sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE PRIEKŠNIEKIEM (II)

VĒSTULE PRIEKŠNIEKIEM (II)

¹ Visiem Mazāko Brāļu priekšniekiem, pie kuriem atnāks šī vēstule, brālis Francisks, vismazākais no Dieva kalpiem, [sūta] sveicienu un svēto mieru Kungā.

² Ziniet, ka Dieva vaiga [priekšā] ir tādas augstas un cēlas lietas, kuras brīžiem starp cilvēkiem uzskatītas par vājām un cienīgām atmešanai; ³ un citas [lietas] ir dārgas un cēlas starp cilvēkiem, kuras Dieva priekšā tiek uzskatītas par visvājākām un cienīgām atmešanai. ⁴ Es jūs lūdzu mūsu Kunga Dieva priekšā, cik spēju, lai jūs šo vēstuli, kura attiecas uz mūsu Kunga Vissvētāko Miesu un Asinīm, dotu bīskapiem un citiem garīdzniekiem; ⁵ un lai jūs atcerētos to, ko mēs jums pavēlējām. ⁶ No citas vēstules, kuru es jums sūtu, lai jūs to dotu priekšniekiem, konsuliem un pārvaldniekiem, un kurā ir runa [par to], lai gods Dievam izplatītos tautā un uz ielām, dariet uzreiz daudzas kopijas, ⁷ un ar lielu rūpību iedodiet tās tiem, kuriem jāiedod.

Audio. Radio Marija Latvijā - saruna par Dieva žēlsirdību.

Audio. Radio Marija Latvijā - saruna par Dieva žēlsirdību.

SARUNA PAR DIEVA ŽĒLSIRDĪBU, SEVIŠĶI PAR KRONĪTI

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE GARĪDZNIEKIEM (otrā redakcija)

VĒSTULE GARĪDZNIEKIEM (otrā redakcija)

¹ Pielūkosim, visi garīdznieki, lielo grēku un nezināšanu, kura daudziem ir pret mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Asinīm un [pret] Viņa vissvētākiem uzrakstītiem nosaukumiem un vārdiem, kuri konsekrē Miesu. ² Mēs zinām, ka nevar būt [klāt] Miesa, ja pirms tam netiks konsekrēta caur vārdu. ³ Jo šajā pasaulē mums nav nekā un neko miesīgi neredzam no paša Visaugstākā, kā tikai Miesu un Asinis, nosaukumus un vārdus, caur kuriem mēs tikam radīti un atpirkti no nāves uz dzīvi (sal. 1Jņ 3,14).

⁴ Tad lai visi tie, kuri kalpo tiem Vissvētākiem Kalpojumiem, pārdomā sevī, visvairāk tie, kuri kalpo bez atbildības, cik mazvērtīgi ir biķeri, korporāli un galdauti, kur tiek konsekrēta mūsu Kunga Miesa un Asinis. ⁵ Un daudzi ieliek un atstāj [Miesu] neatbilstošās vietās, nožēlojamā veidā nēsa un necienīgi pieņem, un citiem dala bez atbildības. ⁶ Arī uzrakstīti Viņa nosaukumi un vārdi tiek mīdīti pēdām; ⁷ jo miesīgais cilvēks neaptver to, kas ir no Dieva (sal. 1Kor 2,14). ⁸ Vai tas viss mūs nepārņem ar mīlestību, kad pats labvēlīgs Kungs mūsu rokās parādās un Viņam mēs pieskaramies un ikdienā Viņu caur muti pieņemam? ⁹ Vai mēs nezinām, ka mums nāks atrasties Viņa rokās?

¹⁰ Tāpēc stingri labosimies no tām visām un citām kļūdām; ¹¹ un jebkurā vietā būtu necienīgi nolikta un atstāta mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētākā Miesa, jāpārcel tā no šīs vietas un jānoliek cienījamā vietā, [kur būtu] drošībā. ¹² Līdzīgi, uzrakstīti Kunga nosaukumi un vārdi, ja atrastos netīrās vietās, tie jāvāc un jānoliek cienījamās vietās. ¹³ Un mēs zinām, ka tas viss mums pāri visam jāievēro pēc Kunga baušļiem un svētās Mātes Baznīcas priekšrakstiem. ¹⁴ Un tas, kurš to nedarīs, lai zin, ka viņiam būs jādod norēķins tiesas dienā mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā (sal. Mt 12,36). ¹⁵ Tie, kuri pārrakstīs šo vēstuli, lai tā būtu labāk ievērota, lai zin, ka Kungs Dievs viņus svētīs.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE GARĪDZNIEKIEM (pirmā redakcija)

VĒSTULE GARĪDZNIEKIEM (pirmā redakcija)

¹ Pielūkosim, visi garīdznieki, lielo grēku un nezināšanu, kura daudziem ir pret mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Asinīm un [pret] Viņa vissvētākiem uzrakstītiem nosaukumiem un vārdiem, kuri konsekrē Miesu. ² Mēs zinām, ka nevar būt [klāt] Miesa, ja pirms tam netiks konsekrēta caur vārdu. ³ Jo šajā pasaulē mums nav nekā un neko miesīgi neredzam no paša Visaugstākā, kā tikai Miesu un Asinis, nosaukumus un vārdus, caur kuriem mēs tikam radīti un atpirkti no nāves uz dzīvi (sal. 1Jņ 3,14).

⁴ Tad lai visi tie, kuri kalpo tiem Vissvētākiem Noslēpumiem, pārdomā sevī, visvairāk tie, kuri kalpo nelikumīgi, cik mazvērtīgi ir biķeri, korporāli un galdauti, kur tiek konsekrēta Miesa un Asinis. ⁵ Un daudzi ieliek un atstāj [Miesu] neatbilstošās vietās, nožēlojamā veidā nēsa un necienīgi pieņem, un citiem dala bez atbildības. ⁶ Arī uzrakstīti Viņa nosaukumi un vārdi tiek mīdīti pēdām; ⁷ jo miesīgais cilvēks neaptver to, kas ir no Dieva (sal. 1Kor 2,14). ⁸ Vai tas viss mūs nepārņem ar mīlestību, kad pats labvēlīgs Kungs mūsu rokās parādās un Viņam mēs pieskaramies un ikdienā Viņu caur muti pieņemam? ⁹ Vai mēs nezinām, ka mums nāks atrasties Viņa rokās?

¹⁰ Tāpēc stingri labosimies no tām visām un citām kļūdām; ¹¹ un jebkurā vietā būtu necienīgi nolikta un atstāta mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētākā Miesa, jāpārcel tā no šīs vietas un jānoliek cienījamā vietā, [kur būtu] drošībā. ¹² Līdzīgi, uzrakstīti Kunga nosaukumi un vārdi, ja atrastos netīrās vietās, tie jāvāc un jānoliek cienījamās vietās. ¹³ Tas viss, līdz beigām, visiem garīdzniekiem pāri visam ir jāievēro. ¹⁴ Un tie, kuri to nedarītu, lai zin, ka viņiem būs jādod norēķins tiesas dienā mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā (sal. Mt 12,36). ¹⁵ Tie, kuri pārrakstīs šo vēstuli, lai tā būtu labāk ievērota, lai zin, ka Kungs Dievs viņus svētīs.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE SVĒTAJAM ANTONIJAM

VĒSTULE SVĒTAJAM ANTONIJAM

¹ Brālim Antonijam, manam bīskapam, brālis Francisks [sūta] sveicienus. ² Man patīk, ka tu pasniedz brāļiem svēto teoloģiju, lai tikai tu mācību laikā nedzēstu lūgšanas un dievbijības garu (sal. 1Tes 5,19), kā ir regulā.

No kurienes rodas kapucīni? II

No kurienes rodas kapucīni? II

Ziniet, kapucīni nerodas no meža - lai būtu skaidrs. Kapucīni rodas no kaut kā pavisam cita, bet mežs, protams, var palīdzēt. Kapucīni rodas no - vai kādam tas patīk vai nē - rodas no vientulības.

Ho ho, tūlīt parādīsies kādi psiholoģi, psihoanalitiķi un citi mājas psiholoģi, lai meklētu atrisinājumu nabaga kapucīna problēmām. Nē, paldies, nevajag.

Pirmkārt, vientulība, kā tāda, ir ļoti laba. Nav ko raudāt.

Otrkārt, vientulība nav iemesls, bet tā ir vide, kurā attīstās aicinājums. Aicinājumu nevar ieraudzīt tad, kad nav vientulības. Kad ir vientulība, aicinājumu var ieraudzīt.

Treškārt, vientulībā cilvēks nekad nav vientuļš, jo ir kopā ar Dievu. Un ne tikai cilvēks ir kopā ar Dievu, bet vienotībā ar Dievu, mācās dzīvot šajā vienotībā, pateicoties kurai var ieraudzīt arī to, ko Dievs viņam deva un dod, visas šīs garīgas bagātības.

Ceturtkārt, vientulība ir vide, kurā ļoti labi attīstās cilvēka attiecības ar Dievu un ar citiem cilvēkiem.

Tad pēc šāda īsa ievada mēs atgriežamies uz šo skaisto vasaru 1991. gadā. Kur bija šī vientulība, kas palīdzēja topošam kapucīnam, kā es to augšā uzrakstīju?

1. Tur, kur biju, nebija neviena cilvēka no manas lūgšanas grupiņas, no manas kopienas.
2. Bija tālu uz baznīcu un pavisam visur bija tālu no šiem mežiem, tad kad es pats gāju vienu-divas-trīs stundas, bija vientulība un laiks lūgšanai.
3. Vientulībā bija daudz laika lūgšanai, kā augšā jau rakstīju, un Svēto Rakstu lasīšanai, protams individuāli, vientulībā.
4. Cilvēks dzīvoja citā vidē, svešā vidē, kur dzīvoja, protams, labie cilvēki, bet kurus vajadzēs pēc kāda laiciņa atstāt.
5. Vientulība nesa iespēju daudz domāt par nākotni - tuvāko un tālāko, kaut ko saplānot.
6. Vientulība deva šo iespēju mācīties šo distanci uz pasauli, bet arī pieņemt to, ka nāks atstāt draugus, kad sāksies dzīve ordenī.
7. Vientulība palīdzēja ieiet garīgajā dzīvē, jau drusciņ saprast svēto Francisku, kurš arī atstāja pasauli un bagātības, un kontaktus, un gaišo nākotni, lai sekotu Jēzum Kristum paklausīgam, nabadzīgam un šķīstam.

 Es saprotu, ka es neatklāju nekādu Ameriku, izņemot vienu. Jo šajā laikā es arī biju Amerikā, trīs minūtes. Jā, bet konkrēti kādā ciematā netālu no mūsu mežiem. Šis neliels ciemats saucās Ameryka. Un kā vairākiem cilvēkiem ir dots katru dienu iet uz Ameryku pa sausu zemi, tā arī daudziem ir dots būt kapucīniem, kas rodas no vientulības.

No kurienes rodas kapucīni?

No kurienes rodas kapucīni?

Facebookā, "Mazāko brāļu kapucīnu ordenis Latvijā" lapā, tika ievietota fotogrāfija no 1991. gada jūlija. Un šī ziņa būs kā īss komentārs.

1991. gadā, tieši jūlijā, man bija praksē mežos, Polijas ziemeļos. Es kā mežniecības students divas nedēļas biju vienā mežā, pēc tam divas nedēļas citā mežā.

Pirmajā prakses posmā man un maniem koleģiem bija sevišķs uzdevums - skaitīt briežus. Protams, mēs nestaigājām pa mežiem, lai tur meklētu bez nekādiem rezultātiem briežus, bet vakaros, netālu no meža, vajadzēja sēdēt uz kādas mājas jumta un gaidīt brīdi, kad brieži viens pēc otra sāka iziet no meža un skriet uz tīrumiem, kur auga viņu vakariņas.

Vienu vakaru saskaitīju tādā vietā 51 briedi. No meža mala (apm. 1 km.) izgāja tika daudz briežu. Mežs bija tomēr daudz lielāks un briežu daudz vairāk.

Par briežiem pietiek. Šajā laikā tas jau bija apmēram viens gads, kad es atklāju sevī aicinājumu uz kapucīniem. Es jau pirms gada sakontaktējos ar brāļiem Varšavā un katru mēnesi es braukāju uz klosteri, lai satiktos un parunātu ar brāļiem. Protams, vienmēr sākumā es piedalījos svētajā Misē.

1991. gada jūlijā man vajadzēja ļoti intensīvi dzīvot, kaut gan bija daudz laika atpūtai. Kāda man bija šī intensīva dzīvē? Katru svētdienu iet uz svēto Misi - dažreiz 10 km ar autobusu, bet atpakaļ kājām. Katru dienu rožukronis. Svēto Rakstu lasīšana un meditācija - katru dienu.

Tādai disciplīnai palīdzēja arī tas, ka septembrī mani gaidīja eksamens no entimoloģijas. Tāpēc visur man līdzi bija burtnica A4, kurā bija 100 lpp.. Katrā lapas pusē aizpildīta 100%. Katrā lapas pusē bija aprakstīta viena kukaiņu suga ar visiem sīkumiem, zīmējumiem, dzīves veidu, dzīves posmiem un tā tālāk. Kukaiņiem dzīve ir ļoti precīza, visām sugām ir līdzīgas lietas bet arī katrai sugai ir savas, citas lietas, laiki, posmi, dzīves vietas un tā tālāk.

Un tā katru dienu lasīju 2-3 lapas puses, jo tā nolēmu. Lasīt Svētos Rakstus un pārdomāt Dieva vārdu salīdzinājumā ar to bija priekš manis liels prieks. Brižiem domāju, kā būs pēc diviem gadiem, kad iestāšos kapucīnu ordenī? Par to, ka pēc 11 gadiem būšu Latvijā - nē, tādas domas nebija. Es ilgojos pēc dzīves vienkāršā klusajā klosterī, vienkāršā brāļu kopienā.

Svētais Gars nemitīgi atjauno Baznīcu.

Svētais Gars nemitīgi atjauno Baznīcu.

Kāds jauneklis vārdā Hildebrands, kas kļuva par mūku, sāka līdzdarboties ar pāvestiem, lai arvien vairāk atjaunotu Baznīcu un uzlabotu disciplīnu tajā. Tas notika 11. gadsimtā. Kad nomira kārtējais pāvests, tad bēru laikā Romas tauta proklamēja Hildebrandu par nākamo pāvestu. Kardināli tam piekrita un diakons Hildebrands dažu mēnešu laikā kļuva par priesteri un vēlāk par bīskapu. Un tā, sākdams pildīt pāvesta funkciju, pieņēma vārdu Gregors VII un līdz šim viņš ir slavens reformators, kas turpināja Baznīcas atjaunotnes procesu.

Ja kāds cilvēks domā, ka Baznīcai bija kāds īpašs (izņemot dažus brīžus) politiskais spēks, lai darītu savas reformas un ka visi draudzīgi līdzdarbojās ar Baznīcu un ar pāvestu, tad skatīdams uz šā pāvesta dzīvi šim cilvēkam vajadzēs dziļi pārdomāt savu uzskatu.

Pāvests jau pirmos mēnešos gandrīz zaudēja dzīvi, kad viņam kādi uzbruka pie altara, ieslodzīja viņu un spīdzināja. Ticīga tauta viņu atbrīvoja nākamā dienā, lai viņš varētu turpināt svēto Misi.

Tie bija laiki, kad Vācu Imperijas ķeizari gribēja visā padot sev pāvestus un bīskapus. Gregors VII tam pretojās, tāpēc bija vajāts un beidzot viņš pat Romā nebija drošībā, jo Vācu ķeizars sūtīja armiju, kura ieņēma Romu. Pāvests tika aplenkts svētā Ercenģeļa Miķeļa pilī un gaidīja kādu palīdzību. Atbrīvoja viņu Sicīlijas Normāņu karalis, bet tajā paša laikā viņa karaspēks izpostīja Romu un visi uzskatīja, ka par visu vainīgs ir pāvests. Viņš atstāja Romu un nākamā gadā nomira.

Kad pāvests bija tā nīcināts, tad arī citur valdnieki ņēma paraugu no ķeizara, kā piemēram Polijas karalis Boļeslavs Drosmīgais, Viņš 1079. gadā sūtīja dažus brūniņiekus, kuri nogalināja sv. Mises laikā Krakovas bīskapu svēto Staņislavu.

Daudzi tomēr turpināja svētā pāvesta Gregora VII reformas (starp citiem viņam pašam izdevās 1079. gadā pārliecināt vienu no šī laika ietekmīgajiem teoloģiem, ka svētās Mises laikā, konkrēti konsekrācijas laikā, maize un vīns maina savu substanci un kļūst par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm).

Pāvesta Gregora VII laikā bieži notika sinodi Laterānā, viņa svētā Jāņa arhibazilikā. Sie sinodi turpināsies nākamā gadsimtā jau kā koncili: Laterāna I, Laterāna II, Laterāna III koncils 12. gadsimtā, Laterāna IV (kur pāvests Innocents III pieņēma dokumentu "Terra Mariana") 13. gadsimtā un Laterāna V koncils 1512.-1517. gados. Bet jau pēc desmit gadiem (skaties uz laikiem, kad dzīvoja pāvests Gregors VII un uz citiem laikiem) Vācu Imperijas ķeizars sūtīja savus karaspēkus, ar sevišķo luterāņu karaspēku, kas daudzus mēnesus postīja Romu, nogalināja tās iedzīvotājus, bet pāvests Klements VII tikai varēja aizbēgt uz... svētā Ercenģeļa Miķeļa pili. Bet šis laiks, daudzu nelaimju laiks, reformācijas revolūcijas laiks, nebija Baznīcas beigās, jo Baznīca, kuras "dvēsele" ir Svētais Gars, nemitīgi atjaunojas.

Šodien tāds raksts, jo 9. novembrī Laterāna bazilikas iesvētīšanas gadadienas svētki.

Daži vārdi par iekšējo nebrīvi.

Daži vārdi par iekšējo nebrīvi.

Patiesa nebrīve ir tā, kura padod sev cilvēku, kā personu. Cilvēks ne tāpēc ir persona, ka viņam ir miesa, kaut gan tā ir cilvēka daļa. Līdzīgi cilvēkam ir dvēsele, bet cilvēks nav tikai dvēsele.

Šī dvēsele ir garīgā, jo - teiksim ar vienkāršiem vārdiem - tās centrs ir gars, gars ar trijām garīgām varām: ar prātu, ar garīgo atmiņu un ar garīgo brīvo gribu.

Tad mēs varam pateikt, ka cilvēks ir brīvs, kad viņš ir brīvs savā garā. Cilvēks nav brīvs, kad viņš nav brīvs savā garā.

Mēs varam pateikt, ka cilvēks ir brīvs tad, kad viss viņa garā labi funkcionē. Tas nozīmē, ka cilvēks ar savu prātu meklē patiesību, meģina to saprast, kad saprata tad pieņem garīgajā atmiņā, kur ir vieta paredzēta, protams, patiesībām. Un pēc tam cilvēks brīvajā gribā izmanto patiesības, lai darītu patiesus, tas nozīmē labus, darbus. Un ļoti svarīgi ir šeit pasvītrot, ka īsta brīvība ir tad, kad cilvēks ir vienots ar Dievu, ar citiem vārdiem sakot - cilvēks ir žēlastības stāvoklī, bez smaga grēka.

Cilvēks nav brīvs, kad viņa garā viņš nav vienots ar Dievu, bet dzīvo smagajā grēkā (smagos grēkos). Šajā situācijā notiek prāta deformācija, jo tiek pieņemti kārdinājumi un domas, kurās netika meklēta patiesība. Tā rezultātā cilvēks brīvajā grībā izmanto gan patiesības, gan nepatiesības un rodas grēki, kuri - tas jāpasvītro - nav tikai ārējie, bet tie iztukšo cilvēku. Ikdienišķie grēki samazina mūsu vienotību ar Dievu, bet smags grēks uzreiz iznīcina vienotību ar Dievu.

Tā rezultātā Dievs, Kurš ir vienīgais un īstais Saimnieks cilvēka garā - Dieva priekšā cilvēks metas ceļos un ar mīlestību pielūdz Viņu - pamet cilvēku, jo pats cilvēks caur smago grēku atsakās no vienotības ar Dievu. Ja nav Saimnieka, nav Gaismas, nav Mīlestības, - bet ir grēki, arvien lielāka nekārtība un cilvēkam, kurš ir tādā stāvoklī, draud elle, - nav arī brīvības. Grēkos - cilvēks nekad nav brīvs. Grēks arī neved uz brīvību, jo ar sliktiem līdzekļiem nevar sasniegt labo mērķi.

No grēcīgas nebrīves Jēzus mūs ved uz īsto brīvību caur savu krustu, nāvi un augšāmcelšanām.

Kāpēc es to rakstu? Tāpēc ka šodien kāds cilvēks teica ar žēlumu, ka tagad jau nesvin šodienas svētkus. Kādus svētkus? Revolūcijas "svētkus"! Viņš uzskatīja revolūciju par labu un ka tai bija tik "skaistas idejas" - brālība un līdztiesība, ka cilvēku nogalināšana bija neizbēgama, lai izveidotu jauno (labo) cilvēku, un tā tālāk... Vai jūs redzāt šo postu? Vai jūs saprotāt, ka daudzu cilvēku dzīvē revolūcija laikam uzvarēja pēc tik daudziem gadiem? Un tie atmet Dievu, pieņem visus grēkus, kādus "neizbēgamus materiālus vēsturiskus procesus" un lepojas ar to. Lūk, kāda nebrīve.

Kungs, apžēlojies par mums, grēciniekiem un esi mums žēlīgs.

Atgriešanās. Un ko tālāk?

Atgriešanās. Un ko tālāk?

Vienā no ziņām es pieminēju, ka jaunībā es lasīju dažas protestantu grāmatas, kuru mērķis bija parādīt kāda cilvēka vai cilvēku grupas atgriešanās. Viena grāmata, otra grāmata, kāds koleģis man piedāvāja vēl trešo. Bet es jau nepieņēmu. Īstenībā jau nevarēju pabeigt lasīt šo otro grāmatu.

Es ātri ieraudzīju tādu regulu šajās grāmatās, ka tad, kad cilvēks atrada Jēzu un sāka ticēt uz Viņu, grāmata jau vairs nevarēja palīdzēt. Tur nebija nekā tāda, kas derētu dzīvei, kas derētu ceļam kopā ar Jēzu Kristu, sekošanai Kristum. Nebija tā, ko mēs sauktu par garīgo barību, par formāciju, tas nozīmē par Baznīcas pārbaudītu ceļu uz svētumu, kurš sākas jau šeit, virs zemes.

Es nemeklēju protestantu grāmatas, bet vēl vairāk pievērsu uzmanību Svētiem Rakstiem un citai katoļu literatūrai, sevišķi tai daļai, kurā stāsta par svētajiem, vai kurā paši svētie stāsta par Dievu, Baznīcu un par savu dzīvi tajā. Un tā es praktizēju pastāvīgu jeb nemitīgu formāciju, kurā ceļš uz Patiesību un Mīlestību arvien vairāk aizvietoja emocionālas saites, līdzīgi bērna situācijai, kuram arvien mazāk ir vajadzīgs piens un arvien vairāk cieta barība.

Ja cilvēks nepārvarēs šīs saites, vienmēr būs līdzīgs lielam 50-gadīgam bērnam, kurš neko citu neēstu, kā tikai pienu.

Emocionālas saites ir nepieciešamas, lai vilktu jauno cilvēku uz patiesības meklēšanu, atrašanu, pieņemšanu un dzīvošanu pēc patiesības. Ar to ir saistīti darbi, kurus bērns, pēc tam jauneklis dara, kā sagatavošanu pieaugušo dzīvei. Un es šeit nerakstu par visdažādākām aktivitātēm, bet par konkrētiem darbiem, īstiem darbiem, lai bērns redzētu, ka formācija ir laba, jo ved uz labiem darbiem, vajadzīgiem un nepieciešamiem darbiem, nevis uz kādu laika nogalināšanu vai zaudēšanu, lai tikai paspēlētos.

Pieaugušā dzīvē ātri cilvēks redzēs, ka viņa plāni nevar izpildīties, jo arī citiem ir savi plāni. Cilvēks sāk kurnēt un darīt vēl citas sliktākas lietas, jo viņu sasien neredzamas, bet ļoti stipras emocionālas saites. Kādas? Kā tās izskatās?

Līdz šim, bērnībā, cilvēks iemācījās saprast patiesību (kā bērns) un to pildīt. Un viņam bija iespēja redzēt, kā ieviest patiesību dzīvē. Svarīgs arī ir tas, kā viņš mācījās (pēc citu piemēra) ieviest šo patiesību dzīvē. Vai viņš redzēja, ar citu palīdzību, ka patiesība un mīlestība nāk klāt caur kalpošanu?

Kalps nerūpējas par to, vai darbs un pienākums viņam nesīs emocionālo prieku. Pilda to visu, jo kalps caur saviem darbiem parāda mīlestību uz Kungu, uz Dievu. Kārdinātājs varētu kārdināt: nedari to un to, jo tevī nespēlēs pozitīvas emocijas un tevi nīcinās skumjas, un ka tevī nebūs harmonijas, ja tu tā strādāsi, ka tu aizmirsīsi par sevi, un tā tālāk.

Nerūpējies un neraizējies par savām emocijām, tās nepazudīs, bet ies tev līdzi. Tomēr svētuma ceļā emocijas nav zīme, kas rāda virzienu. Tās bieži ir šķērslis šajā ceļā. Kādā ceļā? Kā kādā ceļā? Tu aizmirsi, ka tu seko Jēzum Kristum? Kā māceklis seko Jēzum? Krusta ceļā.

Ar kādu pasi ieiesim Debesu Valstībā?

Ar kādu pasi ieiesim Debesu Valstībā?

Vienā no Vecās Derības grāmatām ir aprakstīts nelaimīgs gadījums. Sākumā Absaloms, Dāvida dēls, vāja savu tēvu, jo grib kļūt par Izraēla karali. Beidzot viņam neizdevās un viņš iet bojā kaujā.

Liela uzvara. Liekas, ka visi priecāsies un Jeruzālemes vārtos visa pilsēta sveicinās uzvarētājus un būs svētki visu nedēļu, kurus, varbūt, pieminēs katru gadu. Tomēr tā nenotika.

Kaujas laikā Dāvids gaida vēstis no sūtņiem un pārdzīvo, un no visas sirds novēl savam dēlam dzīvi un lai starp viņiem būtu miers. Tomēr tā nenotika. Absaloms iet bojā un šī vēsts, visiem priecīgā, karalim Dāvidam nes nepārvaramas sāpes. Karalis staigā vārtu torņa kambarī un skaļā balsī raud: Absalom, mans dēls! Mans dēls, Absalom! Labāk būtu, ja es tavā vietā ietu bojā! Absalom, mans dēls!

Uzvara mainījās sēru laikā.

Es pirms daudziem gadiem runāju ar kādiem cilvēkiem. Mēs spriežam par tādu lietu, ka kristietībā ir tādi gadījumi, ka mēs nevaram uzvarēt, kaut ko uzvarēt. Dažreiz vajag zaudēt un jāmācās pieņemt šis zaudējums. Būt kristietim, būt Jēzus māceklim, nenozīmē automatiski, ka cilvēks vienmēr uzvarēs, visur uzvarēs, jebkurā kaujā uzvarēs.

Bet nav tādas iespējas un nav tāda varianta. Viens cilvēks negribēja sekot Jēzum tikai tāpēc, ka šī sekošana viņam nedeva pilnīgu uzvaras garantīju jebkurā situācijā, automātiski. Viņš bija kā Absaloms, ar kuru Dāvids nevarēja satikties, jo Absaloms negribēja. Un tas beidzās traģiski.

Ja nevar vienmēr un visur uzvarēt, tad ko darīt? Un lūk, cilvēks meklē attaisnojumu: es ne vienmēr uzvarēšu, jo brīžiem sagrēkošu, bet kas ir grēks? Nu tā ir tāda maza vājība, kāds trūkums, kas pat vislielākiem varoņiem ir, ko var redzēt filmās.

Kaut gan grēks ir tāpēc, ka cilvēkam ir vājības un nepilnības, tomēr tas vēl nav viss. Jo cilvēks grēko, kad padodas ļaunā gara kārdinājumam. Un tad grēks arvien vairāk iztukšo cilvēku.

Ejam tālāk. Cilvēkam jau grūtāk pieņemt to, ka grēks ir noziedzība, kā mūs māca Svētie Raksti. Kas? Es esmu noziedznieks? Nu nē...

Tas nav viss. Tagad vajag izciest mūsu egoismam vislielāko zaudējumu - Dievs mīl cilvēku un grib piedot grēkus. Bet vajag iet atgriešanās ceļu. Šis ceļš atved grēcinieku pie Jēzus Kristus krusta. Tad grēcinieks redzēs to, ko izdarīja Dieva Dēlam. Jo grēks nav tikai kāda vājība, vai baušļu pārkāpšana, tas pat nav tikai kāda noziedzība. Tā ir Dieva Dēla nogalināšana.

Tāpēc lai mums netrūkst grēku nožēlas un mīlestības asaru - tikai un vienīgi Jēzus Kristus dēļ. Tas nozīmē, lai mums netrūkst pilnīgas nožēlas Jēzus Kristus dēļ.

Mūsu pase uz Debesu Valstību ir, protams, Dieva žēlsirdība un mūsu žēlsirdības darbi, kuri tai sekos. Bet neazmirsīsim arī par visskaistāko mirkli, salīdzinājumā ar kuru visa laime virs zemes būs kā nekas. Par kādu mirkli nedrīkst aizmirst? Tūlīt pateikšu. Bet sākumā, kas mums būs vajadzīgs šajā mirklī? Tieši šīs nožēlas un mīlestības asaras. Gatavosim tās un lietosim tās jau tagad.

Šis visskaistākais mirklis. No svētā Jāņa Atklāsmes grāmatas:

"Žēlastība jums un miers no [...] Jēzus Kristus, Kas ir uzticīgs liecinieks, mirušo pirmdzimtais un valdnieks pār zemes ķēniņiem, Kas mūs mīlējis un savām asinīm nomazgājis mūsu grēkus, un Kas mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Dievam, savam Tēvam; Viņam lai ir gods un valdīšana mūžīgi mūžos! Amen. Lūk, Viņš nāk padebešos, un Viņu redzēs katra acs un tie, kas Viņu caurdūruši. Par Viņu vaimanās visas zemes ciltis.

...

 Un kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika savu labo roku, sacīdams: Nebīsties! Es esmu pirmais un pēdējais, un dzīvais; un Es biju miris, un, lūk, esmu dzīvs mūžīgi mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas".

Rekolekcijas un kopienas Baznīcā.

Rekolekcijas un kopienas Baznīcā.

Šajās trijās dienās es vadīju vai piedalījos divās rekolekcijās, kuras bija pavisam citas. Jo rekolekcijas garīgajā seminārā atšķīras no visām citām.

Šajās dienās es satiku trīs ļoti atšķīrīgas kopienas. Viena no tām ir, proti, seminārs. Pārējas divas ir pavisam citas. Bet arī šīs divas kopienas ļoti atšķīras viena no otras.

Visas šīs trīs kopienas dzīvo un darbojas citur (viena pat tālu no Rīgas). Sākumi ir arī citi. Bet visas šīs kopienas piedzima Baznīcā, dzīvo un kalpo Baznīcā un ved dalībniekus uz to, lai tie atrastu savu vietu Baznīcā, lai izpildītu Dieva gribu, to starpā arī aicinājumu, beidzot, katras kopienas mērķis ir Debesu Valstība.

Tā bija liela Dieva dāvana, lai es varētu paskatīties uz dažādām kopienām, sevišķi laju kopienām, tādā gaismā, kura tika aprakstīta divās ziņās manā blogā:

pirmā

otrā

Šajās ziņās ir ne tikai teorija, kuru sagatavoja kāds priesteris, kurš tagad jau ir bīskaps, bet arī drusciņ no manas līdzarbošanās - ar jaunās evaņģēlizācijas skolu - pieredzes. Tomēr skatīties uz triju dzīvo kopienu darbību un, vismaz drusciņ, piedalīties to dzīvē tieši šajā laikā, tas ir nekas cits, kā Dieva dāvana.

Tad es varu pateikt, ka ir redzama Svētā Gara darbība tajā, ka kopienas nav slēptas, ka notiek tajās un caur tām konkrēto cilvēku ticības atjaunotne, ka kopienas ir citas, jo tajās parādas citi harizmāti, ka kopienas evaņģēlizē - katra pēc sava rakstura un iespējas - gan konkrētā kopienu darbībā, gan pēc tam mājās un citā vidē, kurā šie cilvēki dzīvo, strādā un mācās.

Un pat ja cilvēks ienes kopienā kādu vājību vai ticības deformāciju, tad tieši kopienā, tās lūgšanā, mācīšanā un mīlestības darbos, notiks dziedināšana un pat daudz daudz vairāk nekā dziedināšana - formācija, kas saucas arī "dzīve pēc gara" vai "dzīve pēc Svētā Gara".

No rekolekcijām uz rekolekcijām.

No rekolekcijām uz rekolekcijām.

Pēc stundas pabeigšu vienas rekolekcijas un braukšu uz citām, uz laukiem. Tapēc tikai ielīmēšu šeit kādu ziņu no 2014. gada 25. novembra, arī par rekolekcijām, kuros es piedalījos 1993. gadā:

Tev nav ko darīt? Lūdzies!

 

    Vakar saaukstējos un naktī pavisam nevarēju gulēt. Tad ap četriem nolēmu noskaitīt laudes. Pēc tam padzēru tēju, lasīju no katoļu radio Radio Maryja arhīva un piecos gāju gulēt. Sešos piecēlos, pirmā lūgšana, pēc tam rožukronis un Dieva žēlsirdības kronītis ar tautu baznīcā, sv. Mise, sv. Antona litānija un relikvijas, un atpakaļ mājās.

 

    Tomēr jau naktī es domāju par šo ziņu, kuru šodien rakstīšu. Ka vajag rakstīt par pateicību. Es esmu Dievam ļoti ļoti pateicīgs par šīm trījām māsām Kristū, kuras atbrauca no Rīgas specjāli, lai iepakotu oblātes Viļakas draudzei. Dārgās Māsas Kristū, arī Jums liels paldies!

 

    Es atcēros drusciņ līdzīgu situāciju no manas dzīves, kad es biju ļoti jauns un mežniecības students. Es un vēl četri vai pieci cilvēki no mūsu lūgšanu grupas saņēma aicinājumu piedalīties draudzes rekolēkcijās. Bet mūsu loma bija sevišķa. Sākumā protāms vajadzēja nopirkt bileti, braukt 100 km ar vilcienu, mums parādīja dzīvokļus, kuros pie ģimenēm dzīvosim. Mūsu lōma bija šāda: lūgties rekolēkciju nodomā, par tiem, kas vada un par dalībniekiem.

 

    Interesanta lieta bija arī šāda: rekolēkcijas vadīja tēvs no dominikānu ordeņa, bet viņam palīdzēja divi diakoni, kuriem, es atcēros, bija mācība tāda, ka viens runāja uz vienas elpas 2-3 teikumus, pēc tam otrais turpināja domu, pēc tam pirmais, kad otram beidzās elpa, un tā tālāk.

 

    Bet tas nav viss. Rekolēkcijās palīdzēja vēl divi laji: viens muziķis, bundzinieks un otrais skolotājs, dzejnieks. Šis bundzinieks saucas Jans Budziāšeks (Jan Budziaszek), kas no 1960. gadiem spēlē tādās grupās, kā Skaldowie un Big Band. Viņs atgriezās 40 gadu vecumā un kopš šā laika ļoti mainījās. Viņš katru dienu skaita rožukroni un raksta savas pārdomas no katras dienas, no dzīves, kas saucas tulkojumā Bundzinieka dienasgrāmata (bet var vēl citādāk pārtulkot, nav tik svarīgi). Es domāju, ka ja šajos laikos būtu jau blogosfēra, viņš rakstītu blogu. Viņš vismaz vienu reizi bija Latvijā, Rīgā, Sāpju Dievmātes baznīcā, kur stāstīja par Dievu (pirms dažiem gadiem, varbūt kāds no jums tur bija un varētu kaut ko uzrakstīt?) (sveicieni Effatai, kuri laikam to organizēja).

 

    Skolotājs rakstīja dzejus, kurus vēlāk dziedāja, bet vienmēr ar ievadu, lai klausītājiem palīdzētu saprast saturu.

 

    Tad tādas bija šīs skaistās rekolēkcijas. Vēl par pateicību. Jans, vai tā, kā viņu sauc Jašs (Jaś), skaisti runāja par pateicību Dievam un ka viss ir Dieva žēlastība. Konkrēti neko, ārpus tēmas, neatcēros.

 

    Bet, lūk, šodien ieslēdzu katoļu radio, raidījumu jauniešiem pirms pāris dienām un... kas tur bija kā ciemiņš? Jašs Budziāšeks! Un skaisti runāja par daudzām lietām, arī par pateicību, ka vajag Dievam par visu pateikties. Un pateica tādus skaistus vārdus: Tikai tas, kas pielūdz Dievu, ir laimīgs.

 

    Jašs teica: Kopš laika, kad es atgriezos, nav nedēļas, kurā kāds man neuzdāvinātu rožukroni. Es sev nekad dzīvē neesmu nopircis rožukroni, bet man ir rožukroņi no visas pasaules.

 

    Lūk, viss ir žēlastība :)

No kā Baznīcā dziedina?

No kā Baznīcā dziedina?

Es ceru, ka daudz nemaldīšos, ja uzrakstīšu, ka parasti cilvēks negrib dzirdēt tādas informācijas, kuru rezultātā viņam tiks atņemts miers, vai atpūta, vai vismaz laiks, vai visas tādas un vēl citas lietas. To var salīdzināt ar tādu informāciju, kuru es saņēmu vakar pēcpusdienās, ka man būs vienlaikus vadīt divas rekolekcijas, kaut gan šis teikums nav pārāk precīzs. Bet šeit tas nav tik svarīgs.

Ļoti interesanti ir arī tas, ka šīs rekolekcijas, kuras notiek vienlaicīgi, ir vietās, kuras atrodas apm. 80 km viena no otrai un vajadzēs divas reizes braukāt. Nekas, viss jau sagatavots un vajag tikai mierīgi visu darīt.

Ar ko vēl es varu salīdzināt šo situāciju? Varbūt tas skanēs dīvaini, ko es uzrakstīšu, bet šo situāciju var salīdzināt ar... pūci, konkrēti ar pūci, kuru es, bet vēl vairāk mašīna, satiku vakar vakarā. Es ceru, ka pūce izdzīvoja, jo mašīna brauca kādus 10 km stundā. Ar nevienu nekas slikts laikam nenotika.

Tāpāt ar šo prieka vēsti par rekolekcijām, jo tā ir priecīga vēsts. Nekā sliktā. Mācības praktiski gatavas, lūgšanā vajag tās labot, kā parasti ticīgais cilvēks labojas lūgšanas laikā. Un Dievs dziedina cilvēkus Baznīcā, jo Jēzus taču darbojas Baznīcā.

Es atceros no bērnības, ka priesteri mūs mācīja:

"Jo vairāk tu tuvosies Dievam, jo mazākas nepilnības un vājības tu sevī ieraudzīsi".

Lūk, tāpēc drusciņ netaisnīgi runā par cilvēkiem, kuri ir kādās reliģiskās kustībās un kopienās, ka viņos ir redzamas nepilnības un vājības. Tad par to tagad būs daži vārdi. Jo no kā dziedina Baznīcā? Sevišķi šī dziedināšana notiek šajās laju kustībās un kopienās (es rakstu tagad praktiski tikai par lajiem).

Šajos dažos vārdos man palīdzēs kādas ziņas fragmenti no kāda priestera, bet tagad jau palīgbīskapa, bloga (teologia-duchowosci.blogspot.com).

Šajās kopienās un lūgšanu grupiņās piedalās cilvēki, kuriem ir parasti neparasti liela ticības dedzība, kuri grib iet atgriešanās ceļu un izdzīvot savā dzīvē Jēzus Kristus Evaņģēliju. Tad dedzīgas ticības dzirksteles ir normāla un saprotama lieta un kura palidz visiem citiem dalībniekiem, brāļiem un māsām, iet uz priekšu garīgajā dzīvē un mīlestību uz Jēzu apliecināt labos daros - sākumā savā kopienā, pēc tam visā pasaulē.

Pateicoties Svētā Gara darbībai šajās kopienās nevar paslēpties ticības nepilnības, vai labāk pateikt - ticības deformācijas, kuras cilvēki satika dzīvē  un tiek apstrādātas, lai šajās kustībās būtu Baznīcas ticība, nevis kāda ticības deformācija. Un šo savu misiju kopienas izpilda caur Evaņģēlizāciju. Lūk, no kā dziedina Baznīcā, lūk, šīs deformācijas:

1. Cilvēks radikāli atdala savu iekšējo ticības nostāju on ticības satura, no ticības patiesībām. Runā: "ticība nav žēlastības dāvana, ticība ir visiem, to var atrast tādā pašā mērā visās reliģijās un ideoloģijās. Visi cilvēki ir anonīmi kristieši. Tad nav ko sludināt Evaņģēliju. Dievs taču grib, lai visi cilvēki tiktu pestīti". Šajā domāšanā ir tomēr liela kļūda, ticības patiesības deformācija un Svēto Rakstu deformācija, jo Dievs mums atklāj: <Kas grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību. Jo viens ir Dievs un viens ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem, - cilvēks Jēzus Kristus> (1Tm 2,4-5)". Tad labs ir jautājums: <Vai Jēzus ir tavs Pestītājs?>
2. Neko drošu un patiesu nevar pateikt par Dievu. Tas nozīmē, ka viss, ko cilvēks pateiktu par Dievu, ir pārnesamā nozīmē. Un ka tikai tas, kas slepens, ir patiess, bet kaut ko cilvēks pateica par Dievu, tad tā nav patiesība. Tādā ticības deformācijā liekas, ka viss, ko Jēzus teica un Apustuļi, un ko māca Baznīca - nav patiesība. Bet tieši Baznīcā, dažādās kustībās un kopienās, cilvēki tiek formēti patiesībā, mācās dzīvot Dieva priekšā kā brāļi un māsas Kristū.
3. Nākama deformācija - reliģiskais pragmatisms. Šajā deformācijā liekas, ka nav svarīgi tas, vai ticība ir patiesa vai nē, bet vai ir derīga psiholoģijā un sabiedrībā. Kaut gan dažreiz var notikt, ka kāda lūgšanas grupa neko ārpusē nedara, nepiedalās evaņģēlizācijā, bet tomēr liecina arī par to, ka patiesību nevar padot tādai aktivitātei, kurā dalībnieki būtu padoti garīgiem draudiem, sinkretismam un citiem sliktiem virzieniem.
4. Nākama ticības deformācija, no kuras notiek dziedināšana Baznīcā, ir kulturālais relativisms un reliģiskais pluralisms, it kā katra reliģija rādītu citu patiesības daļu, redzamo no citas puses, ka piemēram Arābiem būtu paradzēts islams, Āfrikai - animisms, Indijām - hinduisms, bet Eiropai un Amerikai - kristietība. Bet Baznīcā dažādās kustības ticīgie taču zin, ka Jēzus sūtīja savus mācekļus pie visiem cilvēkiem: "Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai" (Mk 16,15). Tāpēc Evaņģēlijs ir priekš visiem. Tāpat svētais Pēteris mācīja, ka vienīgi Jēzus Kristus vārdā ir pestīšana: "Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti" (Apd 4,12).
5. Un vēl viena ticības deformācija, no kuras Svētais Gars dziedina dažādās kustībās un caur dažādām kustībām. Tā ir cilvēka deformēta brīvība, pēc kuras nedrīkst citiem sludināt Evaņģēliju, lai nenīcinātu viņu brīvību. Pat kāds katoļu teologs aizliedza ticīgiem rādīt kļūdas sektantu ticējumos. Bet katoļu Baznīcas kopienas sludina Evaņģēliju visiem un vienmēr, kā arī svētais Pāvils rakstīja: "Sludini vārdu, uzstājies laikā un nelaikā..." (2Tm 4,2). Kaut gan dažreiz kopienu brāļi un māsas Kristū sludina Evaņģēliju, liekas, naīvi, "nelaikā", bet tomēr izpilda ar lielo dedzību jaunās Evaņģēlizācijas uzdevumu un tādā veidā arī darbojas viņos Svētais Gars.

 

Precīzi lūgties plkst. 15:00

Precīzi lūgties plkst. 15:00

Apsolītā otra ziņa (no 10.09.2014.g.) par Dieva žēlsirdību:

    Pēc kādas sv. Mises, kādā skaistā baznīcā, ap plkst. 8:40, kāda kundze man uzdeva šadu jautājumu: Vai sv. Mise plkst. 8:00 jau beidzās? Es viņai atbildēju: Pirms brīža. Viņa: Kāpēc tik ātri, es gribēju paspēt... Šis teksts nebūs par to, ka nedrīkst kāvēties uz svēto Misi, kas protams ir skaidrs un jāpiedalās Euharistijā no sākuma (nevis no plkst. 8:40) līdz beigām, bet ka lūgšanai jābūt konkrēts laiks un vieta. Nerunāšu vispār par visām lūgšanām, bet tikai nedaudz par Dieva žēlsirdības godināšanu.
    Runā, ka plkst. 15:00 jāskaitā Dieva žēlsirdības kronītis, jo tā ir Dieva žēlsirdības stunda. Tomēr tā nav. Dieva žēlsirdības kronīti var skaitīt tad, kad cilvēks vēlas lūgties par grēciniekiem, sevišķi par tiem, kuri šobrīd mirst. Svētās māsas Faustīnes Kovaļskas (Faustyna Kowalska) Dienasgrāmatā nekur nav rakstīts, ka šo kronīti jāskaitā plkst. 15:00.
    Plkst. 15:00 - tā ir žēlsirdības stunda, precīzi plkst. 15:00 punkts, nevis 60 minūtes (15:00-16:00). Šis moments, šis brīdis, Jēzus Kristus nāves pie krusta brīdis saucās Dieva žēlsirdības stunda, kurā Jēzus vēlas dot grēciniekiem visas žēlastības.
    Kādas lūgšanas ir saistītas ar Dieva žēlsirdības stundu? Jēzus nav pateicis, kā precīzi jāizskatās šis mirklis plkst. 15:00, bet teica māsai Faustīnei, ka var iet Krusta Ceļu, var pielūgt kapelā vai baznīcā Vissvētāko Sakramentu, vai vietā, kur cilvēks šajā brīdī atrodas, var savā sirdī vienoties ar Jēzu, kas vientulībā un ciešanās mirst pie krusta. Šīs trīs iespējas tā ir Dieva žēlsirdības pareizā godināšana plkst. 15:00.
    Tad plkst. 15:00 mēs lūdzamies uz Jēzu Kristu. Tālāk, lūgšanā pārdomājam Jēzus ciešanās. Un trešā lieta: Viņa ciešanu un nāves vērtību dēļ izlūdzam pasaulei žēlastības. Lūk, ļoti svarīgs elements: plkst. 15:00 mēs lūdzamies uz Jēzu Kristu, Otro Dievišķo Personu. Bet Dieva žēlsirdības kronītī mēs lūdzamies uz Mūžīgo Tēvu, uz Pirmo Dievišķo Personu. Tas nozīmē, pēc sv. Faustīnes Dienasgrāmatas, Jēzus svētīgās nāves stundā (15:00) lūdzamies tieši uz Viņu.
    Labākas un dziļākas informācijas var atrast uz mana bloga, kolonnā "Lapas": nosaukums Dieva žēlsirdība. Tur ir mājas lapa www.faustyna.pl un ir iespēja lasīt dažās valodās.
    Tāda tēma šodien, jo pēc dažām dienām, 13-14. septembrī būs 79. gadi kopš brīža, kad Jēzus iemācīja Māsu Faustīnu otro lūgšanu, kuru iemācīja cilvēkus: pirmā bija Tēvs mūsu, otrā - Dieva žēlsirdības kronītis. Tas notika tieši 13-14. septembrī 1935. gadā Viļņā, Polijā.

Kā var uzlabot Dieva žēlsirdības kronīti?

Kā var uzlabot Dieva žēlsirdības kronīti?

Es domāju, ka kaut gan tas ir šodienas teksts no mana otrā bloga, bet arī šeit ielīmēšu, jo tās ir svarīgas lietas. Tāpēc arī pēc brītiņa ielīmēšu vēl vienu ziņu - vienu no pirmām šajā blogā - lai parādītu šo perspektīvu, kura īstenībā ir daudz dzīļāka.

Mēs zinām, kas ir Dieva žēlsirdības kronītis. Ja kāds pirmo reizi dzirdēja par kronīti, vai kāds grib vēl labāk iemācīties skaitīt šo kronīti, tad sirsnīgi aicinu uz mājas lapu veltītu Dieva žēlsirdības godināšanai:

http://uzticies-jezum.mozello.lv/ 

Nesen Latvijas bīskapi apstiprināja kronīša versiju, kura tekstu var atrast tieši šajā augšminētā mājas lapā.

Man vienmēr ir liels prieks runāt par Dieva žēlsirdību un mēģinu drusciņ saprast un kaut ko darīt, lai izplatītu tās kultu. Un vēlreiz aicinu uz šo augšminēto mājas lapu, kur jau sākumlapā var ieiet "tiešraide no Sanktuārija Krakovā-Lagevņikos". Ja kam būtu laiks, var pievienoties lūgšanām plkst.16.00 (Polijā ir 15.00 - Dieva žēlsirdības stunda). Var pievienoties lūgšanām arī citā laikā un lūgties vienotam garā kopā ar klostermāsām (piemēram tagad māsām ir lūgšanas).

Es rakstu šo tekstu sakarā ar to, ka mums jāmācās skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti, lai tas būtu kronītis bez nekādiem trūkumiem. Jo dažreiz tā cilvēciski gribas kaut ko uzlabot šajā kronīti, kaut ko ielikt iekšā, kādu dziesmu, meditāciju un tam līdzīgo lietu. Bet diemžēl tādā gadījumā tas vairs nav kronītis, bet vienkārši viena no citām skaistām lūgšanām.

Lieta ir tāda, ka Dieva žēlsirdības kronīti NEVAR UZLABOT, jo ir ĻOTI LABS. To, ko var uzlabot, ir kronīša skaitīšana. Es nezinu, kā to pateikts pareizi, bet Kronīša lūgšana nes sevī vienu vienīgo upuri, kurš patīk Debesu Tēvam, proti, Jēzus Kristus Upuri, no Kura ir mūsu pestīšana. Ja kāds jautātu, nu tad ar ko ir saistīts šis kronītis, par kuru es dzirdu pirmo reizi, vai nesen dzirdēju un tagad sāku mācīties? Var atbildēt, ka Kronītim vistuvāk ir Euharistiskai lūgšanai (Kronītis protams nav šī lūgšana), jo Euharistijā, sakramentālajā veidā, ir klātesošs Jēzus Kristus Upuris. Bet Kronītis ir lūgšana (kuru mums deva pats Jēzus), kura Jēzus Kristus sāpīgo ciešanu (Viņa Upura) nopelnu dēļ izlūdz mums un visai pasaulei žēlsirdību.

Vecās Derības Levītu grāmatas 16. nodaļā ir aprakstīts vissvarīgākais rituāls Jeruzalemes svētnīcā. Šie upuri, atkārtoti katru gadu, bija ilgošanās zīme un upuris, figura un ēna tam, kam vajadzēja atnākt. Un Jēzus ienesa realitāti, patiesību, Upuri - vienu vienīgo Upuri uz visiem laikiem mūsu atpestīšanai. Par to ir runā Vēstulē ebrejiem 9. un nākamās nodaļās (ļoti plaši), kā arī Rom 3,25 un 1Jņ 2,2.

Tad arī par to stāsta Kronītis (skaties: http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-godinasana/dieva-zelsirdibas-kronitis/). Jēzus ir Visaugstais un Mūžīgais Priesteris, Kas upurēja Pats Sevi, savu Miesu un Asinis, Dvēseli un Dievišķību kā pārlugumu par mūsu un visas pasaules grēkiem (sal. Ebr 9,11 un tālāk, 9,24 un tālāk, 10 nodaļu).

Sirsnīgi aicinu visus skaitīt precīzi Dieva žēlsirdības kronīti, jo Jēzus mums deva tieši tādu lūgšanu, kurā nav nevienas vietas mūsu "labojumiem" un, kas ir ļoti svarīgi, saistīja ar to, kā arī ar citiem Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem, konkrētus apsolījumus, par kuriem var lasīt auģšminētā mājas lapā. Saīsinājumā par šīm lietām ir šeit: http://uzticies-jezum.mozello.lv/maza-skola/

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE TAUTU VALDNIEKIEM

VĒSTULE TAUTU VALDNIEKIEM

¹ Visiem priekšniekiem un padomdevējiem, tiesnešiem un valdniekiem visā pasaulē, un visiem citiem, pie kuriem atnāks šī vēstule, brālis Francisks, Kungā Dievā jūsu vismazākais un nīcinājuma cienīgs kalps, sūta jums visiem sveicienu un mieru.

² Padomājiet un ieraudziet, jo tuvojas nāves diena. ³ Tad es jūs lūdzu ar cieņu, tā kā varu, lai jūs - šīs pasaules rūpju un raizu dēļ, kuras jums ir - neaizmirstu par Kungu un [lai jūs] neatstātu Viņa baušļus, jo visi tie, kuri par Viņu aizmirst un [kuri] atstāj Viņa baušļus, ir nolādēti (sal. Ps 119,21) un [Kungs] par tiem aizmirs (sal. Ez 33,13). ⁴ Un kad atnāks nāves diena, viss, par ko domāja, ka viņiem esot, tiks viņiem atņemts. ⁵ Un cik gudrāki un stiprāki tie bija šajā pasaulē, tik lielākas mokas cietīs ellē (sal. Gudr 6,7).

⁶ Tāpēc es jums, maniem kungiem, dodu padomu, lai [jūs atmestu] visas rūpes un raizes un lai jūs dievbijīgi pieņemtu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Vissvētākās Asinis - Viņa svētajā piemiņā. ⁷ Un tādu godu uz Kungu izplatiet jums uzticētā tautā, lai katru vakaru sūtnim sludinot vai pēc kādas citas zīmes, visa tauta atdotu godu un pateicību visvarenajam Kungam Dievam. ⁸ Un ja jūs to nedarīsiet, tad ziniet, ka tiesas dienā jums būs jādod norēķins jūsu Kunga Dieva Jēzus Kristus priekšā.

⁹ Tie, kuriem līdzi būs šī vēstule un kuri to ievēros, saņems svētību no Kunga Dieva.

Kapusvētki Pēterniekos - visa daba brīnās.

Kapusvētki Pēterniekos - visa daba brīnās.

Šodien bija pēdējie kapusvētki Olaines draudzē. Tie notika Pēternieku baznīcā un Pēternieku kapsētā.

Kaut gan Baznīcā ir Visu svēto lieli svētki, bet sabiedrībā tā ir darba diena, tāpēc varbūt nebija ļoti daudz cilvēku. Tomēr sastāvs bija īpašs. Jo kur kapusvētkos ir trīs priesteri, trīs konsekrētas personas, Betlēmes žēlsirdības mājas Strēlnieku saimniecības liela komanda, kā arī protams draudzes pārstāvji?

Dievs deva skaisto silto laiku un pat lietus, kurš bija pirms lūgšanas procesijā un kapsētā, lūgšanas laikā pārcēlās uz citu apkārtni.

Laikam tiem, kuri nevar nepadoties savām domām, sākas grūts laiks. Jo nav saules, nav ziedu, viss kļūst tumšpelēkais, domas meklē krāsas un neatrod.

Tomēr tiem, kuru Kungs un Dievs ir Jēzus Kristus - Patiesība un Gaisma, lūdzas šodien, kā arī nākamās dienās, par mirušiem un upurē viņiem pilnas atlaidas:

"Dievbijīgi apmeklēt kapsētu un lūgties par mirušajiem no 1. līdz 8. novembrim. Šīs atlaidas var veltīt tikai par mirušajiem" (no kbvestnesis.lv).

Kā sensenos laikos ēģiptieši sēdēja dažas dienas mājās, jo dienas bija tumšas kā naktis, tā daudzi cilvēki mūsdienās - arī šobrīd - sež paši savā dvēselē bez dvēseles Gaismas, Kas ir Jēzus Kristus. Līdzīgi kā izraēlieši Ēģiptē, kuriem šajās tumšās dienās bija gaisma mājās, tā tie, kuriem ir Jēzus Kristus, priecājas Viņā un ar lielo ticību un mīlestību lūdzas par saviem brāļiem un māsām, lai arī tie pieņemtu ticību uz Jēzu Kristu.

Dzeltenas lapas krīt zemē, mākoņi gaida, visa daba brīnās - kas notiek?, ticīgie cilvēki lūdzas, bet dvēseles no šķīstītavas ieiet Debesu Valstībā.

Kad cilvēks atrodas Dieva priekšā?

Kad cilvēks atrodas Dieva priekšā?

Šodien man bija iespēja palūgties Rīgas svētā Jēkaba katedrālē. Tur atrodas Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, kuru, ieejot baznīcā, nevar neieraudzīt, jo ir netālu no altāra un ir apgaismota.

Apmēram pusstundas laikā katedrāli apmeklēja viena turistu grupa, kuri laikam nebija katoļi un vēl daži cilvēki, kuri laikam arī nebija katoļi. Atnāca arī mūsējie, lai vismaz vienu mirkli pavadītu laiku lūgšanā.

Tik tuvu ir Dievs, vecajā baznīcā, ar Kuru var satikties tik speciāli, jo Vissvētākā Sakramenta priekšā, bet tik daudzi ir tie, kuri, būdami tik tuvu, laikam nezināja par šo iespēju. Tādās situācijās ļoti asi parādas neticības noslēpums un rodas jautajums: ko cilvēks meklē baznīcā, ja nemeklē Dievu? Un pavisam kā viņš varētu ieiet baznīcā, ja nav ticīgs? Un vēl viens jautājums: vai Dievs neveido cilvēku ceļus un neved cilvēku soļus pie Sevis?

Ja mēs paskatītos uz šo situāciju, uz šo pusstundas situāciju, tikai ar miesīgām acīm, tad no mums aizbēgtu šī neatkārtojama iespēja paskatīties vēlreiz ar ticības acīm - uz to un uz katru citu situāciju, uz šiem cilvēkiem un uz ikkatru citu cilvēku, uz šo notikumu un arī uz katru citu - vienmēr ar ticības acīm.

Nav ko pārdzīvot (bet no otras puses, kā nebrīnīties?), ka konkrētā brīdī vairāk redzam to, kas ir materiāls, fizisks, jo lai meklētu un atrastu patiesību, patiesību kopā ar mīlestību, Patiesību un Mīlestību, vajadzīgs laiks, kurā mēs padosim to, ko redzējām un dzirdējām mūsu TICĪBAS apgaismotam prātam - par to arī skaisti liecina svētais Jānis Apustulis savā Pirmajā vēstulē:

 "1. Kas bija no sākuma, ko dzirdējām, ko savām acīm redzējām, ko skatījām un savām rokām taustījām, dzīvības Vārdu,
2. - Un dzīvība parādījās, un mēs redzējām, un apliecinām, un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums parādījās, -
3. Ko redzējām un dzirdējām, to pasludinām jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums, un mūsu sadraudzība ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu.
4. To mēs rakstām jums, lai jūs priecātos un jūsu prieks būtu pilnīgs.
5. Šis ir vēstījums, kuru no Viņa dzirdējām un pasludinām jums, jo Dievs ir gaisma, un Viņā nav nekādas tumsības".

Jā, parasti vajadzīgs laiks, lai to, ko dara Dievs un kā Viņš darbojas, lai tas viss būtu pieejams drusciņ vairāk mūsu garam, mūsu sirdij, lai šī pieredze tā stiprina mūsu paļāvību uz Jēzu, ka tālāk mūsu dzīvē tā vienkārši ieiesim ar pārliecību darīt žēlsirdības darbus, lai visur un ikkatru brīdī liecinātu par dzīvo Jēzu Kristu, Kurš - kaut gan mājo svētnīcās - piedzimst arī cilvēku priekšā mūsu labos darbos. Tāpēc lūgsimies, lai mēs vienmēr veidotu tādu dzīvi, kurā ir vislabāka vadība, dzīvi, kura īstenībā ir pēc Svētā Gara.

Trīsgadīgais mazais cirslis.

Trīsgadīgais mazais cirslis.

Oktobrī manos divos blogos, tas nozīmē tajā un otrajā (mazākajā):

 https://uzticeties.blogspot.com/

bija apm. 2500 lapu skatījumu. Liels paldies Jums, Cien. Lasītāji, ka mēs varam satikties arī šeit. Kaut gan fiziski esam tālu, bet tas netraucē satikties Patiesībā, Jēzū Kristū un visās šajās mazās skaistās patiesībās, kuras mums nāk atklāt - pirmo reizi vai no jaunā - katru dienu.

Tomēr es šeit Jums atgādināšu kādu mazu ziņu no šā bloga sākumiem kā mazu ziediņu, lai es neaizmirstu par šo perspektīvu, kurā pat vislielākie šīs pasaules spēki ir bezspēcīgi, par pazemības pespektīvu, kuru sv. Francisks izteica īsā lūgšanā:

"Kas Tu esi? Dievs. Kas esmu es? Grēcinieks".

Lūk, ziņa no 3.11.2014.g.:

Mazais cirslis un ziloņi

    Palasīju dažas lietas internetā. Tās bija ļoti ļoti gudras lietas. Par to, cik skaista ir pasaule, cik vērtīga ir pasaule un tajā cilvēks, kādas milzīgi lielas un skaistas skolas būvē, kādi gudri skolnieki un studenti tajās mācīsies, cik brīnišķīgie līderi staigās pa visu Latviju, cik lielas lietas notiek pasaulē, Latvijas valsts var palīdzēt citām valstīm, daudz laimīgo un daudz nelaimīgo, nedrīkst domāt citādāk, jāiet uz priekšu kopā kopā, brīnišķīgie projekti, nopietni un droši, Rietumu civilizācija, procesi un procesi, un procesi, zīmogi, atļaujas, certifikāti, autoritātes, vienīgais attīstības ceļš, draudzība ar dabu, bērnu tiesības, ģimene ir slikta...

    Es skatos uz savu blogu, kā mazais cirslis uz savu dārziņu un nopūtu: Labi, ka vēl ir, ka lieli ziloņi to neieraudzīja un neuzrakstīja kādu jaunu likumu. Kādu? Piemēram: nevar rakstīt blogu. Ja tu gribi rakstīt blogu, tev vajag pabeigt blogeru fakultāti universitātē, jāizlasa 2015 grāmatas, jāsaliek 1945 eksamenus, jāstrādā 2 gadus arhīvā, 5 gadus biblitēkā, katru gadu jāraksta bloga projektu, jāsalasa zīmogi, paraksti, jāpiedalās blogeru arodbiedrībā, jāpiedalās gājienos u.t.t. un tad tu varēsi sākt blogu, bet katru tekstu pirms publicēšanas jānes uz novada izglitības direktoru, lai saņemtu pēc nedēļas atļauju pēc "uzlabošanas"...

    Vai man drīkst rakstīt blogu? Kāpēc šis blogs? Lūk, viena no atbildēm (jo iemesli ir daži, nevis viens) ir šāda: Kur tikai ir cilvēki, priesteris grib sludināt Labo Vēsti, Evaņģēliju, par Jēzu Kristu, Kas ir vienīgais Pestītājs, Kas atbrīvo ticīgo cilvēku no grēka verdzības, no bailēm, no sistēmām, kas nicina cilvēka cieņu. Uz cilvēku, uz personu, jārunā nevis ar gudriem vārdiem, bet ar vārdiem, kuros ir Dieva spēks. Tikai tad, kad sludināšana ir ar sāli, rodas ticība. No klausīšanās rodas ticība. Jāsludina Dieva vārds dzīvē, cilvēkā vidē, tas nozīmē arī internetā un tajā mazā fragmentiņā, kas saucās "blogosfēra".

    Es saprotu, ka esmu šeit vajadzīgs un man ir liels prieks, ka iegājāt pie manis jau 1089 reizes! Es nerakstu ciparu dēļ, bet lai jums pateiktu dažus vārdus par Jēzu Kristu. Skatiens uz pasauli un... rodas bailes un nedrošība. Skatiens uz Jēzu un... rodas miers, prieks, cerība, dedzība, brālība, atvēras sirds, taisās plāni, parādas Dieva žēlastības darbi :)

Mazais cirslis un ziloņi