Citi "misionāri"

    1990. gados kādā skaistā un lielā pilsētā varēja ieraudzīt kādu "procesu". Kad parādījās kāda jaunā lūgšanas grupā kādā katoļu draudzē, diezgan ātri parādījās tur arī cilvēki, kuri gribēja kļūt par lideriem. Ļoti skaisti dziedāja, no viņu sejām nekad nepazuda smaids, dedzīgi runaja par Dievu. Bet pēc dažiem mēnešiem pazuda. Jau vairs neatnāca uz lūgšanas tikšanām. Nezinu, varbūt bija kāda saruna ar priesteri, kurš bija šīs grupas garīgais vadītājs. Nākamā mēnesī viņus varēja satikt, bet jau citus. Tas nozīmē viņiem jau bija cita ticība, runāja par kādu citu kristietību, par Dieva svētību, kuras pierādījums ir bagātība. Viņi izgaja no katoļu Baznīcas un kļūva par heretiķiem. Kaut gan tālāk ar smaidu, bet ļoti gribēja citus "atgriezt" uz savu ticību. Ja neizdevās, tad vairs neredzēja un nedzirdēja, kaut gan kāds bieži būtu blakus, vai viņus sveicinātu. Skaidrs, viņi neatgriezās, bet pieder kādai grupai,bet kāda ir viņu mācība? Uz ko viņi tic?

    Kāds no priesteriem teica, ka uz katoļu lūgšanas grupām "kāds" sūta cilvēkus, lai viņi kļūtu par lideriem un vēlāk, pēc iespējām, visu grupu izvilktu no Katoliskās Baznīcas un lai dotu viņiem citu ticību. Viens no cilvēkiem saistītiem ar šiem heretiķiem, saka: "Mūsu teoloģija ir ļoti vienkārša, tāda - Jēzus ir kungs." Jūs sapratāt? Atteikties no patiesības un garīgās bagātības katoļu Baznīcā, no pestīšanas, un tajā vietā pieņemt dažus vārdus "izrautus" no svētajiem Rakstiem. Tas ir bezjedzīgi. Ko šiem cilvēkiem viņu jaunie "vadītāji" deva, lai piepildītu tukšumu, to es nezinu.

    Es domāju, ka vienmēr atradās cilvēki, vai kādas grupas, kuras grib aizvietot Evaņģēliju, Baznīcas Tradīciju, atgriešanās nepieciešamību ar kaut ko citu, "modernāko", kas tagad esot "svarīgākais". Ja nav atgriešanās, tad var notikt, ka cilvēciskie centieni ir, rādās, tikai cilvēciskie un svētuma labus augļus nenes. Jāskatās, kādās lietās mēs piedalamies, lai nezaudētu (vismaz) laiku. Bet ja jau piedalījāmies, tad nākamreiz var atteikties. Baznīca ir tāpēc, lai parādītu ceļu pie Dieva un lai ietu pa šo ceļu jau tagad. Un par to jārūpējas, lai tas viss mums neietu garām.

Būtiska lūgšanas funkcija

    Vakar vakarā mēģināju rakstīt ziņu blogā, bet nesanāca, jo vajadzēja izslēgt internētu. Lija lietus, skaļi pērkoņi un zibeņi. Neizdevās neko uzrakstīt. Bet šodien ne par laiku.

    Kad sprediķos un sarunās runāju pats, vai klausos, kā citi runā par lūgšanu, tad domāju, kā izskatās lūgšanas mirklis. Tas nozīmē, ka kad cilvēks grib palūgties par mirušo, lai viņš ātrāk no šķīstītāvas ieietu Debesu Valstībā, tad nevar sūtīt viņam lūgšanu tā, kā piemēram dāvanu pa pastu. Jo lūgšana nav lieta, kuru tā vienkārši var sūtīt. Iekams pabeigšu šo domu, es gribu parādīt piemēru no dzīves, tādu piemēru, kad lūgšana, man šķiet ir neiespējama.

    Nesen runāju ar divām kundzēm. Atklājās, ka viņas garīgās lietās negrib iedziļināties. Viņas nav ieinteresētas tādās lietās. Kāpēc? Jo grib visam pieskarties tikai tā pavirši. Baudīt laimi, mīlestību, mieru, bet sevišķi pieņemt visu no tiem, kas runā par laimi, mīlestību, mieru. Bez nekādas vajadzības to pārbaudīt. Tā protams ir katastrofa. Un no tā vajag atgriezties. Jo ātrāk, jo labāk.

    Tagad atgriežamies lūgšanai. Lūgšanas pamats, sākums un varenība nav atkarīga no cilvēka. Jo tas viss ir Dievā. Tad lai lūgtos, vajag atgriezties. Ja nē, tad lūgšana ir bez augļiem, tā ir slikta un nepareiza lūgšana, kad cilvēks grib lūgties bez Dieva, bez kontakta ar Dievu. Kā cilvēks var lūgties, ja nemeklē Dieva gribu? Taču lūgšana tā ir jāvārds Dieva gribai cilvēka dzīvē. Tad lūgšana ir gan Dieva gribas meklēšana, gan tās pildīšanas sākums. Jā ir pat smagi grēki un kaut gan nezinu, kā būtu sarežģīta cilvēka situācija, ir iespēja atgriezties. Kur? Baznīcā!

Dieva plāni uzvarēja.

    Vēlreiz Dieva plāni uzvarēja. Un tas ir ļoti ļoti labi. Jo es plānoju visu dienu strādāt. Bet kā iznāca? 2 reizes pa 1 stundu. Visā garā dienā tik maz. Jo sāka man zvanīt. Tikšanās, labi būtu, ja jūs atnāktu. Pēc tam nākamas tikšanās. Vēl garākas. Tik ļoti atšķirīgas lietas, ka es to nekad neizdomātu. Tik atšķirīgie cilvēki, ar pavisam citiem mērķiem, no dažādām valstīm un tautām. Un Dievs saplānoja, lai es ar viņiem satiktos. Protams es nerunāšu, kas tie tādi bija un ko gribēja. Svarīgs ir tas, ka es kaut ko saplānoju, gandrīz sīkumos, bet tomēr ir vēl Tas, Kas vada cilvēkus, lai varētu šķirt pēc tā, ko no Dieva saņēma, šķirt patiesību no meliem un to, kas ir, no tā, kas ģērbjas patiesības drēbēs, bet īstenībā tā nav. Jo nav misijas no augšienes.

    Baznīcā viss ir skaidrs. Skaidras patiesības, skaidra mācība, skaidra hierarhija. Patiesības ir skaidras, jo Dievs deva iespēju mūsu prātiem tās saprast. Un vēl vairāk - brīnišķīgas, bet lai to redzētu, vajadzīga ir ticība. Mācība ir skaidra, jo katrā paaudzē tiek iedota šīs paaudzes valodā gan mutiski, gan katehismos. Un viens mācības fragments nepretojas citam fragmentam, jo Tas, Kas māca caur cilvēkiem un cilvēciskiem rakstiem, ir pilnīgs un Viņiam nav nekādu problēmu un grūtību atklāt mums kaut ko no Sevis. Skaidra hierarhija, jo katrs Baznīcā (piemēram katrs priesteris) zina, no kā (piemēram priesteris - no bīskapa, mūks - no sava provinciāla) saņēma kādu konkrēto funkciju, kuru tagad pilda.

    Praktiski visas lietas ir skaidras, nav paslēptas (izņemot tās, kuras ir saistītas ar cilvēka lielāko labumu, sevišķi pestīšanu; skaties - grēksūdzes sakraments). Un viss ir redzams: priesterības ordinācija, bīskapa konsēkrācija, svētā Mise, citi sakramenti - pat grēksūdzes sakraments ir redzamais, bet nedrīkst klausīties. Baznīca izplata savu mācību, sūta priesterus, mūkus, mūķenes un citus misionārus atklāti un visur un visiem grib runāt par Jēzu Kristu. Nav padota kādai valstij, kādai laicīgai varai, jo Baznīca ir Jēzus Kristus Mistiskā Miesa, Baznīca ir Kristus Līgava. Jēzus Kristus par Baznīcu rūpējas. Un kaut gan cilvēki ir padoti kādai valsts varai, tomēr Baznīca nē. Jo tas, kas ir no Dieva, nevar būt padots šīs zemes lietām. Un aizvietot Dieva lietas ar kādām cilvēciskām lietām - nedrīkst.

Kāpēc pasaulei ir nepieciešams katolis?

    Pasaulei pavisam katoļi nav vajadzīgi. Jo pasaule (bibliskā nozīmē tas ir grēcīga pasaule) dzīvo pēc miesas. Bet katoļi (tie, kuri ne tikai tā saucas, bet ir katoļi) dzīvo pēc gara, pēc Svētā Gara. Dzīve pēc miesas nepatīk Dievam. Bet dzīve pēc gara ir sveša pasaulei, jo tā nepazīst Dievu.

    Ne vienmēr katolim nāk dzīvot pēc Svētā Gara. Un ne tik rēti gadās atgriezties pēdējā dzīves stundā. Varbūt nevar tā to nosaukt atgriešanās, bet atved priesteri, lai cilvēks ietu pie grēksūdzes. Un ļoti labi, cilvēks paspēja iet pie grēksūdzes. Bet vai bija vērts dzīvot daudzus gadus tālu no Dieva? Cilvēki paši par sevi grib stāstīt un runāt patiesību. Un runā, ka tic, bet dzīvot pēc ticības nevar. Nevar un viss. Cilvēkiem ir dārgas piem. ģimene, darbs, draugi. Meklē, kā atrisināt dzīves jautājumus. Bet kāpēc nemeklē Dievu? Vislabākā atbilde, kuru tagad atceros, atrodas kāda teologa rakstos: Kad cilvēks iet pa smago grēku ceļu, tad šis cilvēks pārvērtās vilkā un Jēzus to pamet. Vai viss ir skaidrs? Vai vilks var sekot Jēzum? Vai vilks grib atgriezties? Vai vilks grib uzlabot savas attiecības ar Dievu? Kāpēc tik daudz nelaimes pasaulē? Vai ne tāpēc, ka tik daudz vilku? Ja vecāki necenšas dot saviem bērniem ticību uz Jēzu Kristu, tad vai viņi nav ka vilki? Vai kāds redzēja, ka vilki saviem bērniem dod sienu par barību? Pat ja tie, kuri audzina bērnus, spēlētu avis, bet sirdī būtu kā vilki, tālu no Dieva, vai viņi dos bērniem citu barību, nekā paši ēd? Teātris taču nav īsta dzīve.

    Kad pēkšņi parādīsies tādu cilvēku lokā katolis un sāks runāt par Dieva mīlestību, pestīšanu un mūžīgo dzīvi, satiksies vai ar skumjām, vai ar klusumu, vai ar naīvu entusiāsmu, ka viss ir labi!, vai ar runu, ka ir tik daudz šķēršļu! ka nav iespējams, bet nākotnē, kādā skaistajā dienā, jā, obligāti, atgriezīsies. Vai Jūs domājat, ka cilvēks tic tam, ko stāsta? Taču viņa dzīves ceļa virziens rāda kaut ko citu un deg sarkana lampiņa. Uz lampiņas ir uzrakstīts: elle. Daudziem cilvēkiem palīdzēja lūgšana. Daudziem palīdzēja kāda ticības liecība. Daudziem kāds notikums, caur kuru Dievs iegāja no jauna šī cilvēka dzīvē. Tāpēc katoļu misija pasaulē ir: caur visiem labiem līdzekļiem palīdzēt Jēzum pestīt cilvēkus.

Visa diena aizņemta

    No paša rīta, pēc lūgšanām, sevišķi pēc svētās Mises, darbs gāja pēc darba un kalpošana pēc kalpošanas. Bija lielā talka, kurā Baznīcas teritorijs, plašs un nav tik viegls, kā arī pilsētas teritorijs pie ielām, tika iztīrīts no lapām un zariem. Un tagad prieks redzēt, kā aug zaļā zāle. Tas arī pateicoties tam, ka rudenī daži cilvēki ļoti centīgi parūpējās par šo teritoriju, atšķirīgi no tiem, kuriem patīk skatīties, kā citi strādā.

    Šodien arī pasvētīju graudus sējai gan Viļakā no rīta, gan Žīguros divos pēcpusdienā. Bēt arī bija Kristības un vēl kino ar konkursu. Kaut gan es kāvējos, tomēr redzēju, ka konkurss ir augstākā limenī un visi ar prieku ņēma dalību. Paldies misionāriem un dalībniekiem par šo konkursu.

Misijai vajadzīga palīdzība

    No bērnības es atceros, ka iekams cilvēks sāks kaut darīt, viņam jālūdzas, jāparkrustās, lai šis darbs tiktu atdots Dievam un lai nekāds slikts gadījums nenotiktu. Un bieži arī to esmu redzējis.

    Arī tad, kad cilvēks gatavojas pieņemt kādu nopietno dzīves lēmumu, piemēram domā par laulībām, par priesterību vai par klosterdzīvi, viņam daudz jālūdzas.

    Tāpat lai paliktu savā aicinājumā ir vajadzīga dedzīga un nemitīga lūgšana. Draudzes dzīves centrs ir Euharistija, sv. Mise. Tās turpinājums ir Vissvētākā Sakramenta klātbūtne baznīcā un Adorācija. Adorācijai ir vajadzīga atbilstoša vieta. Un vajadzīgi ir atbildīgi cilvēki, kas veltīs savu laiku, lai būtu klusumā kopā ar Jēzu. Tāpēc arī uz daudzām vietām ir aicinātas klostermāsas, kuru galvenais uzdevums būtu lūgties, sevišķi adorēt Vissvētāko Sakramentu. Ja nav klostermāsu, tad taču var draudzēs organizēt tādas vietas, kurās, ja ne nemitīgi, tad tomēr bieži un regulāri, būtu uzstādīts Vissvētākais Sakraments Adorācijai. Nav nekādas šaubas, ka laiks kopā ar Jēzu būs sevišķi auglīgs. Bet taču ne tā dēļ ir adorācija. Adorācija ir tāpēc, lai ticīgais cilvēks būtu kopā ar Jēzu. Klusumā. Vajag mācīties tā lūgties: klusumā būt ar Jēzu.

    Būt kopā ar Jēzu - tā ir sevišķa palīdzība katram cilvēkam. Ar Jēzu nav diskusijas. Viņš ir Dievs. Viņš visu var. Viņš pats pietiks. Un Viņš gaidā cilvēku. Vajag ar Jēzu iet pie cilvēkiem, tur, kur viņi staigā, strādā, mācās.

Gada tirgus un evaņģēlizācija

    Šodien trīs reizes sasalu. Pirmo reizi īstenībā ne, jo tas bija baznīcā un baznīcas aukstumam esmu pieradies.

    Otro reizi sasalu, kad devos ceļā uz gada tirgu, bet ne tāpēc, lai kaut ko pirktu, bet lai piedalītos misionāru sagatavotajā evaņģēlizācijā. Bija vējš. Ļoti stiprs vējš. Mēs tomēr nolēmām, ka būs telts. Un izdevās. Piepalīdzēja mums viens ministrants un jau bija telts. Bet lai pastāvētu, vajadzēja par viņu "rūpēties". Bet telts bija kā zīmē un cilvēki redzēdami telti nāca un dzirdēja Labo Vēsti par Jēzu Kristu un daudzi arī saņēma avīzi Mīliet viens otru. Man bija iespēja satikties ar draudzi tādā sevišķā veidā: es turēju pajumi, lai neaizlidotu un vienlaikus runāju, cik spēju, par Jēzu Kristu. Bet misionāri darīja daudz vairāk un arī staigāja pa gada tirgus visu teritoriju un satika daudzus cilvēkus.

    Tā bija pirmā evaņģēlizācija gada tirgū un es ceru, ka tā kļūs par tradiciju.

    Kad turēju šo jumtu, lai tas neaizlidotu, tad jūtos drusciņ kā tāds, kam ir pienākums saistīt debesis ar zemi. Nu tāds priesteru un konsekrēto personu pienākums. Un tad es atcerējos svētā pāvesta Jāņa Pāvila II pirmo nelielo encikliku Redemptor hominis. Jēzus kļūva cilvēks un tad Baznīcas ceļš ir cilvēks. Lūk cilvēks kā tāds un katrs cilvēks ir Baznīcas ceļš. Baznīca nevar iet tālu no cilvēka un arī tā nedara. Tāpēc arī šis gada tirgū evaņģēlizācijas pasākums. Un arī tāpēc domas par adorācijas kapelu pilsētas centrā.

    Trešo reizi sasalu bēru laikā ļoti ļoti stiprā vējā un vistuvākajā laikā atklāsies, vai nesaslimošu.

Kāpēc vecāki neļauj maziem bērniem iet uz kapiem?

    Šodien es vadīju bēres pareizticīgo kapsētā. Un ieraudzīju tur uz kāda kapa... konci. Konci skaistajā krāsainajā iepakojumā. Pēc tam uz cita kapa. Un uz dažiem citiem. Ja cilvēks atnāca un gandrīz uz reiz ieraudzīja tādas dīvainas lietas, tad var saprast, ka tas nav no kristietības, bet ka tā ir kāda pavisam cita reliģija, kurā cilvēks tic, ka viss ir fizisks un ka var ar "maģiska konča" palīdzību ietekmēt šo dzīvības otro daļu - "aiz kapa"(Un labi, ka bērni nestaigā pa kapsētu, jo varētu ēst šos končus, kuri, varbūt nav svaigi).

    Es domāju, ka tas tā notiek, jo cilvēks NEKAD nav dzirdējis par Jēzu Kristu. Varbūt 1000 reižu klausījās, ka priesteris vai kāds cits stāsta par Jēzu, bet tas bija bez nekāda efekta, vismaz līdz šim. Konči par to stipri liecina. Kāpēc tā notiek? Vienkārši, nav dzīvās ticības liecības. Cilvēks var klausīties un klausīties, ka, piemēram, vajag lūgties par mirušiem. Bet ja neredzēs KĀ to darīt un vēl kāds viņam pateiks, ka vajag uzlikt uz kapa konci, viņš to izdarīs. Jo neziņā cilvēks darbojas pēc instrukcijas. Vai nē?

    Mazās kopienās, kur ir pavisam svešie cilvēki, var iemācīties to, ko nedos vislabāka ģimene, ja tā diemžēl "praktizē končus". Jo Dieva Vārdam vajag atvērt savu sirdi un tas notiek kopienā, kur cilvēks mācās atvērt savu sirdi, mīlēt un piedot svešiem cilvēkiem. Vēl vairāk - pieņemt viņus par brāļiem un māsām Jēzū Kristū. Cilvēks mācās, mācās praksē izmest egoismu un pieņemt mīlestību no Dieva. Tad ir Dieva Vārds, ar kuru mēs iepazīstamies caur svētajiem Rakstiem. Ir kopiena, kurā mēs mācāmies dzīvot vienotībā ar brāļiem un māsām Kristū. Un vēl ir Liturģija, kurā mācāmies ieiet dziļāk un stiprāk vienotībā ar dzīvo Dievu. Cilvēks redz, ka Baznīcā var dzīvot pēc ticības uz patieso Dievu - Radītāju un Pestītāju. Un nekāda dīvaina instrukcija "ko darīt uz kapiem" nav vajadzīga, jo mirušais, kas bija vienots ar Augšāmcēlto Jēzu virs zemes, ir tagad ar Viņu pavisam citur, nevis kapā.

Dievs dod cilvēkam konkrēto ātrumu.

    Es saplānoju, ka šodien visu dienu strādāšu pagalmā. Jo vajag zāģēt un skaldīt malku un pēc tam to nēsāt mājās. Bet Dievam arī ir savi plāni. Tāpēc no rīta man bija dažas tikšanās un sarunas. Pēc tam vajadzēja iet uz pastu, brāļi un māsas Kristū no Rīgas sv. Alberta Lielā draudzes atsūtīja man mazo paciņu. Ja es jau biju centrā, tad vajadzēja iet uz domi ar dažiem jautājumiem. Pēc tam vēl citas sarunas. Starp citām arī saruna par to, kā izremontēt kāpnes pie baznīcas dārza mūra vārtiņiem.

    Tādā veidā pēcpusdienā strādāju tikai vienu stundu. Pēc tam sv. Mise par kādu nomirušo pazīstamo cilvēku no Rīgas, lūgšanas, un vēl otra stunda darbā līdz naktij.

    Es redzu, kā centīgi un dedzīgi kalpo un strādā misionāri. Dievs viņiem palīdz. Bet arī Viņš dot robežas šim ātrumam, jo taču ir ģimene un citi realitātes elementi, kuri jāņem vērā, jo taču tas ir (kā piem. ģimene) vinu aicinājums un ne par cik nedrīkst to aizvietot pat ar visbrīnišķīgākajām lietām.

Gulbene ir Latgalē?

    Es protams neatbildēšu uz šo jautājumu, bet varbūt kāds specialists atradīsies un man palīdzēs. Kāpēc tāds jautājums? Bieži, bet ne katru dienu, man sanāk būt Gulbenē. Un kad gribu iet palūgties baznīcā, vienmēr esmu pieņemts ar prieku un tas liecina par Prāvesta un draudzes parstāvju, un klostermāsu kristīgo viesmīlību. Arī šodien tur biju un man tika dots būt baznīcā pilnās divas stundas. Jēzus Kristus priekšā divas stundas. Sirsnīgi visus aicinu uz tādu lūgšanu. Pēc tam, kad jau man bija auksti, jo nepaņēmu jaku, gāju uz draudzes māju. Un tur nākamais pārsteigums. Skatos un redzu jauno Mīliet viens otru. Sāku lasīt. Veselu stundu lasīju. Kaut gan tas nebija pirmā reize, kad man rokās bija šis numurs, tomēr ir kaut kas tāds šajā avīzē, ka var to pašu tekstu lasīt daudzas reizes. Vai vismaz fragmentus. Kaut kas tāds, kā patiesība tur ietvērta nezaudē savu spēku un vērtību. Tur arī starp citiem ir Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas fotogrāfija. Pēc Jēzus svētbildes (ar uzrakstu Ticības gads) uz kolonnas es sapratu ka to fotogrāfēja viens no Miłujcie się (Mīliet viens otru poļu valodā) redaktoriem, kas šoreiz 2013. gadā, aprīlī, bija pie mums ciemos. Ļoti interesanti ir lasīt šo avīzi, kad ir pazīstams kāds cilvēks no redākcijas. Bet arī Latvijā ir Šķīsto Siržu Kustība un notiek tikšanās (par to arī ir šajā numurā). Un viena no misionārēm ir ar šo kustību cieši saistīta. Liels prieks, ka šis Dieva darbs aug, pievienojas jaunie cilvēki, kuri pieņem šo ļoti konkrēto garīgo formāciju, kurā nav vietas tukšībām un tukšiem vārdiem, bet vārdi un darbi atgūt savu pirmātnējo nozīmi un vērtību, kuru gribēja Dievs. Un vēl vairāk, jo dzīve ar Jēzu - Pestītāju un Glābēju, tā ir jaunā dzīve, priecīga dzīve, jo Tas ir Dievs, Kas piepilda un atjauno savus bērnus.

Par svēto Misi

    Šodien sv. Misē es runāju par svēto Misi, par tās diviem momentiem. Pirmais - konsekrācija. Tās laiks nav paredzēts kādām lūgšanām, kādām meklēšanām lūgšanu grāmatiņā, kādiem citiem žestiem, trokšņiem utml. lietām. Šajā brīdī nāk pie mums Jēzus. Un vajag Viņu satikt. Tas nenotiek tad, kad cilvēks kopā ar priesteri, pat ātrāk, lasa konsekrācijas vārdus, vai meklē citas lūgšanas, vai skatās zeme. Vajag skatīties uz augšu, uz konsekrēto Hostiju. Ar ticības acīm redzēsim Jēzu kristu, dzīvo Dievu. Un nepieciešams ir klusums, jo nāk Dievs. Katrs cits elements šajā brīdī tikai traucē. Tā es domāju.

    Otrā lieta - svētā Komūnija. Jēzus kristus Miesu var svētajā Komūnijā var pieņemt tas, kam nav smaga grēka un kas ir sagatavots tam un citiem sakramentiem (caur katehēzēm, svētdienas skolu). Nezin no kurienes parādījās tradīcija, ka cilvēki nāk ne lai pieņemtu Jēzus Kristus Miesu, bet lai saņemtu svētību. Bet tāda rita sv. Mises laikā nav. Bērniem drīkst. Viņi vienmēr var saņemt svētību. Bet pieaugušiem nevajag meklēt kaut ko citu, bet grēksūdzes sakramentu. Un ja vajag, tad arī sarunu ar priesteri, lai ātrāk uzlabotu savu dzīvi un varētu pieņemt Jēzu Kristu svētajā Komūnijā. Izdomāt kaut ko citu, kam nekādas jēgas, bet palaist garām pašu Dievu, nav labi, jūs saprotāt.

2013. gada 2. janvārī

    Šodien ir aprīlis un nav nekādu taisno sakaru ar 2. janvāri 2013. gadā. Bet tomēr es redzu, ka sākas kaut kas jauns. Kā 2. janvārī es nezināju, kā izskatīsies draudzes evaņģēlizācija, tā šodien varu pateikt pirmkārt: Pateicība Dievam! un otrkārt: Jēzu es uzticos Tev! Jo draudze (un ne tikai) saņēma iespēju piedalīties jaunajā evaņģēlizācijā, tas nozīmē, ka Evaņģēliju, kuru pieņēma mūsu senči kā ceļu pie patiesā Dieva, mēs varam atklāt no jaunā. Kaut gan metodes nav vissvarīgākas, bet tomēr tās var palīdzēt stāstīt par Jēzu un klausīties Labo Vēsti par Viņu. Es domāju, ka šie divi gadi liecina par to, ka šis ceļš ar Jēzu bija vajadzīgs, ka vērts iet ar Viņu, ka vajadzīga ir tikai drosme un... ticība. Jo taču priekš mums Jēzus ir Viss.

    Pirms diviem gadiem, tikšanās ar katehētēm, man likās, ka atnāks laiks, kad es tikai lūgšos, dzeršu mazo kafiju un skatīšos, ka citi dara evaņģēlizācijas darbu (kopā ar mani). Un tā arī ir. Bet tagad es pat nevaru ar savu prātu aptvērt visus evaņģēlizācijas darbus, kuri notiek un kurus gatavo un dara daudzi cilvēki. Varbūt tie nav lielie pulki un tikai padsmit cilvēku šobrīd, bet es varu paļauties uz Dieva Apredzību, ka katram, kas pievienosies, dzīvē beigsies kāds slikts teātris, bet sāksies pilnā dzīve Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Šeit virs zemes daļeji apsolījumos, bet tomēr Dieva rokās.

Pieskarties cilvēkam jeb Dieva Vārda sludināšanas mērķis.

    Dieva Vārda sludināšana nenotiek tāpēc, lai cilvēkam nestu iekšējo vai ārējo mieru, ne tāpēc, lai cilvēkus glāstītu pa galvu. Dieva Vārda sludināšanas mērķis ir pavisam cits - pieskarties cilvēkam. Pieskarties tā, lai viņš to justu.

    Šodien, piemēram, kad es sāku runāt sprediķi un pateicu tādus vārdus kā dzīve, nāve, Debesu Valstība un seviški elle, viens vīrietis izgāja no baznīcas, Labāk būtu pateikt: "vinu kaut kas izmeta ārā". Citreiz kāda sieviete teica, ka tik ļoti labi, ka es nerunāju par politiku. Ja viņa sprediķī dzirdēs vārdu politika, izies no baznīcas. Tā teica kādreiz ļoti jauna un dievbijīga sieviete, kura līdz šim iet uz sv. Misi.

    Šeit ir noslēpums, ka vienam Dieva Vārds pieskarsies, bet citam nē. Kāpēc viens cilvēks visu laiku atkārto: Ak, priesteri, cik jums ir grūti. Cik liela slodze... kaut viņš redz kaut ko pretējo - priecīgo priesteri, kas runā sprediķi, dala sakramentus, stāsta par Jēzu Kristu. Kā to saprast? Taču skumīgs kristietis nav kristietis. Kā cilvēks var palikt skumīgs, ja satikās ar dzīvo Dievu, Kas mīl šo cilvēku? Tas nav iespējams! Tāpēc tik daudz ir cilvēku, kuri pat nesatikās ar dzīvo Dievu. Saprotāt? Var dzīvot sabiedrībā, piedalīties visdažādākos konkursos, ansamblos, aktīvitātēs, bet vēl nesatikties ar Jēzu Kristu.

    Vispopulārākās zīmes, zem kurām slēpjas cilvēka neticība ir: man nav laika; taču vajag strādāt; dzīve ir grūta; Dievs viens; visas ticības vienādas; pieaugušais prasa svētību sv. Komūnijas laikā; bērni traucē baznīcā; kāpēc Dievs atļauj ciešanās pasaulē?; baznīcā ir garlaicīgi...

    Tādu zīmju ir daudz vairāk un katrs varētu pameklēt savā dzīvē, varbūt kaut ko atradīs.

    Nākamā lieta, kas neļauj Dieva Vārdam pieskarties cilvēkam, ir šī cilvēka dzīve teātrī. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka bērns nav mācīts atbildību kopš saviem jauniem gadiem. Nē nē, kāds pateiks, bērni mācās atbildību, pat taisa projektus... Ne par tādu atbildību es runāju. Ja bērns neadorē un nepielūdz Jēzu Kristu Vissvētākajā Sakramentā ne tikai dažas reizes gadā, bet teikšu, ka daudzas reizes gadā, un ne tikai 2-3 minūtes bet piemēram pus stundu, un vēl - atnāks no savas gribas, ja jauneklis to neturpinās, tad mums ir neticīgo cilvēku neticīga sabiedrība. Un nu jau tādā sabiedrībā var dāvāt cilvēkiem ticības surogātus, garīguma surogātus, visu psihologizēt, visu pozitīvi protams darīt un vēl attistīt bērnā un jauneklī 500 talantus, patiesus vai izdomātus.

    Tā ir līdz laikam, kad jauns cilvēks atstāj savu vidi, sabiedrību, kurā dzīvoja, brauc projam un sabiedrība, kurā dzīvoja, jau vairs viņa dzīvē neeksistē. No šīs sabiedrības paliks tikai tas, kas bez šīs sabiedrības dzīvo un funkcionē - Baznīca un ģimene. Ja protams bija bieža adorācija un dzīva ticība. Un viss. Jo šeit tagad par biznesiem nerunājam.

    Dieva Vārda sludināšana tuvina cilvēku Jēzum Kristum Vissvētākajā Sakramentā. Tas ir ļoti konkrēta un nopietna, un patiesa kārtība. Un tas nenāk no sabiedrības, bet no augšienes, no Dieva caur Baznīcu. Protams valstīj, skolai, darbam ir savas kārtības. Skaidrs. Bet viņiem ir kāda mācība, kāda doktrīna. Vai kāds parādīs tās avotus?

Parunāsim par distanci?

    Es nemēģināšu pateikt uz reiz kādu definiciju, kaut gan tā būtu ļoti gudri... nu nē, šeit būs drusciņ brīvāk.

    Kas tad ir šī distance?

    Piemēram cilvēks ir kādā komandā, kādā grupā. Cilvēki bieži pulcējas, kaut ko dara, lemj, runā savā starpā, gatavo kādus plānus, pieņem vienu un to pēc iespējas dara. Bet, teiksim, ja neviens grupā neņem vērā to, ko šis cilvēks runā, ko viņš grib un kādu plānu grib, vienmēr citi uzvar, ko darīt? Var cīnīties, zaudēt spēkus diskusijās, mēģināt pārliecināt līdzdarbiniekus uz saviem plāniem. Varbūt sākumā tā tas notiek. Bet pēc pāris mēģinājumiem cilvēks redz, ka viņš šajā cīņā ir zaudējis. Un tad ir divi ceļi: vai pārdzīvot, ka neizdevās, vai paskatīties tā kā no tālienes uz šo grupu, uz šo komandu. Kad kāds paskatīsies uz konkrētu grupu no tālienes, uz grupu, kurā viņš piedalās, mēģinās saprast attiecības starp cilvēkiem grupā un starp viņiem un ārpasauli, tad varbūt sapratīs šīs grupas īsto dabu un mērķus.

    Un tā, pieredzē, rodas distance. Tad distances nepieciešams elements ir skatīties uz realitātes elementiem un uz attiecībām starp tiem. Distance palīdz cilvēkam atbrīvoties no maldiem, vai vienkārši tos nepieņemt.

    Pēc tam cilvēka dzīvē ir nākama grupa, komanda, koleģu loks. Un no jauna jāmeklē komandas mērķis, vai, ja ir, tad līdzekļus, lai to izpildītu. Pēc kāda laika atklājas attiecības starp līdzbiedriem, kādi citi mērķi, cīņas un pārbaudījumi. Atklājas arī grupas īstais raksturs, kas var vest uz mērķa pildīšanu, bet var arī to bremzēt un neatļauj, lai to beigu beigās izpildītu. Tad cilvēkā rodās domā, lai atstātu dedzību, lai ieliktu stāstu par pirmatnējo mērķi starp pasaku grāmatām un atrast savu vietu, lai normāli funkcionētu šajā pasaulē, jo "pasaule jau tāda ir".

    Bet ja cilvēks jau drusciņ iemācījies skatīties uz visu ar distanci, tad negrib zaudēt šo pirmatnējo mērķi un apstākļos tādos, kādi tie ir, pilda šo mērķi, kaut gan nebūtu nekādas perspektīves, ka tas kam derēs un palīdzēs.

    Šī skatīšana no tālienes nenozīmē, ka cilvēks neko nepārdzīvo, ka ir auksts, kā ledus. Distance sargā cilvēku no tādas situācijas, kurā viņš staigātu rinķī, kurā viņš būtu atkarīgs.

    Un pēc tam cilvēks ir citā komandā, kurā viņam ir galvenais vārds un vajag arī padzilināt distanci uz sevi, uz savām jūtām, emocijām, uz saviem trūkumiem, uz saviem talantiem.
    Nebaidieties, tā nav nekāda psiholoģizācija. Distancē vissvarīgākā lieta, vissvarīgākais elements ir dzīvot Dieva žēlastībā, dzīvot ar tādu domu, lai nekad nezaudētu vienotību ar Dievu. Tas ir distances, par kuru es augšā rakstīju, galvenais elements. Tas nozīmē arī, ka distance tā ir spēja pareizi mērīt realitātes elementus, redzēt lietu mēru un nemērīt pēc sevis, jo tad cilveku aprīs skaudība.

    Aklāt to, ka pats Dievs aicina cilvēku un līdzdarbojas cieši ar viņu ceļā uz pestīšanu, tas nozīmē atklāt arī pareizo distanci uz sevi, uz ārējo pasauli, uz to, kas jau bija un nezina, ko ar to darīt. Bet lūk distance: "Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi".

Par ko stāsta filma?

    Pirms kāda laika man lūdza, lai es paskatītos filmu. Filmas akcija notiek skolā, kādā ASV lielā pilsētā. Skolā ir nemieri, bet uz turieni tika sūtīta jauna skolotāja, kas ātri atrod kopīgo valodu ar skolniekiem, situācija labojas un viss beidzas ļoti labi. Un var tagad jauniešiem šo filmu parādīt.

    Bet es domāju, ka šī filma stāsta par kaut ko citu, kas ir redzams, bet par ko neviens nerunā. Skolniekiem patik rakstīt. Es neatcēros, vai tie ir blogi, teksti facebookā vai kādi citi teksti. Tāpēc ka tiem, kuri kontrolē skolu, šī situācija nepatīk, skolnieki ir parādīti kā huligāni, kuriem jāatgriežas. Tie, kuri ir augšā, sūta uz skolu savu cilvēku, skolotāju, kura pēc kāda laika var jau sūtīt ziņu, ka viss ir zem kontroles. Jauniešiem skolā ir datori, skolnieki var sēdēt un rakstīt vienā zālē, rakstīt, ko grib, un visi turējas kopā. Tādā veidā filma mums parāda, ka var eksistēt tikai tas, ko valsts kontrolē.

    Vakar es redezēju citu filmu, kurā "priesteris palīdz jauniešiem cīņā pret slikto policiju". Praktiski visu laiku ir kādi reliģiskie žesti, dažas lūgšanas, priesteris, sv. Mises fragments un sevišķi Bībeles. Un viss ļoti labi beidzas. Bet es domāju, ka šī filma, kas stāsta par jauniešiem, kuri dzīvo un strādā starp atkritumiem, rāda kaut ko citu, kas ir redzams, bet neviens par to atklāti nerunā. Es domāju, ka filmā ir parādīts, kā komunisti zog lielo naudu savām vajadzībām un organizē revolūciju. Varu tā domāt, jo vecs ieslodzītais zīmē uz pierēm jaunam cilvēkam... krusta zīmi, bet tajā pašā laikā dzied komunisisko dziesmu "Prakļatyj vstavaj", kuru labi zina vidēja un vecā paaudze. Bībele ir lietota kā šifrs, bet ceļā uz mērķi tiek apzagta baznīca. Miljoni cilvēki iziet uz ielām, lai protestētu. Ir nauda, lai to organizētu.

    Kāpēc es šodien rakstu par šīm filmām, kaut gan es neuzrakstīju filmu nosaukumus? Cilvēks grib padoties emocijām. Bet ja iedzilināsies kādā lietā, piemēram filmā, tad sāk redzēt citus līmeņus. Es ieraudzīju, ka tā filma tika uztaisīta Brazilijas un Anglijas kooperācijā. Vajag skatīties uz režisoriem un uz scenogrāfiem. Un lūk cilvēks, kas rakstīja scenogrāfiju, izplata propagandi par britu impēriju, jo par to tika apbalvots, kā var palasīt Vikipēdijā. Ir vērts no filmām izvilkt to, ko var nosaukt par galveno ideju, propagandi un nebalstīt uz emocijām. Ja nē, tad filma būs kā ierocis, ar kuru "neredzama roka" sitīs... mūs.

   

Kurā virzienā pagriežas dzīve?

    Plānos, kurus cilvēks gatavo un cenšas pildīt, viņš ņem vērā mērķi, kuru grib sasniegt, bet arī vērtības, pēc kurām darbosies. Lai sasniegtu mērķi cilvēks lieto kādus līdzekļus, kādus, teiksim, instrumentus, kuri cilvēka acīs ir vajadzīgi vai pat nepieciešami.

    Kāda veikala klients man pastāstīja, ka tur, kur bija brīnišķīgs klusums un varēja ne tikai kaut ko nopirkt, bet arī psihiski atpūsties, tagad jau ir skaļa mūzika un pat televizors. Klusums beidzās. Vēl viena klusā vieta beidza savu eksistenci. Protams es nelasīju profesionālo literatūru un varbūt neko nesaprotu no soctehnikas, ka varbūt skaļā mūzika veikalā palīdzēs pardot vairāk lietu.

    Es biju šodien dažos veikalos un jutos tā, kā mūzikas loma ir šada: atņemt cilvēkam daliņu no brīvības, ievest viņu citā sajūtā, īstenībā kādā nereālā pasaulē, uzspiest citur domāšanas akcentus. Un ļoti svarīgi, nevar atbrīvoties no šīs mūzikas, vienīgi var iziet no veikala. Man protams nepatīk šī sociotehnika, šī manipulācija, man labāk patīk domāt klusumā, vai tad, kad ir kāda saruna, diskusija, kad mācāmies saprast viens otru. Es jau sen dzirdēju, ka par tādu trokšņaino ciemiņu, ka televizors, vai skaļa mūzika, runāja "nevajadzīgs ciemiņš".

    Kādā citā vietā ļoti bieži ir ļoti agresīva mūzika. Vēl citā vietā bieži var dzirdēt horoskopus.

    Bet tagad jau atstāsim tos, kuri tā dara. Ir Latvijā tāda vieta, tāds veikals, kur skan Latgales radio un no tā veikala negribas iziet, bet tur palikt. Iegāju iekšā un lūk svētā Mise, lūgšanas, rožukronis. Viss mierīgi, draudzīgi, ieved klausītāju Dieva klātbūtnē.  Vai jūs zināt, kur ir šis veikals?

Dievs vienmēr ir jauns un bagāti apdāvina cilvēkus.

    Šodien iegāju Dieva žēlsirdības sanktuārija Krakovā-Lagevnikos (Kraków-Łagiewniki) mājas lapā un pēc tam uzrakstīju tādu draudzes sludinājumu:

Šodien, otrajā svētdienā Lieldienu laikā, ir Dieva Žēlsirdības Svētki. Kā pats Jēzus teica māsai Faustīnei, šodien grēciniekiem ir "atvērtas Dieva žēlsirdības iekšienes", šodien tiek dota "žēlastību vesela jūra dvēselēm, kas tuvosies Manam žēlsirdības avotam. Kura dvēsele ies pie grēksūdzes un uz sv. Komūniju, saņems vainu un sodu pilno atlaišanu". Vajag arī atteikties no ikkatra grēka un dzīvot paļāvībā uz Dievu un žēlsirdībā pret tuvākiem.

Cik reizes es savā dzīvē piedalījos svētajās Misēs šajos svētkos, cik reizes dzīvē svinēju šos svētkus un skaitīju Dieva žēlsirdības kronīti, bet lūk Dievs parādas vienmēr jauns, bez robežas bagāts, brīnišķīgs, svēts un žēlsirdīgs. Dievs zina, ka mums, cilvēkiem, vajadzīgi ir svētki, tādi svētki, kuri mūs izraus no čībām un no savām pārliecībām. Un dos mums no Dieva pārliecību, tādu pārliecību, ka Dievs negrib grēcinieka nāvi, bet lai viņš atgrieztos un dzīvotu.

    Ja mēs ieietu šī sanktuārija mājas lapā www.faustyna.pl kur dažādās valodās ir aprakstīta Dieva žēlsirdības godināšana, un mēģinātu to lasīt, tulkot un saprast, un ja mēs mēģinātu kaut ko darīt no tā, kas tur mums piedāvā, tad mēs ātri redzēsim Dieva žēlsirdību lielumu, Dieva visvarenību un to, ka Viņš ir Kungs, Kas tā organizē visu pasauli un tā maina apstākļus, un tik ļoti labi pazist katru cilvēku, ka nepaliek pat šaubu ēna, bet sirdī ieiet liels miers, ka to visu Dievs dara, jo grib cilvēkam dot mūžību pie sevis, savos mājokļos, lai cilvēks dzīvotu mūžīgi lielā mierā, mīlestībā un pateicībā.

    Šodien (vēl palika dažas stundas) katrs var izlūgt pie Dieva visu. Jūs saprotāt? Visu. Visu, ko jums un citiem nesīs labumu pestīšanas ceļā, lai ieietu Debesu valstībā. Izlūgt lietas garīgas un materiālas. Tāpēc domāsim, par ko jālūdzas, un... lūgsimies!

Ejiet un sludiniet - arī mūsu paaudzē.

    Nesen kādā evaņģēlizācijas pasakumā daži cilvēki teica, ka tic uz reinkarnāciju. Uz vārdiem, ka katoļu Baznīca netic tādām lietām, viņi tikai smaidīja. Tad kāds misionārs paņēma ticības apliecinājuma tekstu ("Es ticu uz Dievu...") un sāka to lēni lasīt. Kad pabeidza, pajautāja: "Kur šeit ir runa par kādu reinkarnāciju?" Reinkarnācijas piekritējiem jau nebija nekāda argumenta un arī smaids pazuda no sejas.

    Citā vietā kāda kundze apvainojās uz priesteri tikai tāpēc, ka viņš uzdeva jautājumu par laulības sakramentu. Priesteris gribēja labu, bet viņa gribēja visu laiku sevi apmaldīt, ka viss ir kārtībā un nevienam nedrīkst pieskarties viņas dzīvei.

    Ģimenei jābūt stiprai Dievā. Tāpēc ir labi, ja ģimenes var sadraudzēties Dievā. Tas nozīmē, ka ne tikai padzert kopā tēju, bet palīdzēt viena otrai būt tuvāk Dievam, Dieva baušļiem, Baznīcai. Jo šeit darbojas tā sauktais "spoguļa efekts". Kāds stāsta par savu dzīvi, bet citi, kuri dzīvo līdzīgos apstākļos, redz tā kā sevi ar savām problēmām un mācās pēc citu piemēra tikt galā ar tām. Nekad nav žēl sākt tādu ceļu kopā ar dažām ģimenēm, jo kopā mēs esam stiprāki un viens otram cenšamies dot vislabāko ticības piemēru.

Ko darīt ar naudu?

    1990. gadu sākumos kā mežniecības students es strādāju arī parkos. Nē tāpēc, ka tāda bija studiju programma, bet vienkārši trūka naudas. Un kad es jau trīs dienas pastrādāju un saņēmu naudu 360 000 zlotu, parādījās iespēja braukt uz Dieva žēlsirdības sanktuāriju Krakovā. Iemesls bija ļoti konkrēts: Dieva kalpones māsas Faustīnes Kovaļskas (Faustyna Kowalska) beatifikācija.

 Es pievienojos grupai, kurā bija mani brāļi un māsas no harizmatiskās kopienas "Droga" ("Ceļš"), nopirku biletes Varšava - Krakova turp un atpakaļ par 80 000 zlotu un uz reiz devos ceļā. Pateicoties šī svētceļojuma biedriem mēs tikam uz sanktuāriju un, kaut gan noguruši, piedalījāmies Vissvētākā Sakramenta nakts adorācijā. Adorācijas laikā skaitījām Dieva žēlsirdības kronīti kopā ar svētcelniekiem, kuri jau tur bija. Un visu laiku nāca nākamie. Liekas, ka mazā baznīca jau nespēj pieņemt nākamos svētcelniekus, bet šī straume nebeidzās. Es ieraudzīju, ka tur Dieva žēlsirdības kronīti cilvēki skaita ar paceltām rokām. No rīta man jau vajadzēja braukt atpakaļ un nevarēju piedalīties beatifikācijas svētkos. Beatifikācija bija Vatikānā, bet ticīga tauta vienojās Krakovā, Dieva žēlsirdības sanktuārijā, ar svēto pāvestu Jāni Pāvilu II, kas vadīja beatifikācijas cremoniju. Tas bija no 17. uz 18.aprīli 1993.gada. Laikam pēc sešiem gadiem sv. Jānis Pāvils II kanonizēja māsu Faustīni. Un pēc nākamiem trijem gadiem pasludināja šo vietu ar jauno balto baznīcu par Dieva žēlsirdības pasaules sanktuāriju. Vajag pieminēt, ka šis pāvests, būdams arhibīskaps, 1960. gados, II Vatikāna koncila laikā, rūpējās arī par to, lai Baznīcā tiktu pieņemta Dieva žēlsirdības godināšana, un lai māsa Faustīna tiktu beatificēta. Viņa centieni atnesa brīnišķīgo augli, jo 1978. gadā Baznīca atļāva publiski godināt Dieva žēlsirdību, Jēzus žēlsirdīgā attēlu, publiski skaitīt žēlsirdības kronīti. Tajā pašā gadā Krakovas arhibīskaps kardināls Karols Voitila (Karol Wojtyła) kļūva ievēlēts par pāvestu. Viņa Baznīcas vadīšanas laikā pirma svētdiena pēc Jēzus Augšāmcelšanās svētdienas tika pasludināta par Dieva žēlsirdības svētkiem, kā arī teica māsai Faustīnei Jēzus. Šīs Dieva žēlsirdības svētdienas vigīlijā 2005.gada 2.aprīlī aizgāja uz Debesu Tēva māju svētais Jānis Pāvils II. 12. aprīlī šogad pāvests Francisks pasludinās Dieva žēlsirdības gadu, kas sāksies decembrī - 50 gadus pēc II Vatikāna koncila noslēgšanas. Nākamā gadā, tur, Krakovā, Dieva žēlsirdības "galvaspilsētā", notiks Pasaules jauniešu dienas. Jālūdzas, lai arī no Latvijas daudz jauniešu brauktu uz šīm dienām, tas daudzu cilvēku dzīvē ļoti maina ticības perspektīvu. Cilvēks ne tikai skatās, bet piedalās.

Lūgšanas vietas draudzē

    Pirms 200-300 gadiem tie, kuriem bija vara un līdzekļi, labi saprata, ka vajag būvēt baznīcas, lai vismaz viena baznīca būtu apkārtnē. Un lai būtu vismaz viens priesteris, kas sagatavotu cilvēkus sakramentiem un tos dalītu. Katrs karš daudz nicināja un pēc tam vajadzēja gandrīz visu sākt no jaunā. Baznīca Viļakas novadā pēc iespējas pildīja savas funkcijas, no kuras vissvarīgākā bija evaņģēlizācija.

    Tagad, kad cilvēki lielā daļā ir tālu no Baznīcas un no ticības, vajadzīga ir jaunā evaņģēlizācija. Ir vajadzīgi tādi mazi centri, mazas vietas vai kopienas, kur notiktu šī jaunā evaņģēlizācija. Ir vajadzīgi cilvēki, ticīgie, kuri lūgtos kopā, kuri ne tikai pieņemtu un klausītos misionārus, bet paši apzināti gatavotos pieņemt tādu funkciju un aicinājumu savā draudzē vai citur. Evaņģēlijs mūs māca, ka lai kļūtu par misionāru, vajag ieiet ciešās attiecībās ar pašu Jēzu Kristu. Jo Viņš ir jauns un tad sirds, kas mīl Jēzu, atjaunojas un var pieņemt Dieva gribu, kura mainīs cilvēka dzīvi.

Bērni ir Baznīcas pirmajā rindā.

    Vakar es rakstīju par bērniem, kuros ir redzama Dieva uzvara, tas nozīmē šī īsta uzvara, kura paliek cilvēka dzīvē un kura nes labus augļus. Bērni nes ar sevi Dieva uzvaru cilvēkā, lai cilvēks pieņemtu Dieva svētību un lai viņš būtu gatavs pieņemt Debesu Valstību. Šo Valstību negrib pieņemt tie, kas aizvieto svēto Komūniju ar kādiem rituāļiem vai svētībām, piem. prasa no priestera svētību, kuru nesaņem tie, kas pieņem Jēzus Miesu pie Dievgalda. Nu tad kā? Viņi ir sliktāki, ka nesaņem svētību? Vai šī svētība attaisno cilvēkus, kas neiet uz sv. Komūniju? Vai blakus nav biktskrēsla? Vai katru dienu nav draudzē priestera, ar kuru var parunāt un sākt mainīt savā dzīvē to, kas nav no Dieva? Kā pieaugušais var "iet uz sv. Komūniju", bet tikai tāpēc, lai saņemtu "svētību"? Bet kas notiek, kad nesaņem? Kas notiek? Lielas acis un cilvēks gaida un gaida, ka tomēr priesteris pārdomā un atgriezīsies un dos "svētību"? Daži cilvēki, kuri svētku laikā gribēja pieņemt Jēzus Miesu, pavisam nezināja, kas Tas ir un arī kas ir grēksūdze. Daži pieņēma Jēzus Miesu, kaut gan nebija gadiem ilgi pie grēksūdzes, kā cilvēki teica. Taču tā ir svētzadzība.

    Bet tagad atpakaļ pie bērniem. Šodien pats Pāvests Francisks runāja par bērniem. Viņš teica, ka bērni nekad nav "kļūda", kā daudzi domā! Bērns nav kļūda! Nedrīkst mest uz bērniem savas kļūdas, savus grēkus, savu bezatbildību. Bērnu situācija ir 100% pieaugušo cilvēku sagatavota. Bads, trukst skolas, dzīve uz ielas, bērni-karavīri, mīlestības trūkums, nav audzināšanas. Bet Baznīca ir kā māte visiem bērniem. Pieaugušie ar savu bezatbildību abgrūtina bērnus, bet Dievs bērniem sagatavoja vietu Baznīcā.

    Pieaugušie lai atgriežas. Lai gatavo labāko pasauli bērniem. Bet sākumā lai lūdzas, lai viņu dzīvē Jēzus būtu Dievs un Kungs.

Vai drīkst skaļi smieties baznīcā?

    Pirms pāris nedēļām, svētās Mises laikā, runāju sprediķi. Un protams visi skatījās uz mani. Bet ar laiku arvien biežāk visi skatījās aiz sevis. Kas tur bija? Bērni. Mazie bērni, kuri runāja savā starpā, smējās un kad viens no viņiem kliedza, tad visas galvas griezās. Kliedziens - galvas griežas. Es sapratu, ka jau neviens neklausās, ko es runāju un pienāca laiks pabeigt sprediķi. Bērni uzvarēja.

    Vai drīkst skaļi smieties baznīcā? Protams ka nē. Bet ja bērni ļoti skaļi smējas un kliedz? Viņiem drīkst. Baznīca tā ir vieta, kurā bērni uzvarēja. Un kad pieaugušie smagi sagrēkoja un nebija pie grēksūdzes, tad nevar pieņemt Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā. Vēl vairāk, viņi nevar saņemt svētību no priestera un es nesaprotu, kāpēc viņi iet kopā ar tiem, kuri iet pie Dievgalda. Vai aizmirsa ceļu uz biktskrēslu? Ko viņi grib apmaldīt? Tikai sevi. Bet bērni vienmēr var saņemt svētību. Bez ierobežojumiem. Viņi uzvarēja. Ja mēs nebūsim kā bērni, mēs neieiesim Debesu Valstībā.

    Šodien pēc Mises Aglonā Bīskaps ejot uz zakristēju deva speciālo svētību bērniem, maziem bērniem, kuri bez salīdzinājuma aktīvāk piedalījās svētajā Misē. Tā ir kā svētība mūsdienu maziem apustuļiem. Jā, apustuļiem, jo es šos bērnus labi pazīstu. Ģimeni arī, jau no jūlija. Šī ģimene no 8. decembra kalpo Viļakas draudzē kopā ar citiem misionāriem.