Kā sv. Francisks skatās uz cilvēku?

Kādreiz es satiku kādu cilvēku, kas teica, ka jau ir vecs un tālāk dzīvē mierīgi pavadīs laiku. Un tajā viņam palīdzēs hobijs - makšķerēšana un datorspēles. Bet zināt cik viņam bija gadu? 50!!! Tagad pēc 20 gadiem jau tikai sēž datorspēlēs dziļās skumjās. Kā viņam palīdzēt?

Cits cilvēks, kas arī nav vecs, nolēma, ka neko vairs dzīvē nedarīs, ka viņam jau pietiek tas, kas viņam ir. Nekādi argumenti nepalīdz. Laikam abos gadījumos prāts atstāts novārtā?

Protāms abos gadījumos var palīdzēt lietojot asus "instrumentus", bet problēma ir dziļāk, kur cilvēkam vajadzētu satikties ar Dievu, cilvēka garā, kur nevienam citam cilvēkam nav pieejas. Ko darīt?

Svētam Franciskam bija sevišķa nostāja pret citiem cilvēkiem. Lūk, jaunajā sv. Franciska biogrāfijā, kuru uzrakstījis dominikāņu tēvs Augustin Thompson, autors atklāj, ko viņu iemācīja Svētais no Asīzes.

1. Dieva mīlestība dara cilvēka dvēseli jauno. Pateicoties tam cilvēks dara labumu savam tuvākajam. Bet vēl svarīgākais ir mīlēt cilvēku, un ne tāpēc mīlēt, ka es gribētu viņu padarīt labāko.
2. Jāmācās - paaicinājuma ceļā - pareizi redzēt Dievu un radību.
3. "Patiesa garīgā brīvība, patiesi kristīgā brīvība, ir nevis neatkarības, bet paklausības rezultāts". "Brīvība nozīmē būt 'visu vergs'".

Un ievada beigās autors raksta skaistus vārdus, pie kuriem labi ir turēties, lai līdzdarbotos ar Dievu, ka nav viena viegla ceļa uz svētumu.
Tad, pie darba.

Cik bīstami ir lasīt grāmatas.

Pirms pāris dienām t. Krišjānis man deva Johana Jorgensena grāmatu "Svētais Asīzes Francis" un šajā brīdī es nezināju, kādi pārdzīvojumi sāksies. Situācija ir tāda, ka grāmata vēl nav nolasīta un ātri nebūs, varbūt pavisam nebūs. Kāpēc? Klausieties.

Grāmata sākās ar svētā Franciska miera lūgšanu. Es nezinu, vai tā bija oriģinālā grāmatā, vai tie, kuri Latvijā izdeva šo grāmatu, ielika šeit šo lūgšanu. Bet ko raksta poļu franciskāņu tēvs Vaclavs Mihaļčiks (Wacław Michalczyk)? Grāmatā "Św. Franciszek. Św. Klara. Pisma" no 2015. gada viņš raksta, ka nav zināms, kas ir šīs lūgšanas autors. Pirmo reizi šī lūgšana tika publicēta katoļu laikrakstā "La Clochette" (zvaniņš) 1912. gada decembrī un saucās "Skaista lūgšana skaitīšanai svētās Mises laikā". Tur nebija ne autora, ne avota. Varbūt šī laikraksta dibinātājs pr. Estērs Ogūsts Bukerēls (Esther August Bouquerel) pats to uzrakstīja.

Jau nākamajā gadā šī lūgšana atrodas mieram veltītā laikrastā "Annales de Notre-Dame de la Paix", bet pēc diviem gadiem šī lūgšana, kura jau saucas "Lūgšana uz Vissvēto Jēzus Sirdi", ir Vatikānā un ļoti patīk Pāvestam.

1916. gadā Vatikāna žurnāls "L'Osservatore Romano" publicē to pirmajā lapas pusē zem virsraksta "Miera lūgšana" (vai "Lūgšana par mieru").

1918. gadā šī lūgšana atrodas uz sv. Franciska no Asīzes svētbildītēm, Francijā, un tur arī kopš 1925. gada izplatījās starp protestantiem, jo viņu Miera bruņinieku kustība pieņēma so lūgšanu par savējo. Viņi arī saistīja šo lūgšanu ar svēto Francisku no Asīzes.

1925. gadā un 1936. gadā ir tulkojumi angļu valodā, arī anglikāņu lūgšanas grāmatiņā.

1937. gadā miera lūgšana tika pārtulkota uz vācu valodu.

1945. gadā protestanti Ženevā pieņem šo lūgšanu.

Šī lūgšana tika izlasīta Sanfrasisko, kad tika dibināta Apvienoto naciju organizācija.

1947. gadā, Francijā, katoļu vidū pirmo reizi saista šo lūgšanu ar svēto Francisku.

Kā šī lūgšana atnāca uz Poliju? Lūk, šīs polietes, kuras vācieši turēja savā Ravensbrīka vācu koncentrācijas nometnē un izdzīvoja, tika pēc kara sūtītas uz Zviedrīju. Pēc tam, kad brauca uz Poliju, katra saņēma svētbildīti ar sv. Francisku un šo lūgšanu. Šī lūgšana tika pirmo reizi publicēta poliski 1946, gadā, laikrakstā "Zemnieku pasaule" ("Chłopski świat") 8. numurā, zem virsraksta "Francisks no Asīzes". Šajā artikulā autors raksta, ka šo svētbildīti un lūgšanu deva redakcijai ieslodzītā ar tetovējumu nrs 18279.

Nākama lieta izlasīta Johana Jorgensena grāmatā, bija saistīta ar svētā Franciska ģimeni. Lūk, autors raksta, ka Franciska tēvs ir no Moriconi ģimenes. Šis ģimenes centrs atrodas Lukas (Lucca) pilsētā. Tā bija ļoti varena un bagāta ģimene, ar nozīmīgiem kontaktiem visā Eiropā. Par to ir rakstīts kādā 19. gadsimta grāmatā un vēlāk arī citās grāmatās. Tās balstas uz senākiem avotiem, ģimenes ģenealoģijām un tam līdzīgām lietām. Pat daži ģimenes pārstāvji atnāca uz Poliju 16. un 17. gadsimtā un tur palika, bet Polijas karalis Jans Kazimiežs deva viņiem zemi Lietuvā, tas nozīmē, ka jau netālu Latvijai. Viņi Polijā drusciņ mainīja uzvārdu uz "Morykoni". Šīs informācijas atrodas arī itaļu franciskāņu daudzās mājas lapās.

Arī daudzos avotos ir par sv. Franciska māti, ka viņa esot no Dienvidfrancijas aristokrātiskās ģimenes. Bet. Bet.

Vienā vienīgā tekstā (internetā) tika paskaidrots, kā šīs ziņas izplatījās, ka kāds gribēja savā ģenealoģijā pielīmēt Svēto (sv. Francisku), kas nestu lielāko slavu šai ģimenei. Tāpāt ar sv. Franciska māti - šajos laikos nebija tādas iespējas, lai kāds tirgotājs (kaut gan bagāts) varētu salaulāties ar kādu kundzi no aristokrātijas.

Beidzot, sv. Francisks nav no aristokrātijas, bet no vienkāršiem ļaudīm. Aristokrātija, bruņinieki saucās šajos laikos "MAIORES" (lielākie), bet vienkāršie ļaudis "MINORES", kaut gan starp tiem bija diezgan daudz bagātnieku.

Skaidrā lieta, ka sv. Francisks, dibinādams savu ordeni, deva tam nosaukumu ORDO FRATRUM MINORUM (Mazāko brāļu ordenis), lai šie būtu tie pēdējie un visu kalpi. Padomājiet, cik ļoti vajadzēja darboties Dieva žēlastībai cilvēku sirdīs, un cik spilgts un mirdzošs, un stiprs bija Franciska piemērs, ka starp pirmiem viņa brāļiem bija MAIORES, un arī svētā Klāra un viņas pirmās sekotājas, klostermāsas, bija arī MAIORES.

Lūk, cik bīstami ir lasīt grāmatas.

Žēlsirdība un piedošana

Šodien Dieva Vārds mūs aicina piedot, piedot katru reizi, katrā situācijā. Sākumā tomēr vajag uzrakstīt dažus vārdus, kas labāk, es ceru, šo lietu parādīs, jo pareizā gaismā.

20. gadsimtā Ltavijā tika izdotas dažas grāmatas veltītas Dieva žēlsirdībai. Par vienu es kādreiz rakstīju - 1950 gads - uzrakstītā ASV vai Kanādā, izdota 1953 gadā tēvu Mariāņu izdevniecībā Viļānos.

Otrā man tagad ir uz galda:

"SŪTU TEVI DIEVA ŽĒLSIRDĪBAS KULTA IEVIEŠANĀ.

'Jēzu, es Tev uzticos'

Dievmātes Žēlsirdības ordeņa māsas Faustīnas Kovaļskas dzīvesstāsts"

Rīga 1995

Šai gramatai ir arī arhibīskapa Jāņa Pujata imprimatur.

Šai skaistai grāmatinai ir 15 lpp. Tajā ir īsas informācijas par Dieva žēlsirdību, ko Jēzus atklāja Māsai Faustīnai. Es to redzu kā mazo, bet svarīgo, soli uz priekšu Dieva žēlsirdības kulta izplatīšanā. Tāpēc, ka šī  grāmatiņa ir maza, ir dažas neprecīzi uzrakstītas lietas, piem. nav atdalīts tas, kas ir Dieva žēlsirdības godināšanas pamats (paļāvība uz Dievu lūgšanā un žēlsirdības darbi tuvākajiem) no Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem (kronītis, svētbilde un citi). Tomēr varbūt tas bija liela palīdzība tiem, kuri izlasīja to, iemācījās skaitīt kronīti, godināt žēlsirdības stundu un svētbildi, tā ka pēc daudziem gadiem Dieva žēlsirdības kronītis nebija jau kaut kas eksotisks, bet zināms, vajadzēja tikai pareizi pārtulkot un padziļināt zināšanu (piemēram kādi ir Jēzus apsolījumi), un šī grāmata mācīja cilvēkus, ka ļoti svarīga ir paļāvība un uzticēšanās Dievam, kā arī žēlsirdības darbi.

Tad šīs grāmatiņas un Dieva žēlsirdības kulta izplātītāji izdarīja lielo darbu, arī garīgā nozīmē, ka tagad gaidām, ka būs varbūt vistuvākajā laikā pieņemta viena pareiza Dieva žēlsirdības kronīša tulkojuma versija. Tajā visā nevar neredzēt Dieva plānu, kas audzina savus bērnus un rāda mums, ka vajag piepūlēties, lai būtu augļi. Nepietiek garīgajā dzīvē un lūgšanā kaut ko iemācīties, bet jāsaprot kas tas ir un pareizi lietot.

Pateicoties Dieva žēlsirdībai, par kuru tik daudz un skaisti stāstīja Jēzus sv. Māsai Faustīnai, cilvēks var iemācīties darīt žēlsirdības darbus, dzīvot paļāvībā uz Dievu un praktizēt arī piedošanu - vienmēr un katrā situācijā. Jo Jēzum ļoti rūp grēcinieki. Viņš negrib, lai tie ietu pazušanā, bet tieši grib, lai tie atgrieztos; Dieva žēlsirdība tos meklē.

Lai šie vārdi palīdz mums piedot vienmēr un neraudāt par kādiem mūsu ievainojumiem, bet rūpēties par Dieva žēlsirdību un lūgties par grēciniekiem.

Kam ir vajadzīgi kapucīni?

Šodien uz Rīgu atbrauca kāds rakstnieks no Igaunijas, Viņš meklēja materiālus par tēvu Andreju (Jāni) Pavlovski, jo tie viņam vajadzīgi grāmatas rakstīšanai. Tēvs Andrejs daudzu igauņu atmiņā palika dzīvs un tāpēc kāds nolēma savākt informācijas par viņu, arī Latvijā, un uzrakstīt grāmatu.

Jāredz tas viss visā kontekstā, tas nozīmē, ka kapucīni bija klātesošie Igauņijā jau kopš 1930. gadiem un dažas paaudzes Baznīcā varēja ar viņiem satikties. Kā raksta t. Krišjānis savā maģistra darbā, Igauņijā kalpoja kapucīni no dažām valstīm. Un viens no viņiem pat pārtulkoja Svētos Rakstus un tie ir igauņu valodā. Kapucīni, to starpā arī t. Andrejs, bija Igauņijā un tikai Dievs zin, vai bārdainie mūki tur atgriezīsies.

Mēs ceram ka šis rakstnieks uzrakstīs savu grāmatu un mēs varēsim to nopirkt pēc kāda laika. Kaut gan tā ir tik ļoti atšķirīga valoda, bet ne tā, ka pavisam nevar neko saprast, jo tomēr ir daudzi līdzīgi, vai pat gandrīz tādi paši vārdi. Es jau to pārbaudīju, kad lasīju drusciņ grāmatu veltīto kādam latviešu priesterim, kas kalpoja Igauņijā. Protams igauņu valodā.

Kapucīni un citi priesteri nav nepieciešami rakstniekiem, bet Baznīcai. Tāpēc lai nekad nebeidzas lūgšana par paaicinājumiem uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi.

Bet kam konkrēti ir vajadzīgi kapucīni? Tam, lai cilvēki nebūtu slēgti sevī gan individuāli, gan mazās grupās; lai svētuma augļi ticīgos parādītos gan tajā, gan nākamās paaudzēs. Jo ir laikam tāda tendence, lai cilvēku sākumā iepakotu kādā maisā, kādā kastē, dotu viņam medu, lai viņš no šīs perspektīvas redzētu Baznīcu kā kādu ārējo lietu, tādu, kas nespēj organizēt manu dzīvi. Bet jādzīvo Baznīcā un visām kopienām jāorganizējas pie Jēzus, pie Jēzus, Kas ir Vissvētākajā Sakramentā. Ja, šo sestdien bija brāļiem kapucīniem svētās Mises un citi dievkalpojumi septinām dažādām kopienām, Rīgā un Olainē. Ticīgie cilvēki, dažādu paaicinājumu apdāvināti, meklē iespēju satikties ar Jēzu, brāļu un māsu kopienā.

Daži stariņi par svētīgo tēvu Honorātu, kapucīnu (1829-1916)

Šis teksts nebūs svētīgā Honorāta biogrāfija, bet ieskatīsimies viņa dienas grāmatā, kuru - būdams ordenī - rakstīja. Šajā grāmatā viņš ievietoja savas garīgas pārdomas, vārdus no meditācijām, rekolēkciju lēmumus, atgriešanās centienus, dienas kārtību. Par šiem rakstiem neviens nezināja, tos atrada viņa klostera cellē nāves dienā. Svētīgais Honorāts šo grāmatu rakstīja sev, bet Dieva priekšā, tā bija - ja drīkst tā teikt - viņa garīgās dzīves rokas grāmata, bet arī viņa garīgās dzīves atspulgs. Kādā mērā tā ir kā lūgšana vai liecība par lūgšanu. Tā ir kā ceļš uz svētumu, pa kuru šis mūks gribēja iet stingri un precīzi, lai ierobežotu un atmestu to, kas traucē attiecībās ar Dievu; lai būt gatavam pildīt Dieva gribu un pieņemt to, ko Dievs ir sagatavojis. Jo laiki bija tādi, ka valsts arvien vairāk ierobežoja brīvību, arī ticības brīvību, ļoti ierobežoja garīgo aprūpi, ka kalpošanas laukums palika arvien mazākais. Tāpēc svētīgais Honorāts Kozminskis nolēma visu, pilnīgi visu šajā laukumā, piepildīt ar Dievu - vai svētajā Misē, vai grēksūdzē (ļoti liels katehizācijas un evaņģēlizācijas laukums), vai rakstīšanā - garīgajā literatūrā (sevišķi klostermāsām slēptajās kongregācijās), vai rakstīšanā sev un Dievam dienasgrāmatā ("Notatnik duchowy").

Šeit būs daži mazi fragmentiņi, kā arī fragmentu saīsinājumi.

***

Visām rekolēkcijām tēvs Honorāts pieņem šādus principus:

1. Pēc kādām rekolekcijām gatavo un raksta savus lēmumus.
2. Viņš grib mainīt savu dzīvi.
3. Lēmumiem no rekolekcijām jābūt tādiem, lai tas būtu atgriešanās un dzīves atjaunotnes pamats.
4. Lēmumi jāraksta, lai pie tiem grieztos.
5. Neko nedrīkst mainīt lēmumos, bet ja mainīt, tad tikai uz labāko.

***

Pēc kādām rekolekcijām Svētīgais raksta:

1. Viņš lūdz Mariju, Dieva Māti, lai Tā būtu viņa atgriešanās aizbildne.
2. Viņš lūdz Mariju, lai Tā viņu sargātu, atgadinātu par lēmumiem, palīdzētu izpildīt tos.
3. Viņš lūdz Mariju, lai Tā pieņemtu savā sirdī šos viņa lēmumus un centienus atgriezties, un lai upurētu tos Dievam no savas sirds.
4. Viņš lūdz Mariju, lai Honorātam Tā izlūgtu pie Dieva vēl bagātāko svētību.

***

Pēc citām rekolekcijām Honorāts...:

1. ...lūdz Dievmāti, lai Tā viņu uzņemtu savā sirdī, jo viņš vēlas dzīvot šajā sirdī, sekot viņas sirds tikumiem, grib visu pārdzīvot kopā ar Mariju, grib kalpot Dievam no Marijas sirds; viņš vēlas tādā veidā kļūt par Dievam patīkamu upuri.
2. ...upurē no jaunā Marijas sirdij klostermāsas no kongrgācijām, kuras viņš dibināja, un vēlas šīm kongregācijām vislabāk kalpot.

***

Pēc 40. dienu rekolēkcijām:

1. Svētīgais Honorāts redz ļoti dadz žēlastību, kuras Dievs viņam piešķir.
2. Kapucīns saprot, ka Dievs viņu aicina atgriezties.

***

Citreiz viņš raksta par saņemtām žēlastībām:

1. Atgriešanās - viņš jūtas kā kāds, kas atgriezās no elles, lai šeit, virs zemes, labotos un gandarītu, pateiktdamies Dievam par atbrīvošanu no Sātana verdzības.
2. Viņš redz savu dzīvi kā kalpošanu Dievam, Kurš viņu izglāba.
3. Tagad Honorāts saprot, ka viņš pilnīgi pieder Dievam.
4. Svētīgais raksta, ka ne tikai jūt paaicinājuma balsi, bet jūt to vēl stiprāk un nemitīgi.
5. Viņš atzinas savos netikumos: iekārē un slinkumā, vājā mūka disciplīne, kopš noviciāta atzīstas, ka ir Jēzus nodevējs, ka zaudē Dieva žēlastības, ka neatbild paaicinājumam.
6. Jau daudzus gadus Honorāts lūdza Dievu, lai klosteros būtu dzīvs ordeņa gars, dievbijības gars, domāšanas par Dievu gars, gandarīšanas gars, augstākās pilnības un svētuma gars; Honorāts lūdz Dievu, lai palīdzētu viņam iet labošanas ceļu.

***

Darbs formācijas un jauno kongregāciju dibināšanas laukumā:

1. Svētīgais Honorāts sauc šīs dvēseles: nevainīgas, šķīstas, dedzīgas Dieva mīlestībā, nemitīgi lūgšanā, gandarīšanā stingras, ar visu sirdi drosmīgi iet uz pilnību, apdāvinātas ar Dieva dāvānām piešķirtām vienīgi izredzētiem Dieva kalpiem, neparasta dzīve, ikdienišķie un heroiskie tikumu pierādījumi, dzīvo stingrā konsekrētā dzīvē līdzīgi kā sv. Francisks un viņa brāļi, un kā sv. Klāra un viņas māsas, dzīva ticība, svēta degsme.
2. Viņš pats tieši tā gribēja dzīvot.
3. Honorāts saprata, ka Dievs deva viņam kalpot šīm dedzīgām dvēselēm, lai viņš zinātu, ka arī šodien var tik dedzīgi kalpot Dievam.

***

Šķērslis:

1. Daudz garīgas aprūpes, maz laika sev, lai dziļāk padomātu par savu garīgo dzīvi.
2. Viņš pieņēma lēmumus pēc rekolekcijām, pildīja tos, bet pēc dažiem gadiem pietrūka spēka.
3. Honorāts lūdza Kungu Dievu, lai to pārceltu mierīgajā klosterī, kur ir maz garīgas aprūpes.
4. Dievs atbildēja viņa lūgumam un jau nākamajā diena pārcela viņu uz citu klosteri (nakti atnāca cara policisti un visus mūkus - izņemot vienu - pārveda uz klosteri Zakročimjā).

***

Jaunajā klosterī:

1. Sākumā dedzība, bet virspusīga un ātri beidzās.
2. Honorāts saprata, ka labākas vietas labošanai viņam nebūs, viņam ir miers, klusums, garīgais tēvs, vajadzīgas grāmatas, celle un visu ko vajag.
3. Tēvs saprata, ka viņam jādarbojas uz reiz: sākumā 40. dienu rekolekcijas, kurās viņš grib:

• sagatavoties grēksūdzei no visas dzīves,
• paskatīties uz savu lūgšanu, garīgo aprūpi, mortifikācijai - kā tos uzlabot,
• labāk iepazīties ar ordeņa regulu, konstitūcijām, liturģiju,
• uzrakstīt lēmumus pēc rekolekcijām, arī atkārtot šos iepriekšējos lēmumus,
• ieviest kārtību dienas, nedēļas, mēneša un gada plānā,
• pilnīgi visu un precīzi rakstīt, lai nākotnē no jaunā to lasītu un labotu savu dzīvi. Tā būs viņa ikdienišķa dzīves regula.

***

Dažas domas no dienasgrāmatas ("Notatnik duchowy"):

1. "Es izjūtu lielo pateicību par paaicinājuma žēlastību; visas īpašības un dāvanas dotas apustuļiem esmu atradis konsekrētajā dzīvē".
2. "Dievs, Tu zini, ka es mīlu tikai Tevi vienīgo, tikai Tevi es vēlos, tikai Tevī es priecājos,, bet ja Tu redzi, ka es priecajos vairāk no tā, ko Tu dari caur mani, tad piedod un iznicini šo egoismu, un ļauj man priecāties tikai Tavā godībā, vienalga caur kādu cilvēku Tu to gribēsi izplatīt".
3. "Piepildīties vienīgi ar Dievu [...] bet no radībām [...] atraut sirdi".
4. "Kristus ir pasaules, Baznīcas un Ordeņa pamats. Šo triju iemeslu dēļ mēs visā esam Viņa parādnieki un mums jākalpo Viņam. Pilnīga gudrība ir pazīt Kristu, jo Viņā ir visa pasaule ar savu sākumu. Pazīt Kristu ir pilnīgs saprāts, jo Viņā atrodas visi praktiskie svētuma un tikuma principi. Pazīt Kristu - tā ir svētība, jo Viņš pats piepilda, bez Viņa nekā [nav]".
5. "Senāk es gribēju būt universālais un es biju nemierīgs, kaut gan es visu ķēru; šodien es neko neprotu un es esmu mierīgs. Kāpēc tādās tumsībās Tu, Dievs, atstāj cilvēku, ka viņam jāskrej pie Tevis ar tātām piepūlēm. Kristus ir mūsu gribas vislielākais labums, Viņš vienīgais ir spējīgs piepildīt sirdi".
6. "Kā Bezvainīgā Marija ir jūtīga uz katru trūkumu, tāpat arī mūsu sirdīm jābūt gatavām parūpēties par katru trūkumu. Darīt izvēli mīlestības darbos tikai lielākas un steidzīgākas vajadzības dēļ tur, kur Dieva Apredzība mūs ievieto".
7. "Lūgšana dziedina visu ļaunu. Lūgšanas [auglis] - laba dzīve".
8. Jēzu Kristu, "varbūt tāpēc man līdz šim viss gāja tik grūti un negribējās strādāt, ka es žēloju [veltīt] laiku lūgšanai, bet to veltīju darbam un es steidzos, cilvēciski maz gaidīdams Tavu palīdzību".
9. "Lai mana mortifikācija Tev patīk, apdāvini mani ar lielāko lūgšanu".
10. "Es gribu būt svēts ar jebkādu upuri".
11. "Apgaismo mani, [lai es zinātu] kas man jādara".

***

Svētīgā Honorāta dzīves ceļa atspulgs viņa dienasgrāmatā:

1. Viņš atmeta grēcīgo pasauli.
2. Viņš atmeta bailes pret pasauli, bet pieņēma Dieva bijāšanu.
3. Viņš dedzīgi veido sakramentālo dzīvi, kas stiprina viņa saites ar Baznīcu.
4. Viņš atmeta grēku, lai dzīvotu pēc Dieva gribas.
5. Viņš pieņēma paaicinājuma žēlastību ar pateicību un ticību.

***

Kādā runā klostermāsām:

1. "Jums vajag rūpēties par vienu lietu, tas ir, lai jūsu upuris būtu pilnīgs, lai jūs atdotos Dievam ar visu sirdi, lai jūsu starpā nebūtu nekādas šaubas un nenolemtības - vai Dievam [kalpot] vai pasaulei".

***

Kādās rekolekcijās kapucīniem viņš raksta:

"Cilvēkiem ir trīs mērķi:

1. Labāk pazīt Kungu Dievu.
2. Vairāk mīlēt Viņu.
3. Pieņemt spēkus dvēselei un miesai, un lai no tā būtu palīdzība vairāk kalpot Dievam, un lai citus vest uz Dieva mīlestību".

Mēs mācāmies kopā ar Kristu.

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Krusta Pagodināšanas svētkos mēs skatāmies uz šo vienīgo krustu, bet vēl vairāk uz Krustā Sisto, uz Jēzu Kristu. Mēs skatāmies uz Jēzu ar lielo mīlestību un ar lielo pateicību. Šajā brīdī, ja būtu tāda iespēja, mēs mainītos mīlestībā un pateicībā, lai pagodinātu Jēzu - Krustā Sisto, un lai pagodinātu Viņa krustu. Jēzu, mēs Tev pateicamies par Tavu Krustu, mēs Tevi mīlam.

Mēs skatāmies uz Jēzu, uz Dieva Dēlu, Kas kļuva cilvēks, lai mums parādītu paklausību Tēvam, lai mums iemācītu dzīvot pilnīgā paklausībā Dievam. Vēstules Ebrejiem autors rakstīja, ka Jēzus iemācījās paklausību caur to, ko izcieta. Šie vārdi nozīmē pirmkārt, ka Jēzus ir ne tikai īstais Dievs, bet arī īstais cilvēks. Otrkārt, ka Jēzus mācās, jo tā ir katra cilvēka spēja - mācīties, mācīties labas lietas, mācīties būt paklausīgam Dievam. Jēzum taču ir līdzīga pieredze kā mums - Viņš mācījās un iemācījās visu labo un vajadzīgo Viņa dzīvē. Jo taču Viņam viss bija jauns - Viņa dzīvē kā cilvēkam. Kaut gan Viņš, būdams Dievs, visu laiku rūpējas par katru cilvēku un par visu pasauli. Bet, lūk, šeit Viņš mācās. Un sevišķi mācās dzīvot paklausībā Tēvam.

Mums tādas lietas, kā paklausība Dievam, kā mīlestība uz Viņu, kā pazemīga un citi tikumi - godīgi sakot - laikam nāk ar grūtībām. Ar Jēzu bija savadāk, jo Viņš visu mācījās un visu darīja vienotībā ar Tēvu. Un tādā veidā parādīja mums ceļu pie Tēva. Tāpēc ir arī šī lūgšana: "Tēvs mūsu", kura iet mums līdzi mūsu dzīvē. Mēs tik ļoti gribētu būt visvairāk līdzīgiem Jēzum Kristum. Šī mūsu vēlme, kas nāk no Dieva, ir jaunā cilvēka vēlme, kurš savā brīvā gribā seko Jēzum Kristum, ņem savu krustu, aizliedz pats sevi, lai tikai būtu kopā ar Jēzu un lai mācītos kopā ar Jēzu.

Jēzus caur savu krustu salika Tēvam patīkamu Upuri, pilnīgo un svēto Upuri, pilnīgas paklausības Upuri. Šis Upuris ved mūs uz pestīšanu, bet arī grib ieviest mūsu dzīvē arvien lielāko kārtību, kuru īstenot var caur mūsu paklausību un ikdienišķo garīgo darbu, garīgo cīņu.

"Neaizmirsīsim Kunga lielos darbus", jo Kungs Jēzus darīja visu mīlestībā pret Tēvu, bet arī mīlestībā pret mums, nabaga grēciniekiem. Centīsimies Kunga darbus pārdomāt un redzēt tos gan liturģijā, gan ikdienišķajā dzīvē. Neaizmirsīsim - tas arī nozīmē: sapratīsim un turēsim savā garīgajā atmiņā, bet tālāk - ievedīsim labos darbos caur mūsu brīvo grību. Tad mācīsimies, mācīsimies no Jēzus Kristus.

Šajā mācīšanā Jēzus Kristus Krusta pakājē mums nāk palīgā Baznīcas ticība. Mēs ticam Dieva apsolījumiem uz mūžīgo dzīvi Debesu Valstībā, tāpēc pagodinām šo Krustu un pielūdzam Jēzu Kristu, Kas nomira uz tā lielās ciešanās - mūsu atpestīšanai. Tāpēc mēs pielūdzam Jēzu, Kuru "Dievs (...) paaugstināja un deva Viņam vārdu, kas ir pāri pār katru vārdu, lai Jēzus vārda priekšā locītos visi ceļi Debesīs, virs zemes un pazemē un lai ikviena mēle atzītu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dieva Tēva godam". Jo "Dievs tā mīlēja pasauli", tā mīl katru no mums. Lai šī patiesība atdzīvina mūsu ikdienu, lai mēs patiesi nestu savu krustu un sekotu Jēzum Kristum.

Kāpēc ir vērts lūgties?

Šajā tekstā nerakstīšu par lūgšanas pašu būtību, par šo kontaktu ar Dievu, par šo nepieciešamību, bez kuras nevar pat padomāt par garīgo dzīvi, gadījumā, kad cilvēks nelūgtos, negribētu lūgties un dzīvot pēc Dieva gribas. Visa garīgā dzīve notiek ļoti konkrētajā lūgšanā, kurā ļoti reāli dvēsele atklāj konkrētas Dieva prasības un ieved tās savā dzīvē.

Šeit būs par kādu vienu, konkrētu, lūgšanas aspektu. Lūgšanā varu ieraudzīt citu cilvēku ticības liecību. Lai to visi varētu saprast, es došu tādu piemēru:

Man patīk lūgties kapsētās. Nē tāpēc, lai sev uzlabotu labsajūtu, meklētu kontaktu ar mirušiem, vai starp lapām, kuras tagad lielā skaitā krīt no koku zariem, meklētu kādu iedvesmu dzejoļiem vai tam līdzīgām lietām. Iemesls ir viens: ir celiņš, pa kuru neviens nestaigā un var mierīgi noskaitīt rožukroni vai citu lūgšanu.

Ir viens tāds celiņš kādā mazā kapsētā, draudzē, kurā kadreiz par vikāru kalpoja tēvs Oļģerts Aleksāns OFMCap.. Praktiski katru laiku var pa šo celiņu staigāt, jo ir no betona. Labi ir taču pie baznīcām uztaisīt betona celiņu, pa kuru staigātu cilvēki, arī tad, kad ies uz kapiem vai atpakaļ - lūgties baznīcā. Un ne tikai tāpēc, lai neienestu dubļus baznīcā. Bet, kā par baznīcu, tā līdzīgi jārūpējas arī par citām vietām, kuras saistītas ar kultu, ar lūgšanu, ar garīgo dzīvi.

Varbūt prāvests vai vikārs nolēma šajā laikā uzlabot šo vietu kapsētā, kur apglabāti priesteri un bīskapi, un tā ir pasvētīta vieta un lūgšanas vieta. Tad tika uztaisīts betona celiņš, kas kalpo līdz šim, un tas notika 1987. gadā, jo ir uzraksts: "AD 1987".

Kad celiņš tika pabeigts, bet betons vēl nebija līdz beigām gatavs, ciets, tad kāds cilvēks atnāca un pastaigāja turp un atpakaļ. Varbūt atnāca pie kāda kapa un palūdzās? Interesanta ir tāda lieta, ka tieši šīs vietas, pa kurām staigāja šis cilvēks, palika līdz šim. Palika šīs pēdas. Betons apkārt zaudēja šo savu virsmu. Varbūt tāpēc, ka šis cilvēks izspieda no šīm vietām nevajadzīgu gaisu vai ūdeni, un palika tas kas ir vislabākais? Es neesmu speciālists. Bet tā, vismaz līdzīgi, garīgajā cīņā, no cilvēka "tiek izspiests" tas, kas nav vajadzīgs, no kā vajag atteikties, notikumos, kurus mēs saucām par grūtībām. Bet tas ir krusts mūsu dzīvē, Dieva darbības pēdas un pestīšanas dāvanas zīmes.

Ahā, tas protams ir pie sv. Franciska Baznīcas. Uzrakstītu datumu var pameklēt, nav grūti atrast.

Garīgās cīņas veidi

Es mēģināšu skatīties uz šo tēmu no tāda punkta skatiena, ka garīgo cīņu pieredz varbūt tikai tie, kuri savā dzīvē pieredzēja grēku, zaudēja vienotību ar Dievu, kuri ir grēku ievainoti. Tūlīt redzēsim, vai tā ir, vai nē.

Tomēr ne visi cilvēki apvainoja Dievu ar grēku. Dieva Māte bija un ir vienota ar Dievu. Viņai grēks nekad nepieskarās, nekad viņu neievainoja. Un Dieva Dēls, Kas kļuva cilvēks - patiess Dievs, Kurš pieņēma vēl otro dabu (dabu, nevis personu). Tas nozīmē, ka Jēzus Kristus ir viena Dievišķa Persona, Kurai ir divas dabas: Dievišķā un cilvēciskā. Bet Jēzus pieņemdams mūsu cilvēcisko dabu, pieņēma to grēka neskarto, grēks to neievainoja.

Sākumā mēģināsim uzzināt, vai Jēzum bija garīgā cīņa vai nē? Jēzus, būdams vienots ar Tēvu, bija arī pilnīgi paklausīgs Tēvam. Vienotībā ar Tēvu Viņš zināja, ka upurēs sevi par mūsu grēkiem. Viņš zināja, kādā veidā upurēs sevi. Viņš zināja visu par savām ciešanām, jo taču Viņš ir Dievs. Bet Viņa miesa ir cilvēciskā, tas nozīmē, ka arī padota ciešanām un sāpēm. Kaut gan Svētie Raksti, piemēram pravietis Isajs, rāda jēru, kuru ved uz nokaušanu, bet zem šī attēla slēpjas Jēzus, Kas pats upurēja sevi un stipri cieta jau tad, kad lūdzās Olīvdārzā un Viņa sviedri bija kā asins lāses, kas krita uz zemi. Un tālāk, nākamās stundās, Jēzus padevas vardarbībai pret Viņu, bet visu laiku tas bija Viņš, Kas upurēja sevi līdz nāvei uz krusta.

Tad katrs, kas pazemīgi gāja Jēzum līdzi Viņa sāpīgo ciešanu ceļā, un pārdomāja to, var pateikt, ka Jēzum bija garīgā cīņa, bet tāda, ka Viņš ņēma uz Sevis visu cilvēku grēkus un palikdams vienots ar Tēvu, atpirka visus no viņu grēkiem un atvēra ceļu uz pestīšanu, tas nozīmē uz tādu stāvokli, kurā viņi būs pilnīgi paklausīgi Dievam un vienotībā ar Viņu - laimīgi Debesu Valstībā. Tad, lūk, ir garīgā cīņa, kurā Tas, Kas cieš, nemitīgi un pilnīgi atrodas Tēva gribā, bet citi saņēma šī Upura labumus.

Vissvētākā Jaunava Marija nekad nesagrēkoja un vienmēr bija pilnīgi brīva no iedzimtā grēka un no jebkura cita grēka. Vai viņai bija garīgā cīņa? Marijas situācijas specifiku parāda Eņģeļa sludināšana un Elizabetes apmeklēšana, kad viņai vajadzēja saprast to, ko Dievs atklāja caur Erceņģeli Gabriēlu un kam bija nepieciešama vislielāka ticība un kad viņai vajadzēja atklāt Elzabetes priekšā, ka viņa - Jaunava no Nazaretes, pilnīgi atrodas Dieva gribā. Tad var redzēt, ka šajā garīgā cīņā vissvarīgākais ir atrasties vienmēr Dieva gribā un ka tam nepieciešams ir prāts pilnīgi padots Dievam un ticība Dieva Atklāsmei. Labumi no tādas garīgās cīņas saņēma vai var saņemt arī daudzi citi cilvēki.

Garīgā cīņa citu cilvēku dzīvē raksturojas ar to, ka cilvēks bieži ir nepaklausīgs Dievam un pat brīžiem neatrodas Dieva gribā. Prāts nav spējīgs dot pilnīgu garantīju, ka cilvēks dzīvos nemitīgi paklausībā Dievam un visā patiesībā, un ticība ir brīžiem tik vāja, ka nepieņem no Dieva kādus labumus, kādas dāvanas, kādas patiesības.

Var ieraudzīt, ka cilvēka garīgā cīņā vienmēr pirmajā vietā ir Dievs, Kas grib ikkatru cilvēku ļoti apdāvināt. Bet otrajā vietā var redzēt, ka šīs apdāvināts cilvēks ne vienmēr atrodas Dieva gribā, ne vienmēr ir paklausīgs savam Radītājam un ne vienmēr ir ar Dievu vienots.

Jēzus garīgā cīņa ir tajā, ka Dieva Dēls kļuva cilvēks, lai ciestu par mūsu grēkiem.

Vissvētākās Jaunavas Marijas garīgā cīņa bija tajā, ka ar visu prātu un ticību pilnīgi padevas Dieva gribai un pieņēma visas grūtības saistītas ar Dieva gribas pildīšanu.

Parasto cilvēku garīgā cīņa ir saistīta ar to, ka nepieciešami ir atgriezties, atgriezties katru dienu. Jo cilvēks nav pilnīgi vienots ar Dievu un vēl bieži var arī šo nepilnīgo vienotību zaudēt. Tad jāatgriežas vēl stiprāk un jālūdzas, lai Dievs dotu nākamas žēlastības, un nākamas žēlastības, lai es tikai atgrieztos. Ko tur vēl runāt par Dieva gribas pildīšanu? Bet Dievs mūs aicina, lai mēs arvien labāk pildītu Viņa gribu tā, ka pat liekas, ka Dievs neskatās tā kā cilvēks (un protams, tā ir taisnība), un liekas, ka Viņš neredz cilvēku vājumu. Bet tas nozīmē, ka Dievam ir savs plāns priekš cilvēkiem un tāpēc aicina mūs atgriezties, gandarīt par grēkiem, piedot citiem un ieiet arvien dziļāk Baznīcas dzīvē. Jo šī dzīve ir atgriešanās dzīve, kas ved uz pestīšanu Debesu Valstībā.

Šeit vēlreiz atkārtošu sv. Franciska lūgšanu: "Kas Tu esi? Dievs! Kas esmu es? Grēcinieks!" Baznīcas lūgšanu krājums ir ļoti bagāts un mēs varam smelt no tā tādas lūgšanas, kuras sevišķi stpirina mūsu garīgo cīņu, jo tajās pašā centrā ir Jēzus Kristus Ciešanās, Nāve un Augšāmcelšanās. Tās ir Krusta Ceļš, Rūgtās Asaras, Rožukroņa sāpīgie noslēpumi, Lielā Gavēņa dziesmas. Šajā cīņā nepieciešama ir Svēto Rakstu lasīšana, bieža sirdsapziņas izmeklēšana, atturība no gaļas ēdieniem piektdienās, žēlsirdības darbi. Vissvarīgākie tomēr ir sakramenti, jo tie vai stiprina un atjauno vienotību ar Dievu, vai ieved šajā vienotība, ja tā bija zaudēta.

Sevišķa vieta ir šeit, šajā cīņā, lūgšanām uz Dieva Māti. Jo kaut gan nevaram dzīvot tādā svētumā, kā viņa, bet patvērties viņā caur lūgšanām un daudz mācīties no viņas - to mēs varam un tas mums jādara.

Un vēl fragments no sv. Māsas Faustīnes "Dienasgrāmatas" nr. 1385. Jēzus runā māsai Faustīnei: "Kad Es nāku svētajā Komūnijā cilvēka sirdī, Man ir visādu žēlastību pilnas rokas un Es vēlos tās atdot dvēselei, bet dvēseles Man pat nepievērš uzmanību..." Lai tas, ko mēs daram, tiek izdarīts ticībā uz Jēzu Kristu, jo Viņš vienmēr nāk mums pretī ar savu mīlestību un visādām žēlastībām.

Vecais cilvēks. Kristus un Viņa darbs. Jaunais cilvēks. Apustulis Pāvils.

Šajās dienās svētajā Misē mēs lasam svētā Pāvila vēstuli Kolosiešiem. Šajā vēstulē īsi bet arī konkrēti un bagātīgi ir aprakstīts Jēzus Kristus darbs mūsu atpestīšanai, jaunā cilvēka dzīve Kristū un arī gana, tas ir Apustuļa Pāvila, prieks un mīlestība uz Jēzu Kristu un uz tiem, kuri pieņēma ticību uz Jēzu Kristu.
Labi ir ik pēc laika paskatīties uz savu dzīves situāciju, uz to, kāda ir mana mīlestība uz Jēzu, cik es esmu Viņam uzticīgs un cik bagātīgi apdāvināts, kāda ir mana pateicība un kādi labie augļi dzīvē.
Forma ir, teiksim, drusciņ franciskāņiskā, jo sv. Franciskam patika rakstīt lūgšanas un citus tekstus, lietojot dažreiz tikai mazus Svēto Rakstu fragmentiņus.
Lūk, fragmenti no vēstules Kolosiešiem, cik precīzi šie vārdi attiecas uz mums. Svētie Raksti vienmēr ir aktuāli, jo tajos ir noslēpums: caur tiem runā dzīvais Dieva Vārds, Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Kas ir vienmēr jauns:

vecais cilvēks: jūs kādreiz bijāt atsvešinājušies un ar ļauniem darbiem naidīgi noskaņoti.

Kristus un Viņa darbs: Viņš izglāba mūs no tumsības varas un pārcēla sava mīļā Dēla valstībā, caur Viņa asinīm pestīšana un grēku piedošana, Jēzus Kristus ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, jo Viņā radīts viss, kas ir debesīs un virs zemes: redzamais un neredzamais, gan troņi, gan valdības, gan priekšnieki, gan varas: viss caur Viņu un Viņa dēļ radīts: un Viņš ir pirms visa, un viss pastāv Viņā. Un Viņš ir miesas - Baznīcas galva. Viņš ir sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai Viņš starp visiem būtu pirmais. Un Dievam labpatika, ka visa pilnība mājotu Viņā, lai caur Viņu visu izlīdzinātu ar sevi, nodibinot ar savām krusta asinīm mieru gan to starpā, kas ir virs zemes, gan debesīs. Tagad Viņš izlīdzinājis savā cilvēka miesā, izciezdams nāvi, lai jūs Viņa priekšā būtu svēti un neaptraipīti, un nevainojami. Kristībā jūs kopā ar Viņu esat apbedīti un Viņā jūs esat augšāmcēlušies caur ticību Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem. Viņš jūs, kas grēkodami bijāt miruši, kopā ar Viņu darīja dzīvus, piedodams jums visus grēkus; Viņš izdzēsa pret mums vērsto likuma parādrakstu, kas bija pret mums, un pieņēma to no mūsu vidus, pienaglodams krustā. Viņš atbruņoja valdības un varas, droši atstādams tās kaunā un pats sevī svinēdams uzvaru pār tām.

jaunais cilvēks: svētie, ticīgie brāļi Kristū, žēlastība, miers, pateicība, lūgšana, ticība, mīlestība, cerība, Evaņģēlija patiesības mācība, labie augļi visos labos darbos, Dieva žēlastība patiesībā, līdzstrādnieki, uzticība, kalpošana, labums, mīlestība garā, piesaukt Dievu, Dieva prāta atzīšana, garīgā gudrība un saprašana, dzīve Dieva cienīga un Dievam visumā patīkama, pieaugt Dieva apziņā, saskaņoti ar Dieva varenību, visā spēkā stiprināti, visā pacietībā un lēnprātībā priecīgi, pateicība Dievam, cienīgi būt par līdzdalībniekiem svēto mantojuma gaismā, palikt ticībā nesatricināmi un pastāvīgi, nenovērsties no cerības, ko sniedz Evaņģēlijs. Lai sirdis tiktu iepriecinātas mīlestības pamācībā un bagātīgi iegūtu atziņas pilnību Dieva Tēva un Jēzus Kristus noslēpumu pazīšanai. Viņā ir apslēpti visi gudrības un zinību krājumi. Kā jūs Kungu Jēzu Kristu esat pieņēmuši, tā arī dzīvojiet Viņā, iesakņodamies un pamatodamies Viņā, nostiprināti ticībā, kā jūs to mācījāties, un ar pateicību pieaugdami Viņā. Pielūkojiet, lai kāds jūs nepieviļ ar savu prātniecību un tukšiem maldiem, kas dibināti uz cilvēku mācībām un pasaules pamatspēkiem, bet ne uz Kristu, jo Viņā mājo miesā ietvertā Dievības pilnība. Jūs pilnīgi Viņā, kas ir galva visām varām un spēkiem. Jūs kopā ar Kristu šīs pasaules pamatspēkiem esat miruši. Tāpēc, ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas! Domājiet par to, kas augšā, bet ne par to, kas virs zemes! Jo jūs mirāt, bet jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad parādīsies Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs parādīsieties godībā līdz ar Viņu. Tāpēc nonāvējiet savos locekļos zemisko: netiklību, nešķīstību, kaislību, ļaunās kārības un mantkārību, kas ir kalpošana elkiem! Bet tagad arī jūs atmetiet to visu: dusmas, sarūgtinājumu, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgus vārdus no jūsu mutes! Nemelojiet viens otram! Novelciet veco cilvēku kopā ar viņa darbiem un apģērbiet jauno, kas atjaunojas atziņā saskaņā ar viņa Radītāja attēlu, kur vairs nav ne pagāna, ne jūda, ne apgraizītā, ne neapgraizīta, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos ir Kristus. Tāpēc kā Dieva izredzētie, svētie un mīlētie tērpieties sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā, pacietībā, viens otru paciezdami un cits citam piedodami, ja vienam pret otru ir kāda sūdzība: kā Kungs jums piedevis, tā arī jūs. Bet pāri visam tam lai jums ir mīlestība, kas ir pilnības saite! Un Kristus miers lai gavilē jūsu sirdīs, kam jūs esat aicināti vienā miesā! Esiet pateicīgi! Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas! Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu! Visu, ko jūs darāt, dariet no sirds it kā Dievam, bet ne cilvēkiem, zinādami, ka jūs mantojuma algu saņemsiet no Kunga. Kalpojiet Kungam Kristum! Esiet pastāvīgi lūgšanā un pateicībā modri! Gudri izturieties pret tiem, kas ir ārpusē! Izmantojiet laiku! Jūsu runai vienmēr jābūt laipnai, sālī sālītai, lai jūs zinātu, kā katram atbildēt.

Apustulis Pāvils: es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesa papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca. Tās kalps esmu kļuvis saskaņā ar Dieva rīkojumu, ko man devis jūsu dēļ, lai es piepildītu Dieva vārdu. Cik bagāta ir šī noslēpuma godība starp pagāniem; un tas ir Kristus, godības cerība jūsos. Viņu mēs sludinām, pamudinādami katru cilvēku un mācīdami visā gudrībā, lai katru cilvēku darītu pilnīgu Jēzū Kristū. Tāpēc es arī strādāju, cīnīdamies saskaņā ar Viņa darbību, kas manī izpaužas spēkā. Es gribu, lai jūs zinātu, cik lielas rūpes man bija par jums un par visiem. Garā es esmu ar jums un priecīgs redzu jūsu kārtību un jūsu stipro ticību uz Kristu.

Kad par kopienu par pateikt: "Paskatieties, kā viņi mīl viens otru"?

Svētdienas lasījumi mums stāsta par Baznīcu kā kopienu. Brālis Jānis man nesen teica, ka tieši šajās nedēļās lasījumi mums atklāj Baznīcu kā kopienu.

Pirmajā lasījumā, no Ēzehiela grāmatas, kad vēl Baznīca bija paslēpta zem pirmās izredzētās tautas fiduras, pravietis sevišķi, bet arī citi gani, kādā mērā visi izraēlieši, bija aicināti iet pie grēcinieka, lai parunātu ar viņu, lai viņš atgrieztos.

Cik grūti iet pie grēcinieka, lai ar viņu parunātu, mēs visi zinām no savas dzīves pieredzes. Es gāju pie kāda, lai parunātu, bet pat neizdevās pateikt vienu vārdu. Citreiz es runāju ar kādu kundzi, kas ražoja alkoholu, bet viņa negribēja atgriezties, tālāk turpinaja savu darbu, un beidzot, kad nomira, bērni ielika zarkos kopā ar savu mammu arī alkohola pūdeli (un ziniet, viņi domāja laikam, ka tā vajag, ka tā būs labi). Tad mēs redzam, ka grēks, kuram atļāva postīt citus cilvēkus, neparādas no gaisa, bet no kārdinātāja, kuram padodas konkrēti cilvēki.

Bet tomēr Jēzus mūs aicina, lai mēs ietu pie grēciniekiem, tieši pie mūsu brāļiem un māsām, un pateiktu viņiem: "tu tā un tā sagrēkoji. Atgriezies!" Cik grūti, brīžiem neiespējami, iet pie tāda cilvēka, kas mūs vajā, kas jau ir tik ieļaunots, ka visus vārdus par atgriešanos viņš ignorē. Tāpēc jāveido kopienas Baznīcā. Ne vienalga, kādas kopienas, bet tādas, kurās brālis ne tikai ka iet parunāt ar brāli. Vēl vairāk, katrs kopienā gaidā, lai brālis pie viņa atnāktu un pateiktu: "tu tā un tā sagrēkoji. Atgriezies!" Tas ir nepieciešams formācijā, sākuma formācijā un nemitīgā formācija, tā pieņemt savu brāli vai māsu, ka cilvēku, kuru sūta Dievs, lai man pastāstītu par maniem grēkiem, lai es atgrieztos un lai es ietu svētuma ceļu. Tas ir vajadzīgs kā elpošana un vēl vairāk: priecāties, ka brāļi un māsas man pateiks par manām nepilnībām un vājībām. Ja kopienā tas tā nenotiek, tad tai draud, ka pārvertīsies kādā farizēju, muitnieku un pagānu grupā, kurā neviens nepratīs parādīt mīlestību, žēlsirdību, piedot, lūgt piedošanu. Tas nekas, ka mums tik daudz neizdevās dzīvē šajās lietās. Jēzus mūs aicina veidot kopienu. Kādu kopienu? Nobriedušo, tas ir tādu, kurā viens rūpējas par otrā labumu, sevišķi mūžīgu labumu tā, kā par savu. Nobriedusi kopiena.

Lai visas mūsu kopienas iet šajā virzienā, kuru mums rāda Jēzus Kristus. Jo ir kārdinājums dažreiz cilvēkiem, lai atstātu Baznīcu un Jēzu Kristu, lai izdomātu sev citu dievu, kurš nevarēs cilvēkiem palīdzēt gan viņu dzīvē smagu grēku iemesla dēļ, gan veidot kopienu, kas būtu nobriedusi, jo tas notiek vienotībā ar Jēzu Kristu Baznīcā.

Lai Dievs mums visiem palīdz pareizi saprast un dzīvot patiesībā un mīlestībā mūsu Baznīcā, mazās kopienās un ģimenēs.

Cik maksā "svētais miers"?

Kopš bērnības es bieži dzirdēju vārdus: "svētais miers". "Es gribu tikai vienu: lai man būtu svētais miers".

Es protams sapratu, ka šeit nav nekāda svētuma. Jo "svētais miers" tā bija informācija sūtīta pasaulei, citiem cilvēkiem, ka šeit, tieši šeit ir robeža, ka šeit es gribu ierobežoties. "Es gribu šeit svēto mieru, jūs saprotat?" Tas varēja arī nozīmēt, ka šeit es esmu vājš, šī problēma ir pārāk liela, tāpēc no šīs puses, lūdzu, netrauciet man.

"Svētais miers" varēja arī nozīmēt, ka šeit es nedarīšu neko, visi motori izslēgti, nekas nestrādā, es gribu klusumu. Šim klusumam ir specifiska nozīmē: klusums ne tāpēc, lai es kaut ko pārdomātu un nolemtu, bet klusums, lai būtu pilnīga pasivitāte.

Dievs protams neskatās uz cilvēka "svēto mieru", vai tam līdzīgām lietām. Dievam ir savi plāni un tie izpildīsies noteikti.

Šodienas Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas svētkos mēs redzam, ka Dievs savam Dēlam gatavo pirmo Tabernākulu, un, kā savā lūgšanā uzrakstīja sv. Francisks no Asīzes, Baznīcu. Marija ir Dieva žēlastības pilnā. Tā ir svētdarošā žēlastība, kura liecina, ka Marija ir ar Dievu vienota. Vienmēr vienota. Bet šis īstais svētums bez nekāda grēka nenozīmē mierīgo dzīvi. Jo kādu dienu Dievs sūtīs erceņģeli Gabriēlu pie Nazaretes Jaunavas, lai viņš pasludinātu Marijai Dieva gribu. Un Dieva gribas pieņemšanas brīdī Marija jau nes savā miesā Dieva Dēlu. Tā jau ir kāda svētās Komūnijas forma, kādā mērā var to saprast, attiecībā uz mūsu dzīvi, ka tā ir mūsu sv. Komūnijas sagatavošana.

Vēl daudz laika pāries, līdz Jēzus Kristus caur savām ciešanām, caur nāvi uz krusta, augšāmcelšanos, atpirks pasauli no grēkiem un atvērs ceļu uz Debesu Valstību.

Tomēr tad, kad Marija piedzima, Dievs darbojās daudzu cilvēku dzīvē, kā piem. sv. Jāzepa dzīvē, pēc tam Apustuļu dzīvē, un pēc daudziem gadiem atrada viņus laivā, vai muitā, vai pie Damaska vārtiem. Dievs atrada viņus kā tos, kuri cīnīsies par Dieva Valstību, kuri nemeklēs sev mieru, bet atklāti runās, ka viņi ir krustā sisti pasaulei, jo Krustā Sistajā un Augšāmceltajā Kristū viņi atrada visu, kas ir vajadzīgs patiesai dzīvei svētdarošajā žēlastībā.

Šie daži vārdi varbūt kādam palīdzēs kaut ko pārdomāt, sevišķi savu vietu Baznīcā, savu kalpošanu Baznīcā (ir visdažādākie kalpošanas veidi), ieiet dziļāk Dieva gribas pildīšanā caur paklausību Baznīcai, nemēģināt padot garīgas lietas pasaulei, bet turēt acu priekšā Debesu Valstību.

Katrs gribētu tādu vēstuli saņemt katru dienu.

Kādreiz es rakstīju vēstules, daudzas vēstules. Un bieži saņēmu vēstuli no citiem. Bija tāds laiks. Tomēr es atceros vienu sevišķu vēstuli, kurā kāds stāstīja par to, kā satika Dievu. Šeit es to neskaidrošu, jo ziņa būs par kaut ko citu, par citu vēstuli. Par Vēstuli.

Mēs no bērnības dzirdējām, ka Svētie Raksti ir Dieva vēstule cilvēkiem, lai tie iepazītos ar Viņu un lai dzīvotu kā Dieva Bērni. Un ka tam ir nepieciešams Dieva Dēls, Kurš kļuva cilvēks, parādīja ceļu uz Debesīm, jo Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība.

Labi labi, šeit parādas maza problēma. Šajā Vēstulē ir skaidri rakstīts un tie ir paša Jēzus Kristus vārdi, Viņa Priesteriskajā lūgšanā, lai Tēvs mūs pasargātu no ļaunā:

"Es viņiem devu Tavus vārdus; un pasaule tos ienīda, jo tie nav no pasaules, tāpat kā arī Es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Svētī viņus patiesībā! Tavi vārdi ir patiesība. Kā Tu Mani sūtīji pasaulē, tā arī Es viņus sūtīju pasaulē. Viņu dēļ Es uzupurēju sevi, lai arī viņi patiesībā būtu svētīti. Bet ne tikai par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs Man. Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī; un lai viņi būtu Mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis".

Problēma liekas mazā, bet tas nav svarīgi, bet divi elementi kas tajā ir. Pirmais, Dievs runā uz mani caur Svētiem Rakstiem, bet skaidrojumu dod Baznīca. Neviens cits. "ne tikai par [apustuļiem] vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs Man". Dievs runā uz mani ar mīlestību. Tas notiek šodien. Man jādod atbilde lūgšanā un darbos. Obligāti šodien, lai nebūtu dienas bez mīlestības dialoga.

Līdzi tam iet otra lieta: jādod Dievs pasaulei. Kas? Kā cilvēks var dot Dievu pasaulei? Taču Dievs nav no šīs pasaules. Jā, bet arī "...viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules". Mums jābūt tieši tādiem "nē no pasaules", kā Jēzus "nav no pasaules". Kā to darīt? Nav ko lauzt galvu, vienīgi vienotībā ar Jēzu mēs neesam no pasaules. Svētais Pāvils raksta, ka mēs esam kopā ar Kristu krustā sisti, mēs nomiram ar Kristu un kopā ar Viņu augšāmceļamies. Tas notika Kristības sakramentā.

Bet, kāds pajautā: nu kur tad ir šī problēma? Nepatiesībā. Šeit ir šī problēma. Cilvēks domā: jā, cik brīnišķīgi svētie un svētās dzīvoja. Cik brīnišķīgs ir Pāvests. Cik brīnišķīgs ir tāds vai šads. Nu bet es... nu nē, es iešu uz šķīstītāvu. Es mierīgi dzīvošu netālu no Dieva, skatīšos uz visu no tālienes, jo kas es esmu, ko es varu dot Dievam, ko es varu dot citiem?

Ak vai, nu nejoko. Ja tu tā domā, tad ņem pildspalvu, vai datoru, un... ko? ...un uzraksti vēstuli Dievam. Bet rīt nākamo. Un parīt nākamo...

Blogam ir trīs gadi.

Pateicība Dievam. Un liels paldies Cien. Lasītājiem, jo Jūs jau apmeklējāt šo blogu 15 tūkst. reizes (lapu apmeklējumi).

Es priecājos, ja kādam šeit patīk kādi teksti, Es arī saprotu situāciju, ja kādam šeit kaut kas nepatīk vai varbūt nekas nepatīk, jo, pēc kāda slavēna rakstnieka vārdiem, es to pašu pateiktu par to, kas viņiem patīk.

Paldies par uzmanību, arī par tiem nedaudziem komentariem, jo sākumā es domāju, ka tad, kad kaut ko uzrakstīšu internetā, tad komentāru būs tik daudz, ka vienkārši nespēšu atbildēt. Bet lūk, es trapīju tādā meža stūrī, kur nestaigā ziloņu bari, bet var brītiņu uzkāvēties, palasīt, padomāt un ko uzrakstīt.

Es protams aicinu arī komentēt un nebīties, jo taču mēs šeit neesam, lai viens otram būtu kā medus, bet lai veidotu dialogu, kas varbūt ir vieglāks facebookā, bet vai savās mājās nav labāk?

Šodien Baznīcā ir 11 svētīgo poļu māsu mocekļu piemiņas diena. Viņas upurēja savu dzīvi par to atbrīvošanu, kuri tika arestēti. Māsas nazaretankas (Vissvētās Ģimenes no Nazaretes Māsu Kongregācija) tika nošautas Sloņimjā (Austrumpolijā, tagad Baltkrievijā), bet citiem arestētiem cilvēkiem vācieši tomēr ļāva iet mājās. Tāds kluss brīnums. Tas notika II pasaules karā, laikam 1941. gadā.

Klusas vietas, arī vietnes internetā, ir vajadzīgas, bet lai tikai visu darītu kopā ar Dievu. Jo nekad nedrīkst aizmirst par To, Kas ir Patiesība un padot savus spēkus, lai ieraudzītu Patiesības atspulgu mūsu dzīvē un apkārt. Pat tad, kad vajadzēja uzrakstīt, piem. kam kalpo nabaga Sprīdītis, kuram daudzi klanās. Vai Jūs to atceraties?

Pateicības lūgšana

Aglonas kapsētā ir viens sevišķs kaps. Uz kapa piemineklis, bet bez krusta, kurš krita un balstas uz pieminekļa, pieminekļa priekšā. Un tāpēc grūti atšifrēt uzrakstu. Bet kāds labs cilvēks man palīdzēja. Un lūk, tur ir tāds uzraksts:

"R.P. HIACINTUS NOWICKI

ORD. PRAED. NATUS A.D. 1806

OBIIT A.D. 1878

REQUIESCAT IN PACE"

Šis kaps ir sevišķs, jo laikam tas ir vienīgais, uz kura ir uzraksts ar mirušā dominikānu tēva vārdu un uzvārdu.

Pieminekļa otrā pusē arī ir īss uzraksts poļu valodā:

"Ksiądz J. Nowicki

Wieczny odpoczynek"

Daži metri tālāk ir vēl viens piemineklis ar krustu. Pieminekļa pakājē ir plāksnīte ar uzrakstu (fragments):

"HIC REQUIESCUNT

FRATRES ORDINIS

PRAEDICATORUM

Conventus Aglonensis

Anno 1874"

Bet kuri tēvi un brāļi, un cik tur apbedīto, nav uzrakstīts.

Un protams pašā bazilikā, kriptā, ir abglabāti daudzi mūki, jo tur bija klostera katakombas.

Dominikāni kalpoja Aglonā un apkārtnējās draudzēs XVIII un XIX gadsimtos. Ātrāk, jo jau XVII gadsimtā, sāka kalpot Pasienē, kur bija klosteris, un apkārtnē, kur dibināja laikam 12 draudzes un kuras bija viņu garīgajā aprūpē.

Kaut gan tā jau ir vēsture, bet palūgsimies par tiem, kuri sludināja Evaņģēliju un dalīja sakramentus, mācīja katehizmu un būvēja baznīciņas. Lai Dieva žēlastības, kuras caur viņiem iegāja ticīgā tautā, nes labus augļus arī mūsu dzīvē pateicības lūgšanā un citos labos darbos, tādos, kuri pēc gadsimtiem aicinās nākamas paaudzes uz svēto dzīvi. Jo Baznīcu atdzīvina Svētais Gars, Kura darbības nevar apturēt nekādi spēki, vai vēsturiskas katastrofas. Par to liecina arī Aglonas bazilika, kurā daudzi saņem nepieciešamas žēlastības, kuras izlūdz karstajā lūgšanā.

Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem. Lai viņi dus mierā. Amen.

Pēc rekolekcijām Aglonā

Vakar beidzās rekolekcijas I kursa semināristiem. Liels paldies Aglonas Prāvestam pr. Daumantam un visiem, kuri mūs tik mīļi uzņēma. Vissvētākās Jaunavas Marijas bazilika, pēcdominikānu klosteris un viss sanktuārijs ir ļoti laba vieta lūgšanai tiem, kuri atrod laiku tur būt, dzīvot dažas dienas un veltīt laiku Dievam.

Es pirmo reizi biju Aglonā dažas dienas ārpus lieliem svētkiem un varu liecināt, ka tā ir lūgšanas vieta, uz kuru nemitīgi brauc cilvēki gan individuāli, gan ģimenēs, gan lielākās grupās.

Es domāju, ka visiem I kursa semināristiem šis laiks bija svētīgs un Dievs darbojās viņu dvēselēs, un ienasa daudz žēlastību.

Labākas rekolekcijas

Šīs rekolekcijas Lēdmanē, kuras organizē Pasaulē Dzīvojoši Franciskāņi, ir ļoti labas un labi sagatavotas. Kaut gan man jau vajadzēja šodien braukt atpakaļ uz Olaini, bet rekolekcijas tālāk iet, tomēr gribu liecināt, ka šīs dienas bija ļoti nozīmīgas, lai es varētu iepazīties ar Franciskāņiem un viņi ar mani.

Un vissvarīgākais, ja runātu par dalībniekiem, visi atbrauca uz rekolekcijām kā rekolekcijām (nevis uz ekskursiju), lai atjaunotu savu vienotību ar Dievu tā, kā sensenos laikos to darīja pirmie franciskāņi: klusumā un brālīgā atmosfērā. Arī visjaunākie dalībnieki ļoti labi jūtās baznīcā, svētajā Misē un citās lūgšanās.

Ar vienu vārdu sakot, mēs visi pieredzējām Svētā Gara kluso bet spēcīgo darbību, kuram dalībnieki mācījās labi padoties un tāpēc šī mīlestība, miers, brālība, vienotība varēja skaisti izpausties.

Liels paldies visiem organizatoriem un dalībniekiem, bet sevišķi arī Lēdmanes katoļu draudzei ar Cien. Prāvestu Gregoru.

Tagad man priekšā rekolekcijas Aglonā jaunuzņemtiem semināristiem, tāpēc nebūšu dažas dienas internetā, bet es jūs, Cien. Lasītāji, lūdzu palīdzēt mums ar savām lūgšanām.

Mīļie un franciskāņiem labi pazīstamie vārdi.

Tuvojas rekolekcijas Pasaulē Dzīvojošiem Franciskāņiem un es lasu Konstitūcijas, kuras ir patiesi ļoti bagātas. Un kad es lasu Konstitūcijas tekstus, tie man nav sveši, tāpat ka šis garīgums nav svešs. Šis dokuments palīdz Pasaulē Dzīvojošiem Franciskāņiem pareizi ikdienā saprast Regulu un dzīvot pēc Jēzus Kristus Evaņģēlija.

Tāpēc šodien divas vecās ziņas, kurās labi izskan (es ceru) sv. Franciska no Asīzes tikšanās ar cilvēkiem, brāļiem un māsām gandarītājiem, kuri gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija, un ka tas ir visu laiku dzīvs un darbojas, arī visvienkāršākajā ikdienā:

Dzīvot pēc Evaņģēlija

    Šodien kāds cilvēks ieinteresējās par Evaņģēliju. Konkrēti: kā dzīvot pēc Evaņģēlija. Svētajā Misē, kurā viņš piedalījās, bija lasīts fragments no Kalna sprediķa tieši par svētībām. Svētīgie... Bet kā atnest šīs svētības uz savu dzīvi? Protāms ne katra nabadzība nes svētību, ne visās vajāšanās cilvēku var saukt par svētīgo, un par Dieva bērnu nevar kļūt ar saviem spēkiem vien. Šīs svētības darbojas tad, kad cilvēks ir vienots ar Jēzu Kristu.

    Labi. Bet kā redzēt, saprast un būt pārliecinātam, ka šīs svētības darbojas konkrēta cilvēkā dzīvē? Kādas redzamas zīmes ir vajadzīgas, kas cilvēkam jādara, lai viņš vienkārši zinātu, ka pilda Evaņģēliju?

    Es neatceros, varbūt par to jau rakstīju, bet man patīk sv. Franciska metode. Tā ir vienkārša, nesarežģīta un piemērota katram cilvēkam. Lūk Franciska laikos daudzi cilvēki gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija. Kāpēc? Jo redzēja Franciska piemēru. Tomēr Franciskam nebija sievas un bērnu un viņš varēja dzīvot ordenī, brālīgajā kopienā. Bet ja cilvēkiem ir ģimene, tad ko? Un tādi ticīgie, kuri gribēja sekot Jēzum Kristum pēc Nabadzīgā Brāļa piemēra, nāca un jautāja: Kas mums jādara? 

    Francisks atbildēja viņiem, ka vajag izpildīt piecas lietas, piecus principus. Katrs, kas to darīs, zinās, ka dzīvo pēc Evaņģēlija. Lūk šie pieci principi:

1. Dieva mīlestības bauslis: Tev būs mīlēt Dievu no visas savas sirds, no visa sava prāta, no visiem spēkiem...
2. Tuvākmīlestības bauslis: Tev būs mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu.
3. Bieža grēksūdze.
4. Bieža svētā Komūnija.
5. Atgriešanās darbi.

 Ikdienišķa dzīve

    Pēc ceļojuma atpakaļ man ir vecie darbi, kā piemēram laukuma tīrīšana pie baznīcas, Tagad gandrīz nav sniega, bet vēl vairāk ir redzamas kujas, mazie zari, zeme uz betona vai uz asfalta. Un ar to visu jātiek gala. Kopš atgriežos, katru dienu izdevās pastrādāt.

    Cits mīļais darbs ir malkas nēsāšana. Bet šodien, tādā skaistā dienā, gribēju arī zāģēt un skaldīt malku. Man bija vairāk laika un arī man ļoti daudz palīdzēja viens no misionāriem. Lūk, kopiena.

    Kopiena ir vieta, kurā cilvēks nemitīgi atgriežas. Ikdienišķa atgriešanās kopienā nav līdzīga tādiem gadījumiem, par kuriem pēc tam stāsta, raksta grāmatas, vai taisa filmas. Tas notiek klusumā, ļoti dziļi, kur Dievs parāda cilvēkam savu mīlestību. Un cilvēks redz visu jaunu. Pēc gadiem, kad jau ticīgais gāja tālāk un sekoja Jēzum Kristum, sāk liecināt par to, ko Dievs izdarīja viņa dzīvē. Jo liecināt par Dievu un par savu ticību vajag mācīties. Un tas notiek ikdienišķajā dzīvē, kad cilvēks klausās citu liecības, lūdzas, uzdod jautājumus, jo taču ļoti vēlas uzzināt, ko Jēzus izdarīja viņam viņa dzīvē. Šī galvena un fondamentāla liecība tomēr ir tā, kuru deva Jēzus Kristus. Lūgsimies, lai mēs no Viņa mācītos, kā dzīvot?

Dzīve ir Baznīcā.

Vistuvākajā laikā man būs divas rekolekcijas: Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenim un jauniem samināristiem. Visiem ir vajadzīga lūgšana, tagad arī jūsu lūgšana visiem šiem dalībniekiem un man ir vajadzīga un jau tagad liels paldies!

Aicinu arī sirsnīgi lūgties par jauniem aicinājumiem uz priesterību, konsekrēto dzīvi, ģimenēm, dažādām kustībām un grupām, un darbiem Baznīcā.

Tas nav it kā nejauši, ka Dievs radīja pasauli ārpus no sevis, iegāja tās vēsturē (es protams nestāstīšu visu pēc kārtas) un Dieva Dēls kļuva par cilvēku, lai parādītu Dieva mīlestību uz cilvēkiem un lai nomirtu par mūsu grēkiem mūsu atpestīšanai.

Ne visi cilvēki dzirdēja par patiesu Dievu, ne visi ir Baznīcā, ne visi dzīvo svēto dzīvi uz ko aicina Baznīca, kuru dibināja Jēzus Kristus un ar kuru ir vienots. Baznīcā Viņš izredzēja daudzus vīriešus, lai sekotu Jēzum Kristum Viņa priesterībā un lai viņi būtu gani Baznīcā - viss vislabākā kārtībā un ar sakramentālām zīmēm līdz mūsdienām, un teica, ka tas, kas viņus klausa, klausa Jēzu.

Pateicoties šai kārtībai Baznīcā mēs esam droši, ka Vissvētākajā Sakramentā ir klātesošs Jēzus Kristus, ka visi citi sakramenti ir derīgi un Baznīcas mācība ir no Dieva. Tas ir ļoti svarīgs, jo taču cilvēks ir aicināts meklēt patiesību un šajā ceļā viens no elementiem ir prast atšķirt savas domas no Dieva domām. Tas prasa pazemību un paklausību Baznīcas mācībai.

Baznīca ir visdažādāku paaicinājumu pilna un tie, kuri redz savu paaicinājumu - vai uz priesterību, vai uz konsekrēto dzīvi, vai uz laulāto dzīvi - tiek mācīti un pārbaudīti, lai atklātos, vai viņi ir derīgi. Un neviens nevar sev paņemt kādu pienākumu Baznīcā, kādu misiju, ja konkrēta ticīgā cilvēka priekšnieks Baznīcā viņam to nav devis.

Visi svētie un svētās ar savu dzīvi un bieži ar moceklību liecina par savu mīlestību uz Baznīcu un paklausību Tās mācībai. Viņi nepadevas šai pasaulei un nesa ikdienišķo krustu. Ar vienu vārdu sakot svētums ir ikdiena Dieva Baznīcā.

Ar svēto Francisku Lēdmanē

Tuvojas man īpašas rekolekcijas. Tās būs Sv. Franciska Trešajam Ordenim, kā senāk saucās šie brāļi un māsas, bet tagad Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenis.

Ir ko lasīt un godīgi pateikšu, ka tās ir jaunas lietas, kuras jālasa, lai saprastu, kas ir Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenis.

Tad viss sākās ar sv. Francisku no Asīzes, bet arī viņš neparādījās no mēness. Tas nozīmē, ka šim Ordenim ir ļoti sena tradīcija, kuru veidoja Baznīca jau no sākumiem un kurā piedalījās ļoti daudz cilvēku, un kurai ir arī senais un stabils garīgums - iesakņots Baznīcā.

Man vajadzēja drusciņ iepazīties ar Ordeņa vēsturi, kura ir interesanta un bagāta, bet sevišķi vajag pasvītrot - kura nes svētuma augļus, par kuriem liecina svētie un svētās, kas pieņēma šo dzīves veidu un nesa svētuma augļus neatkarīgi no tā, vai tas bija priesteris, bīskaps, karalis, vai vienkāršs lajs.

Man šķiet, ka visgrūtākais elements šajā sagatavošanā rekolekcijām ir Konstitūciju lasīšana. Konstitūciju loma ir palīdzēt pasaulē dzīvojošiem franciskāņiem ieviest dzīvē savu garīgumu, savu Regulu (pirmo deva sv. Francisks, bet pēdējo pāvests Pāvils VI).

Tad notiek šī sagatavošana. Bet salīdzinājumā ar citām rekolēkcijām, es ceru daudz vairāk uzzināt par trešo ordeni no brāļiem un māsām, nekā es viņiem stāstīšu. Es domāju, ka manas cerības piepildīsies - ja tāda būs Dieva griba.

Pasaulē dzīvojošiem franciskāņiem ir liela loma sabiedrībā, tautā, valstī, ne tikai Baznīcā. Viņiem ir skaists, kaut gan grūts pienākums: būt kā gaisma un sāls pasaulei. Šai pasaulei, kura organizējot dzīvi cilvēkiem un lielām cilvēku grupām, grib to darīt bez Dieva, ierobežojot cilvēku materijā.

Ar kādu instrumentu izņem cilvēku no Baznīcas?

Pirms daudziem daudziem gadiem kādā skaistajā draudzē četru gadu laikā nokristījām 100 (simts) bērnu. Pēc četriem gadiem neviens (varbūt neatceros un tur bija kādi 1 vai 2) bērns neparādījās baznīcā. Kāds bija šķērslis? Viena atbilde: vecāki neiet. Kāpēc vecāki neiet uz baznīcu? Atstāsim uz brītiņu šo jautājumu.

Šodien bija skaistas bēres. Kundze, kuru apglabājām, es atceros, ļoti skaisti runāja poļu valodā. Viņa arī bija poliete. Kad gāja uz kapelu, vēlāk uz jaunuzbūvētu baznīcu, ņēma sev līdzi lūgšanas grāmatiņu. Ļoti svarīgi ticīgam cilvēkam nēsāt sev līdzi šo dārgāko bagāžu - lūgšanu tekstus. Viņa vienmēr bija mierīga un nopietna, spēkus savai dzīvei un savas ģimenes dzīvei meklēja Dievā, sevišķi Euharistijā. Mēs ceram, ka tagad viņa ir ceļā uz Debesu Valstību.

Es satiku arī citu kundzi, kura nāk un lasa šeit, blogā (triszemes.blogspot.com), vai facebookā manus tekstus. Sirsnīgs sveiciens kundzei, kura nopirka zakristējā trīs grāmatiņas. Prieks redzēt baznīcā jaunus cilvēkus, kuri lūdzas un grib vēl vairāk.

Vakar ziņā es rakstīju par "paradīzēm". Un mēs redzam, ka trūkst viena elementa šajā "paradīzē". Kāda elementa? Labāk pateikt: trūkst lēmuma, kas liecinātu par atgriešanos. Ne tādā nozīmē, ka es gribu kaut ko no kāda cilvēka vai no kādiem cilvēkiem. Nekādā mērā. Lūk, bija viduslaiki. Dienvidpolijā dzīvoja ļoti bagāts cilvēks. Bet kādreiz viņš ļoti sagrēkoja, jo bija stiprs, varens, viņam bija daudz karavīru un lepnība ieveda viņu lielajā grēkā. Tomēr viņš ātri atrada savā sirdī šo kļūdu, nožēloja to un izpildīja saņemto gandarīšanu. Kādu gandarīšanu? Uzbūvēt apm. 70 baznīcas (un laikam dot mājas un saimniecību draudzei, lai uzturētu priesteri). Viņš ātri to izpildīja. Lūk daudzi ciemati saņēma baznīciņas, varbūt ne uzreiz ar priesteri, kas ir skaidrs. Vai šī situācija, kura nebija vienīga vēsturē, neprasa no mums paskatīties uz savu dzīvi, pārdomāt to un kaut ko nolēmt? Jā, ļoti vajadzīgas ir šīs dzīves sāpes, ļoti nepieciešams ir šis krusts, ka mēs varam pateikt: "mēs esam Jēzus mācekļi".

Jā, jā, lielie kungi, mazās kundzes mēģinās būvēt baznīcas ar Dievmātes palīdzību. Protams, zaudēs laiku un labsajūtu, bet palīdzēs savai dvēselei un citu cilvēku dvēselēm.