Pasaka par dzērvenēm

    Sensenos laikos dzīvoja Karalis un Karaliene. Viņiem bija viena meita. Kad viņai bija 30 gadi, vecāki deva viņai kā mantojumu vienu no savām pilīm un lielo zemes teritoriju apkārt. Viņa tomēr nemīlēja savus vecākus un negribēja ar viņiem kontaktēties, bet par saviem padomdevējiem pieņēma kādas firmas pārstāvjus . Viņa nerūpējās par savas valsts iedzīvotājiem un dzīvoja no tā, ko pārdeva. Tāpēc arvien vairāk cilvēku brauca projām no valsts. Katru gadu pārdeva kādu zemes gabalu un par šo naudu organizēja mielastu augstmaņiem savas dzimšanas dienā. Viens no augstmaņiem ieraudzīja, ka uz sienām vairs nav Karaļa un Karalienes gleznas, jo pirms mielasta tika ņemtas nost. Nākamā dienā atklājās, ka pils arī tika pārdots. Palika valsts bez valdnieces, gandrīz bez iedzīvotājiem, bez zemes, jo tā tika pārdota svešiniekiem. Cilvēki lasīja mellenes, sēnes un dzērvenes un mēģināja tās pārdot. "Mums mājās nav maizes" - runāja. Un tāda bija patiesība. Un, ja kaut ko saņēma, bija ļoti ļoti laimīgi. "Mēs par jums visur stāstīsim," - teica - "ka jūs esat ļoti labs cilvēks".

    Bet tas bija, protams, sensenos laikos, jo mūsdienās netikai vecākus ļoti mīl, bet arī Dievu mīl un grib katru lēmumu ar Viņu visās lietās lēmt. Un šodien jau netic vecām pasakām.

Cilvēks slazdā

    Viens no piemēriem, kā nedrīkst braukt ar mašīnu, kad braucot 100 km stundā mainīt piekto ātrumu uz atpakaļ gaitu. Kas notiks, labāk nerunāt. Kad šoferis gribētu tā darīt, mašīna dos tādu skaņu, ka cilvēks ātri sapratīs savu kļūdu.

    Līdzīgi ir garīgajā dzīvē. Kad cilvēks ātri attālinājas no Dieva, dzīvojot smago grēku stāvoklī, tad mainīt uz reiz virzienu, uz reiz skriet atpakaļ, beidzas ar katastrofu. Situācijas "no dzīves", kā piem. agstāk minēta mašīna, ļoti labi saprotāmas, atspoguļojas garīgajā dzīvē, kur diemžēl nav saprotāmas.

    Piemēram vīrietis un sieviete dzīvo bez laulības sakramenta, tas nozīmē smagos grēkos, un ātri attālinājas no Dieva. Ļaunais gars "sargā" tādu situāciju, lai nekas nemainītos, jo tad viņam būs sagatavoti divi upuri. Bet cilvēki nolēma mainīt virzienu un pieņemt laulības sakramentu. Ja tam līdzi iet atgriešanās un tam ir veltīts laiks, kurā viņi paskatīsies uz savu dzīvi Baznīcas mācības gaismā, redzēs kļūdas un grēkus un viņiem tiks dota iespēja paskatīties uz savu dzīvi ar ticības acīm, iespēja satikties ar dzīvo Dievu, Kas ir Mīlestība, iespēja praktizēt ticību, saprast, kas ir laulības sakraments - no tā ļoti daudz var dot pirmslaulības kursi, arī iepriekš alfa kursi, tad jau ir kādi stiprākie pamati sākt jauno dzīvi kopā ar augšāmcelto Jēzu. Jaunā dzīve - dzīve Dievam, kalpošana Dievam, dzīve pēc Svētā Gara, nevis pēc miesas.

    Ja tomēr nav atgriešanās sirdī, tad tas var beigties ar kādu eksistenciālo "katastrofu", jo tāds modelis: "kalpošana velnam"-"spradziens"-"kalpošana Dievam" nestrādās, ja centrā nebūs atgriešanās. Cilvēki bieži var apvainot Dievu: "Mēs gribējām labi, salaulājāmies, un ātri katastrofa - naids un šķiršanās!" Nu nē, īstenībā kalpošana velnam tādā gadījumā nebeidzās. Bez atgriešanās, bez Dieva palīdzības iziet no šīs verdzības slazda cilvēkam nav pa spēkam, nav iespējams. Ja tu sāksi jau šodien labot savu dzīvi kopā ar Dievu, tad redzēsi, ka visu Dievs darīs, nevis tu. Tu tikai atļausi. Ja tev ir tāda problēma, tad atļauj Dievam to visu mainīt.

Vai ražotava audzina bērnus?

    Lietās, par kurām tagad rakstīšu, es neesmu specialists. Un varbūt bērni vairāk zina nekā es. 1974. gadā Japānā tika izdomāta "Hello Kitty", pasakains tēls, kas spēlētu meiteni no Londonas. Jo 1970. gados Japānā Londona bija "modē". Tā vismaz raksta internetā. Kopš šī laika izražoja daudz kilogramu "Hello Kitty" un tās īpašnieks kļūva ļoti bagāts.

    "Hello Kitty" sekoja vēlāk arī "Angel Cat Sugar" un "Rebecca Bonbon". Es saprotu, ka kādai lielai firmai (vai lielām firmām) nav nekādas problēmas to ražot. Es nezinu, kāda ir šo tēlu "biogrāfija", bet kādas lomas pilda, var viegli uzzināt internetā. Fotogrāfiju ir daudz. Visiem pircējiem no sirds novēlu šo vislabāko. Jā, šo vislabāko. Bet ja kāds gribētu satikties ar dzīvo Dievu un jau šeit, virs zemes, pazīt Jēzu Kristu un dzīvot žēlastības stāvoklī, ar prieka pilno sirdi, tad aicinu uz Romas katoļu baznīcu Viļakā, vai arī citās vietās. Rozās krāsas mazāk, brīžiem stipra iekšēja cīņa, lai atmestu to, kas nav vajadzīgs, bet draudzības ar Jēzu garantīja mūžīga. Un šī brīnišķīga realitāte - personīgas attiecības ar Dievu. "Dievs ir Mīlestība" (sv. Jāņa 1. vēstule).

Misionāri palīdz redzēt citu pasauli.

    Es domāju, ka katrs, kas satiekas ar misionāriem Viļakā, redz, ka viņi dzīvo savadāk. Īstenībā cilvēku reakcijas ir visdažādākas, bet šeit nav vieta, lai par to stāstīt. Ar vienu vārdu - neviens nevar pateikt: "Viņu klātbūtne mani neietekmēja". Ja viņi var tā dzīvot, TĀ tas nozīmē normāli lūgties, normāli dzīvot tikumiski, normāli meklēt un pildīt Dieva gribu, normāli sargāt savus bērnus no ļaunuma, normāli nopietni un atbildīgi dzīvot, normāli priecāties, normāli visu darīt kopā ar Dievu un ar Dieva Mātes palīdzību, normāli citus aicināt uz tēju, vai uz rekolēkcijām, normāli katru dienu piedalīties svētajā Misē, normāli citiem bērniem, jauniešiem un pieaugušiem stāstīt par Dievu un par Baznīcas ticību, kas kļūva par viņu ikdienā. Normāļna. Katram, kas jūt savā sirdī tādu aicinājumu no Dieva, un savā ikdienā pilda Dieva gribu, teikšu, lai kļūtu par misionāru. Misionāri ir vajadzīgi vienmēr.

Gads kapsētā ir beidzies.

    24. oktobrī ar svēto Misi Viļakas sv. Mateja (sv. Mateuša) kapsētā tika pabeigts "gads kapsētā". Lai Euharistija tiktu celebrēta atbilstoši labos apstakļos, arī tur es uztaisīju pajumi. Un es atklāju, jau kaut kuru reizi, ka to var uztaisīt viens cilvēks. Pateicība Dievam. Galdu arī atvedu no mājām, atnesu un varu tikai cerēt, ka no mitruma necieta pa daudz.

    Liels paldies tiem, kuri jebkādā veidā kalpoja, palīdzēja, organizēja, vai vienkārši piedalījās svētajās Misēs šajā gadā kapos, un pieņēma Jēzu Kristu svētajā Komūnijā dvēseļu šķīstītavā nodomā.

    Liels paldies arī tiem, kuri aktīvi darbojas draudzē, aktīvizē ticīgos, liecina, kā Dievs darbojas viņu dzīvē. Es jau ceturto reizi "dežurēju" ar rožukroni rokās pirmdien no 00:00 līdz 01.00. Bija grūti piecelties, vai, labāk pateikt, es uztraucos, ka nepiecelšos, jo es biju ļoti noguris. Ko es pateikšu? Vēl tāls ceļš, kad es spēšu šajā stundā noskaitīt rožukroņa vienu daļu. Tāls ceļš...

    Šodien vairāk bija atpūtas. Bet arī kādu laiciņu veltīju baznīcas laukuma un ceļu tīrīšanai. Ne bija viegli, jo manis izdomātai slotai ir apm. 10 kg! Grūtāk, bēt daudz daudz ātrāk. Ja Jūs būsiet Viļakā, Jūs varēsiet izmēģināt. Es domāju, ka nēspēsiet ar to strādāt.

    Bija arī Urgas pansjonata grupa, kurai pastāstīju par Jēzu, Kas mājo baznīcā. Un par to, kā pildīt Dieva gribu, kas ir vislabākais, kas mūs var satikt šai pasaulē.

    Un tūlīt... atnāks draugi Kristū.

Šodienas IHTYS?

    Rakstnieks Henriks Senkevičs (Henryk Sienkiewicz) savas grāmatas "Quo vadis?" ("Uz kurieni Tu ej?") vienā fragmentā raksta par to, ar kādu zīmi atpazīt viens Jēzus māceklis otro mācekli. Tā protams ir zivs zīme. Kāds zīmē to uz zemes, lai tas, kas ar viņu runā, ja tikai ir kristietis, saprastu, ka satikās ar otro kristieti.

    Mēs zinām, ko nozīmē IHTYS (zivs), latviski būs tā: Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs. Katrs kristietis ir kā tās zīmes (un tās satura) dzīva ikona. Bet laikam nepietiek tikai būt kristietis, vajag arī kļūst par kristieti. Kā zivij ir nepieciešams ūdens, tā kristietim ir nepieciešama liecība, nepieciešams ir liecināt par to: Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs. Kas notiek, ja zivi izvilksim no ūdens? Atver muti un atver, un atver, bet nekāda labuma no tā nav. Tā arī ir ar kristieti, kas neprot sasveicināties ar vārdiem "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!", jo pēc tā varam zināt, ka šis cilvēks ir kristietis, katolis. Un tad, kad atbildēs "mūžīgi mūžos!" (vai līdzīgi). Jo es iegāju kādā veikalā un teicu skaļā balsī "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!" Atbilde bija šāda +/- "mbrščgskdts..." Citreiz "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!" Atbilde: "bwkšvbčgīkts..." Un trešo reizi bija līdzīgi. Taču ja mēs būtu kādā citā valstī, kurā viens otram novēl mieru, visi tāpat runātu. Un nekas nebūtu nepareizi. Ja katolis ieraudzīs savu prāvestu un divas reizes atver muti bez nekādas skaņas un vienu reizi paklanīs galvu, tad prāvests tāpat atbildēs. Vai nē? Kāda zīme palika? Bet kas ir iekšā? Ko vajag? Kāpēc pa Latvijas ielām nebrauka ātrā ar ūdeni? Ar dzīvo ūdeni...

Atpazīt Dieva balsi.

    Starp daudzām balsīm, kuras mēs dzirdam, ir viena sevišķa, jo tā ir no Dieva. Un visas dzīves mācības, domas, piepūles, vēlmes, lēmumi ir tāpēc, lai to vienu vienīgo un neatkārtojāmo balsi dzirdētu. Jo mūsu atbilde šim vārdam, šai balsij, dara mūs laimīgus. Vismaz dod iespēju pieņemt Dieva klātbūtni ar mīlestību un būvēt uz attiecībām ar Dievu savu dzīvi. Tāpēc tie, kuri vakar pateica Jēzum "Jā!" un atnāca vai atbrauca uz bijušo klosteri uz alfa kursiem, gan jaunieši, gan pieaugušie, var sevi saukt par laimīgajiem. Jo šis Dieva vārds, kuru mums skaidroja priesteris, kas no Aglonas atbrauca pie mums, tik stipri un tik skaidri, un ar tādu mīlestību iegāja mūsu sirdīs, ka Šī Dieva Mīlestība, parādīta mums Viņa Dēlā, no jauna tika atklāta kā vislielāka mūsu bagātība, kā pestīšanas dāvana, kā Baznīcas sirds un mūsu brālības pamats. Šie brīži ar Dievu brāļu un māsu kopienā, tik skaisti sagatavoti, liecina par vajadzību, lai būtu tādas un līdzīgas tiksanās un lūgšanas, un liecina par to, ka Dievs, ar kuru mēs mēģinām dzīvot draudzībā un mīlestībā, vēlas piepildīt mūsu kopējas lūgšanas ar ļoti lielo prieku. Ne tikai prieku Dievs dod. Un prieks nav vienīgais un galvenais mērķis. Prieks iet līdzi Labai Vēstij par Jēzu Kristu, pateicoties Kuram mums ir atvērti Debesu Valstības vārti. Mūžīga dzīve sākas šeit, virs zemes, caur draudzību ar Jēzu, caur dzīvi Viņa žēlastībā.

Panta rei.

    Jā, viss peld, iet, brauc un skrien. Grūti bija atrast laiku, lai kaut ko vairāk uzrakstītu. 19. oktobris, pirmdiena, sākās tā, kā pierasts trešo reizi, ar rožukroni rokās pl. 00:00 līdz 01:00. Jau labāk cīnījos ar miegu un vairāk laika veltīju lūgšanai salīdzinājumā ar iepriekšējām pirmdienām. Pirmdiena bija pilnīgi aizņemta, bet atradu laiku atpūtai. 15:00-18:00 tas bija laiks veltīts daudzām sarunām saistītām ar remontiem baznīcā. Un laikam tāpēc, ka tas sākās Dieva žēlsirdības mirklī, tika pieņemti lēmumi, kas palīdz darbiem iet uz priekšu, es ceru. Pateicība Dievam. Bet vakarpusē plebānija piepildījās ar bērniem un jauniešiem, lai mēs visi labi un dievbijīgi, un interesanti pavadītu laiku.

    Otrdienā bija arī svētā Mise šajā mājā, kur svētceļoja Dieva Māte statujas zīmē. Tādas vizītes palīdz arī cilvēkiem labāk saprast prāvesta lomu draudzē, kā arī pašu prāvestu, atmest kādus mitus un pasakas, un tuvāk iepazīties ar misionāriem un ļoti ļoti lielo nozīmi tam, ka vecāki iet uz baznīcu kopā ar bērniem. Baznīcai ir misija un tajā katrai ģimenei, un mums katram ir misija, kura jāizpilda. Bez tā cilvēks ir nelaimīgs, vismaz kaut kā būtiskā trūkst viņa dzīvē. Iet uz baznīcu ar maziem bērniem ne tikai nav kļūda, tas ir būtiskais pienākums. Ja vecāki to dara, var tālāk runāt par citiem dzīves jautājumiem. Ja nedara, tad mēģinājumi kaut ko darīt, ir dzīves dekorācija, jo muzeju nevar atdzīvināt. Tā, kā nevar atdzīvināt uz reiz draudzi, kur, pēc Pāvesta Franciska vārdiem, baznīca vairs nav baznīca, bet muzejs. Kad baznīca pārvērtas muzejā? Kad pēc sv. Mises baznīcu taisa ciet un nevar ieiet, lai palūgtos. Sākās tad, kad cilvēki pārvērtās muzejos - daudz zina par Dievu, bet to nepieņem par savējo savā sirdī un prātā nepadodas tai, un ar savām rokām nedara ticības darbus. Tālāk notiek tā, ka baznīca pēc Mises ir slēgta un pilda muzeja funkciju ekskursantiem.

    Pēc tam vajadzēja arī braukt uz Gulbeni, lai celebrētu svēto Misi gan vakar, gan šodien un tur baznīca nav slēgta, dienas laikā vienmēr kāds dežurē. Es ceru, ka līdzīgi būs arī Viļakā. Tas ir atkarīgs no tā, vai daži cilvēki atgriezīsies un veltīs savu laiku Jēzum Vissvētākajā Sakramentā. Liekas, tas ir tik maz...

Zivis, dzīvnieki, putni

    Kādreiz pāvests Benedikts XVI salīdzīnāja cilvēku garīgās dzīves situāciju ar pasaules radīšanu. Sakarā ar to, ka cilvēks bieži nespēj pieņemt otro cilvēku, kaut gan šis otrais nedara pirmajam pāri, un vēl vairāk, tas notiek baznīcā, svētajā Misē, es atgādinu mazliet pāvesta runu.

    Dievs radīja zivis, lai dzīvotu jūrās; radīja putnus, lai dzīvotu zem debesjuma; radīja dzīvniekus, lai staigātu pa zemi. Zivis klusē, putni dzied, dzīvnieki kliedz. Zivis klusē un tā tās ir tādu cilvēku simbols, kas Dieva majestātes priekšā klusē visdziļākajā kontemplācijā. Putni ir tādu cilvēku simbols, kuri dzied gara pilnas dziesmas un himnas Dievam par godu un tādā veidā pielūdz Viņu. Dzīvnieki, kas staigā pa cieto zemi un kliedz, ir tādu cilvēku simbols, kas atmeta no sevis savas būtības dziļumus, kuros būtu kopā ar Dievu - klusumā. Atmeta arī iespēju celt savu dvēseli pie Dieva, lai Viņu pielūgtu. Kas tad viņiem palika? Palika plakanā un cietā zeme, tāpēc kliedz.

    Es domāju, ka kaut kas notiek cilvēka sirdī (ne tik traģiski, kā pieminēts augstāk), ka nespēj ieiet sevī, savā sirdī, lai būtu kopā ar Dievu klusumā. Ka nespēj pacelt savu sirdi līdz visaugstākām robežām, lai viņa dzīve būtu viena un skaistā dziesma Dievam. Tāds cilvēks mēģina pierādīt apkārtējiem, ka viņi ir vainīgi, ka viņš neesot laimīgs. Bet ar to arī liecina, ka bez dziļās lūgšanas un bez visaugstākās pateicības, vienkārši nevar atrast dzīves laimi. Tas nes viņam sāpes. Tāpēc kliedz un tiesā citus. Lūgsimies par tādiem mūsu brāļiem un māsām Kristū, kas cieš, jo neatklāja savā dzīvē Jēzus mīlestību, lai pateicoties ticībai dziļi iesakņotu savu dzīvi Baznīcā un ļāva Mīlestībai pacelt vīņu dzīvi vistuvāk Dievam.

Pieci metri virs grīdas negribas lidot.

    Šodien no rīta, pēc svētām Misēm, atnāca elektriķis, lai aplūkotu elektroinstalāciju lustrā. Mēs paņēmām divas garas trēpes un pēc pāris minūtēm es varēju ar savām acīm skatīties lustru no tuvuma, redzēt bojājumus, kuri traģiskie nav, bet vajag kaut ko darīt, mainīt vadus, patronus utml.. Šajā augstumā, apm. 5m, negribas lidot, bet staigāt pa cieto zemi. Pirmdien būs nākamas konsultācijas un redzēsim, ko tālāk. Ja es zinātu, ka šīs lietas ies tik lēni... Tagad zinu.

    Nākamā lieta, kuru vajadzēja darīt, bija Lāšķu kapsētā. Es paņēmu pajumi, aizvedu uz šo kapsētu un tur pats to samontēju. Un pat nevajadzēja ļoti stiprināt, jo nebija vēja. Kāds arī lūdza piedošanu, ka vasarā kapusvētkos nebija jumta, tāpēc sv. Mise notika kā "dušā". Pēc tam ap piecpadsmitiem es braucu tur otro reizi un, kaut gan gribēju pats strādāt pie pajumes, tomēr atnāca un palīdzēja cilvēki, pēdējie kapsētā, no kuriem daži atbrauca no tālienes.

    Vakarpusē es braucu uz Rekovu diviem jauniešiem pakaļ. Viņi, kā vienīgie draudzes pārstāvji, piedalījās Latgales jauniešu dienā Baltinavas draudzē. Viņi stāstīja par šo dienu, ka esot ļoti interesanta un varēja daudz ko iemācīties, un dažās darbnīcās pašam izražot lūgšanai vajadzīgas lietas, kā piem. rožukroni. Jaunieši brauca uz mājām laimīgi un entuziasma pilni.

    Dienas laikā notika daudz vairāk, bet nestāstīšu visu. Jūs zināt, ka dzīve "misijās" un ar misionāriem ir piepildīta ar Dieva sagatavotiem darbiem. Kas tev ir Dievs? Kā un uz ko Viņš tevi aicina?

Misija draudzē

    Viena no raksturīgām lietām, kuras garīgās aprūpes laukā darīja kapucīni, bija misijas draudzēs. Parasti brauca uz misijām divi tēvi, lai tad, kad viens runā sprediķi, otrais lūgtos. Tādas misijas, uz kurām aicināja misionārus prāvests, bieži piepildīja veselas astoņas dienas un misionāri mēģināja ar Evaņģēliju atrast ceļu pie katra cilvēka draudzē. Tas vienmēr bija ļoti intensīvs laiks un lai saprastu, kas notika, vajadzētu paskatīties uz šo misiju plānu - diena bija aizņemta no rīta līdz vakaram. Un arī cilvēki vairākumā gribēja piedalīties, izklausīties vismaz dažas konferences vai sprediķus, iet pie grēksūdzes, jo katru dienu braukāja uz šo baznīcu priesteri no apkārtējām draudzēm.

    Es pirms 14 gadiem dzīvoju klosterī, kurā arī dzīvoja un kalpoja tēvs, kas vadīja misijas 600(!) draudzēs, daudzās pat dažas reizes. Viņš nolēma uzrakstīt grāmatu. Un izdevās. Tā tika uzrakstīta tādā veidā, ka viņš stāstīja, bet es rakstiju. Šī grāmata nesa lasītājiem daudz prieka, jo bija anegdotu pilna - taču misionāru dzīve ir ļoti ļoti interesanta. Kad grāmata tika pabeigta un laimīgs tēvs misionārs sāka braukāt pa mūsu baznīcām, runāt sprediķus un reklamēt savu grāmatu (vērts bija rakstīt un lasīt,) tēvs proviniāls (provinces priekšnieks) man pajautāja, vai es gribētu braukt uz misijām, bet pavisam citām misijām, kuras varbūt arī tā saukt nevajag, uz Latviju. Un es, pēc divām minūtēm Vissvētākā Sakramenta priekšā, atbildēju: "Jā".

    Jau gandrīz divi gadi misionāri dzīvo mūsu draudzē. Tie protams nav garīdznieki, bet laji. Un viņu kalpošana ir cita. Ne tik intensīva 8 dienu laikā, jo tādu misiju nebija, bet intensīva garākā distancē, kura ir sadalīta uz mēnešiem, nedēļām un dienām. Un katram posmam ir savs plāns, darbi, sarunas un tas viss lūgšanā. Tāpēc ka grūti būt misionāram savā draudzē, uz Viļaku brauc misionāri no visas Latvijas, bet arī no Vācijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas. Un brauc arī tie kuri jau drusciņ kalpo kā misionāri: no Balviem un no Rekovas, tas ir no citām draudzēm. Es ceru, ka ar laiku arī no Viļakas, no Semenovas, no Žīguriem, no Vēdeniešiem, no Borisovas un no citām vietām mūsu draudzē brauks misionāri sludināt Evaņģēliju citās draudzēs Latvijā un arī citās valstīs. Jā, man ir tāda cerība un tagad labāk saprotu to, ko esmu jau dzirdējis kopš bērnības. Jo taču es esmu no draudzes, kuru vada misionāri, kas kalpo Āfrikā. Katrs var kļūt par misionāru, lai tikai gribētos un lai tikai būtu paļāvība uz Dievu. Sirsnīgi aicinu. Uz priekšu.

Bērni - dzīvības cerība

    Vakar Vatikānā bija Pāvesta Franciska ģenerālā audience. Pāvests runāja par bērniem.

    Pieaugušie saliek saviem bērniem lielus apsolījumus. Nē tādus, kurus saliek mazās lietās dienas laikā, lai bērnus iepriecinātu, lai ar joku palīdzību aicināt, lai būtu paklausīgie, vai lai labi mācītos skolā, vai lai viņus atvestu no kāda nedarba. Bet Pāvests runāja par svarīgākiem apsolījumiem, kuri nepieciešami būtiskos dzīves lēmumos, viņu uzticībai uz cilvēkiem, spējai ieņemt Dieva vārdā kā svētību. "Mēs, pieaugušie, esam gatavi runāt par bērniem kā par dzīvības apsolījumu. Viegli saviļņojamies runājot jauniešiem, ka viņi esot mūsu nākotne". Bet vai vecāki nopietni uzskata viņu nākotni - bērnu nākotni un jauniešu nākotni? "Jautājums, kuru vajag sev uzdot biežāk, skan: cik mēs esam uzticīgi apsolījumiem, kurus saliekam mūsu bērniem atnesdami tos pasaulē? Pieņemšana un rūpes, tuvība un uzmanība, paļāvība un cerība ir fondamentāli apsolījumi, kurus var apvienot vienā: mīlestībā. Kad mēs apsolam mīlestību, tad tas ir vispareizākais veids, kādā var pieņemt cilvēku, kad tas nāk pasaulē. Un visi to mācāmies āgrāk, nekā tajā apzināmies. Tas ir apsolījums, kuru vīrietis un sieviete saliek katra bērna priekšā jau kopš brīža, kad tas parādas domās. Bērni nāk pasaulē un gaidā šī apsolījuma apstiprināšanu. Viņi to gaidā pilnīgā veidā, paļāvībā, bez apsardzības. [...] Kad notiek citādāk, ievano bērnus neizturāmā veidā, vēl smagāk, kad viņiem nav līdzekļu, lai šo veidu atklāt un saprast. Dievs tomēr ir nomodā sakarā ar salikto apsolījumu jau kopš pirma brīža. [...] Bērnu enģeļi ieskatās Dieva vaigā un Dievs nekad nezaudē bērnus no acīm. Bēda tiem, kas nodeva viņu paļāvību. Bēda. [...] Dievs notiesās mūs. Un es gribētu pateikt vēl vienu lietu ar lielo cieņu pret visiem un no sirds. Viņu spontanisko paļāvību uz Dievu nekad nedrīkst ievainot. Sevišķi kad tas notiek no kādas pārliecības, vairāk vai mazāk apzinātas, ka mēs aizvietosim Dievu. Nekad nedrīkst skārt jūtīgas un apslēptas attiecības Dieva ar bērnu dvēseli. Bērns, jau no piedzimšanas brīža, ir gatavs, lai justos Dieva mīlētam. Bērns ir tam gatavs, kaut gan vēl nav spējīgs sajust, ka viņš ir mīlēts pašas savas eksistences dēļ. Bērns jūt, ka Dievs ir, Kas mīl bērnus. Bērni, kas tik tiko nāca pasaulē, sāk saņemt dāvanas kopā ar barību un rūpēm - garīgas mīlestības apstiprināšanu, caur personīgā vārda dāvanu, [...] caur līdzdalību valodā, caur skatienu un smaidu. Bērni mācās tādā veidā, ka saitu skaistums starp cilvēkiem skār mūsu dvēseli, meklē mūsu brīvību, pieņem tuvākā atšķirību, pieņem viņu ar cieņu. Un otrais apsolījums, ka mēs, tētis un māmmiņa, uzupurējam sevi tev, lai uzupurētu tei tev pašam. Tā ir mīlestība, kura ir Dieva mīlestības dzirkstele. Jūs, māmmiņas un tēvi, jūs esat Dieva dzirksteles dotas bērna, jūs esat Dieva mīlestības instrumenti"...

Tas ir fragments no Pāvesta katehēzes, ātri pārtulkots, ja ir kļūdas, tad piedodiet.

Kad ir atgriešanās laiks?

    Es atceros tādu vienu notikumu bērnībā. Mani koleģi, kad ieraudzīja kādu ļoti labo un dievbijīgo kundzi, kas gāja uz baznīcu uz svēto Misi, smējās no viņas. Viņi bija tālu un es esmu pārliecināts, ka neviens no viņiem nepateiktu viņai acīs šos vārdus, kurus viņi runāja būdami tālu. Tas bija skaidrs. Es sapratu, ka ar šiem vārdiem viņi slikti izdarīs sev, nevis citiem. Viens otrais varētu tā nerunāt, bet ja sirds ir nebrīvē un vaļā, tad nepateikšu kādi vēji tur pūš. Bet ir drošs, ka tas nav Kunga Gars. Vajadzēja man turēt distanci no viņiem un no viņu postošām domām. Vai bērns to saprot, vai nē, bet jūt, ka viņā ir kāds "iekšējais cietoksnis", kas jāsargā.

    Skolā skolotāja runāja kādreiz par dzeršanas ļaunumu. Bet teica arī bīstamus vārdus: "Labāk, kad vecāki iemācīs bērnus "kulturāli" dzert, nekā tos iemācīs iela". Un es redzēju rezultātus, kad divpadsmitgadīgais puika no pamatskolas dzera alu un ar drosmi runāja, domādams, ka tas viņu attaisno: "Vecāki man iemācīja. Tu, Staņislav, paliec šeit, jo mēs ("vairāk pieaugušie") ejam dzert vīnu". Jā, vientulība, tas ir nepieciešams elements, kuru jaunais cilvēks pieņem, lai paliktu uzticīgam Jēzum.

    Kad man bija apm. 17 gadi, man nāca prātā domā, lai visu darītu tā, kā manā vietā darītu pats Jēzus. Es to protams neizdomāju. Varbūt to izlasīju. Bet vairāk iespējams, ka dzirdēju kādā sprediķī, vai katehēzes laikā. Tomēr es atceros, apm. šajos gados nolēmu mēģināt tā dzīvot, ka manā vietā un visās manas dzīves situācijās dzīvotu un darītu Jēzus. Nebija viegli. Ļoti populāras bija diskotekas, bet pēc dažām es sapratu, ka tas ir zaudēts laiks. Koleģi ministranti pērka močus, fotoaparatus, makšķeres, kas viņiem sāka aizņemt arvien vairāk laiku un neļāva turpināt ministrantūru. Es vairāk gāju uz baznīcu, lai piekalpotu svētajā Misē, kaut gan es nebiju kāds superministrants.

    Ziniet, es to nerakstu, lai parādītu, kāds svēts es esmu, jo uz svētumu ir ceļš visu laiku priekšā. Es to rakstu, lai padalītos ar Jums ar brīžiem, ar dažiem brīžiem starp tiem daudziem, kuros Dievs ļauj jaunām cilvēkam justies sevīšķi laimīgam, kad jauns cilvēks, vēl bez dzīves pieredzes, pretojas ļaunam, lai savā sirdī pasargātu Dieva klātbūtni un Tā gaismā dzīvotu. Ar laiku Dievs sūta arī citus, brāļus un māsas Kristū, ar kuriem tiek atklāta Dieva mīlestība, dibinātas kopienas, lūgšanu grupas, veidota garīga formācija. Un tas viss visdrošākajā vietā pasaulē: Baznīcā.

Kurā brīdī baznīcas apmeklētājam jau vairs netraucē cits baznīcas apmeklētājs?

    Man nepatīk šis nosaukums "baznīcas apmeklētājs", bet šeit lietoju to kā tehnisko jedzienu. Bieži, pārāk bieži satiekos ar tādu situāciju, ka baznīcas ēkā kādam nepatīk tuvākais. Kādam nepatīk otrais, jo "pārāk dedzīgi" lūdzas. Citam nepatīk, ka otrais "pārāk skaļi" skaita savu privāto rožukroni. Citam nepatīk bērni. Citam nepatīk, kā citi dzied. Citiem, ka nav uzbrauktuves. Citiem, ka nav apkures... Un tā tālāk. "Jā, nu ja šie citi būtu citi, nu tad būtu viss kārtībā un es varētu mierīgi lūgties" - tā varbūt domā cilvēks, kas nekad nav apmierināts. Viņam bieži kaut kas traucē. "Ak šie bērni. Vācieties no baznīcas!" - kā Jūs domājat, tas, kam viss traucē, var tā domāt?

    Man šodien bija svētā Mise, kurā piedalījās gan pieaugušie, gan mazi bērni. Goda vārds, es ļoti priecājos, ka vecāki atveda savus bērnus uz baznīcu, un tad bija tas, kas lasa, tas, kas dzied, un arī "priecīgā shola" visu sv. Misi. Es domāju, ka arī viņi priecājas un ar to, ka iet ar saviem bērniem uz baznīcu, grib pateikt: "Dievs, lūk mūsu bērni, kurus Tu mums esi devis. Paldies par viņiem. Mēs tā, kā apsolījām Kristības sakramentā, vedam viņus pie Tevis. Jo viņi pieder Tev. Jo pie Tevis tiks vislabāk un vispareizāk audzināti. Mēs Tev pateicamies par šiem visiem mūsu bērniem". Es domāju, ka vecāki, kas ved savus bērnus baznīcā, dabiski arī citiem grib pateikt: "Lūk mūsu mīļie bērni. Viņi staigā, runā, smējas, kliedz, kaut ko dara. Mēs pateicamies Dievam par mūsu bērniem un par to, ka Viņš viņus tieši tādus ir radījis. Bet kur ir jūsu bērni?"

    Es domāju, ka mūsu attiecības ar bērniem liecina par mūsu attiecībām ar Jēzu. Ja pieņemam katru bērnu, arī to vismazāko, tad pieņemam pašu Jēzu. Problēma nav tajā, vai man patīk, vai nepatīk kāds cilvēks, jo to bieži grūti mainīt, bieži nav iespējams to mainīt. Problēma ir citur. Kur? Sirds pa maza. Sirds nocietināta dažreiz. Dievs sūta mums bērnus, lai paplašinātu katru sirdi, manu sirdi un Tavu sirdi. Tā Dievs paplašina mūsu sirdis - redzamajā veidā, caur mūsu attiecībām ar bērniem. Svētais Pāvils rakstīja kristiešiem kādā pilsētā, ka viņa sirds ir liela, jo viņiem visiem ir tur vieta. Bet vienlaikus skumīgi raksta, ka viņu sirdīs Pāvilam, kas taču sludināja viņiem Evaņģēliju, vietas ir ļoti maz.

    Jālūdzas uz Svēto Garu, lai Viņš atnāktu un darītu šo brīnumu, kuru mēs nespējam, siržu palielināšanas brīnumu. Kopš šī brīža neviens mums baznīcā netraucēs, katru pieņemsim ar prieku, mums būs 100 māju, 100 brāļu, 100 māsu, 100 māšu, 100 bērnu, 100 tīrumu - protams ar vajāšanām, bet arī mūžīgo dzīvi pie Dieva, Debesu Valstībā. Atgādinu tikai, ja kāds aizmirstu, ka mūžīga dzīve nesākas "pēc nāves", bet tā ir dzīve Dieva žēlastībā. Ja cilvēks dzīvo bez smagiem grēkiem, viņš jau sāk piedalīties mūžīgās dzīvības bagātībās. Bet pirmā un galvenā bagātība ir būt kopā ar Jēzu Kristu.

Sēru laiks pēc 70 gadiem pārveidojās ballē.

    Es neesmu vēsturnieks un maz zinu par Viļakas novada un tā iedzīvotāju vēsturi. Bet man šķiet, ka pirms 70 gadiem šeit nebija labie laiki. Var pateikt, ka tie bija sēru laiki. Daudz gāja bojā karā. Daudzi tika sūtīti uz Sibīriju. Daudzi slēpjās mežos. Daudzi sēdēja cietumos, kur bendes viņus mocīja un nogalināja. Kapucīnu klosteris tika atņemts mūkiem, bet kapucīni izmesti. Cilvēkiem tika atņemtie īpašumi, zeme. Sākās kolonizācija, lai "kolonijas", pilsētas, būtu svešas varas centri. Tie bija sēru laiki. 1944. gadā, ja es labi atceros, pēdējo reizi tika nokristīto vairāk nekā 200 bērnu. Pēdējo reizi tika nokristīti vairāk nekā 100 bērni apm. pirms 25 gadiem. Tagad dažas reizes mazāk. Pilsētas centrā, skaistajā parkā, ir gaišs piemineklis tiem (man šķiet), kuri ieveda šos sēru laikus. Pilsētas periferijās ir piemineklis par godu tiem, kuri tika briesmīgi nogalināti tapēc, ka viņu sirdīs bija mīlestība uz Latviju. Bet tas nav skaists. Melns akmens un betons.

    10. oktobrī bija pilsētas svētki centrā, kur blakus stāv šis pirmais piemineklis.

    Es protams tur nebiju, bet labprāt uzzināšu, kad parādīsies informācija internetā vai presē, jo vajag zināt vēsturi.

    Es jautāju dažiem veciem cilvēkiem (bet ne Viļakā), vai bija komjaunatnē, vairākumā atbildēja: "Jā, bet mūs piespieda." Ļoti pareizi, ka cilvēkiem ir kauns. Un tā ir ļoti sāpīga lieta, kad kāds, kam ir rokās lielā vara, grib tādā vai citā veidā pārstrādāt citus, sevišķi bērnus un jauniešus tā, lai valsts vēsture viņiem sāktos 1945. gadā, vai 1917. gadā (kā man runāja 1990. gados jaunie cilvēki Baltkrievijā: "Mūsu vēsture sākās 1917. gadā. Tā mūs mācīja skolā"). Vara ir tāda vai šāda, bet īstenībā visa vara ir mūsu Kunga Jēzus Kristus rokās. Aicinu uz Baznīcu, lai ar Viņu satiktos.

Kad cilvēks jau nevar, Dievs dara visu.

    Misionāram Kārlim braucot no Rīgas, salūza mašīna. Tā nevarēja iedarbināties. Tas notika kādā pilsētā, kur dzīvoja pazīstams mekaniķis. Bet tā ir sestdiena un nestrādā. Piezvanīja viņam un brīnums - viņš šobrīd ir darbā, kaut gan jau gandrīz nakts. Tas ir viens no tādiem notikumiem, kas liecina, ka cilvēkam pildot Dieva gribu nāk kaut kāds tāds, ka nevar tikt gala. Tad tālāk notiek tā, ka viņš redz Dieva darbus, kaut gan mēs visi, cilvēki, neesam svēti. Dieva gribu var pildīt visdažādāk. Kā tāds, kas neko nesaprot, bet notiek Dieva griba. Vai kā Dieva ienaidnieks, kas grib iznīcināt Dieva darbus, bet viņš nesaprot Dievu, nezina, kāda ir Dieva griba un tā tik un tā notiek. Vislabāk vienkārši meklēt Dieva gribu un mēģināt to pildīt, jo ne tikai tas ir iespējams, bet tas ir nepieciešams svētumam. Cilvēks dara to, ko var pēc Dieva gribas, bet tālāk cilvēks redz, ka tā ir jau tāda žēlastība, ka mēs tā neizdomātu, kā Dievs mums parāda savu mīlestību un apredzību.

    Arī šodien pirms Visu svēto skolas misionāri lūdzās uz jauniešu aizbildni sv. Staņislavu Kostku un uz reiz bērni sāka nākt un nāca, un nāca...

    Arī katehētes gatavojas svētdienas skolai, lai sagatavotu bērnus uz grēksūdzi un uz svēto Komūniju.

    Viļakā man trūkst kādas zīmes, kādas plāksnītes vai pat pieminekļa par godu šai ģimenei, kas dažām paaudzēm organizēja un deva darbu, bet sevišķi deva skaisto Jēzus Sirds baznīcu. Pateicības zīmes no ticīgo cilvēku puses man trūkst. Ne no valsts puses protams. Kā Jūs domājat, kāpēc nav pat pateicības zīmes?

Kas domā, ka var pieņemt Dievu darbā?

    Kad Jēzus izdziedināja cilvēku, no mēmā izdzina ļauno garu, tūlīt pie Jēzus parādījās neticīgie cilvēki, kuri savu neticību uz Jēzu skaļā balsī visiem stāstīja. Ticība dod to, ka var satikties ar Dievu, bet neticība atmet šo iespēju. Tālāk, ko vēl dod ticība? Ticīgais redz realitāti tādu, kāda tā ir un to pieņem, jo viņam patiesība ir pie sirds, patiesību viņš meklē. Man šķiet ka neticība spiež cilvēku, lai viņš mazāk pievērstu uzmanību realitātei, bet vairāk meklētu skaidrojumu pēc kādas savas ideoloģijas. Evaņģēlijā mēs redzējām cilvēkus, kas ieraudzīja brīnumu, bet neieraudzīja tā labumu un, pret veselu sapratu, meklēja šajā situācijā ļaunumu. Es atceros, dažādus stāstus, ka cilvēki bija pie kādiem "dziedniekiem" un tur redzēja, ka viņiem ir daudz ikonu un citu reliģisko priekšmetu. Tas, cilvēki domāja, apstiprināja šī "dziednieka" patiesību. Un, lūk, ir ļoti interesanta līdzība ar šo Evaņģēlija situāciju: cilvēki redz Jēzu un redz brīnumu, bet netic. Bet kad ņem "simtiem un tukstošiem" Jēzus un Marijas ikonu, tad tas viņus un viņu darbību "apstiprina". Taču tā ir kļūda, jo nevis cilvēks dziedina, bet Dievs. Un ja cilvēks negrib pat satikties ar Jēzu, bet ieiet istabā, kur ir 50 ikonu, varbūt pat 100 ikonu, varbūt 1000 ikonu, īstenībā atmet Dievu un meklē sev citu dievu. Jo Dievu nevar pieņemt darbā, bet pašam vajag atgriezties un atteikties no kontaktiem ar maģiju, jo svētie Raksti daudzās vietās runā, ka tie, kuri ir saistīti ar maģiju, debesu Valstībā neieies.

    Kādā laikrakstā es lasīju, ka 18. gadsimtā kāds bīskaps latviešu zemēs, man šķiet ka konkrēti Latgalē, teica, ka tika uzvarēta maņticība, ka velns tika izmests. Ar citiem vārdiem sakot, ka tauta kļūva katoliska. Bet jau nākamā gadsimtā sāka attistīties neopogānisms. Krievijas impērijas armijas virsnieks uzrakstīja Lāčplēsi un parādīja virzienu, ar ko barot tautu. Es domāju, ka katrai tautai bija vai ir laiks, kad tās cilvēki ticēja uz dažādiem dieviem, jo vēl nepazina Jēzu Kristu. Tas nenozīmē, ka cilvēkiem, kuri kļūva par kristiešiem vajag meklēt savu identitāti pagātnes kļūdās. Taču cilvēks meklē patiesību un uz tā balstā savu dzīvi. Lāčplēša virziens ved uz situāciju, ka sabiedriskajā dzīvē ticība tiek izmesta kādā stūrī, sarautas cilvēka saites ar Baznīcu. Liekas, ka attaisnota ir zagšana, ka var bagātiem atņemt zemi. Pēc tam citiem. Pēc tam bērniem. Jā, bērniem. Jo ja bērns, jauneklis stāsta, ka vissvarīgākais, ko iegūvis skolā, ir rakstīt projektus? Uz kurieni ved šis ceļš? Uz kredītiem. Iekams cilvēkam kaut kas ir, jau nav. Tuvojas Lāčplēša diena, būs pēc mēneša, būs gājieni, arvien mazāki vai lielāki? Bet vēl cits jauneklis pateica, ka tad, kad būs karš, viņš atdos savu dzīvi par dzimteni. Nav citu variantu? Vēl vienu pieminekli uzbūvēs grāvī? Bet tiem, kuri mocīja un nogalināja iepriekš labos cilvēkus, uzbūvēja pieminekli pilsētas centrā. Uzbūvēs nākamos? Cita varianta nav? Es aicinu uz Baznīcu.

Alfa kursi jauniešiem Viļakā

    Vakar vakarā sākās jauniešu Alfa kursi klosterī. Pēc misionāru Kārļa un Rutas, viņu palīgu, ciemiņu un citu labās gribas cilvēku sagatavošanas darbiem lietas sāka iet uz priekšu. Kalpotāju skaits ir pietiekošs, kaut gan vajadzēja misionāriem meklēt tos, kuri atrada laiku palīdzēt. Jauniešu ir apm. 4 reizes mazāk nekā kalpotāju, bet ir cerība, ka nākamajā reizē būs jauniešu gandrīz 2 reizes vairāk. Viss ir priekšā. Mēs neskatāmies uz rezultātiem, jo ir vajadzība sludināt Labo Vēsti par Jēzu Kristu. Tālāk Dievs darbosies cilvēku sirdīs. Es saprotu, ka šie kursi ir taisīti pirmkārt pašu organizatoru labā, jo tas nav kādu izdomātu simbolu propaganda, kur cilvēks ir vienmēr pazemināts, jo padots tādai vai citai ideoloģijai. Tāpēc viss sākas un beidzas ar lūgšanu, kā sarunu ar dzīvo Dievu. Otrkārt Dieva pielūgsme šajā tikšanās nes labumu dalībniekiem, jo dzīve tuvāk Dieva palīdz cilvēkam uzvarēt cīņā ar ideoloģijām, kuras atklāti mūs bombardē, lai izveidotu jauno vergu paaudzi. Tiem, kuri dzīvo tādā nebrīvē, iet līdzi divi elementi: pirmais - viņi nedibina ģimeni un noslepkavo bērnus caur abortiem:

 http://www.pardzivibu.lv/index.php/fakti

caur hormonālām tablētēm:

 http://www.pro-life.pl/tak-dzialamy/wiadomosci/bruksela-zdecydowala-pigulki-dzien-po-bez-recepty

http://www.pro-life.pl/baza-wiedzy/teksty/pigulka-dzien-po-niszczy-poczeta-istote-ludzka

kontracepcijas spirālēm:

 http://www.pro-life.pl/baza-wiedzy/teksty/wedrujace-wkladki-antyimplantacyjne

 Tas ir vislielākais un visbriesmīgākais karš pasaulē.

Otrais elements ir tas, par kuru daudzi dzirdēja, ka cilvēki, kuri paņēma kredītu, nevar to atdot. Viņi nevar arī plānot savu dzīvi, vai mainīt savus plānus, jo vajag strādāt, lai atdotu naudu un procentus.

Bet Dievs katru dienu dod atrisinājumu mūsu problēmām. Šodien svētajā Misē mēs lasām, ka Dieva tauta grib sekot bezdievjem, jo viņiem ir labi, jo viņi sakārtojuši savu dzīvi un ir laimīgi. Un ko atbildēja Dievs? Viņš uzrakstīja Atmiņas Grāmatu, kurā ir Dieva draugu vārdi. Viņi ieies debesu valstībā. Lūk dzīvot kā Dieva draugi, nevis kā "laimīgie" bezdievji, kas ies uz pazušanu, tas ir labā ziņa, kas "izrauj no čībām".

No kā smejas dvēseles šķīstītavā?

    1991. gadā kādā mazā pilsētiņā Polijas ziemeļos, netālu no jūras, iegāju restoranā. Bija pusdienas laiks un man, pēc daudz stundu ekskursījas, vienkārši gribējās ēst. Viss bija labi līdz laikam, kad man deva menu un tad sāku skatīties apkārt un sāku dzirdēt... ka daudz turistu runā vāciski un tāpēc cenas ir tādas, kā Vācijā. Bet es biju jauns un kautrējos iziet. Es paņēmu vislētāko tomatu zupu, kura nebija lēta, samaksāju un devos ceļā meklēt parasto bāru.

    Dažreiz līdzīgas situācijas, man šķiet, ir tad, kad cilvēks iet uz baznīcu. Viens iet kā turists un viņam patīk, vai nepatīk. Otrais iet strādāt, kā kameras operators vai korists koncerta laikā. Cits iet nopirkt kaut ko, piemēram sveces. Un tas, kas skatās pa labi un pa kreisi, var ieraudzīt cilvēkus, kuri dara kaut ko citu. Kaut ko tādu, ko šis apmeklētājs nevar šajā brīdī darīt, tas ir lūgties. Jo atnāca ar citu mērķi, meklē kaut ko citu, bet ja sāktu lūgties, tad "zaudētu" koncertu, "zaudētu" darbu, "zaudētu" laiku fotogrāfēšanai.

    Jautājums: Kāpēc cilvēks nevar atpazīt baznīcas ēkas mērķi? Kā palīdzība būs anegdota, kuru varētu sev stāstīt dvēseles šķīstītavā. "Šķistītavā iegāja kāds brālis franciskanis, kas jaunībā dzīvoja tālu no Dieva, bet pēc tam, pateicoties Dieva žēlastībai, atgriezās, iestājās ordenī, un tagad, pēc nāves, pilnveidojas šķīstītavā, lai tad, kad būs jau svēts, ieietu Debesu Valstībā. Un šis vienkāršs klosterbrālis stāstīja: Manā dzīvē, sākumā, vissvarīgākais bija mans brālis ēzelis (tā sv. Francisks sauca savu miesu). Viņš mani nēsāja, kā kartupeļu maisu. Jā, es, dvēsele, dzīvoju kā kartupeļu maiss. Ēzelis mani nēsāja un ēda to, kas bija maisā. Beigu beigās, kad tur jau maz palika, ēzelis paskatījās uz mani un teica cilvēku valodā: <Paklau, ja tā dzīvosim, tad man, pēc kāda laika, nepaliks nekas. Tev vajag vadīt un valdīt. Taču TU ESI DVĒSELE, nevis kartupeļu maiss>. Jā, tieši tā sākās atgriešanās. Dievs, Kas mani ļoti mīl, uzrunāja man caur brāli Ēzeli, caur grūtībām, caur sāpēm, un no pazušanas ceļa atveda uz pestīšanas ceļu. Un tagad, kad jau daudz dzīvē tika uzlabots, sevišķi attiecības ar Dievu, kas man deva tik gudro brāli Ēzeli, es neko vairs negaidu, kā tikai to, lai Dieva priekšā saņemtu kopā ar manu "brāli" pilno patiesību par sevi pašu. Jā, Dievs ir ļoti ļoti labs, jo pat tādam "kartupeļu maisam" atjauno Savu attēlu".

Kāpēc nav filmas par pazemību?

    Pirms kāda laika skatījos, kā sākās filmas, kāda iekšēja struktūra un kādas beigas. Tas nebūs nekas jauns, ja es pateikšu, ka filmas ir ļoti līdzīgas: sākumā kāda neparasta situācija, tuvāk beigām kaut kas tāds, ka mainās sākotnējais virziens, un beigas - laimīgas vai nelaimīgas.

    Dažreiz dzīve (īstenībā ne kāda "dzīve", bet Dievs, Kas ir vislabākais Skolotājs) prasa no mums darīt kaut ko neparasto. Piemēram pieņemt lēmumu, uz kuru skolu iet, uz kuru darbu iet, vai varbūt vēl neparastāko - doties uz misionāru skolu, nepateikšu, ka vēl vairāk uz visu dzīvi kalpot Jēzum kā konsekrēta persona - mūks vai mūķene.

    Vakar svētās Mises beigās sludinājumos bija aicinājums pieteikties uz nemitīgo Rožukroni. Un es pieteicos. Tāpēc šodien diena sākās neparasti, jo jau pl. 00:00. Tieši šo stundu pieņēmu, kā manu mazo daliņu nemitīgajā Rožukronī. Nezināju, ka būs diezgan grūti. Pēc sestdienas un svētdienas - divām ļoti intensīvām dienām, šī "svētā stunda" bija kā labā un pacietīga pazemības skolotāja. Aicinu katru "dežurēt" vienu stundu nedēļā savā istabā un mēģināt lūgties tādā neparastā laikā. Traucēt tas dzīvei netraucēs, bet iemācīt iemācīs daudz.

Kas ir vainīgs, ka vēl nav pasaules gala?

    Kādai kundzei ļoti nepatika, ka bērni bļauj baznīcā, ka kliedz, ka staigā, ka kaut ko dara. Būtu pilnīgi laimīga, ja aizliegtu tādiem ieiet baznīcā, jo traucē mierīgiem un dievbijīgiem cilvēkiem. Runāja par to ar kaimiņienēm un arī ar bērnu vecākiem, bet nekas nemainījās. Un notika tā, ka šī kundze nomira un miesa tika apbedīta. Dvēselei palaimējās, jo tomēr šī kundze nesen bija pie grēksūdzes un labi, ka nepaspēja smagi sagrēkot. Redzēja tomēr, ka ne visām dvēselēm tā palaimējās un tās, kas bija smagos grēkos, tika lielās mokās izrautas no miesas un velni tās paņēma. "Šausmas - padomāja dvēsele - bet man palaimējās". Ceļā satika lielas durvis, kur bija uzraksts "Šķīstītavā". "O! beidzot redzēšu šo vietu, par kuru es kādreiz mācījos svētdienas skolā". Bet pēc brītiņa sāka brīnīties, jo kāds enģelis, kas dežurēja, bez nekāda vārda deva viņai rokā disku cd, parādīju kabīnu un teica: "Šeit tu gandarīsi par grēkiem. Pietiek to visu izklausīt un viss. Tu ieiesi Debesu Valstībā, kur tu mierīgi un laimīgi dzīvosi mūžīgi". "Nu brīnišķīgi - padomāja dvēsele -. Es domāju, ka šeit būs kādas mokas, bet tikai izklausīt kādu disku. Kas tas ir?" Uz diska ir uzraksts: filma Bērni bļauj baznīcā.  Laiks: 100 gadu.

    Es ne visu stāstīšu, bet jau pēc 10 sekundēm dvēsele meklēja enģeli un jautāja: "Vai man obligāti tas viss visu laiku jāklausās?" "Nē, nu nē, tikai tad, kad tu gribi". "Bet ja es šeit sēdēšu mierīgi klusumā, tad pēc simts gadiem es ieiešu Debesu Valstībā?" - jautāja dvēsele. "Tu vari sēdēt pat tukstoš gadu un vēl vairāk, klusumā. Nekas tomēr nemainīsies, ja tu disku nepabeigsi". "Tad - teica dvēsele - varbūt ellē mazākas mokas?" "Nu nē, ko tu runā! Vai tu nekad neieklausījusies sprediķos, kur bija runa par Debesīm un elli? Ellē nav magnetofona, lai klausītos disku ar saviem nedarbiem un šausmīgi izmisumā visi to meklē un kliedz: Es gribu gandarīt! Es gribu gandarīt! Tikai tas tur paliek uz mūžiem..."

    Vai dvēsele tālāk jau ar prieku un pazemību klausījās disku, vai grūti tai tas gāja, kundze neuzzināja, jo piecēlās nakti no miega un teica: "Ak, jau es zinu, kāpēc vēl nav pasaules gala. Bet kopš šī brīža es mīlēšu visus bērnus, sevišķi tos, kuri bļauj baznīcā".

Kad kapsētā tiek celebrēta svētā Mise.

    Ne katrā kapsētā ir kapliča, kurā notiktu svētā Mise. Protāms, kā daži runāja, vajag tā ticēt, tā lūgties, lai nebūtu lietus. Bet tomēr kad līst lietus, tad ko darīt? Pagajušajā gadā tika nopirkta pajume, tāda, kādu cilvēki pērk dārzam, vai kādai citai atpūtas vietai. Gan pagajušajā gadā, gan šajā gadā tika lietota tur, kur nav kapličas. Kad kādreiz nepaņēmu uz Lašku kapiem, tieši tur lija un viss altāris, grāmatas, ornats bija dušā. Lietussargs maz ko palīdzēja. Vajadzīgs ir kāds jumts. Redzēsim - būs, vai nebūs?

    Šeit nerunāšu par to, kura kapsēta ir skaista vai visskaistāka. Bet manus sludinājumus, ka vajadzīgs jumts un labs galds, lai svinētu Euharistiju, visnopietnāk (vismaz šobrīd) dzirdēja Susāju pagasts, jo Vēdeniešu kapsētā šodien bija pajume. Man nevajadzēja vest un likt. Un, ļoti svarīgi, bija ļoti labs un stabīls galds. Ņemot vērā tās galvenās lietas un arī to, ka sv. Mises dalībnieki sēdēja ļoti tuvu, jo kādi 2 metri no altāra un soļos varēja sēdēt daudz cilvēkus, kuri redzēja visu, kas notiek Mises laikā, tad varu pateikt, ka man šķiet, ka starp kapsētām, kur nav kapličas, Vēdeniešu kapsētā bija vislabāk sagatavota Euharistijas svinēšanai.

    Bet ko darīt, lai vairāk cilvēku ietu uz svēto Komūniju? Vajadzīga katehēze un piemēri, un liecības. Vajadzīgi ir liecinieki. Vajag cilvēkiem mācīties kļūt par lieciniekiem. Jo ja cilvēki, piem. vakar bija svētajā Misē un pieņēma Jēzu Kristu svētajā Komūnijā, tad daži no viņiem negāja uz sv. Komūniju, jo varbūt nesen kaut ko uzkoda? Es nezinu. Protams vecos cilvēkus grūti ir mācīt un aicināt iet uz sv. Komūniju, pat katru dienu un ka īstenībā vienīgais šķērslis ir smags grēks, jo tādā gadījumā nav vienotības ar Dievu. Vajag tomēr pasvītrot, ka ticīgajos ir liela cieņa pret Vissvētāko Sakramentu. No tā un no citām lietām, par kurām augšā es stāstīju, vajag priecāties.

Brīnīties var katru dienu.

    Liekas ka visu jau izdomāja, ko varēja izdomāt. Liekas ka cilvēku domas jau neko jauno neatklās. Nu bet tā nedrīkst pat padomāt. Jo kā var domāt, ka elektrība, konkrēti lampu un sveču gaisma, var palīdzēt mirušam, dvēselei, kas ir šķīstītavā? Līdz šim es brīnos. Vēl vairāk. Ja ieslēgs visas gaismas baznīcā, tad nu jau būs labi. Ļaujiet, ka tālāk neturpināšu šo stāstu, jo brīnos līdz šai stundai, ko cilvēks neizdomās, lai jūstos attaisnotam, lai viņš būtu mierīgs, jo izdarīja to, ko izdomāja. Es to nesaprotu. Varbūt es nesaprotu cilvēka labo gribu un vēlmi izpildīt šo tukšo vietu, kas palika, kad piem. kāds aizgāja mūžībā? Varbūt es nesaprotu, ka cilvēkam vajag simbolus, ap kuriem sapulcēsies citi, kuri varbūt ir neticīgie, bet stāvēs stundu ar aizdegto sveci rokā, jo tas ir simbols, kāds simbols. Varbūt cilvēkam ir viegli pieņemt simbolus, kad nesaprot situāciju. Varbūt simboli ir tur, kur nav attiecību ar dzīvo Dievu. Simbolu pirmā nozīme ir palīdzēt cilvēkiem atrast tos, kurus vajag atrast. Atkārtoti rituāli dažiem var (vai nevar - kā Jūs domājat?) kļūt par... "reliģiju", tādu "ateistu reliģiju". Tāda "reliģija" tomēr nemainīs cilvēku, lai viņš kļūtu par labāko cilvēku. Jo simbolu izmantošanas mērķis ir cits. Es to nosaukšu tā: "disciplinēt grupu". Ja darbojas simbols, tad grupai jāuzvedas pēc kādām normām. Tās nav attiecības ar kaut ko dzīvo, tāpēc tam nav spēka, lai labotu cilvēku. Ticība uz Jēzu Kristu tās ir attiecības ar dzīvo Dievu, kas radīja cilvēku un viņu, grēcinieku, atpirka no grēkiem, aiz mīlestības. Šīs labas attiecības ar Jēzu ieved kārtību cilvēkā un sabiedrībā. Dzīve un žēlastība, nevis simboli, kas spiež cilvēku stāvēt stundu ar šīm aizdegtām svecēm rokās bez nekādas, liekas, saprašanās, kas īstenībā notiek apkārt.

    Es ceru, ka Jums nebūs nekādu problēmu, lai saprastu šo ļoti vienkāršo tekstu.

Evaņģēlizācija pansjonatā un tirgus laukumā

    Vakar Jēzus bija sludināts skolās, bet šodien no rīta baznīcā (kā parasti katru dienu), pansjonatā un tirgums laukumā. Otrā svētā Mise notika tieši namā, kur dzīvo mūsu brāļi un māsas, kuriem vecuma un slimību dēļ ir vajadzīga palīdzība un mīlestība. Visi dalībnieki ļoti priecājās, jo uz Euharistiju atnāca arī mūsu misionāri ar bērniem. Visiem bija liels pārsteigums, kad mazais Marjans-Dominiks ar savu tēti dalīja dalībniekiem aicinājumus uz Alfa kursiem, kas sāksies 31. oktobrī. Šī diena bija Senjoru diena un es domāju, kā arī tālāk turpināsies šī skaistā tradīcija svinēt svēto Misi Viļakas pansjonatā.

    Pēc sv. Mises es devos mājās, bet mūsu drosmīgie seši misionāri devās sludināt Jēzu Kristu tirgus laukumā pie poliklinikas, jo šodien bija gadatirgus. Dieva vārds, kas tiek sludināts, nekad nedara ļaunu cilvēkam - tiem, kas to pieņem, tas ir pestīšanas vēsts, bet tie, kas nepieņem un atmet, paši nolēmj, ka šis vārds viņu tiesās.

    Šodien arī vēl viena priecīga ziņa - Geņas kundze atgriezās no slimnīcas un jau ir mājās. Rīt tiksimies baznīcā.

Liels paldies!

    Vakar visu dienu notika jaunā evaņģēlizācija četrās skolās. Tāpēc liels paldies direktoriem, direktorēm, skolotājām, katehētēm Rekovā, Žīguros, Semenovā un Viļakā, kā arī Rekovas Kultūras nama direktorei par iespēju sludināt jauniešiem un bērniem par mūsu Kungu Jēzu Kristu. Liels paldies misionāriem Edgaram, Ingai, Laurai un Andrejam, kas atbrauca no tālienes, no Zemgales un Vidzemes, lai aicinātu jauniešus piedalīties jauniešu Alfa kursos Viļakā. Liels paldies misionāriem, kas kalpo Viļakā: Kārlim un Rutai, kā arī viņu brīnišķīgiem palīgiem: Ēsterei, Regīnai, Marjanam-Dominikam un Jāzepam, kuri visu sagatavoja, organizēja, veidoja, režiserēja un daudz daudz lūdzās. Liels paldies visiem, kas lūdzās šajā nodomā. Liels paldies jauniešiem, kas sagatavoja apskaņošanu Rekovā un Viļakā. Un sevišķšs liels paldies prāvestam Staņislavam, kas atļāva savā draudzē Rekovā darīt šo evaņģēlizāciju. Alfa kursi sāksies šo trešdien. Aicinu Jūs lūgties par jauniešiem, lai visi zinātu ne tikai ko runāt, bet arī kā runāt, lai mēs nebūtu šķērslis Dieva Vārdam un Dieva Žēlastībai, bet Dieva instruments Evaņģēlija sludināšanā. Un lai visu sirdis būtu atvērti Jēzum Kristum.