Misija draudzē

    Viena no raksturīgām lietām, kuras garīgās aprūpes laukā darīja kapucīni, bija misijas draudzēs. Parasti brauca uz misijām divi tēvi, lai tad, kad viens runā sprediķi, otrais lūgtos. Tādas misijas, uz kurām aicināja misionārus prāvests, bieži piepildīja veselas astoņas dienas un misionāri mēģināja ar Evaņģēliju atrast ceļu pie katra cilvēka draudzē. Tas vienmēr bija ļoti intensīvs laiks un lai saprastu, kas notika, vajadzētu paskatīties uz šo misiju plānu - diena bija aizņemta no rīta līdz vakaram. Un arī cilvēki vairākumā gribēja piedalīties, izklausīties vismaz dažas konferences vai sprediķus, iet pie grēksūdzes, jo katru dienu braukāja uz šo baznīcu priesteri no apkārtējām draudzēm.

    Es pirms 14 gadiem dzīvoju klosterī, kurā arī dzīvoja un kalpoja tēvs, kas vadīja misijas 600(!) draudzēs, daudzās pat dažas reizes. Viņš nolēma uzrakstīt grāmatu. Un izdevās. Tā tika uzrakstīta tādā veidā, ka viņš stāstīja, bet es rakstiju. Šī grāmata nesa lasītājiem daudz prieka, jo bija anegdotu pilna - taču misionāru dzīve ir ļoti ļoti interesanta. Kad grāmata tika pabeigta un laimīgs tēvs misionārs sāka braukāt pa mūsu baznīcām, runāt sprediķus un reklamēt savu grāmatu (vērts bija rakstīt un lasīt,) tēvs proviniāls (provinces priekšnieks) man pajautāja, vai es gribētu braukt uz misijām, bet pavisam citām misijām, kuras varbūt arī tā saukt nevajag, uz Latviju. Un es, pēc divām minūtēm Vissvētākā Sakramenta priekšā, atbildēju: "Jā".

    Jau gandrīz divi gadi misionāri dzīvo mūsu draudzē. Tie protams nav garīdznieki, bet laji. Un viņu kalpošana ir cita. Ne tik intensīva 8 dienu laikā, jo tādu misiju nebija, bet intensīva garākā distancē, kura ir sadalīta uz mēnešiem, nedēļām un dienām. Un katram posmam ir savs plāns, darbi, sarunas un tas viss lūgšanā. Tāpēc ka grūti būt misionāram savā draudzē, uz Viļaku brauc misionāri no visas Latvijas, bet arī no Vācijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas. Un brauc arī tie kuri jau drusciņ kalpo kā misionāri: no Balviem un no Rekovas, tas ir no citām draudzēm. Es ceru, ka ar laiku arī no Viļakas, no Semenovas, no Žīguriem, no Vēdeniešiem, no Borisovas un no citām vietām mūsu draudzē brauks misionāri sludināt Evaņģēliju citās draudzēs Latvijā un arī citās valstīs. Jā, man ir tāda cerība un tagad labāk saprotu to, ko esmu jau dzirdējis kopš bērnības. Jo taču es esmu no draudzes, kuru vada misionāri, kas kalpo Āfrikā. Katrs var kļūt par misionāru, lai tikai gribētos un lai tikai būtu paļāvība uz Dievu. Sirsnīgi aicinu. Uz priekšu.

Pa maz misionāru!

    Pa maz misionāru! Misionāri gaidīti Viļakā, lai būtu precīzi: man ir ļoti vajadzīgi misionāri draudzē. Vai ir kādi brīvi misionāri Latvijā? Vismaz līdz decembrim. Es atceros Jēzus vārdus: "Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Lūdziet pļaujas Kungu, lai sūtītu strādniekus savā pļaujā". Vienu es varu garantēt: nebūs laika zaudēt laiku. Es nezinu, kā Dievs dod cilvēkam paaicinājumu, lai viņš kļūtu piem. par misināru. Bet misionāru ir pa maz un tāpēc jautājums: vai Jēzus vārdi "lūdziet" Dievu nav vērsti uz ikkatru no mums? Uz mani arī. Ja pēkšņi ticīgie nolemtu kalpot draudzēs un būtu līdzīgi lieliem plūdiem, kas nes Dieva žēlastību un ir neatlaidīgi, un gribētu palīdzēt saviem priesteriem... Es ceru, ka tas nebūs pārspīlēts, ja pateikšu, ka pa daudz ir tādu situāciju, kad cilvēks atdod gandrīz visus savus spēkus un talantus, un laiku tam, kas neved pie Dieva. Un tad draudzēm atdod no saviem spēkiem kādus mazus strautiņus, un ļoti neregulāri. "Strādnieku ir maz". Es vakar citēju pāvestu Francisku, kas runāja par baznīcām un draudzēm, kas ir vairāk līdzīgi muzejiem, nevis dzīvai Baznīcai. Paskaties uz sevi: tas viss, ko Dievs tev deva, deva tev, lai tu kalpotu Viņam, sevišķi draudzēs. Kad parādīsies kāds paaicinājums ģimenē un draudzē, tad cilvēks dzīvos tālāk tur, uz kurieni Dievs viņu sūtīs. Bet sākums ir tieši šeit: ģimenē un draudzē. Kur ir šie misionāri? Vai visiem jau ir tik labi? Nāc uz savu baznīcu, uz savu draudzi un kalpo. Ja ne, tad zini, ka sēdēsi pie televizora un domāsi, ka tava vislielākā problēma ir tā, ka kaut kur kāds kādam nocirta galvu.

Dieva dāvanas

    Laikam visi, kuri piedalījās kādās katehēzes, piemēram svētdienas skolā, vai evaģēlizācijas katehēzēs, atceras to, kas bija teikts ar sādiem vai līdzīgiem vārdiem: "Dievs tev dos vairāk, nekā tu gaidītu vai lūgtu". Un katrā katehizācijā ir runa par to, lai cilvēks atvertu savu sirdi Dievam, lai Dievs mainītu cilvēka dzīvi tā, lai tas sekotu Jēzum. Šī līdzdarbošanās ar Dievu ir ļoti ļoti svarīga. Šeit pieminēšu ļoti īsi to, kas notika jaunas evaņģēlizācijas laukumā Viļakā.

    2012. gads - es redzēju evaņģēlizācijas "no jaunā" vajadzību tādos apstakļos, kuri ir draudzē - liels teritorijs, maz cilvēku, jauno cilvēku gandrīz nav baznīcā, pēc "svētdienas skolas" bērni "pazūd", jo vecāki neticīgie. Nav ko gaidīt, nepieciešama evaņģēlizācija.

    2013. gads - 2. janvārī pie tējas mēs (es un trīs katehētes) nolēmām taisīt bērniem un jauniešiem jaunās evaņģēlizācijas pasākumus. Jau nākamajā dienā, pateicoties katehētes kontaktiem, "sākās kontakti" ar Marijas skolu. Un vienu reizi mēnesī misionāres no šīs skolas braukāja uz Viļaku. Sākām domāt par Alfa kursiem un lūk kādai ģimenei (Sergejs un Žanna) bija kontakti ar pr. Rihardu Madonā, aizbraucām tur kopā, un ātri sākās Alfa kursi Viļakā. Lai evaņģēlizētu vajadzīga ir laba dzirdamība gan baznīcā, gan klosterī. Un tieši tad Dievs sūtīja labdarus un tika instalēta jauna apskaņošana. Sākās arī svētās Mises bijušajā klosterī. Jaunā ērģelniece. Gada beigās zvanīja pr. Arnis un ātri atbrauca uz Viļaku pirmas misionāres Signe un Ineta. Laika ātrums auga un auga.

    2014. gads - Visdažādākie Alfa kursi, jaunā evaņģēlizācija skolās, uz ielām, visa apkārtnē, Oasis Viļakā. Misionāres kalpo un tas ir redzams. Labi līdzdarbojas ar draudzi - tas nozīmē, ka draudzē ir iespējama ticības atdzīvināšana. Un tajā galvenie ir laji, misionāri. Pirmais svētceļojums Viļaka - Aglona. Daudz pasākumu. 8. decembrī atbrauca jaunie misionāri, astoņi cilvēki.

    2015. gads - Daudz vairāk misionāru, četri bērni, evaņģēlizācijas profils mainās: vairāk redzamais baznīcā, mazāk skolās. Tiek dibinātas daudzas daudzas jaunas aktīvitātes bērniem, jauniešiem un pieaugušiem. Ļoti daudz. Es par to jau rakstīju. Visu laiku kaut kas notiek. Visu laiku sagatavošana. Līdzdarbība ar draudzes cilvēkiem. Brauka piepalīdzēt citi misionāri no Latvijas, Ukrainas, Lietuvas un Polijas. 2. maijiā piedzima Jāzeps. Otrais svētceļojums Viļaka-Aglona. Misionāri palika vairāk laika Viļakā. Novembra beigās atbrauca jaunas trīs misionāres. 30. novembrī aizbrauca Kārlis ar Rutu un bērniem. 8. decembrī sākās Žēlsirdības gads Baznīcā. 13. decembrī Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā tiks atvērtas Žēlsirdības Durvis.

   

 Dieva dzirksteles

    Kad es biju bērns vai drusciņ vēlāk jauns cilvēks, diezgan bieži dzirdēju par misionāriem. Varbūt tāpēc bieži, ka dzīvoju draudzē, kurā kalpoja (un līdz šim kalpo) priesteri misionāri no Jēzus Sirds kongregācijas un viņi lūdzās par visiem saviem līdzbrāļiem un mēs, kā draudze, lūdzāmies kopā ar viņiem. Šajā laikā misionāri bija tālu, kādā Āfrikā, un es nekad dziļāk neieinteresējos un nedomāju, kā man piemēram ietu, ja es būtu misionārs.

    Pēc tam kā mežniecības students satikos ar misionāriem, tas ir ar tādiem priesteriem, mūkiem, kuri kalpoja Polijā un pēkšņi dodas ceļā uz kādu citu valsti, piemēram uz Austrumeiropu. Un atceros kādas kundzes komentārus, vai viņam tur nebūs pārāk grūti, vai viņš būs laimīgs, vai būs drošībā?

    Jau kapucīnu ordenī kā jauns mūks redzēju tēvus, kas kalpoja Latiņamērikā, piemēram Gvatemalā, Salvadorā vai Brazīlijā, vai Baltkrievijā un Zviedrijā. Tas tomēr bija tik tālu. Kaut gan braukāju uz Baltkrieviju un pēc pāris gadiem jau jūtu šo lielo atšķirību, kura redzamā veidā izpaudās arhitektūrā. Viss bija līdzīgs un nelīdzīgs.

    Jau būdams Latvijā ilgu laiku es nejūtos kā atbraucis uz misijām. Tas viss nāca ar laiku, kad sapratu (ar mūsu ordeņa priekšnieka vēstules palīdzību, kurā skaidroja misiju lietas), ka tagad misiju lauks ir visur. Un kad lajs, priesteris, mūks, mūķene dodas kalpot ārzemēs, jau viņi ir misionāri.

    Baznīca ir misionāru pilnā un vienlaikus trūkst misionāru. Baznīca nevar dzīvot bez misionāriem. Un varbūt vienmēr konkrētā teritorijā Baznīca tika dibināta ar pirmo misionāru palīdzību, kuri strādāja pie pašiem pamatiem.

    Bet ir vēl citi misionāri. Viņi nekad nedosies misijā. Tomēr bez viņiem misijā nav dzīvības. Tas ir tie, kuri lūdzas par misionāriem. Un ne tikai vienu reizi un viss, bet regulāri, katru dienu un dedzīgi. Tādi cilvēki ir arī vajadzīgi Viļakā. Tādi, kuri velta laiku Jēzum (piem. vienu gadu) un gribētu pieņemt tādu atbildību: lūgties un lūgties par misijām un misionāriem. Vai tādi atradīsies Viļakā? Vai kādi tādi centīgi lūdzēji atbrauks dzīvot un strādāt Viļakā? Mēs šeit darīsim, ko spēsim un lūgsimies, lai Dievs sūtītu pie mums vēl nākamos misionārus, tādus, kuriem pienākums būtu adorēt Vissvētāko Sakramentu. Visi misionāri, arī laji, ir kā Dieva dzirksteles, vienas evaņģēlizācijā, otras adorācijā.

*   *   *

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru kapucīnu (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies! 

Lūgšana par misionāriem 

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību. Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību, lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem. Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem, caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru. Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām. Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu, kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules. Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē. 

 Jānis Pāvils II

Havaju salas 3. Misionāri.

Havaju salas 3. Misionāri.

Lūk, Havaju arhipelāgam ir daži tūkstoši kilometri, tāpēc vēl viena īsa ziņa par šo arhipelāgu, proti, īstenībā par Baznīcu Latvijā. Es ļoti labi atcēros priesteru konferenci 2011. gada februārī, kad par Jaunās Evaņģēlizācijas skolu stāstīja misionāri, no kuriem pirmie trīs tuvākus divus mēnešus pavadīja Latvijā. Par to es jau rakstīju, starp citiem šeit. 

Tagad, kad jau pārgāja gandrīz 7 gadi, daži jau bijušie misionāri (misionārs un misionāre) stāstīs priesteriem par savu pieredzi misiju laukā. Un ļoti labi, ka tas ir no dažu gadu perspektīvas, jo var redzēt gan augļus, gan to, kā kalpošana evaņģēlizatoru komandā un konkrētā draudzē ietekmēja un mainīja viņu pašu dzīvi, un kā viņi tagad redz savu lomu Baznīcā, un kā to realizē.

Šoreiz tas būs, es domāju, kā informācija un liecība, lai citi varētu pārliecināties par šīs Jaunās Evaņģēlizācijas skolas darbību un tās vajadzību draudzēs. Skaidrs, ka tas ir atkarīgs no daudzām lietām. Bet taču evaņģēlizācija, tieši tādā formā, kurā prāvests aicina misionārus un cieši līdzdarbojas ar tiem, ir iespējama. Tad lūgsimies misionāru, priesteru un draudžu nodomā. Varbūt bijušie misionāri pateiks arī dažus vārdus par savu formāciju Baznīcā šodien un kādā kustībā šī formācija notiek. Jo nav tā, ka jaunie (un ne tikai jaunie) cilvēki negrib neko darīt. Ir pavisam pretēji, viņi meklē un ieiet tādā formācijā un tādās kustībās, kuras Baznīca viņiem piedāvā šodien.

 Mīliet viens otru.

    Pēdējās dienās brīnišķīgi izplātījas mūsu draudzē avīze Mīliet vien otru. Kāpēc? Pirmkārt tāpēc, ka tā ir vislabākā avīze Latvijā. Otrkārt tāpēc, ka atbrauca jaunie misionāri, kuri turpina Signes un Inetas kalpošanu mūsu draudzēs. Šie misionāri atveda jauno Mīliet viens otru numuru un jau dažas reizes staigāja pa ielām un dzīvokļiem, lai evaņģēlizētu un daži cilvēki labprāt pieņēma šo avīzi. Treškārt misionāri mani aicināja reklamēt šo Mīliet... un lūk brāļi un māsas, kuri piedalījās svētajās Misēs, labprāt  un ar lielo sirdi parūpējās par to, lai viņiem pašiem būtu eksemplāri un lai uzdāvinātu tuvākiem, lai citiem sūtītu. Tāda dāvana zem eglītes ir 1000 reizes labāka nekā kādi saldumi un aktuāla vienmēr. Un ceturtkārt tāpēc, ka misionāri vairākumā ir mazi bērni. Jā jā. Tas ir šis brīnums, ka tie, kuri (liekas) ir bezspēcīgie vislabāk evaņģēlizē, jo caur viņiem darbojas Dievs. Mēs visi lieli esam tik gudri, bet Diev visstiprāk darbojas tur, kur ir Viņa brāļi vismazākie!
    Jūs varētu pajautāt: Kāpēc šī avīze ir vislabāka Latvijā? Skatieties, dažreiz lasīju tādu vai citu avīzi. Lasu tekstu, teksts beidzas un saprotu, ka šis tekst bija par neko! Saturs=nulle. Vai cits teksts, kurā tomēr saturs ir=emocijas. Un tā tālāk. Šeit avīze, kuru gatavo katoļi un tulko no vienas valodas uz citu, ļoti nopietni attiecas uz mums lasītājiem. Ir tādi rakstnieki, kuri tieši tā dara un viņu grāmatas var lasīt, jo neievedīs lasītāju krūmos. Un otra lieta, ļoti skaidra, teksti un fotogrāfijas mums palīdz satikties ar citiem. Ar tiem, kuri raksta, ar tiem kuri liecina par sevi, ar tiem, kuriem bija dažādi ceļi, bet atrada šo vislabāko: uz Dievu. Beigu beigās nevaru nepateikt, ka galvenais, ar kuru cilvēks var satikties, kad lasa šo avīzi, ir dzīvais Dievs, kas nesa pestīšanu tik daudziem. Un vēl viena lieta. Nevar tik vienkārši paiet garām, nepārdomāt šos tekstus, nelīdzjust Krustā Sistam, neatvērt savu sirdi žēlsirdīgam Jēzum Viņā Svētbildē, nepadomāt:  kāds es esmu Dieva acīs? un kā es dzīvoju?

* * * 

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

 Lūgšana par misionāriem:

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem,
kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm,
sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

Būvēsim draudzi!

    Šie vārdi Būvēsim draudzi! nenozīmē, ka tūlīt mēs būvēsim vēl kaut kur citur jauno baznīcu. Bet tas ir aicinājums uz piedalīšanos. Aicinu visus, lai visi piedalītos mūsu draudzes dzīvē. Jā kāds domā, ka viņam vai viņai nav ko dot citiem, lai tā jau vairs nedomā. Draudze tā nav ārēja realitāte, kas pieder prāvestam, vai kādai grupai. Tā ir vistuvākā realitāte katram, jo tās daļas esam mēs.

    Kādreiz atnāca kāda kundze, lai pajautātu, kāpēc vajadzētu izcirst egles? Un es viņai veltīju vismaz pusotru stundu. Nav žēl parunāt, ja cilvēks grib vairāk piedalīties.

    Pirms diviem gadiem runājām es un tris katehētes. Un visiem bija skaidrs, ka mēs gribam piedalīties vēl vairāk draudzes dzīvē un to stiprināt tādā veidā, ka tiks aicināti citi cilvēki no citām tālākām draudzēm, no dažādām kustībām, kā piemēram misionāri no evaņģēlizācijas skolas. Viņu darbs, ļoti daudz darba, un viņu kalpošana jau otro gadu nes redzamus rezultātus gan starp jauniešiem, gan starp pieaugušajiem. Brāļi un māsas Kristū nāk, lielākā vai mazākā skaitā, jo arī grib piedalīties. Es ceru, ka ar laiku šī sadarbība tikai attīstīsies.

    Šodien misionāri sagatavoja (protams gatavoja ilgāku laiku, bet šodien tas notika) kino vakaru un atnāca 14 cilvēku plus Kārlis un es. Tas ir ļoti labi, ka bija arī pieci bērni, kuri varbūt pirmo reizi dzīvē redzēja filmu par Kristus dzimšanu. Un ļoti svarīgi, ka tas notika draudzes kopienā, jo mēs visi esam vajadzīgi viens otram. Un tas nekas, ka dažreiz mums ir citas domas, tas ir normāli un tā ir brīnišķīga iespēja runāt un veidot kaut ko kopējo.

    Pirms pāris dienam rakstīju par to, cik brīnišķīgi būtu, ja mūsu Viļakā, Viļakas centrā, būtu kapela ar Vissvētāko Sakramentu. Tur katrs varētu atnākt un būt kopā ar dzīvo un klātesošo Jēzu tik ilgi, cik tikai gribētos. Tas ir nepieciešams. Bet vajadzīgi cilvēki, kuri to justu, kuri grib piedalīties tādās lietās. Protams, ka varbūt ne uzreiz viss notiks, bet tas būtu mūsu centieni, domas, plāni, bet sevišķi lūgšanas. Jo ja tagad tā ir Viļakā, ka baznīca ir tālu no centra un ir auksti, un nav tualētes un tā tālāk, tad taču varam palīdzēt Jēzum iet pie cilvēkiem, kurus taču mīl.

    Kādreiz sv. pāvests Jānis Pāvils II uzrakstīja dokumentu par cilvēka darbu. Bet kāds pievērsa tam uzmanību un teica, ka kāds ātri  šo nosaukumu pārtulkojis neprecīzi un īstenībā šis dokuments ir veltīts cilvēkam, katram cilvēkam kas strādā un vēl kā strādā: kā vingrinātos ar darba palīdzību, kā cīnītos ar darba palīdzību tā, ka atstāja sava darba augļos savu visvērtīgāko zīmogu. Tāda arī ir mūsu centienu un plānu, un visdažādāko aktīvitāšu draudzē jēga: iet uz priekšu pestīšanas ceļā. Tas nozīmē, ka ir ļoti labi, ja viss ved pie Jēzus. Visa dzīves darbošanās draudzē ved pie Jēzus. Visi mērķi ved uz vienu mērķi.

Vislielākā draudze Latvijā - Viļaka!

    Katoļu Baznīcas Vēstneša jaunākajā numurā ir parādīta Latvijas kārte ar draudzēm, kurās lūdzas par paaicinājumiem uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi. Visvairāk lūdzēju ir protams Rīgā - 275, bet tur ir laikam 11 draudzes. Otrā vietā ir Preiļi - 58 lūdzēju. Nē nē, otrā vietā, man šķiet, Viļaka+Žīguri, jo taču Žīguri ir Viļakas draudzes daļa. Tie, kuri nebija Viļakā, var domāt, ka tā ir kāda liela pilsēta. Bet iedzīvotāju daudz mazāk nekā 1500. Katoļi pilsētā un laukos kopā optimiskajā variantā - 2000, pareizākā variantā (tie, kuri paņem oblātes) - varbūt 1000, mēģina dzīvot pēc ticības - daži simti (tā skaitā tie, kuri ir veci un slimi, lūdzas mājās, bet ne vienmēr pieņem sakramentus). Tādā mazā draudzē apm. 60 cilvēku pieņēma pienākumu lūgties par paaicinājumiem. Tomēr lai tas notiktu, daudz darba un lūgšanas veltīja misionāri, sevišķi Kārlis, Ruta, Dzintra Dz. un Dzintra R.. Tas ir viņu kalpošanas Viļakas Jēzus Sirds draudzē redzamais auglis, viens no augļiem (misionāri kalpoja vienlaikus arī Liepnā - tur lūdzēju ir 11!). Jo viens no daudziem citiem augļiem ir svētā Pio lūgšanas grupa, kurai jau ir gandrīz gads. Tie, kuri apmeklē vienu reizi mēnesī tikšanās, kā šodien, labi zina, cik liela ir nozīmē šai grupai mūsu un mūsu draudzes dzīvē. Grupa ir atvērta, lai pieņemtu katru, kam dārgs ir svētais tēvs Pio un katoļu Baznīca.

 Evaņģēlizācijas gads

    2014. gadā Viļakas draudzē bija divas misionāres: Signe un Ineta. Savu kalpošanu pabeidza 18. augustā. Iepriekšējā dienā pēc svētām Misēm baznīcā un klosterī atvadījās no draudzes. Nav grūti bija ieraudzīt cilvēku acīs lielo pateicību un arī skumjas, ka atnāca šis atvadīšanas laiks. Jo misionāres, labāk pateikt Dievs caur misionārēm darīja lielas lietas. Dažas pieminēšu.

    Skolās un uz ielām skanēja Evaņģēlijs. Arī uz jauniešu centriem tika aicināti jaunieši, lai piedalītos Alfa kursos un pēc tam uz draudzes māju uz lūgšanas grupu. Daudzi cilvēki gan domē, gan skolās tika kādā veidā saistīti ar šo jauno evaņģēlizāciju un daudz palīdzēja.

    Misionāru klātbūtne stiprināja draudzes dzīvi ne tikai ar prieku un entuziasmu, bet piepalīdzēja vairāk atvērt savas sirdis Jēzum. Daudzi jaunieši liecināja, ka pirmo reizi dzirdēja par Jēzu Kristu, vai ka neviens tā nerunāja par Jēzu.

    Tas ne bija vienīgi mirklis, kas pāries, jo tika dibināti pamati stiprākai Marijas no Nazaretes evaņģēlizācijas skolas klātbūtnei Viļakā. Jo no Viļakas misionāres braukāja pa visu Latviju uz šīs skolas rekolēkcijām jauniešiem un pieaugušajiem. Dažas rekolēkcijas organizēja, starp tām tās sevišķas pirmas jauniešu rekolēkcijas Viļakā - OASIS. Tas ir zīme, ka šeit var organizēt arī tādus pasākumus, kas ved jauno cilvēku pie Jēzus.

    Liela lieta ir arī šāda, ka jaunieši mācījās lūgties un runāt par Dievu, un par savu draudzību ar Jēzu, par saviem plāniem, kurus atdod Dievam. Un tas notika kopienā. Tas ir iespējams.

    Pirmo reizi vēsturē Viļakas grupa (tas nekas ka ļoti mazā) gāja svētceļojumā uz Aglonu 7-13. augustā. Un tā arī bija liecība, abpusēja liecība, jo visur mēs bijām laipni uzņemti, pabaroti un svētceļojums deva iespēju augt ticībā un dalīties ar ticību ar citiem ceļā.

    Cerības, ka misijas turpināsies, piepildījās. Un lūk 8. decembrī, Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos, atbrauca uz Viļaku 7 misionāri. Viens nesen devās uz citu vietu un palika ģimene: vecāki un 4 bērni. Tā arī ir Dieva dāvana, ka pie mums kā misionāri ir tieši ģimene. Uz reiz parādījās lielā sirsnība no draudzes cilvēku puses un daudzi jau piepalīdzēja uzturēt misionārus un daži jau regulāri jautā, ko vajag, vai krējumu, vai pienu, vai bezpienu...

    Kaut gan māja ir pilnā, tomēr vēl ciemos atbrauca uz svētkiem br. Jānis, kas dzīvo klosterī Lubļinā un studē katoļu universitātē, lai kļūtu par priesteri. Ir cerības, ka janvārī atbrauks vēl viena misionāre. Lūk Dievs dod pārpilnībā, bet tas pavisam nenozīmē to, ko mēs domātu, ka pa daudz. Ja kat kas iet labā virzienā, tad Dievs dod savu svētību, arī tādā veidā.

    Es ceru, ka šajā gadā mēs tālāk mācīsimies runāt uz Dievu un runāt par Viņu citiem. Bet sevišķi būt Viņa priekšā, ieklausīties Viņa vārdos un pielūgt Viņu katru brīdī. Es ceru, ka arī citi saistīti ar Viļaku, arī turpinās Evaņģēlizācijas darbus.

* * * 

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

Lūgšana par misionāriem:

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem,
kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm,
sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

 Jānis Pāvils II

Draudzē vajadzīgas ir kopienas.

    Vakar vakarā rakstīju tekstu par šiem trijem gadiem Viļakā. Un kaut gan nerakstīju to šim blogam un ar pavisam citu mērķi, tomēr manu acu priekšā gāja daudzi notikumi, kas šajā laikā veidoja vienu konkrēto realitāti, kuru saucam par kopienu.

    Bija tādi gadijumi un darbi, kuri neveda uz kopienu, kaut gan bija darīti kopā. Daudz bija tādu darbu un kalpošanu, kurām par mērķi ir veidot kopienu, bet neizdevās.

    Tomēr izveidojās konkrēta kopiena: mūks un misionāri. Tā nav stabīla kopiena, jo misionāri mainās. Nav kādu īpašu statutu. Tādu evaņģēlizācijas kopienu veido un par pamatu ir pats Jēzus. Tapēc tā ir kā vide, kurai var tuvoties katrs, kas ieiet personīgās attiecībās ar Jēzu, kas tic uz Viņu, kas ir Baznīcā.

    Es esmu pārliecināts, ka vajag, pēc iespējām, draudzēs rūpēties par šo vidi, kurai katrs ticīgais var tuvoties. Piemērus šajā laikā var atrast ļoti viegli. Apmeklēja šo vidi brāļi un māsas no Rīgas (daudzas reizes), kapucīni no dažādām vietām un daudzi citi. Katrai no šīm grupām ir savi harizmāti, darbība un savā veidā apdāvina un bagātina vietējo draudzi. Tāpēc tāda kopiena, tāda vide, kļūst tikšanās vieta starp visu Baznīcu un draudzi.

Dieva griba dzīvē

    Ziniet, Dieva gribu var gaidīt tā, kā bērni kādu ļoti ļoti gaidīto dāvanu no saviem mīļiem vecākiem. Bet ja kāds negrib būt kā bērns un negrib ieiet Debesu Valstībā, tad viņa dzīvē nepastāv tāds jautājums: "Pildīt vai nepildīt Dieva gribu?" Lai tā notiktu tomēr vajag cilvēkam daudz strādāt un uz ceļa pie Dieva uztaisīt tādu šķērsli, kas garantēs, ka Dievs nespēs "traucēt". Bet cik brīnišķīga ir cita cilvēka situācija, kas atver savu sirdi Dievam un līdzdarbojas ar Viņu. Šeit nevajag nekādu šķēršļu būvēt, nocietināt sirdi. Ar tādu cilvēku var arī prāvests līdzdarboties, kad piemēram vajadzētu atrast vietu lūgšanas grupai - "Vai drīkst pie Jums?" - "Kāpēc nē?" Vai ir kādi šķēršļi? Nav! Kāpēc? Tā ir bērna paļāvība uz Tēvu, kas ir debesīs un tieši Viņš ir Tas, Kas organizē mums dzīvi. Kad kāds cilvēks organizē kaut ko, tad tas ir redzams, bet ne viss un ne viss mums nes labumu. Kad Dievs organizē kaut ko, tad tajā ir pestīšana. Bez šaubām. Vai viegli ir paļauties uz Dievu? Nē. Jo vajag mācīties šo uzticību. Arī miesa pretojas, jo nesaprot Dieva lietas. Nu kad cilvēks paļaujas uz Dievu kā bērns, sākas viņā šis liels prieks un liela laime, un pateicība Dievam. Un grib dalīties ar citiem un meklēt brāļus un māsas Kristū, un runā citā valodā, mīlestības valodā. Un par tādu dzīvi draudzē un par tādiem centriem mājās un dzīvokļos vajag rūpēties. Un ļoti labi, ka ir Viļakā misionāri. Es ceru, ka viņu klātbūtne un kalpošana mainīs mūsu draudzē daudz uz labo, tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku kļūs par Dieva bērniem.

Īpašnieks un algādzis

    Šodien būs par īpašnieku un algādzi. Bet nerunāsim par kustāmiem un nekustāmiem īpašumiem. Jo ne tikai tādas lietas var mums piederēt. Par ko runāsim? Lūk īss ievads.

    Misionāri Viļakā būs kā piemērs. Arī tāpēc, kā tie nav tikai daži cilvēki (divu gadu laikā Viļakā kalpoja apmēram divdesmit misionāru, vieni dažus mēnešus, citi dažas dienas vai nedēļas), kuri nezina, ko darīt dzīvē. Viņi labi zina, ko darīs šajā gadā. Tas ir gadā, kas veltīts Jēzum. Viņi zina, ka sludinās Evaņģēliju tur, kur viņus sūtīs. Kāpēc to dara? Jo viņi satika Jēzu un viņiem ir cerība. Cerība, ka labi izpildīs Dieva gribu. Šī cerība ir tā kā viņu īpašums, kuru saņēma no Dieva. Mēs atceramies, kā svētais Pāvils runāja par ticības dāvanu, ka nesam to māla traukos. Tas ir tāpēc, lai mēs nedomātu, ka esam jau pilnīgi un stipri, bet ietu uz priekšu ar pazemību. Par cerību arī ir runā Jaunajā Derībā, ka tā ir Svētā Gara dāvana. Tad lūk ir tāds īpašums, kuru mēs saņēmām, neizstrādājām, bet ir mums no Dieva.

    Bet kas notiek, kad cilvēks baidās no sava īpašuma? Kad viņam ir kauns, ka ir apdāvināts? Šodien kāda kundze (domāju, ka tā ir kundze, kaut gan neparakstījās) uzrakstīja vēstuli, kurā ļoti pretojas evaņģēlizācijai. Pat savu vēstuli sāka ar vārdiem: Kā jums nav kauna. Bet pēc tam tomēr raksta, ka viņai un kādai viņas grupai ir kauns. Tā tika uzrakstīts teksts, kurā kāds anonīms izteic savu skaudību, jo nevar pat paskatīties uz priecīgiem cilvēkiem, uz ģimeni, kas kalpo Dievam. Cienījama kundze, māsa Kristū, es Jums novēlu vēl lielāko prieku, tik lielo, ka neviens neticēs, ka tas esat Jūs tik priecīga un laimīga. Un ka Jūs tik skaisti stāstat citiem par Dievu un Viņa mīlestību. Pateicoties Dievam Jūs esat ļoti apdāvināta, arī Jums ir cerība, ticība un mīlestība, un vēl citas dāvanas. Dalieties ar citiem un Jūs redzēsiet, cik Jūs būsiet laimīga. Protams tas viss virs zemes būs starp vajāšanām, bet kas tas ir salīdzinajumā ar Dievu? Arī Jūs varat kļūt par misionāri savā draudzē un ģimenē. Vismaz caur lūgšanu.

    Es šodien runāju ar citām divām jaunām sievietēm, kuras grib iet pa svētuma ceļu. Un kļūt par svētajām! Ar prieku. Un tieši tā vajag!

    Ja cilvēks atļaus Dievam darboties savā dzīvē, tad būs vislaimīgākais pasaulē. Jo viņam ir - no Dieva. Citas iespējas nav. Bet ja pretosies, tad būs visnelaimīgākais pasaulē. Jo viņam nekā nebūs - jo tikai Dievs var dot kaut ko labo. Citas iespējas nav.

4 gadi Viļakas draudzē

    Šodien pl. 12:00 es saņēmu sms-u no cilvēkiem, kas priecājas, ka es esmu viņu draudzē jau četri gadi.

    Šodien arī māja atkal ir cilvēku pilna, jo atbrauca iepriekšējie misionāri - Lindes ģimene. Prieka tad ir trīs reizes vairāk.

    Vajag skatīties uz to, ko mēs lasām. Vajag mācīties atšķirt labo no ļaunā. Tas notiek tad, kad padodam savu gribu Dieva gribai un ticām tam, ko viņš ir devis Baznīcai. Liela kļūda ir tad, kad cilvēks grib mērīt visu pēc sevis. Ja atgriežas - tad labi. Ja neatgriežas - tad beigu beigās nocietinās savu sirdi. Un liekas, ka atgriešanās ir neiespējama. Lepnība tik stipri aptumšo prātu, ka tāds cilvēks stāsta, ka esot pilnīgi brīvs, kad jau gandrīz krīt ellē.

    Lielajā Gavēnī sekojam Kristum, jo Viņš ir Svēts un caur savu Krustu svētdara ikkatru mūsu dzīves brīdi un mūs pašus.

Misionāru kalpošana nav hobijs.

    Kādā mājas lapā es izlasīju, ka tikai bagatam cilvēkam ir hobijs. Varbūt tā ir. Varbūt cilvēks skatās uz otro un domā, ka tas, ko viņš tagad dara, ir hobijs. Var šeit arī parādīties kļūdas, arī smieklīgas, kad kāds nosauks kāda cita smagi strādājoša cilvēka darbu par hobiju.

    Pēc diviem gadiem, kuros draudzes plebānijā dzīvo un draudzes teritorijā kalpo misionāri (bet brauka uz šeijeni jau kopš trijiem gadiem), es varu pateikt, ka misionāru kalpošana un visi citi darbi, un sava aicinājuma pienākumi (piemēram ģimenē), nav nekāds hobijs. Vēl vairāk, nav laika, lai rūpētos par kādu hobiju. Tā ir kalpošana, lūgšana, attiecības ar Dievu, attiecības ar cilvēkiem. Kad beidzas gads Jēzum varbūt cilvēkam jau būs kāds hobijs, varbūt nē. Visi šie augšā minētie elementi un tie, par kuriem es rakstīju citreiz, veido misionāra dzīvi. Vēl vairāk, Dievs caur tiem elementiem veido pašu misionāru, dara misionāru no cilvēka, kas grib kļūt par misionāru.

    Kāpēc misionāru kalpošana nav nekāds hobijs un viņiem nav hobija? Jo misija tas ir īstenībā karš, bet ne pret cilvēkiem. Tas ir garīgais karš, lai atbrīvotu cilvēku no ļauna gara ietekmes, lai stiprinātu tos, kuriem vāja ticība, lai meklētu tos, kas grib kalpot Dievam savā draudzē un citur. Šeit nav laika hobijam.

    Ar citiem vārdiem, misijas mērķis ir atgūt cilvēkam garīgus, bet ļoti ļoti realus īpašumus: tikumus, lūgšanas dzīvi, žēlastības sakramentos - tur visur Dievs ir Avots, bet cilvēks līdzdarbojas. Un mērķis otrais, kas iet līdzi pirmajam, atdot cilvēku Dievam kā Viņa bērnu. Un arī tas ir ļoti ļoti svarīgs (par ko es jau rakstīju), lai uz vietas, draudzē, palielinātu un stiprinātu aktīvo ticīgo tīklu, kas līdzdarbojas ar prāvestu un līdzdarbojas ar šo plašāko tīklu - ar Baznīcu citās draudzēs, diecēzēs, kustībās, ordeņos, valstīs. Tam ir veltītas domas, sarunas, darbi, tikšanās - Dieva žēlastībā un spēkā.

357 dienas ar Misionāriem

    Misionāru ģimene, kas atbrauca uz Viļaku 2014. gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas lielajos svētkos, šodien aizbrauca uz Rīgu. Viņu kalpošana Viļakas draudzē beidzās.

    Šodien, svētā Apustuļa Andreja svētkos, kad svētās Mises Evaņģēlijs mums atgādina šo brīdi, kad Jēzus paaicināja pirmos Apustuļus, Dievs paaicināja Kārli un Rutu ar bērniem uz kalpošanu citā draudzē. Un es esmu pārliecināts, ka ieies šajā kalpošanā ar neparasto dedzību, kura var parādīties tikai tādos cilvēkos, kuros dzīve un ticība ir viens vesels. Tad arī liecība ir īsta un aicina citus. Viņi nekad neatstāja savu ticību aiz baznīcas durvīm, iekšā, un ar savu dzīvi rāda Baznīcas ticību. Katru dienu gāja uz svēto Misi un cīnījās, lai Jēzus Euharistījā atnāktu arī viņu sirdīs. Kad kāds viens vai otrais cilvēks nezin, kāpēc iet uz svēto Misi un šo faktu grib paslēpt zem zemes, tad misionāri, visi seši, skaļā balsī dalījās ar prieku, kas nāk no dzīvām attiecībām ar Jēzu.

    Es nestāstīšu par visām šīm 357 dienām, kurus es pavadīju misionāru kompānijā, bet pieminēšu tikai vienu faktu. Šodien, pēc svētām Misēm, īsi, bet sirsnīgi atvadījāmies, un tad misionāru ģimene pazemīgi devās ceļā kājām 1.5 km uz autoostu, lai tālāk ar autobusu braukt uz Rīgu.

    Tagad cita draudze ir bagātāka un laimīgāka.

Draudze, kapucīns un misionāri

    Baznīcas administratīvas daliņas saucas diecēzes un diecēzēs ir draudzes. Par katru draudzi ir atbildīgs prāvests. Visiem draudzes locekļiem jālīdzdarbojas ar prāvestu, kā ar savu ganu, un saskaņot visus savus darbus garīgajā aprūpē ar viņu. Jo prāvests dod misiju no Baznīcas puses sludināt Evaņģēliju.

    Baznīcā ir vēl otrā kārtība saistīta ar harizmatiem un parādās caur ordeņiem un kongregācijām, tas ir caur konsekrēto dzīvi. Konsekrētā dzīve tā ir sekošana Jēzum Kristum šķīstam, nabagam un paklausīgam debesu Tēvam. Caur šiem mūkiem un mūķenēm ir redzama dzīve Debesu Valstībā (vismaz tā tam jābūt).

    Ir arī Baznīcā jaunās kustības, kurās vairākumā piedalījas laji un to ir daudz vairāk nekā priesteru, vai konsekrēto personu. Kā priesteri parasti dzīvo plebānijās, konsekrētas personas klosteros, tā kustību locekļi dzīvo visur un caur viņiem visur tiek sludināts Evaņģēlijs.

    Šodien Viļakas draudzē, kur kalpo priesteris kapucīns, un kur pēdējo veselu gadu kalpo misionāru ģimene (un mēnešiem ilgi kalpoja vēl citi misionāri), parādījās šodien jaunas misionāres no Marijas skolas. Un uz reiz piedalījās svētā Pio lūgšanas grupas tikšanās bijušā kapucīnu klostera ēkā. Un tur, tajā mazajā grupā, bija redzama Baznīcas bagātība, harizmati, lidzdarbošanās sv. Pio aizbildniecībā.

    Tad plebānijā dzīvo šobrīd... desmit cilvēku. Katrs no viņiem ir misionārs, katrs juta šo paaicinājumu no Dieva un to pieņem ar uzticību. Un jau izveidojās jauno misionāru līdzdarbošanās ar draudzi. Es ceru, ka tas viss tikai attīstīsies.

Revolūcija ir ļaunums.

Revolūcija ir ļaunums.

"Mieram tuvu" novembra mēnesim ir pašās beigās teksts par nabaga itāļiem, kuri 19./20.gs., 40 gadu laikā, lielā skaitā (14 miljonu) izbrauca no savas dzimtenes uz abām Amerikām meklēt darbu. Uz turieni trīs reizes braukāja arī sv. tēva Pio tēvs.

Kas notika, ka no 30 miljonu Itālijas iedzīvotājiem izbrauca gandrīz puse īsā laikā? Vai tā bija nabadzīgā (jo katoliskā) valsts? Nu nē, tur bija ļoti bagātas valstis, kuras gadsimtiem ilgi ļoti ietekmēja Eiropas ekonomiju un kultūru. Mēs protams šeit par to nerunāsim, kas notika un kādi spēki no tālienes veidoja šo karu, iznīcināja valsti un izmeta dēlus no mājām. Es tikai aicinu meklēt un lasīt. Šī revolūcija ir ļaunums un nes ļaunus augļus.

Par revolūcijām jau pietiek.

Mēs atgriežamies pie svētā Franciska un uz nākamo īsu fragmentu no viņa vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā). Darbi iet lēni, jo ir daudz citu pienākumu. Piemēram šodien priesteriem bija iespēja klausīties, kā gāja misionāriem Viļakā pirms pāris gadiem. Un to stāstīja paši misionāri: trīs pieaugušie un pieci bērni (tie vairāk ar žestiem un darbiem). Tie protams nebija visi misionāri no evaņģēlizācijas gadiem Viļakā (sveiciens Viļakiešiem), bet tika uzaicināti, lai pastāstītu par tādu evaņģēlizācijas veidu draudzē. Es esmu viņiem ļoti pateicīgs. Un kaut gan mums bija tikai iespēja runāt (nebija iespējas taisīt prezentāciju ar projektoru), tomēr Svētais Gars mūs iedvesmoja un tā bija skaista Jaunās Evaņģēlizācijas skolas, misionāru skolas darbības, liecība. Liels paldies!

Un tagad svētais Francisks, kurš ir ļoti konkrēts un pievērš uzmanību galvenam, lai mēs šajā Evaņģēlija perspektīvā redzētu savu dzīvi ceļā uz Debesīm:

"Mums jāgavē un jāatsakās no vājībām un no grēkiem, un no pārmērības ēšanā un dzeršanā, un [mums] jābūt katoļi. Mums bieži jāapmeklē baznīcas un jāgodina un jāciena garīdznieki, ne viņu pašu dēļ, jo viņi var būt grēcinieki, bet ordinācijas dēļ un Kristus Vissvētākajai Miesai un Asinīm - kuras konsekrē uz altāra un pieņem, un citiem dala - kalpošanas dēļ. Un visi būsim stipri pārliecināti, ka neviens nevar pestīties, kā tikai caur mūsu Kunga Jēzus Kristus svētiem vārdiem un Asinīm, kurus garīdznieki saka, sludina un dala. Un viņiem pašiem jākalpo, nevis citiem. Sevišķi mūkiem, kuri atsakās no pasaules, jādara vairāk un lielākas lietas, bet arī otras neatstāt (sal. Lk 11,42)".

Jaunais cilvēks

    Nesen zvanīja man kāda kundze no lielas pilsētas. Gribēja kristīt bērnu. Un tā zvana man cilvēki, arī no ārzemēm, kuri gribētu kristīt bērnu pie manis. Un es jautāšu: kur Jūs dzīvojat? Kādā draudzē? Vai ir laulības sakraments? Un kad jau ir zināms, ka ticība jau sen mirusi, tad stāstu, ka Jums ir draudze, tikai vajag paskatīties, kur ir vistuvākā Romas katoļu baznīca. Ka Jums ir gans - Jūsu prāvests, kas ir par Jums atbildīgs. Ka vajag iet pie viņa. Ka vajag ar viņu līdzdarboties. Ka vajag ieiet draudzes dzīvē, jo tā ir Dieva dāvana - kopiena, kurā mēs esam brāļi un māsas. Ja es runāju kā cilvēks ne no šīs pasaules, ja tas tā būtu, es tikai priecātos. Cilvēki ne no šīs pasaules, jaunie cilvēki (pēc vienmēr jaunās Dieva žēlastības, nevis pēc vecuma), Romas katoļi, ir kā misionāri, kas ar prieku sludina citiem par Jēzu Kristu. Es gribu kļūt par tādu misionāru, kas vienmēr būtu gatavs sludināt labo vēsti par Jēzu Kristu. Jaunajā cilvēkā Dieva vārds vienmēr ienes prieku un ar prieku grib dot atbildi. Ja parādās skumjas, tad tas liecina par nepilnībām manī. Bet ja pavisam es negribētu dzirdēt par Jēzu un ja tas nemainītos garu laiku, tad būtu ļoti slikti. Jo ja cilvēks nav paklausīgs Dieva vārdam, tad ātri var parādīties, ka būs paklausīgs kārdinājumiem. Ticība rodas no klausīšanās un tas, kas tiek sludināts, ir Kristus vārds. Paklausība Dievam ir paklausība Baznīcai un tas ved uz sakramentiem. Sakramentālā dzīve prasa no cilvēka atmest visu, kas pretojas Dievam, Kas taču darbojas sakramentos. Cik vāja un arī ievainota ir mūsu griba, ja cilvēks, ne tik rēti, atkrītumus, nevis Dievu, meklē un piepalīdz savai pazūšanai, nevis pestīšanai. Tāpēc pateicība Dievam, ka Viņš mūs mīl. Ka vienmēr ir tik tuvu. Ka vienmēr grib mums nākt palīgā.

Adorācija klusumā

    Šodien arī būs ļoti īss teksts, jo tā bija ļoti aizņemta diena. Ne tikai tādi darbi, kā malkas nēsāšana, bet sākām adorāciju. Un ziņiet, pēc visām svētām Misēm vēl adorācija. Neticāmi, es izturēju veselas četras stundas! Un viss klusumā Vissvētākā Sakramenta priekšā. Tas ir iespējams. Bija cilvēki un pat ne tik maz. Kaut gan baznīcā ir auksti, jo tikai kādi 3 gradi. Bet bija karsta tēja un cepumi. Man tas ļoti palīdzēja. Šo galdiņu arī, tāpat kā adorāciju sagatavoja mūsu misionāri.

    Ziniet, četras stundas pie Jēzus, Jēzus priekšā. Četras stundas pie ikkatra labuma avota. Četras stundas pie Tā, Kas ir vissrealākā realitāte, Kas ir un pastāv, neatkarīgs, bez sākuma un bez beigām. Pie Tā, Kas aicina cilvēku, lai ļautu sevi piepildīt ar Dieva žēlastību un klātbūtni.

    Rīt turpināsim adorāciju, bet es jau redzu, ka pienākumi man neatļaus būt baznīcā visu laiku. Bet pēc tam būs svētā Mise un euharistiska svētība. Lai šī lūgšana, mūsu būšana pie Kunga, palīdzēs atklāt draudzē adorācijas nepieciešamību.

 *   *   *

Aicinu lūgties par misionāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu kapucīnu-misionāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies! 

Lūgšana par misionāriem 

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību. Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību, lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem. Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem, caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru. Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām. Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu, kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules. Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē. 

Jānis Pāvils II

Šodien ir bloga 1. gadadiena.

Šīs divas dienas man bija garīgas sarunas. Jo pie manis atbrauca ciemos t. Krišjānis. Bija par ko parunāt, sevišķi par šiem gadiem šeit, Viļakā, par to, kas tika izdarīts, par Dieva plāniem, par to, kā cilvēkam saprast Dieva plānu, atklāt, pildīt. Tas viss ir liela Dieva dāvana. Metode, kuru es pieņēmu Viļakas draudzē, saucas "jaunā evaņģēlizācija" un Jēzus atsūtīja arī cilvēkus, kas tieši darbojas jaunajā evaņģēlizācijā - Marijas skolas misionārus. Misionāri darbojas komandā, kopienā, grupā, nevis atsevišķi. Līdzīgi kapucīni - dzīvo kopienās, kas saucas latiniski familia, ģimene. Ir cerība, ka šī līdzdarbošanās ar Marijas skolu skaisti attīstīsies nākamos gados. Kā? Dievs to zina.