Dārznieks un sētnieks.

Dārznieks un sētnieks.

Pateicoties Dievam arvien labāk es ieeju klosterdzīvē. Kā kādreiz rakstīju, kapucīnu dzīvē var pasvītrot četrus svarīgus elementus: kontemplācija (lūgšanas dzīve), nabadzība (es atgādinu, ka ir trīs svētsolījumi: nabadzība, paklausība un šķīstība), brālība (dzīve brāļu kopienā), apustulāts. Šajā dzīves formā ir arī daudz dažādu pienākumu, kuri jāpilda katru dienu vai gandrīz katru dienu.

Starp jauniem pienākumiem man ir darbs baznīcas un klostera dārzā, tad es varu saukt to arī par dārznieka un sētnieka darbu, vai labāk par dārznieka un sētnieka kalpošanu. Es redzu, un tajā man palīdz arī citi, ka darbs un kalpošana, kuri atdoti Jēzum Kristum, nes labus augļus, kā piemēram viens no tēviem pasvītroja pazemības tikumu, kuram attīstīties ļoti palīdz fiziskais darbs, protams vienmēr jārūpējas par vienotību ar Dievu, lai būtu labie augļi.

Tad līdzīgi kā Olainē sensenos laikos, kā Viļakā pirms pāris gadiem, tā arī pie klostera Zemaišu ielā es atjaunoju fiziskus darbus, kuri ir ikkatra kapucīna dzīves sastāvdaļā. Dažādi grābekļi, lapstas, cirvis, ķerres un citi instrumenti palīdz man darīt zemi padotu, un netraucē tikšanās ar Jēzu.

Svētceļojuma 8.-12. dienas (11.-15. augusts). Labāk nekā paradīzē.

Svētceļojuma 8.-12. dienas (11.-15. augusts). Labāk nekā paradīzē.

Labāk nekā paradīzē ne tikai tāpēc, ka visur apkārt bija daudz dārzu, sevišķi daudz ābeļu, vienkārši āboļu pārpilnība. Labāk nekā paradīzē, jo katrs piedalījās garīgajā formācijā, lai atgrieztos un pildītu Dieva gribu, nevis lai meklētu savu gribu.

14. augustā, vakarā, kad atklājās kurš kam ir sargeņģelis, daži, kuri pirmo reizi bija mūsu grupā, liecināja, ka uzreiz iegāja kā ģimenē. Svētceļnieku īsas liecības atklāja, protams ļoti īsi, lielo tīklu, draudzības ar Dievu un svētceļniekiem tīklu.

Lekcijas, kuras bija lasītas atpūtas vietās, iepazina mūs vairāk ar sirdsapziņas lomu un tās labošanas vajadzību, ar dažādām problēmām, kuras jāmācās atrisināt, lai ietu uz priekšu un pildītu Dieva gribu, mīlētu Dievu, tuvāko un sevi pašu, ar garīgo dzīvi kā tādu un kā ar Dievu auglīgi līdzdarboties pasaulē, kura ir ļoti materialistiskā. Divas pēdējas lekcijas bija par dažām tēmām no Pāvesta Franciska apustuliskās adhortācijas "Gaudete et exsultate", "Priecājieties un līksmojieties".

Kāds vakar pieminēja, ka sāka iet svētceļojumos 1994. gadā, tāpat kā es. Tieši 1994. gadā es uzņēmos pieņemt garīgajā adopcijā pirmo nepiedzimušo bērnu. Šodien es sāku lūgties jau par 33. bērnu. Pateicība Dievam.

Pateicība Dievam par šo svētceļojumu un par katru svētceļnieku. Liels paldies organizatoriem, virtuvei, gandarītājiem, sevišķi ministrantiem, kā arī labdariem un tiem, kuri par mums lūdzās. Alleluja!

Svētceļojuma 7. diena. It kā Āfrikā.

Svētceļojuma 7. diena. It kā Āfrikā.

Liels paldies Varakļānu skolai par viesmīlību. Mēs pateicamies arī sevišķi Varakļānu katoļu draudzei un A. God. prāvestam pr. Česlavam par kopīgo lūgšanu, gan vakar vakarā, gan šodien svētajā Misē, Varakļānu pilsētas 90. gadu jubilejas svētkos. Bija arī iespēja palūgties pie pr. Boldāna kapa.

Ceļš bija ļoti labs un pat viens draudzes pārstāvjis mūs pavadīja gandrīz divus kilometrus Viļānu virzienā. Liels paldies viņam.

Laika apstākļi bija līdzīgi kā Āfrikā, bet tikai līdzīgi, jo laikam Āfrikā ir kārstāk. Tomēr Āfrikas akcenti bija konferencē, kurā tika pastāstīts par svēto Jāzepinu Bakhītu, kura ir no Āfrikas, daudzus gadus dzīvoja kā verdzene. Kā verdzene atrada Jēzu Kristu, Kurā bija visas viņai cerības. Tālāk konferencē jau bija par kristiešu cerībām, kuras piepildīsies Debesu valstībā, bet šeit virs zemes šo cerību konkrēts pierādījums ir mūsu ticība, dzīva Baznīcas ticība, kura ir kā maize un ar kuru jādalās ar citiem.

Liels paldies visiem, kuri ar mani runāja par dažādām garīgām lietām.

Liels paldies visiem labdariem. Liels paldies Viļānu skolai par viesmīlību. Mēs arī pateicamies A. God. prāvestam pr. Rinaldam, kurš mums pastāstīja par baznīcas un klostera vēsturi, un liecināja par tautas dzīvo ticību, kura šeit vienmēr ir stipra.

Kāds man jautāja par svēto Francisku. Savā vēstulē svētais parāda, sevišķi lajiem, kā dzīvot, lai izpildītu Evaņģēliju (sevišķi panti 1-4):

https://triszemes.blogspot.com/2017/10/sv-francisks-vestules-vestule.html

Visi esam aicināti uz svētumu. Miers un labums!

Svētceļojuma 6. diena. It kā skolā.

Svētceļojuma 6. diena. It kā skolā.

Liels paldies, no sirds, Barkavas skolas saimniekiem par viesmīlību, Barkavas katoļu draudzei un sevišķi Barkavas draudzes prāvestam A. god. pr. Viktoram, jo mēs varējām svinēt svēto Misi šajā skaistā svētā Staņislava, bīskapa un mocekļā, baznīcā.

Ceļā Dievs mūs apdāvināja ar skaisto saulaino laiku, bet sevišķi ar to, ka mēs, pieņēmuši Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā, liecinājām viens otram par mūsu ticību un mīlestību uz Jēzu.

Ik pēc dažiem kilometriem bija atpūta, kura laikā es un visi citi gribēja atpūsties. Bet tā kā vienmēr bija arī br. Jāņa katehēzes par sirdsapziņu. Es atceros, ka sv. Ignats no Lojolas sirdsapziņas izmeklēšanu darīja trīs reizes dienā. Cik reizes dienā mēs to daram?

Vajadzētu pateikt, ka ceļā un atpūtas laikā, mēs mācāmies ieklausīties citu vārdos. Gan sarunās, gan lekcijās. Tas ir ļoti svarīgs, iemācīties vairāk klausīties, ko citi runā, nekā pašam runāt, jo jāsatiekas patiesībā. Ir vajadzīgs dialogs. Tad veidojas it kā franciskāņu kapucīnu skolā ceļā, tāpēc es šeit citēšu "svēta Franciska vēstuli brālim Leonam":

 ¹ Brāli Leon, brālis Francisks [sūta] tev sveicienu un [novēl] mieru. ² Tā es tev saku, mans dēls, kā māte: ka visus vārdus, kurus mēs sacījām ceļā, īsāk šajā vārdā es lemju un dodu padomu, tad ja tev [vajadzēs] pēc padoma nākt pie manis, tādu padomu es tev dodu: ³ Jebkurš veids tev liktos labāks, lai tu patiktu Kungam Dievam (sal. 1Kor 7,32) un sekotu Viņa pēdām (sal. 1Pēt 2,21) un Viņa nabadzībai, dari [tā] ar Kunga Dieva svētību un ar manu atļauju. ⁴ Un, ja tev vajag, tavas dvēseles dēļ vai kāda cita iepriecinājuma dēļ, un [ja] tu gribi, Leon, nākt pie manis, nāc.

https://triszemes.blogspot.com/2017/10/sv-francisks-vestules-vestule-bralim.html 

Es priecājos, ka visbiežāk ceļā es biju aizņemts ar garīgām sarunām.

Šodien Varakļānu katoļu baznīcā mums bija Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana, vēsperes, aizlūgšanas, kompletorijs un svētība ar Vissvētāko Sakramentu. Mēs pateicamies Dievam par lielām saņemtām žēlastībām, sevišķi par Viņa mīlestību, ar kuru Viņš mums piepildīja. Liels paldies arī A. God. Prāvestam pr. Česlavam par sirsnīgo uzņemšanu un kopīgo lūgšanu, kā arī par stāstu par baznīcu. Tiksimies rīt pie Dieva altāra svētajā Misē. 

Šodien vakarā mūsu grupai pievienojās vēl seši svētceļnieki. Miers un labums!

Svētceļojuma 5. diena. It kā Nāzaretē.

Svētceļojuma 5. diena. It kā Nāzaretē.

Liels paldies Lubānas skolas saimniekiem un Lubānas katoļu draudzei par viesmīlību.

Šodien no paša rīta bez problēmām mēs atradam ceļu uz Lubānas baznīcu. Tur jau gaidīja draudzes pārstāvji un mēs kopā svinējām svēto Misi. Pēc Mises pāsteigums pie baznīcas, lielas un garšīgas brokastis. Sviestmaizītes patīka arī lapsenēm, bet tās nebija pārāk uzbāzīgas un mums pārāk netraucēja un mēs palikām priecīgāki. Pēc tam draudzes pārstāvja pavadīti (līdzīgi kā vakar Dzelzavā) mēs devamies ceļā uz Barkavu.

Aiz Lubānas ir skaists mežs, kurā apstāšanās laikā bija iespēja pagulēt uz zemes zem priedēm. Un tā nebija pēdēja tāda iespēja pagulēt uz zemes, arī kādā pļāvā, arī kādā parkā zem vecām liepām.

Kad mēs gājām un dziedājām Dieva žēlsirdības kronīti, ieraudzījām citu svētceļnieku grupu, no Madonas. Un mēs satikāmies tā, ka mēs ejot dziedājām kronīti, bet madonieši stāvot pie ceļa dziedāja citu dziesmu Dievam par godu. Laikam tā būs ar koriem Debesu valstībā.

Barkavā mūs sirsnīgi uzņēma pagasta saimnieki, bet pa ceļu daži no mums, to starpā arī es, bija ciemos pie kādas vecas dievbijīgas kundzes no Barkavas draudzes. Lūk, dievbijības piemērs mums visiem, jauniem cilvēkiem.

Es priecājos, ka arī šodien bija garīgās sarunas. Bija arī Paulas skaista katehēze par vainas sajūtu (patieso un nepatieso). Ar šo problēmu satiekas katrs cilvēks, un tas, kurš grib iet svētuma ceļu, ātri ieraudzīs, ka ar Dieva palīdzību var tikt galā ar šo problēmu, lai tas nebūtu šķērslis garīgajā dzīvē.

Svētceļojums tas ir laiks, kurā jāiemācās lietot garīgus intrumentus, lai vēlāk mēs varētu tālāk līdzdarboties ar Dievu gan individuāli, gan savās draudzēs vai kopienās. Svētceļojums tas nav laiks, lai uzpildītu kādus emocionālos akumulatorus un no tādas domāšanas, ja cilvēks to sevī ieraudzītu, ir jāatbrīvojas.

Svētceļnieku grupas virtuvē viss ir ļoti garšīgs un tas ir jāpasvītro.

Kāpēc Nāzaretē? Pirmkārt vienkāršība, otrkārt garīgās dzīves skola, treškārt Jēzus klātbūtne, Marijas un sv. Jāzepa klātbūtne (piem. Euharistiskā lūgšanā, Rožukronī, Litānijā un citās lūgšanās un dziesmās), dažādu darbu un pienākumu pildīšana, tālāk klusums, prieks, viesmīlība. Un svētceļojums. "Augsti slavē Kungu mana dvēsele un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā..."

Svētceļojuma 4. diena. It kā tuksnesī.

Svētceļojuma 4. diena. It kā tuksnesī.

Liels paldies Dzelzavas draudzei un Dzelzavas pagasta un skolas saimniekiem par neparasto viesmīlību. Un liels paldies A. god. prāvestam pr. Andrejam par viņa gana mīlestību draudzē un arī par viņa rūpēm par mums, svētceļniekiem.

Šodienas sv. Mises lasījumu vārdi mūs aicināja ticēt Jēzum tā, lai šī ticība būtu tāda, kādu grib Dievs. Visas mūsu cerības ir Dievā, tāpēc caur ticību mēs jau piedalamies šajā laimīgā realitātē. Tad ticībai ir jābūt kā maizei, kura ir šīs realitātes īstais pierādījums. Mēs vēl neredzam šos "tīrumus" un šos "kviešus", bet ticība tā ir maize no šiem Debesu valstības kviešiem. Pateicoties tādai ticībai, Baznīcas ticībai, mēs varam staigāt pa jūras virsmu, pa dažādu pārbaudījumu un vajāšanu virsmu, un tās mūs neuzvarēs, jo mūsu barība nav no pasaules, bet no Dieva.

Šodienas ceļš 50% bija līdzīgs tuksnesim un pūtekļi aiz smagām un vieglām mašīnām deva mums ļoti konkrētu tuksneša pieredzi. Tuksnesī jāatšķir labs no ļaunā, patiess no nepatiesa un tajā mums palīdz sirdsapziņa. Par sirdsapziņu mums skaisti un bagāti stāstīja br. Jānis savā konferencē.

Tuksnesī arī gandarītāju bija vairāk, jo trīs. Visi deva ļoti labu gandarīšanas, klusuma un lūgšanas piemēru.

Tagad jau esam Lubānā. Liels paldies Lubānas draudzei par ļoti lielo viesmīlību un ka tā daļas ar mums ar savu maizi, ļoti garšīgo maizi. Rīt tiksimies svētajā Misē draudzes baznīciņā.

No savas puses es pateicos visiem, kuri gribēja ar mani parunāt par garīgām lietām. Miers un labums! visiem labdariem, arī tiem labdariem, kuri lūdzas par mums mājās. Laikam mēs esam jau Latgalē? Tad leidz reitam!

Svētceļojuma 3. diena. It kā Lagevņikos.

Svētceļojuma 3. diena. It kā Lagevņikos.

Laikam nav neviena cilvēka, kurš nezinātu vai nedzirdētu par Krakovu-Lagevņikiem. Bet par to drusciņ vēlāk.

Sākumā liels paldies Cesvaines draudzei, sevišķi prāvestam pr. Andrejam un Franciskāņu III ordenim, par kopigo lūgšanu svētajā Misē un garšīgām brokastīm. Par Jūsu sirsnīgo viesmīlību, lai aizmaksā Kungs Jēzus un mūsu svētais tēvs Francisks!

Man šodien bija atpūta, tāpēc es gāju ar grupu tikai pēdējos 2 kilometrus. Man bija iespēja pieredzēt (neatcēros, kuru reizi dzīvē) to, ka mašīna brauc bez problēmām tad, kad šoferis palūdzies, piemēram "Tavā patvērumā..."

Tagad par Krakovu-Lagevņikiem, tas ir par Dieva žēlsirdības galveno sanktuāriju. Mēs bijām saistīti ar šo sanktuāriju caur to, ka noskaitījām Dieva žēlsirdības kronīti Dzelzavas pareizticīgā baznīciņā. Tur arī man bija lekcija par pieciem Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem, kā arī mēs pagodinājām Žēlsirdības stundu, jo tieši lekcijas laikā bija stunda 15:00. Pēc tam gandrīz visi gājām uz Dzelzavas internatskolu un dziedājām. Liels paldies saimniekiem par viesmīlību, kā arī par ticības liecību.

Man bija arī sirsnīgas sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem. Es viņus arī aicināju ņemt dalību svētceļojumā uz Aglonu pēc gada. Lai Dievs viņiem un visiem labdariem svētī un apdāvina ar savu žēlsirdību. Jēzu, es uzticos Tev!

Svētceļojuma 2. diena. It kā Asīzē.

Svētceļojuma 2. diena. It kā Asīzē.

Liels paldies Liezēres kultūrnama saimniekiem, kuri mūs sirsnīgi uzņēma. Lai mēs neaizmirstu to, ka esam bijuši Liezērē, gribam pasvītrot, ka ieejot Liezērē un izejot no Liezēres mēs esam satikuši brāli lietu.

Bet vissvarīgākā bija svētā Mise, kuru svinējām Liezērē un pieņēmām mūsu sirdīs Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā. Kungs Jēzu, mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni, ka Tu nāk pie mums, ka Tu ej kopā ar mums un ka Tev patīk mājot mūsu sirdīs. Lai arī Tev patīk mūsu centieni atgriezties un vienmēr vislabāk sagatavot Tev mūsu sirdis.

Vienotība ar Dievu - tieši to meklē katrs cilvēks. Kā uzrakstīja svētais Augustīns: nemierīga ir mūsu sirds, iekams neatdusies Dievā.

Līdzīgi Jēzus stāstīja Māsai Faustīnei: cilvēce nepieredzēs mieru, ja neversīsies pie Dieva žēlsirdības.

Brālis Jānis lasīja lekciju par mūsu moto "Priecājieties un līksmojieties", kas ir no sv. Mateja Evaņģēlija. Pateicoties tam mēs vairāk zinam, kādos kontekstos Bībelē šie vārdi bija lietoti. Brālis Jānis iepazina mūs vairāk ar pāvesta Franciska mācību, sevišķi ar to, cik svarīgi ir atpazīt Dieva gribu ikkatrā dzīves situācijā, lai to pieņemtu un ietu svētuma ceļu.

Šodien ceļā arī man bija vienkārša "kalpošanā ceļā", piemēram garīgās sarunas. Kā nepriecāties?

Liels paldies Cesvaines skolas saimniekiem, kuri mūs šodien uzņēma.

Liels paldies Cesvaines katoļu draudzes prāvestam pr. Andrejam, kurš mūs sirsnīgi uzaicināja uz baznīcu, kur mums bija vēsperes, bet rīt būs sv. Mise.

Liels paldies Pasaulē dzīvojošiem Franciskāņiem (III Franciskāņu Ordenis), kuri mūs pabaroja un rīt par mums parūpēsies. Arī saruna starp māsām un brāļiem (franciskāņi kapucīni) bija svētā Franciska prieka pilnā. Lūk, tāda maza Asīze Cesvainē. Miers un labums!

Ahā, laikam nevienam nav nevienas tulznas? Pateicība Dievam!

Svētceļojuma 1. diena. It kā Betlēmē.

Svētceļojuma 1. diena. It kā Bētlēmē.

Svētā Alberta draudzes grupa sāka savu svētceļojumu uz Aglonu. Svētā Mise draudzes baznīcā, pirmā konference baznīcas dārzā, ceļš ar autobusu līdz Vecpiebalgai, ceļš kājām līdz Liezērei, kur tagad mēs atrodamies.

Ceļš bija ļoti labs, mēs redzējām dzērves, bet arī priecājāmies par sauli, kura nebija pārāk stipra. Vienu kilometru pirms Liezēres notika kaut kas īpašs Latvijā šajos mēnešos - stiprs lietus. Bet visi svētceļnieki tika uzaicināti paslēpties kādā saimniecībā, konkrēti - kūtī. It kā Bētlēmē. Visi svētceļnieki? Īstenībā ne visi, jo es, ejot kā pēdējais, piedzīvoju īstu dušu. Pat mētelis nepalīdzēja daudz. Bet tomēr 5 minūtes arī es stāvēju un gaidīju, līdz begās lietus. Liels paldies saimniekiem - arī par āboļiem, kurus viņi mums uzdāvināja. Lai Dievs svētī!

Es nezinu, kas notiek? Man nebija nevienas garas garīgās sarunas - laikam pirmo reizi daudzu gadu laikā. Rīt jauna diena - sāksies ar svēto Misi, kurā mēs pieņemsim svētajā Komūnijā mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un ar pateicību dzīvosim tālāk Viņam. Miers un labums!

Tuvojas Svētā tēva Franciska vizīte Latvijā...

Tuvojas Svētā tēva Franciska vizīte Latvijā...

...tāpēc es Jūs aicinu palasīt adhortācijas "Gaudete et exsultate" - "Priecājieties un līksmojieties" fragmentus, kurus man izdevās kādreiz brīvos brīžos pārtulkot no poļu valodas:

"Gaudete et exsultate" - fragmenti.

Dinamiska dzīve šodien ar TAU zīmi fonā.

Dinamiska dzīve šodien ar TAU zīmi fonā.

Šodien vakarā es ar vēl vienu brāli kapucīnu pastaigājām pa pilsētu, nopirkām e-biletes. Jo dzīve ir dinamiska un vajadzēs bieži braukāt pa Rīgu ar sabiedrīsko transportu, lai pildītu garīgās aprūpes pienākumus. Atpakaļ ceļā mēs satikām brāļus un māsas no kādām kopienām, kuri pirms brīža svinēja svēto Misi. Parunājām un dzirdējām dažādas labas un priecīgas lietas.

Tāpēc ka dzīve ir dinamiska un franciskāņu zīme TAU atkal apkārt grib parādīties, brāļi kapucīni bija redzami dažos mikrorajonos. Un tāpēc ka ļoti dinamiska ir svēto sadraudzība, man bija prieks svinēt svēto Misi pie svētā tēva Pio un vēlāk pie svētā Antona. Pēc Mises bija lūgšanas par dziedināšanu. Un pavisam pirmo reizi es biju svētā Antona baznīcā. Bet pie svētā tēva Pio es biju šodien jau 177. reizi. Lūk, šie divi svētie aicina nākt, jo viņiem tur ir cilvēki, kurus Jēzus grib dziedināt. Svēto aizbildniecība ir. No mūsu puses ir nepieciešamas lūgšanas, grēksūdzes sakraments un svētā Mise. Vajadzīgi priesteri un konsekrētie ļaudis. Jā, viņi un viņas ir nepieciešami, kaut gan visi, nevis tikai viņi un viņas, ir aicināti uz svētumu.

Vajadzīgi ir misionāri un misionāres, kas tālu no savas dzimtenes sludinātu Evaņģēliju visām tautām. Var protams domāt par savu dzimteni un kalpot Baznīcai savā tēvijā. Bet tomēr Baznīca aptver visas tautas un ir vajadzīgi misionāri un misionāres. Skatīsimies uz Jēzu un uz Apustuļiem. Kā vienmēr tā arī šodien misija Baznīcā un ārpus tās ir ļoti aktuāla.

Vienmēr dzīve ir dinamiska.

Vienmēr dzīve ir dinamiska.

Dzīve tieši tāda ir. Tikai jāmeklē Dieva griba. Tā to darīja pravietis Amoss. Kad viņš saprata, ka Dievs viņu sūta uz Izraēli, aizgāja uz turieni. Un sludināja atgriešanās vārdus. Sludināja arī Dieva spriedumus un sodus tiem, kuri neatgriezīsies. Viņš rādīja uz Dievu, Kurš ir klātesošs cilvēku sabiedrībā un Kurš ir vienīgais, Kas ienes mieru.

Pravieša Amosa laikos dzīve bija ļoti dinamiska. Arī visnabadzīgāko cilvēku vidū. Daudzi, kuri nevarēja atdot parādus, tika pārdoti un kļuva par vergiem. Laikam bija arī tādi, kuri nevarēdami atdot parādus, paši sevi pārdeva, lai vismaz daļu samaksātu. Un pēc tam strādāja daudzus gadus, lai visu atdotu, kā arī lai sevi izpirktu, ja būs tāda iespēja. Dzīve ir dinamiska un kas palīdz atrasties šajā dinamikā? Ticība uz patieso Dievu.

Tie, kuri kalpoja imperijai, ieklausījās Jēzus vārdos, kad Viņš paaicināja muitnieku Mateju. Par to bija runa šodienas Evaņģēlijā. Tas, kas līdz šai dienai bija neiespējams, parādījās. Vai būtu kāds labāks dzīves veids un lielāka drošība, laimīga nākotne sev un gimenei, un firmai, nekā kalpot imperijai? Lūk, Jēzus aicina: "Seko Man!" un Matejs iet. Un klausās kopā ar citiem muitniekiem un grēciniekiem. Kā labāk dzīvot: kā liels spēlētājs, kas izmanto savus tuvākos, savu biznesu labā? Vai kā Dieva bērns, kurš savus tuvākos vedīs pie Tēva? Pirmā situācija ir tipiska bezizejas situācija. Otrais variants nezin, kas pavisam ir "bezizejas situācija".

Pirmajā lasījumā pravietis Amoss pravietoja par Jēzu Kristu, kad runāja par raudāšanu vienīga dēla nāves dēļ. Un ka cilvēki meklēs Dieva Vārdu un nevarēs to atrast. Pravieti Amosu izmeta no Izraēla. Viņš tā kā visi pravieši bija Jēzus Kristus figura. Jēzu arī atmeta, jo Dieva bērnu cieņa ir pieejama visām tautām, visiem cilvēkiem, nevis tikai vienai tautai. Tas, Kas veido Dieva bērnus, ir Svētais Gars. Lūgsimies, lai mēs būtu atverti Svētajam Garam, (jo Viņš nemitīgi darbojas Baznīcā, ikkatrā paaudzē) arī mūsu sagatavošanā svētceļojumam uz Aglonu.

Sv. Alberta draudzē.

Sv. Alberta draudzē.

Jau dažas dienas es esmu kapucīnu klosterī Rīgā. Cik labi būt kopā ar brāļiem... Tā arī ir laba atpūta pirms svētceļojuma uz Aglonu. Jaunie pienākumi nav smagi. Es mācos tos labi pildīt.

Tuvojas svētceļojums uz Aglonu, tāpēc jāgatavojas. Laikam es nepaspēšu pārtulkot pāvesta Franciska adhortāciju "Priecājieties un līksmojieties", jo tas prasa daudz laika. Es ceru, ka pēc kāda laika parādīsies labs oficiālais tulkojums.

Jāpārdomā, kādā veidā jau tagad iet/būt svētceļojumā, lai pēc tam augustā būtu auglīgs turpinājums?

Vispirms jāiet līdzi ikdienas sv. Mises lasījumiem, lai satiktos ar dzīvo Dieva Vārdu. Tas jāpārdomā. Un jāsatiekas ar Jēzu sakramentālā veidā.

"Gaudete et exsultate" 100.-101. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 100.-101. manā vienkāršā tulkojumā.

Ideoloģijas, kuras ievaino Evaņģēlija sirdi.

100. Diemžēl, dažreiz ideoloģijas ieved mūs divās kaitīgās kļūdās. No vienas puses tās aicina kristiešus atdalīt Evaņģēlija prasības no personīgām attiecībām ar Kungu, no iekšējas vienotības ar Viņu, no žēlastības. Tādā veidā kristietība tiek pāveidota kādā nevalstiskā organizācijā un tai tiek atņemts brīnišķīgs garīgums, kurā tik skaisti dzīvoja un kuru parādīja sv. Francisks no Asīzes, sv. Vincents no Paolo, sv. Terēze no Kalkūtas un daudzi citi. Šajos lielajos svētos ne lūgšana, ne Dieva mīlestība, ne Evaņģēlija lasīšana nesamazināja dedzību un efektivitāti sevis uzupurēšanās tuvākajam. Pavisam pretēji.

101. Kaitīga un ideoloģiska ir to kļūda, kuri neuzticas citu aktivitātei sabiedrībā un kuri to uzskata par kaut ko, kas darīts tikai pavirši, par kaut ko laicīgo, sekulāro, [...] komunistisko, populistisko. Arī to kļūda, kuri šo [aktivitāti] relativizē tā, itkā būtu citas svarīgākas problēmas, ar kurām jātiek galā, vai itkā būtu cita intereses cienīga ētika [...], kuru aizstāv. Piemēram nevainīgas nepiedzimušas [cilvēka] būtnes aizstāvībai ir jābūt skaidrai, neatlaidīgai un dedzīgai, jo nedrīkst atmest cilvēka dzīves - vienmēr svētās - cieņu, un to prasa mīlestība uz ikkatru personu, neatkarīgi no tās attīstības posma. Tāpat svēta ir nabagu dzīve, kuri jau piedzima un cīnas ar trūkumu, atstātību, izslēgšanu, cilvēku tirgošanu, slimo un veco personu paslēpto eitanāziju, jaunās verdzības formās [...] (84). Mēs nevaram iezīmēt sev svētuma ideālu, kurš neredzētu šīs pasaules netaisnību, kurā daži pavada savu dzīvi kā svētkos, priecīgi, jaunās tērēšanas formās, kad vienlaikus citi skatās uz to tikai no ārpuses, bet viņu dzīve iet un beidzas nabadzībā.

Kā sv. Apustulis Toms devās uz Indiju?

Kā sv. Apustulis Toms devās uz Indiju?

Ap 70. gada Indijā Toms, viens no Apustuļiem, atdeva savu dzīvi par ticību uz Jēzu Kristu. Pirms savas nāves viņš sludināja Evaņģēliju vietējiem cilvēkiem apmēram 20 gadus. Tāpēc vietējie kristieši vienmēr pasvītroja šo patiesību, ka tieši šis Apustulis atnesa Pestīšanas Vēsti un daudzus cilvēkus pieņēma Baznīcā caur Kristības sakramentu.

Internetā var atrast informācijas par to, ka svētais Toms atbrauca uz Indiju, lai uzbūvētu kādam karalim pili. Jo šis Apustulis bija arhitekts. Varbūt tāpēc viņš ļoti gribēja redzēt Jēzus brūces, kuras izdarīja naglas. Jo taču ticība ir saistīta ar prātu, nevis pret prātu. Dievu nevar redzēt, bet Toms gribēja redzēt Jēzu ar nāvīgām brūcēm, lai ticētu tam, kas neredzamais, tam, ka Jēzus ir Dievs, Dieva Dēls, "mans Kungs un mans Dievs".

Doties uz Indiju šajā laikā jau nebija sarežģīti. Ne tikai tāpēc, ka bija ceļi pa sauso zemi. Bet nesen pirms tam, kad Apustulis Toms devās ceļā uz Indiju, viens no grieķu kapteiniem iemācījās - kā raksta vienā no saviem tekstiem arheoloģijas un vēstures doktors Šimons Modzeļevskis - izmantot monsunu vējus. Laikam ir tā, ka pusgadu vējš pūš vienā virzienā un tad kuģi līdz oktobrim varēja braukt uz Indiju, bet pēc tam pusgadu vējam bija pretējais virziens un kuģi ar nopirktām precēm varēja braukt atpakaļ uz Eģipti, kas bija Romas Imperijas sastāvdaļā. Tirdzniecība bija ļoti attīstīta un Indijā dzīvoja daudz tirgotāju un citu cilvēku no Romas Imperijas.

Šis arheologs raksta, ka varbūt ar vienu no šiem kuģiem atbrauca uz Indiju Apustulis Toms. Ir tāda iespēja, jo viņš bija arī galdnieks, kuģu galdnieks.

Tad mēs redzam, ka, lai sludinātu Evaņģēliju, cilvēks kā Apustulis var izmantot visdažādākas iespējas un savus talantus. Cik daudz piepūļu, cik daudz lūgšanu, cik daudz evaņģēlizācijas darba, lai beidzot pierādītu savu mīlestību uz Jēzu Kristu. Arī ar mocekļa nāvi kā svētais Apustulis Toms.

"Gaudete et exsultate" 95.-99. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 95.-99. manā vienkāršā tulkojumā.

LIELĀ DZĪVES REGULA

95. Sv. Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā (3-1-46), Jēzus no jaunā stāsta par vienu no šīm svētībām - par to, kura sludina par svētīgiem žēlsirdīgajiem. Ja mēs meklējam šo svētumu, kurš patīk Dievam, tad šajā tekstā mēs varam atrast dzīves regulu, pēc kuras mēs tiksim tiesāti: "Es biju izsalcis, un jūs Mani paēdinājāt; Es biju izslāpis, un jūs Man devāt dzert; Es biju svešinieks un jūs Mani pieņēmāt. Es biju kails un jūs Mani apģērbāt; Es biju slims un jūs Mani apmeklējāt; Es biju cietumā un jūs atnācāt pie Manis" (25, 35-36).

Uzticības Mācītājam dēļ.

96. Būt svētajam nenozīmē kādā viltus ekstāzē spīdošas acis. Sv. Jānis Pāvils II teica, ka "ja patiesi mūsu darbiem sākums ir Kristus kontemplācijā, tad mums jāprot Viņu ieraudzīt to sejās, ar kuriem Viņš pats gribēja identificēties" (79). Mateja Evaņģēlija vārdi (25,35-36) "nav vienīgi aicinājums uz žēlsirdību: tie ietver dziļu kristoloģisku jēgu, kura pilnā gaismā atklāj Kristus noslēpumu" (80). Šajā aicinājumā, lai Viņu atpazītu nabadzīgos un tajos, kas cieš, atklājas pati Kristus sirds, Viņa jūtas un visdziļākie lēmumi, kuriem katrs svētais mēģina padoties.

97. Šo Jēzus aicinājumu spēka priekšā, mans - kā Viņa vikāra - pienākums ir vērst lūgumu kristiešiem, lai tie to pieņemtu [...] ar patiesu atvērtību, "sine glossa", tas ir bez komentāriem [...] un attaisnojumiem, kuri tiem atņem spēku. Kungs mums ir ļoti skaidri teicis, ka svētumu nevar saprast vai pārdzīvot, ja neņem vērā Viņa prasības, jo žēlsirdība ir "Evaņģēlija pūkstošā sirds" (81).

98. Kad es satieku cilvēku, kas aukstā naktī guļ ārā, es varu sajūst, ka šis "savādnieks" ir kāds [mazsvarīgs], kurš man traucē ceļā, kāds slinks ļaundaris, šķērslis manā ceļā, ērkšķis manā sirdsapziņā, problēma, kura ir jāatrisina politiķiem, bet varbūt pat kāds atkritums publiskajā telpā. Bet es varu arī reaģēt, pateicoties ticībai un mīlestībai, pieņemdams viņu kā cilvēka būtni, kurai ir tāda pati cieņa kā man, kā radību, kuru Dievs mīl bez gala, kā Dieva attēlu, kā brāli, kuru atpirka Kristus. [Tā dara patiess] kristietis! Vai var saprast svētumu, ja neatzīs ikkatras cilvēka būtnes cieņu? (82).

99. Kristiešiem šī attieksme nozīmē veselu un nemitīgu neapmierinātību. Kaut gan atvieglojot dzīvi vienam cilvēkam visas mūsu piepūles tiktu attaisnotas, mums tas vēl nepietiek. Kanādas bīskapi skaidri to teica, parādīdami, ka bībliskā mācīšanā, kas attiecas piem. uz jubileju, nav jāaprobežojas vienīgi uz skaistām akcijām, bet jācenšas mainīt sabiedrību. "Lai arī nākamas paaudzes būtu atbrīvotas, jāatgriež taisnīgas sociālās un ekonomiskās sistēmas, lai jau [nevienu] neatstumtu" (83).

"Gaudete et exsultate" 90.-94. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 90.-94. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir tie, kas cieš vajāšanu taisnības dēļ, jo viņu ir debesvalstība".

90. Pats Jēzus pasvītro, ka šis ceļš ved pret straumi, tik stipri, ka mēs kļūstam par personām, kuras ar savu dzīvi uzdod jautājumu sabiedrībai, par personām, kuras traucē. Jēzus atgādina, cik daudzi cilvēki bija un ir vajāti vienīgi tādēļ, ka viņi cīnījās par taisnību, ka viņi dzīvoja ar cīņu Dieva un citu [cilvēku] priekšā. Ja mēs negribam iegremdēties tumšā vienaldzībā, tad neilgosimies pēc ērtas dzīves, jo "kas grib glābt savu dzīvību, tas to pazaudēs" (Mt 16,25).

91. Mēs nevaram gaidīt, lai sāktu dzīvot pēc Evaņģēlija, kad viss apkārt mums palīdzēs, jo bieži varas vēlme un laicīgas intereses darbojas pret mums. Sv. Jānis Pāvils II teica, ka "tāda sabiedrība [kurā cilvēki jūtas sveši] caur sabiedriskās organizēšanas, ražošanas un tērēšanas formām traucē šīs dāvanas īstenošanai un solidaritātes būvēšanai starp cilvēkiem" (78). Tādā svešā sabiedrībā, kura ieslodzīta politiskā, medijālā, ekonomiskā, kulturālā un pat reliģiskā shēmā, kura traucē autentiskajai cilvēku un sabiedrības attīstībai, dzīve ar svētībām ir grūta un var likties arī slikta, [...] izsmieta.

92. Krusts, bet sevišķi grūtības un ciešanās, kuras paciešam, lai dzīvotu pēc mīlestības baušļa un taisnības ceļa, ir mūsu briešanas un svētdarīšanas avots. Mēs atceramies, ka kad Jaunā Derība runā par ciešanām, kuras jāizcieš Evaņģēlija dēļ, atsaucas tieši uz vajāšanām (sal. Apd 5,41; Flp 1,29; Kol 1,24; 2 Tm 1,12; 1 Pēt 2,20; 4,14-16; Apd 2,10).

93. Mēs tomēr runājam par neaizbēgamām vajāšanām, nevis par tām, kuras mēs paši varam atvest uz sevis tad, kad nepareizi attiecamies uz citiem. Svētais nav kāda ekscentriskā, attālināta persona, kura kļūst nepanesama savas tukšības dēļ, savas negatīvas nostājas un ievainojumu dēļ. Kristus Apustuļi nebija tādi. Apustuļu darbu grāmata mums skaidri runā, ka viņi patika "visiem cilvēkiem" (Apd 2,47; sal. 4,21.33; 5,13), kad dažas varas tiem traucēja un tos vajāja (sal. sal. 4,103; 5,17-18).

94. Vajāšanas nav realitāte no laikiem, kuri pārgāja, jo arī šodien mēs tās izciešam, vai nežēlīgā veidā, kā daudz mūsdienu mocekļu, vai citā veidā, caur nepatiesām liecībām un viltībām. Jēzus runā, ka tā ir svētība, kad "Manis dēļ visu ļaunu netaisni par jums runās" (Mt 5,11). Dažreiz runā par izsmiešanu, kas mēģina parādīt mūsu ticības karikatūru un mūs padarīt par smieklīgām personām. Ikdienišķa Evaņģēlija ceļa pieņemšana, kaut gan tas mums nes problēmas, ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 87.-89. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 87.-89. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni".

87. Šī svētība mūs aicina padomāt par visām konfliktu situācijām, kuras atkārtojas. Ļoti bieži notiek tā, ka mēs esam konfliktu vai nesaprašanās iemesls. Piemēram, kad es dzirdu kaut ko no kāda cilvēka un eju pie otrā, lai viņam to teiktu, un pat es veidoju otro versiju, drusciņ plašāko, un es to izplatu. Bet kad tā darīs vairāk ļaunuma, tad man šķiet, ka no tās es esmu vairāk apmierināts. Pļāpāšanas pasaule, kuru veido cilvēki, kuri kritizē un nicina, nebūvē mieru. Šie cilvēki ir miera ienaidnieki un nekādā veidā viņi nav svētīgi (73).

88. Cilvēki, kuri ieved mieru, ir miera avots, būvē mieru un draudzību sabiedrībā. Tiem, kuri visur ieved mieru, Jēzus dod skaisto apsolījumu: "viņi sauksies Dieva bērni" (Mt 5,9). Viņš lūdza mācekļus, lai tie, ieiedami kādā namā, pateiktu: "Miers šim namam!" (Lk 10,5). Dieva vārds aicina ikkatru ticīgo, lai tas rūpētos par mieru ar citiem (sal. 2 Tm 2,22), jo "taisnības auglis mierā tiek sēts miera veicinātājos" (Jk 3,18). Bet ja kādā gadījumā mūsu kopienā mums ir neskaidrība, ko darīt, "centīsimies pēc tā, kas veicina mieru" (Rom 14,19), jo vienotība ir svarīgāka no konflikta (74).

89. Nav viegli būvēt šo evaņģēlisko mieru, kurš nevienu neatstum, bet pievieno arī tos, kuri ir drusciņ savādāki, grūti un komplicēti, tos, kuriem jāpievērš uzmanība, tos, kuri atšķiras, tos, kuri ir ļoti apgrūtināti ar dzīvi, kuriem citas intereses. Tas ir grūts uzdevums un prasa lielu prāta un sirds atvērtību, jo tādā veidā "būvē mieru nevis <pie galda> vai trauslu mieru vienīgi priviliģētai minoritātei" (75), vai arī "projektu nedaudzu sagatavotu nedaudziem" (76). Nemēģina arī neredzēt konfliktus vai tos slēpt, bet "pieņemt konfliktu, to atrisināt un parmainīt to par jauna procesa elementu" (77). Mums ir jābūt miera būvētāji, jo miera būvēšana ir māksla, kura prasa optimismu, radošās spējas, jūtīgumu un prasmi. Miera izplatīšana apkārt mums ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 83.-86. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 83.-86. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu".

83. Šī svētība attiecas uz tiem, kuriem ir vienkārša, tīra sirds, bez traipa, jo sirds, kura prot mīlēt, nepieņem savā dzīvē kaut ko tādu, kas draud šai mīlestībai, kaut ko tādu, kas to vājina vai ieved draudos. Bībelē sirds nozīmē mūsu patiesus nodomus, to, ko mēs patiesi meklējam un pēc kā mēs ilgojamies, neatkarīgi no tā, ko mēs atklājam: "Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi" (1 Sam 16,7). Viņš cenšas runāt ar mums sirdī (sal. Os 2,16) un tur Viņš grib ierakstīt savu Likumu (sal. Jer 31,33). Ar vienu vārdu sakot, Viņš grib mums dot jaunu sirdi (sal. Ez 36,26).

84. "Vairāk par visu sargi savu sirdi" (Sak 4,23). Tam, kas aptraipīts ar meliem, nav patiesas vērtības Kunga priekšā. Viņš "viltus vairīsies, stāvēs atstatu no neprātīgiem spriedumiem" (Sāl 1,5). Tēvs, Kas "redz slepenībā" (Mt 6,6), atpazīst to, kas nav tīrs, kas nav patiess, bet kas ir tikai aizkārs un maska, kā arī Dēls, Kurš zina, "kas ir cilvēkā" (Jņ 2,25).

85. Nav mīlestības bez mīlestības darbiem, bet šī svētība mums atgādina, ka Kungs gaida no mums no sirds uzupurēties brālim, jo "ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu" (1 Kor 13,3). Sv. Mateja Evaņģēlijā mēs redzam arī, ka tas, kas nāk no sirds iekšienēm, dara cilvēku netīru (sal. 15,18), jo no turienes nāk slepkavība, zādzība, nepatiesa liecība uttl. (sal. 15,19). Sirds nodomos ir avots ilgām un visdziļākiem lēmumiem, kuri patiesi mūs pamudina.

86. Kad sirds mīl Dievu un tuvāko (sal. Mt 22,36-40), kad tas ir tās patiess nodoms, nevis tikai tukšie vārdi, tad sirds ir tīra un var ieraudzīt Dievu. Sv. Pāvils savā "Mīlestības himnā" runā, ka "Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā" (1 Kor 13,12), bet tik labi, cik patiesi valda mīlestība, mēs varēsim redzēt "vaigu vaigā". Jēzus apsola, ka tie, kuri ir sirdsšķīstie, "skatīs Dievu". Sargāt sirdi šķīstu no visa, kas aptraipa mīlestību - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 80.-82. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 80.-82. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti".

80. Žēlsirdībai ir divi aspekti: [tā nozīmē] dāvāt, palīdzēt, kalpot citiem, bet arī piedot, saprast. Sv. Matejs to izpauž zeltā principā: "Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem!" (7,12). Katehisms mums atgādina, ka šis princips jālieto "visos gadījumos" (71), sevišķi tad, kad "cilvēks satiekas ar situācijām, kurās morālais spriedums ir mazāk drošs un grūtāk pieņemt lēmumu" (72).

81. Dāvāt un piedot - tas ir mēģinājums atspoguļot mūsu dzīvē mazo Dieva pilnības atspulgu, Kurš bagātīgi dāvā un piedod. Tāpēc sv. Lūkasa Evaņģēlijā mēs neatrodam vārdus "esiet pilnīgi" (Mt 5,48), bet: "Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! Dodiet, tad arī jums tiks dots" (6,36-38). Un tālāk Lūkass raksta to, kas jāņem vērā: "Ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs" (6,38). Mēra, kādu mēs lietojam, lai saprastu un piedotu, tiks lietota, lai mums piedotu. Mēra, kādu mēs lietojam, lai dāvātu, tiks lietota debesīs, lai mums atalgotu. Mums nedrīkst par to aizmirst.

82. Jēzus nerunā: "svētīgi, kuri plāno atriebību", bet Viņš sauc par svētīgajiem tos, kuri piedod un to dara "septiņdesmitkārt septiņi" (Mt 18,22). Jādomā, ka mēs visi esam armija to, kuriem piedeva. Uz katru no mums paskatījās ar Dievišķo līdzjūtību. Ja mēs patiesi tuvosimies Kungam un labāk ieklausīsimies, tad laikam brīžiem dzirdēsim pārmetumu: "Vai tad tev nevajadzēja apžēloties par savu līdzgaitnieku, kā es apžēlojos par tevi?" (Mt 18,33). Žēlsirdīgi skatīties un darboties - tas ir svētums.