mīlestību.

Jālūdzas, lai Dievs dotu svarīgu un speciālu žēlastību, lai cilvēks satiktu savu garīgu vadītāju. Kā Dievs mums palīdz, ka mēs saprotam, ka atradām savu garīgo vadītāju? Autors raksta, ka veids ir ļoti vienkāršs: garīgais vadītājs mūs saprot un palīdz satikt Dievu visos mūsu dzīves notikumos, apvienot mūsu gribu ar Dieva gribu, pat tad, ja tas būtu saistīts ar kādām grūtībām.

Brīvība un atbildība

Garīgā vadītāja loma ir apgaismot cilvēka ceļu, lai pats vienmēr pieņemtu pareizo lēmumu. Kad kādam ir garīgājs vadītājs, tas tomēr nezaudē atbildību par saviem lēmumiem un darbiem. Tieši uz tādu atbildību ved garīgā vadība.

Vajadzība

Garīgā vadība ir nepieciešama, lai cilvēks ietu svētuma un pestīšanas ceļu. Šī palīdzība ir vajadzīga, lai atgūtu spēkus, lai kāds stiprinātu mūsu garu un runātu: "Uz priekšu! Celies!" Ja mēs sevi nepazīstam, tad nevarām cīnīties, bet bez cīņas nav svētuma. Šajā cīņā ie brūces, tāpēc vajadzīgs ir ārsts, lai tās dziedinātu.

Augļi

Garīgā vadība ir arī tāpēc, lai cilvēks saņemtu vajadzīgas žēlastības šajā ceļā, savadāk - tās nesaņems.

Stiprs draugs

Lai sasniegtu virsotnes kalnos, vajadzīgs ir pavadonis. Līdzīgi garīgajā dzīvē ir vajadzīgs garīgais vadītājs.

................................

(Rīt tēmu turpināsim)

Sv. tēvs Pio kā garīgais vadītājs.

Sv. tēvs Pio kā garīgais vadītājs.

Kapucīnu tēvs Džerārdo di Flumēri uzrakstīja kādreiz tekstu par to, kā izskatījās garīgā vadība tēva Pio dzīvē, kāds viņš bija garīgais vadītājs cilvēkiem? Pateicoties domām no šī teksta, es mēģināšu īsumā šo tematu tuvināt Cien. Lasītājiem.

Vatikāna II koncils, vienā no saviem dokumentiem, raksta: "Pētījot garus, vai tie nāk no Dieva, lai priesteri ticības garā atklāj visdažādākus laju harizmatus, gan mazus, gan lielus, lai viņi tos ar prieku atzīst, ar rūpēm atbalsta. Starp Dieva dāvanām, kuras bagāti atrodas starp ticīgajiem, sevišķas rūpes cienīgas ir tās, kuras velk daudzus uz pilnīgāko garīgo dzīvi".

Svētais no Pjetrelčīnas darīja to brīnišķīgi un vēl - darīja to divos veidos: caur vēstulēm un mutiski.

1. Garīgā vadība caur vēstulēm.

1914.g. - 1923.g. svētais Pio bija garīgais tēvs apm. 50 sievietēm. Šajā laikā t. Pio rakstīja viņām vismaz 100 vēstuļu gadā. Tādā veidā arī garīgi vadīja savus divus garīgus tēvus, kuri kļuva par viņa garīgiem dēliem, kā arī savus piecpadsmit līdzbrāļus ordenī, mazā semināra klerikus, dažus diecēzes priesterus un dažus savus draugus un garīgos dēlus.

2. Garīgā vadība mutiski.

Tēvs Pio bija priesteris 58. gadus un šajā laikā viņš satika daudzus cilvēkus biktskrēslā un vēl vairāk ārpus biktskrēsla. Es nezinu, ar kādu metodi to skaitīja, bet tika pieņemts, ka vidēji katru gadu ar t. Pio satikās apm. 45 tūkstoši vīriešu un apm. 30 tūkstoši sieviešu, tas nozīmē ka savas priesteriskās dzīves laikā tēvs Pio satika apm. 2.5 miljonu vīriešu un apm. 1.5 miljonu sieviešu. Protams, ne visi šie cilvēki bija t. Pio garīgajā vadībā tās precīzā nozīmē, bet viņi varēja uzdot kādu jautājumu, saņemt svētību, saņemt vārdu, kas palīdzēja tiem atgriezties.

Šī garīgā vadība vienmēr nesa labus augļus, bet cilvēki vēršās pie t. Pio gan garīgās, gan laicīgās problēmās.

3. Augļīgas garīgās vadības elementi.

A. Pārdabiskās jūtu saites.

Tēvs Pio runāja tiem, kuri bija viņa garīgie bērni: "Es esmu viss katram no jums. Ikkatrs var pateikt: tēvs Pio ir manējais". Kā arī runāja par "tēvišķām jūtām, ar kurām es jūs apdāvinu Dieva priekšā".

B. Piedalīšanās dzīves notikumos.

Viena no garīgām meitām savā "Dienasgrāmatā" uzrakstīja: "Tēvs Pio bija ļoti laimīgs, varēdams runāt par dvēseles lietām, par garīgo vadību, bet arī par mūsu radiniekiem, par mūsu darbu..." Cita garīgā meita uzrakstīja, ka t. Pio runāja ne tikai par garīgām lietām, bet arī par ģimeni, lai arī to vestu pie Dieva.

C. Psiholoģiskā izjūta.

Tēvam Pio katrs garīgais bērns bija sevišķs un tāpēc viņš gribēja ar katru satikties individuāli, saprast viņu un viņa dzīves situāciju, visus apstākļus, lai palīdzētu garīgajā dzīvē. T. Pio ticības, prāta un pieredzes gaismā meklēja problēmu vislabāko atrisinājumu un katram cilvēkam meklēja garīgās vadības vislabāko metodi.

D. Konkrēts.

T. Pio rūpējās par to, lai viņa garīgā vadība būtu ļoti konkrēta un praktiska. Tāpēc gribēja, lai garīgais bērns jeb māceklis redzētu savas garīgas dzīves progresu un pakāpienus ceļā uz pilnību. Tādēļ prasīja lietot konkrētus līdzekļus, kā lūgšana, meditācija, Svēto Rakstu lasīšana, nemitīga dzīve Dieva klātbūtnē, garīgā un sakramentālā komūnija, sirdsapziņas izmeklēšana, Dievmātes un Sargeņģeļa godināšana.

T. Pio aicināja savus garīgos bērnus dzīvot svētumā, nekad nepadoties ļaunā gara kārdinājumiem, pat vismazākās lietās. T. Pio aicināja nekad nezaudēt nemitīgās Dieva klātbūtnes izjūtu un vienmēr atjaunot un atdzīvināt vienotību ar Dievu, piemēram caur īsām un karstām lūgšanām, kuras ļoti patīk Dievam.

Dzīve ir sagatavošana Euharistijai un par to vajag rūpēties. Ļoti svarīgi ir arī bieži darīt sirdsapziņas izmeklēšanu, kā arī pārdomāt kādu Jēzus Ciešanu aspektu. T. Pio pasvītroja, lai garīgajā dzīvē cilvēks nepārspīlētu un visu darītu mierīgi, un ne ar pārāk lielām piepūlēm.

E. Ceļš uz virsotnēm.

Svētais tēvs Pio garīgajā vadībā centās svētdarīt savu garīgo bērnu. Viņš par to rūpējās nemitīgi dienu pēc dienas, stundu pēc stundas, kā svarīgāko pienakumu savā priesterīskajā kalpošanā.

Kapucīns no Pjetrelčīnas darīja garīgo vadību kādā veidā atkarīgo no konkrēta cilvēka dzīves situācijas, bet tas nenozīmē, ka dažreiz viņš neprasīja no dvēselēm, kuras jau kādu laiku bija viņa gādībā, pat heroizmu. Bet viņš centās, lai vienmēr mīlestība, miers un žēlsirdība pat uzvarētu taisnīgumu.

F. Svētuma dvesma.

No t. Pio un no viņa vēstulēm dvesmoja svētums un tas pievilka dvēseles, un virzīja uz pilnīgo dzīvi. Kāds rakstīja par t. Pio, ka viņa garīgums un svētums palīdzēja dvēselēm atverties. Kāda jauna sieviete viņa klatbūtnē bija tik mierīga un laimīga, ka nebija spējīga uzdot nevienu jautājumu, kā arī atbildēt uz t. Pio jautājumiem.

Pats tēvs Pio saviem garīgiem bērniem gan mutiski, gan caur vēstulēm, skaidroja to, kas viņam pašam bija vissvarīgākais un visdārgākais. Viņš runāja tiem par Euharistiju, par vēlmi nomirt - lai būtu kopā ar Jēzu, par mieru, Dievmāti, Sargeņģeli, krusta noslēpumu.

Vēstulē no 1921. gada 20 novembra tēvs Pio rakstīja savam garīgam tēvam, ka jūtas tā, kā Dievs ieliktu viņa sirdi lielu vulkānu, kas visu laiku deg, bet viņa sirds ir tik maza, un viņš pats ir nelaimīgs, jo neprot izteikt šo vulkānu. Bet dvēseles, šā vulkāna klātbūtnē, bija ļoti laimīgas, jo jūta Dieva mīlestību un karsti gribēja sasniegt garīgo pilnību.

G. Svētā Gara darbība.

Viens vienīgais garīgās dzīves patiess Skolotājs un garīgais vadītājs ir Svētais Gars. Tāpēc viens no vissvarīgākiem garīgo vadītāju pienākumiem ir atpazīt to, kas ir no Svētā Gara, bet kas ir no ļaunā gara (velna). Tādēļ garīgais vadītājs lūdzas, lai saņemtu no Dieva padomu dāvanu; iepazinās ar Dieva Atklāsmi Baznīcas Maģisterija gaismā, lasa svēto garīgo vadītāju rakstus; tālāk - balstas uz savas garīgās dzīves pieredzes; ņem vērā konkrēta cilvēka vecumu, kultūru, raksturu, jūtas un citus aspektus.

Tēvs Pio, tā kā katrs garīgais vadītājs, ņēma vērā gan cilvēka dabu, gan žēlastības no Dieva. Bet tēvs Pio pazemīgi vienmēr gaidīja palīdzību no Svētā Gara:

"Es nezinu, kā vadīt dvēseles, kuras Jēzus man sūta. Dažām būtu vajadzīga pārdabiskā gaisma, bet es nezinu, vai man tās nav, vai tā ir, un es eju uz priekšu gandrīz pa tumsu, virzīdamies ar kādas grāmatu zinātnes palīdzību, dažreiz pēc savas pieredzes, dažreiz pēc gaismas saņemtas no Dieva. Kas zin, vai šīs nabaga dvēseles necieš manis dēļ! Man dod spēku vienīga doma, ka attiecībā uz dažām sevišķām dvēselēm man ir tīrs nodoms un Dieva gaisma. Manai dvēselei sāp, vai es pilnīgi rūpējos par to, lai sagatavotu dvēselēm, kuras Apredzība man uzticēja, ganības atbilstoši viņu svētumam un vajadzībām".