Šodien man ir liels prieks, jo ir jauns Autors.

29. janvāris 2017. gada - Ceturtā Svētdiena Parastajā Laikā

Kungs Jēzus, vienā no līdzībām, teica vārdus, kurus droši vien mēs zinām un lietojam mūsu dzīvē. Tie iziet no vienkāršas cilvēciskās pieredzes. Vārdi par torņa celšanu (Lūkasa Evaņģēlija četrpadsmitajā nodaļa divdesmit astotais pants). Jēzus tur runāja, ka tas, kas grib uzbūvēt torni, sākumā apsēdas un skaita: cik tas viss maksās, cik viņam ir naudas, vai ir spējīgs izpildīt savu plānu. Lai nebūtu tā, ka investīcijas vidū, viņam būs jāpārtrauc celšana. Mēs zinām par šo principu attiecībā uz celšanu, iepirkumiem, investīcijas plānošanu. Tomēr vai mēs tā domājam par mūsu dzīvi? Kungs Jēzus runājā šajā līdzībā tieši par to - par cilvēka dzīvi, nevis par torņa celšanu. Tornis ir tikai paraugs.
Šodienas Dieva Vārds mums atgādina, kas ir šī "bagātība", pateicoties kurai mēs varam mūsu dzīvi nemitīgi attīstīt un būvēt. Šī bagātība ir pazemība pret Dievu. Pirmajā lasījumā no pravieša Sofonija grāmatas mēs dzirdām: "Meklējiet Kungu jūs, visi zemes pazemīgie, kas pildāt Viņa likumus! Meklējiet taisnību, meklējiet pazemību..." Bet svētais Pāvils vēstulē Korintiešiem runā: "Paskatieties, brāļi, uz savu aicinājumu. Nedaudz tur ir gudro pēc ļaužu vērtējuma, nedaudz vareno, nedaudz dižciltīgi dzimušo. Dievs izvēlējās tieši to, kas ir neprātīgs pasaules acīs, lai apkaunotu gudros; atrada sev patiku tajā, kas ir vājš, lai pazemotu stipros". Nav viegli būt pazemīgam un nav viegli attīstīt pazemību. Kāpēc? Jo pazemība nav dzīves mērķis, bet "degviela", kas palīdz sasniegt mērķi. Pazemība arī nav mūsu mīlēta, jo liekas esot vājība, kaut kas pazemojošs. Tomēr pamēģināsim paskatīties savādāk uz pazemības tēmu, uz pazemības pret Dievu - tēmu. Šodienas Evaņģēlijā mēs dzirdām par Astoņām Svētībām. Mēs dzirdām par tiem, kuri nerūpējas par bagātībām, ka viņi ir pazemīgās un skaidrās sirds, kuri raud, slāpst pēc taisnības, kuri ir žēlsirdīgi, miera nesēji, tie, kuri tiek vajāti. Var pateikt - tur nav nekā, pēc kā mēs ilgotos. Bet tomēr Kungs Jēzus saka, ka tieši tie ir svētīgi, kas tulkojumā nozīmē "laimīgi". Vienlaikus var viņus nosaukt par "pazemīgajiem" Dieva priekšā, jo trūkuma dēļ, ko pieredz, kāda materiāla vai garīga trūkuma dēļ - viņi ir atvērti Dieva palīdzībai un darbībai. Tieši šeit ir pazemības spēka noslēpums: savā trūkumā, materiālajā un garīgajā nabadzībā, viņi patiesi var kļūt rīks Dieva rokās. Kopā ar Viņu es varu būvēt savu dzīvi un man nekad netrūks "līdzekļu" tās celtniecībai līdz beigām, jo es ļauju Visvarenajam darboties manī. Mūsu ordeņa dibinātājam - svētajam Franciskam no Asīzes - bija tāds motto savai dzīvei: "Dievs mans un viss" (Deus meus et omnia) - kas nozīmē, ka tad, kad man ir Dievs - man ir viss. Vai tas ir uzaicinājums uz neko-nedarīšanu? Pavisam pretēji, Dievs ir Tas, Kas darbojas nemitīgi. Cilvēks, kas ļauj sevi vadīt Viņam, ar citiem vārdiem sakot - cilvēks patiesi pazemīgs - nav pasīvs šajā pasaulē, nes sevī to, kas ir Dieva: labumu, mīlestību, bezizejas situācijās šāds cilvēks atrod gudros un rādošos atrisinājumus, jo tie nāk no Dieva. Cilvēks, kam trūkst pazemības, grib savas grūtības atrisināt parasti ar spēku un brižiem ar varmācību. Pazemīgais meklē Dieva atrisinājumus un tikai tādi nesīs svētīgus augļus. Pazemība pret Dievu ietver sevī arī pacietību, kuras mums tik bieži trūkst. Cilvēks pazemīgs ir pacietīgs. Un vienīgi pateicoties pacietībai mēs varam pieredzēt prieku no mūsu dzīves labo augļu skatīšanās.
Cik svarīga ir pazemība, kas ir vienkārši "Dieva darbības manī vieta", lai paskaidro paraugs no Pāvesta Benedikta sešpadsmitā dzīves. Nesen tika izdota grāmata-intervija ar Pāvestu Benediktu. Žurnalists atgādina dažādas situācijas no Pāvesta dzīves. Kad piemin doktora darba brīnišķīgo aizstāvēšanu, uzdod vienkāršo jautājumu: "Vai tas netraucēja jūsu pazemībai?" Pāvests atbild: "Nē, bet tad īstenībā vajadzīgas ir pazemošanas". Sašutis žurnalists jautā: "Pazemošanas?" Tad Pāvests runā vārdus, kuri derīgi arī mūsu pārdomām un kādā veidā var kļūt par šodienas vārda liturģijas komentāru. Pāvests teica: "Man šķiet, ka tad, kad cilvēks grib sasniegt mērķi un visur viņu lielās, tad tas var kļūt bīstams jaunam cilvēkam (no sevis es pielikšu, ka ne tikai jaunajam - JK). Tad labi būs, ja viņš pazīs savas robežas, satiksies ar kritiku, pāries negācijas laiku, iedzilinās sevi pašu savā ierobežojumā, ka viņš vienkārši neiet no uzvaras uz uzvaru, bet arī pieredz zaudējumus, kuri IR VAJADZĪGI, lai iemācītos pareizo pašvērtēšanu, izturību, bet sevišķi līdzdomāšanu ar citiem - tieši to, nevis ātro un nepamatoto citu tiesāšanu, bet pozitīvo otrā cilvēka pieņemšanu viņa grūtībās un vājībās".
Es ceru, ka pāvesta vārdi ļāva mums labāk saprast šodienas Vārda Liturgijas jēgu, sevišķi uzsvērot PAZEMĪBU, ka mūsu dzīves uz Dieva un kopā ar Dievu būvēšanas "degvielu", lai šajā dzīvē cilvēks redzētu otro cilvēku un nekad nezaudētu cerību, arī tad, kad mums kaut kas nepaveiksies. Jo tajā, kas mums "neveicas" ir iespēja piepildīties ar pazemību un Dieva gudrību, kura ir cita nekā cilvēciska. "Svētīgi jūs esat - pazemīgi pret Dievu".

Jan Karczewski OFMCap

Daži vārdi par sv. Terēzi no Lizjē

Labi ka svētā Terēze no Lizjē ir Rīgas Garīgā Semināra aizbildne, jo viņa kā svētā un kā Baznīcas doktore pasniedz mācību, kas ir no Dieva. Viņa savā dzīves aprakstā stāsta par šo svētuma ceļu, par savu mazo ceļu, kas īstenībā ir tik liels, jo ir no Dieva.

Sv. Terēze palīdz mācīties sekot Jēzum un atklāt Dievu savā dzīvē, kā piemēram tad, kad jau triju gadu vecumā iegremdējās dziļās pārdomās par Dievu. Viņa arī palīdz sekot Jēzum un nest savu krustu ar mīlestību, un pat meklēt to, kā viņa saprata bērnībā un ielika pirkstus durvīs ar lielo drosmi. Viņa mēģināja uzvarēt savu miesu ar gara palīdzību un redzēja šīs uzvaras. Klosterdzīvē varēja uzvarēt savu miesu caur to, ka dzīvoja vienotībā ar Jēzu un gribēja citām klostermāsām parādīt vienmēr Dieva mīlestību pat tad, kad garam vajadzēja ļoti cīnīties pret miesu, pret fantāzijām, vienkārši pret to, ko viņa redz un tas bija krusta ceļš, lai ne par ko neparādītu neko citu, kā tikai mīlestību, lai viņas garā valdītu vienmēr šī patiesa mīlestība no Dieva, kurā jādzīvo Jēzus līgavai.

Svētā Terēze pateicās Debesu Tēvam, ka Viņš aiz mīlestības uz savu meitiņu ņēma nost no viņas ceļa šķēršļus, ilūzijas, kārdinājumus, un tad Terēze atbildēja ar vislielāko mīlestību.

Lai svētās Terēzes aizbildniecība palīdz semināristiem līdzdarboties ar Dievu savā garīgajā dzīvē, uzvarēt šo pasauli caur ticību, dzīvot vienotībā ar Jēzu savā dvēselē un skatīties uz svētajiem, kā viņi nesa savus krustus un kļuva par Jēzus Kristus draugiem, par tiem, kuri nekad neatstāja Dievu, bet Viņu no visas sirds mīlēja.

Priesteri, Dieva tauta Jūs mīl!

Es nezinu, cik divaini skan šie vārdi, ja tos raksta priesteris, bet tie nav divaini. Pirmkārt tāpēc, ka katrs priesteris, un tēvs, mūks kā es, ir arī Dieva tautas mazā daliņa. Otrkārt tāpēc, ka priesteris, jau pēc paša paaicinājuma, mīl Dieva tautu. Un tas ir redzams gan draudzēs vai lūgšanu grupiņās, gan arī kongragāciju vai ordeņu kopienās, jo tur taču arī viens otram ir kā brālis ģimenē. Un pat vairāk, nekā miesīgs brālis, jo, kā teica svētais Francisks no Asīzes, brālis ordenī mīl līdzbrāļus ar lielāko mīlestību, nekā tā ir parasti ģimenēs. Tā vajadzētu būt.

Un lūk, ir miesīgas, ģimeniskas saites (es nezinu, kā labāk, ar kādiem citiem vārdiem to izteikt), un ir tādas, kuru sauc par garīgām saitēm. Tieši tādas ir nepieciešamas, ja mēs runātu par mīlestību. Es nepateikšu, ka ģimenēs tādu nav, jo ir, bet Baznīcā svešie cilvēki mīl viens otru ar Dieva mīlestības palīdzību. Un šī mīlestība attīstās. Vajag palīdzēt šai mīlestībai, lai mūsos augtu. Tāpēc ir vajadzīgi priesteri (arī konsekrētas personas - klostermāsas un klosterbrāļi, bet šeit teksts ir vairāk veltīts priesteriem), lai palīdzētu cilvēkiem atrast šo Dieva mīlestību, ievest dzīvē, savā ģimenē, savā kopienā, bet arī palīdzēt darboties šai Dieva mīlestībai sevišķi caur Svētiem Sakramentiem. Man ir lūgums priesteriem, lai nepārdzīvotu, ka pasaulē cilvēkiem ir grūti, darbs, problēmas un tā tālāk, bet arvien no jauna atklātu to, ka caur viņa vārdiem Dievs runā un caur viņu rokām ticīgie var pieņemt Jēzus Kristus Miesu un Asinis. Un ka viņu kalpošanā cilvēki atrod ceļu pie Dieva, saņem grēku piedošanu, saņem arī pamācību un kad slimie, tad slimnieku sakramentu.

Tāpēc, dārgie Priesteri, Dieva tauta Jūs mīl un lūdzas par Jums. Bet ja kāds to nezināja, tad jau zin. Un visus cien. lasītājus aicinu lūgties par priesteriem un par paaicinājumiem, lai ikkatra mūsu darbība nestu daudz labu augļu.
Jo taču katrs gribētu, lai viņa dzīvē izpildītos šie un citi vārdi, kurus teica Jēzus: "Svētīgi tie, kas nekāro pēc mantas, jo viņiem pieder Debesu valstība. Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. Svētīgi noskumušie, jo viņi tiks iepriecināti. Svētīgi tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo viņi to saņems. Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti..." Šīs svētības nenāk mūsu dzīvē tā, teikšu, automātiski, bet ir vajadzīga garīga dzīve, ir vajadzīgi priesteri, kuri palīdzēs to attīstīt. Jā, un vajadzīga ir gan mīlestība, gan patiesība, gan lielā pazemība, un krusts, kuru nesam, lai sekotu Jēzum un dzīvotu Dieva žēlastībā.

Cik maksā kvieši?

"Mēs Tev pateicamies, Tēvs, Kas esi Kungs pār debesīm un zemi, ju Tu Debesu Valstības noslēpumus esi atklājis mazajiem" - tā mēs rīt dziedāsim pirms Evaņģēlija svētajā Misē. Un kā šie mazie gaidīsim Evaņģēliju.

Ieklausamies Jēzus vārdos, Kas stāsta par Debesu Valstību, kuru salīdzina ar maziem graudiem. Šiem graudiem vēl priekšā tāļš ceļš, līdz laikam, kad nesīs augļus. Vai nenesīs.

Evaņģēlija citā vietā Jēzus stāsta par to, kas var notikt ar graudiem. Vieni kritīs uz ceļa un putni tos apēdīs. Citi kritīs klinšainā zemē, ātri uzdīgs, jo stipra saule, bet nav zemes, tāpēc arī ātri nomirs. Vēl cit graudi kritīs starp ērkšķiem un tie augs ātrāk nekā kvieši, kas arī šeit nomirs. Tikai ceturtajā variantā graudi kritīs labā un sagatavotā zemē, kur nesīs augļus 30-, 60- vai 100kārtīgus.

Tad lūk, kāpēc ne visiem graudiem paveiksies mēs varam saprast, bet kāpēc ne visiem cilvēkiem ies dzīvē pēc Dieva gribas? Nu taču šie pirmie ir vislabākie, viņi tā cīnās pret šiem putņiem, tas nozīmē pret šiem ļauniem gariem. Nu īstie varoņi. Bet nepietiek spēka un beidzot padodas un iet bojā, tas nozīmē attālinājas no Dieva.

Citi arī skaisti un ātri seko Jēzum, bet arī ātri atklājas, ka viņiem iekšā nekā nav, nav sagatavojušies, un ceļš pie Dieva tiek atstāts, bet cilvēks iet savu ceļu.

Vēl citi, nu tiem palaimējās, jo krita zemē apdzīvotā. Jā, kopā būs priecīgāk augt. Bet ātri atklājas, ka tie apkārt ir ērkšķi, kuri daudz stiprāki un kuri atņem visus spēkus, gaismu un ūdeni, un mirst visas cerības.

Kas tāds notiek ar zemi, ka tā ir labā un sagatavota, un ka graudi tajā nes lielākus vai mazākus augļus? Kas tāds notiek cilvēkā, ka viņš iztur putnus, klinti un ērkšķus, ka tie pavisam netraucē? Un cilvēks nes augļus 30-, 60- vai 100kārtīgus?

Rītdienas pirmajā lasījumā taču ir rakstīts, ka arī šiem cilvēkiem iet dzīvē grūti, ka ir vajāšanas, ka daudzi daudz zaudēja. Bet tomēr nes augļus.

"Brāļi, atcerieties agrākās dienas, kad jūs, saņēmuši gaismu, izturējāt smagu ciešanu cīņu, gan paši nodoti atklātam izsmieklam un spaidiem, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto biedriem. Jo jūs cietāt līdzi apcietinātajiem un savas mantas izlaupīšanu uzņēmāt ar prieku, apzinādamies, ka jums ir labāks un paliekošs īpašums".

Un tālāk tiek parādīts ceļš, pa kuru jāiet, ticības ceļš, kas ved uz pilnīgo vienotību ar Jēzu.

"Tāpēc nezaudējiet savu paļāvību, par kuru būs liela atlīdzība. Jo jums ir vajadzīga pacietība, lai, izpildot Dieva gribu, jūs saņemtu apsolīto. Jo vēl pēc neilga, pēc ļoti īsa brīža nāks Tas, kam jānāk, un Viņš ne­kavēsies. Bet mans taisnīgais dzīvos no ticības, bet, ja viņš atkāpsies, viņš manai dvēselei nepatiks.

Mēs tomēr nepiederam pie atkritējiem, kas iet pazušanā, bet pie ticīgajiem, kas glābj dvēseli".

Kaut kas notiek cilvēka dvēselī, vai nenotiek, ka viņš nes, vai nenes augļus. Taču pat tad, kad grauds ir zemē, notiek ļoti ātra un kārtīga attīstība. Kāda attīstība ir vajadzīga cilvēka dzīvē?

Brīnišķīgi cīnās pret ļauniem gariem un kārdinājumiem, cīnās un raud lielās emocijās tie, kuri nevar atrast ceļu uz vietu savā dvēselē, kurā satiktos ar Dievu, dzīvotu Viņā un saņemtu žēlastības, atgriešanās žēlastības. Viņi neatrod ceļu uz savu garu, kur būtu iespēja meklēt patiesību un patiesībā dzīvot un pieņemt ikkatru žēlastību no Dieva. Nu bet viņi neatrod ceļu, vai ar citiem vārdiem sakot varbūt neatstāj savas fantāzijas saistītas ar maņām, jūtekļiem, ka jau nav vietas, kur būtu kaut kas no Dieva.

Otrie arī skaisti cīnās, ātri iet uz priekšu, mēģinājumi lūgties iet labi, bet kā tad? Lūgties nemitīgi? Veidot garīgo dzīvi? Meklēt patiesību tikai vienotībā ar Dievu? Tad spēki ātri beidzas un garīga dzīve tāpat.

Trešie arī sākumā mierīgi iet uz priekšu, bet šīs fantāzijas, kuras, kā liekas tikai palīdzēs garīgajā dzīvē, ir tik lielas un tik ātri griežas apkārt galvas, trokšņi, rūpes un emocijas aizved cilvēku tālu no garīgas dzīves un no vienotības ar Dievu.

Sie pēdējie, laimīgie, kuri klusumā paslēpjās savā garā, kur ir trīs garīgās varas: prāts, garīgā atmiņa un garīgā brīvā griba, kur Dievs viņus apdāvina ar trijiem Dievišķiem tikumiem: cerību, ticību un mīlestību, kur Svētais Gars iedod savas septiņas dāvanas, kur cilvēks mācās nemitīgi lūgties, līdzdarboties ar Dieva žēlastībām, sekot Jēzum Kristum, nest savu krustu un nest savā dzīvē Svētā Gara augļus: mīlestību, prieku, mieru, labestību un citus. Tā ir dzīve pēc sidsapziņas, kuru vajag nemitīgi labot, lai vienmēr pieņemtu patiesību un pēc tās dzīvotu, lai vienmēr pieņemtu labo, bet atmestu ļauno.

Jā, vajag klausīties, ko runā bīskapi un priesteri (piem. pr. prof. Tadeusz Guz) par garīgo dzīvi, vajag lasīt Svētos Rakstus un citu labo reliģisko literatūru un tādā veidā cilvēks mācās kaut ko saprast no tā visa, ko Dievs cilvēkam jau ir devis un vēl dod.
"Bet pats miera Dievs lai jūs svētī vispilnīgāk, lai jūsu gars, dvēsele un miesa pilnīgi bez vainas tiktu uzglabāti mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai!" (1Tes5,23)

Lūk, Es jūs sūtu.

"Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Nenesiet līdzi nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un ceļā nevienu nesveiciniet!"

Dievs ir mīlestība un sūta savus mācekļus "kā jērus vilku starpā", lai mācekļi patiesībā un mīlestībā sludinātu Evaņģēliju. Šis Dieva plāns ir vislabākais gan mācekļiem, jo viņi grib no visas sirds un no visa prāta sludināt Evaņģēliju un atgriešanās vajadzību, gan šiem "vilkiem", kuri gaidā Labo Vēsti, kas viņu atpakaļ pārvērtīs avīs. Šī Labā Vēsts ir vēsts par Dieva Dēlu Jēzu Kristu, Kas aiz mīlestības pret savu Tēvu un pret mums atdeva savu dzīvi, lai izpirktu mūs no grēku verdzības un lai mēs dzīvotu Viņā, jo Viņš augšāmcēlās un dzīvo.

Jēzus dibināja Baznīcu, lai šī Evaņģēlija sludināšana būtu patiesa, bez kļūdām. Tāpēc ir Pāvests, Bīskapi, Priesteri, katrs ar atbildību par konkretiem cilvēkiem, diecēzēm, draudzēm, ar misiju, kura ir no Svētā Gara. Arī citi ir aicināti sludināt Labo Vēsti par Jēzu Kristu, lai tikšanās ar dzīvo Pestītāju pārvērtu vilkus avīs.

Dažreiz tie, kuriem ir misija no Baznīcas, var domāt, vai man ir spēks? vai tas ir mans ceļš? Un tad palīgā nāk Dievs caur tiem, kas deva misiju, kas lūdzas un stiprina, kā svētais Pāvils bīskapu Timoteju, savu mācekli: "Jo Dievs mums nav devis bailīguma, bet gan spēka un mīlestības, un skaidras domāšanas Garu. Tāpēc nekautrējies no liecības par mūsu Kungu, nedz no manis, Viņa gūstekņa, bet līdzdarbojies Evaņģēlijam saskaņā ar Dieva spēku".

"Vilks" taču tikai tajā atšķiras no "jēra", ka caur smago grēku zaudēja vienotību ar Dievu un tad vilka ceļš ved uz elli. Ir vajadzīga lūgšana: "Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā". Es varu saprast, ka tas, kas lūdzas par paaicinājumiem uz priesterību, uz klosterdzīvi un arī par lajiem-misionāriem, ar laiku arvien skaistāk attīstīs savu sakramentālo dzīvi un arī pievienosies kādai kalpošanai draudzē, vai pie kāda klostera, pievienosies kādai kopienai, kur notiek nopietna garīga formācija, kādai lūgšanu grupai, jo taču visa Baznīca un visi Baznīcā tiek aicināti kļūt par misionāriem patiesībā un mīlestībā.

Vai Mozus to zināja?

Mēs labi atcēramies šo notikumu, kad Mozus pirmo reizi savā dzīvē satikās ar Dievu tuksnesī. Tur, dzīvodams starp pagāniem, viņš saņēma sūtību iet un izvest izraēliešus no Ēģiptes zemes.

Dievs atklāja viņam savu vārdu: "Es Esmu, Kas Esmu". Un tā Mozus tika sūtīts pie savējiem, kurus nepazina pārāk labi, jo dzīvoja pie faraona, un kuri viņu nepazina tā, lai ticētu viņa vārdiem.

Vai tomēr viņi ticētu Mozus vārdiem? Vai viņi nedomātu, ka tas ir kāds sektants vai provokators, jo runā par Dievu, par Kuru neviens starp Izraēla pēcnācejiem nav dzirdējis?

Tāpēc Dievs teica Mozum, Kas Viņš ir: "Es esmu Ābrahama Dievs un Izāka Dievs, un Jēkaba Dievs". Tagad viss ir skaidrs. Nu nē... Man ir jautājums: vai Mozus dzirdēja par šo patieso Dievu, pirms ar Viņu satikās tuksnesī?

Atstāsim to tagad kā noslēpumu un paskatīsimies uz savas dzīves noslēpumu: kā es satiekos ar Dievu, Kas ir Viens Trijās Personās? Kā es meklēju, atrodu, saprotu un pildu Viņa gribu? Vai es atstāju savu faraona pili, paņēmu savu krustu un sekoju Jēzum Kristum?

Pirms kāda laika atpakaļ sāku lasīt Svētos Rakstus no jaunā. Pabeidzu Radīšanas grāmatu un šajās dienās lasīšu Izceļošanas grāmatu. Tāpēc šī ziņa ir pēkšņi pavisam cita, nekā iepriekšējas. Un protams aicinu visus lasīt Svētos Rakstus no jaunā.

Trīs vārdi

Šodien pēcpusdienās es saņēmu trīs tekstus. Pastāstīšu par tiem hronoloģiski.

Pēc svētās Mises sv. Franciska Trešajam Ordenim katrs saņēma, starp citiem, vienu konfekti ar mazo balto lapiņu, uz kuras bija fragments no Svētajiem Rakstiem. Es saņēmu tādu vārdu: "Kas bijā Kungu, tā dvēsele dzīvos, jo cer uz savu Glābēju; kas bijā Kungu, tas nebīsies ne no kā un nebaiļosies, jo Kungs - viņa cerība" (Sīraha 34, 13-14). Lūk, tie ir Svēto Rakstu vārdi, kas aicina dzīvot pēc gara. Dzīves pēc miesas beigās ir nāve. Bet dzīve pēc gara nes Svētā Gara augļus. Un interesanti, ka Mises laikā mēs runājām tieši par Kunga bijāšanu, kas ir gudrības sākums un visu tikumu pamats. Mēs runājām arī par mūsu cerību, kas saistīta ar garīgo atmiņu. Un, lūk, pēc sv. Mises es saņēmu tieši tādu fragmentu.

Otrais teksts - es to saņēmu no bērniem, kas lielā skaitā apmeklēja semināru: "Gaišu ceļu Jaunajā gadā! Lai gaisma no tālas Betlēmes zvaigznes staros pāri Tavai dzīvei un izgaismo nākamā gada ceļus, domas, darbus un sapņus!" Šie skaistie novēlējumi bija vēl saistīti ar kaut ko saldo un garšīgo, bet iepriekš bija svētā Mise, kurā bērni lūdzās par Semināristiem un Priesteriem. Tad es jūtos sevišķi apdāvināts no visām pusēm. Dažreiz pieaugušā cilvēka dzīvē var notikt, ka viņš novēl kādam kaut ko, bet tam līdzi neiet lūgšana. Žēl, jo ko es varu dot ar saviem vārdiem salīdzinājumā ar Dievu, Kas ir labs un bagāts, Kuru var lūgt cita cilvēka nodomā. Jo ja nebūtu lūgšanas, tad ko var gaidīt cilvēka vēlme pat tad, kad tā būtu apgērbta skaistā melodijā, kā piem. kāzu dziesma "Aizgōja sauleite aiz mōkūnīša"?

Un trešais teksts - no filozofijas. Tas bija teksts (no kāda cien. Priestera) par reliģiju, ka reliģijas pamats ir cilvēka iekšējā strūktūrā, Absolūta pastāvēšanā un ontoloģiskās attiecībās starp tiem. Es citēju no galvas. Vienkārši īsts prieks, jo šeit, šajā blogā, pēdējos laikos bija runa par tādām brinišķīgām lietām un visi lasītāji ēd to kā visgaršīgāko pīrādziņu. Labo apetīti!

Kā ieiet Dieva atpūtā?

Šajās dienās svētajā Misē ir lasījumi no vēstules ebrejiem un vakar bija runa par Dieva atpūtu. Ka Dievs radīja pasauli sešās dienās un septītajā dienā atpūtās. Mēs arī esam aicināti ieiet šajā atpūtā, bet ir vajadzīga ticības paklausība, kā mums māca gan vēstules ebrejiem autors, gan 95. psalma autors, gan arī Katoliskās Baznīcas Katehisma sākumos ir par to runa. Ja kāds nav paklausīgs Dievam, nevar ieiet Dieva atpūtā.

Mūsu miesai ir vajadzīga zināma atpūta. Skaidrs. Bet kā ir ar mūsu garu? Vai viņam ir vajadzīga atpūta? Viņš taču strādā 24 stundas dienā. Tad atpūta nav vajadzīga. Bet tomēr... Ir tāds skaists fragments pravieša Isaja grāmatā, kurš stāsta par jaunekļiem, kuri iet, bet ātri zaudē spēku, tomēr tie, kuri paļaujas uz Dievu, atgūst spēkus un ne tikai iet, bet skrien. Un arī svētais Pāvils žēlojās Kungam: "Man nav spēka". Bet Jēzus neatviegloja viņa dzīvi, bet atbildēja: "Tev pietiks mana spēka".

Tad Dievs dod tādus spēkus, kurus meklēt virs zemes nav jēgas. Tāpēc svētais Jānis Pāvils II teica kādreiz jauniešiem svētceļojumā uz Poliju, ka vissvarīgākais darbs dzīvē ir garīgais darbs. Tas ir darbs, kas notiek cilvēka garā, tās ir līdzdarbošanās ar Dieva žēlastībām, kas pirmkārt ieved garīgo kārtību cilvēkā un otrkārt parāda ceļu, pa kuru jāiet. Tad atpūta garam ir dzīve pie Dieva, tā ir tāda dzīve, par kuru stāstīja Jēzus, ka cilvēkam ir jābūt Dievišķo Personu mājai ("Tēvs un Es pie viņa atnāksim").

Jēzus dod piemēru un aicina mācekļus iet uz nomaļu vietu atgūt fiziskus spēkus pēc Evaņģēlija sludināšanas, bet vēl vairāk veltīt šo laiku lūgšanai, sarunai ar Tēvu, kā Viņš pats darīja un iemācīja mācekļus lūgties: "Tēvs mūsu..."

Un vēl otrā lieta saistīta vairāk ar šodienas lasījumiem. Tas ir aicinājums rūpēties par savu sirdsapziņu, jo tā ir vieta mūsu garā, kas meklē patiesību, mēģina to saprast un pēc saprastās dzīvo, un arī tālāk meklē patiesību. Sirdsapziņa pieņem labo un atmet ļauno. Tad redzam, ka līdzīgi mēs varam runāt par prātu, kas ir galvenā garīgā vara cilvēkā (es ceru, ka specialists labāk to paskaidrotu). Un šodien: "Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs, asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas iespiežas tik dziļi, ka pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes. Tas ir sirds domu un ilgu tiesnesis. Un nav neviena radījuma, kas būtu tam neredzams, tieši otrādi – viss ir atsegts un atklāts Tā acu priekšā, kuram mums jādod norēķins".

Šie vārdi mums atgadina, Kas ir Saimnieks cilvēkā un Kas ir Tas, Kas taisa kārtību cilvēkā. Līdzdarbošanās ar Saimnieku, ar Jēzu, labo mūsu sirdsapziņu, labāk cilvēks var atšķirt labo no ļaunā, patiesību no meliem. Un lai tas notiktu, ir vajadzīgi daži konkrēti elementi: paklausība Baznīcai, sakramenti, lūgšanas dzīve, Svēto Rakstu lasīšana, labie darbi, rūpes par nabadzīgiem, kopiena, kurā cilvēks attīsta savu mīlestību uz Dievu un uz tuvāko. Kad ir šie elementi, kas aptver visu cilvēka dzīvi: ārējo un iekšējo, cilvēks var līdzināties ar Jēzu: "Kas esi Tu? Dievs! Kas esmu es? Grēcinieks" (sv. Francisks no Asīzes). Tā līdzināties ir sāpīgi, protams, bet arī ienes cerību. Šīs tikšanās ar Dieva Vārdu, Kas ir "asāks par katru divasmenu zobenu" un "dzīvs", gan sāp, gan vienlaikus dziedina, apdāvina ar patiesību un mīlestību. Jautājums: kāda ir mana formācija? Ko es daru savai garīgajai dzīvei? Kā es rūpējos par savu sirdsapziņu?

Priesteris profesors Tadeuš Guz pajautāja kādas politiskās partijas pārstāvjim: "Kāda intelektuālā formācija ir jūsu partijā?" Atbilde: "Nav. Mums pietiek mūsu statuti!" - vai Jūs redzat, kādā stūrītī iegāja šie cilvēki? Jēzus teica: "Nevar aklais vadīt aklo, citādi abi divi iekritīs bedrē".

Bet protams vajag sākt no sevis un ieraudzīt katru baļķi manās acīs...

"Tā ir mūsu vissvarīgāka grāmata!"

Kāda kundze jau daudzas reizes stipri sastrīdējās ar kādu cilvēku. Bet tā kā katru reizi mēģināja uzlabot attiecības, arī šoreiz domāja par to, kas jādara, lai saprastos un lai jau beidzot viss būtu labi, lai visi būtu laimīgi, lai nestrīdētos, bet palīdzētu viens otram.

Viņas metode ir šāda: viņa lasa kādu jauno grāmatu, meklē domas, kas viņai palīdzētu paskatīties uz sevi un uz šo otro cilvēku jaunā gaismā un tālāk mēģina veidot vai uzlabot šīs attiecības ar jaunās grāmatas palīdzību. Bet nesanāk. Viņa nesaprot, kāpēc tas nesanāk? Taču viņa cenšas visu darīt pēc vislabākas sirdsapziņas.

Dažu cilvēku lokā mēs runājām arī drusciņ par šo grāmatu. Es domāju, ka pēc pāris minūtēm lieta jau būs slēgta, jo grāmatā bija rakstīts par Vissvēto Trīsvienību, bet pavisam nenopietni un ļoti tālu no patiesības. Ar vienu vārdu sakot - meli. Bet tomēr kāds uzskatīja šo grāmatu par labu, lai meklētu kādas labas domas savai garīgajai dzīvei, iekšējai dziedināšanai un attiecību ar citiem labošanai. "Ja cilvēks cieš, tad netraucēsim viņam, lai arī šeit meklē sev palīdzību" - tā es sapratu šīs domas.

Es pat teicu: "Atnesiet šo grāmatu, varbūt derēs krāsnī". Jo atceros, ka kādreiz kāda kundze teica, ka viņai un viņas draudzenēm ir "vissvarīgāka grāmata", tik svarīga, ka padomju laikos pat pašas pārrakstīja to. Es sapratu, ka tā ir Bībele vai kāda lūgšanu grāmata. Kad viņa to atnesa, tad ieraudzīju, cik ļoti es esmu kļūdījies. Tā bija diemžēl... sapņu tulkošana. Šī grāmata līdz šim šīm kundzēm ir tik dārga, ka pēdēja lieta būtu to dedzināt.

Un tā cilvēks, kas darīja pāri kundzei (kā teksta sākumā), negrib mainīties. Kundze lasa arvien jaunas grāmatas, meklē arvien jaunas domas, īstenībā visu savu dzīvi padod attiecību dziedināšanai, bet nekas nemainās. Kāpēc? Jau spēku nav. Jo visi šie centieni ir fantāziju līmenī. Visu laiku kundzes galvā ir šā cilvēka nedarbi. Un kā palīdzību piepilda savas fantāzijas ar nākamām domām no grāmatām un "apbruņota" ar šīm domām iet satikties ar šo cilvēku. Bet tur dabū nākamo viņa nedarbu bagāžu un bēg nelaimīga un tā visu laiku riņķī. Fantāzijas ir saistītas ar maņām, nevis ar patiesību. Lai meklētu problēmu atrisinājumu, jāmeklē patiesība. Kur jāmeklē patiesībā? Jāieiet savā garā, kur ir trīs garīgas varas: prāts, garīgā atmiņa un garīgā brīvā griba. Kā cilvēks var satikties ar Dievu, ja sēž savās fantāzijās? Kā cilvēks var satikties ar otro cilvēku, ja galva fantāziju pilnā? Tomēr cilvēks ir aicināts ieiet savā garā un pēc gara dzīvot. Jā, jā, grūti cilvēkam atstāt savas emocijas, savus ievainojumus, savas kļūdas un beidzot mācīties dzīvot patiesībā un ticībā.

Aicinu visus klausīties priestera Tadeuša Guza lekcijas (poliski) youtube, piemēram: https://www.youtube.com/watch?v=8P0yjQvkQvw

Kāpēc es priecājos?

Pēc izklausītām lekcijām, kurās prof. pr. Tadeuš Guz (ks. Tadeusz Guz) skaidro sarežģītas lietas saistītas ar cilvēka iekšējo konstrukciju, ka cilvēkā vienojas dvēsele un miesa, un ka dvēselē ir ļoti svarīgs gars, man nāca daudz ko mācīties, daudz ko pārdomāt, daudz ko saprast un, beidzot, daudz priecāties.

Lūk, kad lasu rītdienas lasījumus, kur Evaņģēlijā ir runā par Svēto Garu, Kas darbojās Simeona dzīvē, vēl vairāk, Svētais Gars bija pār viņu, un vēl vairāk, Viņš atklāja Simeonam, ka redzēs Pestītāju, tad mēģinu saprast viņa ticības ceļu. Es varu pieņemt, ka Simeons šo atklāsmi nedzirdēja ar savām ausīm, neredzēja ar savām acīm, ka šī atklāsme neienāca viņā tā, kā citas daudzas domas un fantāzijas.

Kad mēs skatāmies uz Pestīšanas plānu pirms un pēc Dieva Dēla Iemiesošanās, redzam Mariju un Jāzepu, un Zahāriju, kuri satiekas ar erceņģeli Gabriēlu kā persona ar personu. Tas arī liecina, ka viņi savā starpā arī satiekas kā persona ar personu.

Tādas tikšanās notiek vienīgi garā, kurš ir atvērts uz patiesību. Lasīt Bībeli nenozīmē vienīgi pieņemt barību, kuru mūsu izpratne saistīta ar cilvēciskām maņām "pārstrādās", lai redzētu savās fantāzijās to vai citu Bībelē aprakstītu situāciju un lai mēģinātu sevi tur atrast.

Bībeles lasīšana ir saistīta ar lūgšanu, notiek lūgšanā un beidzas ar lūgšanu. Tā ir līdzdarbošanās ar Svēto Garu. Tā ir patiesības meklēšana ar degsmi un pazemībā. Patiesības meklēšana notiek, kad cilvēks neļauj sevī pieņemt kādas fantāzijas, bet balstās uz pieņemtām un saprastām ticības patiesībām.

Un tagad skatāmies uz pirmo lasījumu, kur svētais Jānis Apustulis raksta: "Maņi mīļie, no tā mēs zinām, ka pazīstam Jēzu, ja pildām Viņa baušļus". Lūk, cilvēks, kas saprata patiesību, pieņēma to savā atmiņā, tagad arī var ar savu brīvo grību mīlestībā dzīvot pēc patiesības. Kā cilvēks var pildīt Dieva baušļus un dzīvot pēc Evaņģēlija, ja neko nesaprot un negrib saprast? "Kas saka: <es Viņu pazīstu>, bet Viņa baušļus nepilda, tas ir melis, un viņā nav patiesības".

Tālāk sv. Jānis raksta arī par īsto gaismu, par kuru liecina cilvēka patiesi darbi. Ja tie nav pēc patiesības, cilvēks grēko un paliek tumsā. Citur, sava Evaņģēlija sākumā sv. Jānis raksta par tiem, kas Jēzu "uzņēma, Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem, kas Viņa vārdā tic [...] [kas] no Dieva ir dzimuši". Dievs ir Tas, Kas kārto cilvēka garu. Dievs kārto cilvēka garu līdz pašiem gara dziļumiem.

Kad Jēzus stāstīja saviem mācekļiem par to, kas būs Euharistija, Viņš teica, ka "Gars ir Tas, Kas atdzīvina, miesa neder nekam. Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība". Lūk, mācekļi, kuri neaizgāja, bet ticēja Jēzum Kristum, liecināja, ka Jēzus vārdi ir patiesi: ticība palīdzēja prātam, kas visu laiku meklē patiesību.

Simeons savā garā nemitīgi bija nomodā, lai satiktos ar Pestītāju. Ticēja un saprata, ka tādu dāvanu no Dieva nedrīkst zaudēt. Tāpēc viņa liecība ir visai Baznīcai auglis un ikdienišķa lūgšana līdz šim. Mēs satiekamies ar Vissvēto Trīsvienību katru dienu. Tāpēc lai labais Jēzus dod katram patiesību un žēlastību, lai mēs dzīvotu Dieva priekšā kā Dieva bērni, paturētu garā Dieva vārdus, pārdomādami tos un ar darbiem liecinātu par mīlestību uz Viņu.

Mācos un mācos

Vakar bija svētā Stefana, pirmā mocekļa, svētki. Un Evaņģēlijā bija tādi vārdi, par kuriem es bieži domāju jau no jaunības: "Bet, kad jūs nodos, nedomājiet, kā un ko runāt, jo tajā stundā jums tiks dots, kas jums jārunā. Jo ne jau jūs esat tie, kas runā, bet jūsu Tēva Gars, kas runā jūsos".

Es domāju, kā saprast šos vārdus, jo taču tie nenozīmē nedariet neko, nemācieties, dariet ko gribat un tam līdzīgas lietas, jo tik un tā, pēkšņi, kad jums jautās, notiks brīnums un jūs visu pastāstīsiet tieši tā, kā vajag. Nu nē, ar cilvēku tas tā nenotiek.

Šos Evaņģēlija vārdus var saprast, kad paskatīsimies uz pirmo lasījumu no Apustuļu darbiem: "Stefans, diakons, būdams žēlastības un spēka pilns, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā". Un tālāk: vajātāji "centās Stefanu apstrīdēt, tomēr nespēja pretoties gudrībai un Garam, kura iespaidā viņš runāja". Lūk, mēs redzam Stefanu, kas pirms kāda laika pieņēma ticību uz Jēzu Kristu, centīgi mācījās, centās ar sava prāta palīdzību saprast patiesību par Dievu un par pasauli, vēl vairāk, viņš līdzdarbojās ar Dieva žēlastību, lai tas viss, ko viņš centās saprast, būtu visdrošāks. Tādā veidā viņš rūpējās par savu garu, lai tajā ieietu tikai patiesība, droša un pārbaudīta, Dieva atklāta patiesība. No Apustuļiem Stefans saņēma diakona iesvētīšanu un centīgi pildīja savu misiju.

Šeit mēs varētu drusciņ līdzināties ar Stefanu un uzdot sev jautājumu: "Kā mēs meklējām patiesību? Kā mēs rūpējāmies par savu garu un lai garīgajā atmiņā ieietu vienīgi patiesība, sevišķi visas Baznīcas ticības patiesības? Vai mēs dzīvojam Dieva žēlastībā un esam padoti Svētajam Garam, lai ar Svētā Gara dāvanām drosmīgi un gudri sludinātu Evaņģēliju? Vai, beidzot, mēs dzīvojam pēc ticības, vai mēs paši iemācījāmies dzīvot pēc ticības (šeit ir ļoti svarīgi arī iemācīties būt paklausīgam Baznīcas mācībai, lai neieietu slazdā, lai nemaldītos ticībā)?

Pasaule bieži tic mītiem, izdomātām idejām, fantāzijām, materiālismam. Un lūk svētais Stefans stāsta par patiesību! Un darbojas Svētais Gars, cilvēki redz brīnumus un padot savu dzīvi Jēzum Kristum Pestītājam. Satikties ar Dievu taču var vienīgi ticībā. Tikšanās ar Dievu notiek cilvēka garā. Un tāpēc arī diakons Stefans deva visskaitāko liecību savas miesas nāves brīdī, kad lūdzās tā, kā Jēzus Kristus pie Krusta: "Kungs Jēzu, pieņem manu garu!" un, zinādams, ka vajātāji ar saviem aptumšotiem prātiem nesaprot, ko viņi dara, viņš lūdzās: "Kungs, neieskaiti viņiem šo grēku!"

Ja kāds cilvēks brauc uz rekolēkcijām, lai "uzlādētu akumulatorus", tad pēc kāda laika jau redz, ka viņam trūkst spēka. Zinādams, ka viss vissvarīgākais cilvēkā kā personā notiek viņa garā (kur ir trīs garīgas varas: prāts, atmiņa un brīva griba), ieej savā garā un visu laiku dzīvo garā. Kad ir kādas vajāšanas, vai vienkārši liekas, ka ir garlaicīgi, vai trūkst saules, sniega, vai vismaz 150 priecīgo un stipri emocjonālo notikumu dienā, un tu jau domā. ka tev nav cerības, tad neizej no gara bet skaties, cik tev daudz tavā garīgajā atmiņā bagātību un dāvanu no Tēva, Kas ir Debesīs! Un visskaistākajā Dāvana: Dievs, Vissvētā Trīsvienība gaidā tevi tavā garā, lai tu dzīvotu Dieva klātbūtnē. Miesa kliegs: "es iešu depresijā!", emocijas kliegs līdzi: "mēs gribam trakot!", kārdinājumi: "dari kaut ko citu!", bet tu tam visam runā mierīgi: "Nē!" un turpini savu dzīvi Baznīcā pēc Dieva gribas, stiprināts ar Sakramentiem un Svētā Gara dāvanām, ar visiem tikumiem un priecāsies par Svētā Gara augļiem savā dzīvē. Tie ir: "mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labestība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieticība, atturība, šķīstība" (Gal 5,22-23) (Katoliskās Baznīcas Katehisms nr.1832.).
Ja tu dzīvosi pēc Patiesības un ikkatru mirkli būsi vienots ar Dievu, viss tavā dzīvē būs patiess un labs.

Sprediķis 24. decembrī:

Brāļi un māsas Kristū!

"Ir parādījusies Dieva žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem [...] Jēzus ir atdevis par mums pats sevi, lai mūs atpestītu no ikvienas netaisnības un šķīstītu par sev pieņemamu tautu, centīgu labos darbos."

Brāļi un māsas Kristū! "Es jums pasludinu lielu prieku: šodien jums ir piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs!"

Lūk, Jēzus piedzima naktī, bet pēc trīsdesmit trijiem gadiem būs diena, kurā aptumsosies saule, kad Jēzus mirs pie Krusta mūsu atpestīšanai. Lūk, Jēzus piedzima naktī, lai pēc trīsdesmit trijiem gadiem debesis un zeme varētu dziedāt: "Šī ir tā nakts, kurā Jēzus uzvarēja nāvi...". Lūk, Jēzus piedzima naktī, kura ir debesu gaismas pilnā, lai pēdējas dienas gaisma būtu stipra kā septiņu dienu gaisma.

Lūk, piedzima Dieva Dēls kā Mazais Bērniņš un tu vari jautāt, kā Viņš varēja vadīt Vecās Derības tautu pa tuksnesi un vest savus ļaudis uz uzvaru neskaitāmos karos. Bet, lūdzu, neskaties uz Bērniņa mazām rociņām, kuras tu vari redzēt ar savas miesas acīm, bet paskaties ar sava gara ticības acīm, lai ieraudzītu vareno Kungu un Valdnieku, Kas atnācis, lai uzvarētu cīņā, kurā tu nevari uzvarēt. Lai uzvarētu cīņā, kas ļaunos garus un elli atstās izmisumā, bet Dieva bērnus un svētos Eņģeļus ievedīs mūžīgajā svētībā.

Lūk, tu redzi mazo Bērniņu, Kas neprot runāt, bet taču Viņš ir šis Tēva Vārds vienīgais, caur kuru tika radīta pasaule un Kas uztur tavu dzīvību. Lūk, tu vari paņemt Bērniņu un paturēt savās rokās, bet Viņš ar savām rokām būvē tev skaisto mājokli Debesīs, un tu vari dzirdēt Viņa balsi ar savām ausīm, kaut gan visi gari Debesīs ieklausās Viņa Dievišķajā varenajā balsī un arī tavs gars var ieklausīties Viņa balsī, jo tu esi Dieva svētnīca.

Varbūt tu domā, ka tava dzīve ir cita un tur maz vietas Dievam? Tad paskaties uz svētā Jāzepa dzīvi, kuram Dievs lika pildīt Dieva Dēla tēva pienākumus virs zemes. Vai tas ir pa maz? Tad vēl vairāk, lūk, Jāzeps kā likumīgs Jēzus tēvs pierakstīja Viņu Betlēmē, lai Romas impērijas dokumentos tiktu ierakstīts, ka Viņš piedzima Betlēmē, ka Viņš ir Nāzarietis un ka Viņš ir no Dāvida cilts. Tas viss, lai piepildītos Raksti. Vēl vairāk, Jāzeps aizveda Bērniņu kopā ar Mariju uz Ēģipti un vēlāk atveda atpakaļ, jo Jēzus ir Tas, Kas izved no Ēģiptes zemes, no nebrīves zemes, ikkatru cilvēku, ikkatru atkarīgo, nelaimīgo, padoto grēkiem.

Varbūt ikkatrs no mums varētu pateikt: "Mana sirds tik mazā, kā es pieņemšu pašu Dievu manā sirdī"? Tad paskatīsimies uz Mariju, kuru piepildīja Svētais Gars! Vai tas ir mums pa maz? Lūk, Marīja nēsāja savā sirdī katru vārdu, kas ir no Dieva. Skatīsimies, cik liela var kļūt cilvēka sirds, kad atvērta Dievam, Dieva gribai, Dieva žēlastībai. Un cik šajā sirdī, Dieva Mātes sirdī mīlestības, miera, prieka, gudrības, paļāvības uz Dievu. Cik daudz spēka šai sirdij, lai rūpētos par Dieva Dēlu, lai stāvētu zem Krusta, lai stiprinātu Apustuļus un Baznīcu, kas piedzima Vasarsvētkos. Tas viss notiek caur Marijas sirdi, caur Marijas garu, kas "gavilē Dievā, manā Pestītājā!"

Varbūt tu pateiksi: "Es redzu Bērniņu, bet kādā veidā es varu satikties ar Viņu kā ar Dievu? Jo taču Viņš ir Dievs!" Redzi, svētīgs tu esi, jo šie vārdi nav no tavām maņām, bet no Tēva, Kas tev to ir atklājis tavā garā, lai tavs prāts Dieva gaismā varētu pazīt un saprast, ka Dievs kļuva redzamais cilvēka miesā, mazā Bērniņa miesā. Jā, pateicoties ticībai, Baznīcas ticībai, kuru Dievs mums ir devis, varam redzēt Dievu. Kā pateicoties miesīgām acīm mēs varam redzēt mazo Bērniņu, tā pateicoties ticībai mūsu gars atzīst šajā Bērniņā Īsto Dievu.

Lai līksmo Debesis, lai priecājas zeme! Lūk, Emmanuēls, Dievs ir ar mums! Svētīgi tie, kuri raud, jo atnāca Tas, Kurš viņu asaras mainīs priekā. Svētīgi nabadzīgie garā, jo Dievs atnāca, lai viņus apdāvinātu ar garīgām dāvanām, ar mīlestību, ar mieru un ar prieku. Svētīgi jūs esat, jo tuvojas jūsu pestīšana. Kungs ir tik tuvu. Nāciet, dziedāsim Viņam. Nāciet, pielūgsim Viņu. Āmen.

Formācija un emocijas

 Ticīga cilvēka garīgā formācija veidojas pie Jēzus Kristus un lietās saistītās ar Viņu. Par to liecina mums svēto dzīves piemēri. Sevišķi šajā Adventa laikā mēs redzam, kā ar Jēzu satiekas Vissvētākā Jaunava Marija, svētais Jāzeps, sv. Jānis Kristītājs un sv. Elizabete. Katrs no viņiem varētu pateikt: "Mana dzīve ir Jēzus Kristus".

Formācija (ikkatra ticīga cilvēka formācija), lai vienmēr būtu kopā ar Jēzu, šeit virs zemes nekad nebeidzas. Lai attīstītu vienotību ar Jēzu, vajag pieņemt lēmumu dzīvot klusumā, iekšējā klusumā. Klusums šeit nenozīmē vienīgi to, ka mūsu dzirdei nāk mazāk trokšņu no pasaules. Tas protams palīdz, bet iekšējais klusums ir kaut kas cits. Tā ir dzīve patiesībā, sevišķi patiesībā par Dievu un par to, ko Viņš mums ir atklājis. Tā ir dzīve lūgšanā, tāpēc svētos sauc par lūgšanas cilvēkiem. Dievs, Kas aiz mīlestības palīdz Baznīcai dzīvot pēc patiesības, palīdz arī saviem bērniem liecināt par to mīlestībā. Un šeit izpaužas miers un prieks no tā, ka cilvēks satiekas ar Jēzu un ir ar Viņu vienots, sevišķi caur Sakramentiem.

Dzīve padota emocijām, fantāzijām un kārdinājumiem ieved cilvēku grēku verdzībā. Bet dzīvē pēc gara cilvēks draudzējas ar Jēzu Kristu, iet svētuma ceļu un nesdams savu krustu kalpo Baznīcai - mierā un priekā.

Veselība un pestīšana

Es neesmu ārsts un nerakstīšu šeit par veselību tādā nozīmē, ka ir vajadzīgi ārsti, kuri strādā slimnīcās un vajadzīgas tur lietotas zāles.

Sākumā rakstīšu par dažiem šīs pasaules vīrusiem pret ticību un vēlāk par zālēm pret šiem vīrusiem. Vai jūs dzirdējāt par tādiem vīrusiem, kā piem.:

- pārliecība, ka Dievs sevī ir sašķelts, ka Viņš maina savus lēmumus?

- pārliecība, ka Dievs grēko vai pieņem cilvēku grēkus kā labus darbus?

- pārliecība, ka uz svēto Komūniju var iet ar smagiem grēkiem?

- pārliecība, ka nav grēku?

- pārliecība, ka caur smagiem grēkiem cilvēks nezaudē vienotību ar Dievu?

- pārliecība, ka svētdiena ir tāda pati diena kā citas dienas?

- pārliecība, ka Dekalogs nav obligāts, bet vienīga tā loma ir iedvesmot cilvēkus?

- pārliecība, ka prāts traucē, un ka Dievam un svētajiem nav prāta, un cilvēkam, kas grib kļūt laimīgam, jāzaudē prāts?

- pārliecība, ka nevajag iet pa Evaņģēlija šauro taciņu?

Tie ir tikai daži vīrusi, kas grib nicināt Baznīcas ticību.

Bet tagad zāles no Dieva, kas palīdz cilvēkam dzīvot Dieva žēlastībā, kā brāļi un māsas Kristū (tie, kuri ir Neokatehumenāļā Ceļā, labi to zina):

• Liturģija (lūgšana, sakramenti, sevišķi grēksūdze un svētā Mise),
• Dieva Vārds (lasīšana, dalīšanās, mācīšanās, ieklausīšanās Dieva Vārdā, Kas sludināts Baznīcā),
• Kopiena (Baznīca ir kopienu Kopiena, kur brāļi un māsas Kristū palīdz viens otram iet ticības ceļu).

Visiem, kuri ņem savu krustu un seko Jēzum Kristum, es novēlu priecīgus, Dieva mīlestības un tuvākmīlestības pilnos Kristus Dzimšanas Svētkus! Es jums novēlu ne tikai tādu ceļu, kuru gāja svētais Jānis Kristītājs, kas pildīja Dieva doto misiju un kuru Dievs tik bieži un tik sevišķi pārsteidza, kaut gan Jānis jau no bērnības pazina Jēzu; bet tādu ceļu, kas ikdienā cilvēku, kas nes savu krustu, arvien vairāk līdzina Jēzum Kristum, vislielākajā pazemībā.

Pirmā patiesā klostermāsa

Kad pirms astoņiem gadsimtiem pirmie pieci brāļi franciskāņi kļuva par mocekļiem ziemeļāfrikā, tad svētais Francisks teica: "Tagad es zinu, ka man ir pirmie pieci brāļi". Dievs pieņēma viņu dzīves upuri un apdāvināja ar svētumu Debesīs. Līdzīgi svētais Ignatijs no Antiohijas rakstīja savā vēstulē, ka gaida šo dienu, kad atdos savu dzīvi mocekļa nāvē Romā: "Kad būšu ar Kristu, kļūšu pilnīgs cilvēks".

Draudzei, kurā dzīvo mani vecāki, ir mazāk nekā 40 gadu. Draudzes veidošanā stiprinājums un labā liecība bija pirmā priestera primicijas svētā Mise. Un tūlīt arī iestājās klosterī kāda jauna sieviete. Pēc apm. 10 gadiem parādījās nākamie paaicinājumi. Šī pirmā klostermāsa Violetta (Wioletta Michalczewska) nesen aizgāja mūžībā un šodien bija viņas bēres. Tad gan man, gan visai draudzei ir pirmā patiesā klostermāsa, jo mēs visi ceram, ka viņa caur savu konsekrēto, tas ir Dievam veltīto dzīvi, līdz beigām pieņēma Jēzus, viņas Līgavaiņa, mīlestību, un tagad devās uz mūžīgām kāzām.

Mūžīgo mieru dod viņai, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņai. Lai viņa dus mierā. Āmen.

Svētīgais tēvs Honorāts (1829-1916)

Tā nebūs tēva Honorāta biogrāfija. Bet es gribu vienu brīdi paskatīties uz viņa garīgo dzīvi.

Viņš piedzima dievbijīgā poļu ģimenē. Kristības Sakramentā saņēma vārdu Vaclavs. Mācījās lūgties gan mājās, gan savas draudzes baznīcā. Tomēr kad sāka studēt tālu no savas ģimenes, viņa ticībā iegāja šaubas. Tam palīdzēja arī dažādas revolucionāras idejas, kuras izplatīja viņa kolēģi. Kaut gan viņš pats nepiedalījās šajā kustībā, bet ātri viņam nāca ciest cietumā kopā ar saviem draugiem, kad cara policija visus pēkšņi arestēja.

Dzīve cietumā, spīdzināšana, vientuļība, bailes par savu vistuvāko nākotni, ievada jaunekli smagā slimībā. Pirms zaudēja samaņu, paspēja vēl zaimot Dievam.

Visu laiku, kad viņš sēdēja cietumā, viņa māte lūdzās par viņu. Katru dienu gāja uz svēto Misi, pasūtīja svētās Mises sava dēla nodomā un pat bieži gāja uz cietumu, lai ārā pie mūriem, skaitītu rožukroni par viņu.

Jauneklis ilgu laiku palika bez samaņas un daudzi domāja, ka viņš jau pavisam zaudēja prātu. Un notika brīnums. Viņš atvēra acis, sākās atveseļošanās, bet galvenais - jauneklis sāka runāt tikai un vienīgi par Dievu. Kaut gan policisti caur kādu citu ieslodzīto gribēja no viņa dabūt kādas informācijas par sazvērestību, jo vēl domāja, ka viņam tādas informācijas esot, jauneklis runāja tikai par Dievu un pat diskutēja par Svētās Trīsvienības noslēpumu.

Policisti ieraudzīja, ka viņš valstij netraucē un netraucēs, un tad pēc daudziem mēnešiem Vaclavs tika atbrīvots no smaga cietuma, kur spriedumi bija nāve vai Sibērija.

Vaclavs pirmos savus soļus virzīja uz baznīcu, lai palūgtos un lai izteiktu Dievam pateicību par atgūto brīvību, bet vēl vairāk par jauno dzīvi. Grēksūdzē viņš saņēma grēku piedošanu un pusaudža vecumā sākās viņam dzīve no ticības. Vaclavs līdz nāvei nožēloja savus jaunības grēkus un pateicās Dievam par Viņa neizmērojamo žēlsirdību.

Es domāju, ka līdz šim Vaclavs gribēja atteikties no prāta, no patiesības, atteikties no Dieva. Savu acu priekšā arvien vairāk turēja to, kas saistīts ar miesu, kas ir no maņām, savas fantāzijas, to visu, kas baro cilvēka lepnību un, beidzot, ieved cilvēku nāvē, pat mūžīgajā nāvē.

Atgriešanās brīnums, mātes lūgšanas un Dieva žēlastība, kā arī šīs Vaclava brīvas gribas vājš sauciens bija Vaclava jaunas dzīves sākuma liecinieki. Cietumā, šajās sarunās par Svēto Trīsvienību parādījās jaunā ceļa sākums, kas notika viņa garā. Jauneklis atpakaļ iegājā savā garā, kur gaidīja prāts, kas ilgojās pēc patiesības; kur gaidīja atmiņa, kur no bērna katehēzes laika gaidīja ticības patiesības par Dievu, par Baznīcu, par cilvēku un par pasauli, lai uz tām bagātībām pastāvētu droša cerība; kur gaidīja brīva grība, kas raksturīga personai un kas ved šo personu uz vislielāko mīlestību uz Dievu un uz cilvēku.

Vaclavs kādu laiku pavadīja pie ļoti laimīgas mātes un pēc tam atpakaļ turpināja arhitektūras studijas. Tomēr, kaut gan ļoti labi mācījās, pēc kāda laika viņš saprata, ka Dievs viņu aicina uz kaut ko citu. Saprata, ka Dievs grib, lai pirms pāris mēnešiem atgriezies jauneklis, visā pilnībā piederētu tikai un vienīgi Dievam, Kas ir tik ļoti žēlsirdīgs.

Ģenerālā grēksūdzē Vaclavs izsūdzēja visas savas dzīves grēkus un devās uz kapucīnu klosteri. Tur runāja ar tēvu Provinciālu, kas pārliecinājās par jaunekļa vēlmi kalpot vienīgi Dievam vislielākā pazemībā. Tēvs Provinciāls pieņēma Vaclavu ordenī un sūtīja uz noviciātu. Tā sākās tēva Honorāta (jo tādu vārdu bija saņēmis noviciāta sākumā) dzīve kapucīnu ordenī.

Kad tēvs Honorāts tika ordinēts par priesteri, tad uz reiz ar dedzību sāka kalpot Dieva tautai. Labi redzēja un precīzi varēja nosaukt vārdā cilvēka vājības un uz kādu postu un grēkiem tās ved. Un vienlaikus viņš prata aicināt cilvēkus un palīdzēt viņiem ieiet dzīvē pēc gara, garīgajā dzīvē. Garīgajai dzīvei līdzi iet atgriešanās darbi. Tāpēc tie, kuri sāka iet pie viņa pie grēksūdzes, nevarēja nemainīt savu dzīvi. Tēvs Honorāts kļuva garīgais vadītājs daudziem daudziem cilvēkiem.

Kalpošanā konfesionālā un garīgā vadība nesa labos augļus. Tie parādījās sevišķi jaundibinātās kongregācijās. Jo cilvēks, kas dzīvo pēc gara, staigā pa zemi un redz patiesību par šo pasauli un par tās vajadzībām. Lūk, vajadzēja parūpēties par pilsētas bērniem, kuri bija no trūcīgām ģimenēm, galvenokārt par viņu garīgo dzīvi, par viņu audzināšanu un sadarbībā ar daudzām sievietēm tika dibināta svētā Feliksa (kapucīna) kongregācija. Vajadzēja parūpēties par lauku bērniem un ģimenēm, par lauku bibliotēkām ar garīgo literatūru, par katehēzēm, un tika dibināta cita klostermāsu kongregācija.

Liels pārbaudījums bija tad, kad pēc cara pavēles tika slēgti daudzi klosteri un palika tika apmēram viena treša daļa. Daudzi klosterbrāļi un klostermāsas tika spiesti izbraukt no okupētas Polijas teritorija, citi domāja, kā tagad rūpēties par garīgo dzīvi un kā veidot garīgo aprūpi klosteru baznīcās, kad pat runāt sprediķi bija aizliegts un nedrīkstēja pieņemt klosteros jaunus kandidātus. Tas daudziem liekas nāves spriedums konsekrētajai dzīvei. Un lūk, kad brāļus no dažiem klosteriem cara policisti ielika vienā klosterī, un kad daži sāka skaļāk runāt, ka varbūt vajadzēs izbraukt uz citām zemēm, kur brīvi var dzīvot, tad piecēlās kāds jauns kapucīns un stipri un stingri teica: "Nekur mēs nebrauksim. Mēs paliksim šeit un šeit strādāsim". Tas bija tēvs Honorāts. Viņam bija šajā brīdī tikai 35 gadi. Viņš sāka savu dzīvi jaunajā vietā ar 40-dienu rekolekcijām.

Ātri tie, kuri gāja pie tēva Honorāta pie grēksūdzes Varšavā, sāka braukāt ar kuģiem vai iet kājām uz Zakročimu (50 km tālāk). Pilsētiņā parādījās jaunie krogi, lai cilvēki varētu gaidīt savu rindu. Krogus būvēja arī klostermāsas, jo tēvs Honorāts saprata, ka vajadzīga konkurence krogiem, kur svešie ļaudis pārdeva alkoholu. Tā parādījās krogi bez alkohola, kristīgie krogi, kuri cara policistiem nepatika, jo neveda cilvēkus dzeršanā.

Tēvs Honorāts, kā arhitekts uzzīmēja skaistā un ļoti praktiskā biktskrēsla projektu, kura iekšā bija trīs telpas un tad, kad šis biktskrēsls tika uztaisīts, cilvēki varēja garīgam vadītājam mierīgi izsūdzēt savus grēkus. Jo tie bija laiki, kad cara policisti sūtīja savus spiegus, kuru uzdevums bija klausīties, ko cilvēki runā savā grēksūdzē, lai pēc tam pastāstītu policistiem. Kad jau bija jauns biktskrēsls, tādas iespējas vairs nebija.

Tēvs Honorāts dibināja 27 kongregācjas (vairākumā tie bija bezhabita klostermāsu kongregācijas). Tāda veidā dažiem desmitiem tūkstošiem sieviešu un vīriešu klosterļaudīm bija iespēja dzīvot konsekrēto dzīvi Polijas zemē (pēc tam arī visā cara Krievijas imperijā, Ziemeļamerikā un daudzās citās valstīs). Kā sākumā es teicu, tā nebūs svētīgā tēva Honorāta biogrāfija. Tāpēc tūlīt vajadzēs pabeigt šo stāstu. Tēvu Honorātu neiznīcināja nekādi pārbaudījumi, kuri tālāk nāca un kuri bija ļoti spēcīgi. Viņa gars bija stiprāks. Kāpēc? Jo visu laiku bija vienots ar Dievu. Pat vienu brīdi svētīgais tēvs neļāva atdalīt savu prātu, atmiņu un brīvo gribu no Dieva. Pat šīs pasaules priekšmeti bija viņam vajadzīgi tādā mērā, ka pievērsa viņa uzmanību Dievam. Viņš tā saplānoja katru savu dienu, ka katru soli upurēja Kungam. Kad gāja pa klostera koridori, tad pie svēto statujām vai gleznām skaitīja konkrētas lūgšanas, visām svētām darbībām gatavojās un svētā Liturģijā, sevišķi svētajā Misē, piedalījās visdievbijīgāk. Kad jau vecuma dēļ nevarēja smagi strādāt, lūdza tēvu gvardiānu, lai viņam atļautu iepakot oblātes aploksnī, lai tikai varētu arī fiziski strādāt, kā ir pieņemts kapucīniem.

Kad viņš aizgāja mūžībā 1916. gada 16. decembrī, atrada viņa istabā dienasgrāmatu un testamentu, ko rakstīja daudzus gadus. Starp citiem bija tur teksts, kurā svētīgais tēvs upurēja sevi Dievam ar visu savu garu, ar viņa trīs varām (prāts, atmiņa un brīva griba), ar visu savu dvēseli ar tās 5 maņām, ar visu savu miesu. Un tieši šo vārdu dēļ es uzrakstīju šo īso un mazo tekstu par svētīgo Honorātu, kas bija daudziem cilvēkiem garīgais vadītājs. Jo taču viņš zināja, kur un kā cilvēks satiekas ar Dievu un ar otro cilvēku, un pa kādiem ceļiem iet, un pa kādiem neiet.

P.S. Svētais Francisks pateica brāļiem: "Brāļi, sāksim visu no jauna, jo līdz šim mēs neko neizdarījām". Es pateiktu par sevi, ka man jāmācās un jāmācās. Ja es kaut ko nepareizi uzrakstīju, lūdzu, uzlabojiet mani. Es daudz iemācījos no priestera prof. Tadeuša Guza lekcijām. Beidzot es varu kaut ko vairāk saprast no filozofijas un arī par cilvēka iekšējo konstrukciju. Lai klausītos (poliski) youtube vajag uzrakstīt piem.: ks. prof. dr hab. Tadeusz Guz.

Kur un kā mēs satiekamies?

Šodien ir īpaša diena ar svēto Misi katedrālē. Jo tika izdota īpaša grāmata: "Vatikāna II Koncils. Konstitūcijas. Dekrēti. Deklarācijas". Es esmu ļoti pateicīgs visiem, kuri ar savu lielo darbu palīdz mums tagad iedzilināties Baznīcas noslēpumā. Pateicība Dievam, ka arvien no jauna dod savai tautai šo vislabāko barību, kas Baznīcai palīdzēs saprast sevi un nest Evaņģēliju visiem cilvēkiem.

Šodien man bija prieks satikties ar dažiem cilvēkiem, kurus neredzu pārāk bieži, vai pavisam neesmu redzējis. Mēs mācāmies satikties garā, tāpēc ir vajadzīgas sarunas, pat īsas, lai dalītos ar savām domām un lai ieklausītos tuvākā vārdos. Cik labi būtu, ja es varētu pat īsi parunāt ar katru; garāka saruna tā jau ir īpaša dāvana no labā Dieva. Kā vislielākais cilvēka darbs ir saruna ar Dievu, tā pēc tam ir saruna ar cilvēku. Es domāju, ka visi, kuri bija šodien katedrālē, varēs ienest savā un citu cilvēku dzīvē lielo prieku un cerību, jo taču visi to ir saņēmuši.

Lūgšana un klusums.

Pirms pāris dienām kāda māsa Kristū no sv. Franciska draudzes man pajautāja, vai kāds par mani (kā priesteri) lūdzas? Es atbildēju, ka uzzināšu. Es uzrakstīju brālim Kšištofam (Krzysztof) Varšavā, kas ir atbildīgs par kontaktiem ar brāļiem, kas mūsu provincē devās uz misijām, vai vēl par mani lūdzas cilvēki? Jo Jūs atcēraties šo akciju, lai lūgtos par misionāriem? Apmēram 50 brāļi ir misionāri un par viņiem daudz cilvēku nolēma lūgties. Šis brālis man atsūtīja informāciju, ka par mani lūdzas deviņi cilvēki. Liels prieks! Pēc kāda laika jau 15! Ļoti liels prieks un pateicība Dievam un lūdzējiem! Un lūk, šodien kāda māsa Kristū svētā Franciska baznīcā man pajautāja, vai drīkst par mani lūgties? Es atbildēju, ka protams drīkst un pat nevajag jautāt. Viņa man īsi pastāstīja par lūgšanas grupu, kurā ticīgie lūdzas par priesteriem. Cik brīnišķīga doma. Un kad atnācu pēc svētās Mises un atvēru epastu, parādījās atbilde no brāļa Kšištofa, ka lūdzas par mani (šeit būs tikai lūdzēju vārdi): Marcin, Izabela, Kazimiera, Alicja, Tomasz, Alicja, Monika, Jakub, Danuta, Jolanta, Danuta, Ludwika, Angelika, Jadwiga, Jolanta, Halina, Anna, Anna, Sabina, Marianna, Aneta, Dorota, Teresa, Alicja, Janina, Elżbieta, Maria, Zofia. Kur šie brāļi un māsas Kristū dzīvo? Polijā, Zviedrijā, Belģijā un Anglijā. Un es tiku informēts, ka arī lūdzas par mani sv. Franciska un Kristus Karaļa draudzēs. Es ticu un ceru, ka arī citur. Mūki, mūķenes un priesteri, kaut gan lūdzas un lūgšana ir viņu normāls dzīves veids, tomēr gaida, ka ticīga tauta lūgsies par viņiem. Kaut gan nevajag jautāt vai lūgt atļauju, bet tomēr tāda informācija palīdz saprast, no kurienes Dieva žēlastības un kāpēc Dievs dod žēlastības kādam trauslam cilvēkam. Paldies visiem Cien. Lūdzējiem.

Kā pārtulkot dažus Jēzus vārdus?

Dažas reizes, man šķiet, es rakstīju par Dieva žēlsirdības kronīti un pavisam par Dieva žēlsirdības pareizo godināšanu. Šodien arī rakstu dažus vārdus sakarā ar to, ka nav kronīša vienas versijas latviešu valodā, bet dažas. Varbūt tas ir labi, jo ir redzama šīs lūgšanas nepieciešamība. Un arī jau pārtulkotas tiek lietotas. Īstenībā dažreiz nav viegli pārtulkot tekstu un daudzi vienkārši veido jaunus vārdus. Daži teica, ka ir vārds "mūžīgais", bet tāda vārda "pirmsmūžīgais" nav. Es pārāk maz zinu par latviešu valodu, lai pateiktu, ka pat gadījumā, ka nav tāda vārda, labi būtu lietot tieši tādu šajā kronītī, jo tādā veidā precīzi tiks pārtulkots vārds "przedwieczny". Ir taču tādi, kuri tā dara un, kad lūdzas kronīti, lieto vārdu "pirmsmūžīgais" ("Pirmsmūžīgais Tēvs, es tev upurēju...").
Nākamais vārds: "mīļotā" ("...Tava mīļotā Dēla..."). Oriģinālā ir vārds "najmilszego". "Naj-" nozīmē to, ko latviski "vis-". Tomēr piemēram poļu valodā ar diviem vārdiem: "miłować" un "kochać" var pateikt to, ko latviski ar vārdu "mīlēt". Jēzus tomēr deva svētajai māsai Faustīnei kronīti, kurā Jēzus lieto vēl citu vārdu, kas latviski tulkojumā būtu tagad kā "laipns", jo tagad poļu valodā šis vārds ir vairāk lietots tieši tādā nozīmē. Bet sākumi un pirma nozīmē ir saistīta ar mīlestību. Kāds ir šis vārds? protams: "miły" vai "miła". Lūk, ja mēs atvērtu grāmatu, kas saucas "Dziesmu dziesma" tad vienā mazā fragmentā lasām visus šos trīs vārdus: 5,2 ("Miły"), 5,5 ("Ukochany") un 5,8 ("Umiłowany"). Šī fragmenta pirmā nozīmē ir protams līgavas un līgavaiņa saruna. Bet šeit mēs redzam arī Jēzus Kristus sarunu ar Baznīcu, kas ir Viņa Līgava. Tā ir lūgšana, mīlestības pilnā lūgšana. Lūk, tālāk mēs skatāmies uz šo fragmentu latviešu valodā: 5,2 ("Mīļotais"), 5,5 ("Mīļais"), 5,8 ("Mīļais"). Tad lūk, mēs redzam, ka nav nekādas lielas atšķirības. Dieva žēlsirdības kronītī tiek lietots vārds "mīļotais". Es dzirdēju arī citas versijas. Vai latviski labi skanētu piem.: "vismīļākais"? Tādā veidā būtu visprecīzāk pārtulkots. Bet vai tas ir labi un pareizi latviešu valodā?
Tāpat ar vārdu "sāpīgo" ("Viņa sāpīgo ciešanu dēļ..."), jo oriģinālā ir vārds "bolesnej" ("Dla Jego bolesnej Męki..."), "sāpīgs"="bolesny", "sāpes"="ból", "man sāp"="boli mnie".
Kāpēc šī visa diskusija? Jo pat tad, kad būtu kronīša dažas versijas, vai tikai viena, tad vissvarīgākais ir tas, lai cilvēki, kuri ar ticību to skaita, zinātu, ka arī saņems šīs žēlastības, kuras Jēzus apsolīja un saistīja ar šo kronīti, ar šā kronīša pareizo skaitīšanu. Jo tad, kad cilvēks maina vārdu, vai kārtību, vai ieliek iekšā kādas citas lūgšanas, vai meditācijas, tad tas vairs nav kronītis, kuru deva mums Jēzus.
Tie ir, varbūt, tādi mazi sīkumi. Neaizmirsisim tomēr par Dieva žēlsirdību un godināsim to ar vārdiem un ar darbiem.
Vairāk var palasīt mājas lapā:
https://www.faustyna.pl/zmbm/

Kluss laiks

Nesen es kļuvu par Rīgas Garīgā semināra garīgo tēvu. Tāpēc jau tagad, kad es gatavojos tur dzīvot, man jāmācās dzīvot klusumā. Un lūdzu Jūs, Cien. Lasītāji, lūgt Dievu arī manā nodomā.

Paldies.