Mirklis un mūžība

Kāds ir kosmoss salīdzinājumā ar Dievu? Tas ir kā puteklis. Kāda ir mūsu saule salīdzinājumā ar visu kosmosu? Kā puteklis. Kāda ir mūsu zeme salīdzinājumā ar sauli? Arī kā puteklis. Saule sūta miljonu miljonus starus uz visām pusēm. Šis stars, kas sasniedz zemi ir kā puteklis salīdzinājumā ar šo gaismu, kuru dod saule. Bet arī šis stariņš, kurš sasniedz konkrēto logu semināra ēkā ir kā puteklis salīdzinājumā ar gaismu, kura sasniegusi zemi. Un šis stariņš, kurš no saules izgāja plkst. 20:10, sasniedza kādu semināra logu plkst. 20:18, atspīdēja tālāk un krita uz kādu mazo konkrētu priekšmetu virs zemes. Tas ir krusts uz t. Oļģerta Aleksāna OFMCap. kapa. Pietiekami daudz laika to apspīdēja, lai dziļā ēnā zem kokiem skaitīt paterus par mirušiem. Pēc brītiņa jau apspīdēja blakus stāvošu kapa pieminekli, konkrēti priestera uzvārdu. Pēc tam kapsētas žogu apspīdēja šis stars, bet šajā starā bija redzama visa saule, tāpat kā mēs savās mazās lūgšanās satiekamies ar visu Dievu, Kurš nāk pie mums savā visvarenībā, majestātē un žēlsirdīgā mīlestībā.
Tāpēc lūgsimies - par mirstošiem un par tiem, kuri jau aizgājuši mūžībā - katru dienu, sevišķi aicinu skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti.
Nesen, konkrēti pirmdien, es pabeidzu tulkot dažas lappuses, kur ir fragmenti no sv. Māsas Faustīnes "Dienasgrāmatas", daļa no tiem, kur Jēzus runā par savu žēlsirdību. Tagad kādas Cien. Klostermāsas labo šo tulkojumu. Un ir cerība, ka pēc kāda laikā, kas būs visas atļaujas, šis teksts tiks publicēts pdf formātā mājas lapā uzticies-jezum.mozello.lv lai katrs varētu paņemt, lasīt, lūgties un izplatīt bez maksas. Bet vajag vēl pagaidīt.

Katehēze par Dieva žēlsirdību

http://arhivs.rml.lv/RML_arhivs/Priestera%20kateheze/2017-05/2017-05-05_09-00_PriesteraKateheze_DievaZelsirdiba_tStanislavsKovalskis_RML.ogg

Kad sākas draudzība ar Jēzu?

Šodien Romas katoļu Baznīcā ir svētki, svēto Apustuļu Filipa un Jēkaba svētki. Viņi bija Jēzus draugi, jo Jēzus viņus paaicināja un viņi teica Jēzum "jā" vārdu. Un to turpināja savā dzīvē un dziļi interesējās par visu, ko Jēzus dara un Kas īstenībā Viņš ir? Un Kas ir Jēzus Tēvs, tāpēc šis lūgums šodienas Evaņģēlijā: "Jēzu, parādi mums Tēvu un mums pietiks!"

Jēzus Apustuļus sauca par draugiem, jo viņiem visu atklāja, kaut gan viņi ne visu uz reiz varēja pieņemt un saprast. Tāpēc apsolīja viņiem Svēto Garu un Viņu sūtīja. Un tā tika dibināta Baznīca. Kad tad parasta cilvēka dzīvē sākas draudzība ar Jēzu? Kā Jūs domājat? Jā, Kristības sakramentā! Un tālāk mēs redzam tādus ļoti jaunus, bet īstus, Jēzus draugus, kuriem ir daži gadi, kā kādam Jāzepam, kam vakar bija 2. dzimšanas diena. Viņi un viņas ir Jēzus draugi un draudzenes, jo redz savus vecākus esam Jēzus draugi. Tad katrs, kas ir Jēzus Kristus draugs, tiek aicināts dalīties ar ticību ar citiem, lai Jēzus arī šo jauno ticīgo sauktu par draugu.

Vai es pildu Dieva gribu?

Bieži vajag uzdot sev jautājumu: vai es pildu Dieva gribu? Vai savā paaicinājumā kā mūks, mūķene, kā priesteris, vai ģimenes tēvs vai māte, un arī kā bērns, brālis vai māsa - vai es pildu Dieva gribu? Vai es gatavojos pieņemt atbildību par savu paaicinājumu, vai nepievērsu tam uzmanību, jo, taču "viss būs labi, vai nē?" Vai par katru dienu es pateiktu, ka tā bija pēc Dieva gribas un es pildīju tikai Dieva gribu?

Jo taču kāds var uzdot tādu pašu jautājumu: vai tu pildi Dieva gribu? Jo, ja tu gribi mani atgriezt pie Dieva, tad tev jābūt draugos ar Dievu, vai nē? Ja tu gribi mani atgriezt pie Dieva, lai es drusciņ laika upurētu Dievam, tad vai tu upurēji Dievam visu laiku? Vai tu tikai sarunā gribi atgriezt otro cilvēku, vai arī tu liecini par savu ticību uz Dievu katru mirkli? Vai tu visur, arī uz ielas, esi Jēzus Kristus liecinieks? Vai tikai semināra, klostera, plebānijas, baznīcas mūros?

Vai es esmu zīme, redzama zīme, kurai varbūt tūlīt pasaule pretosies? Vai es gribu kļūt par tādu zīmi? Vai katru dienu es atsakos no savas gribas, lai pildītu Dieva gribu? Jēzus ir Patiesā Gaisma un mūs aicina, lai mēs kļūtu par pasaules gaismu, kurā nav tumsas. Nedrīkst aizmirst, ka kaut gan tuvākajam ir vajadzīga mana liecība, tomēr sākumā man vajag rūpēties par savu garīgo dzīvi, patiesībā un mīlestībā, Dieva priekšā vienmēr pazemībā.

Vai man ir katru dienu sirdsapziņas izmeklēšana? Varbūt divas, tad būtu vēl labāk. Jautājumi ir katru dienu un vajag atbildēt Dieva gaismā, vienotībā ar Viņu, lai es neietu grēka ceļu, kādas savas gribas pildīšanas ceļu, bet lai es ietu mūžīgas dzīves, Dieva žēlastības ceļu.

Ja es pildīšu savu gribu, tad es mērīšu visu pēc sava mēra, bet Dievs grib mums dot Svēto Garu bez mēra - skaties šodienas Evaņģēlijā. Mērīt visu pēc sava mēra nozīmē piekrist arvien lielākam tukšumam sevī - jo ja nav Svētais Gars cilvēkā, tad ko viņš tādu gribētu darīt bez Dieva? Tāpēc, kā teica kādreiz jauniešiem sv. Jānis Pāvils II, garīgais darbs ir vislielākais un vissvarīgākais darbs, no kura nedrīkst atteikties. Vienmēr pamats visam ir mana garīgā dzīve, vienotība ar Dievu, dzīve Dieva žēlastībā.

Mēs neko vieglo nedaram, mēs daram tikai ļoti sarežģītas un grūti saprotāmas lietas. Bet tad, kad cilvēkā mājo Svētais Gars, tad kādas lietas vissarežģītākās var darīt cilvēks, pat tad, ja tikai drusciņ var saprast, pat var piedalīties pasaules pestīšanā! Vai tā ir viegla lieta? Bet piedalīties mēs piedalamies. Dievs deva katram cilvēkam prātu, kas ir mūsu garā, un kas meklē patiesību un var to drusciņ saprast un cilvēks var pēc patiesības (sevišķi pēc Patiesības) visu darīt brīvajā gribā (kas arī ir mūsu garā, viena no gara varām).

Lasiet mūsu avīzi.

http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-vestijums/

Svētā Mise ir mūsu dzīves centrs.

Katrs gudrs cilvēks gatavojas tam, ko darīs, lai to darītu atbildīgi un labi. Skaidrs. Tāpēc vajag skatīties uz priekšu un pārdomāt savus lēmumus, vārdus un darbus, kuri vēl ir priekšā, bet kad jānolēm, kad jārunā, kad jādara, nedrīkst atļaut tam, lai pastāvētu iespēja, ka kaut ko no savas vai cita vainas slikti izdarīšu vai pavisam nevarēšu darīt. Gribās vai negribās, cilvēkam jāmācās pieņemt kalpa dzīves veidu, jo kā labi darīt kaut ko, labi izpildīt kaut ko, ja cilvēks nedzīvotu kā kalps. Un šeit es nerunāju par algādžiem, protams, bet par kalpiem. Algādzis var atstāt kungu, vai padotus, jo viņš ir algādzis. kalps neatstāj kungu, jo viņu mīl. Vēl vairāk, kalps neatstāj Kungu, jo Viņu ļoti mīl, jo Kungs viņu pirmais iemīlējis.

Vai es esmu gatavs kalpošanai brāļiem un māsām, tas nozīmē, vai es esmu gatavs katrai situācijai tā, ka sevi atradīšu kā kalpu? Vai mana dzīve ir pateicība par Eucharistiju? Un vai mana dzīve ir vienlaicīgi nemitīga sagatavošana tam, kas vissvarīgākais, tas nozīmē nākamajai Eucharistijai? Un vai es esmu sagatavots ļoti konkrēti, piemēram, vai man ir rokā lūgšanu grāmatiņa? Tik un tā, pārsteigumu dzīvē ir daudz, bet kalps ir konkrēts savā mīlestībā un par to neaizmirst.

Jēzus draugiem ir jāatgriežas katru dienu.

Visa Liturģija, kurā mēs piedalamies pat katru dienu, sevišķi svētā Mise, ir brinišķīgs veids, kuru Dievs deva, lai satiktos ar Viņu. Lai tas tā notiktu, vajag pašam arī parūpēties par to, nepietiek domāt: "taču es to zinu", vai: "viss būs labi", vai: "būs tā, kā vienmēr - brīnišķīgi!" Nepietiek, jo ne viss ir rituālos, kuri protams ir ļoti labi, lai viss būtu skaidrs, lai redzamas zīmes mums radītu šo žēlastību, kura ir neredzama, un lai tikšanās ar Dievu būtu vienmēr drošas un žēlastības nesošās. Jo ir tādi brīži, kad Jēzus grib ar tevi satikties un tu redzi, ka nav rituālu šim brīdim. Tu redzi, ka nav rituālu šim brīdim un varbūt vēl citi sauc: "atstāj to, atgriezies uz rituāliem". Bet tu nevari atstāt pašu Jēzu Kristu, dzīvo Dievu, Kas ir šeit dzīvs un patiess, žēlsirdīgas mīlestības pilns. Un šis mirklis ir kā mūžība un vairāk nekā mūžība. Šis mirklis ar dzīvo Dievu, ar Jēzu Kristu. Lai par Viņu parūpētos tā, kā par mazo zīdaini, kuru nedrīkst atstāt, "jo es eju skatīties filmu", vai: "jo es eju darīt brīnišķas lietas", vai kaut ko citu. Tevī ir vēlme satikties ar Jēzu? Jēzū šī vēlme ir bez salīdzinājuma lielāka, bet tev Viņš dod sākumā tikai brīžus, kad Viņš nāk, lai tu par Viņu parūpētos, parūpētos no sākuma līdz beigām. No sākuma līdz beigām. Saproti?

Žēlsirdības darbi tuvākajiem

Šodien no rīta, kad es sēdēju biktskrēslī svētā Alberta Lielā baznīcā un domāju par sprediķi par Dieva žēlsirdību, kuru man būs jārunā sv. Mises laikā, atnāca Paula un  man uzdāvināja svētīgā Mihala Sopočko svētbildi ar mazām relikvijām. Priesteris Mihal Sopočko (Michał Sopoćko) bija sv. Māsas Faustīnes Kovaļskas garīgais vadītājs laikā, kad viņa dzīvoja Viļņas klosterī. Kad tika gleznota pirma žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, viņš pozēja.

Tad lūk, jau no paša rīta var pieredzēt Dieva žēlsirdību: tās pamats ir paļāvība uz Dievu visās lūgšanās un darbos un vienlaicīgi otrais pamata elements ir žēlsirdības darbi tuvākajiem. Dieva žēlsirdības kulta izplatīšana notiek visbiežāk gan caur savas dzīves un lūgšanas liecību, bet arī caur vārdu - rakstīto un sarunās, un caur maziem darbiem; lūk, jau no paša rīta, dienā, kad sv. Mises laikā dziedam Psalma refrenu: Zeme ir Kunga žēlsirdības pilnā, no paša rīta varam ar vārdiem un darbiem dziedāt par Viņa žēlsirdību, arī par to, kuru paši pieredzējām, lielās un mazās lietās.

Kas ir Žēlsirdības svētki?

Žēlsirdības Svētki

"Žēlsirdības svētki tiek svinēti pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, jeb Lieldienu 2. Svētdienā, kuru šodien sauc par Dieva Žēlsirdības Svētdienu. Šos svētkus liturģiskajā kalendārā kā pirmais ierakstīja kard. Francišeks Maharskis (Franciszek Macharski) Krakovas arhidiecēzei (1985. gadā), vēlāk daži Polijas bīskapi tos ieviesa savās diecēzēs. Pēc Polijas Episkopāta lūguma Svētais Tēvs Jānis Pāvils II 1995. gadā šos svētkus ieiesa visās diecēzēs Polijā. Māsas Faustīnes kanonizācijas dienā, 2000. gada 30. aprīlī, Pāvests šos svētkus pasludināja visai Baznīcai.

Svētku dibināšanas ierosme nāca no Jēzus vēlmes, kuru atklāja Māsa Faustīne. Kungs Jēzus viņai teica: 'Es vēlos, lai pirmā svētdiena pēc Lieldienām būtu Žēlsirdības svētki' (D. 299). 'Es vēlos, lai Žēlsirdības svētki būtu [...] patvērums visām dvēselēm, bet sevišķi nabaga grēciniekiem. Šajā dienā ir atvērtas Manas žēlsirdības dzīles, Es izleju veselu žēlastību jūru uz dvēselēm, kuras tuvosies Manas žēlsirdības avotam. Kura dvēsele ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu. Šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības' (D. 699). Daudzās atklāsmēs Kungs Jēzus noteica ne tikai svētku vietu Baznīcas liturģiskajā kalendārā, bet arī to dibināšanas motīvu un mērķi, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī lielus apsolījumus. Vislielākais no tiem ir 'vainu un sodu pilnīgas atlaišanas' žēlastība, kas saistās ar sv. Komūnijas pieņemšanu šajā dienā pēc labas grēksūdzes (bez piesaistīšanās pie vismazākā grēka), Dieva Žēlsirdības godināšanas garā, jeb paļāvības uz Dievu un aktīvas tuvākmīlestības nostājā. Tā ir - kā skaidro pr. prof. Ignācijs Ružickis (Ignacy Różycki) - lielāka žēlastība nekā pilnas atlaidas. '[Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgo sodu par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Arī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentāla žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus saistīja vainu un sodu atlaišanu ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos, tātad, šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim'. Sagatavošanās šiem svētkiem ir novenna: 9 dienas, sākot no Lielās Piektdienas, jāskaita Dieva Žēlsirdības Kronītis. 'Manas Žēlsirdības svētki izgāja no Manas dziļākās būtības, lai iepriecinātu visu pasauli' (D. 1517) - Kungs Jēzus teica Māsai Faustīnei.

Žēlsirdības svētkiem ir visaugstākā nozīme starp visām Dieva Žēlsirdības kulta formām apsolījumu lieluma un to vietas Baznīcas liturģijā dēļ. Pirmo reizi par vēlmi dibināt šos svētkus Kungs Jēzus runāja Plockā (Płock), kad atklāja savu gribu, lai tiktu uzgleznota svētbilde: 'Es vēlos - [Jēzus] teica Māsai Faustīnei 1931.gada februārī -, lai būtu Žēlsirdības svētki. Es gribu, lai šī svētbilde, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi pasvētīta pirmajā svētdienā pēc Lieldienām; šai svētdienai ir jākļūst par Žēlsirdības svētkiem' (D. 49). Nākamajos gados Kungs Jēzus atgādināja par šo lietu vairākās atklāsmēs, kurās ne tikai noteica šo svētku vietu liturģiskajā kalendārā, bet arī sniedza to dibināšanas iemeslu, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī ar tiem saistītās žēlastības.

Pirmās svētdienas pēc Lieldienām izvēle nav nejauša - šajā dienā noslēdzas Kunga Augšāmcelšanās oktāva, vainagojot Kristus Lieldienu Noslēpuma svinības. Šis laiks Baznīcas liturģijā, skaidrāk nekā citi laiki, atklāj Dieva žēlsirdības noslēpumu, kura vispilnīgāk tika atklāta Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās. Dieva Žēlsirdības svētku iedibināšana līdzās Kristus ciešanu un augšāmcelšanās liturģijai pasvītro izdzīvotā ticības noslēpuma avotu un pamatojumu. Protams, tā ir Dieva žēlsirdība. Citiem vārdiem sakot, nebūtu atpirkšanas darba, ja nebūtu Dieva žēlsirdības. Šo saistību pamanīja Māsa Faustīne, savā 'Dienasgrāmatā' ierakstot: 'Es redzu, ka atpirkšanas darbs ir saistīts ar žēlsirdības darbu, ko Kungs pieprasa' (D. 89).

Kā tiek pamatota jaunu svētku ieviešana Baznīcas liturģiskajā kalendārā? Lūk, ko saka Jēzus: 'Dvēseles iet bojā, neskatoties uz Manām rūgtajām ciešanām. Dodu viņām pēdējo glābšanas iespēju, Manas Žēlsirdības Svētkus. Ja tās nepielūgs manu Žēlsirdību, pazudīs uz mūžiem' (Dienasgrāmata 965). Pēdējā glābšanas iespēja ir patveršanās Dieva Žēlsirdībā. Taču, lai to izmantotu, ir jāzina, ka tā ir, ir jāiepazīst Dievs Viņa Žēlsirdības noslēpumā un ar paļāvību jāvēršas pie Viņa. Šo iepazīšanu sekmē atsevišķu svētku iedibināšana, kuri īpašu uzmanību vērš uz šo Dieva īpašību.

Šiem svētkiem gatavojamies ar novennu, kurā, sākot ar Lielo Piektdienu, deviņas dienas lūdzamies Dieva Žēlsirdības Kronīti. 'Šajā novennā - apsolīja Kungs Jēzus - došu dvēselēm visādas žēlastības' (Dienasgrāmata 796). Izplatīta ir arī novenna uz Dieva Žēlsirdību, kas ierakstīta sv. Māsas Faustīnes 'Dienasgrāmatā', un, kuru lūdzoties, katru dienu mēs atvedam pie Dieva citu dvēseļu grupu. Šo novennu var skaitīt aiz dievbijības, bet ar to nevar aprobežoties, jo Kungs Jēzus vēlas, lai pirms Svētkiem būtu Dieva Žēlsirdības Kronīša novenna.

Svētku dienā (pirmajā svētdienā pēc Lieldienām) svinīgi jāpasvētī un publiski jāgodina Žēlsirdības svētbilde, bet priesteriem sprediķos jāstāsta par Dieva žēlsirdību un jāmodina paļāvība dvēselēs. Ticīgajiem šī diena ir jāizdzīvo ar tīru sirdi, šīs godināšanas garā, [...] paļāvībā uz Kungu Dievu un esot žēlsirdīgiem pret tuvākajiem. 'Pirmā svētdiena pēc Lieldienām ir Žēlsirdības svētki, bet jābūt arī darbībai; un Es pieprasu, lai caur šo svētku svinēšanu un šīs svētbildes godināšanu tiktu atdots gods Manai žēlsirdībai' (Dienasgrāmata 742).

Žēlsirdības svētki ir ne tikai Dieva Viņa žēlsirdības noslēpumā lielas godināšanas diena, bet arī milzīgas žēlastības diena, jo Kungs Jēzus ar to saistīja lielus apsolījumus. Vislielākais attiecas uz vainu un sodu pilnīgu atlaišanu: 'Kura dvēsele ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu' (D. 699). Šī žēlastība - skaidro pr. prof. I. Ružickis - 'ir lielāka nekā pilnas atlaidas. '[Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgo sodu par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Arī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentāla žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus saistīja vainu un sodu atlaišanu ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos, tātad, šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim'. Ir skaidrs, ka Žēlsirdības svētkos pieņemtai sv. Komūnijai ir jābūt ne tikai cienīgai, bet arī jāizpilda Žēlsirdības godināšanas pamatnosacījumi, lai tiktu dota pilnīga vainu un sodu atlaišana'. Šeit jāpaskaidro, ka grēksūdzei nav jābūt Žēlsirdības svētkos, to var to izdarīt iepriekš; ir svarīgi, lai dvēsele būtu tīra, bez piesaistīšanās pie jebkāda grēka. Nedrīkst arī aizmirst, ka šais svētkos ir jācenšas dzīvot Dieva Žēlsirdības godināšanas garā, tas ir, paļāvības uz Dievu un žēlsirdības pret tuvākajiem garā. Tikai tāda nostāja ļauj gaidīt Kristus apsolījumu, kas saistīti ar šo Dieva Žēlsirdības kulta formu, izpildīšanos.

Kungs Jēzus teica, ka šajā dienā 'ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības; lai neviena dvēsele nebaidās tuvoties Man, kaut tās grēki būtu kā purpurs' (D. 699). Šajā dienā visi cilvēki, pat tie, kuri iepriekš negodināja Dieva Žēlsirdību un tikai tagad atgriežas, var piedalīties visās žēlastībās, kādas Kungs Jēzus šiem svētkiem ir sagatavojis. Viņa apsolījumi attiecas ne tikai uz pārdabiskām žēlastībām, bet arī uz laicīgiem labumiem, kuru apjoms nav ierobežots. Cilvēki, kuri paļaujas, var lūgt sev un citiem visu, ja tikai lūgšanas objekts ir saskaņā ar Dieva gribu, tas ir, labs cilvēkam mūžības perspektīvā. Pestīšanai vajadzīgās žēlastības vienmēr saskan ar Dieva gribu, jo Dievs neko tā nevēlas, kā dvēseļu, par kurām Jēzus atdeva savu dzīvi, pestīšanu. Tātad, Žēlsirdības svētkos visas žēlastības un labumi ir pieejami visiem cilvēkiem un kopienām, ja tikai tos lūdz ar paļāvību."

no:  http://uzticies-jezum.mozello.lv/

Viņa Ekselence arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pasvētīs Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.

2017. gada 23. aprīlī, Dieva žēlsirdības svētkos, Rīgas sv. Jēkaba katedrālē, pēc sv. Mises 18:30, Viņa Ekselence arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pasvētīs Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi.

No "Rīgas sv. Jēkaba katedrāles vestnesīša":

<Dieva žēlsirdības liecība>

"Baznīca, norādot uz krusta un augšāmcelšanās noslēpumu, vienmēr sludinājusi Dieva žēlsirdību, kas ir cilvēkam cerības ķīla un pestīšanas avots. Mūsdienās esam īpaši aicināti sludināt šo vēsti un misiju, kuru mums atgādina sv. Faustīna un žēlsirdīgā Jēzus attēls, kas no lielās ceturtdienas atrodas izstādīts katedrālē".

Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.

Visi sirsnīgi aicināti uz šo svēto Misi. Lai žēlsirdīgais Jēzus šajos svētkos katru dalībnieku apdāvina ar bagātām žēlastībām.


Vairāk informācijas par Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi un Žēlsirdības svētkiem:
 http://uzticies-jezum.mozello.lv/

Kā es atcerēšos šos svētkus?

 

Tuvojas Trīs Svētās Dienas - Pashas Triduum un rodas jautājums: Kā es atcerēšos šos svētkus?

 

Jo es piemēram labi atceros tādus svētkus vai rekolēkcijas, kur man vajadzēja daudz strādāt, kaut ko sagatavot, vai būt atbildīgam par kaut ko. Es atceros tādas rekolēkcijas, kurās priesteris metās ceļos un runāja garu sprediķi dažas reizes dienā un tā bija dažās dienās. Tas bija ļoti sen, bet es to atceros līdz šai dienai.

 

Pirms šiem svētkiem, šogad, atbrauca uz Latviju divi ciemiņi, divas svētbildes, par kurām es jau rakstīju. Kaut gan nesāka svētceļot pa draudzēm, bet tām ļoti patīk kustēties. Tā kā gribētu apmeklēt visu Latviju, iekams cilvēki tās redzēs vai uzzinās par tām. Tās ir protams Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes, kuram ir ļoti konkrēta loma Dieva plānos: atrast grēciniekus, lai tie atgrieztos. Atrast grēciniekus nozīmē tad arī kustēties, tāpēc svētbildes jau drusciņ ceļo.

 

Tagad daži vārdi par pašu Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi:

 

Svētbilde ir tapusi pēc paša Jēzus gribas. Tā ir visas vēsts par Dieva žēlsirdību, kuru Jēzus atklāja caur sv. Māsu Faustīni, zīme un vizuāla sintēze. No vienas puses šī vēsts mums atgādina Dieva žēlsirdīgās mīlestības pret cilvēku noslēpumu, kas ir atklāts Svēto Rakstu lappusēs, kā arī aicina veidot kristīgu paļāvības nostāju pret Viņu un žēlsirdību pret tuvākajiem. Vienlaikus šī vēsts ir kā trauks žēlastību smelšanai, kam Jēzus piesaistīja daudzus apsolījumus. Ar paļāvīgu lūgšanu šīs svētbildes priekšā, kurai līdzi iet žēlsirdības darbi pret tuvākajiem, Jēzus saistīja visādu žēlastību un laicīgo labumu (ja tie atbilst Dieva gribai) vispārīgu apsolījumu, bet arī īpašus apsolījumus: pestīšanas žēlastību, sekmes kristīgās pilnveidošanās ceļā un laimīgas nāves žēlastību.

 

Un vēl citā vietā:

Es sniedzu cilvēkiem trauku - Viņš teica Māsai Faustīnei - ar kuru viņiem jānāk pēc žēlastībām pie žēlsirdības avota. Šis trauks ir šī svētbilde ar uzrakstu: Jēzu, es uzticos Tev [(Jēzus, es paļaujos uz Tevi)] (D. 327). Caur šo svētbildi Es dalīšu daudz žēlastību dvēselēm, tāpēc – lai ikvienai dvēselei ir pieeja tai (D. 570).

Lielajā Piektdienā, kā jau bija rakstīts, sāksies novenna pirms Žēlsirdības svētkiem (šogad 23. aprīlī). Tad tūlīt atgādināšu, kas ir šie svētki un Dieva žēlsirdības kronīša tekstu. Būs vēl laiks paskatīties, vai lūgšana, kuru es skaitu, ir kronītis, vai tā ir kāda cita lūgšana. Protams vēl šodien ir daži kronīša varianti un starp tiem visbiežāk nelielās atšķirības. Bet ir arī tādas "versijas", kuras ir nomainītas, ka pavisam tas nav kronītis. Piemēram vienā no "versijām" ir tādas kļudas:

nepareizi: Mūžīgais debesu Tēvs...

pareizi: Mūžīgais Tēvs...

nepareizi: ...mēs upurējam Tev...

pareizi: ...es upurēju Tev...

Tie ir tikai daži paraugi un tādu ir vairāk. Bet mēs taču cenšamies visu darīt labi.

Žēlsirdības svētki

1. Sagatavošana: 9 dienas, sākot no Lielās Piektdienas, jāskaita Dieva žēlsirdības kronītis.
   
2. Apsolījumi:
   

a) galvenā žēlastība: visu vainu un sodu atlaišana,
b) visas žēlastības,
c) laicīgie labumi (ja tikai lūgšanas objekts ir saskaņā ar Dieva gribu, tas ir, labs cilvēkam mūžības perspektīvā).

3. Nosacījumi:
   

a) grēksūdze (svētkos vai pirms tam; ir svarīgi, lai dvēsele būtu tīra, bez piesaistīšanās pie jebkāda grēka),
b) sv. Komūnija.

4. Pamats:
   

a) paļāvība uz Dievu,
b) žēlsirdība pret tuvākajiem.

5. Žēlsirdības svētbilde tiek svinīgi pasvētīta un publiski godināta.
   
6. Priesteriem jāstāsta sprediķi par Dieva žēlsirdību un jāmodina paļāvība dvēselēs.
   

'Es vēlos, lai Žēlsirdības svētki būtu [...] patvērums visām dvēselēm, bet sevišķi nabaga grēciniekiem. Šajā dienā ir atvērtas Manas žēlsirdības dzīles, Es izleju veselu žēlastību jūru uz dvēselēm, kuras tuvosies Manas žēlsirdības avotam. Kura dvēsele ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu. Šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības' (D. 699).

Dieva žēlsirdības kronītis

1. Teksts
   

(jālūdzas tā, kā rožukroni)
Ievadā:
Tēvs mūsu..., Esi sveicināta, Marija..., Es ticu uz Dievu...
Piecas reizes:
Uz rožukroņa lielajām zīlēm (1 reizi):
Mūžīgais Tēvs, es upurēju Tev Tava vismīļā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, Miesu un Asinis, Dvēseli un Dievišķību, kā pārlūgumu par mūsu un visas pasaules grēkiem.
Uz mazajām zīlītēm (10 reizes):
Viņa sāpīgo ciešanu dēļ esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei!
Lūgšanas beigās
3 reizes:
Svētais Dievs, svētais, varenais Dievs, svētais, mūžīgais Dievs, apžēlojies par mums un par visu pasauli!

2. Kļūdas (Visas izmaiņas, 'pielikumi' vai kāda vārda izņemšana no Dieva Žēlsirdības Kronīša satura maina tā nozīmi un rezultātā mēs skaitām jau citu lūgšanu, nevis to, kuru diktēja Kungs Jēzus. Nedrīkst arī šo lūgšanu skaitīt pēc rožukroņa parauga un atsevišķas 'desmites' atdalīt ar meditācijām, nodomiem, vai jebkādiem citiem tekstiem. Nodomi vai meditācijas teksti jālasa Kronīša sākumā, pirms Kronīša teksta, lai tas tiktu noskaitīts vienā gabalā tādā formā, kā to diktēja Jēzus.)
   
3. Apsolījumi
   

a) visādas žēlastības (ja lūgumi atbilst Dieva gribai)

• pārdabiskas žēlastības,
  
• laicīgie labumi,
  

b) laimīgas un mierīgas nāves žēlastība.

4. Pamats
   

a) paļāvība uz Dievu,
b) žēlsirdība pret tuvākajiem.

'Katru dvēseli (...), kura skaitīs šo Kronīti - apsolīja Kungs Jēzus - es sargāju nāves stundā, kā savu godību, vai [ja] pie mirstošā citi [to] noskaitīs, tad [mirstošie] saņems tādas pašas atlaidas. kad pie mirstošā skaita šo Kronīti, Dieva dusmas beidzas, bet neizdibināmā žēlsirdība apņem dvēseli' (D. 811).

Vai Ābrahams cīnījās?

Ja kāds tikai šodien pirmo reiz atvērtu "Mieram tuvu", vai vienkārši ar uzmanību klausītos lasījumu vārdos, tad dzirdētu par Ābrahamu, kas priecājās Dieva priekšā un ka Dievs apsolīja viņam lielas lietas.

Ābrahams visu savu dzīvo tomēr cīnījās, lai atrastu, saprastu un izpildītu Dieva gribu. Zināja, ka no viņa darbiem daudz ir atkarīgs, ka viņš piedalās Dieva lielos darbos, kuru sēkas būs tuvākā un tālākā nākotnē.

Sevišķa cīņa notika tad, kad izgāja upurēt Dievam savu apsolīto dēlu Izāku. Vai viņš nelūdza Dievu, varbūt tā: "Ak, Dievs, Tu redzi, ka es pildu Tavu svēto gribu. Varbūt jau pietiek? Tu redzi, ka es eju un upurēju savu dēlu, parādi kādu zīmi, ka Tu jau to esi pieņēmis..."

Ābrahama ticība uz saviem spēkiem gāja mazumā, bet ticība un paļāvība uz Dievu arvien auga, ļoti strauji auga. Mēs zinām šo aprakstīto Radīšanas grāmatā cīņu un kā Dievs parādīja savu visvarenību un ko teica Ābrahamam. Caur šo lielo notikumu Dievs atklāja Ābrahamam, cik ļoti mīl cilvēkus. Bet mēs katru dienu varam piedalīties šajā bezgala mīlestībā Vissvētākajā altāra Sakramentā.

Vai mūsu dzīve ir cīņa, cīņa par dvēselēm, vai mēs pateiktu Dievam: "Dodi man dvēseles, lai es par tām lūgtos"? Tādā pilnīgā paļāvībā un uzticībā Dievam, kā Ābrahams, kā svētais Jāzeps, sevišķi kā Vissvētākā Jaunava Marija.

Vismazākajiem vieta baznīcā

Vakar es biju Kristus Karaļa baznīcā. Es ļoti priecājos par bērnu piedalīšanos liturģijā. Bērni, mazi bērni, piedalās tā, kā spēj, cik Dievs viņiem deva spēka plaušās, ātrumu kājās, veiklību rokās un smaida uz sejas. Tādā veidā bērni piedalās liturģijā, sevišķi svētajā Misē un Vissvētākā Sakramenta adorācijā, un Rūgtās asarās. Un kaut gan es dziedāju, bet tomēr dzirdami bija bērni, tad kā es dziedāju? Varbūt es nedziedāju no visām plaušām? 

Kad es iegāju šeit:

 https://www.faustyna.pl/zmbm/transmisja-on-line/

tad tur uz lūgšanām atnāca ģimene ar pieciem bērniem, no kuriem trīs bija mazi. Viens no tiem, ļoti enerģisks, gribēja visur staigāt un skaļā balsī lūdzās kopā ar visiem, kuri skaitīja Dieva žēlsirdības kronīti un dziedāja dziesmas.

Labi ir, kad bērni nāk pie Dieva. Kad vecāki viņus atved. Jo mēs visi varam piedalīties brīnumā un mācīties no visām plaušām dziedāt Dievam par godu. Kursi nav vajadzīgi, bet lūgšana uz Svēto Garu, lai Viņš dotu drosmes dāvanu.

Žēlsirdības maza skola

Dieva žēlsirdības godināšana

A. Veidi

1. Svētbilde
2. Kronītis
3. Stunda
4. Svētki
5. Izplatīšana

B. Pamats

1. Paļāvība
2. Darbi

C. Avots: svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmata

Tas ir tāds saīsinājums, lai dažos vārdos atklātu Dieva žēlsirdības godināšanas būtību. Kā pamats ir: paļāvība uz Dievu un vienlaikus žēlsirdības darbi tuvākajiem. Par to nekad nevar aizmirst un tas jādara ikdienā.

Tālāk iet Dieva žēlsirdības godināšanas kulta formas: Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, Dieva Žēlsirdības Kronītis, Žēlsirdības stunda, Žēlsirdības svētki un Žēlsirdības goda izplatīšana.

Un avots - svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmata.

Tad mēs redzam, ka tā ir programma visai dzīvei. Māsa Faustīne uzrakstīja: Ak Jēzu, lai Tava Žēlsirdība būtu ierakstīta uz sirds un uz manas dvēseles kā zīmogs, un tā būs mana zīme tajā un nākamā dzīvē. Cildināt Tavu žēlsirdību ir manas dzīves vienīgais uzdevums (Dienasgrāmata 1242).

Kad es piedalījos kādā svētceļojumā, tad man lūdza, lai es pārtulkotu - ātri, no galvas - Dieva žēlsirdības kronīti, lai uzreiz skaitītu kopā ar visiem 70 svētceļojuma dalībniekiem šo lūgšanu. Kad mēs skatamies uz augšā uzrakstītu tekstu, mēs redzam, ka Dieva žēlsirdības godināšana ir kaut kas vairāk, nekā vēl dažas jaunas lūgšanas. Ar ko to salīdzināt? Kad Jēzus sāka savu publisko darbību, paaicināja Apustuļus, lai viņi būtu Jēzus vārdu un žestu, bet sevišķi Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās liecinieki. Dieva žēlsirdības godināšana veido cilvēkā paļāvīgu vienotību ar Jēzu un palīdz viņam iet pie brāļiem un māsām, lai starp viņiem būtu kā mazais žēlsirdības apustulis. Lai mūsu centienus piepilda Dievs ar savu žēlsirdīgu mīlestību.

Spēks lūgšanā

18. martā Rīgas Garīgajā Seminārā būs Atvērto durvju diena. Šī diena arī atgādina mums visiem, ka vajag lūgties, nemitīgi lūgties par semināristiem un vadību, un par pasniedzējiem. Vajag lūgties par jauniem svētiem paaicinājumiem uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi. Jo vairāk cilvēku lūdzas, jo labākie efekti. Seminārs ir drusciņ līdzīgs inkubatoram, kur aug jauns cilvēks. Seminārs tā ir vieta un tas ir laiks, kad jāmirst vecām cilvēkam, lai varētu dzīvot jauns cilvēks, jauna radība, kas sludinās pasaulei par Dieva mīlestību un žēlsirdību.

Tāpēc vajag lūgties par tiem, kuri dzīvo šajā mīļā "inkubatorā" tā, kā kādreiz daudz cilvēku lūdzās - arī 18. martā, arī sestdienā, bet pirms 17 gadiem - par kādu jauno meitiņu, kurai bija tikai apm. 1.5 mēn. un ārsti intensīvi meklēja slimības cēloni. Daudzi intensīvi un nemitīgi lūdzās un... ārsti atrada. Un sākās veseļošanās process, apm. 10 gadus! Vēl vairāk vajag lūgties par tiem, kuru aicinājums ir vest citus pie Dieva un stiprināt ar Sakramentiem šajā svētuma ceļā.

Lūgšanas spēks

Pēdējās nedēļās es biju slims un vēl tālāk neesmu vesels, tāpēc jaunas ziņas netika rakstītas.

Man bija arī citi pienākumi, kurus - cik spēki atļāva - mēģināju pildīt. Kā Jūs ieraudzījāt, parādījās otrais emuārs, kas saucas Jēzu, es uzticos Tev, kuru var atrast šeit: uzticeties.blogspot.com. Jaunā emuāra mērķis ir izplatīt Dieva Žēlsirdības godināšanu tādās formās, kādās to ir atklājis Jēzus svētajai Māsai Faustīnei Kovaļskai. Tas notiek caur tulkošanu no mājas lapas www.faustyna.pl, viss protams ir saskaņots ar Cien. Klostermāsām no Krakovas-Lagevnikiem.

Lai būtu arī atsevišķa vieta, kur būtu teksti tikai un vienīgi saistīti ar Dieva Žēlsirdības godināšanu, un lai tie būtu latviski, tika dibināta jauna mājas lapa: uzticies-jezum.mozello.lv - tas ir sākums un vēl ir daudz darba. Un es ceru, ka šī mājas lapa atradīs savu vietu dievbijības laukumā Latvijā.

Sakarā ar to, ka daudz cilvēku lieto facebook'u, ir arī tur: Uzticies Jēzum, kas būs vairāk lietots pēc kāda laika, varbūt pēc pāris mēnešiem, varbūt daudz ātrāk. Redzēsim.

Un par lūgšanu. Šis laiks, kaut gan ar slimību, bija laiks, kurā no jaunā (man šķiet, ka tur robežu nav, jā, es esmu pārliecināts) es varēju atklāt lūgšanas vajadzību, tas ir vienotības ar Dievu vajadzību, un arī lūgšanas spēku. Tas ir vissvarīgākais dzīvē. Taču paļāvīga lūgšana, vēl vairāk - kā daudzi svētie mums māca un mūsu ticības dzīves pieredze arī - nemitīga lūgšana, saistīta ar žēlsirdības darbiem un vārdiem lūgšana, ne tikai, ka ir iespējama. Ir nepieciešama.

Svētdiena, 26. februāris
Parastā liturģiskā laika 8. svētdiena
(Is 49, 14-15; 1 Kor 4, 1-5; Mt 6, 24-34)

 

 Laikam šodienas Evaņģēlija saturs ir pazīstams visiem. Jēzus Kristus vārdu saturam ir kaut kas no dzejas: vārdi par putniem, kurus baro Debasu Tēvs, par ziediem, kurus ģērbj skaistāk, nekā Salomons - tas viss veido gandrīz pravietiskās aizraušanās klimatu. Visas ikdienišķas rūpes liekas mazsvarīgas, bet tiem, kuri varbūt ir noguruši ikdienišķo pienākumu pildīšanas dēļ, šodienas Evaņģēlija vārdi būs iespēja attaisnot savu bēgšanu no dzīves un aktivitātes. Lai pareizi saprastu šodienas Vārda liturģiju, ir vērts uzdot sev jautājumu: kas tajā ir vissvarīgākais? Liekas, ka tas, kas ir vissvarīgākais, ir Skolotāja no Nācaretes vārdos, kuri tiek izteikti pirms līdzības par putniem un lauku lilijām. Lūk, šie vārdi: „Neviens nevar diviem kungiem kalpot. Viņš vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs vai pie viena turēsies un otru panicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai”. Kas ir mūsu galvenā problēma, satiekoties ar šiem diviem "kungiem", ar kuriem mēs satiekamies mūsu dzīvē un kuru priekšā mums jādara izvēle - kam mēs gribam kalpot? Šķiet, ka mūsu galvena problēma ir tā, kuru Jēzus Kristus sauca par "mamonu": barība, drēbes, materiālas darīšanās, ka tas viss ir realākais nekā Dievs. Daudziem - arī ticīgiem - Dievs ir vienīgi kāda ideja, filozofija, zona, kas iet prom no realitātes. Tāds kārdinājums skatīties uz Dievu kā "pielikumu" realitātei ir visu kārdinājumu sākums. Piemin to pāvests Benedikts XVI savā grāmatā "Jēzus no Nācaretes", kad pārdomā Kunga Jēzus kārdināšanu. Pāvests raksta tur tā: "Visu kārdinājumu centrā (...) ir Dieva nostumšana malā, kad viņš, salīdzinot ar šķietami svarīgākiem musu dzīves jautājumiem, tiek uztverts kā otršķirīgs vai pat lieks un traucējošs. Sakārtot pasauli pašiem, bez Dieva, veidot to uz saviem pamatiem, par īstenību atzīt tikai politisko un materiālo, bet Dievu kā ilūziju atstāt novārtā – tāds ir kārdinājums, kas mūs apdraud daudzos dažādos veidos” (Jozefs Racingers, Benedikts XVI, Jēzus no Nācaretes I, lp. 37.). Jā, šis kārdinājums ir aktuāls visu laiku, arī mums, ticīgajiem, un tāpēc Jēzus mūs brīdina pret šo kārdinajumu. "Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai" - tas ir atgādinājums, ka tieši Dievs ir Dievs, ka Viņš ir un darbojas reāli. Viņš nav kāda ideja, pielikums dzīvei. Viņš ir patiess. Mums, kas varbūt kā Siona saucam: „Kungs mani ir atstājis, Kungs mani ir aizmirsis” Dievs atbild ar pravieša Isaja grāmatas vārdiem: „Vai tad sieviete var aizmirst savu zīdaini, tā ka neiežēlotos par savu miesīgo dēlu? Bet, pat ja viņa to aizmirstu, Es tomēr tevi neaizmirsīšu”. Dievs ir, Viņš mums to atgādina, Viņš ir - var teikt - "vairāk" nekā mēs paši. Svētais Pāvils runā mums šodien par to, pasvītrodams: „Bet tas nav no svara, ka jūs vai kāda cita cilvēku tiesa mani tiesātu. Arī pats sevi es netiesāju, jo sirdsapziņa man neko nepārmet. Bet tas vēl mani neattaisno. Kungs ir mans tiesnesis”. Tikai Dievs un Viņa spriedums ir reāls, patiess, un tieši Dieva spriedumu gaida svētais Pāvils.
Dievs ir, Viņa vārds tika atklāts Mozum "Es Esmu Tas, Kurš Esmu". Ticīgā cilvēka dzīvē ir ticība, ka Dievs ir un darbojas - reāli. Ka Dievs nav ideja, bet patiesā Persona, Kas ir kā māte, kas pacēl bērnu, kā mīļojošs Tēvs, Kas reāli darbojas mūsu dzīvē. Kāds pateiks - kāpēc tad Dievs neatklājas "skaidrāk"? Gadās, ka tā, kā Sātans, Jēzus kārdināšanas laikā, vai tā, kā krustā sišanas liecinieki - mēs, ticīgie, kliedzam: "Ja Tu esi Dieva Dēls, ja Tu esi Dievs... nokāp no krusta, dziedini, dari tā, lai es zinātu, ka Tu patiesi esi". Pāvests augšminētajā grāmatā raksta: „Te mūsu priekšā atrodas viss lielais jautājums – kā var un kā nevar iepazīt Dievu; kā cilvēks var palikt uzticīgs Dievam un kā viņš var Dievu pazaudēt. Ar augstprātību, kas Dievu grib padarīt par objektu un uzspiest Viņiam nosacījumus kā laboratorijas eksperimentā, nav iespējams Dievu atrast. Jo augstprātība nozīmē, ka noliedzam Dievu kā Dievu, nostādot sevi pāri Viņiam, atmetot visu mīlestības, iekšējās ieklausīšanas jomu un atzīstot par īstu vairs tikai to, ko var eksperimentāli pārbaudīt un satvert ar rokam. Kurš tā domā, tas liek sevi Dieva vietā un līdz ar to noniecina ne tikai Dievu, bet arī pasauli un pats sevi.” (Jozefs Racingers, Benedikts XVI, Jēzus no Nācaretes I, lp. 44.).
Lai šodienas Dieva Vārds, un arī Euharistija - Dieva mīlestības un Viņa patiesās un reālās klātbūtnes noslēpumainais sakraments, atjauno mūsos ticību uz Dievu, Kas ir. Tas mums ļaus no jaunā pieņemt šo "mīlestības un iekšējās klausīšanās pilno izmēru", kas nekārdina Dievu, bet paļaujas uz Viņu. Beidzot lai palīdz mums pamosties un ļauj ieraudzīt, ieticēt un pieņemt, ka DIEVS IR, ka VIŅŠ IR VAIRĀK, nekā barība, drēbes un visas citas materiālās lietas, ka TIKAI VIŅAM VAR KALPOT, jo tikai VIŅŠ IR KUNGS.
Jan Karczewski OFMCap.

"Lai jums ir acis galvā".

Lai šis teksts, ko es pārtulkoju no breviāra, palīdz mums dzīvot vienotībā ar Jēzu visos dzīves apstākļos.

Svētā Gregora no Nissas, bīskapa, sprediķa fragmenti:

"Ja dvēsele virza acis uz savu Galvu, kura ir - pēc sv. Pāvila vārdiem - pats Kristus," var nopelnīt to, ka viņu sauks "'laimīga', saņemta [šajā brīdī] skatiena asuma iemesla dēļ. Jo skatās uz turieni, kur nav ļaunuma tumsu. Lielajam Apustulim Pāvilam, un citiem viņam līdzīgiem, bija 'acis galvā', tāpat kā arī visi, kuri dzīvo, kustās un ir Kristū".

Tāpat kā cilvēks, kas ir gaismas vidū, "neskatās tumsā, tā arī ir neiespējams, lai tas, kas virza savu skatienu uz Kristu, varētu to pieturēt uz kādas tukšības. Jebkurš tad, kam 'ir acis galvā' - par galvu es saprotu sākumu un visa principu - tas ieskatās Visaugstākajā Labumā, tas nozīmē Kristū, kurš ir visaugstākais un - ar katru kritēriju - bezgalīgais labums. Tāds cilvēks ieskatās patiesībā, taisnīgumā, neaptraipīgumā - ieskatās ikkatrā labumā. 'Gudrajam ir acis savā galvā, bet muļķis staigā tumsā'. Kas necel gaismu uz svečtura, bet to slēpj zem gultas, maina savu gaismu tumsā.

Cik daudz ir tādu, kuri atrod labpatiku mūžīgos labumos, pārdomā reālas vērtības, bet tomēr viņi ir uzskatīti par aklajiem un neprātīgajiem. Svētais Pāvils uzskatīja to par godības iemeslu, sludinādams, ka kļuva mulķis Kristus dēļ. Viņa gudrība un saprāts neaizturējās uz tukšībām, par kurām mēs tik ļoti rūpējāmies šajā pasaulē. Tāpēc viņš runā: 'Mēs muļķi Kristus dēļ'. Tas ir tā, kā viņš pateiktu: "Tajā, kas attiecas uz dzīvi uz zemes, mēs esam akli, jo mēs virzam skatienu uz augšu un mums ir '<acis galvā>'. Tāpēc Apustulim nebija mājas ne uztures, viņš bija nadzīgs, nemitīgi ceļojumā, viņš cieta badu un slāpes".

Vai mēs neapžēlotu viņu, vai mēs nedomātu par viņu, ka viņš esot "žēluma cienīgs"? Mēs taču redzam Pāvilu, ka ir "apcietināts, šaustīts, iegremdēts viļņos pēc kuģa katastrofas, vadīts dzelžos [...]. Un kaut gan pret viņu uzvedās tādā veidā, viņš nepagrieza savas acis, bet vienmēr tās viņam bija 'galvā', sauktdams: 'Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens?' Tas nozīmē: 'Kas spēj izraut man acis no galvas un pārnest uz to, kas ir tukšība'.

Mums arī līdzīgi pavēl darīt, kad runā: 'Centieties pēc tā, kas augšā', tas nozīmē: 'Lai jums ir acis galvā'".

Ņem savu krustu un seko Man!

Jēzus Kristus, Otrā Dievišķā Persona, kļuva Cilvēks, lai izpildītu Sava Debesu Tēva gribu: "Lūk, Es nāku pildīt Tavu gribu". Jēzus, patiess Dievs un patiess Cilvēks, Dievišķā Persona, Kas pieņēma mūsu cilvēcisko dabu ar visu, kas tajā ir, izņemot grēku, pilnīgi izpildīja Tēva gribu: sludināja Evaņģēliju, dziedināja slimos un paņēma krustu, ar kuru paņēma arī mūsu grēkus, nomira pie krusta, tika apbedīts un trešajā dienā augšāmcēlās, un dzīvo.

Jēzus teica: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība"; un arī: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība"; un: "Neviens nenāk pie Tēva citādi, kā tikai caur Mani". Jēzus mūs mācīja un māca, kā iet pie Tēva, kā dzīvot jau tagad vienotībā ar Dievu. Lai mēs droši varētu iet pie Tēva, Jēzus dibināja Baznīcu, kurā ir visi līdzekļi vajadzīgi, lai droši ietu pestīšanas ceļu.

Šodien, piektdien, mēs skatāmies uz krustu, uz savu krustu. Mācāmies to nest, mācāmies no Jēzus. Jēzus gāja uz priekšu, pildīja Tēva gribu, kaut gan bija tik daudz šķēršļu: cilvēku neuzticība, pretinieku naids un dusmas, zaimi, daudz daudz cilvēku grēku, kuri kliedza: "mēs negribam pieņemt gaismu!" Jēzus tomēr ir paklausīgs Tēva Dēls, Kas tieši aiz mīlestības uz Tēvu un uz cilvēkiem pieņēma krustu, nāvi un augšāmcēlās. Tādā veidā Jēzus uzvarēja grēku, Sātanu, vājības, nāvi. Un tā Viņš parādīja ceļu un runā saviem mācekļiem: "Sekojiet Man! Paņemiet savu krustu un sekojiet Man!" Jēzū Kristū ir uzvara par ikkatru grēku un vājību, Jēzū Kristū ir ikviena žēlastība, Jēzū Kristū ir drošs ceļš, vienīgais ceļš pie Tēva. Daudzi zaudē ticību, daži meklē popularitāti, daudzi atmet krustu un šīs pasaules gudrībā meklē dzīves jēgu. Bet viņiem mēs nesekosim, jo mēs esam Baznīcā - Jēzus Kristus Līgavā un mīlam Jēzu - Baznīcas Dievišķo Līgavaini, un nesdami savus krustus Viņam sekosim ikkatru brīdi.

Bērns garīgajā adopcijā

Es šodien sāku lūgties par nākamo bērnu garīgajā adopcijā. Katrs šis bērns ir sevišķs, protams, bet arī dzīves apstakļi lūgšanas mēnešos parasti arī citi. Vismazāk svarīgs ir tas, ka tas jau ir 31. bērns. Pateicība Dievam.