Lielais Gavēnis 46. Kam vajadzīgs Kristus?

Lielais Gavēnis 46. Kam vajadzīgs Kristus?

Šeit atgādinu fragmentu no sarunas starp Jēzu un Sīmani Pēteri Pēdējo vakariņu laikā.

Jēzus atkārto Apustuļiem to, ko Viņš jau ir teicis jūdiem, ka tie nevar tagad iet tur, uz kurieni iet Viņš. Bet Pēteris saka, ka viņš tomēr ies. Apustulis nesaprot, ka Jēzus tagad būvēs tiltu uz Debesu Valstību. Jēzus, Kurš ir Ceļš, Dzīvība un Patiesība - Viņš pats būs šis tilts. Un kā gribētu iet Pēteris? Taču jau ir svētā Mise, pirmā svētā Mise, pat Vecās Derības vairs nav. Jāgaida.

Sīmanis Pēteris saka, ka atdos savu dzīvību par Jēzu. Lūk, Apustulis nesaprot, ka Dieva Dēlas kļuva cilvēks, lai nomirtu par mūsu grēkiem, lai mūs atpirktu no grēka un ļaunā gara verdzības, lai dotu mums jaunu dzīvi. To tikai Dievs, Kas kļuva cilvēks, var izdarīt, kā bija teicis un apsolījis. Jo taču Viņa Upuris būs šis pirmais, viens un vienīgais Upuris, kas patīk Debesu Tēvam.

Bet tas neattiecas tikai uz Apustuļiem, arī uz mums. Kad mēs lūdzamies, mēs runājam ar pašu Dievu. Un cik varam saprast, tik saprotam, ka paši netiksim galā, pat tad, ja mēs būtu vissideālāki - mums būs nepieciešama Dieva palīdzība, kas saucas PESTĪŠANA.

Pēc divām stundām un minūtēm Olainē sāksies Pashas Vigilija. Lūgsimies uz Jēzu: Nāc, Kungs, atpestī mūs!

Lielais Gavēnis 45. Krusta Ceļš pa Olaini.

Lielais Gavēnis 45. Krusta Ceļš pa Olaini.

Šodien pēc plkst. 18. beidzās Kristus Ciešanu liturģija un, pēc sagatavošanas, plkst. 19.00 sākās 2 stundu (gandrīz) Krusta Ceļš pa Olaines ielām. Maza daļa aizgāja uz mājām, tikai daži vecie cilvēki un es palika baznīcā, bet gandrīz visi piedalījās Krusta Ceļā.

Ziniet, nebija tā, ka kāds nogurums adorācijas laikā vai kaut kas līdzīgs atnāca, nē. Bet liels prieks un miers bija cilvēkos, kuri lūdzās un skaitīja daudzas lūgšanas.

Svētīga diena, lūgšanu pilna. Un kad tuvojās Krusta Ceļa dalībnieki atpakaļ ceļā, mēs viņus dzirdējām jau no tālienes, jo viņi skaļi un skaisti dziedāja. Viņi gāja kā Kunga Jēzus Armija, Svēto Armija, kura tuvojas Debesu Valstībai - ja drīkst salīdzināt mūs mierīgus lūdzējus baznīcā, kuri Vissvētākā Sakramenta priekšā palikam nomodā, salīdzināt ar Debesu Valstību. Bet, īstenībā, kur Jēzus Kristus, tur jau sākas Debesis, vai nē?

Vakar atpakaļ parādījās lielas problēmas ar manu telefonu un es jau zināju, ka man vienkārši svētku laikā telefona nebūs, un viss. Bet kad aizgāju palūgties baznīcā, viss uzlabojās.

Pateicība Dievam.

Lielais Gavēnis 44. Krusta Ceļš.

Lielais Gavēnis 44. Krusta Ceļš.

Tas ir Krusta Ceļa teksts, kuru uzrakstīju 2015. gadā.

1. Jēzu notiesā uz nāvi. 1.
2. Jēzus pieņem krustu. 2.
3. Jēzus krīt zem krusta. 3.
4. Jēzus satiekas ar savu Māti. 4.
5. Sīmanis no Kirēnes palīdz Jēzum nest krustu. 5.
6. Svētā Veronika. 6.
7. Jēzus krīt zem krusta otro reizi. 7.
8. Jēzus un raudošas sievietes. 8.
9. Jēzus trešo reizi krīt zem krusta. 9.
10. Jēzum novelk drēbes. 10.
11. Jēzus piesists krustā. 11.
12. Jēzus mirst pie krusta. 12.
13. Jēzus miesu noņem no krusta. 13.
14. Jēzus miesa ielikta kapā. 14.

 

Lielais Gavēnis 43. Klusais laiks.

Lielais Gavēnis 43. Klusais laiks.

Šodien brālis Jānis man lūdza, lai es piepildītu sveces ar eļļu. Tad man bija mierīgs un kluss darbs baznīcā. Vajadzēja arī sveču stiklus nomazgāt. Lūk, laba sagatavošana Trijām Svētām Dienām.

Triju brāļu kopiena ir tik maza, ka tas arī palīdz dzīvot klusumā šajā Klusajā Nedēļā. Ir arī laiks pastaigāt gan dienas laikā, gan vakaros pa klostera un baznīcas dārza teritoriju, skaitīt ceļā rožukroni vai Dieva žēlsirdības kronīti un veidot it kā dzīvo žogu. Viena kundze - kā kāds man pastāstīja - paskatījās pa logu, ieraudzīja mani un brīnījās, ka redz mūku. Varbūt nesen viņa atbrauca uz Olaini un nezināja, ka šeit dzīvo kapucīni?

Vēl dārzā nav ko darīt. Varbūt pēc mēneša atnāks laiks konkrētākiem darbiem? Pateicība Dievam par šo kluso laiku, kurā mēs iedziļinamies Jēzus Kristus Ciešanās, kuras mums nes pestīšanu.

Mūsu priekšā Trīs Svētās Dienas. Šeit es atgādināšu, kādas ir šīs dienas, jo tās neatbilst dienām kalendārā (stundas ir ievietotas "apmēram", jo tas šobrīd nav būtisks):

Lielā Piektdiena: sākas ceturtdien ap 18:00 līdz piektdienai ap 18:00.

Lielā Sestdiena: sākas piektdien ap 18:00 līdz sestdienai ap 18:00.

Kristus Augšāmcelšanās Svētdiena: sākas sestdien ap 18:00 un ilgst visu svētdienu.

*

Lielā Sestdiena: diena, kurā Jēzus miesa bija ielikta kapā - tā ir vienīga diena gadā kad nav svētās Mises.

*

Kur pazuda "Lielais Gavēnis 42"? Laikam derētu tas:

http://uzticeties.blogspot.com/2018/03/zelsirdibas-cels-vienmer-uz-prieksu.html 

Lielais Gavēnis 41. Ja nav žēlsirdības darbu, ir inflācija.

Lielais Gavēnis 41. Ja nav žēlsirdības darbu, ir inflācija.

Kādā klosterī es pirms katras svētās Mises paskatījos pa logu (jo skāpis ar ornatiem bija pie loga) un ziemas laikā, kad nebija lapu uz kokiem, redzēju kādos krūmos, starp zariem, drusciņ lapu. Nekur nebija, tikai tur bija. Beidzot aizgāju paskatīties.

Bet tagad atgriežamies dažus gadus atpakaļ. Pie šī klostera stūra atrodas kādas caurules un kādas instalācijas. Tās atrodas virs zemes un šī vieta nebija skaista. Es domāju, kā to atrisināt?

Un kādu skaistu dienu viena sieviete no draudzes atveda uz divriteņa krūmus, dzīvžogu, kas viņai palika, bet viņas dārzā nebija vajadzīgs. Priekšnieks piekrita un es iestādīju šajā vietā, pie klostera, kā arī vēl dažās citās vietās, dzīvžogu - bet tieši šeit kādus 5 metrus.

Kad atnāca pavasaris, krūmi sāka augt un šī vieta kļuva vienkārši skaistāka. Pēc pāris gadiem izveidojās ļoti smuks dzīvžogs. Pēc tam krūmi sāka ziedēt. Ir cerība, ka parādīsies augļi.

Un tad, kad beidzot es nolēmu iet paskatīties, kāpēc tur ir šīs lapas, es tur atradu līgzdu. Lūk, vietā, kur cilvēki staigā, mašīnas brauka, notiek darbi, savu vietu atrada putnu ģimene. Kādi putni - vajadzēs papētīt.

Tas ir tikai piemērs, kā attīstās žēlsirdības darbi, šeit tādi minimāli, bet saistīti ar to, ko Dievs teica pirmiem vecākiem Radīšanas grāmatā, lai rūpētos par šo zemi. Vēl vairāk tas attiecās uz žēlsirdības darbiem pret cilvēkiem, jo katrs cilvēks ir taču Dieva radīts pēc Dieva attēla un līdzības.

Tāpēc nedrīkst nedarīt žēlsirdības darbus. Ļaujiet, ka es žēlsirdības tuksnesi salīdzināšu ar inflāciju, kuru kāds ekonimists salīdzināja ar zagšanu (es nesaprotos šajās lietās). Ar citiem vārdiem - žēlsirdības darbi, kuri netiks izdarīti tagad, nekad nebūs izdarīti. Paliks tukšā vieta, jo nav vienalga, vai es daru kaut ko pat vismazāko, vai nē. Ja es daru, tad viss attīštās - kā ar šo dzīvžogu. Ja nē, tad paliks tuksnesis, putekļi un jautājums - kapēc šeit nekā nav? Vai šī vieta, vai šis cilvēks nav cienīgs, lai viņam parādītu žēlsirdību?

Šodienas svētās Mises pirmais lasījums stāsta par Dieva žēlsirdību pret cilvēkiem, kura pārveido cilvēku līdz dvēseles dziļumiem. Un Evaņģēlijs stāsta par cilvēka atbildi uz Dieva žēlsirdību. Tā arī ir žēlsirdība un pielūgšana, un pateicības par saņemto žēlsirdību un jauno dzīvi.

Vai tu redzi tuksnesi? Istādi dzīvžogu. Ja tu redzi garīgu tuksnesi, lūdzies un iestādi pat vismazākus žēlsirdības darbus.

Lielais Gavēnis 40. Mans brālis svētais tēvs Pio.

Lielais Gavēnis 40. Mans brālis svētais tēvs Pio.

Šodien, mūsu Kunga Jēzus Kristus Ciešanu svētdienā, kurā mēs lasījām Viņa Ciešanu aprakstu, jāatgadina mīlestību, Dieva mīlestību, kuras dēļ šis Upuris notika. Šī mīlestība ir tik liela, ka katru gadu šajā laikā mēs to atklājam no jaunā un tā mūs apbrīna. Vēl vairāk, ka redzam to kā krustā sisto.

Krustā sišana - tā ir aicinājums, kas neatkāpsies no neviena cilvēka pasaulē, kaut gan tas skan ļoti bārgi. Šim noslēpumam tuvoties mums palīdzēs fragments no grāmatas (Alessandro Ripabotoni, Svētais TĒVS PIO no Pjetrelčīnas - kirēnietis visiem):

"Tēva Pio ceļš pretī Dievam bija nepārtraukts 'crescendo', un, to iedams, viņš piedzīvoja ārkārtējas, neparastas un zīmīgas parādības, piemēram, jutekļu letarģiju un ekstāzi, mīlestības ievainojumus sirdī un spēcīgu pieskārienu, kā arī dvēseles caurduršanu.

Viņš Dieva klātbūtni dvēseles centrā jeb 'gara atrašanās vietā' izjuta tik dzīvi un noslēpumaini, ka to sasniedza jebkurā brīdī, dažos mirkļos, arī galēji mokošā nesamaņā, un tās sekas stipri izjuta pat fiziski.

1918. gada 15. augustā tēvs Pio, kas jau bija saņēmis mīlestības ievainojumus, piedzīvoja arī ārkārtējo caurduršanas žēlastību, kuras dēļ viņš turpmāk pastāvīgi cieta.

Kad dvēsele nepārtraukti, bez apstājas dodas uz pārveidojošo vienotību, tā nojauš kaut ko jaunu. Tuvība ar Dievu kļūst arvien intesīvāka, prasīgāka, un dvēsele uz to vēlas atbildēt un vairot savus satraucošos meklējumus pēc vislielāka labuma. 1918. gada 20. septembrī tēva Pio rokas, kājas un sāns noslēpumainā veidā tika caurdurti un sāka asiņot. Klostera vientulība un miers palika vien tālas, mīļas atmiņas, jo tos pārtrauca troksnis, ko sacēla ļaužu pūlis, kas ieradās, uzzinot par ārkārtējo notikumu, un kas, tāpat kā eļļas plankums, kļuva arvien lielāks".

Šie vārdi parāda ne tikai cilvēka vienotību ar Dievu caur krustā sišanu, bet sevišķi Dieva mīlestību un cilvēka atbildi, kurā cilvēks, kurš mīl Dievu, vēlas Viņu pieņemt sevī pilnīgākā veidā.

Šī mīlestība starp Dievu un cilvēku atklādams Dieva noslēpumu cilvēkam, dara cilvēka dzīvi par arvien vairāk noslēpumaino pašam cilvēkam. Bet arī aicina uz lielāko vienotību ar Dievu. Un šim ceļam nav beigu, kā var redzēt piemēram svētās Veronikas Džuljāni dzīvē, piemēram šajā un nākamās ziņās decembrī (es ceru, ka es to turpināšu, kad būs laiks):

https://triszemes.blogspot.com/2017/12/sveta-veronika-dzuljani-kapucine.html

Lielais Gavēnis 39. Pie brāļiem Olainē un Rīgā.

Lielais Gavēnis 39. Pie brāļiem Olainē un Rīgā.

Dzīve brāļu kopienā dod tik daudz prieka un spēku, ka pat doma par to, kā varbūt rakstīju, atbrīvoja vakar manu galvu no sāpēm. "Skatieties, cik ir labi dzīvot kopā ar brāļiem..." Pavisam šī diena man jau no paša rīta deva tika daudz prieka, ka es varu to saprast kā sevišķo Svētā Gara dāvanu. Taču viens no Svētā Gara augļiem ir prieks (skaties vēstule Galatiešiem 5. nod.).

Otrais elements, kas ir ļoti nozīmīgs, ir brāļu rūpes par līdzbrāļiem. Jā, jā, tā ir mīlestība, kuru varu pieredzēt nevis kādas funkcijas, darba, pienākumu vai biznesa dēļ, bet evaņģēliskās brālības dēļ. Tik dažādus cilvēkus vienā kopienā var apvienot tikai Jēzus, Kas deva aicinājumu.

Šodien Evaņģēlijā mēs lasījām par to, ka ļaundari nolēma Jēzu nogalināt. Bet viņi nevarēja saprast vienu lietu, kuras dēļ viņi būtu vislaimīgākie cilvēki pasaulē, sevišķi virspriesteri. Jo taču to, ko viņi atkārtoja katru gadu svētnīcā, un nevarēja sasniegt mērķi, Jēzus izpildīs - Viņš pats kā Mūžīgais un Augstais Priesteris upurēs Sevi kā pārluguma Upuri Debesu Tēvam un ieies jau nevis svētnīcā, kuru izdarīja cilvēku rokas, bet īstajā Svētnīcā, kura ir Debesīs (skaties: vēstule Ebrejiem).

Lūk, viņu neticība netraucēja Jēzum upurēt sevi par mūsu grēkiem un tādā veidā atvērt mums ceļu uz mūžīgo dzīvi Debesu Valstībā. Tagad mēs visi ticīgie lūdzamies, lai visi neticīgie atgrieztos un tādā veidā varētu dzīvot mūžīgi pie Dieva.

Rīt jau sāksies "Lielais Gavēnis 40.", it kā šī 40-dienu gavēņa visgarāka diena. Lai mums visiem šis laiks ir klusais laiks vienotībā ar Jēzu, Kas cieš aiz mīlestības uz mums, par mūsu grēkiem, mūsu pestīšanai. Izlūgsim sev un visai pasaulei lielo Dieva žēlsirdību.

Jēzu, es uzticos Tev!

Lielais Gavēnis 38. Pie brāļiem Olainē.

Lielais Gavēnis 38. Pie brāļiem Olainē.

Sākās jauns laiks, kuru pavadīšu mājās. Īss paskaidrojums - es kādreiz rakstīju par šiem mūsu nosaukumiem. Mēs, kapucīni, klosteri saucam par māju, jo tajā dzīvo familia - brāļu garīgā ģimene. Tieši tā saucas mūsu klosteris un mūsu kopiena.

Tāpēc es atgriezos mājās - ceļā uz mūžīgo mājokli klosterim ir jābūt mūžīgās dzīves pie Dieva zīme. Kaut gan pienākumi bieži prasa dzīvot kādu laiku citur, vienmēr vienotībā un kontaktā ar brāļiem, tomēr Dieva žēlastība dod iespēju atpakaļ dzīvot vienā klosterī, kopā lūgties, ēst, strādāt, mācīties, runāt par daudzām lietām.

Pirms daudziem gadiem, laikam 1991. gada februārī, es runāju ar kādu kameduļu mūku (šie mūki ir eremīti) Bieņiševā, Polijā (tas ir netālu no Ļiheņas). Un viņš teica, ka Baznīca viņus akceptē, ir paaicinājumi uz šo eremītu ordeni. Viņš teica, ka dažreiz, kad viņam ir jāiet uz vārtiņiem, jo kāds zvana, atklājas, ka kāds cilvēks atnesa bārdainiem mūkiem baltos habitos dāvanu - torti.

Konsekrēta dzīve nav no šīs pasaules un laikam katram konsekrētam vīrietim un katrai konsekrētai sievietei bieži nāk ar šo jautājumu sastapties, un ar mīlestību un ar mieru pieņemt, ka cits, pat ļoti dievbijīgs cilvēks, pat priesteris, var to nesaprast. Lūk, kam ir dots, tas seko Jēzum tā, kā Viņš pats grib.

Tad, lūk, vistuvākais laiks un Lielie Svētki būs pavadīts ar brāļiem tā, kā vajadzētu. Lai Dievs svētī visiem cien. Lasītājiem un dāvā mierīgu un dziļu sagatavošanu Trijām Svētajām Dienām (Triduum), lai tajās ar mīlestību pielūgtu Dieva Dēlu Jēzu Kristu, Kurš jau šodienas Evaņģēlijā ir teicis: Es esmu Dieva Dēls.

Lielais Gavēnis 37. Brāļi.

Lielais Gavēnis 37. Brāļi.

Kad cilvēks ir slims, kā piemēram es šobrīd, priecājas, kad viņu apmeklē vai kad viņam piezvana. Bet kad brālis slimo brāli apmeklē divas reizes vai vairākas reizes, tad šis slimais ir ļoti ļoti laimīgs. Un kad vajag dažas reizes piecelties no gultas, tad prieks par brāļa apmeklēšanu ir apbalvojums, kuru nevar salīdzināt gandrīz ar neko. Jo augstāk jau ir lietas, kas attiecas uz Dievu.

Lūk, slimības laikā, kad cilvēks ir vājš, bet lūdzas uz Dievu un pateicas par visu, tiek dziedināta viņa redze, jo labāk redz, labākā perspektīvā. Kā saucas šī māsa, kura ir gaidīta ar prieku kā svētība no Dieva un kura ieved pazemīgu cilvēku realitātē, kur viss ir ļoti labs, nav nekādu maldu, bet cilvēka sirds piepildīta ar pateicību?

Jārūpējas šeit, virs zemes, par visām formām, kuras ir no Dieva, arī par dzīvi Ordenī, kas ir dzīves evaņģēliskā forma, jo tad cilvēks piedalās darbā, kas pastāvēs, un kādreiz to redzēs ar savām acīm, kā viņam gāja līdzdarbošanās ar Dievu. Neaizmirsīsim, ka galvenais instruments šajā darbā ir krusts.

Lielais Gavēnis 36. Atpūta.

Lielais Gavēnis 36. Atpūta.

Vakar, kad atbraucu, runāju ar kādu katoli, kurš ir tik ļoti dedzīgs, ka labprāt aizvieto Jēzu Kristu krustā sistu ar kaut ko citu, un tas viņam netraucē. Pirms vairākiem gadiem runāju ar šo cilvēku, ka būtu labi, ja viņš savas dzīves lēmumus mācītos saskaņot ar Baznīcas mācību caur priesteru palīdzību. Lūk, es redzu, ka neatrisināta problēma ir tālāk neatrisināta.

Jau divas dienas man sāp galva, protams, pēc ceļojuma (3 stundas mašīnā). Laikam Dievs man palīdz tādā veidā atpūsties, kad nevaru neko darīt - tāpēc arī vakar neuzrakstīju nevienas ziņas blogos. Bet svētais Tēvs Pio ir teicis, ka par visu ir jāmaksā. Pateicība Dievam. Bet svētais Jānis Pāvils II, kad vēl saucās Karols Voitila un kad vēl bija jauns, rakstīja kādā savā grāmatā, ka par brīvību ir jāmaksā. Vieni pa maz maksā, citi pārmaksā. Lūk, garīgajā dzīvē mums mācā, kā pievienot mūsu ciešanas, mūsu upurus, Jēzus Kristus Upurim, vienīgam upurim, kas sasniedza Dievu un kas patīk Debesu Tēvam. Rekolekciju laikā, svētdienas svētajās Misēs, runāju sevišķi par Upuri, Kurš ir arī Dieva žēlsirdības godināšanas centrā tāpēc, ka Tajā visvairāk parādījās Vissvētās Trīsvienības žēlsirdība.

Un tā dzīvē ir dažādi pārbaudījumi, ka šodien pirmajā lasījumā. Parasti tas ir cits uguns, bet tas prasa no mums parādīt uzticību Dievam, ka mēs esam Dieva bērni un dzīvojam kā Dieva bērni. Šī labā vēsts nav no šīs pasaule, tāpēc vajag sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem, katrā paaudzē, katrā vietā.

Lielais Gavēnis 35. Piekta diena Gulbenē.

Lielais Gavēnis 35. Piekta diena Gulbenē.

No rīta uz Gulbeni atbrauca Baltinavas, Šķilbēnu un Tilžas prāvests pr. Staņislavs ar šoferi, paņēma Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi, svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas relikvijas, svētbildītes un bukletus un tā Dieva žēlsirdības svētceļojums pārcēlās uz Latgali. Lai Dievs svētī!

Pēc tam es izbraucu uz Rīgu. Liels paldies prāvestam Andžejam, saimniecei Astrai, Vēsmai, Emilijai un visiem visiem sirsnīgiem ticīgiem, kuri apmeklēja Gulbenes katoļu baznīcu rekolekciju laikā. Es ceru, ka daudziem tā bija patiesa atjaunotne ticībā un, varbūt, daudzi kļuva par Dieva žēlsirdības godinātājiem.

Es domāju, ka laiks bija maksimāli un labi piepildīts ar lūgšanām un mācībām, un, pateicoties dalībniekiem, rekolekcijas bija vērtīgas līdz pašām beigām. Es dzirdēju, ka daži cilvēki saņēma sevišķas dāvanas, bet visi - Dieva svētību, lai ietu uz priekšu garīgajā dzīvē.

Laiks bija piepildīts arī ar to, ka dalībniekiem bija daudz jautājumu, uz kuriem bija jāatbild. Tas, Kurš darbojās, bija un ir Dievs. Viņam pateicība un slava uz mūžiem.

Jēzu, es uzticos Tev!

Lielais Gavēnis 34. Ceturta diena Gulbenē.

Lielais Gavēnis 34. Ceturta diena Gulbenē.

Šodien svētajās Misēs, homilījās es runāju par svēto Jāzepu. Prāvests man lūdza, lai es runātu arī par dzimteni, draudzi, ģimeni un garīgo dzīvi sakarā ar formāciju draudzē un sagatavošanu baznīcas jubilejas (20 gadi kopš konsekrācijas būs 19. decembrī). Es ceru, ka kādā mērā tas man izdevās.

Pēc katras svētās Mises man bija katehēzes par Dieva žēlsirdības veidiem un saistītiem ar šiem veidiem Jēzus apsolījumiem. Es pastāstīju drusciņ par to, ka vajag lūgties precīzi lūgšanas, kuras ir teoloģiski labi apstrādātā un sagatavotā garīgumā, jo tad nāk līdzi lielā garīgā bagātība, kura palīdz veidot realitāti pēc Dieva gribas.

Es pateicos Žēlsirdīgam Dievam par šīm intensīvām rekolekcijām. Es pateicos prāvestam pr. Andžejam, saimniecei Astrai un citiem prāvesta palīgiem, kā arī visiem dalībniekiem, jo visi skaisti lūdzās un deva labo liecību par savu ticību un mīlestību uz Dievu.

Rekolekcijas beidzās, svētbildītes un bukleti paņemti, tad visu priekšā garīgais darbs, dzīve paļāvībā uz Dievu, žēlsirdības darbi tuvākajiem un Dieva žēlsirdības kulta izplatīšana. Pagājušajā gadā daži cilvēki vairāk vai mazāk piedalījās Dieva žēlsirdības svētceļojuma sagatavošanā, bet tagad labo vēsti par Dieva žēlsirdību dzird jau daudzi tukstoši. Pateicība Dievam. Jēzu, es uzticos Tev!

Lielais Gavēnis 33. Treša diena Gulbenē.

Lielais Gavēnis 33. Treša diena Gulbenē.

Jau parādījās diezgan liels nogurums, bet, pateicoties Dievam, rekolekcijas iet uz priekšu un Dieva žēlsirdības svētceļojums iesakņojās Gulbenē.

Piektdien bija Krusta Ceļš un svētā Mise ar homilīju ar elementiem par Dieva žēlsirdību.

Sestdien trīs tādas pašas katehēzes un trīs žēlsirdīgās homilījas, no kurām trešā atšķirās no iepriekšējām, jo es runāju arī par atšķirībām starp Jēzus Sirds godināšanu un Dieva žēlsirdības godināšanu; un man bija svētā Mise; un pus stundu pirms katras Mises - klausījos grēksūdzes.

Šodien, svētdien, līdzīgi. Trīs reizes programma: grēksūdzes klausīšanās 30 minūtes; viena sv. Mise un garā homilīja plus divas homilījas pārējās divās svētās Misēs; Dieva žēlsirdības dievkalpojums: katehēze, kronītis, lūgšana žēlastību izlūgšanai svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas aizbildniecībā, svētība ar sv. Faustīnes relikvijām, lūgšana Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes priekšā.

Protams katru dienu ir citas homilījas un citas katehēzes. Tāpat būs arī rīt.

Jēzu, es uzticos Tev!

Lielais Gavēnis 3. Otra diena Gulbenē.

Lielais Gavēnis 3. Otra diena Gulbenē.

Šodien jau bija rekolekcijas pilnā apjomā ar trijām konferencēm un trijām homilījām. Svarīgas arī bija sarunas ar cilvēkiem.

Lasījumos bija par Jēzu Kristu, Kuru vajā, Kuru plāno nogalināt. Vecajā Derībā (pirmaja lasījumā) tas notiek zem figuras. Bet kad Jēzus atnāca, atnāca arī realitāte - cilvēki vajā pašu Dievu. Dievam tomēr ir savs plāns, tāds plāns, kuru neizdomātu cilvēki - atpestīt cilvēkus tā, kā tikai Dievs var - parādīdams savu žēlsirdību. Cilvēka atbildei šajā plānā ir jābūt ļoti konkrētai, kā psalma refrenā:

Kungs, mans Dievs, es paļaujos uz Tevi! 

Pirmajā lasījumā paļāvības paraugs ir pravietis Jeremijs. Bet Evaņģēlijā pats Jēzus ir paļāvības uz Tēvu pilns un šo paļāvības piepildīšanos savā cilvēciskajā dzīvē Jēzus pieredzēs savas Augšāmcelšanās dienā.

Tāpēc Viņš nāk pie mums kā Žēlsirdīgais Jēzus, stāv pie mūsu sirds durvīm un klauvē - kā es šodien lasīju breviārā; ieklausās mūsu karstās lūgšanās - kā es lasīju Māsas Faustīnes Dienasgrāmatā, kad Jēzus rūpējās par svēto Faustīni viņas slimības laikā; Viņš stiprina un iepriecina cilvēkus paļāvības un uzticēšanās Dievam ceļā, kā Māsu Faustīni, kura raudāja kā bērns, jo viņas Žēlsirdības Dievmātes Māsu kongregācijā vēl šolaik nebija nevienas svētās - Jēzus viņai teica: Tu tā esi. Un šodien Jēzus runā jau ne tikai uz Māsu Faustīni, kura jau ir kanonizēta svētā, bet uz mums, lai mūs iedrošinātu iet svētuma ceļu, pilnīgas paļāvības uz Jēzu ceļu.

Svētajai Māsai Faustīnei brīžiem bija ļoti grūti, bet neatradās neviens, kas atnestu ūdens krūzi, tomēr viņa ir paļāvības uz Dievu paraugs, jo vienojās ar Jēzu un lūdzās uz Viņu, un Viņš rūpējās par to, lai kāds atnestu vai ūdeni, vai kādu augli slimai Māsai Faustīnei.

Jēzus saplānoja nedēļu būt Gulbenē savā Žēlsirdības svētbildē. Tas arī nozīmē, ka Viņš staigā pie cilvekiem pa visu apkārtni un klauvē pie sirds durvīm. Cilvēki, kuri nesaprotas garīgās dzīves lietās, var nezināt, kas notiek. Tāpēc lai katrs jūtas atbildīgs par Dieva žēlsirdības izplatīšanu un lai iet pie citiem un stāsta par Dieva žēlsirdību. Tas citiem palīdzēs saprast to, kas notiek sirdī, jo taču ticība rodas no klausīšanās, bet tas, kas tiek sludināts, ir Kristus vārds.

Lielais Gavēnis 31. Pirma diena Gulbenē.

Lielais Gavēnis 31. Pirma diena Gulbenē.

Šodienas Dieva vārds ļauj mums paskatīties uz tiem, kuriem Dieva žēlsirdība ir visvairāk vajadzīga, tas ir uz grēciniekiem. Šie grēcinieki, par kuriem ir runa pirmajā lasījumā, vajā taisnīgo, kas ir Jēzus figura. Dievam nepatīk grēcinieki, bet taisnīgie. Tomēr mēs sākām rekolekcijas Gulbenē un domājam, kā mainīt grēciniekus tā, lai tie kļūtu taisnīgi. Dieva žēlsirdība prasa no mums lūgties par grēciniekiem, sevišķi par tiem, kuri mirst, lai viņi pat pēdējā dzīves mirklī atvertu sirdi Dieva žēlsirdībai.

Tāpēc, kā bija runā psalmā, vajadzīga satriekta sirds, lai būtu tuvu Dievam, lai pieņemtu Dieva žēlsirdību. Vai mums ir tāda dzīves un ticības pieredze, ka mēs pateiktu, ka mums ir satriekta sirds? Un vai mēs redzam tās nepieciešamību, lai ietu svētuma ceļu?

Evaņģēlijā Jēzus uzdod mums jautājumu, vai mēs Viņu pazīstam? Vai mēs zinām, no kurienes Viņš ir, ka Viņu sūtīja Tēvs? Vai mēs mācāmies arvien labāk pildīt Debesu Tēva gribu, arvien līdzīgāk Jēzum? Sevišķi Dieva žēlsirdības svētceļojuma kontekstā uzdosim sev jautājumu, kādā veidā mēs esam žēlsirdīgi mūsu tuvākajiem - pat tad, kad tas liekas neiespējams?

Lielais Gavēnis 30. Liecība.

Lielais Gavēnis 30. Liecība.

Kādam cilvēkam bija smaga slimība. Pēc daudziem gadiem viņš pārgāja smagu operāciju. Ārstiem izdevās glābt viņa dzīvību, bet palika kā invalīds. Un, ziniet, viņa pirmie vārdi - kad atgriezās mājās - bija pateicība Žēlsirdīgam Dievam.

Mācīsimies no šī cilvēka visur redzēt Dieva neizmērojamo žēlsirdību. Tas ir ļoti svarīgi, jo kā Jēzus šodienas Evaņģēlijā liecināja par Tēvu, tā vēl vairāk mūsu dzīvē ir vajadzīga līdzīga liecināšana - par Dieva darbiem mūsu dzīvē.

Rīt sākās garas rekolekcijas Gulbenē un es ceru, ka Jūs, dārgie Lasītāji, lūgsieties šajā nodomā. Paldies.

Jēzu, es uzticos Tev!

Lielais Gavēnis 29. Krāsas.

Lielais Gavēnis 29. Krāsas.

Kādreiz bija tāda diena, kad man sākās stundas pirmajā klasē. Es kā nopietns pirmklasnieks sagatavoju uz galda burtnīcu, grāmatu, zīmuļus un krāsas. Es sēdēju un gaidīju šo vienu no pirmiem zvaniem, jo kā nopietns cilvēks es negribēju zaudēt laiku.

Diemžēl vēl starpbrīža laikā iegāja klasē skolnieki un skolnieces no astotas klases. Viens brīdis un es zaudēju jaunas krāsas. Kāda liela skolniece to paņēma. Es tikai paslēpu seju rokās un tā skumīgi sēdēju. Kad pacēlu galvu, uz galda jau atpakaļ bija šīs jaunas krāsas, bet blakus - asaru ezeriņš.

Skaisti sākās skola, vai nē? Bet kā mums iet Lielais Gavēnis? Laikam nav līdzīgs citiem Lielajiem Gavēņiem? Tagad jau nopietnāks, paļāvībā uz Dievu, žēlsirdības nostājā pret tuvākajiem. Ko mēs jau zaudējām? Ko mēs jau atgūvām pateicoties Dieva žēlsirdībai? Kā izskatās sakramentālā dzīvē? Vai mēs esam laimīgi un neko negribam mainīt? Ko tādu citi mums atņēma, bet mēs mācāmies pieņemt šo situāciju vienotībā ar Dievu? Vai mēs reāli un patiesi skatamies uz pasauli, uz sevi, lai atgrieztos? Vai mēs daram kaut ko tikai ar šo konkrēto mērķi - lai atgrieztos? Pat vismazākais bērns var saprast, ka Dievs nāk palīgā un ka Dievā cilvēks atgūst bez mēra vairāk, nekā pirms brīža ir zaudējis, ja tikai viņš ir vienotībā ar Dievu. Un sevišķi tad, kad bērnam nāk palīgā Dieva Dēls, Kuru Tēvs ir sūtījis. Jā, tā ir vislabāka draudzība - draudzēties ar Dieva Dēlu. Šai dzīvei ir patiesas krāsas.

Lielais Gavēnis 28.

Lielais Gavēnis 28.

Evaņģēlijs nav lai to atkārtotu, bet lai dzīvotu pēc Evaņģēlija. Tajā, kas notika Evaņģēlijā, mēs piedalamies sakramentālajā veidā, ja kāds to darītu pēc savas idejas, spēlētos, un Dievs viņam kādreiz pajautātu: ko tu esi izdarījis ar Manu Evaņģēliju?

Piemēram, šodien Evaņģēlijā mēs lasām par Jēzu, Kurš izdziedināja cilvēku un pavēlēja viņam ņemt savu gultu un iet mājās. Kā šoreiz tas nenozīmēja, ka tūlīt visi slimie paņems savas gultas un sāks staigāt, tā arī šodien. Jo Jēzus satikās ar konkrētu cilvēku konkrētā laikā.

Es domāju, kāpēc Jēzus izdziedināja tieši šo cilvēku? Varbūt tāpēc, ka šis cilvēks satikās ar Jēzu savā garā? Un varbūt apsolīja Dievam, ka jau tagad atgriezīsies un sāks jaunu dzīvi? Jo taču mēģināja, bet nesanāca. Tas protams ir noslēpums, jo taču Dievs ir liels žēlsirdības noslēpums. "Dievs, es atgriezīšos"! "Lūk, Es esmu, ņem savu gultu un staigā. Un vairs negrēko"!

Man bija šodien kādas procedūras un, gandrīz kā vienmēr, atklājās, ka rezultāti ir kā sportistam. Bet jāguļ un jādzer antibiotiķi. Ko darīt? Mēs taču zinām, ka fiziskā veselība ir cita lieta nekā atgriešanās, bet atgriezties nozīmē mīlēt Dievu un sekot Jēzum nesot savu krustu. Veselība nav vissvarīgāka, jo vēl neliecina par to, kādi mēs esam cilvēki, personas. Bet tas, ko mēs darīsim ar katru lietu, arī ar veselību un problēmām ar to, liecinās par to, kādas personas mēs esam? Bet tas, ko mēs darīsim ar mūsu garīgo dzīvi, liecinās par to, kādi mēs esam daudz lielākā mērā. Palīdzēsim viens otram atgriešanās ceļā, sevišķi ar lūgšanu.

Šodien man sākās vēl viens pienākums. Divās grāmatās es rakstīju kapucīnu hroniku. Šodien uzrakstīju apmēram 6 lapas A4. Nu, kad cilvēks slimo, var veltīt laiku lūgšanai, kā arī citiem labiem darbiem.

Lielais Gavēnis 27. Garīgā cīņa.

Lielais Gavēnis 27. Garīgā cīņa.

Mēs jau esam Gavēņa otrā pusē. Tas nenozīmē, ka tagad būs vieglāk, bet tā, kā vienmēr, kad tuvojas mērķis, kuru gribam sasniegt, var parādīties dažādi šķēršļi, pārbaudījumi, sliktas domas, nogurums. Tas viss un vēl citas lietas jāpieņem kā parastas un gaidītas lietas, tāpēc nav ko pārdzīvot vai atkāpties, bet jāturas pie saviem lēmumiem un jāiet taisnu ceļu uz Trijām Svētām Dienām, kuras ir Lielā Piektdiena, Lielā Sestdiena un Kristus Augšāmcelšanās Svētdiena.

Kad cilvēks tā padomā par visām šīm grūtībām, kuras vai parādījās pēkšņi, vai salasījās Lielā Gaveņa laikā, kā piemēram slimība, tad redz un vairāk saprot, kādēļ garīgā cīņa visu gadu? Jo tagad mēs pieņemsim garīgo cīņu mūsos kā parasto lietu un zināsim, ka vajag stiprināties, stiprināt savu garīgo dzīvi, ar lūgšanu, gavēni un žēlsirdības darbiem, stiprināt savu vienotību ar Dievu caur sakramentālo dzīvi grēksūdzes sakramentā un sv. Komūnijas sakramentā, stiprināt savu garīgo dzīvi caur svēto Rakstu lasīšanu un piedalīšanos rekolekcijās, caur Rūgtām Asarām un Krusta Ceļu.

Šodien Evaņģēlijā mēs dzirdējām par cilvēku, kuram bija ļoti liela iekšējā cīņa, lai glābtu savu dēlu. Brīnums, kuru izdarīja Jēzus Kristus, nebija viss, kas notiktu un nākamā robeža netiktu pārieta. Notika lielāka lieta, jo šis cilvēks ar visu savu ģimeni pieņēma ticību uz Jēzu Kristu. Jo garīgā cīņa tā nav kāda nezin kāda cīņa ar nezin ko. Bet visi atklāti šķēršļi tiek ņemti nost, lai dzīvotu vienotībā ar Jēzu Kristu.

Lielais Gavēnis 26. No tā, kas būtisks, caur praksi, uz sīkumiem.

Lielais Gavēnis 26. No tā, kas būtisks, caur praksi, uz sīkumiem.

Kad kādi brauca pie manis, kad es dzīvoju Viļakā, es parādīju viņiem viņu istabas, virtuvi un tualeti. Ja tie bija misionāri un atbrauca uz daudziem mēnešiem, tad es aicināju apstāigāt visu plebāniju, lai viņi zinātu kur un kas. Ar laiku viņi paši iemācījās un visu atrada, ko meklēja.

Līdzīgi ir ar cilvēku, kas grib iepazīties ar Dieva žēlsirdības godināšanu formās, kuras Jēzus atklāja svētajai Māsai Faustīnei, un kura to aprakstīja savā Dienasgrāmatā 1934.-1938. gados. Pat ja cilvēks visu izlasītu, kas atrodas mājas lapā veltītā Dieva žēlsirdības godināšanai http://uzticies-jezum.mozello.lv/, viņam būtu grūti to saprast un praktizēt.

Tāpēc tiem, kuri gribētu iedziļināties šajās lietās, es sagatavoju pagajušajā gadā palīdzību, ka pietiek nedaudz laika, lai īsi un drusciņ iepazīties ar Dieva žēlsirdības godināšanu http://uzticies-jezum.mozello.lv/maza-skola/. Tā būtu palīdzība, lai redzētu, kas ir būtisks, un no tā pārietu uz praksi: piem. "Ahā, es jau zinu, kas ir Dieva žēlsirdības stunda un tāpēc es sākšu to praktizēt katru dienu plkst. 15:00".

Tādā veidā cilvēks var jau praktizēt. Bet ar laiku tomēr pieaug vēlme, lai ieietu dziļāk, lai vairāk uzzinātu, tāpēc var palasīt par konkrētu Dieva žēlsirdības godināšanas veidu, piemēram šeit: http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-godinasana/, kur ir aprakstīta gan būtība, gan pieci veidi.

Tā viss attīstās, bet vienmēr uz pamata, kurā ir divi elementi: paļāvība uz Dievu un žēlsirdības nostāja pret tuvākajiem.

Pēc dažām dienām es brakšu uz Dieva žēlsirdības rekolekcijām, kuras notiks Gulbenē http://gulbenes.rkd.lv/category/pazinojumi/. Ja Dievs dos, es arī būšu Siguldā 8. aprīlī, Dieva žēlsirdības svētkos.

Lielais Gavēnis 25.

Lielais Gavēnis 25.

Nāciet, atgriezīsimies pie Kunga! - mēs šodien lasām paravieša Oseja grāmatā - Viņš mūs savainoja, un Viņš arī dziedinās, Viņš mūs sasita, un Viņš arī aprūpēs.

Šajos vārdos protams nav vissvarīgākais tas, kā tie man uzrunā, jo es vienkārši guļu slims un šie vārdi ienes manā sirdī lielu prieku, bet svarīgs ir tas, ka Dievs realizē savus plānus neatkarīgi no cilvēku vājībām. Dievs dziedina palīdzējot cilvēkiem atgriezties. Bet ne tikai tas, jo Dievs grib atjaunot cilvēka dabu, kuru ievainoja grēks. Un Viņš zina, ka to izdarīs Dieva Dēls. Par šo notikumu piemin arī pravieša Oseja grāmata:

Viņš mūs atdzīvinās pēc divām dienām, trešajā dienā mūs piecels, un mēs dzīvosim Viņa priekšā.

Tā Vecajā Derībā Dievs sagatavo tautu, lai tā mīlētu Dievu un, kad atnāks laiks, lai tā mīlētu Dieva Dēla, Jēzus Kristus, Upuri, caur kuru mums nāk pestīšana. Tāpēc Dievs aicina uz šo mīlestību, kuru Viņš parādīs savā krustā sistā Dēlā:

Jo Es vēlos mīlestību, nevis kaujamo upuri un Dieva pazīšanu vairāk nekā dedzināmos upurus.

Mēs, kuri ejam pie grēksūdzes, labi zinam vārdus no šodienas Evaņģēlija:

Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam!

Tas, ko mēs varam Dievam upurēt, ir mūs satriekts gars un pazemīga sirds, kurus nesam, lai Dievs tos dziedinātu un piedotu mūsu grēkus. Mēs to daram, kā arī lūdzamies vienotībā ar Jēzu Kristu, lai ar katru domu, vārdu un darbu pateiktos Jēzum par Viņa Upuri, kas nes mums pestīšanu.

Lielais Gavēnis 24. Mēs mācāmies žēlsirdību.

Lielais Gavēnis 24. Mēs mācāmies žēlsirdību.

Mēs mācāmies darīt žēlsirdību, būt žēlsirdīgi. Šis Dieva žēlsirdības svētceļojums, kas iet pa katoļu draudzēm Latvijā, ir piemērs tam, ka mēs mācāmies pieņemt un ieviest - savā un citu - dzīvē Jēzus žēlsirdības vēstījumu. Tur pamats ir paļāvība uz Dievu kopā ar žēlsirdības nostāju pret tuviniekiem.

Tam iet līdzi divas lietas, kuras cilvēks mācās visu dzīvi. Pirmā ir pieņemta žēlsirdība, tas nozīmē, ka kāds cits man parādīja žēlsirdību. Bet jāmācās tā pieņemt žēlsirdību, lai es to pieņemtu pilnīgi. Šajā vārdā "pilnīgi" ir arī paslēpta gan gaidīšana (es gaidīju, ka man parādīs žēlsirdību), gan pateicība (es pateicos Dievam un cilvēkiem, kuri man parādīja žēlsirdību). Vai cilvēks neredz, ka viņam ir vajadzīga žēlsirdība? Jāiemācās to ieraudzīt: jā, man ir nepieciešama žēlsirdība. Tas ir kaut kas lielāks, nekā mani plāni, vienmēr žēlsirdība ir lielāka.

Bet kāda ir otra lieta? Otrā ir gaidīt no Dieva Kalna sprediķa svētību piepildīšanos manā dzīvē. Ko tas nozīmē? Vai ir problēma, ka saplānoti žēlsirdības darbi tika izpildīti tikai daļēji? Tā nav nekāda grūtība, jo viens sēj, otrs rūpējas, trešais vāks. Bet katram pats Dievs parādīs žēlsirdību. Labi, ka kādi žēlsirdības darbi nav pabeigti, jo visiem jābūvē. Labi ir, ka es redzu, ka daudzi rūpējas par Dieva žēlsirdības svētceļojumu. Būs lielāka svētība.

Ļoti labi ir redzama cilvēka līdzdarbošanās ar Dievu tieši šeit, kur satiekas Dieva un tuvākmīlestības baušļi, žēlsirdībā.

Lielais Gavēnis 23. Par praviešiem.

Lielais Gavēnis 23. Par praviešiem.

Šodienas pirmā lasījumā Dievs atgādina izredzētajai tautai, ka katru dienu sūta praviešus, lai tā atgrieztos. Bet tauta ir nepaklausīga.

Uzticība ir pagalam un ir nozudusi no viņu lūpām.

Šodien atnāca pie manis trīs ciemiņi un es pat varētu viņu nosaukt par praviešiem. Pravietis nav protams tas, kas staigā dīvainās drēbēs un tās liecinātu par pravietisko funkciju. Pravietis ir tas, kas ir Baznīcā un sludina Dieva vārdu, atklāj Dieva gribu un stiprina žēlastības saites starp konkrēto cilvēku un Baznīcu.

Tas, kas sūta pravieti, vienmēr ir Dievs un būtu labi padomāt, kā es satiekos ar kādu katoli? Vai es viņu redzu tikai materiāli? Vai es viņu redzu kā tādu, kas varbūt pateiks kaut ko interesantāko? Vai es mēģināju satikties ar otro katoli kā ar pravieti, caur kuru Dievs man runās - kādā veidā - par Viņa gribu? Varbūt es jau tā to iemācījos, ka, pat tuvākajam nezinot, es mēģinu redzēt un saprast to, ko Dievs runā uz mani caur šo tuvāko?

Žēlsirdīgais Jēzus māca darīt mazos žēlsirdības darbus un šie darbi, gan tie, kuri vairāk saistīti ar garīgo dzīvi, gan tie, kuri saistīti ar labām laicīgām lietām, ir arī kā pravietiskais apliecinājums, ka žēlsirdība ir nepieciešama, lai ieietu Debesu valstībā.

Tas arī liecinātu par Svētā Gara darbību cilvēka dzīvē un ka Svētais Gars tā pārveido neuzticīgu cilvēku, ka viņš kļūst uzticīgs Dievam (skaties Sveiciens...):

Un jūs visi svētie tikumi,

kurus Svētais Gars

ar žēlastību un apgaismošanu

ielej ticīgo sirdīs,

lai jūs no neuzticīgiem

izdarītu uzticīgos Dievam.

Evaņģēlijā mēs redzam no vienas puses neizmērojamo Jēzus žēlsirdību, Kurš izdzina ļauno garu no cilvēka, no otras puses - cilvēku neuzticību, kuri dumpojas arī tad, kad redz šo Dieva žēlsirdību. Viņi redz, bet netic, tāpēc viņi nevar satikties ar Jēzu, Kurš ir klātesošs un nes savu žēlsirdību.

Jēzus runā - kaut gan vēl zem attēla - par Svēto Garu, ka šis žēlsirdības darbs pret apsēsto cilvēku ir izdarīts kopā ar Viņu. Un tālāk vēl Jēzus aicina, arī aicina mūs šodien, lai mēs darītu žēlsirdības darbus, lai mēs vāktu kopā ar Jēzu. Šie žēlsirdības darbi, pat vismazākie, liecinās par Svētā Gara darbību mūsu dzīvē.

Žēlsirdības darbs dažreiz liekas mums tik mazs un, varbūt, nenopietns. Tomēr cilvēkam, kuram parādījām žēlsirdību (kā piem. man šodien), šis darbs ir ļoti liels un vajadzīgs. Bet šeit nedrīkst aizmirst par Galveno, par Dievu. Dievs nedara mazas lietas, bet vienmēr lielas. Bet vai mums ir svarīgi atšķirt visu precīzi Dieva darbos? Priecāsimies Dievā un Viņa neizmērojamā Žēlsirdības okeānā.

Lielais Gavēnis 22. Vakar vakarā Siguldā.

Lielais Gavēnis 22. Vakar vakarā Siguldā.

Vakar plkst. 16:05 izbraucu no semināra uz Siguldu. Tur bez problēmas atradu katoļu baznīcu, kura jau pirms pus sešiem bija atvērta. Mani sirsnīgi uzņēma, arī ar kafiju, un parādīja kas un kur ir, jo es pirmo reizi biju šajā skaistā baznīcā.

Tad bija vēl laiks sagatavot visu svētajai Misei un pēc sagatavošanas 50 minūtes klausījos grēksūdzes, kā arī lūdzos breviāru.

Laiks skrēja, bet es diemžēl jūtos arvien sliktāk. Pateicība Dievam, ka varēju celebrēt svēto Misi, kaut gan bez sprediķa. Bet pēc svētās Mises es jau nebiju spējīgs palikt tālāk un runāt par Dieva žēlsirdību draudzes padomei - sakarā ar Dieva žēlsirdības svētceļojumu, kas būs Siguldas draudzē 2.-8. aprīlī.

Es saņēmu no draudzes dāvanu semināristiem, lai viņiem būtu saldāka dzīve. Un lēnītēm braucu atpakaļ uz Rīgu. Kad es biju seminārā, pusdzīvs, piezvanīju Kalkūtas Māsām, ka trešdien diemžēl neatnākšu pie viņām ar svēto Misi.

Šodien atpūta, jau ir labāk.

Šodienas lasījumi mums atgādina par Dieva taisnīgumu, par Dekalogu, kurš ir jāpilda 100%, jo tas ir taču no Dieva katram cilvēkam. No tā neizbēgs neviens cilvēks. Arī Cilvēka Dēls dzīvoja pēc Dekaloga, pēc desmit Dieva baušļiem un tos pilnīgi izpildīja, parādīdams sākotnējo Dieva domu šajos baušļos. Cilvēki taču būvēja savas cilvēciskās tradicijas, ar kurām bieži gribēja aizvietot Dieva baušļus.

Jēzus izpildīja Dekalogu un pilnīgi, līdz beigām, izpildīja Debesu Tēva gribu. Tāpēc pateicoties savam Upurim, kurš ir vienīgais upuris, kas patīk Tēvam, Jēzus aicina mūs pieņemt Viņa žēlsirdību. Žēlsirdība ir lielāka nekā taisnība, nepretojas taisnībai, bet to vislabāk izpilda un, es ceru, ka tas būs pareizi latviešu valodā, žēlsirdība pārspēj taisnību - kā Jēzus teica Māsai Faustīnei.

Tāpēc, kaut gan Dieva žēlsirdības svētceļojuma koordinators ir vājš un slims, un nevar visur būt, bet pat ja ir, tad dažreiz nevar runāt, Jēzus žēlsirdības vēstījums izplatīsies Latvijā. Ar šo mērķi, lai cilvēkiem būtu tāda garīgā un žēlsirdīgā barība, es pajautāju Māsai Elžbietai Krakovā (2018. g. maijā sākumā), vai es varu pārtulkot kādus fragmentus no sv. Faustīnes Dienasgrāmatas, lai tas būtu derīgs gan adorācijai draudzēs - svētceļojuma laikā, gan pēc tam cilvēkiem un ģimenēm, kuras to paņems. Un viņa man atbildēja, ka jau ir gatavs tāds speciāls buklets, tikai vajag to pārtulkot. Un tas pagājušajā gadā tika izdarīts ar dažu klostermāsu palīdzību. Tam tika pievienotas dažādas svētbildītes - ar Žēlsirdīgā Jēzus attēlu un Dieva žēlsirdības kronīti, kā arī ar svētās Māsas Faustīnes attēlu un lūgšanu viņas aizbildniecībā. Tas viss kopā ar sprediķiem un katehēzēm par Dieva žēlsirdību, ar iešanu pie grēksūdzes un piedalīšanos svētajā Misē un svētās Komūnijas pieņemšanu, ar lēmumu dzīvot paļāvībā uz Dievu un žēlsirdības nostājā pret tuvākajiem - veido labo un auglīgo Dieva žēlsirdības svētceļojumu.

Lielais Gavēnis 21. Tagadnēbetvēlāk.

Lielais Gavēnis 21. Tagadnēbetvēlāk.

Nebaidieties, ziņa nebūs ungāru valodā. Vārds virsrakstā nozīmē ļoti labi zināmu dvēseles slimību, tas nav no ungāru valodas. Slimība - kā saucas, tā saucas, bet sekas saucas kātastāvarētunotikt. Lai mums nevajadzētu mācīties tik sarežģītus vārdus, meklēsim palīdzību, kā arī zāles, šīs dienas svētās Mises lasījumos.

Pirmā mācība ir tāda, ka garīgā cīņa cilvēkā notiek nemitīgi. Šo cīņu attēlo sods, kuru saņēma tie, kuri pilnīgi paļaujas uz Dievu. Jūs saprotāt? Sods par paļāvību uz Dievu. Šī paļāvība nav tikai vārdos, tā uztur ticīgo cilvēku ugunī. Un šī paļāvība, uzticēšanās Dievam, uzvarēja šo pasauli. Vajāšanas ir īstas, jo tie, kuriem nebija paļāvības uz īsto Dievu, gāja bojā. Paļāvība uz Dievu - tā ir cilvēka nostāja, caur kuru pestīšana nāk cilvēka dzīvē. Un šeit nav trešas iespējas, jo tie, kurus aprīja uguns ir to figura, kuriem nav paļāvības uz Dievu. Paļāvība, uzticēšanās, ticība ir, protams, saistīta ar darbiem. Par to nedrīkst aizmirst, un pat mierīga dzīve un kalpošana visiem nepasargās cilvēku no vajašanu uguns liesmām. Jo cilvēks nav savas dzīves režisors.

Otrā mācība ir tāda, ka ne tikai ka nav treša ceļa, bet pat vajag šo attiecību (starp Dievu un cilvēkiem) standartus pārcelt uz attiecībām starp cilvēkiem. Lūk, Dievs piedod man grēkus, jo Viņš ir žēlsirdīgs. Tāpēc vajag, lai es piedotu vainas savam tuvākam, jo tādā veidā es būšu žēlsirdīgs. "Esiet žēlsirdīgi...", "svētīgi žēlsirdīgie...". Tikai vajag pārcelt šīs attiecības ar visiem nosacījumiem, ka šeit, virs zemes, mums jādara konkrētie darbi un no tiem nevar izbēgt. Tad manas attiecības ar Dievu ir redzami dzīvē. Tad nav tādas atgriešanās, kad cilvēks grib labot savas attiecības ar Dievu, bet savā dzīvē, tad arī materiālā pasaulē, negrib neko mainīt. Ahā, tas nozīmē, ka cilvēks tikai runā. Ko runā? Viņš runā: tagadnēbetvēlāk. Bet vai viņš tādā veidā neliecina, ka viņam nav paļāvības uz Dievu? Un vai gadījumā viņš neliecina, ka ir kā akmens, kuram nav vajadzīga Dieva žēlsirdība?

Kapucīnu nemitīgā formācija.

Kapucīnu nemitīgā formācija.

Mūsu Ordenī ir sākotnējā formācija, kura tad, kad brālis saliek mūžīgos svētsolījumus, maina nosaukumu, nevis virzienu, un saucas nemitīgā formācija.

Tās ietvaros vienu reizi mēnesī mums, kapucīniem Latvijā, ir tikšanās, svētā Mise, konference, sarunas, arī maltīte. Tas ir svarīgs un nepieciešams gan individuāli katram brālim, kā arī visai kapucīnu kopienai, lai tā augtu svētā Franciska garā. Garīguma centrā ir gan nabadzība, gan "minoritas" - no vārda "minor" - mazākais. Tāpēc "minoritas" attiecas uz mūsu dzīvi, lai mēs būtu mazākie. Tad no šiem diviem elementiem - no nabadzības un no būšanas mazākajam - iziet arī mūsu lūgšanas veids, brālība, kā arī apustulāts. Tad mūsu dzīve ir uzaicinājums uz brālīgo dzīvi, lai izveidotos evaņģēliskā kopiena: Jēzus un Apustuļu kopiena. Jēzus un Apustuļu kopiena ir mūsu kopienas forma. Tāpēc ir arī dalīšanās ar Dieva Vārdu - kā Tas katram brālim uzrunāja, kā atspoguļojas viņa dzīvē.

Abi šie blogi ir kādā veidā kapucīnu dzīves atspulgs, kaut gan ir tajos ne tikai tīri franciskaniskas lietas, bet arī daudz par Dieva žēlsirdību. Es priecājos, ka šajā 2018. gadā lapu skatījumu bija jau vairāk nekā 5 tūkstoši. Kaut gan ir kādas grūtības ar komentāru rakstīšanu, bet priecājos ka Jūs esat šeit klātesoši.

Lielais Gavēnis 20. Žēlsirdības iela.

Lielais Gavēnis 20. Žēlsirdības iela.

Kad es vakar braucu uz Kalnciemu, lai tur baznīcā sludinātu Labo Vēsti par Dieva žēlsirdību, zināju, ka pilsētas ielās - vismaz no Lielupes puses - ir bedres. Un domāju, ka vajadzēs braukt ar lielo uzmanību. Tomēr cik es brīnījos, kad iebraucis pilsētā es ieraudzīju uz ielām jauno asfaltu, kur sagatavoja laikam Dieva žēlsirdība. Šis asfalts nebija cilvēku roku darīts, jo tas vienkārši bija sniegs. Pateicoties šim labam asfaltam es braucu pa ielām tā, kā pa galdu.

Līdzīgi Dievs atrisina problēmas cilvēkam, kas paļaujas uz Viņu. Šodienas svētajā Misē pirmais lasījums tieši par to stāsta, par cilvēku, Nāmanu, kas meklēja palīdzību no Dieva, un brīdī, kad vajadzēja lemt - ticēt Dievam, vai neticēt - Nāmans, ne bez grūtībām, uzticējās Dievam, izpildīja to, ko bija teicis pravietis, un Dievs viņu izdziedināja. Nāmans ne tikai tika izdziedināts, bet arī pieņēma ticību uz patieso Dievu, ko arī apliecinaja vārdos.

Jēzus ļoti vēlas satikties ar cilvēku. Pirms pāris dienām es arī citēju Jēzus vārdus teiktus svētajai Māsai Faustīnei Kovaļskai:

Man Debesu Valstība ir mājot cilvēku dvēselēs.

Šis tikšanās veids ir Dieva žēlsirdības svētceļojums. Viss ir sagatavots. Arī tādi sīkumi, kā svētbildītes un bukleti, kuru ir ļoti daudz - lai tos dalītu dalībniekiem. Vēl palika dažas Māsas Faustīnes Dienasgrāmatas krieviski, kā es vakar vakarā redzēju Kalnciemā. Un šodien laikam šis svētceļojums pārcēlās uz nedēļu uz Rīgu - uz Kristus Karaļa draudzi.

Nav vienalga, kā draudze uzņem Dieva žēlsirdības svētceļojumu. Jo šodien Evaņģēlijā mēs dzirdējām, kā līdztautieši uzņēma Jēzu Nazaretē - uzņēma Viņu ar neticīgām sirdīm, kurās, kā atklājās, bija naids, nevis mīlestība. Nazarete bija diezgan jauna pilsēta, jo pēc apm. 700 gadu pārtraukuma, tika uzbūvēta no jaunā un Jēzus laikos apdzīvota no apm. trijām paaudzēm. Kāds arheologs, Šimons Modzelevskis, rakstīja, ka Nazaretē dzīvoja tikai ebreji, kaut gan apkārtnē bija daudz pagānu - "pagānu Galileja". Un lūk, "vietējais" mācītājs Jēzus viņiem dod pagānus (starp tiem arī Nāmanu) par ticības paraugus. Laikam piederība tautai viņiem bija kaut kas svarīgāks, nekā Dievs, vai - iemesls, kura dēļ viņi gribēja atmest patiesību un pat nogalināt... Dievu, Kas šo tautu izredzēja.

Dieva žēlsirdībai nav nekā neiespējama. Jo pateicoties savai žēlsirdībai Dievs spēj piedot katru grēku un uzņemt savā Valstībā pat vislielāko grēcinieku, ja tas atgriežas.

Lielais Gavēnis 19. Kā es runāju katehēzi... Jēzum Kristum.

Lielais Gavēnis 19. Kā es runāju katehēzi... Jēzum Kristum.

Šodien esmu noguris. Jo pēc kalpošanas Olainē, man bija otra kalpošana Kalnciema draudzē. Un par to pastāstīšu dažos vārdos.

Tās bija septiņas stundas, no kurām 2 stundas aiz stūres, 45 minūtes katehēze, 90 minūtes grēksūdze, 30 minūtes homīlija (divas: latviski un krieviski).

Es protams runāju par Dieva žēlsirdību. Bija svētās Māsas Faustīnes relikvijas. Bija arī Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, bet kāda cita. Bet kā bija ar šo katehēzi pašam Jēzum Kristum? Lūk, tas viss notika tā:

Pirms trijiem (plkst. 15:00) es gatavojos sākt vadīt Žēlsirdības stundu, pēc tam Dieva žēlsirdības kronīti, pēc tam runāt sagatavotu katehēzi par visiem Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem. Tomēr tā nenotika.

Es nezināju, ka tūlīt būs Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana. Tad kad plkst. 15:00 sākās Adorācija man vajadzēja uzreiz, vienā mirklī, mainīt katehēzi uz lūgšanu nesaplānotā veidā. Tad bija par Dieva žēlsirdības godināšanu un tās visiem pieciem veidiem, bet citā formā, lūgšanas formā. Lūk, visa šī katehēze, no kuras vajadzēja dažas lietas atstāt, bija pateicības lūgšanas formā. Padomājiet, vajadzēja runāt uz pašu Jēzu Kristu un izteikt pateicību par viņa žēlsirdības veidiem, kurus atklāja svētajai Māsai Faustīnei.

Tas ļauj domāt arī tā, ka viss šis saturs, par kuru priesteri stāsta, par kuru arī citi stāsta un to praktizē, kā piemēram Dieva žēlsirdības kronīti, ir ļoti ļoti dzīvs. Jēzus atklāja un stāstīja Māsai Faustīnei, Māsa Faustīne to uzrakstīja savā Dienasgrāmatā, mēs to lasām, tulkojam un stāstam citiem. Beidzot mēs to stāstam pašam Žēlsirdīgam Jēzum - Vissvētākā Sakramenta priekšā un Viņa žēlsirdības svētbildes priekšā. Es domāju, ka tādā veidā Jēzus parādīja Kalnciema draudzei īpašu žēlastību, kas nesīs labos augļus savā laikā.

Beigās bija lūgšana uz svēto Māsu Faustīni un katrs varēja atnākt un noskūpstīt šo relikviāru. Es tikai nezinu, vai cilvēki saņēma svētbildītes un bukletus, kuri arī ir Dieva žēlsirdības svētceļojuma svarīga sastāvdaļa.

Paldies priesterim un draudzei par viesmīlību. Svarīgs elements beigās bija arī agape. Un pēc tam es braucu atpakaļ uz Olaini.

Jēzu, es uzticos Tev!

Lielais Gavēnis 18.

Lielais Gavēnis 18.

Grūtos laikos dzīvoja pravietis Miha (8. gadsimta pirms Kristus dzimšanas otrā puse). Jo kaut gan Jūdas valsts (tur dzīvoja un darbojās pravietis Miha) ar Jeruzalemi palika, bet Asīrieši iznīcināja Izraēli un tautu ņēma gūstā.

No izredzētās tautas palika mazā daliņa un varbūt daudzi sāka domāt: Kas tagad būs? Vai mēs izdzīvosim? Vai arī mūs iznīcinās un vairs nebūs izredzētās tautas?

Pravieši, to starpā arī Miha, virza līdztautiešu domas un sirdis uz Dievu. Miha atgādina pestīšanu, kuru Dievs deva tautai, kad veda to no Ēģiptes zemes, un lūdzas, lai Dievs parādītu savu žēlsirdību, piedotu grēkus.

Pravietis paļaujas uz Dievu. Un kad es lasīju šo lasījumu, pat negribējās ticēt, ka tik sen tika uzrakstīti šie vārdi. Jo šajos vārdos ir lūgšana uz Dievu, lai parādītos kā Pestītājs. It kā šie vārdi tiktu izteikti un uzrakstīti īsi pirms Kristus dzimšanas. Svētais Gars, Kurš iedvesmoja praviešus, arī Miham deva vārdus, kuri stiprināja atlikušos no tautas un parādīja tiem, kur meklēt pestīšanu - pie Dieva.

Žēlsirdība, Dieva žēlsirdība dod cerību izredzētajai tautai, kas ir Baznīcas figura, ka Dievs apžēlosies un darīs brīnumu, kas nesīs brīvību tautai. Kaut gan gadsimtiem ilgi daudzi varēja lasīt Mihas grāmatu, bet nesaprata, Kas būs šis Pestītājs, kaut gan šajā grāmatā pravietis raksta, ka Pestītājs piedzims Betlēmē. Tad kā Dievs var piedzimt? Jo kas cits kļūtu par Pestītāju?

Un vēl vairāk par Dieva žēlsirdību stāstīja pats Jēzus Evaņģēlija fragmentā. Tēvs ir vienmēr noslēpums, arī šim vecam brālim, kurš nemitīgi bija pie Tēva, bet nezināja, pat viņam nenāca prātā tāda doma, ka Tēvs ir žēlsirdīgs, žēlsirdīgs visiem. Pateicoties žēlsirdībai vecākais brālis varētu atklāt patiesību par savu Tēvu. Bet viņš nevarēja atbrīvoties no sava izdomāta Tēva attēla un notika tā, ka arī šim vecākam dēlam Tēvs grib parādīt žēlsirdību un piedot dēla neuzticību.

Atrast sevi tādā situācijā, kurā ir skaidrs, ka arī man ir nepieciešama Dieva žēlsirdība, nav taču nekāda nelaime, pretēji - iespēja atklāt patiesu Dievu Jēzū Kristū un Viņam uzticēties. Jēzu, es uzticos Tev!

Lielais Gavēnis 17.

Lielais Gavēnis 17.

Kad mēs lasām svētos Rakstus, īpaši šos fragmentus, kuri tiek lasīti svētajā Misē, redzam konkrēto vēsturisko notikumu un apstākļus, kā arī kādi bija konkrēta notikuma sekas. Pēc tam mēģinām ieraudzīt to, ko esam iemācījušies baznīcā, kā arī senāk - svētdienas skolā, kāda ir notikuma vai cilvēka īsta nozīme. Ar citiem vārdiem, kā tas viss attiecās uz Jēzu Kristu.

Tomēr var arī paskatīties uz savu dzīvi un salīdzināt to ar Vecās Derības notikumiem, lai pēc tam labāk redzētu, kā tā attiecās uz Jēzu Kristu, kā konkrēti notikumi manā dzīvē var liecināt par Dieva darbību, kā sagatavošanu svēto Sakramentu pieņemšanai, tikšanām ar Jēzu Kristu Sakramentos.

Evaņģēlijs aicina katru uz lielo žēlsirdību savā starpā. Jo Jēzus atnākdams pasaulē parāda cilvēkiem žēlsirdību; stāstīdams līdzības atklāj Dieva pacietību; sūtīdams praviešus un, beidzot, savu vienpiedzimušo Dēlu, parāda neizmērojamo piedošanas gatavību, kā arī piedāvā pestīšanu katram, kas grib to pieņemt - sekojot Jēzum Kristum.

Dievs mums dāvā dzīvi, kurā notiek daudz interesanto piedzīvojumu, mēs satiekam daudzus cilvēkus, vēl interesantāk ir, kad līdzdarbojamies ar Dievu garīgajā dzīvē. Un tad redzam arvien lielāko Dieva mīlestību un žēlsirdību. Un mēs varam brīnīties un jautāt: Ak, Dievs, kāpēc vēl nevaram ieiet Debesu Valstībā? Kāpēc mums jāgaidā? Taču mēs jau Tevi pazīstam, ejam uz sakramentiem, daram labos darbus. Kas vēl jādara?

Mīlesīm Jēzu Kristu, dzīvosim paļāvībā uz Viņu un darīsim žēlsirdības darbus tuvākajiem. Laikam to vajag, uz to Žēlsirdīgais Jēzus aicināja svēto Māsu Faustīni. Jēzus taču teica Māsai Faustīnei apmēram tādus vārdus:

Man Debesu Valstība ir mājot cilvēku dvēselēs...

Lielais Gavēnis 16.

Lielais Gavēnis 16.

Jau pirms divām vai trijām dienām es atgriezos pie kāda darba. Pēc vairāk nekā viena mēneša laika es sāku tālāk labot kāda cilvēka tekstu. Bet palika vēl gandrīz 25%. Tad šis mēnesis bija pilnīgi aizņemts un arī es biju slims 4 nedēļas. Tagad jau labāk un es atgriezos pie vecās - pagājušā gada - tradicijas, staigāt ātri pa semināra parku, ar rožukroni.

Šodienas lasījumi pievērš manu uzmanību divās lietās. Pirmā, galvena: dzīvot vienotībā ar Dievu. Tikai tādā situācijā cilvēks nesīs labos augļus savā laikā - skaties: pirmais lasījums un psalms.

Otrā: kad jau cilvēks dzīvo vienotībā ar Dievu, tad var darīt mazos darbus. Cilvēks ir aicināts darīt mazos darbus katru dienu. Lāzars neiegāja Debesīs savu lielo darbu dēļ, bet ļoti mazo darbu dēļ, kuri tika izdarīti vienotībā ar Dievu. Lūk, ceļš uz Debesu Valstību.

Bagātnieks varbūt darīja lielas un brīnišķas lietas, bet tām nebija vērtības Dieva acīs, jo bagātnieks nebija vienots ar Dievu, ar citiem vārdiem sakot - bagātnieks nepildīja Dieva gribu.

Un arī šī diena bija piepildīta ar mazām lietām. Piemēram, kāda kundze sāka noviciātu kādā Baznīcas kustībā lajiem. Viņai ir vīrs un divi bērni, bet viņa jūt paaicinājumu vēl drusciņ vairāk kalpot Dievam - cik citi pienākumi un laiks atļaus. Bet šeit jau redzam Dieva darbu, Dievs darbojas viņas dvēselē, tāpēc viņa nolēma ieiet dziļāk formācijā. Lai Dievs viņai svētī.

Arī liels Dieva darbs un žēlastība ir piedalīties Vissvētākā Sakramenta Adorācijā, kas no mūsu puses prasa vienīgi laiku un mīlestību, un pateicību Dievam. Tad pateicība Dievam par šodienas vakara Adorāciju.