Vismazākajiem Dieva svētība.

Vismazākajiem Dieva svētība.

Šodien ir svētā Staņislava Kostkas, apliecinātāja, piemiņas diena. Viņš dzīvoja 16. gadsimtā, nāca no Polijas, kur viņa tēvs bija Zakročimja pilsētas kaštelāns.

Staņislavs jau no jaunām dienām vēlējās kļūt par mūku jezuītu ordenī. Pēc dažiem pārbaudījumu un mēģinājumu, un lūgumu "ar asarām" gadiem, viņš atstāja jezuītu skolu Vīnē un devās kājām uz Mīnhenu. Tur arī jezuīti viņu neuzņēma. Tad viņš devās uz Romu un tur viņš tika uzņemts ordenī. Viņš nomira noviciāta laikā, naktī no 14. uz 15. augustu, 18. gadu vecumā. Polijā Staņislavs Kostka ir jauniešu aizbildnis.

Šis jauneklis piederēja Dieva vismazākajiem, kuri atstājuši bagātību, karjēru un savus plānus, atdeva sevi Dievam pilnīgi. Katru dienu daudz laika viņš pavadīja lūgšanā baznīcā, biežāk nekā citi gāja pie grēksūdzes un pieņēma svēto Komūniju.

Svētība, kuru Dievs dod viņa pilsētai, ir saredzama ticīgajiem arī šodien. Zakročimjā, kur dzīvo apmēram 3. tūkst. cilvēku, atrodas divas baznīcas, dažas kapelas ar Vissvētāko Sakramentu, 4. klosteri, no kuriem 3. (trijos) dzīvo kapucīni. Tur arī atrodas garīgās dzīves centrs (veltīts franciskāņu kapucīnu garīgumam), kā arī centrs, kurā veselu gadu brāļi kapucīni palīdz cilvēkiem, kuri iekrita dažādās atkarībās.

Svētais Staņislav Kostka, lūdzies par mums!

Svētceļojuma 2. diena. It kā Asīzē.

Svētceļojuma 2. diena. It kā Asīzē.

Liels paldies Liezēres kultūrnama saimniekiem, kuri mūs sirsnīgi uzņēma. Lai mēs neaizmirstu to, ka esam bijuši Liezērē, gribam pasvītrot, ka ieejot Liezērē un izejot no Liezēres mēs esam satikuši brāli lietu.

Bet vissvarīgākā bija svētā Mise, kuru svinējām Liezērē un pieņēmām mūsu sirdīs Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā. Kungs Jēzu, mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni, ka Tu nāk pie mums, ka Tu ej kopā ar mums un ka Tev patīk mājot mūsu sirdīs. Lai arī Tev patīk mūsu centieni atgriezties un vienmēr vislabāk sagatavot Tev mūsu sirdis.

Vienotība ar Dievu - tieši to meklē katrs cilvēks. Kā uzrakstīja svētais Augustīns: nemierīga ir mūsu sirds, iekams neatdusies Dievā.

Līdzīgi Jēzus stāstīja Māsai Faustīnei: cilvēce nepieredzēs mieru, ja neversīsies pie Dieva žēlsirdības.

Brālis Jānis lasīja lekciju par mūsu moto "Priecājieties un līksmojieties", kas ir no sv. Mateja Evaņģēlija. Pateicoties tam mēs vairāk zinam, kādos kontekstos Bībelē šie vārdi bija lietoti. Brālis Jānis iepazina mūs vairāk ar pāvesta Franciska mācību, sevišķi ar to, cik svarīgi ir atpazīt Dieva gribu ikkatrā dzīves situācijā, lai to pieņemtu un ietu svētuma ceļu.

Šodien ceļā arī man bija vienkārša "kalpošanā ceļā", piemēram garīgās sarunas. Kā nepriecāties?

Liels paldies Cesvaines skolas saimniekiem, kuri mūs šodien uzņēma.

Liels paldies Cesvaines katoļu draudzes prāvestam pr. Andrejam, kurš mūs sirsnīgi uzaicināja uz baznīcu, kur mums bija vēsperes, bet rīt būs sv. Mise.

Liels paldies Pasaulē dzīvojošiem Franciskāņiem (III Franciskāņu Ordenis), kuri mūs pabaroja un rīt par mums parūpēsies. Arī saruna starp māsām un brāļiem (franciskāņi kapucīni) bija svētā Franciska prieka pilnā. Lūk, tāda maza Asīze Cesvainē. Miers un labums!

Ahā, laikam nevienam nav nevienas tulznas? Pateicība Dievam!

Dinamiska dzīve šodien ar TAU zīmi fonā.

Dinamiska dzīve šodien ar TAU zīmi fonā.

Šodien vakarā es ar vēl vienu brāli kapucīnu pastaigājām pa pilsētu, nopirkām e-biletes. Jo dzīve ir dinamiska un vajadzēs bieži braukāt pa Rīgu ar sabiedrīsko transportu, lai pildītu garīgās aprūpes pienākumus. Atpakaļ ceļā mēs satikām brāļus un māsas no kādām kopienām, kuri pirms brīža svinēja svēto Misi. Parunājām un dzirdējām dažādas labas un priecīgas lietas.

Tāpēc ka dzīve ir dinamiska un franciskāņu zīme TAU atkal apkārt grib parādīties, brāļi kapucīni bija redzami dažos mikrorajonos. Un tāpēc ka ļoti dinamiska ir svēto sadraudzība, man bija prieks svinēt svēto Misi pie svētā tēva Pio un vēlāk pie svētā Antona. Pēc Mises bija lūgšanas par dziedināšanu. Un pavisam pirmo reizi es biju svētā Antona baznīcā. Bet pie svētā tēva Pio es biju šodien jau 177. reizi. Lūk, šie divi svētie aicina nākt, jo viņiem tur ir cilvēki, kurus Jēzus grib dziedināt. Svēto aizbildniecība ir. No mūsu puses ir nepieciešamas lūgšanas, grēksūdzes sakraments un svētā Mise. Vajadzīgi priesteri un konsekrētie ļaudis. Jā, viņi un viņas ir nepieciešami, kaut gan visi, nevis tikai viņi un viņas, ir aicināti uz svētumu.

Vajadzīgi ir misionāri un misionāres, kas tālu no savas dzimtenes sludinātu Evaņģēliju visām tautām. Var protams domāt par savu dzimteni un kalpot Baznīcai savā tēvijā. Bet tomēr Baznīca aptver visas tautas un ir vajadzīgi misionāri un misionāres. Skatīsimies uz Jēzu un uz Apustuļiem. Kā vienmēr tā arī šodien misija Baznīcā un ārpus tās ir ļoti aktuāla.

Atpakaļ Latvijā.

Atpakaļ Latvijā.

Jau dažas dienas es esmu Latvijā. Avalinājums un rekolekcijas Polijā bija ļoti labas. Atvalinājums laukos, daudz atpūtos, drusciņ strādāju dārzā. Bija ļoti karsti. Ātri atgriezās spēks un veselība.

Savā draudzē es piedalījos Kristus Miesas un Asiņu svētku euharistiskā procesijā pirmo reizi pēc 30 gadiem.

Rekolekcijas es klausījos vecā klosterī, kura baznīcai ir apmēram 1000 gadu. Bet mēs, kapucīni, esam tur gandrīz... 5 gadi. Kad tur atbraucu, man nāca runāt... latviski, jo autostāvietā es satiku turistus no Rīgas.

3. jūnijā pārgāja 17. gadi kopš es kļuvu par priesteri. 17. jūnijā man bija primicijas manā dzimtā draudzē, bet pēc 17. gadiem Olainē tā, kā šoreiz Chmielowā, man dziedāja "Strūgu". Jo tieši pirms trīs dienām man nāca atvadīties no Olaines draudzes. Tas bija svētīgs laiks - 2006.-2018. gads. Tagad es būšu Rīgas svētā Alberta baznīcā.

Svētbildītes atrada jaunus īpašniekus.

Svētbildītes atrada jaunus īpašniekus.

Iekams es rakstīšu, kā svētbildītes atrada jaunus īpašniekus, uzdošu jautājumu, vai pavisam drīkst runāt, ka tāda maza lieta kādam pieder? Un vai šo cilvēku var saukt par īpašnieku?

Jā, jā, tā nav smieklīga tēma. Smieklīga būtu kādam, kas uzskatītu svētbildīti par papīra gabalu, kas nav lietojams, bet aizņemts, lai uz vairākiem desmitiem gadiem būtu paslēpts lūgšanu grāmatiņā, labākā gadījumā.

Bet priekš mums maza svētbildīte ar lūgšanu aizmugurē pirmkārt atgādina mums par Jēzus (vai svēto) klātbūtni un palīdzību, un otrkārt lūgšana, kuras teksts ir apstiprināts Baznīcā (ka piemēram nav tajā teoloģisko kļūdu), vienmēr ir tuvu, un kad vajag to noskaitīt, nav ar to nekādu problēmu.

Īstenībā konkrētas svētbildītes satura īpašnieks, paredzētās Baznīcā robežās, ir kāds cits, kam pieder tiesības drukāt kādu attēlu, vai kam pieder kāds teksts, grāmata, kas ir atbildīgs par kāda garīguma pareizo tālāknodošanu - bez teoloģiskām kļūdām. Arī par tādām lietām drusciņ es rakstīju pēdējos mēnešos. Es precīzi nezinu, ka ir ar šīm tiesībām, bet tas, ko es darīju, tulkoju, vai publicēju, bija ar atļaujām un ar līgumu. Tikai tad var pieņemt kādu garīgumu un ieiet tajā, kad cilvēks ir drošs, ka visu laiku ir tie, kuri ir atbildīgie un kuri cenšas vislabāk izpildīt savus pienākumus. Ceļš "īsākais" ir katastrofa, jo tas ir tā, kā kādā anegdotē (piedodiet):

Nāk kundze pie grēksūdzes un runā biktstēvam: "Es esmu jau visaugstākajā, četrpadsmitajā pazemības pakāpienā. Un es nezinu, ko tālāk dzīvē darīt?" - Biktstēvs atbildēja ļoti īsi: "Nu tad kāpēc tu tur uzkāpi?"

Nav ko domāt par lielo un ātro veiksmi garīgajā dzīvē. Ja parādas tādas domas, tad tā ir zīme, ka ātri vajag atgriezties pie krusta un pie Krustā Sistā. Katrs cits virziens ir nepareizs. Un tur ir svētbildītes un bukleti ar savu saturu, kas prasa padziļināšanu Svētajos Rakstos, Baznīcas mācībā, Liturģijā, kopienā, dzīvē paļāvībā uz Dievu un žēlsirdības nostājā pret tuvākajiem.

Tad ja tev ir svētbildīte, buklets vai Dienasgrāmata, tad tas nozīmē, ka kāds dalījās ar tevi ar savu garīgumu, ar dārgmantu, kuru saņēma no Dieva. Būsim pazemīgi un mācīsimies staigāt garīgajā dzīvē lēni, bet droši.

Ir tev svētbildīte? Ja ir, tad lieto to, kā lielo bagātību. Tu nezini, ka tā ir bagātība? Tad kā tu dabūji šo svētbildīti ar lūgšanu? Tu neko nezini par šo konkrēto garīgumu? Tad meklē un... "Alleluja un uz priekšu!" - kā runā Radio Maryja dibinātājs Polijā.

Ahā, un beidzot par šiem jauniem īpašniekiem. Šodien jau otrā un trešā māsu kongregācijas saņēma paciņas ar svētbildītēm un bukletiem (jo pirms divām dienām pirmā saņēma). Arī mani mīļie brāļi kapucīni vienā un otrā klosterī saņēma (vairāk draudzēm nekā sev) paciņas. Es ceru ka jaunie īpašnieki ļoti labi izplatīs Dieva žēlsirdības kultu.

Lielais Gavēnis 43. Klusais laiks.

Lielais Gavēnis 43. Klusais laiks.

Šodien brālis Jānis man lūdza, lai es piepildītu sveces ar eļļu. Tad man bija mierīgs un kluss darbs baznīcā. Vajadzēja arī sveču stiklus nomazgāt. Lūk, laba sagatavošana Trijām Svētām Dienām.

Triju brāļu kopiena ir tik maza, ka tas arī palīdz dzīvot klusumā šajā Klusajā Nedēļā. Ir arī laiks pastaigāt gan dienas laikā, gan vakaros pa klostera un baznīcas dārza teritoriju, skaitīt ceļā rožukroni vai Dieva žēlsirdības kronīti un veidot it kā dzīvo žogu. Viena kundze - kā kāds man pastāstīja - paskatījās pa logu, ieraudzīja mani un brīnījās, ka redz mūku. Varbūt nesen viņa atbrauca uz Olaini un nezināja, ka šeit dzīvo kapucīni?

Vēl dārzā nav ko darīt. Varbūt pēc mēneša atnāks laiks konkrētākiem darbiem? Pateicība Dievam par šo kluso laiku, kurā mēs iedziļinamies Jēzus Kristus Ciešanās, kuras mums nes pestīšanu.

Mūsu priekšā Trīs Svētās Dienas. Šeit es atgādināšu, kādas ir šīs dienas, jo tās neatbilst dienām kalendārā (stundas ir ievietotas "apmēram", jo tas šobrīd nav būtisks):

Lielā Piektdiena: sākas ceturtdien ap 18:00 līdz piektdienai ap 18:00.

Lielā Sestdiena: sākas piektdien ap 18:00 līdz sestdienai ap 18:00.

Kristus Augšāmcelšanās Svētdiena: sākas sestdien ap 18:00 un ilgst visu svētdienu.

*

Lielā Sestdiena: diena, kurā Jēzus miesa bija ielikta kapā - tā ir vienīga diena gadā kad nav svētās Mises.

*

Kur pazuda "Lielais Gavēnis 42"? Laikam derētu tas:

http://uzticeties.blogspot.com/2018/03/zelsirdibas-cels-vienmer-uz-prieksu.html 

Lielais Gavēnis 38. Pie brāļiem Olainē.

Lielais Gavēnis 38. Pie brāļiem Olainē.

Sākās jauns laiks, kuru pavadīšu mājās. Īss paskaidrojums - es kādreiz rakstīju par šiem mūsu nosaukumiem. Mēs, kapucīni, klosteri saucam par māju, jo tajā dzīvo familia - brāļu garīgā ģimene. Tieši tā saucas mūsu klosteris un mūsu kopiena.

Tāpēc es atgriezos mājās - ceļā uz mūžīgo mājokli klosterim ir jābūt mūžīgās dzīves pie Dieva zīme. Kaut gan pienākumi bieži prasa dzīvot kādu laiku citur, vienmēr vienotībā un kontaktā ar brāļiem, tomēr Dieva žēlastība dod iespēju atpakaļ dzīvot vienā klosterī, kopā lūgties, ēst, strādāt, mācīties, runāt par daudzām lietām.

Pirms daudziem gadiem, laikam 1991. gada februārī, es runāju ar kādu kameduļu mūku (šie mūki ir eremīti) Bieņiševā, Polijā (tas ir netālu no Ļiheņas). Un viņš teica, ka Baznīca viņus akceptē, ir paaicinājumi uz šo eremītu ordeni. Viņš teica, ka dažreiz, kad viņam ir jāiet uz vārtiņiem, jo kāds zvana, atklājas, ka kāds cilvēks atnesa bārdainiem mūkiem baltos habitos dāvanu - torti.

Konsekrēta dzīve nav no šīs pasaules un laikam katram konsekrētam vīrietim un katrai konsekrētai sievietei bieži nāk ar šo jautājumu sastapties, un ar mīlestību un ar mieru pieņemt, ka cits, pat ļoti dievbijīgs cilvēks, pat priesteris, var to nesaprast. Lūk, kam ir dots, tas seko Jēzum tā, kā Viņš pats grib.

Tad, lūk, vistuvākais laiks un Lielie Svētki būs pavadīts ar brāļiem tā, kā vajadzētu. Lai Dievs svētī visiem cien. Lasītājiem un dāvā mierīgu un dziļu sagatavošanu Trijām Svētajām Dienām (Triduum), lai tajās ar mīlestību pielūgtu Dieva Dēlu Jēzu Kristu, Kurš jau šodienas Evaņģēlijā ir teicis: Es esmu Dieva Dēls.

Svētā Ģimene

Svētā Ģimene

Sākumā es gribētu uzrakstīt, ka man ir liels prieks līdzdarboties ar brāļiem un māsām no Neokatehumenāļā Ceļa, kas līdzdarbojas ar kapucīniem svētā Alberta draudzē. Un kaut gan man gribētos vienmēr svinēt ar viņiem Euharistiju, dažreiz man ir citi pienākumi. Bet "kas meklē, tas atradīs...", tas nozīmē, ka kapucīni veidojot savu kopienu saprot arī šīs kopienas un nāk pretī, lai notiktu Euharistija katrai no tām.

Šajās dienās, Kristus Dzimšanas svētku laikā, šīs kopienas svin Euharistiju biežāk, nekā parasti, jo vairāki svētki. Arī svarīgs un nozīmīgs ir tas, ka šajos svētkos, kad parasti ģimenes pulcējas kopā, kopienu ģimenes pulcējas kopā ar priesteriem, lai svinētu Bērna Jēzus Piedzimšanu Baznīcas liturģijā, sevišķi Euharistijā, un ka tas notiek ļoti ģimeniski: ir ģimenes ar bērniem, ar maziem bērniem, kuriem arī ir savā loma liturģijā un viņi nav tikai pasīvi dalībnieki.

Svētās Ģimenes svētdiena, kura jau šodien, pēc pimām vēsperēm, liturģiski sākās, atgādina mums sevišķi divas patiesības.

Pirmā - Svētā Ģimene ir neatkārtojāma, jo tā ir Jēzus, Marijas un Jāzepa Ģimene. Bet ar to ir parādīts, ka Dievs nav tālu no ģimeņu lietām. Dievs ir ģimenes centrā, pašā centrā. Dievs neko nedara nejauši, neapzināti, nepilnīgi. Bet Dievs, Kas taču ir vienīgais Labums un ikkatra labuma avots, rāda mums, rāda katrai ģimenei, kur ir ģimenes patiess un vislielākais labums. Šis labums ir uzticība Dievam un savā starpā, mīlestība, bērni, bet sevišķi Dievs, pats Dievs. Dievs dibina ģimeni, lai parādītu sevi, lai atnāktu uz pasauli tieši ģimenē.

Tad ar pirmo ir saistīta otra patiesība - ģimene ir pestīšanas vieta. Dievs iegāja ģimenē, kurā ir Vissvētākā Jaunava Marija, kurā aug svētumā svētais Jāzeps. Ģimene, katra svēta ģimene padod savu dzīvi Dievam, tā kā to darīja Marija un Jāzeps, tāpēc visi, kuri ir šajā ģimenē, ir pestīšanas dāvanas dalībnieki. Šajā patiesībā jāpasvītro, ka ģimeni būvē laulības sakraments, tad Dieva lēmumos un plānos ģimene ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai dabiska kopiena, sabiedrības galvena šūna. Tas ir svētuma un pestīšanas ceļš katram cilvēkam ģimenē, pat tad, kad notiktu, ka kāds konkrēts cilvēks ģimenē ir pret Dievu - ir iespēja atgriezties, un ģimenē šī iespēja ir vēl lielāka, jo tur centrā ir sakraments, jo ģimeni veido pats Dievs.

Sapņi un gari 2.

Sapņi un gari 2.

Tēmas turpinājums...

Kad ar sapņiem viss ir skaidrs... Bet varbūt pēkšņi kāds kliegs: "Bet taču Svētajos Rakstos eņģelis atnāca pie svētā Jāzepa sapņi!" un ar uzvarētāja skatienu paskatīsies apkārt.

Tā nav nekāda problēma, jo pie sv. Jāzepa atnāca eņģelis. Kāda ir eņģeļa daba? Viņš ir gars. Tāpēc viņš ir persona. Cilvēks arī ir persona, jo viņam ir taču garīgā dvēsele. Personas var satikties tikai un vienīgi gara līmenī, konkrēti patiesības līmenī. Tad, es ceru, ka jau viss ir skaidrs - eņģelis nav sapnis, viņš ir persona. Tad ja divas personas satikās, satikās patiesībā, un viens otru neuzskatīs par sapni. Kas būtu, ja būtu tieši pretēji? Šo jautājumu atstāšu tiem, kuri par neko negrib pieņemt patiesību.

Un tagad gari...

Kāds teica: "Pa manu dzīvokli kāds staigā, kaut gan tur neviena nav. Ko darīt?"

Atbildei būs trīs elementi. Pirmais: ir tādi rēti gadījumi, kad Dievs atļauj kādai dvēselei, kura ir šķīstītavā, parādīties šeit virs zemes, piemēram, tā kā šis cilvēks izskatījās. Un tā, lai būtu konkrēti: kādā pilsētas bibliotēkā darbiniece redzēja kapucīnu tēvu, kas meklēja kādu grāmatu. Viņa nebrīnījās, jo netālu ir kapucīnu klosteris. Bet ieraudzīja, ka šis tēvs atstāja izvilktu no plaukta vienu grāmatu, bet pats laikam aizgāja. Tad kundze paņēma grāmatu un ieraudzīja kādu lapiņu, kas ir iekšā. Uz lapiņas bija uzrakstīti sv. Mises nodomi. Viņa saprata, ka tā ir nopietna lieta un vistuvākajā laikā aiznesa šo lapiņu uz klosteri. Tur viņai pajautāja, kā saucas šis tēvs, kuram vajadzētu atdot šo lapiņu? Sieviete nezināja, bet kad ļoti precīzi aprakstīja viņa izskatu, brālis kapucīns teica, ka šis tēvs jau nomira pirms pāris gadiem. Brāļi kapucīni pateicās šai kundzei un tuvākajās dienās celebrēja svētās Mises šajos nodomos, kuri bija uzrakstīti uz lapiņas. Laikam tēvs līdz nāvei nepaspēja svinēt šīs sv. Mises, jo lapiņa pazuda - vienkārši viņš to ielika šajā grāmatā no bibliotēkas. Un labais Dievs tā atrisināja šo problēmu.

Citreiz arī kāds brālis atnāca un lūdza rožukroni. Tad ja ir tādas vai līdzīgas situācijas - tad ir jālūdzas - līdzīgi kā ar šiem sapņiem (kaut gan cita lieta). Vai piemēram kāds staigā - jālūdzas par dvēselēm šķīstītavā, pat konkrēti par šo dvēseli, pat ja ir šaubas - lūgšana vienmēr nesīs labus augļus.

Otrais elements - ļoti vienkāršs bet vissvarīgākais: cilvēkam pašam ir jādzīvo Dieva žēlastības stāvoklī, tas nozīmē - bez smagiem grēkiem, un tie, kuri iet uz baznīcu, zina kā to sasniegt un kā palikt šajā stāvoklī.

Trešais elements - labi būtu katru gadu vienkārši pasvētīt māju vai dzīvokli, palūgties kopā ar priesteri, parunāt un uzdot vēl citus jautājumus, pie garšīgas tējas.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 10.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 10.

Daudzkārt Dievs atklāja Veronikai Viņa tīras gribas pildīšanas vērtību. Viņai likās, ka pazina un saprata dvēseles laimi, kura patiesi bija atvērta Dieva tīrai gribai. Apziņa, ka Veronika pati brīžiem attālinājās no šīs gribas, piepildīja viņu ar lielām sāpēm.

Mūķenei bija jāmeklē Dieva griba lūgšanā, kad ieklausījās un izpildīja Dieva Vārdu, būdama vienotībā ar Dievu. Lai saprastu Vārdu, Veronikai bija jābūt uzmanīgai uz Svētā Gara iedvesmām, Kurš runāja uz mūķeni caur priesteri. Viņas barība vajadzīga, lai pildītu Dieva gribu, bija Kristus Miesa un Asinis. Tās pārveidoja mūķenes dzīvi, gan gara līmenī, kā arī tajā, kas nāk no tā - ārējā līmenī. Pieņemdama šo barību, arvien vairāk gribēja salikt upuri no sevis un aktīvi darboties Pestīšanas darbā.

No "Dienasgrāmatas" mēs zinam, ka pa intelektuālo ceļu, bez vārdiem, Dievs viņai atklāja savu bezgala lielo mīlestību un paslēpa Veronikas niecību. Lielajā priekā, kuru pieredzēja mūķenes dvēsele, viņas likās, ka jau drusciņ piedalījās paradīzes laimē. Visas ciešanas pārveidojās šajā brīdī laimē.

Sakarā ar šiem pārdzīvojumiem Veronika gribēja visu darīt pēc Dieva gribas, jo pateicoties Dieva gaismai zināja, ka viņa - Veronika - ir nekas un viena pati neko nevar. Tādēļ viņa gribēja dzīvot nabadzībā un tā, lai viņai būtu labpatika vienīgi garīgajās lietās. Tāpēc nemitīgi cīņījās pret savas dabas vājībām.

Vienlaicīgi mūķenei arvien vairāk auga vēlme līdzināties nomocītam Jēzum, un tas veda Veroniku uz sevišķo vienotību, kura saucās "mistiskās laulības" (1694. gada 11. aprīlī).

Šīm laulībām Veronika gatavojās lūgšanā, arī naktī. Viņai palīgā nāca Jēzus, Kurš apdāvināja mūķeni ar speciālām žēlastībām, kā vienotība ar Dievu - kopā ar ekstāzi, kura bija vislielākas laimes brīdis. Cita žēlastība - Veronika jūta, ka Jēzus dzīvo viņas sirdī. Jēzus šķīstīja mūķeni no visām šīs zemes lietām un aizdedzināja viņas sirdi ar šo laulību vēlmi. Laulības laikā Veronika redzēja Jēzus piecas mirdzošas brūces. Veronika saņēma arī gredzenu, kas apstiprināja laulības. Kristus deva viņai arī jauno regulu, lai viņa nomirtu savai gribai, un lai dzīvotu tā, kā eksistētu tikai Jēzus un viņas dvēsele, lai visdrosmigākie darbi atvērtu ceļu citiem, lai viņa pilnveidotos atturībā, gandarīšanā, lai viņas dzīve būtu krustā sista. Pateicoties tam Jēzus darīs visu viņai. Ar laulībām Veronika jau pilnīgi piederēja Jēzum. Kopš laulību dienas Veronika nemitīgi jūta gredzenu (kas bija neredzams miesīgām acīm) uz pirksta, sevišķi gandrīz katras sv. Komūnijas laikā, kad arī pārdzīvoja šo laulību atjaunošanu.

Nākamas laulības, kuras Jēzus sauca par "patiesām laulībām", tika noslēgtas 1697. gada 7. aprīlī. Iepriekšējās bija tikai kā sagatavošana tām. Laulību laikā Veronika arī saņēma gredzenu. Apstiprinošs zīmogs, ka Veronika ir Jēzus līgava, bija stigmas, kuras mūķene saņēma pirms divām dienām. Jēzus arī atdeva Veroniku Marijai kā viņas Mātei, lai tā rūpētos par Veronikas uzticību pret Jēzu, kā viņas Līgavaini. Kopš šā laika Veronikas mājoklis bija Kristus brūces, sevišķi sirds brūce.

Diena pēc "patiesām laulībām" (1697. gada 8. aprīlī) Jēzus deva viņai nākamo regulu (12 principi). Pavēlēja pilnīgi paļauties uz Viņu, būt pilnīgi paklausīgai biktstēvam un priekšniecei, darīt visu Jēzum par godu un pēc Viņa gribas, klusēt, bet runāt tikai garīgās lietās, kuras nestu labumu viņai un citiem, mērdēšanu un pazemību, lūgt biktstēvu, lai tas dotu viņai atļauju staigāt bāsām kājām, precīzi rakstīt par žēlastībām un Jēzus darbību viņā, dāvāt padomu citiem tikai pēc tam, kad pati saņems padomu no Jēzus lūgšanā, uzticēšanās Jēzum, bez paļāvības uz sevi pašu, būt vidutāja starp Jēzu un dvēselēm - ar gatavību atdot savu dzīvi Jēzum par godu un dvēseļu pestīšanai, mācīties dzīvot Dieva klātbūtnē, lai pārveidotos Līgavaiņā caur ciešanām, darbiem un caur atteikšanos no sevis līdz viņa varētu pateikt: "es esmu krustā sista kopā ar Kristu" (sal. Gal. 2,20).

Veronikas raksti liecina, ka viņa gribēja kļūt par Jēzus līgavu jau kopš pirmās svētās Komūnijas, bet konsekrēto dzīvi viņa saprata kā pilnīgo dāvanu no sevis Dievišķam Līgavainim. Mīlestība uz Viņu bija saistīta ar reālo upuri no sevis. Tāpēc mūķene aizdedzinājās ar vēlmi kļūt līdzīga nomocītam Jēzum. Tas veda uz sevišķo vienotību, kas saucās "mistiskās laulības", vai "patiesās laulības", bet savas dzīves pēdējā posmā Veronika nemitīgi runāja par vēl citām laulībām, "debesu laulībām".

Kad mūķene 1697. gada 5. aprīlī saņēma stigmas, tad izpildījās viņas karsta vēlme un redzēja sevi kā krustā sisto kopā ar krustā sisto Līgavaini. Kad jau bija vienota ar Jēzu caur "patiesām laulībām", tad Veronika varēja saukties par Krustā Sistā līgavu.

Krusts kļuva viņai par ceļu, līdzekli un mērķi, kur viņa atrada patiesu mieru visā, ko Jēzus gribēja viņā darīt. "Neviens nevar saprast, kas ir mīlestība, ja āgrāk nesaņems krustu" - tā Veronika rakstīja par krustu. Nevar pazīt krustu caur pašām meditācijām, ja cilvēks ar krustu nedzīvo, ja visa dzīve nav krustā sista. Neaprobežotas dārgmantas ietver sevī "pliks un tīrs krusts". Jēzus, aicinādams kapucīni pieņemt krustu, sauca to par "mīlestības gultu" un "atpūtas gultu", kurā atpūšas patiesa mīlestība. Tad krusts kļuva mūķenei par tikšanās un mistiskās iepazīšanas ar Līgavaini vietu, viņas krustā sistas mīlestības uz Kristu vietu.

Par kuriem mazajiem Dievs rūpējas?

Par kuriem mazajiem Dievs rūpējas?

Šodien no paša rīta es satiku pirmus mazos. Tie bija mani līdzbrāļi kapucīni, ar kuriem man bija iespēja kopā lūgties no rīta. Un tā diena sākas ar lūgšanu un redzam, ka Dieva priekšā mēs esam ļoti mazi un aicināti tieši tā dzīvot, kā mazākie, mazākie brāļi svētā Franciska.

Šajā blogā es diezgan bieži pieminēju to, ka cilvēkam jāmācās redzēt sevi Dieva priekšā tieši tādā perspektīvā:

"Kas esi Tu? Dievs! Kas esmu es? Grēcinieks".

Kā logu bieži jātīra, lai visu pareizi redzētu, tāpat šī perspektīva ir jāatjauno gan individuālajā, gan kopienas dzīvē. Tāpēc vistuvākās dienās mums, kapucīniem, būs kopīgas lūgšanas, pārdomas un sarunas par mūsu konsekrēto dzīvi konkrētos apstākļos.

Nākamie mazajie vai mazajas bija klostermāsas, kuras nelielā skaitā bet dedzīgi lūdzas par vēl mazākajiem - par dvēselēm šķīstītavā. Lūk, kur tikai Baznīca, tur ir mazajie. Arī tie, pie kuriem aizgāja mani brāļi pēc lūgšanām - uz baznīcu, lai kalpotu Dieva tautai caur grēksūdzes sakramentu un svēto Misi.

Pieredze, kura palīdz redzēt sevi kā mazāko, ir konkrēta vajadzība, kā piemēram šodien manu tulkojumu no latiņu valodas (sv. Franciska Raksti) atdevu latiņu valodas specialistam, kas vistuvākās dienās (nedēļās) labos šo tulkojumu.

Nākama pieredze, kura atklāj šo mazākumu un dod iespēju to pārbaudīt, ir braukšana un gaidīšana pie kādas izdevniecības, kur, laikam neviena nebija un sazvanīties arī neizdevās. Un līdzīgi ar cilvēku, kuru man vajadzēja vest no vienas pilsētas uz otro - viņš neparādījās. Varbūt tās ir mazās lietas, bet taču šodienas Dieva vārds ir:

"Jūsu Tēvs, Kas ir Debesīs, negrib, lai pazustu kāds no šiem mazajiem".

Jā, vēsturē ir zināmi gadījumi, piemēram ļoti bagātas Babilonas valstī, kur bija lieli avju ganāmpulki. Un vienā tādā ganāmpulkā nomira viena aitiņa. Ieredņi atbildīgie par šo ganāmpulku uzrakstīja uz māla tāfeles tieši par šo tik mazo gadījumu. Cik vēl vairāk Dievs rūpējas par mums, pazīst ikkatru no mums vārdā un negrib, lai pat viena Viņa aitiņa pazustu.

Bet tālāk par mazajiem. Pie kādas pareizticīgo baznīcas sēdēja kāda sieviete un ubagoja. Lai Dievs apžēlojies pār viņu. Kā arī pār tiem, kuri līdzdarbojas ar Kalkūtas māsām, par nabadzīgajiem. Un pār pašām māsām, kuras - kalpojot vismazākajiem - kalpo pašam Jēzum Kristum.

Un tā diena sākās pie Vissvētākā Sakramenta un beidzās pie Vissvētākā Sakramenta, pie Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes, kura ir seminārā.

Bet kādi būs Dieva vārdi nākamā dienā?

"... Mans jugs ir maigs un Mana nasta ir viegla".

Kungs, palīdzi mums ņemt Tavu jugu uz mūsu pleciem.

Lūgšana un gavēnis.

Lūgšana un gavēnis.

Šodienas vārds, kuru man bija jānes sirdī un jāpārdomā, bija šāds:

“Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!”

Es uzrakstīšu tikai īsu komentāru, kurā būs divi elementi. Pirmais elements ir gavēnis kā sagatavošana Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas lieliem svētkiem. Iepriekšēja diena līdz I. vēsperēm kapucīniem ir kā stingrais gavēnis un tas izpaužas tajā, ka brāļi neēd gaļu un ka divas maltītes ir vieglas, bet viena līdz sātam.

Otrais elements ir lūgšana. Tāpēc šodien visi trīs kapucīni Olainē, Vissvētākā Sakramenta priekšā, rokās turot aizdegtas sveces (kā kristības atgādinājums), lasīja veltīšanās aktu Vissvētākajai Jaunavai Marijai, kura ir mūsu kapucīnu ordeņa Galvenā Aizbildne.

Bet rīt nākama diena un nākamie vārdi:

"Iedami sludiniet, sacīdami: <Debesu valstība ir tuvu>".

Tie, kuri redzēja filmu "Klāra un Francisks" ("Chiara e Francesco", 2007. gads) zin, ka tieši šie vārdi ļoti labi paskaidroja pāvesta Innocenta III lēmumu dot svētību jaunai regulai un jaunam ordenim, Mazāko Brāļu Ordenim, jo brālis Francisks un viņa pirmie 12 brāļi gribēja dzīvot pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus Evaņģēlija un citiem to sludināt, bet sevišķi sludināt gandarīšanu un atgriešanās.

Konsekrēto diena Aglonā.

Konsekrēto diena Aglonā.

Šodien es saņēmu skaisto dāvanu - būt Aglonā, kur tika organizēta konsekrēto personu diena. Un vēl viens prieka iemesls: Pāvesta Franciska Nuncijs Latvijā pasludināja, ka Klēra Kongregācija dibināja Latvijā Starpdiecēžu Garīgo Semināru. Liels prieks un pateicība visiem, kuri centīgi strādāja, lai to sasniegtu. Tad arī novēlējumi Tēvam Rektoram, lai Dievs viņu stiprina un dod nepieciešamas žēlastības.

Baznīca vienmēr meklē iespēju attīstīties, lai palīdzētu ticīgajiem svētīgi dzīvot un pēc nāves ieiet Debesu Valstībā. Iepriekšējos gadsimtos šie centieni un valdnieku, augstmaņu un citu bagātu cilvēku līdzdarbošanās ar Baznīcu deva augļus, kuri ir redzami kā vecās baznīcas un liecības par tautas evaņģēlizāciju un katehizāciju.

Šodien viens no daudziem priesteriem, kuri bija klātesoši Aglonā, man teica, ka senāk, vēl 19. gadsimtā, bagātiem cilvēkiem bija šī sapratne, ka jābūvē baznīcas. No šiem laikiem palika galvenokārt tieši baznīcas, kuras tālāk kalpo ticīgajiem. Kad īpašniekiem tika atņemti īpašumi, "jaunie īpašnieki", precīzāk jāsaka "zagļi", par to jau nerūpējas, jo neplānoja atgriezties un negaidīja, ka kāds par viņiem lūgsies.

Šodien Aglonā bija konsekrēto personu pārstāvji, gan no dažādām kongregācijām (man sevīšķi pie sirds ir vienmēr māsu skrytku klātbūtne), gan no visiem četriem ordeņiem, kuri tagad funkcionē Latvijā (dominikāņi, paulīņi, jezuīti un kapucīni). Šī klātbūtne, īstenībā mazā ganāmpulkā, liecina par atvertību tādām dzīves formām Baznīcā Latvijā. Jo, man šķiet, ka visas kongregācijas un ordeņi tika savā laikā aicināti šeit dzīvot un strādāt. Senāk tie bija lielākā skaitā un kaut gan politiski-ekonomiskas revolūcijas vienmēr nīcināja konsekrēto dzīvi, bet, ja es labi atcēros, no paša evaņģēlizācijas sākumiem 12. gadsimtā nebija tāda perioda, kurā konsekrēta dzīve tiktu pilnīgi iznīcināta, pat ja tā bija tikai viena vienīga 100-gadīga (laikam) klostermāsiņa Rīgā, kura pēc 16. gadsimta revolūcijas sagaidīja brīvību Baznīcai 16. gadsimta beigās.

Kāpēc Baznīcai ir vajadzīgi mūki un mūķenes? Lai liecinātu par Jēzu Kristu paklausīgu Debesu Tēvam, par Jēzu, Kas ir nabadzīgs un šķīsts. Un lai liecinātu, ka mūžīgā dzīve, kurā cilvēki neprecēsies, bet dzīvos vienotībā ar Dievu kā brāļi un māsas Kristū, ka šī mūžīgā džīve sākas jau drusciņ šeit, virs zemes. Tad konsekrētie ir mūžīgas dzīves liecinieki un kā tie, kuri nes cerību visiem, bet sevišķi tiem, kuri cerību savai dzīvei zaudēja.

Ko tādu dara kapucīni?

Ko tādu dara kapucīni?

Iekams šeit rakstīšu dažus vārdus par to, ko tādu dara kapucīni, jāraksta par pašiem kapucīniem, kas viņi ir? Kad parādījās pasaulē?

Svētais Francisks uzrakstīja Pirmo Regulu, kuru sauc "Regula apstiprinātā", 1223. gadā. Šī regula tomēr neparādījās no gaisa. Dažus gadus agrāk svētais uzrakstīja regulu, kuru sauc "Regula neapstiprinātā", jo Pavests to neapstiprināja, bija pārāk plaša, ietvēra sevī galvenokārt Svēto Rakstu fragmentus. Bet regulai jābūt juridisks dokuments. Tāpēc vēlāk tika uzrakstīta "Regula apstiprinātā".

Tomēr sākumi ir 1209. gadā, kad Francisks uzrakstīja īsu Regulu, kurā bija trīs fragmenti no svētā Mateja Evaņģēlija, kuros bija runa par to, kā kļūt par Jēzus mācekli (pārdot īpašumus, atdot nabagiem, ņemt savu krustu, sekot Jēzum).

Var vēl piebilst, ka regulas sākumi ir Franciska atgriešanās procesā, viņa tikšanās ar Jēzu Kristu, sekošanā Viņam, jaunajā dzīves formā.

"Regulas apstiprinātās" (APSTIPRINĀTĀ REGULA) mērķis, kā arī to iepriekšējo regulu mērķis, ir palīdzēt dzīvot pēc Evaņģēlija. Un mēs redzam, ka tas bija ceļš - no Franciska atgriešanās sākumiem, caur ordeņa sākumiem, caur ordeņa attīstību līdz laikam, kad nepieciešami bija uzrakstīt konkrētu juridisku dokumentu, tieši šo "Apstiprinātu Regulu".

Francisks, zinādams, ka brāļi var visdažādāk interpretēt Regulu, sevišķi brāļi, kuri vēlāk iestāsies ordenī, uzrakstīja savu "Testamentu" (TESTAMENTS), kurā stāsta par savu dzīvi un sākotnējas kopienas dzīvi, lai brāļi nākamās paaudzēs, saņemtu šo gaismu, kurā jālasa Regula.

Pirmā Ordeņa dzīvē visu laiku bija kaut kas, kas bija līdzīgs strīdam, bet kas īstenībā bija Svētā Gara darbība plus ordeņbrāļu darbība. Svētais Gars vienmēr virza brāļus uz dzīvi pēc Evaņģēlija un to apstiprina Baznīca. Brāļi mēģina saprast, kā jādzīvo pēc Evaņģēlija - svētā Franciska veidā, bet konkrētos jaunos laikos. Tāda situācija izveidoja Ordenī dažādas dzīves formas un klosteros parādījās brāļi, kuriem priekšnieki atļāva stingrāk ievērot Regulu. Provincē parādījās klosteri, kuros brāļi gribēja tādā vai citā formā dzīvot pēc vienas Regulas.

Šīs formas un šie virzieni tika atpazīti un pieņemti Baznīcā, ka labi esam, jo taču Evaņģēlijs ir ļoti bagāts un dzīvs. Tāpēc arī šīs formas tika konkrētos laikos un apstākļos apstiprinātas, un tāpēc Baznīca XVI gadsimtā juridiski apstirināja Pirmā Ordeņa (tas ir franciskāņu ordenis) trīs atzarus (OFM, OFMConv un OFMCap - šis pēdējais ir kapucīni). Šajā ģimenē (nepilnā, jo taču ir vēl Otrais Ordenis - māsas klarisses no sv. Klāras, un vislielākais - Trešais Ordenis) kapucīni, kad lasa Regulu, lasa to "Testamenta" gaismā.

Un tagad - līdosim uz XXI gadsimtu, uz Latviju 2017. gadā. Ko tādu dara kapucīni. Sākumā - kāpēc es to rakstu? Jo kāds man uzdeva jautājumu un nebija laika atbildēt. Un tādēļ šis teksts.

Īsumā, Ordenis tas ir tāda institucija Baznīcā, kura padota Pāvestam, nevis Diecēzes Bīskapam - Ordeņa lietās. Tāpēc, ka jau sen parādījās lūgums (daudzās valstīs) palīdzēt diecēzes garīdzniecībai draudžu garīgajā aprūpē, kapucīniem Bīskapi sāka uzticēt vai atdot draudzes. Un tad arvien vairāk kapucīnu kļūva par prāvestiem vai vikāriem (manā Varšavas provincē 1681.g.-1955.g. pie klosteriem nebija nevienas draudzes).

Raksturīgi kapucīniem bija, starp citiem pienākumiem, klausīties grēksūdzes, vadīt rekolekcijas un garas misijas draudzēs, garīgā vadība, slimnieku apkalpošana. Bet tagad pienākumi ir drusciņ (ārēji) līdzīgi diecēzes garīdzniecībai - sakarā ar draudžu pieņemšanu - visu to, kas jādara draudzēs, bet arī rekolekcijas - piem. dažādām grupām vai (sevišķi) klostermāsu kopienām, kuras tika dibinātas, dzīvo un attīstās sv. Franciska, svētīga Honorāta (kapucīna) un savas kongregācijas harizmā. Bet ir dažas būtiskas atšķīrības. Šeit ātri dažas tādas atšķirības:

1. Par draudzi ir atbildīga kapucīnu kopiena.
2. Kapucīnu kopienas Rīgā un Olainē ir Varšavas provincē, tāpēc ir plašāka iespēja kalpot Latvijā brāļiem no citām valstīm (provinces terītorijs: Latvija, 50% Polijas, Zviedrija, Baltkrievija, brāļi strādā arī dažās citās valstīs Eiropā, Āfrikā, Austrālijā un Amerikā), vai vismaz kontaktēties ar brāļiem, kuri dzīvo dažādās valstīs.
3. Kapucīniem ir savs franciskāņu garīgums (par to var palasīt šajā blogā), habīts, lūgšanas, dienas kārtība, svētie, seminārs, garāka formācija.
4. Dzīve pēc Evaņģēliskiem padomiem, tāpēc brāļiem ir paklausības, šķīstības un nabadzības svētsolījumi.
5. Klosteris saucas "māja", bet kopiena saucas "ģimene" (garīgā ģimene), tomēr jauns vīrietis, kandidāts neiestājās klosterī, bet iestājās ordenī un ik pēc laika tiek pārcelts no kopienas uz kopienu.
6. Ko citu vēl kapucīni dara Latvijā? - vajag sekot viņu un viņu draudžu, un kopienu, kuri attīstās šajās draudzēs, mājās lapām, vai blogiem, piemēram. Var arī jautāt tiem, kuri līdzdarbojas ar kapucīniem, vai pašiem jāmēģina līdzdarboties.

No kurienes rodas kapucīni? II

No kurienes rodas kapucīni? II

Ziniet, kapucīni nerodas no meža - lai būtu skaidrs. Kapucīni rodas no kaut kā pavisam cita, bet mežs, protams, var palīdzēt. Kapucīni rodas no - vai kādam tas patīk vai nē - rodas no vientulības.

Ho ho, tūlīt parādīsies kādi psiholoģi, psihoanalitiķi un citi mājas psiholoģi, lai meklētu atrisinājumu nabaga kapucīna problēmām. Nē, paldies, nevajag.

Pirmkārt, vientulība, kā tāda, ir ļoti laba. Nav ko raudāt.

Otrkārt, vientulība nav iemesls, bet tā ir vide, kurā attīstās aicinājums. Aicinājumu nevar ieraudzīt tad, kad nav vientulības. Kad ir vientulība, aicinājumu var ieraudzīt.

Treškārt, vientulībā cilvēks nekad nav vientuļš, jo ir kopā ar Dievu. Un ne tikai cilvēks ir kopā ar Dievu, bet vienotībā ar Dievu, mācās dzīvot šajā vienotībā, pateicoties kurai var ieraudzīt arī to, ko Dievs viņam deva un dod, visas šīs garīgas bagātības.

Ceturtkārt, vientulība ir vide, kurā ļoti labi attīstās cilvēka attiecības ar Dievu un ar citiem cilvēkiem.

Tad pēc šāda īsa ievada mēs atgriežamies uz šo skaisto vasaru 1991. gadā. Kur bija šī vientulība, kas palīdzēja topošam kapucīnam, kā es to augšā uzrakstīju?

1. Tur, kur biju, nebija neviena cilvēka no manas lūgšanas grupiņas, no manas kopienas.
2. Bija tālu uz baznīcu un pavisam visur bija tālu no šiem mežiem, tad kad es pats gāju vienu-divas-trīs stundas, bija vientulība un laiks lūgšanai.
3. Vientulībā bija daudz laika lūgšanai, kā augšā jau rakstīju, un Svēto Rakstu lasīšanai, protams individuāli, vientulībā.
4. Cilvēks dzīvoja citā vidē, svešā vidē, kur dzīvoja, protams, labie cilvēki, bet kurus vajadzēs pēc kāda laiciņa atstāt.
5. Vientulība nesa iespēju daudz domāt par nākotni - tuvāko un tālāko, kaut ko saplānot.
6. Vientulība deva šo iespēju mācīties šo distanci uz pasauli, bet arī pieņemt to, ka nāks atstāt draugus, kad sāksies dzīve ordenī.
7. Vientulība palīdzēja ieiet garīgajā dzīvē, jau drusciņ saprast svēto Francisku, kurš arī atstāja pasauli un bagātības, un kontaktus, un gaišo nākotni, lai sekotu Jēzum Kristum paklausīgam, nabadzīgam un šķīstam.

 Es saprotu, ka es neatklāju nekādu Ameriku, izņemot vienu. Jo šajā laikā es arī biju Amerikā, trīs minūtes. Jā, bet konkrēti kādā ciematā netālu no mūsu mežiem. Šis neliels ciemats saucās Ameryka. Un kā vairākiem cilvēkiem ir dots katru dienu iet uz Ameryku pa sausu zemi, tā arī daudziem ir dots būt kapucīniem, kas rodas no vientulības.

No kurienes rodas kapucīni?

No kurienes rodas kapucīni?

Facebookā, "Mazāko brāļu kapucīnu ordenis Latvijā" lapā, tika ievietota fotogrāfija no 1991. gada jūlija. Un šī ziņa būs kā īss komentārs.

1991. gadā, tieši jūlijā, man bija praksē mežos, Polijas ziemeļos. Es kā mežniecības students divas nedēļas biju vienā mežā, pēc tam divas nedēļas citā mežā.

Pirmajā prakses posmā man un maniem koleģiem bija sevišķs uzdevums - skaitīt briežus. Protams, mēs nestaigājām pa mežiem, lai tur meklētu bez nekādiem rezultātiem briežus, bet vakaros, netālu no meža, vajadzēja sēdēt uz kādas mājas jumta un gaidīt brīdi, kad brieži viens pēc otra sāka iziet no meža un skriet uz tīrumiem, kur auga viņu vakariņas.

Vienu vakaru saskaitīju tādā vietā 51 briedi. No meža mala (apm. 1 km.) izgāja tika daudz briežu. Mežs bija tomēr daudz lielāks un briežu daudz vairāk.

Par briežiem pietiek. Šajā laikā tas jau bija apmēram viens gads, kad es atklāju sevī aicinājumu uz kapucīniem. Es jau pirms gada sakontaktējos ar brāļiem Varšavā un katru mēnesi es braukāju uz klosteri, lai satiktos un parunātu ar brāļiem. Protams, vienmēr sākumā es piedalījos svētajā Misē.

1991. gada jūlijā man vajadzēja ļoti intensīvi dzīvot, kaut gan bija daudz laika atpūtai. Kāda man bija šī intensīva dzīvē? Katru svētdienu iet uz svēto Misi - dažreiz 10 km ar autobusu, bet atpakaļ kājām. Katru dienu rožukronis. Svēto Rakstu lasīšana un meditācija - katru dienu.

Tādai disciplīnai palīdzēja arī tas, ka septembrī mani gaidīja eksamens no entimoloģijas. Tāpēc visur man līdzi bija burtnica A4, kurā bija 100 lpp.. Katrā lapas pusē aizpildīta 100%. Katrā lapas pusē bija aprakstīta viena kukaiņu suga ar visiem sīkumiem, zīmējumiem, dzīves veidu, dzīves posmiem un tā tālāk. Kukaiņiem dzīve ir ļoti precīza, visām sugām ir līdzīgas lietas bet arī katrai sugai ir savas, citas lietas, laiki, posmi, dzīves vietas un tā tālāk.

Un tā katru dienu lasīju 2-3 lapas puses, jo tā nolēmu. Lasīt Svētos Rakstus un pārdomāt Dieva vārdu salīdzinājumā ar to bija priekš manis liels prieks. Brižiem domāju, kā būs pēc diviem gadiem, kad iestāšos kapucīnu ordenī? Par to, ka pēc 11 gadiem būšu Latvijā - nē, tādas domas nebija. Es ilgojos pēc dzīves vienkāršā klusajā klosterī, vienkāršā brāļu kopienā.

Gatavojoties rekolekcijām.

Gatavojoties rekolekcijām.

Rīt būs rekolekcijas un gandrīz viss ir sagatavots, kaut gan ne viss ir uz vietas. Vēl rīt no rīta jābrauc pie maniem brāļiem kapucīniem no sv. Alberta klostera, kuri man dos uz vienu dienu Missāli krievu valodā un arī tādu lekcionāru.

Man sev līdzi jau ir grāmata, kuru man deva mani brāļi kapucīni no Olaines "истоки францисканства", kaut gan tur tekstā nav akcentu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka es nevarēšu pareizi lasīt krievu valodā. Tomēr būs klostermāsas, kurām tādu problēmu nav, karoče - harašo.

Ir protams vēl citas lietas saistītas ar šīm rekolekcijām vai ar šīm tuvākām dienām, bet es ceru, ka mēs visi visu darīsim iespējami vislabāk un Dievs tā, kā vienmēr - visu darīs pilnīgi, tāpēc Viņā ir visa mūsu uzticēšanās.

Es arī paskatījos brāļa Jāņa blogā, kurā ir interesanti materiāli, arī par franciskāņiem Rīgā, par šo pirmo klosteri, kas pastāvēja no 13. līdz 16. gadsimtam, kad laikam 1525. gadā mūki tika spiesti visu atstāt; tad atstāja, bet izgāja no Rīgas pilsētas svinīgā procesijā, bet aiz viņiem, ja es sapratu, aizslēdza pilsētas vārtus.

Tā bija Rīgā un citās vietās 16. gadsimtā, tā bija 19. gadsimtā arī ar citiem franciskāņu (bernardīņu) klosteriem, kā arī 20. gadsimtā ar kapucīnu klosteriem. Lūk, ir īpašnieki, bet atnāk "jaunie īpašnieki", zog ēkas, bibliotēkas un citas lietas, nīcina liturģiskos priekšmetus un arhīvus. Un kas notiktu, ja viņus nosauktu par zagļiem? Jā, viņi ir zagļi.

Šajā tekstā ir arī lieta, kuru autori pasvītroja, jo viņiem liekās dīvaina un "fanatiska". Bet protams tā, kā ir rakstīts, ka klosteris kopā ar svētās Katrīnas, jaunavas, baznīcu pazuda no sabiedrības atmiņas, tā arī es varu saprast, ka autori nekad nedzirdēja par tādu dzīves formu, kuru pieņēma "reklūzi" vai reklūzes". Nav ko bīties, ka lūk viņus tā aizmūrēja, bet tā bija, teiksim tāda radikāla - vientuļnieku dzīves veida - forma. Jo ja visbiežāk vientuļnieku dzīves vieta bija tālu no pilsētas, kur tie lūdzās un strādāja, bet uz pilsētu nēsāja to, ko izražoja, lai pārdotu un nopirktu sev nepieciešamas lietas, tad tomēr bija arī vientuļnieki, kuri dzīvoja pilsētās.

Tagad par šiem reklūziem. Tie bija cilvēki ar dziļo un stipro garīgo dzīvi, kas daudz laika pavadīja lūgšanā un labu darbu pildīšanā. Bet ar laiku saprata, un Dievs caur Baznīcu to apstiprināja, ka viņi tiek aicināti veltīt visu laiku un spēkus lūgšanai vienotībā ar Jēzu. Viņiem bija arī sagatavošanas un pārbaudījuma laiks, kas tieši palīdzēja apstiprināt šo aicinājumu. Vajag arī zināt, ka cilvēki šoreiz bija stiprāki, nekā tagad, un nebija "bombardēti" katru dienu ar miljoniem impulsiem un informācijām, un spiesti sēdēt internētā. Tad varēja attīstīties tāds garīgums, kurā reklūzs saņēma savu celli netālu no Vissvētākā Sakramenta, lai viņš dzīvotu visu laiku pie Kunga un to adorētu. Šī celle ar lodziņu uz Tabernākulu nebija kā cietums, bet vislielākas brīvības zīme. Atbildīgie par viņu mūki nēsāja viņam barību, bet galvena lieta - katru dienu reklūzs piedalījās svētajā Misē un citos dievkalpojumos, pats lūdzās, viņam bija savs garīgais vadītājs, tad arī garīgās sarunas un grēksūdze, un ļoti bieži svētā Komūnija.

Kurš var saprast, lai saprot, kurš nevar vai negrib saprast, lai nesaprot. Ja cilvēks tā sauktajā ārējā brīvībā nevar atrast ceļu pie Dieva, kaut gan ir BRĪVS, vai nē? un nevar - negrib - atrast pat mazu laiku Dievam, bet par garīgo dzīvi ko vēl šeit runāt, tad nevis mūri ieved tādu cilvēku šokā un reklūza celles realitāte - izmisumā, bet kāds neredzamais stūris, kurā nebrīvē sēž viņa dvēsele, jo baidās no Jēzus, un dvēsele domā, kā spēs būt brīva bez Jēzus. Dvēselīt', nebaidies iziet no savas nebrīves, daudzi par tevi lūdzās un lūdzas. Pie Jēzus, Kurš tevi ļoti mīl, ir īsta brīvība bez bailēm un grēku verdzības.

Franciskāņu klosteris - neatminētā Vecrīgas mīkla

Par ko runā kapucīni, t.i. jādalas ar savām bagātībām.

Par ko runā kapucīni, t.i. jādalas ar savām bagātībām.

Mēs zinām, ka kapucīni ir ordenis, kurš mēģina svētā Franciska veidā sekot Jēzum Kristum. Kaut gan tā ir skaidra lieta, tomēr pat pašiem kapucīniem, vismaz man, tas vienmēr būs noslēpums. Vienmēr, bet Debesu Valstībā būs tā, kā uzrakstīja savā pirmajā vēstulē sv. Jānis Apustulis:

"Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni! Tāpēc pasaule mūs nepazīst, jo tā nav Viņu pazinusi. Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni. Un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs tikai zinām, ka tad, kad Viņš parādīsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir. Un katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, svētdara sevi, kā arī Viņš ir svēts" (3,1-3).

Šeit vajadzīga šī garīga cīņa, lai svētdarītos. Tur, Debesu Valstībā, būs svētums, dināmiskais svētums, bet sekošana nekad nebeigsies, jo svētie ies uz turieni, uz kurieni staigās Jērs, Jēzus Kristus.

Dažreiz varbūt cilvēks domā, "kā es varu svētdarīties? kā es varu darīt to vai to, ja man nekā nav un nekādu talantu, un nekādu bagātību nav?" Lai mēs saprastu, ka tomēr vienmēr ir mums kaut kas, ar ko varam dalīties, es pastāstīšu kādu divu brāļu sarunu, kuru drusciņ mainīšu (lai būtu vieglāk lasīt - daži lielie burti) un kura bija pirms pāris gadiem, pusdienas laikā - tas nozīmē, ka pat īsā laikā var daudz iemācīties.

- Tēvs, kā ir armeņu valodā "sēdēt": SeTel vai SeDel?

- eSTel - atbildēja tēvs misionārs, kurš daudzus gadus strādāja starp armeņiem tālu tālu no Latvijas. - Bet kā tu to zini?

- :) Tēvs, bet kā ir "ūdens": -zDR- vai -VD-?

- DziuR, bet kā tu to zini? - tēvs misionārs brīnījās.

- :) Tēvs, kā ir SUNs armeņu valodā?

- ŠUN... ooo! Līdzīgi! Bet no kurienes tu to zini?

- :) Tēvs, bet kā ir "avis" armeņu valodā?

- Tūlīt, tūlīt... es neatcēros, bet zinu, kā ir gans, vārds pavisam nav līdzīgs: "VUŠHAr"!

- Kā nav līdzīgs? Kā nav līdzīgs? Jūs taču runājat latgaliski - sakiet man, lūdzu: kā ir "aitiņa" latgaliski:

- VUŠKA... !

Un tā es "mocīju" vienu tēvu kapucīnu, bet pēc dažām tādām īsām sarunām, kurās bija tik daudz prieka, ka tas nav aprakstāms, es drusciņ uzzināju par šīm misijām un valodu. Jo ir vārdi ļoti līdzīgi, kuri to pašu nozīmē un protams vārdi pavisam nav līdzīgi. Bet, bet, ja kāds pateiktu, ka šīs valodas: armeņu, latviešu, latgaliešu, arī poļu, nav līdzīgas - ļoti kļūdītos, kā piemēram cilvēks, kurš dzirdētu vārda "ēst" koņugāciju armeņu valodā un pateiktu, ka nav līdzīga latviešu valodai (es šo koņugāciju šeit nerakstīšu, bet atšķīrības ir minimālas, ticiet, vai neticiet).

Un tagad, dārgie bērni, pēc pasakas: arlabunakti! Bet neaizmirstiet sirsnīgi parunāt ar Dievu, tas nozīmē: palūgties.

Ceļš pie Jēzus Vissvētākajā Sakramentā.

Ceļš pie Jēzus Vissvētākajā Sakramentā.

Vakar vakarā, pirms katehēzes Radio Marija Latvijā, mēs runājām par dažādām garīgumām, un, ja es labi atcēros, jezuītu garīgumā ir tā sauktās četras kājas, bet diemžēl neatcēros, kā tās saucās. Kapucīni var savu garīgumu aprakstīt arī ar četriem vārdiem: kontemplācija, nabadzība, brālība, apustulāts.

Baznīcai jau sākumos vajadzēja arī dazōs vārdos aprakstīt savu dzīves veidu, ka viss bija kopīgs, ka visi turējās kopā, Apustuļu mācībā un maizes laušanā.

Neokatehumenālam Ceļam ir trīs svarīgie elementi viņu garīgumā un formācijā: kopiena, Dieva Vārds un Liturģija.

Katrai kopienai, ordenim vai kongregācijai ir savi principi, kas liecina par to, ka šie konkrētie cilvēki dzīvo savā garīgumā, bet no šiem principiem vissvarīgākais ir mīlestība uz Jēzu Kristu Vissvētākajā Sakramentā.

Vissvētākais Sakraments ir katra garīguma pašā centrā un uz To ved visi formācijas ceļi. Vismaz tā vajadzētu būt. Garīgajā aprūpē priesteri satiekas ar cilvēkiem, kuru iekšējo dzīvi veidoja Euharistiska dievbijība un kuri dzīvo tā, lai visbiežāk pieņemtu Jēzu Euharistijā.

Pretējā pusē ir liela grupa, kurai pieder cilvēki, kuri, kaut gan uzskata sevi par ticīgajiem, tomēr nekad neiet pie sakramentiem, arī pie sv. Komūnijas, nekad nevar sagatavoties sakramentiem, bet viņi meklē savu vietu Baznīcā, jo tie grib būt vistuvāk pie Jēzus.

Trešai grupai ir vajadzīga tāda garīga aprūpe, kas atbilstoši cilvēku nepastāvībai, tie atrastu priesteri vistuvāk Vissvētākajam Sakramentam. Tā es, kā priesteris, saprotu cilvēka ceļu pie Dieva, kur priesteris ir gans un kura vissvarīgākais kalpojums ir būt priekšā - vai kādam tas patiktu vai nē - svētuma ceļā.

Starp Kamčatku, Šķīstītāvu un Ķīpsalu. Svētīgais Honorāts un viņa garīgās meitas.

Starp Kamčatku, Šķīstītāvu un Ķīpsalu. Svētīgais Honorāts un viņa garīgās meitas.

Vakar man bija aizņemta visa diena. Tas sakarā ar svētīgā Honorāta, kapucīna, svētkiem.

 

 Viss sākās Kamčatkā, māsu honorātku klosterī, kur notika rekolekcijas. Atbrauca gandrīz visas māsas no Latvijas. Konference, sakarā ar 13. oktobri, bija daļēji par Dievmātes parādīšanos Fatimā 1917. gadā, par vēsturisko kontekstu, par grēciniekiem, kuri gadiem ilgi nīcināja Portugāli un nogalināja apm. 4.tūkst. tās iedzīvotājus - katoļus (sevišķi priesterus), par 1. (vienu!) cilvēku - katoli, kuru armija lūdza un uzaicināja, lai viņš valdītu, un viņš valdīja šajā valstī apm. 50 gadus (!) kā valsts prezidents vai kā ministru prezidents, un cilvēki varēja mierīgi dzīvot un iet uz baznīcu.

Un daļēji par svētīgo Honorātu - kā iepriekšējo rekolekciju turpinājums, ar galveno domu, ka svētīgais kapucīns, daudzu slēpto kongregāciju dibinātājs, rakstīja savā "Dienasgrāmatā", tas ir Dieva priekšā, ka viņš gribētu vest tādu svēto dzīvi, kā šīs klostermāsas. Es arī gribētu zem tā parakstīties, kaut gan ne visu saprotu.

Un tālāk mēs runājām par garīgo dzīvi, par visiem šiem ļoti interesantiem elementiem, kā piem. par tikumiem, Svētā Gara dāvanām, Dieva žēlastībām, Svētā Gara augļiem, mūsu emocijām, sakramentiem, lūgšanas dzīvi, un par visu šo iekšējās, garīgās dzīves dārzu, kuru katram cilvēkam uzdāvināja Dievs un Viņš par to, kā Labs Dārznieks, rūpējas, bet nepieciešama ir katra cilvēka līdzdarbošanās. Cik brīnišķigi bija paskatīties uz šo mūsu dārzu, uz visiem šiem atsevišķiem krūmiem un to augļiem, to lomu, vajadzību un mērķi. Paldies Dievam par konsekrēto dzīvi un arī par tiem, kuri pieņem no Viņa šo dzīves veidu.

Pēc svētās Mises Olainē atkaļ Rīga, Rīgas Ķīpsala, kur bija gan saimnieces - māsas kalpones, gan māsas palīdzētājas dvēselēm šķīstītavā, gan protams brāļi kapucīni, bet sevišķi VEks. Arhibīskaps Zbigņevs. Tika nosvinēta sv. Mise, pēc kuras visi saņēmām arī svētību ar svētīgā Honorāta relikvijām.

Vienu lietu gribu pieminēt, māsas kalpones sagatavoja materiālus par pirmām klostermāsām (no svētīgā Honorāta slēptām kongregācijām), kuras sāka savu kalpošanu Kraslavā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumos. Stāsts, kurš balstījās uz vēsturiskiem avotiem, bija bagātināts ar interesanto prezentāciju. Var pateikt, ka šie sākumi brīnišķigi parādīja māsu dievbijību, pazemību, nabadzību, upurgatavību, paļāvību uz Dievu, lūgšanas garu, prieku, dziļu garīgo dzīvi, izturību visdažādākajos apstākļos, uzticību savam paaicinājumam.

Liels paldies visām māsām "skrytkām" par konsekrētās dzīves paraugu.