Ko tādu dara kapucīni?

Ko tādu dara kapucīni?

Iekams šeit rakstīšu dažus vārdus par to, ko tādu dara kapucīni, jāraksta par pašiem kapucīniem, kas viņi ir? Kad parādījās pasaulē?

Svētais Francisks uzrakstīja Pirmo Regulu, kuru sauc "Regula apstiprinātā", 1223. gadā. Šī regula tomēr neparādījās no gaisa. Dažus gadus agrāk svētais uzrakstīja regulu, kuru sauc "Regula neapstiprinātā", jo Pavests to neapstiprināja, bija pārāk plaša, ietvēra sevī galvenokārt Svēto Rakstu fragmentus. Bet regulai jābūt juridisks dokuments. Tāpēc vēlāk tika uzrakstīta "Regula apstiprinātā".

Tomēr sākumi ir 1209. gadā, kad Francisks uzrakstīja īsu Regulu, kurā bija trīs fragmenti no svētā Mateja Evaņģēlija, kuros bija runa par to, kā kļūt par Jēzus mācekli (pārdot īpašumus, atdot nabagiem, ņemt savu krustu, sekot Jēzum).

Var vēl piebilst, ka regulas sākumi ir Franciska atgriešanās procesā, viņa tikšanās ar Jēzu Kristu, sekošanā Viņam, jaunajā dzīves formā.

"Regulas apstiprinātās" (APSTIPRINĀTĀ REGULA) mērķis, kā arī to iepriekšējo regulu mērķis, ir palīdzēt dzīvot pēc Evaņģēlija. Un mēs redzam, ka tas bija ceļš - no Franciska atgriešanās sākumiem, caur ordeņa sākumiem, caur ordeņa attīstību līdz laikam, kad nepieciešami bija uzrakstīt konkrētu juridisku dokumentu, tieši šo "Apstiprinātu Regulu".

Francisks, zinādams, ka brāļi var visdažādāk interpretēt Regulu, sevišķi brāļi, kuri vēlāk iestāsies ordenī, uzrakstīja savu "Testamentu" (TESTAMENTS), kurā stāsta par savu dzīvi un sākotnējas kopienas dzīvi, lai brāļi nākamās paaudzēs, saņemtu šo gaismu, kurā jālasa Regula.

Pirmā Ordeņa dzīvē visu laiku bija kaut kas, kas bija līdzīgs strīdam, bet kas īstenībā bija Svētā Gara darbība plus ordeņbrāļu darbība. Svētais Gars vienmēr virza brāļus uz dzīvi pēc Evaņģēlija un to apstiprina Baznīca. Brāļi mēģina saprast, kā jādzīvo pēc Evaņģēlija - svētā Franciska veidā, bet konkrētos jaunos laikos. Tāda situācija izveidoja Ordenī dažādas dzīves formas un klosteros parādījās brāļi, kuriem priekšnieki atļāva stingrāk ievērot Regulu. Provincē parādījās klosteri, kuros brāļi gribēja tādā vai citā formā dzīvot pēc vienas Regulas.

Šīs formas un šie virzieni tika atpazīti un pieņemti Baznīcā, ka labi esam, jo taču Evaņģēlijs ir ļoti bagāts un dzīvs. Tāpēc arī šīs formas tika konkrētos laikos un apstākļos apstiprinātas, un tāpēc Baznīca XVI gadsimtā juridiski apstirināja Pirmā Ordeņa (tas ir franciskāņu ordenis) trīs atzarus (OFM, OFMConv un OFMCap - šis pēdējais ir kapucīni). Šajā ģimenē (nepilnā, jo taču ir vēl Otrais Ordenis - māsas klarisses no sv. Klāras, un vislielākais - Trešais Ordenis) kapucīni, kad lasa Regulu, lasa to "Testamenta" gaismā.

Un tagad - līdosim uz XXI gadsimtu, uz Latviju 2017. gadā. Ko tādu dara kapucīni. Sākumā - kāpēc es to rakstu? Jo kāds man uzdeva jautājumu un nebija laika atbildēt. Un tādēļ šis teksts.

Īsumā, Ordenis tas ir tāda institucija Baznīcā, kura padota Pāvestam, nevis Diecēzes Bīskapam - Ordeņa lietās. Tāpēc, ka jau sen parādījās lūgums (daudzās valstīs) palīdzēt diecēzes garīdzniecībai draudžu garīgajā aprūpē, kapucīniem Bīskapi sāka uzticēt vai atdot draudzes. Un tad arvien vairāk kapucīnu kļūva par prāvestiem vai vikāriem (manā Varšavas provincē 1681.g.-1955.g. pie klosteriem nebija nevienas draudzes).

Raksturīgi kapucīniem bija, starp citiem pienākumiem, klausīties grēksūdzes, vadīt rekolekcijas un garas misijas draudzēs, garīgā vadība, slimnieku apkalpošana. Bet tagad pienākumi ir drusciņ (ārēji) līdzīgi diecēzes garīdzniecībai - sakarā ar draudžu pieņemšanu - visu to, kas jādara draudzēs, bet arī rekolekcijas - piem. dažādām grupām vai (sevišķi) klostermāsu kopienām, kuras tika dibinātas, dzīvo un attīstās sv. Franciska, svētīga Honorāta (kapucīna) un savas kongregācijas harizmā. Bet ir dažas būtiskas atšķīrības. Šeit ātri dažas tādas atšķirības:

1. Par draudzi ir atbildīga kapucīnu kopiena.
2. Kapucīnu kopienas Rīgā un Olainē ir Varšavas provincē, tāpēc ir plašāka iespēja kalpot Latvijā brāļiem no citām valstīm (provinces terītorijs: Latvija, 50% Polijas, Zviedrija, Baltkrievija, brāļi strādā arī dažās citās valstīs Eiropā, Āfrikā, Austrālijā un Amerikā), vai vismaz kontaktēties ar brāļiem, kuri dzīvo dažādās valstīs.
3. Kapucīniem ir savs franciskāņu garīgums (par to var palasīt šajā blogā), habīts, lūgšanas, dienas kārtība, svētie, seminārs, garāka formācija.
4. Dzīve pēc Evaņģēliskiem padomiem, tāpēc brāļiem ir paklausības, šķīstības un nabadzības svētsolījumi.
5. Klosteris saucas "māja", bet kopiena saucas "ģimene" (garīgā ģimene), tomēr jauns vīrietis, kandidāts neiestājās klosterī, bet iestājās ordenī un ik pēc laika tiek pārcelts no kopienas uz kopienu.
6. Ko citu vēl kapucīni dara Latvijā? - vajag sekot viņu un viņu draudžu, un kopienu, kuri attīstās šajās draudzēs, mājās lapām, vai blogiem, piemēram. Var arī jautāt tiem, kuri līdzdarbojas ar kapucīniem, vai pašiem jāmēģina līdzdarboties.

Kam ir vajadzīgi kapucīni?

Šodien uz Rīgu atbrauca kāds rakstnieks no Igaunijas, Viņš meklēja materiālus par tēvu Andreju (Jāni) Pavlovski, jo tie viņam vajadzīgi grāmatas rakstīšanai. Tēvs Andrejs daudzu igauņu atmiņā palika dzīvs un tāpēc kāds nolēma savākt informācijas par viņu, arī Latvijā, un uzrakstīt grāmatu.

Jāredz tas viss visā kontekstā, tas nozīmē, ka kapucīni bija klātesošie Igauņijā jau kopš 1930. gadiem un dažas paaudzes Baznīcā varēja ar viņiem satikties. Kā raksta t. Krišjānis savā maģistra darbā, Igauņijā kalpoja kapucīni no dažām valstīm. Un viens no viņiem pat pārtulkoja Svētos Rakstus un tie ir igauņu valodā. Kapucīni, to starpā arī t. Andrejs, bija Igauņijā un tikai Dievs zin, vai bārdainie mūki tur atgriezīsies.

Mēs ceram ka šis rakstnieks uzrakstīs savu grāmatu un mēs varēsim to nopirkt pēc kāda laika. Kaut gan tā ir tik ļoti atšķirīga valoda, bet ne tā, ka pavisam nevar neko saprast, jo tomēr ir daudzi līdzīgi, vai pat gandrīz tādi paši vārdi. Es jau to pārbaudīju, kad lasīju drusciņ grāmatu veltīto kādam latviešu priesterim, kas kalpoja Igauņijā. Protams igauņu valodā.

Kapucīni un citi priesteri nav nepieciešami rakstniekiem, bet Baznīcai. Tāpēc lai nekad nebeidzas lūgšana par paaicinājumiem uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi.

Bet kam konkrēti ir vajadzīgi kapucīni? Tam, lai cilvēki nebūtu slēgti sevī gan individuāli, gan mazās grupās; lai svētuma augļi ticīgos parādītos gan tajā, gan nākamās paaudzēs. Jo ir laikam tāda tendence, lai cilvēku sākumā iepakotu kādā maisā, kādā kastē, dotu viņam medu, lai viņš no šīs perspektīvas redzētu Baznīcu kā kādu ārējo lietu, tādu, kas nespēj organizēt manu dzīvi. Bet jādzīvo Baznīcā un visām kopienām jāorganizējas pie Jēzus, pie Jēzus, Kas ir Vissvētākajā Sakramentā. Ja, šo sestdien bija brāļiem kapucīniem svētās Mises un citi dievkalpojumi septinām dažādām kopienām, Rīgā un Olainē. Ticīgie cilvēki, dažādu paaicinājumu apdāvināti, meklē iespēju satikties ar Jēzu, brāļu un māsu kopienā.

No kurienes rodas kapucīni? II

No kurienes rodas kapucīni? II

Ziniet, kapucīni nerodas no meža - lai būtu skaidrs. Kapucīni rodas no kaut kā pavisam cita, bet mežs, protams, var palīdzēt. Kapucīni rodas no - vai kādam tas patīk vai nē - rodas no vientulības.

Ho ho, tūlīt parādīsies kādi psiholoģi, psihoanalitiķi un citi mājas psiholoģi, lai meklētu atrisinājumu nabaga kapucīna problēmām. Nē, paldies, nevajag.

Pirmkārt, vientulība, kā tāda, ir ļoti laba. Nav ko raudāt.

Otrkārt, vientulība nav iemesls, bet tā ir vide, kurā attīstās aicinājums. Aicinājumu nevar ieraudzīt tad, kad nav vientulības. Kad ir vientulība, aicinājumu var ieraudzīt.

Treškārt, vientulībā cilvēks nekad nav vientuļš, jo ir kopā ar Dievu. Un ne tikai cilvēks ir kopā ar Dievu, bet vienotībā ar Dievu, mācās dzīvot šajā vienotībā, pateicoties kurai var ieraudzīt arī to, ko Dievs viņam deva un dod, visas šīs garīgas bagātības.

Ceturtkārt, vientulība ir vide, kurā ļoti labi attīstās cilvēka attiecības ar Dievu un ar citiem cilvēkiem.

Tad pēc šāda īsa ievada mēs atgriežamies uz šo skaisto vasaru 1991. gadā. Kur bija šī vientulība, kas palīdzēja topošam kapucīnam, kā es to augšā uzrakstīju?

1. Tur, kur biju, nebija neviena cilvēka no manas lūgšanas grupiņas, no manas kopienas.
2. Bija tālu uz baznīcu un pavisam visur bija tālu no šiem mežiem, tad kad es pats gāju vienu-divas-trīs stundas, bija vientulība un laiks lūgšanai.
3. Vientulībā bija daudz laika lūgšanai, kā augšā jau rakstīju, un Svēto Rakstu lasīšanai, protams individuāli, vientulībā.
4. Cilvēks dzīvoja citā vidē, svešā vidē, kur dzīvoja, protams, labie cilvēki, bet kurus vajadzēs pēc kāda laiciņa atstāt.
5. Vientulība nesa iespēju daudz domāt par nākotni - tuvāko un tālāko, kaut ko saplānot.
6. Vientulība deva šo iespēju mācīties šo distanci uz pasauli, bet arī pieņemt to, ka nāks atstāt draugus, kad sāksies dzīve ordenī.
7. Vientulība palīdzēja ieiet garīgajā dzīvē, jau drusciņ saprast svēto Francisku, kurš arī atstāja pasauli un bagātības, un kontaktus, un gaišo nākotni, lai sekotu Jēzum Kristum paklausīgam, nabadzīgam un šķīstam.

 Es saprotu, ka es neatklāju nekādu Ameriku, izņemot vienu. Jo šajā laikā es arī biju Amerikā, trīs minūtes. Jā, bet konkrēti kādā ciematā netālu no mūsu mežiem. Šis neliels ciemats saucās Ameryka. Un kā vairākiem cilvēkiem ir dots katru dienu iet uz Ameryku pa sausu zemi, tā arī daudziem ir dots būt kapucīniem, kas rodas no vientulības.

Divas Latvijas

    Pirms apmēram 80-90 gadiem Latvijā parādījās brāļi kapucīni, kuri tika uzaicināti uz Latviju no Bavārijas provinces. Tie, kuri viņus uzaicināja, meklēja veidu, lai Baznīca nestu svētuma augļus. Ticēja, ka palīdzēs svētumam Latvijā. Ka cilvēkiem būs iespēja kļūt par svētajiem.

    Pirmais un galvenais svētuma pamats (līdzīgi kā mīlestībā) ir brīvība. Šeit nav runa par politisko brīvību. Īsta brīvība ir saistīta ar cilvēka attiecībām ar Dievu. Dzīve vienotībā ar Dievu, ar Jēzu Kristu, sākas tad, kad cilvēks atmet grēkus, jo grēks dara no grēcinieka vergu. Cilvēks, kas atgriežas no grēkiem, pilda Dieva gribu. Bet Dieva gribas pildīšana prasa vēl vienu lietu: darīt labus darbus, kurus vēlas Dievs.

   Kapucīni  bija spiesti atstāt visus trīs jaunus klosterus jau pēc dažiem gadiem un nākamos gados kalpoja klusumā ticīgai tautai visdažādākajās vietās, jo svētuma ceļš nebeidzas, bet jādzīvo kopā ar tautu. Un daudz mainījās, jo piem. pirms 77 gadiem kapucīni pie sava klostera Viļakā gatavoja uz Pirmo sv. Komūniju apm. 150 bērnu, bet šogad, kad jau klostera nav, draudzē bēru bija apm. 25, bet neviens vietējais bērns netika kristīts.

    16. gadsimtā kapucīni tika uzaicināti uz kādu valsti. "Kāpēc tu gribi šos mūkus savā karalistē?" - pajautāja karalim kāds bīskaps. "Tāpēc, ka viņi gatavo cilvēkus uz labo nāvi" (tas nozīmē, ka iet pie slimiem un veciem ar svētiem Sakramentiem). Lūk dažreiz ir redzams un gaidīts viens konkrēts kalpošanas veids.

    Bet tik un tā jāskatās uz svētuma ceļu: kā mēs ejam pa šo ceļu? Es atcēros, ka ļoti ļoti sen, kad es ar citiem 39 jauniem vīriešiem iestājāmies ordenī, kāds brālis kapucīns mums stāstījā: "Kad cilvēks iestājas ordenī - izskatās kā svētais, bet nav svētais. Pēc daudziem gadiem jau neizskatās kā svētais un nav svētais. Nāves brīdī tālāk neizskatās kā svētais, bet ir svētais..."

Par ko runā kapucīni, t.i. jādalas ar savām bagātībām.

Par ko runā kapucīni, t.i. jādalas ar savām bagātībām.

Mēs zinām, ka kapucīni ir ordenis, kurš mēģina svētā Franciska veidā sekot Jēzum Kristum. Kaut gan tā ir skaidra lieta, tomēr pat pašiem kapucīniem, vismaz man, tas vienmēr būs noslēpums. Vienmēr, bet Debesu Valstībā būs tā, kā uzrakstīja savā pirmajā vēstulē sv. Jānis Apustulis:

"Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni! Tāpēc pasaule mūs nepazīst, jo tā nav Viņu pazinusi. Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni. Un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs tikai zinām, ka tad, kad Viņš parādīsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir. Un katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, svētdara sevi, kā arī Viņš ir svēts" (3,1-3).

Šeit vajadzīga šī garīga cīņa, lai svētdarītos. Tur, Debesu Valstībā, būs svētums, dināmiskais svētums, bet sekošana nekad nebeigsies, jo svētie ies uz turieni, uz kurieni staigās Jērs, Jēzus Kristus.

Dažreiz varbūt cilvēks domā, "kā es varu svētdarīties? kā es varu darīt to vai to, ja man nekā nav un nekādu talantu, un nekādu bagātību nav?" Lai mēs saprastu, ka tomēr vienmēr ir mums kaut kas, ar ko varam dalīties, es pastāstīšu kādu divu brāļu sarunu, kuru drusciņ mainīšu (lai būtu vieglāk lasīt - daži lielie burti) un kura bija pirms pāris gadiem, pusdienas laikā - tas nozīmē, ka pat īsā laikā var daudz iemācīties.

- Tēvs, kā ir armeņu valodā "sēdēt": SeTel vai SeDel?

- eSTel - atbildēja tēvs misionārs, kurš daudzus gadus strādāja starp armeņiem tālu tālu no Latvijas. - Bet kā tu to zini?

- :) Tēvs, bet kā ir "ūdens": -zDR- vai -VD-?

- DziuR, bet kā tu to zini? - tēvs misionārs brīnījās.

- :) Tēvs, kā ir SUNs armeņu valodā?

- ŠUN... ooo! Līdzīgi! Bet no kurienes tu to zini?

- :) Tēvs, bet kā ir "avis" armeņu valodā?

- Tūlīt, tūlīt... es neatcēros, bet zinu, kā ir gans, vārds pavisam nav līdzīgs: "VUŠHAr"!

- Kā nav līdzīgs? Kā nav līdzīgs? Jūs taču runājat latgaliski - sakiet man, lūdzu: kā ir "aitiņa" latgaliski:

- VUŠKA... !

Un tā es "mocīju" vienu tēvu kapucīnu, bet pēc dažām tādām īsām sarunām, kurās bija tik daudz prieka, ka tas nav aprakstāms, es drusciņ uzzināju par šīm misijām un valodu. Jo ir vārdi ļoti līdzīgi, kuri to pašu nozīmē un protams vārdi pavisam nav līdzīgi. Bet, bet, ja kāds pateiktu, ka šīs valodas: armeņu, latviešu, latgaliešu, arī poļu, nav līdzīgas - ļoti kļūdītos, kā piemēram cilvēks, kurš dzirdētu vārda "ēst" koņugāciju armeņu valodā un pateiktu, ka nav līdzīga latviešu valodai (es šo koņugāciju šeit nerakstīšu, bet atšķīrības ir minimālas, ticiet, vai neticiet).

Un tagad, dārgie bērni, pēc pasakas: arlabunakti! Bet neaizmirstiet sirsnīgi parunāt ar Dievu, tas nozīmē: palūgties.

Pirmie svētsolījumi

    Pirms 20 gadiem, tieši šodien, es un citi līdzbrāļi kapucīni, mēs salikām pirmos svētsolījumus. Kaut gan jau divus gadus dzīvojām kā īstie mūki, šo otro gadu jau habītā, tomēr dzīve ordenī skaitās kopš pirmiem svētsolījumiem.

    Jau 20 gadi ordenī. Mēs sākām postulatu, kur jauns vīrietis dzīvo klosterī kā mūks, kaut gan vēl nesaņēma habitu, mēs sākām 40 vīriešu. Bet pēc diviem gadiem pirmos svētsolījumus pēc noviciata salika 15. Daudzi saprata, ka tas nav viņu paaicinājums. Citiem brāļi kapucīni palīdzēja saprast, ka vajadzētu pārdomāt savu paaicinājumu.

    Katru gadu mēs atjaunojām savus svētsolījumus. Bet pēc 3 gadiem palika 9 brāļi. Mēs visi esam priesteri, bet kalpojam un strādājam dažādās vietās pasaulē: viens Gabonā (Āfrikā), viens Romā (Itālijā), divi Baltkrievijā (no tiem viens kā diecēzes priesteris), viens Latvijā (es) un pārējie 4 Polijā. Nav ko liegt, Dievs deva mums misionāru garu.

    Satikties šeit virs zemes mēs laikam nekad nesatiksimies, kaut gan tik nesen sākām kopā klosterdzīvi un 8 ilgus gadus dzīvojām kopā klosteros. Klosterdzīvi tomēr izdomāja pats Dievs un tas nekas cits, kā sekot Jēzum tur, uz kurieni Viņš sūta.

Svētam Franciskam Kungs ir devis brāļus.

Pirms pāris gadiem Viļakā, kad vistuvākie kapucīni dzīvoja Rīgā, apmēram 250 km attālumā no manis, tuvāk bija kapucīnu kapi: viens Viļakā pie bijušā klostera, pēc tam jau Jēzus Sirds baznīcas dārzā (tēvs Nikodems, Filips Turks), otrs apm. 25 km attālumā no Viļakas, kapsētā netālu no Baltinavas (tēvs Miķelis Jermacāns).

Tagad, kad es esmu Rīgā un ir iespēja pat katru dienu satikties ar brāļiem, tomēr kapucīnu kapi ir tuvāk, ja mēs runātu par kilometriem, jo tēva Oļģerta Aleksāna kaps blakus sv. Franciska baznīcai (jauns piemineklis ar skaistu krustu no svētā Damiana - san Damiano - baznīcas) un tēva Andreja, Jāņa Pavlovska, kaps pie sv. Alberta Lielā baznīcas.

Tuvu (daži km.) apglabāti ir arī tie, kuri ļoti gribēja, lai kapucīni atbrauktu uz Latviju. Tie ir arhibīskaps Antons Springovičs un bīskaps Antonino Zecchini, Pāvesta nuncijs Latvijā pirms kara. Viņi abi divi tika apglabāti sv. Miķeļa kapsētā.

No vikipēdijas (poliski): lēmumu dibināt jaunu svētā Erceņģeļa Miķeļa kapsētu pieņēma 1879. gada 21. decembrī. 1882. gada 26. augustā kapsēta tika svinīgi pasvētīta, pr. Kārlim Marcinkevičam (Karol Marcinkiewicz) piedaloties. Nekropolija dalās uz četriem kvadratiem, bet tie iekšā dalīti ar ieliņām. Centrālajā vietā pie galvenās alejas uzbūvēja kapelu gotika stilā, kura tika pasvētīta sv. Miķeļa dienā 1885. gada 29. septembrī.
Tā vikipēdija. Tad es saprotu, ka tā ir katoļu sv. Miķeļa kapsēta un kapela, kur apglabāti bīskapi.
Labi, kad es satiekos ar brāļiem, manī parādas liels prieks un mācos izdzīvot šos sv. Francika vārdus: "Kungs man ir devis brāļus".

Rīt dosimies svētceļojumā. Kungs mums ir sagatavojis vislabāku laiku. Kungs, mēs Tev pateicamies par laiku, mākoņiem, par sauli ("Un [saule] ir skaista un spīdoša ar lielo gaismu: tā ir Tavs, Visaugstais, attēls" - no "Saules dziesmas".), par mēnesi un zvaigznēm, par vēju, ūdeni, zemi, zālēm, ziediem, augļiem... 

"Esi slavēts, mans Kungs,

par tiem, kuri piedod Tavas mīlestības dēļ

un iztur vājības un vajāšanas".

Visi tiek aicināti, lai kristīgās mīlestības garā kalpotu viens otram, piedotu to, ko mēs izdarījām cilvēciskā vājuma dēļ, bet visā pielūgtu Kungu Jēzu Kristu.  
Tiksimies ceļā uz Aglonu!

No kurienes rodas kapucīni?

No kurienes rodas kapucīni?

Facebookā, "Mazāko brāļu kapucīnu ordenis Latvijā" lapā, tika ievietota fotogrāfija no 1991. gada jūlija. Un šī ziņa būs kā īss komentārs.

1991. gadā, tieši jūlijā, man bija praksē mežos, Polijas ziemeļos. Es kā mežniecības students divas nedēļas biju vienā mežā, pēc tam divas nedēļas citā mežā.

Pirmajā prakses posmā man un maniem koleģiem bija sevišķs uzdevums - skaitīt briežus. Protams, mēs nestaigājām pa mežiem, lai tur meklētu bez nekādiem rezultātiem briežus, bet vakaros, netālu no meža, vajadzēja sēdēt uz kādas mājas jumta un gaidīt brīdi, kad brieži viens pēc otra sāka iziet no meža un skriet uz tīrumiem, kur auga viņu vakariņas.

Vienu vakaru saskaitīju tādā vietā 51 briedi. No meža mala (apm. 1 km.) izgāja tika daudz briežu. Mežs bija tomēr daudz lielāks un briežu daudz vairāk.

Par briežiem pietiek. Šajā laikā tas jau bija apmēram viens gads, kad es atklāju sevī aicinājumu uz kapucīniem. Es jau pirms gada sakontaktējos ar brāļiem Varšavā un katru mēnesi es braukāju uz klosteri, lai satiktos un parunātu ar brāļiem. Protams, vienmēr sākumā es piedalījos svētajā Misē.

1991. gada jūlijā man vajadzēja ļoti intensīvi dzīvot, kaut gan bija daudz laika atpūtai. Kāda man bija šī intensīva dzīvē? Katru svētdienu iet uz svēto Misi - dažreiz 10 km ar autobusu, bet atpakaļ kājām. Katru dienu rožukronis. Svēto Rakstu lasīšana un meditācija - katru dienu.

Tādai disciplīnai palīdzēja arī tas, ka septembrī mani gaidīja eksamens no entimoloģijas. Tāpēc visur man līdzi bija burtnica A4, kurā bija 100 lpp.. Katrā lapas pusē aizpildīta 100%. Katrā lapas pusē bija aprakstīta viena kukaiņu suga ar visiem sīkumiem, zīmējumiem, dzīves veidu, dzīves posmiem un tā tālāk. Kukaiņiem dzīve ir ļoti precīza, visām sugām ir līdzīgas lietas bet arī katrai sugai ir savas, citas lietas, laiki, posmi, dzīves vietas un tā tālāk.

Un tā katru dienu lasīju 2-3 lapas puses, jo tā nolēmu. Lasīt Svētos Rakstus un pārdomāt Dieva vārdu salīdzinājumā ar to bija priekš manis liels prieks. Brižiem domāju, kā būs pēc diviem gadiem, kad iestāšos kapucīnu ordenī? Par to, ka pēc 11 gadiem būšu Latvijā - nē, tādas domas nebija. Es ilgojos pēc dzīves vienkāršā klusajā klosterī, vienkāršā brāļu kopienā.

Vai Viļakā būvēs Bērnu Banku?

    Pirms pāris mēnešiem kāds gribēja, lai paskatītos pasaku (es neatcēros, kā tā saucas). Es pajautāju, kādu banku reklamē šajā pasakā? "Tēvs, kā jūs varāt tā jautāt? Tā ir taču tikai pasaka!" "Nu labi, tad par ko ir šī pasaka?" "Šajā pasakā galvena varone aicina cilvēkus, lai tie ņemtu kredītus..."

    Varbūt kādreiz par to esmu jau rakstījis. Interesanti būtu zināt, vai visas pasakas ir par kredītiem, vai nē?

    Šeit ielīmēšu divas ziņas, kuras es uzrakstīju jūlijā un decembrī. Vajadzētu drusciņ uzlabot, bet es atstāju tekstus tādus, kādus urakstīju.

    Lūk šīs divas ziņas:

Sprīdītis, Sprīdītis...

    Šodien pirmo reizi es redzēju šo filmu. Kaut gan es zinu, ka ir tādi, kuriem patīk šīs filmas mūzika un pat gribētu to dzirdēt baznīcā savās laulībās, tomēr vajadzētu atstāt tādu domāšanu un paskatīties drusciņ savādāk. Pirmkārt filma nav saistīta ar Baznīcu un tās saturs ir ļoti tālu no kristietības. Otrkārt, ja es labi atceros, filma bija taisīta 1985. gadā un jau datums liecina par to, ka tas nevar būt cita lieta, kā valsts propaganda un tas nozīmē, ka tās mērķis ir veidot cilvēka domāšanu un skatienu uz realitāti pēc kādas ideoloģijas. Galvenais varonis paņem kredītus, kas ir it kā "burvīgas dāvanas" un devās ceļā izpildīt misiju. Kādu? Tas ir redzams filmas beigās . "Kungs un ķēniņš" atdot sprīdītim-laupītājam pēdējo naudu, bet saņem... Ko saņem? Nu jā, taču šī sieviete parūpēsies, lai viņš un viņa meita, tas ir nākamā paaudze, ļoti mīlētu naudu, lasi: lai ņemtu kredītus. Filmā burvīgas dāvanas pēkšņi pazūd, bet... tomēr paliek, jo tauta danco.

    Lai tie, kuri izdomāja sprīdīti, man piedod. Bet arī tagad jaunieši, kā man paši kādreiz kādā skaistā vietā stāstīja, saņem "misiju" darīt lielas lietas, tas ir rakstīt projektus un pēc tam paņemt... ko paņemt? Kredītus! Un galvā tāda doma nāk pati no sevis, tāds jautājums: tie, kuri taisīja filmu un tie, kuri ierakstīja skolas programmā mācīties tādas lietas, vai viņi neēda kopā vienā ēdnīcā?
    Ahā, es aizmirsu, ka vienīgais, kam bija kautkāds īpašums - neliela nauda, šis cilvēks tika filmā parādīts kā ļoti ļaunais un vēl vairāk - sadists. Un kredīta devēju uzņemt mājās viņš arī negribēja. Bet tomēr lielie kredīti arī viņu un viņa kalponi uzvarēja...

Kā Banka uzvarēja Baznīcu?

    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.

    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?

    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.

    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.

    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.

 *  *  *

     Es priecājos, ka kāds pēc mana bloga uzrakstīja lugu priekš bērniem (tā es domāju). Es to neredzēju.

    Tomēr, ja kāda lieta ir darīta, tad tomēr tai ir kāds mērķis? Kāds mērķis? Es protams nezinu, bet jau nejokojot, varbūt jau nākamajā gadā mūsu skaistajā pilsētā redzēsim jauno skaisto ēku, kurā katram bērnam būs atvērts konts. Varbūt tā sauksies BB (Bērnu Banka). Tad ziemassvētki būs pilnā krāsā un priekā...

    Pilns un patiess prieks tomēr ir no Dieva. Tas man tika dots svētdien, sv. Alberta Lielā baznīcā Rīgā. Brālis Jānis salika savus mūžīgos svētsolījumus. Svētā Misē pl. 11:00 (apm. 2 stundas) koncelebrā bija astoņi priesteri (7 kapucīni), daži klausījās grēksūdzes, bija daudzi brāļi kapucīni no Polijas un no Baltkrievijas, br. Jāņa Mamma un Māsa, klostermāsas un draudzes locekļi. Brālis Jānis vēl mācās Lubļinā, bet dažas reizes gadā brauc uz Latviju. Lūgsimies par viņu, lai katru dienu ar mīlestību un paļāvību viņš pildītu Dieva gribu un lai pēc sv. Franciska no Asīzes piemēra sekotu Jēzum Kristum paklausīgam, nabadzīgam un šķīstam.

Kad pārcelties?

    Es šeit, Viļakā, dzīvoju jau gandrīz 4 gadus un piecus mēnešus. Vienmēr biju un arī tagad esmu gatavs pārcelties uz Olaini. Kad tā skatos atpakaļ, tad redzu, ka pārcelšanās man nav sveša un laikam pārcelšanās man ir asinīs.

    Mežniecības studiju laikā mugursoma bija man galvenā mēbele, gan istabā, gan ceļā.

    Klosterdzīvē, pašos sākumos, vajadzēja pārcelties no celles uz celli dažās reizes gadā. Arī Lubļinas klosterī, semināra laikā, vajadzēja pārcelties no celles uz celli divas reizes gadā. Un pārcelšanās notika vienā dienā visiem klerikiem, vienā laikā, kas ir saprotams. Sešu gadu laikā es pārcēlos 15 reizes.

    Nav nekādas problēmas arī tagad pārcelties uz klosteri, kur ir brāļi kapucīni, kapucīnu kopiena, "familia" - garīgā "ģimene". Brāļi kapucīni dzīvo kopienās un es ceru, ka tas arī piepildīsies manā dzīvē.

    Vakar es krāmējos ar mantām visu dienu un iepakoju pakās, un šodien 90% no tā, kas man pieder t. Vitolds paņēma ar mašīnu uz Olaini. Kad pārcelšos?

Vismazākajiem Dieva svētība.

Vismazākajiem Dieva svētība.

Šodien ir svētā Staņislava Kostkas, apliecinātāja, piemiņas diena. Viņš dzīvoja 16. gadsimtā, nāca no Polijas, kur viņa tēvs bija Zakročimja pilsētas kaštelāns.

Staņislavs jau no jaunām dienām vēlējās kļūt par mūku jezuītu ordenī. Pēc dažiem pārbaudījumu un mēģinājumu, un lūgumu "ar asarām" gadiem, viņš atstāja jezuītu skolu Vīnē un devās kājām uz Mīnhenu. Tur arī jezuīti viņu neuzņēma. Tad viņš devās uz Romu un tur viņš tika uzņemts ordenī. Viņš nomira noviciāta laikā, naktī no 14. uz 15. augustu, 18. gadu vecumā. Polijā Staņislavs Kostka ir jauniešu aizbildnis.

Šis jauneklis piederēja Dieva vismazākajiem, kuri atstājuši bagātību, karjēru un savus plānus, atdeva sevi Dievam pilnīgi. Katru dienu daudz laika viņš pavadīja lūgšanā baznīcā, biežāk nekā citi gāja pie grēksūdzes un pieņēma svēto Komūniju.

Svētība, kuru Dievs dod viņa pilsētai, ir saredzama ticīgajiem arī šodien. Zakročimjā, kur dzīvo apmēram 3. tūkst. cilvēku, atrodas divas baznīcas, dažas kapelas ar Vissvētāko Sakramentu, 4. klosteri, no kuriem 3. (trijos) dzīvo kapucīni. Tur arī atrodas garīgās dzīves centrs (veltīts franciskāņu kapucīnu garīgumam), kā arī centrs, kurā veselu gadu brāļi kapucīni palīdz cilvēkiem, kuri iekrita dažādās atkarībās.

Svētais Staņislav Kostka, lūdzies par mums!

Svētceļojuma 7. un 8. diena

Vakar diena jau nebija tik klusa. Tā sākās ar sv. Misi Bukmuižas sv. Lugviga baznīcā. kopā ar mūsu grupi bija vēl svētceļnieku grupas no Rīgas Kristus Karaļa draudzes un no Šķilbenu un Baltinavas draudzēm, un protams Bukmuižas draudzes pārstāvji. Tāpēc arī pie altāra svinēja Jēzus Kristus Upuri pieci priesteri. Tā arī bija jau otra sv. Mise - pirmo celebrējām iepriekšējā dienā. Liels paldies visiem priesteriem, konsekrētām personām (bija Cien. klostermāsa no Rīgas un trīs kapucīni) un lajiem, bet sevišķi Bukmuižas draudzes Prāvestam par iespēju svinēt Euharistiju. Tā bija sv. Klāras piemiņas diena, tāpēc mani uzaicināja runāt sprediķi.

Un šajā dienā ļoti svarīgs bija ezers pēc ceļa stiprajā saulē. Netikai tādā veidā brālis ūdens mums palīdzēja, jo kad iznesam ārā desiņas un sāka degt brālis uguns, sāka līst un atgriežamies skolā uz vakariņām.

Vēl viena sevišķa lieta. Koncerts. Es neredzēju visu, bet parādījās tik daudz talantu un tik brīnišķīgo talantu, ka pašās beigās pat es sāku ticēt, ka arī es protu dziedāt un gandrīz piecelos, lai dziedātu, piem. "Aizgoja sauleite aiz mokunīša". Liels paldies Bukmuižas skolas saimniekiem.

Liels paldies Andrupenes draudzes Cien. Prāvestam pr. Jānim un visai draudzei, gan par vakara lūgšanu baznīcā (Vissvētākā Sakramenta adorācija un aizlūgšanas) un par sv. Mises svinēšanu ar draudzi un Maltas grupu. Tāpēc bija 5 priesteri (4 pie altāra plus viens biktskrēslā). Konsekrēto personu arī bija daudz: klostermāsa un 4 kapucīni.

Arī svarīgi mūsējiem, ka Euharistija notika vairākumā latgaliski, lai mēs arvien dziļāk ieietu Dievmātes garīgumā, kuru saprast Latvijā bez Latgales nav iespējams.

Liels paldies Andrupenes Tautas Nama saimniekiem par laipno uzņemšanu.

Šīs divas dienas bija ļoti kārstas un es ceļā pirmo reizi izdzēru veselu ūdens pūdeli (0.5 litra). Paldies br. Jānim par skaistām un dziļām katehēzēm, kā arī brāļiem un māsām par garīgām sarunām.

Paldies Priežmales Tautas Nama saimniekiem, jo tagad jau esam šeit. Un interesanti, ka pagasta nosaukums Kastuļiņa nozīmē... baznīciņa.

Lai Dievs svētī visus Cien. Lasītājus un Labdarus, un lai Dieva Māte izlūdz visas nepieciešamas žēlastības.

Pie manis eremā

    Šodien pavadīju laiku galvenokārt fiziskajā darbā. Un klusumā. Manā eremā Viļakā var tā dzīvot. Eremīts tas ir vientuļnieks, kas dzīvo eremā (tā saucas vientuļniekā māja). Ikdienīšķajā dzīvē es varu pieredzēt šo Dieva dāvanu - eremu un vientuļību. Vajag katru dienu dalīt savu laiku, lai pildītu visus pienākumus un lai atrastu iespēju padzīvot tā, kā eremīts. Tieši tā kapucīni saucās, iekams bērni nepielīmēja mums jauno nosaukumu, kas jau palika. Tagad Viļakā, konsekrēto personu gadā, man ir dots tā dzīvot, kā pirmie kapucīni, drusciņ līdzīgi sv. Franciska "Regolai eremam". Un visvairāk prieku no visiem darbiem deva tāds visvienkāršākais darbs - staigāt ar spaini, smelt ūdeni no grāvja un nest uz baznīcas dārzu, jo krūmiem ļoti vajadzīgs ūdens, bet zeme ir sausa. Un vēlāk - uz dārzu pie mājām. Pateicība Dievam.

Sēru laiks pēc 70 gadiem pārveidojās ballē.

    Es neesmu vēsturnieks un maz zinu par Viļakas novada un tā iedzīvotāju vēsturi. Bet man šķiet, ka pirms 70 gadiem šeit nebija labie laiki. Var pateikt, ka tie bija sēru laiki. Daudz gāja bojā karā. Daudzi tika sūtīti uz Sibīriju. Daudzi slēpjās mežos. Daudzi sēdēja cietumos, kur bendes viņus mocīja un nogalināja. Kapucīnu klosteris tika atņemts mūkiem, bet kapucīni izmesti. Cilvēkiem tika atņemtie īpašumi, zeme. Sākās kolonizācija, lai "kolonijas", pilsētas, būtu svešas varas centri. Tie bija sēru laiki. 1944. gadā, ja es labi atceros, pēdējo reizi tika nokristīto vairāk nekā 200 bērnu. Pēdējo reizi tika nokristīti vairāk nekā 100 bērni apm. pirms 25 gadiem. Tagad dažas reizes mazāk. Pilsētas centrā, skaistajā parkā, ir gaišs piemineklis tiem (man šķiet), kuri ieveda šos sēru laikus. Pilsētas periferijās ir piemineklis par godu tiem, kuri tika briesmīgi nogalināti tapēc, ka viņu sirdīs bija mīlestība uz Latviju. Bet tas nav skaists. Melns akmens un betons.

    10. oktobrī bija pilsētas svētki centrā, kur blakus stāv šis pirmais piemineklis.

    Es protams tur nebiju, bet labprāt uzzināšu, kad parādīsies informācija internetā vai presē, jo vajag zināt vēsturi.

    Es jautāju dažiem veciem cilvēkiem (bet ne Viļakā), vai bija komjaunatnē, vairākumā atbildēja: "Jā, bet mūs piespieda." Ļoti pareizi, ka cilvēkiem ir kauns. Un tā ir ļoti sāpīga lieta, kad kāds, kam ir rokās lielā vara, grib tādā vai citā veidā pārstrādāt citus, sevišķi bērnus un jauniešus tā, lai valsts vēsture viņiem sāktos 1945. gadā, vai 1917. gadā (kā man runāja 1990. gados jaunie cilvēki Baltkrievijā: "Mūsu vēsture sākās 1917. gadā. Tā mūs mācīja skolā"). Vara ir tāda vai šāda, bet īstenībā visa vara ir mūsu Kunga Jēzus Kristus rokās. Aicinu uz Baznīcu, lai ar Viņu satiktos.

Misija draudzē

    Viena no raksturīgām lietām, kuras garīgās aprūpes laukā darīja kapucīni, bija misijas draudzēs. Parasti brauca uz misijām divi tēvi, lai tad, kad viens runā sprediķi, otrais lūgtos. Tādas misijas, uz kurām aicināja misionārus prāvests, bieži piepildīja veselas astoņas dienas un misionāri mēģināja ar Evaņģēliju atrast ceļu pie katra cilvēka draudzē. Tas vienmēr bija ļoti intensīvs laiks un lai saprastu, kas notika, vajadzētu paskatīties uz šo misiju plānu - diena bija aizņemta no rīta līdz vakaram. Un arī cilvēki vairākumā gribēja piedalīties, izklausīties vismaz dažas konferences vai sprediķus, iet pie grēksūdzes, jo katru dienu braukāja uz šo baznīcu priesteri no apkārtējām draudzēm.

    Es pirms 14 gadiem dzīvoju klosterī, kurā arī dzīvoja un kalpoja tēvs, kas vadīja misijas 600(!) draudzēs, daudzās pat dažas reizes. Viņš nolēma uzrakstīt grāmatu. Un izdevās. Tā tika uzrakstīta tādā veidā, ka viņš stāstīja, bet es rakstiju. Šī grāmata nesa lasītājiem daudz prieka, jo bija anegdotu pilna - taču misionāru dzīve ir ļoti ļoti interesanta. Kad grāmata tika pabeigta un laimīgs tēvs misionārs sāka braukāt pa mūsu baznīcām, runāt sprediķus un reklamēt savu grāmatu (vērts bija rakstīt un lasīt,) tēvs proviniāls (provinces priekšnieks) man pajautāja, vai es gribētu braukt uz misijām, bet pavisam citām misijām, kuras varbūt arī tā saukt nevajag, uz Latviju. Un es, pēc divām minūtēm Vissvētākā Sakramenta priekšā, atbildēju: "Jā".

    Jau gandrīz divi gadi misionāri dzīvo mūsu draudzē. Tie protams nav garīdznieki, bet laji. Un viņu kalpošana ir cita. Ne tik intensīva 8 dienu laikā, jo tādu misiju nebija, bet intensīva garākā distancē, kura ir sadalīta uz mēnešiem, nedēļām un dienām. Un katram posmam ir savs plāns, darbi, sarunas un tas viss lūgšanā. Tāpēc ka grūti būt misionāram savā draudzē, uz Viļaku brauc misionāri no visas Latvijas, bet arī no Vācijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas. Un brauc arī tie kuri jau drusciņ kalpo kā misionāri: no Balviem un no Rekovas, tas ir no citām draudzēm. Es ceru, ka ar laiku arī no Viļakas, no Semenovas, no Žīguriem, no Vēdeniešiem, no Borisovas un no citām vietām mūsu draudzē brauks misionāri sludināt Evaņģēliju citās draudzēs Latvijā un arī citās valstīs. Jā, man ir tāda cerība un tagad labāk saprotu to, ko esmu jau dzirdējis kopš bērnības. Jo taču es esmu no draudzes, kuru vada misionāri, kas kalpo Āfrikā. Katrs var kļūt par misionāru, lai tikai gribētos un lai tikai būtu paļāvība uz Dievu. Sirsnīgi aicinu. Uz priekšu.

Pieņemt Dieva plānus mierā.

Pieņemt Dieva plānus mierā.

Šodien man bija skaisti plāni. Bet Dievam arī ir savi plāni. Un ļoti labi, jo tie ir bez salīdzinājuma labākie plāni.

Es plānoju piedalīties kādā lūgšanas grupā plkst. 12:00, bet nevarēju tikt uz šo vietu Rīgas centrā. Visas vietas autostāvvietās aizņemtas un nebija kur atstāt mašīnu. Tad vajadzēja braukt tālāk.

Tālāk, nākamajā vietā, arī neparasta situācija, jo vajadzēja kaut ko remontēt. Pat atradās darba drēbes, tika sagatavots remonta plāns, bet parādījās cilvēks, kurš piedāvāja labāko remonta veidu un tas tika pieņemts. Tad man nesanāca strādāt.

Tikšanās ar maniem brāļiem kapucīniem vienmēr ienes daudz prieka dzīvē, arī šodien, kad prieka iemeslu bija daudz.

Pirmkārt vienam tēvam 25. gadu dzīves ordenī jubilejs.

Otrkārt sarunās daudz bija par svēto Francisku no Asīzes, jo taču rīt viņa lielie svētki, bet jau šodien vigilija un sākām tos svinēt. Sakarā ar svētkiem notika pēc sv. Mises plkst. 18:00 sv. Alberta baznīcā dievkalpojums "Transituss", kurā tika aprakstīta sv. Franciska nāve un aiziešana uz Debesīm.

Šodien garas sarunas par Francisku notika arī sakarā ar plānoto katehēzi "Radio Marija Latvijā" rīt plkst. 9:00. Sirsnīgi mēs, kapucīni, jūs aicinām.

Liels paldies Pasaulē Dzīvojošiem Franciskāņiem par skaisto "Transitusa" sagatavošanu.

Sirsnīgs sveiciens un Dieva žēlastību vēlējumi visām māsām un brāļiem svētajā Franciskā.

Kaut gan plāni mainījās šodien, tomēr ir vērts pieņemt tos mierā, tad tas, kas ir no Dieva, parādīs savu spēku un skaistumu neatkarīgi no mūsu plāniem, neatkarīgi no laika.

Attiecības starp cilvēkiem

    Pirms apmēram divdesmit pieciem gadiem parādījās bukletiņš "sv. Franciska brālīši" ("Braciszkowie św. Franciszka"). Šis bukletiņš bija drukēts un sūtīts tiem, kuri bija tajā ieinteresēti. Arī kapucīnu baznīciņu grāmatgaldos katrs varēja paņemt to bez maksas, jauno numuru katru mēnesi. Jo tieši to izdeva kapucīni Varšavā. Un es, stūdējot mežniecību, katru mēnesi savā pastkastītē ļoti regulāri atradu jaunu numuru. Un iekams izlasīju, iekāpu autobusā, braucu uz Medus ielu (jā jā pie tādas ielas ir kapucīnu klosteris Varšavā), gāju pie grēksūdzes, uz svēto Misi un gāju parunāt ar kādiem brāļiem kapucīniem, kuri šajā gadā bija atbildīgi par kontaktiem ar jauniešiem, konkreti lai palīdzētu jauniem vīriešiem atklāt sevī paaicinājumu (ja ir) uz kapucīnu ordeni. Un tā bija divu gadu laikā.

    Šodien dzirdēju, ka ir domas, lai šo bukletiņu likvidētu. Jo vairāk to paņem un lasa vecas tantes, nekā jaunekļi. Un ka labāk to tikai elektroniskā veidā turpināt. Un ka pavisam meklēt šos jauniešus ar paaicinājumiem internetā, jo viņi tur sež.

    Kā Jūs domājat? Jo man šķiet ka teksti internetā, sevišķi fejsbukā (kā ir tviterā - es nezinu), ir lasīti ātri un ātri meklēti nākamie. No vienas puses tas ir labi - visdažādākas informācijas var atrast ļoti ātri, bez salīdzinājuma ar iepriekšejiem gadiem. No otras puses - vissvarīgākas ir tomēr šīs attiecības starp cilvēkiem, kuri tādā specifiskā veidā, kā internetā, satiekas, komunicējas, notiek domu apmaiņa, un ir brīnišķīgi, ka pēc tam cilvēki satiekas reāli. Es domāju, ka tad, kad cilvēka darbība internetā ved uz tikšanos ar otro cilvēku, atklāj vēl vairāk pašā cilvēkā šo brīnišķīgo iespēju satikties ar Dievu. Tikai ir viens galvenais princips: attiecības ir nopietnas, nes labumu un ved uz vēl lielāko labumu. Bez tā nekā nav.

Draudzē vajadzīgas ir kopienas.

    Vakar vakarā rakstīju tekstu par šiem trijem gadiem Viļakā. Un kaut gan nerakstīju to šim blogam un ar pavisam citu mērķi, tomēr manu acu priekšā gāja daudzi notikumi, kas šajā laikā veidoja vienu konkrēto realitāti, kuru saucam par kopienu.

    Bija tādi gadijumi un darbi, kuri neveda uz kopienu, kaut gan bija darīti kopā. Daudz bija tādu darbu un kalpošanu, kurām par mērķi ir veidot kopienu, bet neizdevās.

    Tomēr izveidojās konkrēta kopiena: mūks un misionāri. Tā nav stabīla kopiena, jo misionāri mainās. Nav kādu īpašu statutu. Tādu evaņģēlizācijas kopienu veido un par pamatu ir pats Jēzus. Tapēc tā ir kā vide, kurai var tuvoties katrs, kas ieiet personīgās attiecībās ar Jēzu, kas tic uz Viņu, kas ir Baznīcā.

    Es esmu pārliecināts, ka vajag, pēc iespējām, draudzēs rūpēties par šo vidi, kurai katrs ticīgais var tuvoties. Piemērus šajā laikā var atrast ļoti viegli. Apmeklēja šo vidi brāļi un māsas no Rīgas (daudzas reizes), kapucīni no dažādām vietām un daudzi citi. Katrai no šīm grupām ir savi harizmāti, darbība un savā veidā apdāvina un bagātina vietējo draudzi. Tāpēc tāda kopiena, tāda vide, kļūst tikšanās vieta starp visu Baznīcu un draudzi.

Svētceļojuma 2. diena. It kā Asīzē.

Svētceļojuma 2. diena. It kā Asīzē.

Liels paldies Liezēres kultūrnama saimniekiem, kuri mūs sirsnīgi uzņēma. Lai mēs neaizmirstu to, ka esam bijuši Liezērē, gribam pasvītrot, ka ieejot Liezērē un izejot no Liezēres mēs esam satikuši brāli lietu.

Bet vissvarīgākā bija svētā Mise, kuru svinējām Liezērē un pieņēmām mūsu sirdīs Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā. Kungs Jēzu, mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni, ka Tu nāk pie mums, ka Tu ej kopā ar mums un ka Tev patīk mājot mūsu sirdīs. Lai arī Tev patīk mūsu centieni atgriezties un vienmēr vislabāk sagatavot Tev mūsu sirdis.

Vienotība ar Dievu - tieši to meklē katrs cilvēks. Kā uzrakstīja svētais Augustīns: nemierīga ir mūsu sirds, iekams neatdusies Dievā.

Līdzīgi Jēzus stāstīja Māsai Faustīnei: cilvēce nepieredzēs mieru, ja neversīsies pie Dieva žēlsirdības.

Brālis Jānis lasīja lekciju par mūsu moto "Priecājieties un līksmojieties", kas ir no sv. Mateja Evaņģēlija. Pateicoties tam mēs vairāk zinam, kādos kontekstos Bībelē šie vārdi bija lietoti. Brālis Jānis iepazina mūs vairāk ar pāvesta Franciska mācību, sevišķi ar to, cik svarīgi ir atpazīt Dieva gribu ikkatrā dzīves situācijā, lai to pieņemtu un ietu svētuma ceļu.

Šodien ceļā arī man bija vienkārša "kalpošanā ceļā", piemēram garīgās sarunas. Kā nepriecāties?

Liels paldies Cesvaines skolas saimniekiem, kuri mūs šodien uzņēma.

Liels paldies Cesvaines katoļu draudzes prāvestam pr. Andrejam, kurš mūs sirsnīgi uzaicināja uz baznīcu, kur mums bija vēsperes, bet rīt būs sv. Mise.

Liels paldies Pasaulē dzīvojošiem Franciskāņiem (III Franciskāņu Ordenis), kuri mūs pabaroja un rīt par mums parūpēsies. Arī saruna starp māsām un brāļiem (franciskāņi kapucīni) bija svētā Franciska prieka pilnā. Lūk, tāda maza Asīze Cesvainē. Miers un labums!

Ahā, laikam nevienam nav nevienas tulznas? Pateicība Dievam!

Gatavojoties rekolekcijām.

Gatavojoties rekolekcijām.

Rīt būs rekolekcijas un gandrīz viss ir sagatavots, kaut gan ne viss ir uz vietas. Vēl rīt no rīta jābrauc pie maniem brāļiem kapucīniem no sv. Alberta klostera, kuri man dos uz vienu dienu Missāli krievu valodā un arī tādu lekcionāru.

Man sev līdzi jau ir grāmata, kuru man deva mani brāļi kapucīni no Olaines "истоки францисканства", kaut gan tur tekstā nav akcentu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka es nevarēšu pareizi lasīt krievu valodā. Tomēr būs klostermāsas, kurām tādu problēmu nav, karoče - harašo.

Ir protams vēl citas lietas saistītas ar šīm rekolekcijām vai ar šīm tuvākām dienām, bet es ceru, ka mēs visi visu darīsim iespējami vislabāk un Dievs tā, kā vienmēr - visu darīs pilnīgi, tāpēc Viņā ir visa mūsu uzticēšanās.

Es arī paskatījos brāļa Jāņa blogā, kurā ir interesanti materiāli, arī par franciskāņiem Rīgā, par šo pirmo klosteri, kas pastāvēja no 13. līdz 16. gadsimtam, kad laikam 1525. gadā mūki tika spiesti visu atstāt; tad atstāja, bet izgāja no Rīgas pilsētas svinīgā procesijā, bet aiz viņiem, ja es sapratu, aizslēdza pilsētas vārtus.

Tā bija Rīgā un citās vietās 16. gadsimtā, tā bija 19. gadsimtā arī ar citiem franciskāņu (bernardīņu) klosteriem, kā arī 20. gadsimtā ar kapucīnu klosteriem. Lūk, ir īpašnieki, bet atnāk "jaunie īpašnieki", zog ēkas, bibliotēkas un citas lietas, nīcina liturģiskos priekšmetus un arhīvus. Un kas notiktu, ja viņus nosauktu par zagļiem? Jā, viņi ir zagļi.

Šajā tekstā ir arī lieta, kuru autori pasvītroja, jo viņiem liekās dīvaina un "fanatiska". Bet protams tā, kā ir rakstīts, ka klosteris kopā ar svētās Katrīnas, jaunavas, baznīcu pazuda no sabiedrības atmiņas, tā arī es varu saprast, ka autori nekad nedzirdēja par tādu dzīves formu, kuru pieņēma "reklūzi" vai reklūzes". Nav ko bīties, ka lūk viņus tā aizmūrēja, bet tā bija, teiksim tāda radikāla - vientuļnieku dzīves veida - forma. Jo ja visbiežāk vientuļnieku dzīves vieta bija tālu no pilsētas, kur tie lūdzās un strādāja, bet uz pilsētu nēsāja to, ko izražoja, lai pārdotu un nopirktu sev nepieciešamas lietas, tad tomēr bija arī vientuļnieki, kuri dzīvoja pilsētās.

Tagad par šiem reklūziem. Tie bija cilvēki ar dziļo un stipro garīgo dzīvi, kas daudz laika pavadīja lūgšanā un labu darbu pildīšanā. Bet ar laiku saprata, un Dievs caur Baznīcu to apstiprināja, ka viņi tiek aicināti veltīt visu laiku un spēkus lūgšanai vienotībā ar Jēzu. Viņiem bija arī sagatavošanas un pārbaudījuma laiks, kas tieši palīdzēja apstiprināt šo aicinājumu. Vajag arī zināt, ka cilvēki šoreiz bija stiprāki, nekā tagad, un nebija "bombardēti" katru dienu ar miljoniem impulsiem un informācijām, un spiesti sēdēt internētā. Tad varēja attīstīties tāds garīgums, kurā reklūzs saņēma savu celli netālu no Vissvētākā Sakramenta, lai viņš dzīvotu visu laiku pie Kunga un to adorētu. Šī celle ar lodziņu uz Tabernākulu nebija kā cietums, bet vislielākas brīvības zīme. Atbildīgie par viņu mūki nēsāja viņam barību, bet galvena lieta - katru dienu reklūzs piedalījās svētajā Misē un citos dievkalpojumos, pats lūdzās, viņam bija savs garīgais vadītājs, tad arī garīgās sarunas un grēksūdze, un ļoti bieži svētā Komūnija.

Kurš var saprast, lai saprot, kurš nevar vai negrib saprast, lai nesaprot. Ja cilvēks tā sauktajā ārējā brīvībā nevar atrast ceļu pie Dieva, kaut gan ir BRĪVS, vai nē? un nevar - negrib - atrast pat mazu laiku Dievam, bet par garīgo dzīvi ko vēl šeit runāt, tad nevis mūri ieved tādu cilvēku šokā un reklūza celles realitāte - izmisumā, bet kāds neredzamais stūris, kurā nebrīvē sēž viņa dvēsele, jo baidās no Jēzus, un dvēsele domā, kā spēs būt brīva bez Jēzus. Dvēselīt', nebaidies iziet no savas nebrīves, daudzi par tevi lūdzās un lūdzas. Pie Jēzus, Kurš tevi ļoti mīl, ir īsta brīvība bez bailēm un grēku verdzības.

Franciskāņu klosteris - neatminētā Vecrīgas mīkla