4 dienas slimnīcā

 Pēc visām braukāšanām es tik ļoti saaukstējos, ka vajadzēja visu atstāt un braukt uz slimnīcu. Īstenībā mani veda ātrā un tā es sāku tuvāk draudzēties ar mediķiem.

    Sākumā es braucu uz polikliniku Viļakā, tur saņēmu sistēmu, ārste nolēma, ka vienīgais atrisinājums ir mani aizvest ar ātro uz Balvu slimnīcu. Tas nozīmē, ka tajā dienā Viļakā nebija svētas Mises. Izdevas Viļakas baznīcā svinēt sv. Misi tikai svētdien pl. 11:00. Sv. Misi vadija pr. Jānis Bartulis. Pateicība Dievam un priesterim.

    Man atvēda visas vajadzīgas lietas, lai svinētu sv. Misi, ministrants Leonards. Liels paldies viņam un visiem citiem labdariem, kas man palīdzēja šajās dienās, arī ar savām lūgšanām.

    Balvu slimnīcā atmosfēra bija ļoti laba. Visi pret visiem ir ļoti laipni un preti nākoši. Tikai ceturdienā man nebija svētas Mises. Nākamās trijās dienās palātā svinēju Euharistiju.

    Diezgan ātri sapratu, ka mana slimība ir vismazāka šajā slimnīcā. Jo cilvēkiem ir konkrētākās problēmas ar veselību. Bet redzēju, cik cilvēki, kuri patiesi cieš, prot to pieņemt ar lielo pacietību.

    Ļoti labi, ka tur ir ļoti garš koridors, jo bija kur pastaigāt, sevišķi trešajā dienā, kad es jau jūtos labāk.

    Pēc četrām dienām ministrants Leonards mani atveda uz Viļaku. Liels paldies. Un tādā veidā pirmdien pl.18:00 svinēju Viļakā sv. Misi. Pēc Mises braucu pie slimās uz Borisovu. Un vēlāk... sāku pļaut zāli pie plebānijas un baznīcas. Šodien turpināju pļaut un laikam kāda kundze ieraudzīja un sūtīja savus vnukus man palīdzēt darbā. Un tādā veidā viss no rietumu puses tika šodien nopļauts. Paldies kundzei un vnukiem.

Divas Latvijas

    Pirms apmēram 80-90 gadiem Latvijā parādījās brāļi kapucīni, kuri tika uzaicināti uz Latviju no Bavārijas provinces. Tie, kuri viņus uzaicināja, meklēja veidu, lai Baznīca nestu svētuma augļus. Ticēja, ka palīdzēs svētumam Latvijā. Ka cilvēkiem būs iespēja kļūt par svētajiem.

    Pirmais un galvenais svētuma pamats (līdzīgi kā mīlestībā) ir brīvība. Šeit nav runa par politisko brīvību. Īsta brīvība ir saistīta ar cilvēka attiecībām ar Dievu. Dzīve vienotībā ar Dievu, ar Jēzu Kristu, sākas tad, kad cilvēks atmet grēkus, jo grēks dara no grēcinieka vergu. Cilvēks, kas atgriežas no grēkiem, pilda Dieva gribu. Bet Dieva gribas pildīšana prasa vēl vienu lietu: darīt labus darbus, kurus vēlas Dievs.

   Kapucīni  bija spiesti atstāt visus trīs jaunus klosterus jau pēc dažiem gadiem un nākamos gados kalpoja klusumā ticīgai tautai visdažādākajās vietās, jo svētuma ceļš nebeidzas, bet jādzīvo kopā ar tautu. Un daudz mainījās, jo piem. pirms 77 gadiem kapucīni pie sava klostera Viļakā gatavoja uz Pirmo sv. Komūniju apm. 150 bērnu, bet šogad, kad jau klostera nav, draudzē bēru bija apm. 25, bet neviens vietējais bērns netika kristīts.

    16. gadsimtā kapucīni tika uzaicināti uz kādu valsti. "Kāpēc tu gribi šos mūkus savā karalistē?" - pajautāja karalim kāds bīskaps. "Tāpēc, ka viņi gatavo cilvēkus uz labo nāvi" (tas nozīmē, ka iet pie slimiem un veciem ar svētiem Sakramentiem). Lūk dažreiz ir redzams un gaidīts viens konkrēts kalpošanas veids.

    Bet tik un tā jāskatās uz svētuma ceļu: kā mēs ejam pa šo ceļu? Es atcēros, ka ļoti ļoti sen, kad es ar citiem 39 jauniem vīriešiem iestājāmies ordenī, kāds brālis kapucīns mums stāstījā: "Kad cilvēks iestājas ordenī - izskatās kā svētais, bet nav svētais. Pēc daudziem gadiem jau neizskatās kā svētais un nav svētais. Nāves brīdī tālāk neizskatās kā svētais, bet ir svētais..."

Kad cilvēks pamet sevi.

    Pirms kāda laika, tālu no Viļakas, man bija dots sēdēt kopā ar cilvēkiem, kuri (man šķiet) ir atbildīgi par kultūru, vismaz vairāk, nekā citi. Un brīnījos, cik dziļā slazdā daži no tiem sēž. Lūk, es neatklāšu nekā jaunā, ja pateikšu, ka normāla pieredze māca cilvēkam meklēt patiesību ārpus sevis tādā nozīmē, ka cilvēks un pasaule nav sākums un mērķis. Ka ir Kāds, Kas mums dod Likumu un arī atklāj Sevi Pašu cilvēkiem, kā Svētā Trīsvienība. Šī patiesība tik augsti pacēļ cilvēka cieņu, ka tās robežu nevar ieraudzīt. 

    Tomēr kas notiek, ka cilvēks, nezin kāpēc, tieši pasaulē meklē atbildi uz saviem jautājumiem, un tieši pasauli redz ka savas laimes avotu. Lūk daži cilvēki apmeklē vietas, kur ir kādi akmeni centrā, bet apkārt koki, ka piedalās kādos rituālos ar uguni, kuru laikā "pieņem kādas enerģijas". Un pēc tam brauc pie kāda burvja, lai tas pārbaudītu, vai ir, vai nav enerģiju. Un tikai tad, ar burvja papīru rokā, cilvēks var citiem runāt par mīlestību un labvēlību. Jo taču viņā ir šī enerģija. Jūs saprotāt?

    Es nezinu, kur strādā šie cilvēki, varu tikai cerēt, ka nestrādā skolā un nemācā bērnus un jauniešus tādas lietas.

    Vai Jūs jautājāt tiem, kuri māca Jūsu bērnus, uz ko viņi tic? Jo taču to propaģēs?

    Pat kāds sunītis, ja spētu runāt, nejautātu svešam kungam, vai šajā sunītī ir laimes enerģija, jo katrs suns zina, ka viņa laime ir viņa kungs. Bet, lūk, cilvēkiem ir lielas problēmas ar šo vienkāršo patiesību.

    Ja cilvēks neatgriežas pie Kunga, tad viņa laime vienmēr būs, kā liels maiss ar 1000...caurumiem.

30. bērns

    15. maijā es sāku lūgties par 30. ieņemto nepiedzimušo bērnu, kura vārdu zina tikai Dievs. Un manā sirdī ir šis sevišķs prieks, kas pavisam nav saistīts ar emocijām, bet ar pateicību tiem, kuri 1994. gadā sagatavoja svētceļojumam uz Čenstohovu lekcijas par šo tēmu. Visās grupās, kas gāja uz Čenstohovu, bija lasītas gan lekcijas par dzīvības noslēpumu un vērtību, gan savas liecības runāja tie, kuri atgriezās no nāves, abortu ceļa, nožēlo to un tagad citiem stāsta patiesību par dzīvību, par to, ka cilvēks sākas ieņemšanās brīdī, par mīlestību, ar kuru pieņem katru bērnu.

    Santehniķa kungs šodien strādāja un viņa darba rezultātā mājās ūdens jau ir. Pateicība Dievam.

Vienu reizi gadā

    Pirms pāris dienām esmu atbraucis...

    Vienu vai divas reizes gadā - parasti tik bieži redzu savus vecākus un savu ģimeni. Tā ir parasta lieta, kad cilvēks pieņem paaicinājumu un ar laiku jāatsakas do daudzām labām lietām un jāpieņem šos 1000km., kas jābrauc, lai satiktos ar ģimeni. 1,2 vai 3 dienas.

    Liela dāvana no Dieva bija piedalīties svētajā Misē dažās baznīcās, kur ir daudz bērnu un visi dzied kā viens, vienā balsī un stipri.

    Liela dāvana bija arī satikties arī kādā klauzūras klosterī ar kādu mūķeni, kas jau daudzus gadus lūdzas arī par mani. Paldies Dievam par viņu un par visiem citiem brīnišķīgiem cilvēkiem, kas lūdzas par misionāriem.

    Dievs visu ļoti labi plāno. Tagad, kad jau nav evaņģēlizācijas skolas misionāru plebānijā, notika, ka nestrādā neviens no diviem sūkņiem ar hidroforu. Nav ūdens. Labi, ka vismaz bija lietus. Es tikai varu gaidīt, ka santehniķis tiks galā ar šo problēmu. Un varu lūgties. Tad ir ļoti labi.

Trimers un cirvis

    Šodien pirmo reizi šajā gadā jau vajadzēja pļaut. Kādas divas stundas. Pēc tam es skaldīju malku. Bet ne tas ir vissvarīgākais.

    Pēc gadiem priesterībā varu pateikt, ka cilvēks sevī tur kādu noslēpumu, kas viņam neļauj laikā satikties ar Dievu, atgriezties, dzīvot ar domu, ka iet pestīšanas ceļu. Ir kaut kas, ka cilvēks atļauj citiem organizēt savu dzīvi tālu no Dieva. Liekas, ka viss ir labi. Ir smaids, ir runa par vērtībām, ir daudz cilvēku, skaistas dziesmas, kameras, aplausi, troksnis, vārdos pārliecība, noslēpums, svecītes, viss precīzi režisēts, ka negribas ticēt, ka tas nav patiess. Un nāk stāvēt daudzu cilvēku priekšā, kuriem nomira tuvinieki, bet nekas nebija sagatavots, vai gaidīts, nolemts, sarunāts, saprasts. Kad cilvēks atļauj sev beigu beigās dzīvot, nevis piedalīties filmā, kas īstenībā beidzas skatītāja nāves brīdī? Kāpēc cilvēkā ir tāda ļoti ļoti liela bārenība dzīvē tā, kā Dieva nebūtu, kā debesu Tēva nebūtu? Un cilvēks pilda instrukcijas, lai viņu pieņemtu sabiedrībā, vērtētu darbā, ieliek savus talantus, attīstās brīnišķīgi, bet šis mazais bērniņš iekšā sapņo par tādu dzīvi, kur nevajadzīgas instrukcijas, bet Dzīve. Kas priekš tevis ir Jēzus?

Labsajūta s.i.a.

    Visu laiku ir ko darīt. Un ne tikai ar šo brīnišķīgo malku. Jā, malka. Pirms nedēļas, kad atbraucu no svētās Mises Žīguros, dzēru tēju un gatavojos iet zāģēt zarus, ieraudzīju, ka atbrauca divas mašīnas. Un cilvēki gāja uz pagalmu, un skatās uz malku. Pēc tam treša mašīna. Un ceturtā. Un traktors ar piekābi. Es paņēmu motorzāģi, benzīnu un eļļu, izgāju ārā un redzu, ka tā ir viena liela ģimene no Medņevas pagasta. Es skaldīju, viņi zāģēja, nēsāja zarus, kārtoja terītoriju. Pēc trījām stundām atklājās, ka piekābe ir mazo zaru pilna, visas resnas daļas palika un liels darbs padarīts. Liels paldies labdariem! Lai Dievs atdod savās žēlastībās.

    Es pēdējā gadā iemācījos divas (vismaz) lietas: strādāt ar dažādām motorzāģiem un... atpūsties. Jā, nevar strādāt lielā slodzē un vienlaikus vadīt dievkalpojumus, sēdēt aiz stūres, mācīties, neslimot un vēl rakstīt blogu. Nav iespējams. Vajadzīga atpūta. Katru dienu un katru nedēļu.

    Kādā sieviete man jautāja (uzdeva ļoti labo jautājumu), vai var laulāties bez nepieciešamas sagatavošanas, bez visiem šiem papīriem. Bet lai būtu tā sirsnīgi (es domāju, ka papīram nav tāda spēka, lai mēs nevarētu sirsnīgi pavadīt laiku papīra klātbūtnē). Problēma ir tāda, teiksim, vienkārša, ka ikdienišķā dzīvē pat vecākiem ir vajadzīgi dokumenti, ka konkrēts bērns ir viņu bērns, un katram cilvēkam vajadzīgs ir dokuments, kas liecinātu, ka šis cilvēks ir tieši šis cilvēks. Un šis dokuments ir kādā dokumentu sistēmā. Tāda jau ir šī dzīve. Bet tas mums nevar traucēt, lai mēs būtu sirsnīgi vieni pret otriem, pēc iespējas. Ak, šīs ilgas pēc zaudētas paradīzes... bet dzīve prasa no mums kaut ko tādu, ka bieži vienkārši negribas, vai nē?

    Ļoti labi iet pasaulē "firmai" Labsajūta s.i.a.. Es ceru, ka realitātē tādas firmas nav. Bet manām vajadzībām šajā ziņā es šo firmu dibināju. Firmai Labsajūta ir mūsu pasaulē loma apsēgt un paslēpt visdažādākus nedarbus un netaisnības, un bezcerību, un neuzticību arī pret sevi, lai tikai to paslēptu zem smaida un zem vārdiem "viss kārtībā". Jā, labi iet šai firmai. Pretēji, cilvēks, kas veido garīgo dzīvi... (kas ir garīgā dzīvē? Lūk, svētā Terēze no Lizjē rakstīja, ka būdama vēl mazā, trīsgadīga, slēpjas aiz aizkariem un grima dziļās domās par Dievu. Sv. Terēze raksta, ka viņai jau trīs gadu vecumā bija garīga dzīve. Tas ir līdzdarbošanās ar Dievu, dialogs ar Dievu, Dieva gribas pildīšana. Mēs zinām, ka sv. Terēze, vai sv. Francisks, vai sv. Klāra, vai sv. tēvs Pijo, vai citi svētie un svētās nemeklēja labsajūtu. Kad ir garīga dzīve, tad nevajag meklēt labsajūtu. Labsajūta nav vajadzīga, jo Svētais Gars dod cilvēkam tādu prieku, ka tas grib dalīties ar citiem un stāstīt un stāstīt par Dieva mīlestību un par savu mīlestību uz Dievu. Šajā pilsētā nav tādas pieturas: "Labsajūta s.i.a.".

    Kad korintieši meklēja labsajūtu un gribēja darīt brīnumus, tad svētais Pāvils viņiem rakstīja: "Pienu jums vajag, nevis cieto barību..." un: "Meklējiet lielakas dāvanas... - mīlestību". Un šie vārdi, un vēl citi svarīgākie vārdi tika uzrakstīti priekš mums, lai mēs mācītos un lai mēs tiktu pestīti, lai mums būtu daudz nopelnu uz debesu valstību. Visi šie vārdi ir uzrakstīti uz papīra un saucās Svētie Raksti. Un mēs tos lasam un skūpstam ar mīlestību, jo caur viņiem Dievs uz mums runā. Un tas nes tik daudz prieka. Jā, arī lielā prieka, kas nebeidzas, bet kuram ir spēks iedarbināt cilvēku.

Kristus ir augšāmcelies!

    Sirsnīgie sveicieni visiem bloga Lasītājiem! Es neplānoju, ka tik rēti rakstīšu ziņas. Iemesli ir divi, saistīti viens ar otru: daudz fiziska darba un daudz jāatpūšas. Dzīves veids pavisam cits bez Misionāriem un bez Misionārēm. Sevišķi šis klusums, bet tomēr Rīgā lielākais priecīgs troksnis, bērnu troksnis. Visi kaut ko dara, strādā vai meklē darbu, evaņģēlizē vai mācās skolās. Es šeit mēģinu strādāt ar stiprāko motorzāģi, smago cirvi un citiem instrumentiem. Otro reizi tīrīju vecās baznīcas dārzu Liepnā. Tur ir darba uz mēnešiem. Diezgan smags darbs. Tāpēc paņēmu daudz ēdamo (visvairāk derīga bija ievārījumu burka) un slaveno 5-litrīgo pudeli (no virtuves galda) ar ūdeni. Mazi koki un krūmi tukstošiem tika nozāģēti un parādījās baznīcas dārzā jaunas lielas kučas. Atklājās, ka tur ir vairāk nekā krūmju džunglos saredzamie trīs priesteru kapi. Vienkārši trīs bija vaļā, varbūt kāds paņēma akmens jumtus un tapēc šie lielie kapi tika atvērti, lai diemžēl sevī pieņemtu lapas, zarus, zemi, bet arī diemžēl atkritumu maisus, kuri paši neatnāca. Citi kapi palika veseli. Šie kapi ir divās vai trijās taisnās rindās. Viņiem jau nav nekādu akmeņu ar uzrakstiem. Bet ir cerība, jo lapu, zaru un zemes kārta ir šajā vietā diezgan liela. Ja būtu laiks notīrīt šo teritoriju tā 100%, es varētu kaut ko vairāk pateikt. Varbūt kaut kas blakus palika. Šī vieta bija un praktiski vēl tālāk ir kā džungļi, ka pat daudzi vietējie cilvēki nekad šeit nebija. Senākos laikos, krievu laikos, kādi skolnieki-huligāni apmeklēja šo vietu, atvēra kapus un spēlējās ar apbedīto priesteru kauliem. Ak, priesteri, varbūt kāda jaunkristītā bērna mazbērni arī lietos jūsu galvaskausus kā bumbu?

    Kāds man atsūtīja pa epastu informāciju, ka Rīgā būs tikšanās ar Vassulu Rīdenu. Man pietiek tas, ko par viņu tika jau uzrakstīts Katoļu Baznīcas Vēstnesī pirms pāris gadiem. Ja viņas pašas vārdi liecina par viņas nepatiesībām, bet taču mums vairāk patīk patiesība, pati Patiesība - Jēzus Kristus, tad atstāsim viņu viņas priekšniekiem pareizticīgajā Baznīcā, lai viņi kārto lietas ar viņu.

    Cita lieta, nesen izlasīju grāmatu, lai pameklētu, vai grāmatā, kas ir diezgan populārā Latvijā, nav nekādu hereziju, tas ir, teiksim, kļūdu ticībā. Šajā grāmatā autors uzskata, ka Baznīcai sākumos nebija struktūras (laikam aizmirsa par Jēzu Kristu, par svēto Pēteri - pirmo pāvestu, Apustuļiem, ticīgo tautu, diakoniem, iesvētītiem bīskapiem, priesteriem, draudzēm un citām funkcijām Baznīcā, bet arī sevišķi par Sakramentiem, piem. par svēto Misi). Tālāk raksta, ka kāda reliģija (nē nē, tā nav Baznīca) nes sevī Dieva Vārdu (jā jā, nebrīnieties, to taču raksta katolis - es ceru, ka Jūs to sapratīsiet). Man negribas visu rakstīt. Var pašam nopirkt un palasīt, grāmata brīžiem interesanta, daudz piedzīvojumu, var apdāvināt daudzu cilvēku dzīves. Kā saucas, nepateikšu, lai kāds nepateiktu, ka es to reklāmēju.

    Es tikai brīnos, ka var tik viegli ticības vietā pieņemt šovu. Vai vieglāk vienkārši spēlēt uz "bumbu" kapsētā?

Dažādi darbi

    Šajā nadēļā man vajadzēja tīrīt no krūmiem un maziem kokiem teritoriju pie vecās baznīcas Liepnā (varbūt turpināšu darbus nākamā nedēļā), zāģēt zarus un baļķus Viļakā (šie zari bija diezgan lieli). Mazos zarus es nēsāju mežā. Šie darbi jāturpina. Kopā ar draudzi tīrījām baznīcas terītoriju (mežā un pļāvā pie baznīcas) - vienu dienu. Vēl daudz palika, bet izskats mainījās, ir skaistāk. Šajā nedēļā arī es pārnesu draudzes arhīvu uz vienu lielo skapi. Tādā veidā viss būs uz vietas. Tagad vajag to aprakstīt. Tas arī būs darbs, kaut gan, es ceru, ne tik liels vai sarežģīts. Es tīrīju pļāvu pie Dieva Mātes statujas. Tas arī jāturpina. Un tā tālāk. Jau ir nissanā vasaras riepas. Pateicība Dievam, ka lūgšana bija vissvarīgāka un centrā, jo no turienes dzīvība. Atpūtai arī bija laiks.

    Un lūdzamies mūsu nodomos. Šodien sevišķi par priesteriem un paaicinājumiem uz priesterību. Un par tiem, kurus nesen esmu redzējis, bet tagad jau viņi ir mūžībā.
    Ir ko darīt, tāpēc pat nemēģinu rakstīt par kaut ko citu, bet par šo tik mazo pasauli, kas saucas nevisgalvenākie pienākumi.

Liepnā, pie vecās baznīcas

    Liepnā, kur no vecās baznīcas palika tikai pamatu akmeni, bet jaunās sienas un kolonnas veido 70 gadīgie koki, mēģināju šodien tīrīt teritoriju no krūmiem. Dievs deva saulaino laiku un auksto vēju, kas palīdzēja darbā.

    Pirmais darba posms bija nozāģēt mazus kokus un krūmus, kas uzauga uz mūra, vai pie mūra, kas ir apkārt baznīcas dārza. Ar cirvi tas būtu pārāk smags darbs, kas nedotu lielus efektus. Es sazvanījos ar Lūcijas kundzi, viņa atbrauca, atvēra baznīcu un es varēju pieslēgt pie elektrības motorzāģi.

    Nākama lieta, ka vajadzēja vilkt sazaģētos krūmus uz kaudzēm. Un tad parādījās skaistie pauguri, lai ekoloģi saprastu, ka mēs šeit zinām, ka vajag šos visus zarus atstāt, lai būtu vieta putniem, ķirzakām un kukainiem.

    Kaut gan man vajadzēja lietot arī cirvi, tomēr beigu beigās krūmus, kas nebija parāk resni, es lauzu ar roku. Tādam darbam arī bija liela nozīmē.

    Diemžēl, kaut gan saplānots darbs tika izpildīts, teiksim, 90%, man neizdevas tikt ar darbiem līdz baznīcas akmeniem. Un tikai sāku drusciņ tīrīt kapus. Tur vajag milzīgo darbu, lai notīrītu šo teritoriju, kur bija baznīca, bet tagad kaut kas līdzīgs mežam.

    Es paņēmu pamaz ēdama un ūdens. Ja būtu vairāk, es strādātu vairāk, varbūt vēl divas trīs stundas. bet tur ir vajadzīgs milzīgs darbs.

    Kādā kapā (bedrē, kas no kapa palika), kas atrodas krūmos un zem kokiem, ēnā, es redzēju... daudz sniega.

Šķīsto Siržu Kustības tikšanās.

    Šodien, kā katru mēnesi, Viļakas klosterī (bijušajā klosterī) notika ŠSK tikšanās. Kaut gan mēs esam nelielā skaitā, tomēr satiekāmies uz svēto Misi un pēc tam uz lekciju un tēju.

    Kāds teica: "Ko mēs darīsim svešā vietā, starp svešiem cilvēkiem?" Lūk mūsu tikšanās ir pierādījums, ka vajag pildīt Dieva gribu, atvērt sirdi Jēzum un cilvēks atradīs savu vietu un lomu draudzē, savu kalpošanas veidu. Un varēs palikt tam uzticīgs. Jo Dievam nav nepieciešams liels ļaužu pulks, lai varētu darboties. Mēs zinām no Bībeles, ka Dievs speciāli darbojās caur vismazākajiem, lai parādītos Viņa visvarenība, ka nevis cilvēks to dara ar saviem spēkiem, bet Dievs. Radītājs un Pestītājs dod žēlastību. Laimīgi tie, kas to pieņem. Un viņi redz un var liecināt, cik daudz Dievs mainīja viņu dzīvē. Tiem, kuri nepieņem, tas viss iet, teiksim, garām. Un nav par ko runāt un jautāt. Baznīca ir, lai mēs piedalītos, arī mazās formācijas grupās.

Atgriezties... neatgriezties... atgriezties!

    Piedalīties kādās rekolēkcijās, formācijas dienās, vai nepiedalīties, tas ir jautājums saistīts ar to, vai es patiesi gribu atgriezties. Gulbenē, kur šodien sākās Marijas skolas sesija (jau otrā!), priesteris Arnis aicināja arī tos, kas ir klatesoši, bet vēl nenolēma: palikt vai nē. Ka vajadzīgs ir dažreiz tāds trakums. Jo Dievs mīl katru cilvēku un šajās dienās, arī tieši šodien, Viņš grib cilvēku padarīt laimīgu. Tur es satiku daudzus cilvēkus, to starpā arī drosmīgas misionāres, kas šajos gados dzīvoja un kalpoja Viļakas draudzē. Prieks. No Viļakas bija viena dalībniece, es ceru, ka arī rīt būs, bet varbūt divas, trīs?

    Pie plebānijas daudz darba ar malku piemēram. Mugura un rokas sāpēja, ka cilvēks nevarēja gulēt. Ko darīt? Vajag biežāk strādāt, vai nē?

    Šodien es lasīju par to, ko cilvēki domā par Baznīcu, bet sevišķi par tādu, vai citu kopienu. Un brīnos, kādos mitos dzīvo daudzi un tos atkārto citiem. Lūk nekas no Baznīcas sākumiem nemainījās. Baznīca, Jēzus Kristus Līgava, ir tik skaista un bagāta, ka cilvēks nevar to aptvērt ar savu prātu un sirdi. "... Es ticu uz... svēto katolisko Baznīcu..."

Kur ir melnie pipari? Kur ir sāls?

    Mūsu drosmīgas misionāres jau kalpo Bebrenē, bet mani pirmie jautājumi virtuvē nākamajā dienā pēc misionāru izbraukšanas, tas ir pirmajā aprīlī, bija tieši tādi: "Kur ir melnie pipari? Kur ir sāls?" Viss tika atrasts un ēdiens bija garšīgs.

    Draudzē ir nepieciešami tādi cilvēki, kuri iet atgriešanās ceļu. Tas ir viņu ceļš. Ar citiem vārdiem viņi nes krustu un cīnās, lai to nepazaudētu. Un protams es šeit nerunāju par tiem, kuri visu var izdarīt, bet par tiem, kuri savā garīgajā dzīvē saprot nepieciešamību līdzdarboties ar prāvestu. Prāvesti mainās, tapēc cilvēkam jāiemācās līdzdarboties ar viņu.

    Šiem cilvēkiem ir vēl viena īpatnība. Viņi ir saistīti ar kādām kustībām, kopienām Baznīcā. Bieži un pat parasti šie centri ir tālu no draudzes. Kontakts un formācija ir saistīti ar nākamo nepieciešamību, jo vajag biežāk, vai rētāk braukāt uz rekolēkcijām un tikšanām. Tur var pašam saņemt daudz dažādu žēlastību, bet arī klausīties un redzēt, kā citur cilvēki līdzdarbojas ar priesteriem. Tādā veidā veidojas plašākas saites Baznīcā, kas ir stipras, jo balstās uz mīlestības uz Jēzu.

    Šiem cilvēkiem ir vēl viena īpatnība. Savās draudzēs rūpējas par mazām grupiņām. Draudzē ir jābūt mazas grupiņas, lūgšanas un formācijas grupiņas. Un tikšanās notiek regulāri.

    Es domāju, ka dažreiz tādiem cilvēkiem var parādīties šaubas, vai ir vērts to darīt, vai man to vajag, vai nepietiek ar to, ko es jau esmu izdarījis? Atbilde ir viena: nepietiek. Šie ceļi, pa kuriem viņi staiga, ir viņu izveidoti. Bez viņiem šo ceļu nebūs. Un otra lieta, šīs mazās grupiņas ir kā vietas ar ūdeni, kad apkārt tuksnesis.

    Lai Dievs dod katrai draudzei tādus cilvēkus, grupiņas, kopienas, ceļus. 

Sīkumi

    Izdevās man atvest ziedus no Rekovas. Kā teica Jāzepa kungs, vēl divas minūtes un viņš nebūtu uz vietas. Bet kāda iedvesma viņam teica, lai drusciņ pagaidītu. Veikalā teica, lai ziedi būtu 15C gradu temperatūrā. Un brīnījās, ka baznīcā ir tikai +1C grads. Neatrada atrisinājuma vārdu uz tādu situāciju. Paldies Šķilbēnu draudzei par ziediem.

    Tad ziedi baznīcā. Bet man vajadzēja parūpēties par baznīcas dārzu. Tomēr to, ko iepriekš grābu, man neizdevās izvilkt nost no dārza, jo daudz, bet laika maz.

    Arī atnāca kāds specialists, lai remontētu lielas lampas procesijai. Es ceru, ka pēc pāris dienām, Kristus Augšāmcelšanās Svētdienā, iesim rezurēkcijas procesiju ar lampām, kurās būs aizdegtas sveces.

    Un vēl svētā tēva Pio lūgšanas grupa. Tajā mēs lūdzamies konkrētos nodomos. Katrs var padalīties par to, kā saprot konkrēto Evaņģēlija fragmentu. Bet arī tad, kad sirdis priecājas, jo ir vienotas Kungā, tēja un "kaut kas" piepilda prieku. Un tad seko Vissvētās Jēzus Sirds kronītis un svētība.

Malka pagaidīs.

    Ir jau Lielā Nedēļa un citi darbi ir svarīgāki, nekā malkas skaldīšana.

    Nedēļa sākās kā vienmēr - intensīvi. Svētdien bija trīs svētās Mises: baznīcā, Liepnā un klosterī. Ceļš uz Liepnu, sevišķi aiz Kupravas, aiz Strautiem, traģisks - 10 000 000 bedru, apmēram. Nissans izturēja. Bet ne visi elementi un tāpēc šodien vajadzēja kaut ko metināt.

    Svētdiena nebeidzās tik vienkārši, jo jau no pl. 00:00 līdz pl. 01:00 pirmdien nemitīga rožukroņa stunda, manēja. Izturēju. Pateicība Dievam, gandrīz divas rožukroņa daļas.

    Pirmdien, otrdien - vajadzēju braukt uz dažām vietām un vajag tīrīt teritoriju pie baznīcas. Vakar misionāre Diāna tīrīja sniegu. Es šodien grābu skujas, čiekurus un zarus zem eglēm. Rīt to visu vilkšu nost. Ja paspēšu. Jābrauc pēc ziediem. Malka jānes. Trauki svētajām eļļām Lielajai Ceturtdienai jāsagatavo. Jāatpūšas.

    25. martā sākas novenna Dieva Žēlsirdības Svētkiem (Lieldienu 2. svētdiena).

    Misionāre Baiba sagatavoja meditācijas Krusta Ceļam, kas ies pa pilsētu Lielajā Piektdienā pēc Kunga Ciešanu Liturģijas, ap 19:00, no Jēzus Sirds baznīcas - ceļš pa pilsētu - līdz Jēzus Sirds baznīcai. Jāpaņem svecītes.

    Mēs turpinam lūgties nodomos, kurus uzrakstīju pirms pāris dienām. Kādi ir Jūsu nodomi?

Lasīju kādu grāmatu.

    Lasīju grāmatu "Manā sirdī uguns" Johannesa Hartla. Lūk dažas manas domas par šīs grāmatas saturu.

    Autors bieži lietoja vārdu "haoss" un īstenībā šis vārds vismaz daļeji raksturo saturu. Jo aprakstītas domas, laikus, piedzīvojumus, kādā mērā raksturo kaut kas tāds, ka nevar pateikt, ka tas, kas ir rakstīts, tās ir zēna domas un ticība, vai tās ir domas un ticības saturs autora jau kā pieaugušā cilvēka.

    Kādā brīdī parādas kaut kas kā herezija, kad autors raksta, ka Baznīcai sākumos nebija struktūras. Laikam autors azimirsa par sv. Pēteri un Apustuļiem, un no kurienes viņi parādījās. Grāmatā pavisam gandrīz nav tāda avota kā "pāvests". Varbūt es lasīju neuzmanīgi.

    Autors raksta nākamo hereziju, ka Dieva Vārdu nes sevī judaisms. Tad lūk jaunums, es nezināju, ka Dieva Vārds izgāja no Baznīcas un parcēlās dzīvot citur. Rabbinu judaisma sākums tas ir laikam 4.-5. gadsimts pēc Kristus dzimšanas. Lai kāds mani uzlabo, ja es šeit rakstu nepareizi. Grūti visu atcerēties.

    Autors divas reizes pieminēja grēksūdzi, tāpēc es varu cerēt, ka viņš to praktizē. Un pieminēja arī Vissvētāko Sakramentu. Cerība tāda pati. Ceru, ka autors nepraktizē jogu (par kaut ko līdzīgo ir runā tad, kad viņš lūdzās ar tehnikas palīdzību Jeruzalemē). Lūk tāda grūtība ar šo grāmatu - kad autors raksta par kaut ko dīvaino, tad ir šaubas (vismaz dažreiz), vai viņš gadījumā to nepraktīzē, vai praktizē un aicina uz to?

    Es saprotu, ka autors rakstīja šo grāmatu tādā "brīvā veidā", spontāniski, emocionāli, pēc sajūtas, jauniešiem (laikam?) un daudzās tēmās neiedzilinājās, skatījās virspusīgi, jo grāmata ir taču tikai par lūgšanu, vai nē?

    Grāmatā ir daudzi interesanti piemēri "no dzīves" par lūgšanu un es domāju, ka tā var dot tādu svaigu aicinajumu lūgties nemitīgi.

    Tomēr es būtu pateicīgs par Jūsu vārdu.

Lūgsimies

    Kāds mazais bērniņš ļoti skaisti aug, sirds skaisti un ātri pūkst. Lūgsimies par veselību un par Dieva svētību šim bērnam un viņa ģimenei, kas dzīvo Polijā.

    Kāds cits mazais bērns, kas piedzima Rīgā, bet kristīts Viļakā, slimo uz plaušu karsoni. Arī viņa mammai nesen bija operācija. Lūgsimies par veselību un Dieva svētību viņiem un visai ģimenei, kas dzīvo Rīgā.

    Kāds daudzbērnu ģimenes tēvs (viņi dzīvo Rīgā) meklē darbu. Lūgsimies svētā Jāzepa aizbildniecībā, lai viņš atrastu darbu, kuru Dievs viņam ir sagatavojis.

    Lūgsimies par tēvu Jāzepu Kornaševski OFMCap. vārda dienā.

    Lūgsimies, lai mēs mīlētu mūsu Māti Baznīcu, jo caur viņu pazīstam patieso un dzīvo Dievu.

    Lūgsimies par cilvēkiem draudzēs, lai vienmēr labprāt līdzdarbotos ar prāvestiem un vikāriem.

    Lūgsimies par misionārēm un citiem OASIS Valmierā organizatoriem, un par dalībniekiem jauniešiem, lai šis laiks ienestu viņu dzīvē prieku, mīlestību, draudzību un lūgšanas dāvanu.

    Par ko vēl lūdzamies?

Diena pēc dienas

    Lielajā Gavēnī tūlīt sākas Klusā Nedēļa. Un es redzu, ka tas nav vienīgi nosaukums. Dievs palīdz ieiet klusumā, lai cilvēks būtu kopā ar Viņa Dēlu Ciešanu ceļā.

    Šajās dienās klusums ir tik liels, ka sasniedz savu pamatu. Vienu vienīgo reizi.

    Cilvēkam ir iespēja ieklausīties klusumā. Dievs izteica Sevi Visu.

    Tas ir aicinājums.

    Diena pēc dienas. Līdzīgas. Lūgšana, tikšanās, darbs. Klusums. Un rūpes par lūgšanu.

Cilvēks zina, uz ko Jēzus viņu aicina.

    Gandrīz pirms 100 gadiem jaunā sieviete Helēna Kovaļska devās ar  draudzenēm uz balli. Šī balle bija saplānota lielā pilsētā, Lodzā. Balles laikā, kad visi dejoja, pēkšņi, Helēna palika viena pati. Bet ne viena pati. Blakus bija Jēzus, Viņš viss bija brūcēs. Un teica Helēnai: "Cik ilgi vēl Es tevi cietīšu?".

    Pēc brīža atpakaļ redzēja visus koleģus un savas draudzenes. Teica viņām, ka slikti jūtas, un aizgāja. Atrada pirmo baznīcu. Tā bija katedrāle. Iegāja iekšā un neskatīdama, vai ir kādi cilvēki vai nav, viņa krita uz grīdas un tā, krusta veidā, palika daudz laikā lūgšanā.

    Helēna saprata, ka Jēzus viņu uz kaut ko aicina, tā kā uz klosterdzīvi. Tāpēc ar vilcienu brauca uz Varšavu, tur izkāpa un meklēja klosteri. Kad atrada, parunāja ar priekšnieci un atklāja savu domu, ka grib iestāties klosterī. Priekšniece atbildēja, lai Helēna atnāktu pēc gada.

    Ko darīt tādā situācijā? Helēna sāka staigāt pa lielo cilvēku pilno pilsētu un ieraudzīja lielo sarkano baznīcu. Tā bija svētā Apustuļa Jēkaba baznīcā. Iegāja un sāka lūgties. Svētās Mises "gāja" viena pēc otras. Savā sirdī saprata, ka vajag viņai iet uz zakristēju pēc sv. Mises, lai parunātu ar šo priesteri, kas svin šo Misi.

    Tā arī izdarīja. Viņš priecājās par to, ka viņai ir paaicinājums uz klosterdzīvi. Bet arī par to, ka viņš tikko runāja ar ģimeni, kurai ir vajadzīga aukle. Tad Helēna devās ceļā pie šīs ģimenes, brauca ar vilcienu, atrada šo vietu, kur ģimene dzīvoja un palika tur veselu gadu.

    Pēc gada pabeidza savu kalpošanu un darbu pie šīs ģimenes un atpakaļ stāvēja un zvanīja pie klostera durvīm.

    Šoreiz priekšniece sūtīja Helēnu uz klostera kapelu, lai viņa pati pajautātu Saimniekam, tas ir Jēzum, vai Viņš pieņem Helēnu klosterī. Pēc tam pajautāja, ko Jēzus viņai teica? "Jā" - atbildēja Helēna. Tad arī māte priekšniece piekrita.

    Tas ir īss stāsts par svēto Faustīnu (Helēnu Kovaļsku), par šiem viņas dzīves notikumiem jaunībā, lai arī visi jaunieši zinātu, ka Jēzus grib ar katru runāt, būt dialogā. Ka Viņš katram jaunam cilvēkam ir sagatavojis tādu stāstu, ka otrā tāda paša nav. Ka Jēzus mīl katru jauno cilvēku un, ziniet, Viņš jautā: "Cik vēl ilgi Es tevi cietīšu?" Nemeklē mierīgu dzīvi, jo tā ved uz tukšumu, meklē Jēzu un to, kā Viņam atbildēt.

Lai brauka tika pasvētītas mašīnas.

    No senseniem laikiem es atcerējos, ka pirms braukšanas vajag pārkrustīties. Labi ir arī palūgties "Tavā patvērumā". Lūgties uz svētajiem, lai viņi ceļā būtu mūsu aizbildni pie Dieva. Piemēram uz svēto Jāni Pāvilu II, vai uz svēto Kristapu, kas ir šoferu aizbildnis, vai arī uz svēto, kura piemiņas diena ir šodien. Nav droši braukāt bez svēto palīdzības. Kas lūdzas, tas zin atšķirību gadījumā, kad vienkārši aizmirsa palūgties. 100%.

    Mašīnu vajag pasvētīt, lai tā būtu veltīta labiem darbiem un lai tā būtu arī lūgšanas vieta, un labu sarunu vieta. Tas ir, lai tā būtu vieta, kur viss tiek saskaņots ar Dievu. Tas ir tā, kā mūsu dzīve: tā nav mūsu rokās, bet Dieva rokās. Un tas jau uz reiz labāk, un labi to zināt. Vēl vairāk priekšmeti, kurus Dievs dod mums, jo cilvēks lietojot lietas var priecāties Dievā.

    Arī pasvētītas lietas, kā svētbildītes, rožukroņi, svēcītes var atrast savu vietu mašīnā. Es šodien atvadījos no savas mašīnas, kurai uzbrauca virsū cita, lielāka un smagāka. Pateicība Dievam ka nevienam pasažieram nekas smags un slikts nebija. Viens stūris tika iznīcināts. Visas vietas, kur atradās kādi pasvētītie priekšmeti, palika veseli. Viens stūris tika iznīcināts, bet blakus viss bija kārtībā. Tur vienkārši, pavisam vienkārši, kādreiz ieliku pasvētīto sveci.

    Mašīna pasvētīta, katru gadu, lūgšana mašīnā, labas sarunas un darbi Dieva priekšā, pasvētītie priekšmeti un galvenais, ka pašam cilvēkam vajag rūpēties par savu dvēseli, jo kā mēs jūtamies droši mašīnā, tā vēl vairāk dvēselei jādzīvo drošībā mūsu mirstīgajā miesā.